Mans plāns bija ļoti detalizēts, gatavošanās — sarežģīta, pati operācija — gigantiska. Man nācās uzklausīt ne vienu vien Inskina spiedzīgo sāpju kliedzienu mana projekta izmaksu dēļ, un tomēr, nepievēršot uzmanību viņa kliedzieniem, turpināju visu rūpīgi plānot. Cilpā taču bija mana galva, ne jau viņa, es centos izdarīt visu, ko vien varēju, lai garantētu savu miesisko izdzīvošanu. Tomēr pat vispilnīgākais plāns galarezultātā nonāk pie beigām, pēdējās detaļas tiek nokārtotas, atskan fināla komandas. Un aunu ved uz kautuvi.
Baaa! Lūk, es, gluži kails parādījies šai pasaulē, sēžu starpplanētu lainera «Kvinettava» bārā ar stipri spirtota dzēriena glāzi priekšā un cigareti pirkstos. Klausoties paziņojumu, ka pēc stundas mēs piezemēsimies Klizantā, izsakoties figurāli, jutos pilnīgi kails. Bija vajadzīga stingra disciplīna un milzīgs gribasspēks, lai atstātu mājās visus nelikumīgi pie manis glabājošos priekšmetus. Nekādu minibumbu, gāzes kapsulu, rokas urbīšu, stiprinājumu, noklausīšanās ierīču. Pilnīgi nekā! Pat bez mūķīzera, kas vienmēr ir atradies piestiprināts pie labās kājas īkšķa naga. Vai…
No šīs domas es ciešāk sakodu zobus un pavēros visapkārt. Citi dzīrojošie ar visai apņēmīgu izskatu bija pieplakuši pie nodokļu neaplīktajām spirta pudelēm, un neviens man nepievērsa nekādu uzmanību. Izvilcis naudas maku, pieskāros tā augšējai šuvei un sajutu kaut ko cietu. Atmiņa — tā ir abpus griezīga lieta — un tikpat labi, kā paveras, tā var atkal aizvērties. Paša personīgā zemapziņa cīnījās pret mani. Tikai mans apzinīgais prāts juta kaut kādu entuziasmu attiecībā uz kāpšanu Klizantā bez visiem šiem nelikumīgajiem priekšmetiem. Noteiktā veidā es stipri saspiedu naudas maku un pavisam maziņš, tomēr neticami drošs mūķīzerītis iekrita man saujā. Ah, vienkārši mākslas darbs! Pacēlis glāzi, kādu brīdi pajūsminājos par to un pēc tam atvadījos. Atceļā uz savu kajīti iesviedu to atkritumu urnā. Tā aizlidos tālāk kopā ar kuģi, bet es izkāpšu uz šīs īpaši neviesmīlīgās planētas.
Visi ziņojumi un aptaujas liecināja, ka uz Klizantas dzīvo visuma paši piekasīgākie muitnieki. Kontrabandu gluži vienkārši nebija iespējams ievest. Tādēļ es arī nemaz to nemēģināju darīt. Biju vienīgi tas, kas biju pēc izskata. Komivojažieris, nāvējošo ieroču firmas «Fancio- leto-Mušiar-Limited» pārstāvis. Firma eksistēja, un es biju tās pārstāvis, un nekāda, pat visrūpīgākā izmeklēšana nevarēja pierādīt pretējo. Lai jau pamēģina!
Viņi pamēģināja. Izkāpšana uz Klizantas bija kas līdzīgs ieiešanai cietumā. Es un vēl bariņš atbraukušo noripojām no klāja pelēkā biedējoša izskata telpā.
Kamēr atnesa mūsu bagāžu un nometa turpat tuvumā, mēs bijām saspiedušies cieši kopā vērīgu un labi apbruņotu sargkareivju uzraudzībā. Neko tamlīdzīgu es vēl nebiju redzējis. Nekas nenotika tik ilgi, kamēr nolaižamās trepes nebija paceltas un kuģis aizlidojis. Un tad mūs sāka izsaukt pa vienam.
Es nebiju pirmais un nopriecājos par šo iespēju papētīt vietējos tipāžus. Viņi dimdināja zābakus, stingri turēja ieročus un zodus — augsti paceltus, pret mums izturoties augstākā mērā vienaldzīgi. Viņu uniformas bija vienā krāsā, kuru, pirmajā acu uzmetienā nekādi nevarēja noturēt par militāru — tā bija ar purpursarkanu nokrāsu. Es ātri aptvēru, ka tā bija ļoti precīza asins krāsas imitācija — tumša, pusar- teriāla, koša. Tas ir diezgan pretīgi un bija ļoti grūti noturēties, lai ik pa brīdim uz to nepaskatītos. Un turklāt tā nedeva ne mazāko mājienu par nēsātāja raksturu.
Visi sargkareivji bija ļoti veselīgi, ar viņu vidū tik ļoti izplatītajiem izvirzītajiem žokļiem un cūkas ačelēm. Viņu ķiveres, šķiet, bija taisītas no feberglasa ar draudīgiem melniem sejsargiem un caurspīdīgiem sejas vairodziņiem, kuri bija nolaižami. Katram bija klāt gauspistole — īpaši bīstams ierocis ar lielām iespējām. Jaudīgās baterijas uzkrāja visai iespaidīgu lādiņu. Kad nospieda mēlīti, stobrā ģenerējās spēcīgs magnētiskais lauks, kurš deva lādiņam ātrumu, kas līdzīgs jebkuram citam ar reaktīvajām patronām apgādātam ierocim. Tomēr gauspistolei bija tā priekšrocība, ka tai bija lielāks šaušanas ātrums, tā neradīja ne mazāko skaņu un varēja šaut ar jebkādiem nāvējošiem lādiņiem — sākot no indīgām adatām un beidzot ar sprāgstošām lodēm. Kādreiz Korpuss jau bija saņēmis ziņojumus par šiem ieročiem, taču tam vēl aizvien nebija neviena parauga. Nospriedu, ka šī kļūda ir jālabo pēc iespējas ātrāk.
— Pass Ratunkovs, — kāds iekliedzās un es atdzīvodamies sakustējos, jo šis pēc leģendas bija mans vārds. Kā šaubīdamies saminstinājos un viens no sargiem, klaudzinot kājas pret grīdu, pienāca man klāt. Biju pārliecināts, ka viņš militāra efekta radīšanai apkalis savus zābakus ar metāla papēžiem. Es gaidīju viņa tuvošanos, es nevarēju vien sagaidīt, kad pats dabūšu tādus zābakus — Klizanta sāka man patikt.
— Jūs esat Pass Ratunkovs?
— Viņš pats, ser, jūsu rīcībā, — es atbildēju viņa dzimtajā valodā, rūpīgi saglabājot ārzemnieka akcentu.
— Paņemiet savu bagāžu un sekojiet man.
Viņš pagriezās, un es biju tik neprātīgs, lai iesauktos:
— Bet, ser, čemodāni ir pārāk smagi, lai tos visus uzreiz aiznestu.
Šoreiz viņš uzmeta man neko labu nesološu aukstu, caururbjošu
skatu un, liekot saprast mājienu, sakārtoja gauspistoli sev uz pleca.
— Ratiņi, — viņš beidzot noņurdēja un norādīja ar pirkstu uz šī cietuma pagalma pretējo pusi.
Es paklausīgi devos norādītajā virzienā. Tie bija iespaidīgi, uz maziem ritentiņiem braucoši motorizēti platformas ratiņi. Ātri sakrāvu uz tiem bagāžu un palūkojos apkārt, meklēdams savu laipno gidu. Viņš stāvēja pie atvērtajām durvīm, vēl vairāk pietuvinājis pirkstu ieroča mēlītei. Elektromotors iekaucās trakos apgriezienos, un es galopā metos pakaļ šai ierīcei uz durvju pusi.
Sākās pārbaude.
Cik viegli tā pateikt. Tas bija kā ziņojums, līdzīgs vārdiem: «Es nometu atombumbu un tā nobūkšķēja». Tā bija visdetalizētākā un visrūpīgākā pārbaude, kādai vien jelkad esmu bijis pakļauts, un jutos neaprakstāmi laimīgs, ka pirmais atradu to mūķīzeri.
Antiseptiskā istabā ar pilnīgi gludām sienām gaidīja desmit cilvēki. Seši no tiem uzsāka manas bagāžas apskati, bet pārējie četri tai pat laikā ķērās pie manis. Pirmais, ko viņi izdarīja — atstāja mani gluži kā no mātes miesām nākušu un pabāza zem fluoroskopa. Pēc dažām sekundēm viņi jau apsprieda lielās plombēs manos zobos. Tika draudzīgi nolemts, ka viena no tām ir nepieļaujami liela un tai ir nepareiza forma. Parādījās draudīga izskata zobārstniecības komplekts un jau nākamajā mirklī plombi dabūja laukā. Kamēr zobs tika piepildīts ar emalju — jānovērtē pienācīgi — manu plombi caurskatīja ar spektroskopu. Viņi neizskatījās ne samulsuši, ne priecīgi, kad manas plombēs saturs izrādījās atbilstošs zobārstniecības praksei. Kratīšana turpinājās.
Kamēr zondēja manu rozā personību, viens no inkvizitoriem ķērās pie dokumentu paciņas. Lielākā daļa no tiem bija manas psīgrammas, kuras sūtīju pēc nolaišanās pieprasīšanas. Viņi sazinājās ar firmu «Fan- cioletto-Mušiar-Limited» — maniem darba devējiem, un saņēma ziņas par mana darba sīkumiem. Labi vēl, ka viss bija likumīgi.
Es pareizi atbildēju uz jautājumiem, tikai divreiz iepinot atbildēs nepiederīgas skaņas, tas ir, kad fiziskā pārbaude pieskārās jūtīgām vietām. Tas, šķiet, beidzās labi, katrā ziņā dosjē tika aizvērts un nolikts malā.
Kamēr risinājās šie notikumi, ar acu kaktiņu vēroju savu čemodānu likteni. Tie cieta daudz pamatīgāk, nekā es. Katrs no tiem tika atvērts un iztukšots, saturs izlikts uz baltiem galdiem, bet paši čemodāni izjaukti mazos gabaliņos: šuves uzplēsa, atslēgas noņēma, rokturus noskrūvēja. Bet iegūtos krāmus salika plastikāta maisiņos, piesprauda plāksnītes un atstāja glabāšanai. Neapšaubāmi nākošai, daudz rūpīgākai pārbaudei. Manas drēbes caurskatīja un nolika malā — līdz pat aizlidošanai no šīs planētas man tās vairs neredzēt.
— Jums izdos labu klizantiešu apģērbu, — paziņoja viens no maniem inkvizitoriem, — to nēsāt ir viens vienīgs prieks.
Es gan par to stipri šaubījos, tomēr tālredzīgi paklusēju.
— Tas ir reliģisks simbols? — prasīja cits, turot pirkstu galos fotogrāfiju.
— Tas ir manas sievas fotoattēls.
— Atļauti ir tikai reliģiski simboli.
— Viņa man ir tas pats, kas eņģelis.
Viņi nedaudz palauzīja par to galvas, tomēr galu galā atļāva paturēt fotouzņēmumu. To jau gan nedrīkstēšu nēsāt, kur nu — tik bīstamu lietu kā oriģināls. To aiznesa un ātri atgrieza fotokopiju. Anžela uz tās, šķiet, rauca pieri, bet varbūt tā bija tikai mana iztēle.
— Visas jūsu personīgās mantas, apliecība un tā tālāk tiks jums atdotas pirms aizlidošanas, — man auksti pavēstīja. — Atrodoties uz Klizantas, jums būs jānēsā vietējais apģērbs un jāievēro vietējās paražas. Lūk, jūsu personīgie piederumi.
Tika norādīts uz trim ļoti utilitāriem un nesmukiem garderobes priekšmetiem.
— Lūk, jūsu personības apliecība.
Es to satvēru, gluži laimīgs, ka man tiek garantēta eksistence, tomēr vēl aizvien kails un jau pamatīgi nosalis.
— Kas atrodas šajā aizslēgtajā čemodānā? — gaidu.pilnā balsī, gluži kā uz pēdām nokļuvis medību suns, iesaucās viens no pārmeklētājiem. Viņi visi pārtrauca darbu un pienāca man klāt, kad saņēmu man inkriminēto čemodānu. Viņu sejas izteiksmes skaidri liecināja, ka jebkura mana atbilde būs atzīšanās noziegumā un tai sekos nāves spriedums.
Es atļāvos nedaudz paeksperimentēt un izbolīju acis.
— Seri, es neesmu izdarījis neko sliktu, — ieīdējos.
— Kas tur iekšā?
— Kara ieroči…
Atskanēja klusināti kliedzieni, bet viens no viņiem pat sāka lūkoties apkārt, it kā meklētu pistoli, lai piebeigtu mani uz vietas. Es stostīdamies turpināju:
— Bet, seri, jums mani jāsaprot, tieši šī iemesla dēļ arī esmu atlidojis uz jūsu brīnišķīgo planētu. Mana firma — «Fancioletto-Mušiar-Limited» — ir sena un ļoti godājama ieroču ražotāja kara elektronikas jomā. Šie paraugi ir ārkārtīgi jūtīgi. Čemodānu atslēgt var vienīgi bruņošanās speciālista klātbūtnē.
— Es esmu bruņošanās speciālists, — paspēris soli uz priekšu, paziņoja viens no maniem mocītājiem.
Plikā paura un draudīgās rētas dēļ, kura bija savilkusi aci nepārtrauktā mirkšķināšanā, biju viņu ievērojis jau agrāk.
— Priecājos ar jums iepazīties, ser. Es esmu Pass Ratunkovs.
Mans vārds neatstāja uz viņu nekādu iespaidu un savējo viņš arī
nenosauca.
— Ja būtu iespējams saņemt manas atslēgas, es atvērtu minēto čemodānu un nodemonstrētu jums tā saturu.
Pirms man atļāva ķerties klāt, tika uzstādīta videokamera.
Atslēdzu vāku un atvēru čemodānu. Bruņošanās speciālists pārlaida kvēlojošu skatienu mīkstajās ligzdiņās saliktajiem komponentiem, bet es paskaidroju:
— Mana firma — vienīgā atmiņas mīnas un tuvuma spridzekļa radītāja un ražotāja. Nav citas tik kompaktas un daudzpusīgas mīnas kā mūsējā.
Lai izņemtu spridzekli no ligzdiņas, es izmantoju pinceti — tik miniatūrs tas bija.
— Šis ir vismazākais spridzeklis, kas paredzēts tik nelielam ierocim kā pistole. Šāviens aktivizē spridzekli, kurš detonē lādiņu lodē pēc tam, kad tā pietuvojusies mērķiem iepriekš paredzētā attālumā. Šis te ir cits spridzeklis — īpaši asprātīgs, un ir paredzēts izmantošanai smagajos ieročos vai raķetēs.
Viņi visi nepacietīgi paliecās uz priekšu, kad es parādīju oblati «PAM-4" un norādīju uz tās nepārspējamām īpašībām.
— Visa konstrukcija — cieta substance, kas spēj pretoties neticamām pārslodzēm, līdz pat tūkstoš «G», un spēcīgiem sitieniem. To var ieprogrammēt detonēt vienīgi tad, ja pietuvojas sfērisks objekts, vai ieprogrammēt ārēji, elektroniski, jebkurā laikā, kaut vai līdz šāvienam. Tā satur atsevišķas ķēdes, kuras veic šķirošanas funkcijas un spēj novērst sprādzienus draudzīgu objektu tuvumā. Tā patiesi ir unikāla.
Es ļoti uzmanīgi noliku to vietā un aizvēru čemodānu. Skatītāju rindas pāršalca smaga nopūta. Lai nu kas, bet tas viņiem patiesi patika. Bruņošanās speciālists maigi saņēma manu koferi.
— Jums to izsniegs, kad vajadzēs demonstrēt.
Pārbaude negribīgi tuvojās beigām. Spridzekļi bija kratīšanas kulminācija un nekas vairs nespēja ar to līdzināties. Viņi vēl nedaudz izklaidējās, izspiežot tūbiņas un iztukšojot kārbas manā tualetes komplektā, taču visu darīja bez īpaša entuziasma. Beigu beigās noguruši, viņi sagāza visu vienā kaudzē un pameta man jaunu apģērbu.
— Četras ar pus minūtes, lai apģērbtos, — pavēstīja inspektors, — atnesiet čemodānus.
Manu apģērbu nekādā gadījumā nevarēja nosaukt par supermo- dernu. Apakšveļa un viss pārējais bija garlaicīgi utilitārā pelēkā krāsā un taisīts no materiāla, kas man likās kā atkritumu un smilšpapīra sajaukums. Es nopūtos un apģērbos. Virskrekls bija līdzīgs kaut kādam kombinezonam, kas savu plato, tumši dzelteno svītru dēļ padarīja mani līdzīgu gigantiskai lapsenei — mutantam. Bet, ja jau tā ģērbās klizan- tieši, tad arī es nēsāšu tieši to pašu. Vispār jau nevarēja teikt, ka man būtu liela izvēle. Es paņēmu divus čemodānus ar asiem rokturiem, kuri tūlīt iegriezās man delnās, un izgāju pa atvērtajiem vārtiem.
— Mašīna, — man izsmeļoši pavēstīja ārpusē stāvošais sargs, norādīdams uz tuvumā esošo mašīnu ar caurspīdīgu virspusi un bez vadītāja. Tagad mēs atradāmies lielā, tādā pat pelēkas krāsas zālē. Man tuvojoties, atvērās sāndurvis.
— Būšu priecīgs izmantot mašīnu, — es pasmaidīju, — bet, kur lai braucu?
— Mašīna zina, lien iekšā.
Viņš nebija pats asprātīgākais sarunu biedrs Galaktikā. Es iesviedu mašīnā savus čemodānus un apsēdos arī pats. Durvis iešņākdamās aizvērās un robotvadītāja panelī iedegās virkne uguntiņu. Sākām kustēties un mūsu priekšā pavērās smagie vārti, un vēl vārti, vēl un vēl, katrs no tiem pietiekami biezs, lai nosprostotu bankas pagrabu. Pēc pēdējiem mēs izlidojām svaigā gaisā, un es biju spiests samiegt acis spilgtajos saules staros. Ar lielu interesi vēroju garām slīdošo ainavu.
Klizanta, pat gadījumā, ja šī bezvārda pilsēta bija paraugs, ir uzskatāma par modernizētu, mehanizētu un darbīgu pasauli. Ceļus pildīja kravas un vieglie automobīļi, visi robotu vadīti, un tie brauca diezgan iespaidīgā ātrumā, pie kam ievērojot stingru distanci. Gājēju pārejas bija divvirzienu un šķērsoja ielas virs galvas. Te bija veikali, izkārtnes, formas tērpi. Formas tērpi! Šie vārdi nedod ne mazāko priekšstatu par man apkārt esošo medaļu pārbagātību un daudzkrāsaino greznību. Katrs nēsāja citādas krāsas uniformu, kas, esmu pilnīgi pārliecināts, apzīmēja dažādas karaspēka daļas un dienestus. Un, vai ziniet, nebija neviena ar tumši dzeltenām strīpiņām. Vēl viena barjera manā ceļā, bet es nolēmu to neņemt vērā. Kad jau slīksti, tevi vairs maz uztrauc, ja uz galvas uzlej vēl vienu tējkarotīti ūdens. Šajā darbiņā nekas nesolījās būt viegls.
Mana mašīna izkļuva no straujās ielas straumes, ienira vēl vienā tunelī un beidzot apstājās eleganti krāsotu durvju priekšā. Virs ieejas zelta burtiem bija rakstīts: «ZLATO-ZLATO», kas klizantiski varēja nozīmēt «LUKSS». Tā bija patīkama daudzveidība. Elegants šveicars, viss vienos dārgakmeņos, metās atvērt durvis, taču, ieraudzījis manu apģērbu, apstājās un nicīgi savieba lūpas. Viņš atlaida durvis un aizgāja, bet viņa vietu tūdaļ pat ieņēma tumši pelēkā formas tērpā ģērbies indivīds ar buļļa cienīgu kaklu. Uz viņa pleciem bija mazas sudraba atšķirības zīmes: sakrustoti kaujas cirvis un nazis, bet par pogām kalpoja sudraboti galvaskausi. Kaut kāds ne īpaši uzmundrinošs izskats.
— Es esmu Pakovs, — šī figūra nodārdināja, — jūsu miesassargs.
— Esmu priecīgs ar jums iepazīties, ser, ļoti priecīgs.
Es izlīdu no mašīnas, derētu atzīmēt, pats nesdams savus čemodānus, un sekoju sava sargsuņa drūmajai mugurai viesnīcas kuluāros — tieši tāda arī izrādījās šī ēka. Manu apliecību paņēma ar maksimālu nepieklājību, norīkoja arī zēnu, kas parādīja ceļu uz paredzēto numuru. Mans teorētiski cienījamā citplanētu pārstāvja statuss deva tiesības apmesties pirmajā klasē, lai gan tas nebūt nenozīmēja, ka tā man patiks. Manas lapsenīgās krāsas apzīmogoja mani kā svešinieku, un par svešinieku visi mani arī uzskatīja.
Mani apartamenti bija grezni, gulta — mīksta, visur klāt atradās arī «blaktis». Skaņas un optiskās — tās bija iemontētas katrā daudzmaz apgaismotā ierīcē, kā arī sienās. Katrs otrais mēbeles izliekums bija mikrofons, līdzko es kaut nedaudz sāku pārvietoties, tūlīt iedegās lampiņas, kas mani izsekoja.
Kad iegāju vannas istabā, lai noskūtos, optiskā acs skatījās uz mani caur sudraboto spoguļa virsmu, bija arī vēl vien optiskais novērotājs manas zobu birstītes galā — neapšaubāmi, lai sekotu ikvienam pārsteigumam manos dabiskajos zobos. Viss bija ļoti efektīgi.
Tā domāja viņi. Un man vajadzēja iesmieties, ko es arī izdarīju, pārvēršot izlauzušos smieklus sprauslošanā, darot to tā, lai mans miesassargs neko nenojaustu. Viņš lāčoja man nopakaļ visur, kur vien es pa saviem apartamentiem negāju. Viņš, simts procenti, gulēs pie manām kājām, kad došos uz guļamistabu.
Tas viss maz palīdz, jo mīlestība smejas par «tehniķiem» gluži tāpat, kā Džims di Grīzs, kurš, piedodiet par nekautrību, par «blaktīm» zina neticami daudz. Šis bija masīvas pārdozēšanas gadījums. Tātad bija milzums «blakšu». Tā, — un ko jūs darīsiet ar visu šo informāciju? Kompjūteru tīkli šādā situācijā būs pilnīgi nederīgi. Un sekojoši, milzīgs cilvēcisko būtņu štats novēros, ierakstīs, analizēs. Ir zināms ierobežots cilvēku skaits, kuriem var uzticēt šādu darbu, tāpēc ka drīzumā sāks darboties ģeometriska progresija ar sargus sargājošiem sargiem, līdz beigu beigās visi ar to vien nodarbosies. Es biju pārliecināts, ka eksistēja liels štats mani uzmanīgi vērojošu darbinieku, jo ārzemnieki tomēr bija pietiekami reta parādība, lai varētu atļauties šādu greznību. No «blaktīm» mudžēs ne tikai mani apartamenti, bet arī tie rajoni, kur es parasti iešū, mašīnas un tamlīdzīgi.
Visu pilsētu nevar «sablaktizēt», un nebija arī nekāda iemesla to darīt.
Viss, ko man vajadzēja darīt, bija kādu laiku spēlēt savu paklausīgā komivojažiera lomu, līdz atradīšu iespēju pamest «blaktizētos» rajonus. Un sagudrošu tādu plānu, kas ļaus man pilnībā izgaist, kad nozudīšu no viņu redzesloka. Man būs tikai viena iespēja: izgaist noteikti vajadzēs jau pirmajā reizē, citādi es būšu beigta žurka.
Pakovs vienmēr bija klāt kā likts, sekojot katrai manai kustībai. Viņš vēroja, kad es likos gulēt, un šo mazo cieto ačteļu skatiens bija pirmais, ko ieraudzīju rītos. Tieši to es arī gribēju redzēt rīt. Pakovs tiks likvidēts pirmais, bet līdz šim brīdim tikai viņa klātbūtne vien nozīmēja, ka mani izsekotāji ir atslābinājušies. Es arī izskatījos atslābinājies, taču tāds nebūt nebiju. Izstudēju visus pilsētas aspektus, meklējot sev piemērotu žurkas alu.
Trešajā dienā es to atradu. Tā bija viena no agrāk izskatītajām iespējām, un tā izrādījās vislabākā. Es sastādīju attiecīgus plānus, un, laižoties miegā, pasmaidīju. Biju pārliecināts, ka manu smaidu ievēroja arī infrasarkanās kameras — bet, ko gan var. nolasīt pēc smaida?
Ceturtā diena tāpat kā visas iepriekšējās sākās ar brokastu pasniegšanu numurā.
— Oho, šodien esmu stipri izsalcis, — es teicu pavāram, kas uz mani dusmīgi skatījās.
— Te droši vien vainojams jūsu brīnišķīgās planētas radītais labais garastāvoklis. Domāju, ka man vajadzētu vēl ieēst.
Es notiesāju vēl vienas brokastis. Kas zin, kad man nākošo reizi izdosies remdināt savu izsalkumu, vajadzēja drošības labad iestiprināties rezervei.
Sekoja šabloniska rutīna. Mēs noteiktā stundā izgājām no hoteļa un mūs gaidīja mašīna. Tā tūlīt pat aizbrauca pa parasto maršrutu uz kara vēstniecību, kur es demonstrēju firmas «Fancioletto-Mušiar-Limi- ted» spridzekļus. Bija jau iznīcināti milzums mērķu un šodien savu kārtu gaidīja nākamie. Tā visa bija laba izklaidēšanās.
No tuneļa mēs izbraucām uz galvenās ielas, pariņķojām pa to un nogriezāmies kādā sānieliņā, kas veda uz brauciena galamērķi. Šeit ielu kustība nebija intensīva, arī kājāmgājēju bija pamaz. Lieliski. Garām zibēja iela pēc ielas un es jutu, kā savelkas tik pazīstamais sasprindzinājuma mezgls. Visu vai neko, Glumais Džim, lūk, mēs arī sākam…
— Apčī, — es, vismaz man tā šķita, nošķaudījos pietiekami dabiski un mēģināju izvilkt savu kabatas lakatiņu. Pakovs kļuva aizdomīgs.
— Nedaudz putekļu degunā, — es paskaidroju. — Ziniet kā gadās. Sakiet, lūk, tur, paskatieties, lūdzu, vai tas gadījumā nav cienījamais ģenerālis Trogbarts?
Pakovs bija labi apmācīts, viņa acis tikai uz mirkli pašāvās sānis, pirms atkal pievērsās man. Tomēr šis acumirklis arī bija viss, ko man vajadzēja. Kabatas lakatiņā atradās stabiņā sasietas monētas: vienīgais ierocis, ko man bija izdevies sadabūt varas iestāžu visuredzošās acs priekšā. Es sakrāju tās, monētu pēc monētas, naktī zem segas.
Kad sarga acis pašāvās sānis, mana roka pēkšņi gāza cieto stabiņu ar īsu trajektoriju, kura nobeidzās uz Pakova deniņiem. Viņš saļima, izdvešot tikai klusu vaidu.
Pakovs vēl aizvien krita, bet es, pārliecies pāri krēslam un uzsitis pa vajadzīgo pogu, ieslēdzu avārijas bremžu signālu. Motors noslāpa, iekaucās bremzes un mēs apstājāmies. Ne vairāk kā duci soļu no manis izvēlētās vietas. Precīzi ābolīti! Tai pat mirklī es izlēcu no mašīnas un metos bēgt.
Uz kontrolpults noteikti iedegās trauksmes signāls — mašīnā atradās milzums visuredzošu acu. Pretinieka spēki tika likti lietā reizē ar manējiem. Viss, kas man piederēja, šīs sekundes, var jau būt, ka minūte, pirms klāt būs kareivji un saņems mani ciet.
Vai man pietiks laika?
Ierāvis galvu plecos, es strauji ieniru šaurā dienesta ieliņas ieejā, kura pēc nelielas riņķošanas izveda uz citu ielu. Šeit strādāja roboti — krāva atkritumus tvertnēs. Viņi mani ignorēja, kad jozu garām, jo bija vienkāršie «M» tipa roboti un nebija ieprogrammēti nekam citam, kā vienīgi šādam darbam.
Bet, lūk, robotu dzinējs — gluži cita lieta. Viņš bija cilvēks un turēja elektronisko pletni, kas paredzēta robotu skubināšanai. Pletne nošvīk- stēja un pāršķēla gaisu man tieši blakus, bet strāva sakutināja sānus.