Tātad, kas man būtu jādara? Es netaisījos šaut vai sist viņai pa galvu, lai arestētu. Nē, es, protams, gribēju viņu arestēt, bet nākotnē, nevar taču to izdarīt Kņaza citadeles centrā. Bez tam vēl gribējās sīkāk izpētīt Kņaza darbību, jo tā neapšaubāmi ietilpa Speciālā Korpusa kompetencē. Ja es grasītos atgriezties, tad ar šādu dāvanu tas būtu izdarāms ievērojami vieglāk.
Bet vispār es neesmu īsti pārliecināts, ka gribu atgriezties. Grūti ir aizmirst spridzekli, ar kuru viņi taisps uzspert mani gaisā. KOpumā ņemot, tas viss nebija tik vienkārši, šeit sava loma bija milzums daudziem faktoriem. Lielāko daļu laika pavadot kopā ar Anželīnu, es atklāti tīksminājos par viņu un aizmirsu kosmosā peldošos ķermeņus. Tie atnāca naktīs un šaustīja mani, manu sirdsapziņu, tomēr vienmēr pamanījos aizmigt agrāk, nekā viņi paguva izdarīt savu darbu.
Dzīve bija rožu gulta un to varēja baudīt tik ilgi, kamēr ziedi neno- vīta. Vērot, kā viņa strādā, bija īsta bauda. Ja jūs pieliktu mani pie sienas un piespiestu atzīties, es atbildētu, ka šo to no viņas iemācījos. Viņa taču patstāvīgi organizēja revolūciju uz mierīgas planētas, kurai bija lielas izredzes uz panākumiem. Zināmā mērā es viņai arī pafidzēju. Dažreiz Anželīna griezās pie manis ar jautājumiem un vienmēr sekoja manām rekomendācijām. Protams, es vēl nekad nebiju gāzis valdību, taču kriminālie likumi ir vienādi, neatkarīgi no to pielietošanas. Tomēr tas atgadījās reti. Lielāko daļu laika, īpaši dažas pirmās nedēļas, es biju parasts miesassargs, aizsargs uzbrukuma gadījumā. Šāds stāvoklis, pats par sevi saprotams, nevarēja neizraisīt manī ironisku smīnu.
Tomēr mūsu mazajā Dumpīgo Paradīzē eksistēja čūska, kuras vārds bija Rdenrants. Pēc atsevišķiem, dažādās vietās dzirdētiem izteicieniem, man radās aizdomas, ka Kņazs nemaz negrib būt revolucionārs. Jo tuvāk nāca uzstāšanās diena, jo bālāks viņš kļuva. Tam vēl pievienojās viņa fiziskie netikumi, un reiz notika konflikts.
Eņģelītis un Kņazs apspriedās, bet es sēdēju blakus pieņemamajā telpā. Kad radās iespēja, es nekaunīgi noklausījos. Arī šoreiz, aizverot durvis, atstāju mazu spraudziņu. Uzmanīgi manipulējot ar pirkstiem, es to paplašināju, līdz kļuva dzirdamas balsis. Kņazs gandrīz kliedza, viņa vārdos varēja saklausīt nepārprotamus šantāžas mēģinājumus. Pēc tam tonis noplaka, un, lai kā es neieklausījos, dzirdēt neko nevarēja.
Pēc tam viņa balsī pārmaiņus ar cukursaldiem glaimiem, ieskanējās činkstēšana. Anželīnas atbilde bija viennozīmīga — skaļš un noteikts — NĒ. Viņa brēcieni piecēla mani kājās.
— Bet kādēļ? Vienmēr tikai NĒ! Man pietiek!
Atskanēja plīstošas drēbes švirkstoņa, kaut kas nokrita uz grīdas un sašķīda. Ar vienu lēcienu ielidoju pa durvīm. Manu acu priekšā pavērās glezna batālijas aina. Anželīnas drēbes uz viena pleca bija saplēstas.
Kņazs, ar pirkstiem, gluži kā nagiem ieķēries viņas rokā, stāvēja blakus. Izrāvis revolveri, metos uz priekšu, taču Anželīna izrādījās ātrāka. Paķērusi no galda pudeli, viņa ar to veikli iesita Kņazam pa galvu. Tas nokrita kā aizcirsts. Pacēlusi saplēsto blūzi, viņa apstādināja mani ar žestu.
— Novāciet pistoli, Bent… Viss ir beidzies, — viņa mierīgi teica. Es pakļāvos, bet tikai pēc tam, kad pārliecinājos, ka Kņazs guļ nekustēdamies un mana palīdzība nebūs vajadzīga. Viņa tika galā pati. Kad piecēlos, viņa jau devās prom un man nācās dzīties pakaļ. Apstājusies pie savas istabas, viņa izmeta: «Gaidiet šeit».
Nevajadzēja būt pārāk tālredzīgam, lai paredzētu grūtu laiku iestāšanos. Kad būs atjēdzies, Kņazs noteikti pieņems attiecīgu lēmumu gan par Anželīnu, gan par revolūciju. Es prātoju, apdomājot visus šos jautājumus, kad viņa mani pasauca.
Viņas plecus klāja viegls lakats, kas apsedza saplēsto tērpu. Ārēji viņa izskatījās mierīga, tomēr slēptais spīdums acīs nodeva uztraukumu. Ierunājos par to, kam, manuprāt, vajadzētu viņu uztraukt pirmām kārtām.
— Gribat, lai pievienoju Kņazu viņa dzimtas senčiem ģimenes kapu velvē?
Viņa noliedzoši papurināja galvu.
— Viņš vēl noderēs. Man izdodas tikt galā ar savu temperamentu, kontrolējiet arī jūs savu.
— Ar to man viss ir kārtībā. Bet vai jūs patiesi domājat, ka pēc visa notikušā var turpināt strādāt kopā ar viņu? Viņam, starp citu, ir smaga galvas trauma.
Tamlīdzīgas domas viņu neuztrauca, Anželīna atmeta ar roku.
— Es vēl arvien varu viņu vadīt, un Kņazs darīs visu, ko gribēšu, saprāta robežās, neapšaubāmi. Par ierobežojumu kalpo viņa personīgās dabiskās spējas, par kurām es neko nezināju, liekot viņu sacelšanās priekšgalā. Žēl, ka bailīgums palēnām nomāc viņa nodomu sākotnējo noteiktību. Tomēr viņš vēl arvien skaitās barvedis, un mums viņš jāizmanto šajā kvalitātē. Ir spēkam, ir varai jābūt mūsu rokās.
Es neesmu lēnīgs cilvēks, bet uzmanīgs gan. Pirms atbildēt, apdomāju viņas vārdus no visām pusēm.
— Ko nozīmē tie MĒS un MUSU? Kur te ir mana vieta?
Anželīna atlaidās krēslā un atmeta no pieres zeltainās matu cirtas.
Viņas smaidā bija aptuveni divi tūkstoši voltu un tas tika veltīts man.
— Es gribu, lai jūs šajā lietā piedalāties kopā ar mani, — viņa teica ar siltu intonāciju. — Kā partneris. Mēs paturam priekšā Kņazu Rden- rantu, kamēr gūsim panākumus, bet pēc tam likvidējam viņu un visu atlikušo darām paši. Esat ar mieru?
— Jā, — es teicu. Pēc tam ar īpašu iedvesmu: — Jā… — pirmo reizi es atbildēju tikai ar vienu vārdu, jo vajadzēja ātri visu apsvērt. — Un tik un tā, kāpēc es? Vienkāršs miesassargs, kuram vairāk par visu rūp savu tiesību atjaunošana? Vai nav pārāk liels leciens no izsūtāmā zēna līdz valdības priekšsēdētājam?
— Kādēļ jautāt, ja jūs pats visu saprotat, — viņa atbildēja un pasmaidīja, un temperatūra istabā pacēlās vēl vismaz par desmit grādiem. — Jūs varat vadīt šo lietu tikpat labi kā es — jums* tas patīk. Mēs kopā īstenosim šo revolūciju un iekarosim planētu. Ko jūs par to teiksiet?
Kamēr viņa runāja, es staigāju turp un atpakaļ. Viņa piecēlās, saņēma mani aiz rokas un apstādināja. Viņas pirkstu siltums dedzināja mani kā uguns caur visu kreklu. Viņas seja bija tieši manā priekšā, smaidoša, bet balss kļuva samtaina un zema — tādu es vēl nekad nebiju dzirdējis.
— Tas būs brīnišķīgi. Noteikti. Tu un es… kopā.
NOTEIKTI! Ir reizes, kad ar vārdiem visu nepateiksi, un tad runā jūsu ķermenis. Šis bija tas gadījums. Manas rokas apskāva viņu, piespieda sev klāt, manas lūpas pieplaka viņas lūpām.
Viņa atbildēja man ar to pašu, viņas rokas gulēja uz maniem pleciem, lūpas bija maigas. Tas" turpinājās tik īsu brīdi, ka vēlāk es pat nebiju īsti pārliecināts, vai tas vispār notika. Siltums pēkšņi pazuda, viss kļuva slikti.
Viņa nepretojās man, necentās atgrūst, bet lūpas pēkšņi kļuva nedzīvas, acis pavisam tukšas. Viņa tā arī stāvēja, līdz atlaidu rokas un atgāju malā. Pēc tam viņa atkal apsēdās krēslā.
— Kas notika? — es jautāju.
— Skaista sejiņa — tas ir viss, par ko jūs sapņojat? — viņa prasīja ar raudām balsī. Ciešanas izķēmoja viņas seju. — Visi vīrieši ir līdzīgi… visi ir vienādi.
— Neticami! — es dusmās iekliedzos. — Jūs taču gribējāt, lai es jūs noskūpstu, neliedzieties! Kas izmainījās jūsu domās?
— Bet vai jūs gribētu noskūpstīt viņu?! — izkliedza Anželīna izmisumā, kuru es nekādi nevarēju saprast. Viņa norāva sev no kakla smalku ķēdīti un aizsvieda uz manu pusi. Tajā karājās mazs medal- joniņš, vēl gluži silts no viņas ķermeņa.
Gaismas staram krītot uz to noteiktā leņķī, medaljonā skaidri iezīmējās attēls. Man izdevās uzmest tikai vienu skatienu fotogrāfijai, tur bija attēlota meitene. Kaut kas izmainījās Anželīnas domās, viņa izrāva man ķēdīti no rokām un sāka grūst uz durvju pusi. Tās aizcirtās man aiz mugura-i, norībēja bulta.
Nepievēršot uzmanību pārsteigtajam sargam, devos uz savu istabu. No vienas puses man vajadzēja būt sajūsmā, Anželīna taču tik labvēlīgi izturējās pret mani, kaut arī tikai īsu brīdi. Bet ko gan nozīmē viņas pēkšņais aukstums un fotogrāfija… Kāpēc viņa to nēsā?
Es to ieraudzīju uz īsu mirkli, tomēr ar to man pietika. Uz foto bija jauna meitene, varbūt viņas māsa. Drausmīgie ģenētiskie likumi nosaka, ka ir iespējams nenoteikti liels kombināciju skaits. Šī meitene bija pretīgi kroplīga, citu vārdu neatradīsi. Un svarīgs te nebija tikai viens faktors, piemēram, kupraina mugura, izvirzīti žokļi vai līks deguns, Te bija tikai atbaidošu kopību veidojošu vaibstu kombinācija. Ikvienam radīt pretīgumu.
Un tad es pēkšņi sapratu, ka esmu pēdējais muļķis. Jā, Anželīna ļāva man saskatīt iemeslu, kas salauza, izkropļoja viņas dzīvi.
Meitene fotogrāfijā, protams, bija pati Anželīna.
Tūlīt kļuva skaidrs arī daudz kas cits. Cik reizes, skatoties viņā, netiku hrīnījies, kā tik sabojāta personība var atrasties tik valdzinošā saiņojumā? Tagad atbilde ir skaidra — es nebiju redzējis sākotnējo apvalku. Vīrietis vēl kaut kā var paciest savu kroplību, bet kas gan tādā situācijā jāizjūt sievietei? Kā dzīvot, ja katrs spogulis ir tavs ienaidnieks, un cilvēki, kas tevi ierauga, cenšas ātrāk novērsties? Un, ko darīt tad, ja par laimi vai nelaimi jūs esat apveltīts ar saprātu, kas visu redz un saprot, izdara neiepriecinošus secinājumus, mokās, kad izrāda pretīgumu?
Dažas meitenes varētu beigt dzīvi pašnāvībā, bet tikai ne Anželīna. Varu iedomāties, ko viņa izdarīja. Nicinot sevi, ienīstot savu pasauli un cilvēkus tajā, viņa neizjūta ne mazākos sirdsapziņas pārmetumus, gatavojot noziegumus, lai iegūtu naudu. Naudu operācijai, kas ļaus iznīcināt kādu kroplību. Pēc tam vēl naudu nākamajai operācijai. Pēc tam, kad kāds viņu reiz centās apturēt, viņa viegli, varbūt pat ar prieku to nogalināja. Lēna, baismīga celšanās pretī skaistumam ar apbrīnas vērtu prātu.
Nabaga Anželīna. Es varētu viņu pažēlot, ja vien nebūtu visu šo viņas izdarīto slepkavību. Nabaga nelaimīgā meitene, kura, uzvarot vienā kaujā, bezcerīgi zaudēja citā. Viņa prata iedvest ķermenī burvību, patiesi eņģeliskas iezīmes, bet visa šī procesa laikā smadzenes pakāpeniski deformējās, līdz kļuva tik pat kroplīgas kā agrākais ķermenis.
Bet, ja jau var izmainīt ķermeni, kāpēc gan neizmainīt arī smadzenes? Vai var viņas labā kaut ko izdarīt?
Es tik saspringti domāju, ka nespēju vairs nosēdēt savā šaurajā istabiņā un izgāju svaigā gaisā. Tuvojās pusnakts, lejā stāvēja sardze, un visas durvis bija aizslēgtas. Es nolēmu uzkāpt augšā, dārzā uz jumta nevajadzētu nevienam būt, varēs pastaigāties vienatnē.
Freiburgai nav sava mēness, tomēr nakts bija skaidra un zvaigznes deva pietiekami gaismas, lai redzētu apkārt. Kad izgāju, sargs sveicināja mani, bija redzama sarkana cigaretes uguntiņa viņa rokā. Vajadzēja viņam pateikt kaut ko par šo lietu, tomēr manas domas bija aizņemtas ar ko citu. Pagriezies aiz stūra, es apstājos un, atspiedies pret margām, sāku skatīties uz tumšajiem kalnu masīviem.
Kaut kas piesaistīja manu uzmanību un pēc dažām minūtēm es sapratu, kas tas bija. Sargs. Viņš atradās postenī un smēķēja, lai gan sargkareivim tas nav atļauts. Varbūt es biju pārāk piekasīgs, bet man tas nepatika. Katrā gadījumā, ja jau tas mani uztrauca, vajadzēja atgriezties un pateikt viņam pāris vārdus.
Parastajā vietā viņa nebija, tas iepriecināja, tātad staigā apkārt un novēro. Es devos atpakaļ un pēkšņi ieraudzīju no jumta malas nokarājušos nolauztus ziedus. Tas bija pilnīgi neticami, jumta dārzs bija Kņaza lepnuma un viņa pastāvīgo rūpju objekts. Iztālēm ieraudzīju starp puķēm kādu tumšu plankumu un sapratu, ka stāvoklis ir ļoti un ļoti slikts.
Tas bija sargkareivis, miris vai tuvu nāvei. Man nevajadzēja meklēt iemeslu, kādēļ kāds varēja šeit atrasties nakts vidū. Šis iemesls bija Anželīna. Viņas istaba atradās augšstāvā, gandrīz zem šīs vietas. Es klusiņām piegāju pie malas un paskatījos lejā. Metrus piecus zemāk bija redzams balkona gaišais laukumiņš viņas loga priekšā un kaut kas tumšs un bezformīgs, pieplacis pie sienas. Pistoli biju atstājis istabā.
Tas bija viens no nedaudzajiem gadījumiem manā dzīvē, kad nebiju ievērojis visus piesardzības pasākumus. Man jāglābj Anželīna!
Tas viss pazibēja manās smadzenēs, kad pieķēros pie balustrādes malas. Roka atdūrās pret sīku āķīti, pie kura bija piesieta virve, gandrīz neredzama, bet stingra kā tauva. Slepkava bija nolaidies ar īpašas ierīces palīdzību, kura, gluži kā zirneklis, izlaida pavedienu. Šis pavediens būtībā bija monomolekulas substance, kas varēja izturēt cilvēka svaru. Ja viņš būtu mēģinājis pa to nolaisties, tad vienā mirklī paliktu bez pirkstiem, tā bija asāka par bārdasnazi.
Uz balkona varēja nokļūt arī no maza laukumiņa zem tā, tomēr, lai to izdarītu, vajadzēja noiet pa ieleju gandrīz divus kilometrus.
Nolēmu lēkt, uzrāpos uz margām un centos atrast līdzsvaru. Zem manis klusi atvērās logs, ilgāk vilcināties vairs nedrīkstēja, es atspēros un, mērķējot ar pēdām uz šo cilvēku, lidoju lejup.
Gaisā mani sagrieza, un es ar pēdām trāpīju viņam pa pleciem. Mēs abi aizripojām pa balkonu. Vecie akmeņi iedrebējās, bet izturēja. Kritiens mani nedaudz apdullināja, tomēr cerēju, ka viņam ticis ne mazāk, kā manām kājām. Dažas sekundes biju bezpalīdzīgs, pēc tam atžilbu un rāpoju pie viņa. Pēc sitiena no viņa rokas izkrita garš smails duncis, kas, par laimi, mani neaizskāra, bet tikai pāršķēla piedurkni. Viņš to paguva saņemt ātrāk, bet es satvēru viņa roku un stipri saspiedu.
Tā bija klusa, murgaina cīņa, kuras cena, kā mēs abi labi zinājām, bija dzīvība. Biju sadauzījis kājas un tāpēc nevarēju ātri piecelties. Būdams krietni vien smagāks, viņš atradās virspusē. Ar abām rokām pūlējos noturēt viņa roku ar dunci. Nflves klusuma varēja dzirdēt tikai mūsu smagās elpas.
Uzvara sāka nosvērties slepkavas pusē, svars un nepielūdzamais spēks darīja savu — duncis lēnām laidās zemāk. Asmenis jau bija pavisam tuvu, bet tad es ievēroju, ka viņa otra roka nedzīvi nokarājās. Pēc kritiena tā bija salauzta. Taču viņš nebija izdvesis ne skaņu!
Nekad cilvēks necīnās tik izmisīgi, kā kaujā par savu dzīvību. Man izdevās izvilkt vienu kāju no viņa apakšas un izlocījies es ar celi iesitu pa viņa salauzto roku. Viņš sāpēs nodrebēja. Es atkārtoju. Cenzdamies izvairīties, viņš uz mirkli zaudēja līdzsvaru un, cenšoties nenokrist, salieca elkoni. Sasprindzinājis visus savus spēkus, pagriezu viņa roku ar dunča asmeni augšup.
Tas man gandrīz izdevās, tomēr viņš galu galā izrādījās stiprāks, asmenis tikai nedaudz ieskrāpēja tā krūtis. Ar visiem spēkiem centos atkārtot šo acīmredzot bezcerīgo paņēmienu, kad viņš pēkšņi nodrebēja un nomira.
Ar viltību mani nepaķersi…, bet tā nebija viltība. Sajutu, kā spazmās kļuva stīvi viņa muskuļi, kad viņš sasvērās sānis, bet savu tvērienu neatlaida. Logā iedegās gaisma. Un tikai tagad uz naža asmeņa ieraudzīju drausmīgus dzeltenus traipus — acumirklīgas iedarbības nervu paralrtisko indi. Tur, kur asmenis aizķēra manu piedurkni, bija palikušas dzeltenas pēdas. Es zināju, ka indei nemaz nav jānokļūst iekšā, tā tikpat labi iedarbojas arī uz kailu miesu.
Ar neticamu piesardzību, cīnoties ar nogurumā drebošajām rokām, novilku kreklu. Un tikai tad, kad tas bija uzmests līķim, atslābinājos un dziļi nopūtos.
Lai arī stipri sāpoša, mana kāja darbojās, es droši vien nebiju to salauzis, bet tikai stipri sadauzījis, jo manu svaru tā turēja. Es plašāk atvēru augsto istabas logu, un tajā skaidri apgaismojās man aiz muguras esošais līķis. Anželīna, piespiedusi segu pie krūtīm, mierīgi sēdēja gultā, tomēr viņas acīs bija saskatāms uztraukums —. viņa saj^rata, kas bija noticis.
— Miris, — es teicu aizsmakušā balsī, kakls bija izkaltis sauss, un noklepojos. — No paša indes. — Berzējot kāju, ienācu istabā.
— Es gulēju un pat nedzirdēju, kā viņš atvēra logu, — Anželīna teica. — Paldies.
Aktrise, mele, krāpniece, slepkava. Viņa spēlēja simtiem lomu, runāja neskaitāmos balss toņos. Taču tagad, šajos pēdējos vārdos bija sajūtamas neviltotas jūtas. Šis slepkavības mēģinājums nāca pārāk ātri pēc notikušās smagās scēnas. Viņas aizsargreakcija vēl nebija paguvusi pārvarēt dabiskās emocijas.
Mati izjuka viņai pār pleciem, augumu sedza skaists, no kāda smalka un mīksta materiāla darināts naktskrekls. Visi šīs nakts notikumi deva man tiesības rīkoties droši. Es apsēdos gultā, apņēmu viņu ap pleciem. Medaljons ar pārrauto ķēdīti atradās uz naktsgaldiņa pie viņas gultas, es paņēmu to rokās.
— Saproti, šī meitene vairs neeksistē, viņa ir palikusi tikai tavā atmiņā, — es teicu. — Tas viss ir pagātnē. Tu biji bērns, bet tagad tu esi sieviete. Tu, iespējams, arī esi bijusi šī meitene, bet tagad tu neesi viņa!
Es strauji pagriezos un izmetu medaljonu pa logu, ārā tumsā.
— Tas viss ir palicis pagātnē, Anželīna, — es sacīju. — Tu esi tikai tu! — es iekliedzos pilnā kaklā.
Noskūpstīju viņu, un šoreiz Anželīna mani neatgrūda. Es viņai biju tik pat vajadzīgs kā viņa man.
18. nodala
Tikko debesis skāra rītausma, aiznesu slepkavas ķermeni Kņazam. Es gan nevarēju izbaudīt to prieku viņu pamodināt, to jau izdarīja apsardzes seržants, kad bija atklājis uz jumta nogalināto sargu. Viņš bija nogalināts ar to pašu saindēto dunci. Sardzes priekšnieks un Kņazs mīņājās pie ķermeņa un ar neizpratni sprieda par sargkareivja nesaprotamo nāvi. Viņi mani neievēroja, kamēr, stipri viņus nobiedēdams, nometu savu kravu blakus sargkareivja ķermenim.
— Lūk, slepkava, — es teicu ne bez lepnuma. Kņazs Kassitors ķermeni droši vien pazina, jo, to ieraugot, pēkšņi nodrebēja. Neapšaubāmi tuvs radinieks, brālis vai kaut kas līdzīgs. Es domāju, ka līdz šim viņš nebija ticējis, ka Radebrehenu ģimene realizēs savus atriebības draudus.
Neizpratni radīja sardzes seržanta uzvedība. Viņa acis šaudījās turp un atpakaļ no līķa uz Kņazu, un es pabrīnījos, cik ātri traucas domas viņa skūtajā, varenajā kaujinieka galvā. Te bija kāda sarežģīta saikne un vajadzēja noskaidrot, kas te slēpjas. Nolēmu pie pirmās izdevības parunāt ar seržantu tete-a-tete. Kņazs, stāvot blakus līķim, berzēja vaigu, krakšķināja locītavas, un beidzot lika to aiznest, t — Palieciet, Bent, — viņš teica, kad gatavojos doties prom kopā ar pārējiem. Es apsēdos krēslā un nogaidīju, kamēr visi aiziet. Pieskrējis pie bāra, viņš vēlreiz piepildīja glāzi, atceroties, ka nemaz nebūtu par lieku arī man piedāvāt šo dzīvinošo dzērienu. Es neatteicos, un, to sūcot, pabrīnījos par viņa uztraukumu.
Pirmām kārtām Kņazs pārbaudīja visu durvju atslēgas un cieši aizvēra logu. Ar speciālu atslēgu atvēris galda apakšējo atvilktni, viņš izvilka no tās mazu elektronisku ierīci ar vadības pulti un vāciņā iemontētu teleskopisku antenu.
— Nav slikta lietiņa, — es ieteicos, kad viņš izvilka antenu. Kņazs neatbildēja, tikai uzmeta man īsu skatienu no uzacu apakšas un ķērās pie regulēšanas. Un tikai tad, kad uz skalas bija iededzies zaļš indikators, viņš nomierinājās.
— Vai jūs zināt, kas tas tāds ir? — viņš jautāja, norādot uz ierīci.
— Protams, — es atbildēju. — Ar to gan es neiepazinos Freiburgā. Šeit tas nav īpaši izplatīts.
— Tādi šeit vispār nav izplatīti, — viņš teica, panākot zaļā indikatora maksimālu spožumu. — Cik man zināms, šis ir vienīgais eksemplārs uz planētas, un es gribu, lai jūs nevienam nestāstītu par to, ko redzējāt.
— NEVIENAM. — Viņš atkārtoja ar uzsvaru.
— Tā nav mana darīšana, — teicu ar labi iespēlētu intereses trūkumu. — Es domāju, ka cilvēkam ir tiesības uz saviem noslēpumiem.
Es pats mīlēju noslēpumus un biju neskaitāmas reizes izmantojis snup-detektorus. Tie varēja atklāt elektroniskās vai viļņu noklausīšanās ietaises un nekavējoties paziņot par to. Tos varēja apmānīt, bet to izdarīt bija ārkārtīgi grūti. Kamēr neviens nezināja par detektoru, Kņazs varēja būt drošs, ka viņu neviens nenoklausās. Bet kam gan varēja tas ienākt prātā šeit, pils centrā? Pat viņam vajadzēja zināt, ka snup- detektori nevar strādāt pa gabalu. Gaisā asi sāka smaržot pēc Žurkas, un es sāku nojaust, kas par lietu. Nepalika ne mazāko šaubu, ka Žurka ir Kņazs.
— Jūs neesat muļķis, Grāf Dibstol, — viņš iesāka, domājot, ka esmu ievērojami stulbāks par viņu. — Jūs esat ceļojis, redzējis citas pasaules un saprotat, cik mēs šeit esam mežonīgi un atpalikuši. Neatsakiet man palīdzību, lai nomestu cilpu, kura savelkas ap mūsu planētas kaklu. Nekādi upuri nebiedē, ja tuvojas uzvaras diena, — viņš pat nosvīda un atgriezās pie sava nepatīkamā ieraduma krakšķināt pirkstus. Vienā galvas pusē, tai vietā, kur Anželīna bija trāpījusi ar pudeli, bija uzlīmēts sviedros samircis plāksteris. Es cerēju, ka šī brūce sāp.
— Jūs apsargājat šo ārzemnieci… — ierunājās Kņazs, pagriežoties sānis, bet vēl aizvien turpinot vērot mani ar acu kaktiņu. — Viņa mums sniedza zināmu palīdzību, organizējot visu šo pasākumu, bet tagad nostāda apgrūtinošā situācijā. Pret šo dāmīti jau ir bijis viens slepkavības mēģinājums un droši vien būs arī citi. Radebreheni — veca un pazīstama ģimene, un Anželīnas uzturēšanās šeit viņiem nav izturama.
— Viņš padzērās no glāzes un pārgāja pie galvenā. — Es domāju, ka jūs varētu izpildīt viņas darbu. Tikpat labi, bet varbūt pat labāk. Kā jūs uz to skatāties?
Neapšaubāmi es biju talantu pilns, vai arī uz šīs planētas trūka revolucionāru. Jau otro reizi šīs diennakts laikā man piedāvāja sadarbību. Bija skaidrs, ka Anželīna piedāvāja no visas sirds, bet, lūk, no Kassija Djuka Rdenranta piedāvājuma dvesa kas nelabs. Es nolēmu turpināt spēli, lai redzētu, pie kā tā novedīs.
— Jūtos pagodināts, Kņaz, — es atbildēju. — Bet kas būs ar ārzemnieci? Neesmu pārliecināts, ka viņai šī doma patiks.
— Nav svarīgi, kas viņai patiks, — viņš nogrieza, ar pirkstu galiem nedaudz pieskaroties galvai, kur bija plāksteris. Pēc tam, atkal saņēmis sevi rokās, turpināja.
— Mēs nevaram būt pret viņu cietsirdīgi, — un viņa seja sašķobījās pretīgi liekulīgā smaidā, kādu līdz šim vēl nebiju redzējis. — Mēs turēsim viņu ieslodzījumā. Viņai ir daži uzticami sabiedrotie, bet par tiem parūpēsies mani ļaudis. Jūs būsiet kopā ar viņu un attiecīgajā brīdī arestēsiet. Cietumā viņa būs drošībā, nedursies acīs un nesagādās mums nepatikšanas.
— Lielisks plāns, — es ar entuziasmu piekritu. — Mani gan neiepriecina perspektīva iespundēt cietumā nabaga sievieti, bet, ja jau tas nepieciešams, es esmu gatavs. Mērķis attaisno līdzekļus.
— Jums taisnība, Bent. Jums ir lieliskas spējas izmantot aforismus. Es ar prieku pierakstīšu: MĒRĶIS ATTAISNO LĪDZEKĻUS.
Un tāds cilvēks plāno revolūciju! Sasprindzināju atmiņu, lai atcerētos šim gadījumam piemērotu aforismu, bet domas pārpludināja pēkšņs niknums. Es pielēcu kājās.
— Ja mēs, Kņaz, gatavojamies to darīt, tad nav ko tērēt velti laiku. — teicu. — Noliksim arestu uz pulksten 18, tas dos mums laiku padarīt nekaitīgu viņas apsardzi. Es būšu istabā kopā ar viņu un arestēšu, līdzko būšu saņēmis paziņojumu par jūsu akcijas sekmīgu iznākumu.
— Viss ir pareizi. Jūs, kā vienmēr, esat rīcības cilvēks, Bent. Lai notiek tā, kā jūs piedāvājat. — Viņš pastiepa man roku un es, apvaldot pretīgumu, biju spiests satvert šo mīksto, nodevīgo delnu. Tagad pa taisno pie Anželīnas.
— Vai mūs te nenoklausās? — es jautāju Anželīnai.
— Nē, istaba ir pilnīgi tīra.
— Jūsu bijušajam drauģelim Kņazam Kassijam ir snup-detektors. Nav izslēgts, ka viņam ir arī citas ierīces, to starpā arī priekš noklausīšanās, kuras viņš varēja te uzstādīt.
šī doma Anželīnu neuztrauca ne mazākajā mērā, viņa sēdēja spoguļa priekšā un ķemmēja matus. Skats, protams, burvīgs, tomēr šim brīdim pilnīgi nepiemērots. Vētra uzbrūk revolūcijai, draudot to iznīcināt.
— Es zinu par detektoru, — viņa teica, turpinot ķemmēties. — To es viņam iesmērēju. Tiesa, nedaudz pielaboja, lai tas rādītu normu mūsu garuma viļņos vienmēr, kad noklausīšanās ierīces ieslēdzu es.
— Bet vai jūs dzirdējāt, kā pirms dažām minūtēm viņš izteica man priekšlikumu nogalināt jūsu apsardzi, bet jūs iespundēt cietumā?
— Nē, nedzirdēju, — viņa teica ar tik pārsteidzošu pašsavaldīšanos un mieru, kas vienmēr bija raksturīgi viņas nodarījumiem. Viņa uzsmaidīja man spogulī. — Biju aizņemta ar pagājušās nakts notikumu atcerēšanos.
Sievietes! Viņas visu sajauc kopā. Iespējams, ka viņām tā ir labāk, bet tas ir ļoti grūti tiem, kuri uzskata, ka loģika un emocijas ir gluži dažādas lietas. Man vajadzēja piespiest viņu saprast situācijas nopietnību.
— Labi, lai šie mazie jaunumi jūs neuztrauc, — es teicu, cenzdamies kustēties mierīgi. — Bet ir arī citi. Nebūt ne Radebreheni uzsūtīja slepkavu pagājušo nakti. To izdarīja Kņazs.
Tas mazliet līdzēja. Anželīna atstāja mierā matus un viņas acis kļuva nopietnas. Viņa neuzdeva muļķīgus jautājumus, bet gaidīja, ko teikšu tālāk.
— Es domāju, ka tu nenovērtē šī žurkasģīmja trakumu. Kad viņš vakar dabūja ar pudeli pa galvu, kļuva galīgi nikns. Sardzes seržants atpazina slepkavu un saistīja viņu ar Kņazu. Tas izskaidro arī to, kā slepkava nokļuva uz jumta un kā uzzināja, kur jūs meklēt. Pārāk daudz kas ir noticis pēc vakardienas kautiņa ar Kassitoru Kašķīgo.
Kamēr es runāju, Anželīna atgriezās pie savas frizūras un sāka veidot cirtas. Viņa neatbildēja. Šis pilnīgais intereses trūkums sāka krist man uz nerviem.
— Ko jūs galu galā taisāties darīt? — es jautāju, vairs neslēpjot dusmas.
— Bet vai jums neliekas, ka daudz svarīgāk ir saprast, ko jūs taisāties darīt? — viņa neuzsvēra jautājumu, tomēr tajā slēpās daudz kas. Es redzēju, ka viņa novēro mani spogulī, tādēļ atgāju pie logu, skatoties uz fatālo balkonu un sniegotajām kalnu virsotnēm. Ko es grasījos darīt? Tas bija daudz sarežģītāks jautājums, nekā viņai likās.
Ko es vispār taisījos darīt? Piedalīties revolūcijā, ar kuru man nebija ne mazākā sakara? Kādēļ es esmu šeit? Lai arestētu Anželīnu un nodotu Korpusam? Par to jāaizmirst. Bet atbilde ir jāatrod! Mans ķermenis bija labi nomaskēts, bet nebiju rēķinājies ar kaut kādu ilgstošu sadarbību. Anželīna, protams, ir pārliecināta, ka mani nogalinājusi, un nesāks nodarboties ar manu identificēšanu.
Un tad man kas iešāvās prātā. Kaut kādi smadzeņu rajoni var aizmirst kādu faktu, bet tas var arī pēkšņi uzpeldēt.
— TAS VISS IR PALICIS PAGĀTNĒ,'— es biju kliedzis. — TAS VISS IR PAGĀTNĒ, ANŽELĪNA. — Es biju to pateicis un viņa neiebilda.
Lai arī viņa vairs nav Anželīna, te viņa ir Angela.
Kad es pagriezos, manā sejā droši vien atspoguļojās apjukums, bet viņa tikai noslēpumaini pasmaidīja un neko neteica.
Bet matus sukāt viņa pārstāja.
— Tu zināji, ka neesmu Grāfs Dibstols, — es ar pūlēm izrunāju. — Un cik sen jau?
— Sen. Gandrīz tūlīt pat, tikko tu ienāci šeit.
— Tu zini, kas es esmu?…
— īsto vārdu es nezinu, ja tu domā to. Bet atceros, kādas dusmas manī vārījās, kad pēc milzīga darba tu izdabūji mani ārā no linkora. Un vēl es atceros dziļo apmierinājumu, kad šāvu uz tevi Freiburbadā. Tagad tu pateiksi man savu vārdu?
— Džeimss, — es teicu ne visai jautri. — Džeimss di Grīzs, savā vidē pazīstams arī kā Glumais Džims.
— Brīnišķīgi. Mans īstais vārds ir Anžela. Es domāju, tas bija mana tēva idiotisks joks, tādēļ ar prieku skatīju viņu zārkā.
— Kādēļ tu nenogalini mani? — es jautāju, nojauzdams kā uz labāku pasauli aizgājis viņas tēvs.
— Kādēļ, mīļais? — viņa jautāja dziļi izjustā balsī. — Mēs abi pagātnē pieļāvām daudz kļūdu un vajadzēja paiet ilgam laikam, lai saprastu mūsu līdzību. Tāpat es varu pajautāt, kāpēc tu nearestē mani, tas viss taču sākās tādēļ, vai tad ne?
— Jā… bet…
— Kas bet? Tu atnāci šurp ar šo domu, bet neizturēji iekšējo cīņu. Tādēļ es arī neteicu, ka pazinu tevi. Es nezināju, kā viss izvērsīsies, lai gan cerēju. Tu redzi, es negribēju nogalināt tevi, es zināju, ka tu mani mīli, tas bija redzams uzreiz. Tas atšķīrās no visu tēviņu dzīvnieciskās tieksmes, kuri līdz šim bija teikuši, ka mīl mani. Viņiem patika tikai mana miesa, bet tu mani mīli visu, tādēļ, ka mēs esam vienādi.
— Mēs neesam vienādi, — es teicu, bet manā balsī nebija pārliecības. Viņa tikai pasmaidīja. — Tu nogalināji un tīksminājies par slepkavībām — lūk, mūsu vislielākā atšķirība. Skaidrs?
— Muļķības! — viņa atvairījās, ko niekus. — Tu nogalināji pagājušajā naktī — arī nav slikts darbs — un es neievēroju nekādu nožēlu. Un, manuprāt, bija pat zināms pacēlums?
Nezinu kādēļ, bet es jutos tā, it kā ap kaklu savelkas cilpa. Viss, ko viņa teica, bija nepareizi, bet es nevarēju pateikt, kas tieši. Kur ir izeja? Kā pārcirst šo Gordija mezglu?
— Pametīsim Freiburgu, — es beidzot teicu. — Aiziesim tālāk no šīs idiotiskās sacelšanās. Tajā atkal būs nāves, slepkavības.
— Mēs aiziesim, ja varēsim atrast vietu, kur būs labi, — atcirta Anželīna ar metālisku pieskaņu balsī. — Bet ne jau tas ir galvenais. Galvenais, ka tev ir kaut kas jāizmaina savā balsī, savos uzskatos. Šis muļķīgais riebums pret slepkavību. Tu nesaproti, ka tas ir pilnīgi triviāli. Pēc divsimt gadiem Galaktikā nomirs visi, kas šodien tajā dzīvo, un kāda starpība, ja palīdz dažiem sasniegt to nedaudz ātrāk. Viņi izdarīs ar tevi to pašu, ja tiem būs tāda iespēja.
— Tev nav taisnība, — es iebildu, saprotot, ka dzīvības un nāves filozolija ir krietni vien sarežģītāka, tomēr nejutos drošs, ka varēšu to formulēt šajā nervozajā atmosfērā. Anželīna bija pārāk spēcīga narkotika, un mana vājā griba nenoturējās, to aizskaloja varenā emociju straume. Es piespiedu viņu sev klāt un sāku skūpstīt, saprotot, ka tas gan atrisina pašreizējās problēmas, tomēr fināla lēmumu padara daudz sarežģītāku.
Smalka, caururbjoša sanoņa iesitās man ausīs un arī Anželīna to izdzirdēja. Atrauties vienam no otra bija grūti. Apsēdos krēslā, bet viņa piegāja pie videofona un, to pārslēdzot, kaut ko jautāja. Atbildi es nedzirdēju, jo viņa atslēdza skaļruņus un darbojās ar austiņām. Vienu vai divas reizes viņa teica — jā un gluži negaidīti paskatījās tai laikā uz mani. Nebija redzams, ar ko viņa runāja, bet man tas arī bija vienalga. Pietika citu problēmu.
Pabeigusi sarunu, viņa uz brīdi sastinga, un es gaidīju, ko viņa teiks. Bet viņa piegāja pie galda un sāka tajā rakāties. Tur bija daudz interesantu lietu, tomēr viņa izvilka to, kuru biju vismazāk gaidījis ieraudzīt.
Revolveris — liels, nāvējošs, nomērķēts uz mani.
— Kādēļ tu to izdarīji, Džim? — viņa vaicāja un asaras sastinga acu kaktiņos. — Kādēļ tu nolēmi to izdarīt?
Viņa pat neklausījās manu atbildi, pilnībā iegrimstot savās domās, lai gan revolveris turpināja skatīties tieši manas pieres centrā. Pēkšņi Anželīna atgriezās īstenībā un dusmas iezibējās viņas acīs.
— Tu jau gan neko neesi izdarījis, — viņa teica vecajā skarbajā balsī.
— Es vienīgi noticēju, ka viens vīrietis var atšķirties no visiem pārējiem. Tu sniedzi man labu mācību, liels paldies.
— Tu, ko, pavisam esi sajukusi! — es, neko nesaprazdams, ie- bļāvos.
— Nemaz te netēlo svēto nevainību, — viņa teica, atkāpdamās un izvilkdama no gultas apakšas mazu smagu koferīti. — Es uzstādīju radara posteni. Uzpirku operatorus, lai viņi tūlīt pat atsūtītu man signālu. Kuģu flotile, kā jau tev labi zināms, nolaižas no kosmosa un ielenc šo apkārtni. Tavos uzdevumos ietilpa pēc iespējas ilgāk novērst manu uzmanību. Šis plāns nav izdevies. — Viņa uzmeta uz rokas lietusmēteli un sāka atmuguriski atkāpties cauri istabai.
— Ja es teikšu, ka neesmu te iejaukts, un došu tev savu vislielāko godavārdu, tu man neticēsi? — es jautāju. — Neko neesmu darījis un neko par to nezinu.
— Atstāj to Kosmosa Skautiem,— Anželīna izsmējīgi noteica. — Kādēļ gan tev nepateikt taisnību, tik un tā pēc divdesmit sekundēm tu mirsi.
— Es pateicu tev taisnību, — gribēju mesties viņai virsū, bet zināju, ka nepagūšu.
— Ardievu, Džim di Grīz, bija patīkami pavadīt ar tevi laiku. Atļauj, pirms aizeju, tevi pēdējo reizi iepriecināt. Viss, ko tu izdarīji priekš manis un pret mani, bija veltīgi. Man aiz muguras ir durvis slepenā ejā, par kuru neviens neko nezin. Līdz tam, kad te ieradīsies policija, es būšu drošībā. Un vēl es tev pateikšu, ka nogalināšu, nogalināšu un nogalināšu. Un neviens nespēs mani apstādināt.
Anželīna pacēla izstieptā rokā revolveri un vieglītēm aizskāra mēlīti. Aiz viņas pavērās panelis, atsedzot melnu caurumu sienā.
— Nespēlē teātri, Džim, — viņa nicinoši teica, skatoties uz mani pāri revolverim. — Es neuzķeršos uz šīs makšķeres. Šīs plati ieplestās acis, šis pārsteigums, it kā kāds stāvētu man aiz muguras. Es nepa- griezīšos. Nekas tev neizdosies.
— Slavenie pēdējie vārdi, — es izsaucos, palēkdams malā.
Nobrīkšķēja šāviens, bet lode ietriecās griestos. Aiz viņas, noķēris izsisto pistoli, stāvēja Inskins.
AnžeFīna šausmās paskatījās manī, pat necenšoties pretoties. Arī roku dzelži jau sacirtās ap viņas smalkajām rokām, bet viņa vēl arvien tāpat stāvēja nekustīga un klusējoša. Es lēcu uz priekšu, saucot viņas vārdu.
Aiz Inskina parādījās divi Patruļas formas tērpos, viņi savāca to, bet mans priekšnieks aizslēdza durvis, lai es nemestos tiem pakaļ. Es paliku stāvam tāds pats nošļucis un vienaldzīgs, kā pirms tam Anželīna.