Es pamodos ar sastingušiem pirkstiem, notirpušu roku un aizpampušām acīm. Un ar lielu sarežģītām mikroshēmām noklātu kartona gabalu rokā. Zemapziņa — lieliska vieta, kur apslēpt apzinātam prātam nezināmas lietas. Man bija ne tikai rasējumi, bet arī pēkšņa sapratne, kā ar tiem rīkoties.
Plāns bija burvīgi vienkāršs, un manī radās skaudība pret tā radītāju. Tas neprasīja daudz laika, bet daudz elektronisku shēmu un ierīču. To visu nāksies nozagt. Es nopūtos un izstaipījos. Diena bija nogurdinoša, bet mans miegs hipnotiskā transa laikā vispār nebija miegs. Arī rīt vēl būs diena. Pakaļdzīšanās temps kritīsies.
Nākamā un aiznākamā diena bija ļoti piesātinātas ar darbu. Es biju virs zemes izlīdusi tērauda žurka, un man nācās šaudīties turpu šurpu. Pilsētas dzīve bija iegājusi savās parastajās sliedēs, tomēr jutos pārliecināts, ka mana meklēšana neatslābst, tā turpinās, lai gan neviens pat nepietuvojās manai ērtajai ligzdiņai. Es savienoju un lodēju mikroshēmas, izretis zagu ēdamo un citas nepieciešamas lietas. Šķita, ka uz Klizantas noziedzības līkne iet ļoti zemu, jo nekādi pasākumi pret šāda tipa zādzībām netika veikti. Noziedzīgā pasaule bija vai nu iznīcināta, vai arī atradās pie varas valdībā.
Pamest pilsētu izrādījās daudz vieglāk, nekā man bija licies. Izmanīgi slaistoties gar caurlaižu kontrolpunktu, es ievēroju, ka pārbaudes galvgalā atrodas militāristi, un to viņi darīja naivā manierē. Noteikta shēma: dokumentu un preses pārbaude, un lasies. Es cerēju, ka mans paņēmiens nostrādās viegli. Lai padarītu šo operāciju kaut cik militārāku, nozagu armijas kravas mašīnu. Vakara krēslā es pabāzu tās ceļā robotu.
Kravas automobilis nodrebēja un apstājās, bet vadītājs, izbāzis pa lodziņu galvu, tekoši izlamājās. Lielākā tiesa šo vārdu neietilpa manās valodas stundās, un es tos ierakstīju kartotēkā tālākai izmantošanai. Slava debesīm — viņš brauca viens.
— No tāda arī dzirdu, — es viņam bildu, — nav smuki tā sarunāties ar civilo. Te ir ārkārtēja situācija.
— Kāda vēl situācija? — viņš aizdomīgi prasīja.
— Tāda! — es enerģiski atsaucos.
Adata trāpīgi iedūrās kaklā un viņš sabruka. Biju devies reidā arī uz medikamentu noliktavu. Uzvilku viņa firmas kreklu un pavēlēju robotam čāpot nopakaļ.
Vispirms iebraucu pēc savām mantām. Tās ļoti precīzi ievietojās aiz atūdeņotā ēdiena kastēm, trīs eksemplāru veidlapu kaudzes, zābaku krēma un citām ārkārtīgi svarīgām militārām lietām. Ietērpies sarkanajā karavīra formā (īpašnieku biju ieģērbis savās drēbēs un atstājis guļam manā rezidencē), pateicu «uzr1 redzēšanos» robotam — manam vienīgajam draugam uz šīs planētas. Viņš gan neko neatbildēja, taču es neapvainojos.
Manus dokumentus pieņēma ar militāru klusuciešanu, izpētīja un atzina par derīgiem, un biju brīvs. Es jautri traucos naktī un mana plāna otrajā fāzē. Fiziski tas prasīja lielu skraidīšanu, dažādu automobiļu nolaupīšanu, lai sajauktu pēdas, un garu braucienu cauri centrālajam tuksnesim pie noteikta orientiera. Tas bija vientulībā starp smiltīm stāvošs, milzīgs akmens bluķis. Pēc formas tas atgādināja podu un klizantiski saucās «lonak». Tas arī nozīmē «pods» un dod jums zināmu priekšstatu par viņu fantāzijas vērienu. Maskēšanās tīkls droši noslēpa mašīnu, un es vaiga sviedros strādāju veselas septiņas dienas, līdz beidzot rezultāts mani apmierināja. Pats ar savām personīgajām rokām, robota-ekskavatora rociņām piepalīdzot, biju uzbūvējis pilnīgi drošu apakšzemes patvertni ne vairāk kā simts metru attālumā no «lonak» kalna. Tie bija trešās fāzes pēdējie priekšdarbi. Tai pat naktī ķēros pie tās realizācijas.
Mans mazais paštaisītais raidītājs bija noregulēts un gatavs darbam, antena pavērsta tieši pret zenītu. Pusnaktī es to ieslēdzu, un kosmosā aizšāvās precīzi nomērķēts signāls ar ļoti šauru diapazonu. Paturēju to ieslēgtu tieši trīsdesmit sekundes, tad izslēdzu.
Lūk, tādā veidā. Sakratīt kauliņus un izdarīt nākošo soli pienākas viņiem. Viņiem, tas ir, Speckorpusa apakšvienībai, kas arī organizēja šo fāzi. Ja plāns izdosies, es nedaudz pakošļāju lūpas pie šī «ja», noslēpdams rāciju atpakaļ mašīnā, manu signālu uztvers viņi, vienīgi viņi. Kanāls bija ļoti šaurs, un nopeilēt to nav iespējams. Klizantiešiem vispār par to nav jāzin. Bet varenie spēki sāks darboties.
Tie būs labākie kompjūteri, kas iededzinās ugunis milzīgās raķetēs. Izraudzītais meteorīts kopā ar to pavadošajām atlūzām uzsāks savu ceļu. Tālu kosmosā, ārpus klizantiešu detektoru sniedzamības robežām, notēmēts uz «poda» klinti, milzīgs meteorīts sāks virzīties uz šīs sistēmas pusi. Man vajadzēja paciesties vēl vienu diennakti.
Zinot savu attieksmi pret neproduktīvu gaidīšanu, es sarīkoju nelielu ballīti. Bija labs ēdiens, vismaz labākais, ko varēju atrast armijnieku konservos, un plaša pirmklasīgu dzērienu izvēle. Vīns ar uzkožamajiem, bet pēc tam krietni stiprāki dzērieni. Pieklājīgam vakara nobeigumam es aizkūpināju cigāru, ieslēdzu kabatas formāta miniprojektoru un noskatījos melnbaltu, krietni izbalojušu filmu, ko biju nopircis armijas veikalā. Visai rupja atpūta kareivjiem, tomēr man — tuksneša klejotājam — tā likās gluži pievilcīga.
Savos maigajos apskāvienos mani saņēma miegs, diena sekoja naktij, bet pēc tam savukārt atkal nakts. Tikko satumsa, es jau biju laukā ar binokli rokā. Apsekoju debesis pa kvadrātiem. Nekā. Un nekam nevajadzēja arī būt vismaz pāris stundas, taču mani mocīja nepacietība. Viss plāns sāka likties absurds. Un es ļoti stipri izjutu savu vientulību, jutos kā iekļuvis šīs planētas slazdos, daudzus gaismas gadus no civilizācijas. Garastāvoklis bija nospiests. Es atkal iemalkoju no blašķes.
Ja viss gāja labi, tad Klizantai tuvojās milzīgs akmens blāķis. Kurss — tieša sadursme.
Kad Klizantas aizsardzība to piefiksēs, tas izskatīsies pēc vēl viena kosmisko atlūzu gabala. Tas ietrieksies atmosfērā un sadegs.
Bet, ja nu viņi tomēr to izsekos, kas gan ir maz ticams, domājot, ka meteorīts nav vis parasts, tā sadegšana viņus nomierinās.
Ātrums un temperatūra izslēdza dzīvas kravas iespējamību. To būs diezgan grūti izsekot apkārt esošo un arī radara signālus atstarojošo atlūzu dēļ.
Meteorīts caururbs atmosfēru un ietrieksies tuksnesī ar pietiekamu ātrumu, lai tiktu iznīcināts viss dzīvais.
Ja arī sāksies izmeklēšana, tad tā būs lēna. Kad ieradīsies izmeklētāji, šajā vietā daudz kas būs noticis. Es vismaz tā cerēju. Teorijā viss likās tik nevainojami, bet praksē — pilnīgs neprāts.
Gandrīz pusnaktī pie horizonta sākumā iemirdzējās, bet pēc tam iedegās jauna zvaigzne, un es ar atvieglotu nopūtu noliku blašķi. Grafiks tika ievērots kā pasažieru kuģim. Punktiņš kļuva arvien spilgtāks un spilgtāks. Zināju, ka kompjūteri un astronomi bija labi pastrādājuši. Bet necerēju, ka tik labi.
šī lietiņa grasījās piezemēties tieši man uz galvas!
Tomēr ne gluži. Vēroju, kā tā palielināja ātrumu, šķiet, novirzījās sāņus, gaisā bija tāds troksnis, it kā šņāktu debesu tējkanna. Es ielecu mašīnā un ar kājas spērienu to atdzīvināju. Degošā gaismas bumba pazuda aiz «poda» torņa. Sekoja pērkondimdošs sprādziens, kas apgaismoja visu apkārtni un izcēla klints siluetu.
Šāvos uz priekšu. Mana auto starmeši izrāva no tumsas saārdītu zemes laukumu, ko apņēma putekļu, dūmu un tvaika mākoņi.
Zemē gulēja tvaikus izverdošs, liels ar glazūru pārklāts akmens gabals.
Tieši mērķī. Aizbraucu mašīnu aiz tuvākās kāpas un iedarbināju raidītāju. Atskanēja vēl viens sprādziens, tiesa, nedaudz mazāks, nekā pirmais, un pār manu galvu nosvilpa sīki akmens gabaliņi.
Kad es atkal paskatījos uz meteorītu, spridzeklis bija pāršķēlis to gandrīz uz pusēm un tā saturu sargājošā želejveidīgā viela iesūcās smiltīs.
Tajā pašā brīdī izdzirdēju arvien pieaugošu reaktīvās lidmašīnas rēkoņu un acumirklī izslēdzu starmešus. Lidojošie briesmoņi aiztraucās virs galvas — rēcošas tumsas trijstūri zvaigžņotajās debesīs"— un sagāzās pagriezienam. Es par jaunu novērtēju policijas spēku aizdomīgumu, gluži tāpat kā viņu radarus, kompjūterus un pašu organizāciju. Izrādījās, ka man ir mazāk laika, nekā biju domājis. Es ielecu bedrē, cenšoties nepievērst uzmanību karstumam, kas plūda no pāršķeltā akmens.
Visi rīki bija veseli — iepakoti šaurās kastītēs, un zvaigžņu gaisma izrādījās pietiekama, lai tās izvilktu un noslēptu mašīnā. Ar radara triangulāciju šeit atvestās lidmašīnas riņķoja virs manas galvas, un tagad meklēja precīzu meteorīta krišanas vietu.
Nebija jau tā, ka tās, lidodamas ar šādu ātrumu varēja kaut ko redzēt, pie kam vēl tumsā, tomēr ceļā šurp noteikti jau atradās arī lēnāki gaisa kuģi, ar dažādām ierīcēm un apgaismojumu viņi varēja izķemmēt visu rajonu.
Iedomājoties par to, es sāku kustēties ievērojami ātrāk, manā iztēlē jau parādījās propelleru dūkoņa pie horizonta. Smagi dvešot, ielicis mašīnā pēdējo kasti, es pirms doties uz savu alu, gaidīju, kad lidmašīnas aizlidos sāņus.
Es braucu ar vislielāko iespējamo ātrumu, izvairoties no lielajām bedrēm un palecoties pie mazākajām. Kad lidmašīnas pagriezās manā virzienā, es apstājos, gaidot, lai tās aizlido, un pilnīgi skaidri sajuzdams, cik esmu sīciņš.
Nākošajā izrāvienā pamanījos nokļūt līdz ieejai. Kad metu alā pirmo kasti, es izdzirdēju motoru troksni. Tālumā iemirdzējās spoža gaisma, tā, starp citu, virzījās uz manu pusi. Bārdas nazis man bija ticis jau pārāk tuvu. Es drudžaini lidināju kastes vienu pakaļ otrai, neuztraucoties, kur tās piezemējas.
Es biju jau gatavs ienirt aiz tām un rūpīgi sakārtot, kad virs galvas iedrebējās milzīgi spārni un no «poda» apakšas kā zibens izšāvās žilbinoša gaisma.
Tie virzījās tālāk; bet es cauri varavīkšņu galaktikām un rēcošiem gaismas diskiem ar kāju sameklēju mašīnas starteri. Mašīna izkustējās no vietas, pēc tam strauji palielināja tempu, kad es pārslēdzu ātrumus. Atkal nozibsnīja gaisma, es nokritu uz sāniem un pamiru.
Pat caur cieši samiegtajām acīm gaismas apsvilināts, es gulēju bezgalīgi ilgi. Man likās, ka guļu jau divus trīs gadus. Taču-tas ilga tikai dažas sekundes.
Kāpnītes bija vietā un es nolaidos pa tām, nodauzīdams ceļgalus pret pavirši sasviesto kravu.
Gluži kā kurmis lienot pa tumsu, es ar kājas spērieniem bīdīju to uz priekšu.
Aizmugurē aizvien skaļāka kļuva lielo mašīnu rēkoņa, bet pēc brīža tai pievienojās arī šaušanas trokšņi un sprādzienu rīboņa,
— Lieliski, — es izdvesu, pagrūžot pēdējo kasti. — Ieroči ir paredzēti lietošanai. Un, lūk, viņi arī tos lieto. Es biju pārliecināts, ka viņi būs tā kompānija, kuru labāk ar maizi nebarot — dod tik šaut, un esmu ļoti priecīgs, ka nekļūdījos.
Vēl daudz pamatīgāks «sprādziens pavēstīja par manas mašīnas likvidēšanu. Labāk nemaz vairs nevarēja būt. Paķēris līdzi raidītāju, es slinkā solī uzkāpu pa trepītēm. Ērti uz tām iekārtojies, ar elkoņiem atspiedies pret zemi, es šai izrādē biju ieņēmis vislabāko vietu. Kauca reaktīvās lidmašīnas. Propelleri graizīja gaisu virs galvas. Džinkstēja lodes un sprāga bumbas. Brīnišķīgi dega mašīna, šķiežot uz visām pusēm liesmu mēles, kad tās atliekas tika pakļautas viesuļugunīm. Kad dunēšana sāka pierimt, es to atkal atdzīvināju, piespiežot pirmo pogu savā raidītājā.
No «poda» virsotnes sāka bliezt ātršāvēji lielgabali, tai pat laikā no palaidēja ar dažādiem intervāliem izšāvās raķetes. Katrs otrais šāviens bija trasējošs, tā kā izrāde sanāca reti iespaidīga.
Lidmašīnas, gaisā pārgrupējoties, veica īpatnējus manevrus, bet pēc tam atsāka uzbrukumus ar divkāršu enerģiju. Klints virsotne un zeme visapkārt bija sprādzienu saplosīta. Lai iegūtu savus ieročus, es biju iebrucis klizantiešu armijas noliktavās un tagad ar prieku noraudzī- jos, kā viena puse šauj pati pa sevi.
Bumba sprāga ne vairāk kā piecdesmit metrus no manis, aiz apkakles sabira smiltis.
Šī izrādes daļa ir beigusies. Pienācis laiks finālam.
Kopā ar smilšu kaudzi es novēlos lejā pa trepēm. Ātri tās noslēpis, spēcīgi parāvu aiz troses. Milzīga smilšu kaudze virs pašas ieejas turējās vienīgi uz trim dēļiem, kurus es tagad arī likvidēju. Pēdējā brīdī paguvu aizcirst durvis, un tad jau platā straumē lejup sāka gāzties smiltis. Stāvot tumsā, es lēni aizskaitīju līdz desmit, gaidot,kamēr smiltis pilnībā piepildīs bedri, un tad nospiedu otru pogu savā raidītājā. Nekas nenotika.
Bet tā bija būtiska operācijas sastāvdaļa. Kopā ar visām šīm sprāgstošajām bumbām vēl viena eksplozija nemaz netiktu ievērota, bet tā pilnībā apglabātu visas manas darbības pēdas šai vietā. Ja tā neuz- sprāgs, mani viegli atklās un atraks …
Atgriezās atmiņa, un es nolādēju personīgo muļķību. Es, protams, biju atstājis rezerves variantu gadījumā, ja radiosignāls nespēs izkļūt cauri daudzmetrīgajam smilšu slānim, un ātri sataustīju pie ieejas atstāto kabatas bateriju. Ieslēdzu to un paspīdīnāju uz savas rezidences stūri. Lūk, tas! Vadiņš ar plāksnīti «Nr. 2» — lai steigā nesajauktu.
Bet e.s ļoti steidzos. Ārpusē eksplozijas sāka pierimt. Jādomā, ka mehāniskais ienaidnieks uz klints ir iznīcināts, un, ja mans sprādziens nenotiks tūlīt pat, tad tas, maigi "izsakoties, izskatīsies ļoti aizdomīgi. Satinu vadu galus (tie cauri smiltīm izgāja virspusē) un atkal nospiedu pogu… Klusums…
Kad varenais sprādziens nobūkšķēja man virs galvas, nodrebinot kaulus manā ķermenī un saklaudzinot visus zobus, ala iedūcās gluži kā bungas un lejup sāka birt smilšu graudiņi. Tomēr es biju pilnīgā drošībā.
Ērti kā tarakānam kastītē. Es iededzu gaismu un ar lepnumu apskatīju savu rezidenci turpmākajām pāris nedēļām. Enerģijas krājumi autonomi, protams, ēdiens, dzēriens, reģenerējama atmosfēra — viss, ko vien cilvēkam var ievajadzēties. Un kopā ar meteorītu ieradušās iespiestās shēmas un ierīces. Es strādāšu un montēšu kopā savu ekipējumu un iziešu virspusē, gatavs tikties ar pasauli aci pret aci. Kamēr virspusē nebūs izvandīts viss tuksnesis. Viņi nekad neiedomāsies paskatīties sev tieši zem kājām, nekad neiedomāsies pameklēt sev deguna priekšā, nekad. Es pasmaidīju un paņēmu pudeli, lai pienācīgi atzīmētu šo notikumu.