125202.fb2 NERUSEJO?? T?RAUDA ?URKA NER?S?JO?? T?RAUDA ?URKAS ATRIEB?BA - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 26

NERUSEJO?? T?RAUDA ?URKA NER?S?JO?? T?RAUDA ?URKAS ATRIEB?BA - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 26

5. nodala

Trieciens maigi izsakoties, bija šokējošs, taču es to tikko sajutu. Spriegums turējās zems, jo galu galā pletne bija paredzēta robotu dzīšanai, nevis to smadzeņu ķēžu zibenīgai izvārīšanai. Es pieķēros pletnei un stipri parāvu to uz savu pusi.

Viss, protams, notika pēc mana plāna. Katru dienu, kad braucām garām tiku redzējis dzinēju kopā ar brigādi tieši šai vietā. Uz Klizantas cienīja rutīnu. Varēja droši rēķināties ar to, ka dzinējs — bandītiska izskata indivīds ar resnu kaklu, — metīsies ķert bēgošu svešinieku, un viņš arī rīkojās tā, kā biju iecerējis.

Raudams pletni uz savu pusi, es piespiedu dzinēju zaudēt līdzsvaru un viņš sagrīļodamies ar atkārušos žokli lidoja man virsū. Devu viņam drausmīgu sitienu tieši pa šo atkārušos žokli.

Dzinējs papurināja galvu, kaut ko norūca un metās man virsū ar atplestām rokām, gatavs dauzīt un plēst gabalos.

Tas vairs nebija pēc plāna. Viņam vajadzēja nokrist uzreiz, lai es varētu pabeigt atlikušo darbu, pirms atjoņos kavalērija. Kā gan es varēju zināt, ka viņam ne tikai nav smadzeņu, bet arī konstitūcija ir gluži cita? Pamuku maliņā, viņa pirksti satvēra tukšu gaisu, bet es sāku svīst. Laiks skrēja katastrofāli. Man vissteidzīgākajā kārtā vajadzē­ja izdabūt no šī gaļas blāķa apziņu.

Un es izdabūju. Paņēmiens gan neizcēlās ar īpašu eleganci, taču iedarbojās. Kad viņš atkal bruka man virsū, pieliku priekšā kāju, bet pēc tam uzlēcu viņam mugurā un, paātrinot kritienu, palēkāju pa to. Saķēru viņu aiz galvas un sāku dauzīt pa bruģi. Tam vajadzēja veselus trīs sitienus — vienu brīdi es baidījos, ka bruģis padosies ātrāk hekā viņš, bet beigu beigās dzinējs tomēr iegārdzās un atslāba.

Tālumā iekaucās pirmā sirēna. Es sāku svīst vēl intensīvāk. Pret cilvēkiem vienaldzīgie atkritumu savācēji turpināja savu darbu.

Robotu dzinējs bija tērpts tumšzaļā, neapšaubāmi viņa nodarbo­šanos simbolizējošā formas tērpā. To ciet saturēja viens vienīgs rā­vējslēdzējs, kuru es attaisīju, bet pēc tam sāku to stīvēt nost no sava saimnieka apjomīgā torsa. Sirēnu skaņas nāca arvien tuvāk, bet man vajadzēja laiku, lai norautu zābakus, citādi arī bikses nenāca nost. Jāatzīst, ka gaužām trokšņainā operācija neko labu par šo lietu ne­liecināja.

Sirēnu skaņas draudīgi atbalsojās dienesta ieliņas sienās, un tu­vumā ļoti efektīgi nokaucās bremzes.

Drudžainā steigā es uzmaucu šo uniformu virs sava lapseņveidīgā tērpa un aizvilku rāvējslēdzēju. Paķēru pletni un iezvēlu tuvākajam robotam tieši pa lodīšu gultņiem.

—  Stūķē šo cilvēku iekšā tvertnē, — es nokomandēju un atkāpos, kad viņš satvēra savu bijušo saimnieku.

Tik tikko paguva nozust dzinēja kājas, kā klāt bija pirmais sarkanā formā tērpies kareivis.

—   Svešinieks, — es iebrēcos un pamāju ar pletni uz ielas galu. — Viņš aizskrēja turp tik ātri, ka nepaguvu neko izdarīt.

Kareivji arī kustējās ļoti ātri, un tas bija ļoti labi, jo zābaku pāris vēl aizvien mētājās uz bruģa. Iemetu tos tvertnē, tur pat, kur atradās bijušais saimnieks, un noplīkšķināju pātagu savu robotu vidū.

—   Uz nākošo iecirkni! — es pavēlēju, — soļos, marš!

Es cerēju, ka viņi ir ieprogrammēti patstāvīgam maršrutam, un ne­kļūdījos: Robots-kravnesējs virzījās pa priekšu, bet pārējie vilkās tā pēdās. Es gāju aizmugurē, turot rīksti kaujas gatavībā. Mana mazā procesija izsoļoja uz policistu un karavīru pārpildītās ielas.

Visapkārt lavierēja bruņmašīnas, bet to vadītāji lamājās. Mana uz­ticamā robotu vienība devās pāri ielai, tieši cauri visam šim juceklim, es tai pat laikā ar paralizētu smaidu sejā ļepatoju nopakaļ Baidījos, ka kaut mazākajā to programmas izmaiņas gadījumā mana mehāniskā brigāde tieši ceļa vidū pieteiks sēdstreiku.

Nomaršējām garām manis pamestajai mašīnai, kad manam bijuša­jam līdzbraucējam palīdzēja no tās iztrausties. Pagriezu viņam muguru, cenzdamies ignorēt pār muguru tekalējošās aukstās skudriņas. Ja viņš mani pazīs…

Pirmais robots iegriezās citā dienesta ieliņā, bet es tik centīgi trinos viņam aiz muguras, ka turpmākais man šķita kā divu dienu ilga pa­staiga tuksnesī. Beidzot nokļuvu relatīvā drošībā. Lai gan diena bija visai vēsa, biju izmircis sviedros līdz pēdējai vīlītei. Kamēr mani roboti tukšoja atkritumu tvertnes, es atspiedos pret sienu atpūsties. Ielā atkal parādījās milzums mašīnu, bet virs galvas rēca Teaktīvās lidmašīnas. 0-ho, viņi taču patiesi pēc manis ir noilgojušies.

Ko tālāk? Labs jautājums. Jau ļoti drīz, ja netiks" atrastas nekādas bēgļa pēdas, kāds atcerēsies vienīgo viņa bēgšanas liecinieku. Un viņi atkal gribēs parunāt ar robotu dzinēju. Pirms notiks šī atklāsme, man vajadzētu būt kādā citā vietā. Bet kur? Mans aktīvs bija ļoti ie­robežots: robotu-atkritumu savācēju kolekcija, kas patlaban ļoti darbīgi žvadzēja, veicot savus pienākumus; divi formas tērpi — viens virs otra, no kuriem katrs padarīja mani labi ieraugāmu, un elektroniskā pletne, kas derēja tikai robotiem; tās ģenerētā strāva izrādījās pietiekama, lai ieslēgtu iepriekšējo pavēli atceļošu releju. Ko lai dara?

Aiz muguras atskanēja pretīga šņirkstoņa un es atsprāgu malā. Pavērās sarūsējušas durvis un parādījās baltā halātā tērpta resnīša galva.

—   Man šeit priekš tevis ir vēl viena tvertne, Slobodan, — viņš pavēstīja, bet pēc tam aizdomīgi mani nopētīja. — Tu neesi Slobodans.

—   Jums taisnība. Slobodans — tas ir kāds cits. Un viņš ir kaut kur citā vietā. Viņš slimnīcā ārstē bruku. Tādēļ arī nozīmēja šeit mani, jauniņo.

Vai tikai te izdevīgs gadījums pats nekrīt man rokās? Es runāju ātri, bet domāju vēl ātrāk. Uz ielas, ko nesen šķērsoju, vēl aizvien notika aktīva skraidīšana, taču šeit neviens neieskatījās. Noplīkšķināju ar pletni pa tuvākstāvošā robota pārraides kastīti un pavēlēju viņam sekot.

Baltais halāts ienira iekšā, es tam pakaļ, bet robots aiz manis. Uz virtuvi. Lielu. Tā neapšaubāmi bija restorāna virtuve, un neviena tur vairāk nebija.

—   Kad jūs verat vaļā? — es painteresējos. — Šajā darbā man radusies zvēra apetīte.

—  Līdz vakaram vaļā nevērsim. Ei! Pasaki savam robotam, lai viņš nestaigā man nopakaļ, un savāc no šejienes atkritumus.

Pavārs riņķoja, atkāpdamies telpā no viņam nopakaļ uzticīgi lāčo­jošā robota, kuram es nemanāmi biju pavēlējis neatiet no resnuļa ne soli. Abi kopā viņi veidoja brīnišķīgu pāri.

—  Robot, — es nokomandēju, — izbeidz skraidīt viņam pakaļ, bet vienkārši saķer tā, lai viņš nevarētu kustēties.

Robota elektroniskie refleksi izrādījās ātrāki, nekā pavāram. Tērau­da rokas sakļāvās un pavārs atvēra muti, lai pažēlotos, taču es to steidzīgi aiztaisīju ar pavārcepuri. Viņš dusmīgi to košļāja un izdvesa pieklusinātas skaņas.

Šo nodarbi viņš turpināja visu laiku, kamēr sēju viņu pie krēsla ar brīnišķīgu virtuves dvieļu komplektu, neaizmiršu arī par sprūsli. Neviens neparādījās. Man vēl arvien veicās.

—   Lasies! — es pavēlēju robotam, ielaizdams ar pātagu pa tā pacietīgo metālisko muguru. Pārējie vēl strādāja, un es kā laimīgs flagelants sadevu tiem veltes, līdz viņi visi satraukumā drebēja, gaidot jaunas pavēles.

—  Atgriezieties tajā vietā, no kurienes šorīt parādījāties. Ejiet!

Gluži kā labi izdresēti kareivji, viņi pagriezās un aizsoļoja manai

bēgšanas vietai pretējā virzienā. Es iešmaucu atpakaļ virtuvē un aiz­slēdzu durvis. Uz kādu laiku atrados drošībā. Agri vai vēlu viņi izsekos mani līdz robotiem-atkritumu vācējiem, bet tiem nebūs ne mazākā priekšstata, kur es pametu konvoju. Lietas gāja uz priekšu vienkārši lieliski.

Mans gūsteknis pavārs pa šo laiku bija pamanījies apgāzt krēslu un locīdamies fīda uz izejas pusi.

—   Palaidnis tāds, — es viņu norāju un paņēmu no galda lielu tuteni. Viņš acumirklī apstājās un izbolīja acis. Nolicis tuteni un pātagu tā, lai tie visu laiku būtu pa rokai, palūkojos apkārt. Kādu laiku es varēju atvilkt elpu un apdomāt tālākās rīcības plānu. Bet pašreiz viss notika ļoti strauji un ar lielu improvizācijas daļu. Kaut kur atskanēja klauvējieni.

Es nopūtos un atkal paņēmu nazi. Ātrums un improvizācija bija šīs operācijas devīze.

—  Kas tas ir? — es prasīju pavāram, uz brīdi izņemdams tam no mutes vīšķi.

—  Ārējās durvis, tur kāds klauvē, — viņš aizsmacis ierunājās, ne­nolaižot acis no naža, ko turēju viņam pie kakla.

Es iebāzu vīšķi tā likumīgajā vietā un uz pirkstgaliem piezadzies zālei, palūrēju tajā.

Restorāna zāle bija tukša un patumša. Klauvējieni atskanēja ieejas pretējā pusē. Neviens pēc šiem signāliem neparādījās, tādēļ nolēmu, ka mēs ar pavāru restorānā esam vieni. Bet tagad paskatīsimies, ko tas viss nozīmē?

—  Ko jūs gribat, — es jautāju, cenzdamies atdarināt rudimentāro gramatiku un zemo balsi, kas piemita pavāram.

—  Refrižeratoru serviss. Jūs zvanījāt, ka kaut kas nav kārtībā. Kādas problēmas?

—  Visai pamatīgas! — mana sirds priecīgi salēcās. — Nāciet iekšā un ņemiet līdzi vislielāko instrumentu somu, kāda vien jums ir.

Tā bija visai cienījama izskata soma. Ielaidis meistaru, es asi iesitu viņam ar naža spalu pa galvu. Viņš mīļi saļima. Tā mundieris bija utilitāri tumšzaļā krāsā — patiesi daudz labāks par lapseņveidīgo vai miskastnieka. Es viņu ātri izģērbu un piesēju blakus pavāram pie krēsla, kur viņi abi varēja paraudāt viens otram uz pleca. Pirmo reizi es apsteidzu savus vajātājus. Veiksmes gadījumā paies vairākas stun­das, pirms atradīs gūstekņus un saistīs tos ar manu bēgšanu. Es uzvilku tumšzaļo formas tērpu, sagatavoju lielu daudzumu sviestmaižu, paķēru instrumentu somu un, salutējis saviem gūstekņiem, izlecu ārā pa durvīm.

Tur stāvēja liels, klusi dūcošs kravas robots ar citu instrumentu somu rokā. Uz viņa metāliskajām krūtīm bija tāds pats apkalpojošās firmas ģērbonis, kāds tagad rotāja arī manas personīgās krūtis.

—   Mēs ceļosim ar komfortu, — es teicu. — Paņem šo te.

Es tik tikko paguvu atrast pirkstus, kā viņš jau satvēra somu.

Braukādams pa pilsētu, biju redzējis daudz šādu robotu, taču ne­vienam nepietuvojos. Uz robota muguras bija savdabīgi sedli opera­toram, taču man nebija nekāda priekšstata kā tajos var nokļūt. Varbūt viņš nolaidīsies sēdus, izvirzīs kaut kādas trepītes vai vēl ko nebūt? Ielas galā parādījās mašīnas un citi roboti. Ātri tuvojās arī kāda karavīru vienība. Es atkal nosvīdu.

—   Es vēlos doties ceļā. Tūlīt pat.

Nekas nenotika, izņemot to, ka karavīri pienāca vēl tuvāk. Robots stāvēja vienaldzīgs kā statuja. No tā palīdzību nesagaidīsi. Nezinu, bija šis veids ortodoksāls vai ne, bet es atbalstīju kāju pret viņa gurnu, ar rokām ieķēros pagrieziena stabilizatorā uz pleca un uzlidoju augšā, motori ierēcās, kad viņš pārvietoja savu smaguma centru atbilstoši manam svaram. Ieslīdēju sedlos brīdī, kad vienība aizrikšoja garām. Mani viņi pilnībā ignorēja.

Sēdeklis bija ērts. Atrodoties trīs metrus virs zemes, varēju visu labi pārredzēt, tomēr man nebija ne mazākās nojausmas, ko lai dara tālāk. Lai gan sākumā vislabāk būtu tikt pēc iespējas tālāk no šīs ielas. Robota pakausī atradās kompakta vadības pults un es nospiedu podziņu ar uzrakstu «gaita». Es sajutu čerkstošu sakabināšanās pār­raides vibrāciju un viņš sāka soļot uz vietas. Labs sākums. «Uz priekšu». Viņš pieliecās un metās skriet sīkā riksītī. Tagad uztraukumi un arī policija palika aiz muguras.

Braucu sava metāliskā rikšotāja mugurā cauri pilsētas centram un apdomāju savu stāvokli.

Viens cilvēks pret veselu pasauli. Ļoti poētiski un, iespējams, no­vedīs pie apjukuma. Ja neņem vērā faktu, ka es jau esmu bijis līdzīgās situācijās, bet viņi ne. Visa drošības sistēma apliecināja, ka svešinieki Klizantā nebija bieži viesi un atradās stingrā kontrolē. Agrāk viņi droši vien nekad nebija pazaudējuši novērojamā pēdas, un šis gadījums būs ļoti apkaunojošs. Lieliski, ripos galvas. Lieliski, kamēr starp tām nebūs arī manējā.

Savā ziņā man bija kāda priekšrocība. Viņi neko nezināja par mani, izņemot «leģendu». Ja es spēšu pazust kādā nomalē, viņu nomācošās kultūras dziļumos, atrast mani būs neiespējami. Pagaidām es esmu uz «grunts». Pozitīvā darbība sāksies vēlāk. Vispirms man vajadzēja glābt pašam savu dārgo ādu.

Priekšā parādījās viens no ārpilsētas ceļiem, kur neparasti liels sargkareivju skaits pārbaudīja un izkratīja visus izbraukt gribošos. Lai būtu tālāk no šīm briesmām, nogriezos pa kreisi. Kad vajadzēs, gan jau es pilsētu pametīšu. Pēcpusdienā man radās priekšstats par pil­sētas izvietojumu, taču biju iedzīvojies tulznās uz pakaļpuses. Robots vilkās pavisam lēnu un tam noteikti vajadzēja uzlādēties. Man arī nemaz netraucētu iestiprināties ar sviestmaizēm no somas, tādējādi mums abiem bija vajadzīga atpūta. Pilnīgi iespējams, ka mani gūs­tekņi virtuvē ir atrasti un jau atkal ir sacelta trauksme. Es devos uz agrāk atklāto rūpniecības rajonu un sāku meklēt vietiņu, kur noslēp­ties. Atradu dažas acīmredzami pamestas rūpnīcas un noliktavas, kuras mani pilnībā apmierināja. Es izvēlējos vienu no tām. Zirnekļu tīmekļi uz durvīm un sarūsējušas eņģes. Atslēga, ko varēju atvērt pat tumsā ar vienu vienīgu naga kustību. Apkārt neviens nav redzams. Durvis ar skaļu čīkstoņu atvērās. Mēs iešmaucām pa tām un bulta aizcirtās. Drošībā.

Vieta bija pamesta, putekļaina un lielākoties tukša. Vienā stūrī at­radās kāda veca robota paraugs bez jebkādiem vaibstiem, gluži kā džungļos pazaudēts elks ar ziedojumu pie kājām izmestu perfokaršu veidā. Brīnišķīgi. Es paēdu pusdienas, atpūtos, pārmeklēju ēku, atradu kādu iekštelpu bez logiem, atnesu abas instrumentu somas, kabatas bateriju un zīmuli no vienas upurētās kartiņas. Bija pienācis laiks nā­košajam solim.

Ar kabatas baterijas apgaismotu aploksni rokā es ierunājos:

—  Bet tagad klausies. Psihiskā uztvere var sākties. Atskaite sākas no desmit. Notikumu gaitā es aizmigšu. Atmiņa ieslēdzas ar vārdu… «nīgrulis»!

—  Desmit, — es izrunāju, juzdamies brīnišķīgi. Pēc tam: — Deviņi, astoņi, septiņi…

Un nožāvājos. Tai laikā, kad tiku līdz pieci, mani plakstiņi kļuva neizturami smagi, un es nemaz neatceros, kā nokļuvu līdz nullei.