— Kur tad tu tā dodies, Glumais Džim? — apvaicājās Anžela, izliecoties pa mūsu numura logu. Jau pieskāries vārtiņiem, es apstājos.
— Vienkārši izmest mazu līkumiņu, mana mīlestība, — es atsaucos un atvēru vārtiņus. Augšā noblīkšķēja 0,75 kalibra pistole, un vārtiņu šķēpeles izlidoja man no rokām.
— Attaisi halātu, — viņa bez dusmām teica, tai pat laikā nopūšot no revolvera stobra dūmus.
Padevies liktenim, es paraustīju' plecus un atsitu vaļā pludmales halātu. Kājas man bija kailas, bet pats, protams, biju pilnībā apģērbts, ar uzlocītām biksēm un pie jostas piesietiem zābakiem. Viņa saprotoši pamāja.
— Vari atgriezties augšā. Nekur tu neiesi.
— Protams, ka neiešu! — (Kvēla neizpratne). — Neesmu jau es tāds puisis. Es vienkārši gribēju paķemmēt bodītes, un…
— Augšā!
Es gāju. Manas Anželas aprakstīšanai nepietiktu arī ar elles fūrijām. Speckorpusa ārsti iznīdēja viņā slepkavnieciskās noslieces, atšķetināja viņas zemapziņas mezglus un pavēra viņai ceļu uz daudz laimīgāku eksistenci, nekā agrāk to bija ļāvuši apstākļi. Bet, kad lietas nonāca līdz izšķirošai minūtei, viņa vēl aizvien bija tā pati vecā Anželīna. Es nopūtos un, smagi cilājot kā ar svinu pielietās kājas, kāpu augšā pa kāpnēm. Bet vēl lielāks nelietis es sev likos, kad ieraudzīju, ka viņa raud.
— Džim, tu mani nemīli! — klasiskais gambīts vēl no pirmās sievietes laikiem paradīzes dārzā, tomēr uz to vēl aizvien nav iespējams atbildēt.
— Mīlu, — es sāku protestēt un runāju patiesību. — Tas vienkārši ir tāds reflekss. Vai kaut kas tamlīdzīgs. Es tevi mīlu, bet, lai apprecētos… Nu, tas ir gluži tāpat, kā doties cietumā. Bet tur pa visiem zagļa gadiem mani vēl ne reizes nav ietupinājuši.
— Tas ir nevis gūsts, bet atbrīvošana, — viņa teica un izdarīja dažas manipulācijas ar savu kosmētiku. Tikai tagad ievēroju, ka viņas lūpas ir uzkrāsotas, pieskaņojot lūpu krāsu baltajai kleitai un mazam mežģīņu nieciņam matos. — Tas vienkārši ir tas pats, kā ielekt aukstā ūdenī, — piecēlusies un paplikšķinājusi man pa vaigu, viņa teica. — Izdari to ātri, tā, lai to nemaz nejustu. Bet tagad atritini bikses un uzvelc zābakus.
Es tā arī izdarīju, bet, kad iztaisnojos, lai atbildētu uz šo muļķīgo padomu, ieraudzīju, ka durvis ir atvērtas un blakusistabā stāv laulību reģistrēšanas maģistrs un divi viņa liecinieki. Viņa paņēma mani zem rokas, jāatzīst, ka visai maigi, bet gaisu tai pat laikā satricināja ērģeļu mūzikas ierakstu varenie akordi. Viņa pavilka mani aiz elkoņa. Es mirkli pretojos, bet pēc tam grīļodamies devos uz priekšu. Manas acis tai pat laikā šķita aizklājam pelēka migla.
Kad tumsa izklīda, ērģeles blēja savas pirmsnāves notis, durvis aizvērās, aizsedzot aizejošo muguras, bet Anžela uz brīdi pārtrauca priecāties par savu gredzenoto pirkstiņu, lai pastieptu savas lūpas pie manām. Saņēmu atlikušo gribasspēku, vispirms noskūpstīju viņu, tad novaidējos.
Bufetē atradās vesela pudeļu batereja, un mani trīcošie pirksti, slīdot pa to, nemaldīgi atrada lielu pudeli ar «Sīriusa pantēras pēcteci» — varenu dzērienu ar tik pretīgiem pēcefektiem, — ka tā pārdošana ir aizliegta uz lielākās daļas civilizēto planētu. Iespaidīgs šī dzēriena kauss bija ārkārtīgi iedarbīgs — es sajutu, kā tas dara man ļaunu, un ielēju vēl vienu. Kamēr es, iegrimis savās sastingušajās domās, to darīju, droši vien bija pagājis ievērojams laika sprīdis, jo Anžela — mana Anžela (apspiests vaids) — tagad stāvēja manā priekšā, velkot mugurā džemperi un bikses, bet blakus ļoti gaidoši stāvēja mūsu čemodāni. Kauss tika izrauts no maniem pirkstiem.
— Pietiek individuālu orģiju, — viņa teica bez dusmām balsī. — Mēs dodamies prom šovakar, precīzāk, atzīmēsim mēs to vakarā, bet tagad ātri jālasās projām. Ieraksts par laulībām var tikt izdarīts kuru katru brīdi, bet, kad mūsu vārdi un uzvārdi nokļūs kompjūterā, tas iemirdzēsies kā publiskais nams algas dienā. Policija tūdaļ pat piedēvēs mums lielāko daļu no pēdējo divu mēnešu izdarītajiem noziegumiem, un metīsies mums pakaļ ar skaļām rejām un putām uz lūpām.
— Klusē, — es grīļodamies pavēlēju. — Labi zināma situācija. Sadabū mašīnu un braucam prom.
Gribēju piedāvāt savu palīdzību čemodānu nešanā, bet brīdī, kad biju pavēstījis šo informāciju, viņa ar tiem jau atradās pusceļā uz kāpnēm. Šādi uzmundrināts, es pārvarēju zināmas briesmas un laimīgi tiku lejā. Mašīna stāvēja ārpusē, dūcot neatbrīvotā enerģijā. Durvis bija atvērtas, pie stūres, sitot ar kāju acīm redzamā nepacietībā sēdēja Anžela. Klupdams krizdams, ierāpos mašīnā. Pirmie realitātes taustekļi izlauzās caur manu sastingušo smadzeņu krokām. Šī mašīna, līdzīgi visām nelidojošām šīs planētas mašīnām, kustējās ar tvaiku, ko ģenerēja kūdras paveida sadegšana. Kūdra mašīnas kurtuvē nokļuva caur viltīgu, bet pārlieku sarežģītu ierīci. Vismaz pusstundu bija jāceļ tvaika spiediens, lai piespiestu automobili kustēties. Anžela acīmredzot bija iededzinājusi kurtuvi vēl pirms laulības ceremonijas, un tāpat izplānojusi arī visu pārējo. Mans vienīgais ieguldījums visos šajos notikumos bija saskandināšana pašam ar sevi, kas vispār uzskatāma par ļoti niecīgu palīdzību. Nodrebēju, iedomājoties, ko tas nozīmēja, un tomēr biju spiests veikt vienīgo iespējamo darbību.
— Vai tev ir ātrās atskurbšanas tablete? — es aizsmacis pajautāju.
Tā parādījās viņai saujā, vēl pirms beidzu runāt. Maza, apaļa, rozā
krāsas tabletīte ar melnu galvaskausu un sakrustotiem kauliem virsū. Kāda neprātīga ķīmiķa atskurbinošs izgudrojums, kas darbojas kā me- tabolisks putekļusūcējs. Dažas īsas minūtes pēc nokļūšanas mana kuņģa sālsskābes peļķē ingridienti veiks masveidīgu pēkšņu uzbrukumu caur manu asinsrites sistēmu. Tie ne tikai likvidē alkoholu, bet pilnībā arī visus ar dzeršanu saistītos blakusefektus, tā kā nelaimīgais subjekts acumirklī kļūst nāvīgi skaidrs un ļoti slimīgi to apjauš…
— Es nevaru to iedzert bez ūdens, — noņaudēju, acis mirkšķinot, un uzreiz ieraudzīju viņas otrā rokā plastmasas krūzīti. Atkāpšanās ceļa vairs nebija. Ar pēdējo pirmsnāves nopūtu un dreboņu es iemetu šo lietiņu sev rīklē un iztukšoju krūzīti.
Runā, ka tas neprasa daudz laika, bet tas ir objektīvais laiks. Turpretim subjektīvais laiks velkas stundām. Tā ir ļoti neobjektīva pieredze, un arī grūti aprakstāma. Iedomājieties, ja vien ir tāda vēlēšanās, kāda būs jušana, ja ieliksiet mutē ugunsdzēsības šļūteni ar aukstu ūdeni, bet pēc tam atgriezīsiet krānu. Bet pēc tam, pēc pavisam īsa mirkļa, sajutīsiet, ka šis ūdens ar varenām strūklām gāžas ārā pa visām jūsu ķermeņa atverēm, ieskaitot arī poras, tik ilgi, kamēr esat izmazgāts tīrs.
— Uf-ff, — es vāji izdvesu, iztaisnodamies un slaucīdams pieri ar kabatas lakatiņu.
Mēs aiztraucāmies garām mazam ciematiņam, Anžela vadīja mašīnu mierīgi un efektīvi, kurtuve jautri dūca, apēdot kārtējo kūdras briketi.
— Ceru, ka tu jūties labāk? — viņa izbrauca uz transporta maģistrāles un pagriezās pa citu ceļu, uzmetot vienu vienīgu ātru skatu kartei. — Mūsu dēļ izsludināja lielu trauksmi — armija, flote, visi. Es dzirdēju viņu komandas pa radio.
— Mēs atrausimies?
— Šaubos — ja vien tu ātri, pie kam ļoti ātri neizteiksi kādu svaigu domu, citādi noteikti ne. Viņi ir izveidojuši ciešu gredzenu ap šo rajonu, piesedzot arī no gaisa, un savelkot cilpu aizvien ciešāk.
Es vēl arvien centos atjēgties no varonīgās ārstēšanās ar atskur- binošo tableti un nespēju saņemt kopā visu prātu. Eksistēja tieša saistība starp manām samudžinātajām domām un balssaitēm, pie kam iztiekot bez saprāta iejaukšanās.
— Brīnišķīgs laulību iesākums. Ja tās līdzinās kam tādam, tad nav jābrīnās, ka visus šos gadus esmu no tām vairījies.
Mašīna nogriezās no ceļa un nodrebējusi apstājās augstā zālē zem zilām lapām klātu koku rindas. Anžela izlēca ārā, aizcirta durvis un pastiepa roku pēc čemodāna, pirms es vēl biju paguvis noreaģēt. Centos sākt ar viņu sarunu.
— Es esmu muļķis…
— Tad es arī esmu muļķe, ja jau izgāju pie tevis par sievu, — viņas acis bija sausas, bet balss ledaina, visas emocijas tika stingri kontrolētas. — Es ar viltu un slazdiem piespiedu tevi apprecēties, tāpēc ka tieši to tu, manuprāt, arī gribēji. Man nebija taisnība un šī lieta tiks izbeigta tūlīt pat, Džim. Tu radīji man gluži jaunu dzīvi, un es domāju, ka spēšu to pašu izdarīt arī priekš tevis. Bija patīkami iepazīties. Paldies tev un uz redzēšanos.
Tai mirklī, kad viņa beidza runāt, manas domas bija sabiezējušas, radot kaut ko aptuveni līdzīgu to normālajam stāvoklim. Lai gan biju vēl vājš, tomēr gatavs. Vienā mirklī izlecu no mašīnas un nostājos viņai priekšā, aizšķērsojot ceļu un, cik iespējams maigi, saturēju viņas rokas.
— Anžela, es tev pateikšu to vienreiz un droši vien vienīgo reizi dzīvē. Tā kā klausies uzmanīgi un iegaumē. Vienu laiku es biju pats labākais afērists Galaktikā, pirms mani iedabūja Speckorpusā ķert citus afēristus. Un es noķēru tevi. Tu biji ne tikai afēriste, bet arī noziedzniece, slepkava, kurai nogalināšana sagādā prieku. — Es jutu, kā viņas augums nodrebēja manās rokās, un saspiedu viņu stiprāk. — Tas ir jāpasaka, jo tieši tāda tu arī biji. Tu vairāk neesi tāda. Tev bija iemesli tādai būt, bet šie iemesli ir likvidēti. Daži nelaimīgi mezgli tavā vēl nesabojātajā galvā, tavās smadzenēs tika atšķetināti. Un tagad es tevi mīlu. Tomēr gribu, lai tu atcerētos, ka mīlēju tevi pat toreiz, tavu nerekonstruēto dienu laikā, un tas izsaka ļoti daudz. Tātad, ja es tagad būšu kā alnis iejūgā vai ar mani būs grūti saprasties no rītiem, tad atceries to un dod man atlaides. Viss kārtībā?
Tieši tā. Viņa nometa čemodānu — tieši man uz kājas — bet es neuzdrīkstējos pat nodrebēt — apskāva mani, noskūpstīja un nogāza zālē, un es pavadīju jaukus brīžus, atbildot uz viņas skūpstiem. Domāju, ka to var nosaukt par jaunlaulāto efektu.
Mēs pamirām, kad pāris motociklu ievaidējās un nobremzēja pie mūsu mašīnas. Šādus braucamos lietoja vienīgi policisti, jo tie bija daudz ātrāki, nekā kūdras tvaikmašīnas. Tās bija mašīnas ar trim riteņiem un varenu spara ratu, starp pakaļējiem. Naktīs tos pieslēdza tā, ka ģeneratordzinēji varēja iekustināt spararatu līdz vislielākajam ātrumam. Dienā spararats ģenerēja elektrību, kas darbināja katra riteņa motoru. Ļoti efektīvi un bez dūmiem. Ļoti bīstami.
— Podder, tā ir tā pati mašīna! — ieaurojās viens no policistiem, pārkliedzot spararata pastāvīgos vaidus.
— Es izsaukšu papildspēkus. Viņi nevar būt tālu aizgājuši. Tagad viņi noteikti ir mūsu lamatās.
Nekas mani tā netracina kā sīku ierēdnīšu naivā pārliecība. Kā tad, jā, tagad patiesi lamatās. Es ieņurdējos, kad otrs nekompetentais subjekts formas tērpā, paspārdījis zemi pie mašīnas, iepleta muti, ieraugot mūsu jauko ligzdiņu zālē. Viņš vēl aizvien tā stāvēja, kad rāvos uz priekšu un saķēru viņu pie rīkles, cieši aizžņaudzot kaklu un pavelkot viņu uz mūsu pusi. Bija interesanti noskatīties, kā viņam izvēlās mēle, acis izsprāga no orbītām un seja piesarka, taču visu izbojāja Anžela. Viņa pasita nost ķiveri un aši (turklāt precīzi) iegāza policistam pa pakausi ar savas kurpes papēdi. Policists atslēdzās, un es ļāvu viņam nokrist.
— Bet tu vēl runā par mani, — nočukstēja mana jaunlaulātā. — Tavā paša dabā ir kas vairāk, nekā veca sadista izgājieni.
— … Es izsaucu. Visi jau zina. Tagad mēs viņus noteikti noķersim… — pilns entuziasma ziņoja palikušais policists, bet viņa balss aprāvās, kad tas ar ieplestām acīm paskatījās uz palīga revolvera draudošo stobru. Anžela izvilka no somas miegazāļu kapsulu un saspieda to viņam zem deguna.
— Un, ko tagad, bos? — viņa jautāja, laimīgi uzsmaidot divām ceļa malā gulošām figūrām melnos formas tērpos ar spīdīgām vara pogām.
— Padomāšu, — es teicu un, lai to pierādītu, paberzēju žokli. — Mums bija vairāk nekā četrus mēnešus garas, bezrūpīgas brīvdienas, taču visam jaukajam jau reiz ir jābeidzas. Mēs, protams, atvaļinājumu varam arī turpināt. Bet tas, maigi izsakoties, būs diezgan drudžains, cietīs cilvēki, un tu — lai gan tava figūra ir brīnišķīga, tā nav visai piemērota bēgšanai, pakaļdzīšanām un melnajam darbam vispār. Vai tikai mums nevajadzētu atgriezties dienestā, no kura aizbēgām?
— Es cerēju, ka tu to piedāvāsi. Nelabums rītos un banku aplaupīšana, liekas, nav savienojamas lietas. Būs jocīgi atgriezties.
— īpaši jau tādēļ, ka viņi būs priecīgi mūs atkal redzēt. Ņemot vērā, ka viņi noraidīja mūsu lūgumu par atvaļinājumu, un mums nācās nozagt pasta raķeti.
— Nemaz nerunājot par naudu, ko mēs nozagām, sīkiem tēriņiem, jo nevarējām izmantot savus banku kontus.
— Pilnīgi pareizi. Seko man, un mēs to izdarīsim ļoti eleganti.
Mēs novilkām policistiem formas tērpus un rūpīgi noguldījām krācošos likuma sargus uz mašīnas aizmugurējā sēdekļa. Vienam apakšveļa bija ar rozā punktiņiem, turpretī otram — gluži melna, izšūta ar mežģīnēm, kas, iespējams, bija vietējais ģērbšanās paradums, tomēr radīja manī dažādas nelabas domas par Komātas policiju, un biju priecīgs, ka mēs dodamies prom. Uzvilkuši formas tērpus, ķiveres un brilles — konservu kārbas, mēs jautri aiztraucāmies pa ceļu savos motociklos, pīkšķinot un mājot tankiem un kravas mašīnām, kas rēkdamas aiztraucās pretējā virzienā.
Pirms atskanēja pārāk daudz atmaskojošu kliedzienu un gaudu, es nobremzēju ceļa vidū un signalizēju piebraucošai bruņumašīnai, lai tā apstājas. Anžela savu motociklu asi nogrieza viņiem aiz muguras, lai viņiem nebūtu jānovērš uzmanība, priecājoties par grūtniecības stāvoklī esošu policistu.
— Mēs iedzinām viņus stūrī! — es kliedzu. — Taču viņiem ir radio, tā kā neziņojiet to sakarniekiem. Sekojiet man.
— Rādi ceļu!— atkliedza vadītājs, bet viņa pārinieks piekrītoši pamāja, kamēr domas par slavu un medaļām skaidri atspoguļojās viņa sejā. Es aizvedu viņus pa pamestu ceļu uz mežu. Tas beidzās pie neliela ezeriņa komplektā ar pussabrukušu laivu būdu un piestātni.
Es nobremzēju, ar zīmēm apstādināju arī viņus, pieskāros ar pirkstu pie lūpām un uz pirkstgaliem atgriezos pie bruņumašīnas. Vadītājs nolaida vējstiklu un jautājoši paskatījās manī.
— Ieelpojiet šo te, — es noteicu, iemetot caur atveri gāzes granātu.
Dūmu mākonītim sekoja nopūtas, bet pēc tam zālē palika divas
mierīgi krācošas figūras formas tērpos.
— Gribi ātri uzmest acis viņu apakšveļai? — jautāja Anžela.
— Nē, man gribas saglabāt kādas ilūzijas, pat tad, ja tās ir kļūdainas.
Motocikli jautri aizripoja pa piestātni, novēlās ūdenī, izlaižot tvaika
mākoni, dabūja īssavienojumu un izdvesa milzumu gaisa burbulīšu.
Tiklīdz bruņumašīna bija izvēdinājusies, mēs ielīdām tajā un aizbraucām. Anžela atrada vadītāja neskartās brokastis un mundri tās izlietoja. Ceļā uz pilsētu, kur centrālajā policijas iecirknī atradās ko- mandantpunkts, es centos izvairīties no galvenajām maģistrālēm. Gribēju ierasties tur, kur risinājās visi lielākie notikumi.
Mēs atstājām mašīnu gluži tukšajā pazemes autostāvvietā un ar liftu uzbraucām tornī.
Ja neskaita komandantpunktu , ēka bija gandrīz tukša, un es atradu tuvumā neaizņemtu kabinetu, atstādams tajā Anželu, kura sāka nevainīgi izklaidēties ar aizzīmogotu, tomēr viegli attaisāmu konfidenciālo dokumentu mapi. Es nolaidu brilles — konservu kārbas uz acīm un organizēju izrādi ar nogurušu, taču entuziasma pilnu vēstnesi galvenajā lomā. Mani informēja Cilvēks, kuru es gribēju redzēt, staigāja no kabineta viena gala uz otru, sūcot garu un jau izdzisušu pīpi. Pielecu viņam klāt un atdevu godu.
— Ser, vai jūs esat misters Inskins?
— Jā, — viņš noburkšķēja. Visa viņa uzmanība vēl aizvien bija piekalta milzīgai, pie sienas stāvošai kartei, kas teorētiski atspoguļoja notikumus medībās.
— Ser, jūs kāds grib redzēt.
— Ko? Ko? — viņš pārjautāja, vēl arvien būdams aizņemts ar ko citu. Harolds Pīters Inskins — Speckorpusa galva un direktors — šajā dienā nebija īsti formā. Viņš diezgan viegli padevās, nākot man līdzi, bet es aizvēru durvis un noņēmu aizsargbrilles.
— Tagad mēs esam gatavi atgriezties mājās, — es viņam paziņoju. — Ja vien jūs varat atrast kādu klusu iespēju izvilkt mūs no šejienes, neļaujot vietējai varai dabūt savās alkatīgajās ķetnās.
Viņa žokļi dusmās sacirtās, saspiežot pīpes iemuti neskaitāmos gabaliņos un šķembās. Spļaujot uz grīdas plastmasas gabaliņus, viņš nāca man līdzi uz istabu, kur mūs gaidīja Anžela.