Es vairs neesmu zaglis un neslēpjos zem klintīm. Trīspadsmitajā dienā atbloķēju durvis un izraku ceļu uz virszemi. Ar šo simbolisko aktu es atstāju aiz muguras savas bēgļa gaitas un iekļāvos klizantiešu sabiedrībā. Dažādos formas tērpos un ar visdaudzveidīgākajiem dokumentiem es nospēlēju visdažādākās lomas šajā visai atbaidošajā sabiedrībā, līdz biju uzzinājis par to krietni vien vairāk, nekā vēlētos. Savos dažādajos izskatos pagrozījos vienīgi pa armijnieku perifēriju, jo vēlējos pietaupīt enerģiju frontālam uzbrukumam šim institūtam — uzbrukumam ar pilniem spēkiem.
Turot prātā šo ideju, es iesēdos SJT (super jaunā tehnika) reisā uz Dosadanu — Muļķ, pieklājīgu apmēru provinciālu pilsētiņu, kurai bija gadījies izvietoties blakus karabāzei «Muļķība».
Spriežot pēc tā, ko man bija izdevies uzzināt, «Muļķība» bija liels kosmisko kuģu un kosmiskās ekspansijas centrs, un es nebūt ne nejauši pietiekami ilgi riņķoju ap vietas rezervējošo kalpotāju, lai uzzinātu, kādas vietas kuram tikušas. Bet pēc tam dabūtu vietu blakus ļoti pievilcīgam «kādam».
Pievilcīgam, steidzu piebilst, vienīgi man. Pēc citiem standartiem majors neiegūtu nekādas balvas. Žoklis viņam bija pārāk liels, acīm redzami projektēts, lai izspiestos uz āru nevēlamās vietās, bet uz zoda bija pretīga maza bedrīte — noteikti cēlusies no pārāk aktīvas berzēšanas.
Aizdomīgās pelēkās ačeles slēpās zem pērtiķiski nokarenajām uzacīm, bet alveidīgās nāsis bija divi pazemes tuneļi. Tas mani uztrauca mazāk par visu. Es redzēju tikai melno kosmiskās flotes mundieri, daudz apbalvojumu par uzcītīgu dienestu, vecākā pilota zīmotņu spārnus un raķetes. Viņš bija tas, kas man vajadzīgs.
— Labvakar, ser, labvakar, — es sasveicinājos, apsēžoties blakus. — Patīkami iepazīties.
Viņš notēmēja uz mani divus sava deguna lielgabalus un izšāva ar skaļām šķavām, kas signalizēja par tik tikko uzsāktās sarunas beigām. Par atbildi es pasmaidīju, piesprādzējos un atgāžos krēslā, kad SJT laineris uzšāva sevi debesīs kreisera ātrumā. Lielākā spārnu daļa ievilkās korpusā, bet es sadabūju blašķi un divas glāzītes.
— Būšu priecīgs jums piedāvāt ko atsvaidzinošu, cēlais let-major, pateicībā par jūsu ilgo dienestu, kas ziedots Klizantas cēlajiem mērķiem.
Šoreiz viņš pat nepapūlējās ieurkšķēties, bet vienkārši paknibinājās zobos ar ne visai tīru pirkstu, izvelkot no nesenajām pusdienām tur palikušos gaļas gabaliņus. Rūpīga to izpēte pārliecināja viņu, ka tie ir pārāk lieli, lai izmestu, un ar patiesu baudu viņš nosūtīja tos atpakaļ mutē. Lētu tieksmju cilvēks, es varēju piedāvāt ko labāku.
— Nav nekā pārāk laba priekš mūsu puišiem dienestā. Tā ir nar- kolīka.
Viņš pirmo reizi uzmanīgi paskatījās uz mani un, pēc idejas, vajadzēja atskanēt sašķelšanās troksnim, kad viņa lūpas pavērās tām tik neierastajā smaidā.
— Es to izdzeršu, — viņš noteica čerkstošā balsī un viņam vajadzēja gan to darīt, jo šī mazā blašķīte maksāja pusi viņa mēnešalgas. Narkolīka ir brīnišķīgākais dzēriens, kādu vien pazīst cilvēce, un tas tiek iegūts minimālā daudzumā no ārkārtīgi skopa botāniskā avota uz mazas planētiņas pašā Galaktikas malā. Nomierinošs un valdzinošs, uzbudinošs un stimulējošs. Tajā bija viss, kas ikvienā citā dzērienā, plus vēl daudz kā cita, un bez jebkāda paģiru efekta.
Let-majors paņēma viņam piedāvāto glāzīti, pārlieca pār to sava deguna alu un nogaršoja.
— Nav slikts, — viņš ieteicās, un es pasmaidīju par viņa rupjo nenovērtēšanu, it kā tā būtu vispatiesākā uzslava, un stādījos priekšā ar savu kārtējo izdomāto vārdu. Viņš pārdomāja to un apjēdza, ka atbildei derētu nosaukt arī savējo.
— Let-majors Vasjka Huļa.
— Prieks iepazīties, ser. Vai nevarētu jums ieliet vēl, šīs glāzītes ir tik sīciņas.
Jau pavisam drīz pēc tam, kad mūsu laineris pārvarēja skaņas barjeru, es let-majoru biju gandrīz vai iemīlējis. Viņš bija pilnība, pabeigta pilnība, bez jebkādiem šaubu puniem vai nepārliecinātības rētām. Tieši tāpat, kā zirneklis ir ideāls zirneklis, vai sikspārnis-vampīrs — ideāls sikspārnis-vampīrs, viņš bija ideāls izdzimtenis.
Kad viņa garastāvoklis bija uzlabojies, bet mēle sākusi mežģīties, anekdotes kļuva daudz detalizētākas. Let-majors par šaušanu:
— Nekad nedari kļūdas, dzenoties pēc sīkām grupiņām, skaitīts tiek vienīgi kopējais bruto efekts. Turies pie plāna, iznīcinot ēkas un mašīnas, un beidz uzlidojumu. Otrajā uzlidojumā var droši iznīcināt arī ļaužu grupas, bet vienīgi lielās, izmantojot degbumbas. Šīs bumbas izplata un izšķaida uz visām pusēm uguni un nogalina visvairāk.
Let-majors par atpūtu:
— Mēs bijām tikai divi, un mums bija ducis pudeļu un cigarešu kaste — pietiekoši pāris dienām. Tā kā mēs sadabūjām trīs skuķus, vienu rezervei, vai saproti, katram gadījumam, aizvedām viņas…
Let-majors par citplanētiešiem:
— Lopi. Jūs nevarēsiet mani pārliecināt, ka mums ar viņiem jāsadarbojas. Ir taču acīm redzami, ka Klizanta ir visas saprātīgās dzīves pirmavots visumā un vienīgi civilizēta ietekme…
Bija vēl daudz tamlīdzīgu izteicienu, un es varēju tikai māt ar galvu. Es sajūsminājos. Kā jau teicu, pati pilnība. Un kas man lika taisni vai palēkties no prieka, tad tā bija informācija, ka viņš pēc sava atvaļinājuma ir tikko nozīmēts uz bāzi «Muļķība». Tā bija viņa pirmā vizīte uz milzīgo bāzi pēc daudziem dienesta gadiem kaujas flotē… Pats liktenis vadīja kauliņu krišanu.
Tas, ko man vajadzēja izdarīt tālāk, bija bīstami, risks ļoti liels, taču radusies izdevība bija pārāk laba. Manuprāt, jau pietiekami labi biju izzinājis klizantiešu sabiedrības dzīves sīkumus. Tagad pienāca laiks pārbaudīt, vai daudz esmu uzzinājis. Galu galā tā sabiedrības daļa, caur kuru es izlauzu ceļu, bija perifērija, nevis armija, bet patiesībā rēķināties vajadzēja vienīgi ar armijniekiem. Tie valdīja planētā pēc visiem parametriem un bija spējuši paplašināt savu kundzību arī uz citām planētām. Pretēji visiem loģikas un vēstures likumiem. Es iestājos armijā. Pierakstījos kosmiskajā armādā ar let-majora pakāpi. Kad kuģis nolaižoties sasvērās, es no domām pārgāju pie darbiem.
— Vasjka, vai tev tūdaļ pat vajag ierasties dienestā?
Stiprais dzēriens bija novedis mūs pie «tu». Viņš pakratīja galvu pinkainā "nē".
— Rīt.
— Brīnišķīgi. Tev gan nevajadzētu pavadīt pēdējo atvaļinājuma nakti virsnieku kazarmas vientuļajā gultā starp aukstiem palagiem. Iedomājies tik, cik lieliski varētu pavadīt šo laiku.
Es iedziļinājos iztēlojamos sīkumos, ko var darīt ar zīda palagiem gultā, kura nav vientuļa. Tika pieminēts arī labs ēdiens un dzeramais, taču tiem bija vairs tikai otršķirīga nozīme. Blašķe sasvērās vēl reizi, un viņš ar prieku pamāja, piekrizdams manam plānam.
Tikko mēs bijām piezemējušies un saņēmuši savu bagāžu, robo- taksometrs aizveda mūs uz «Dosan — Muļķ Strādnieku». Tā bija vis- planētas viesnīcu sistēmas vietējā filiāle, kas specializējās bezcilvēku servisā. Viss bija mehanizēts un kompjūterizēts. Cilvēki ieradās šajos hoteļos vienīgi tādēļ, lai pārbaudītu ierīces un iztukšotu naudas kastes. Tomēr labi saprotamu iemeslu dēļ es viņus nekad nebiju redzējis, lai gan itin bieži apstājos šāda veida iestādēs.
Reizreizēm es redzēju, kā iebrauca un izbrauca klienti, taču mēs izvairījāmies viens no otra kā spitālīgie. «Strādnieki» bija privātās dzīves saliņas visuredzošo acu okeānā. Tiem pastāvēja noteikti trūkumi, bet es jau biju iemanījies tikt ar tiem galā.
Kad es pietuvojos, ieejas durvis automātiski atvērās un, izlēcis no savas suņubūdas, lelle-robots nodziedāja:
— Jūs sveicina jau no atvēršanas dienas plaši pazīstamais «Dosan- Muļķ Strādnieks»! Esmu šeit, lai jums palīdzētu. Pavēliet, un es paņemšu jūsu bagāžu…
Tas tika nodziedāts skanīgā kontraltā pūšamā orķestra divsimt tauru pavadījumā — visu «Strādnieku» hoteļu standartizēts ieraksts. Es to ienīdu. Iespēru robotam — viņš bija pārāk pietuvojies mūsu kājām — un norādīju uz robotaksometru.
— Bagāža. Tur. Pieci priekšmeti. Atnest.
ledūcies, viņš aizbrauca un ielika taksometrā nepacietīgās spīles. Mēs iegājām hotelī.
— Vai tad mums nav četri priekšmeti? — pārdomās raucot kuplās uzacis, vaicāja Vasjka.
— Tev taisnība, es droši vien būšu kļūdījies skaitot.
Robots-nesējs panāca mūs un apdzina ar čemodāniem un no taksometra izlauztu sēdekli.
— Tagad mums to ir pieci.
— Labvakar… kungi, — noburkšķēja dežūrrobots ar nelielu pauzi pirms pēdējā vārda, kad viņš saskaitīja mūs un salīdzināja profilus savā atmiņas blokā. — Ar ko mēs varam jums pakalpot?
— Ar labāko numuru šai viesnīcā, — es atbildēju, ierakstot reģistrācijas žurnālā izdomātu vārdu un uzvārdu, kā arī izdomātu adresi, un sāku iebarot galda maksājumu spraugu ar banknotēm. Skaidra nauda — avansā, tie bija «Strādnieka» noteikumi, ar vienalga kādu pirms aizbraukšanas atdodamu bilanci. Robots — izsūtāmais zēns aizripinājās pa priekšu, rādot mums ceļu, un, piebraucis pie mūsu numura durvīm, fanfāru skaņu pavadībā atvēra tās, nu gluži kā otrajā debesbraukšanā.
— Ļoti mīļi, — es teicu, nospiežot uz robota krūtīm podziņu «dzeramnaudai» un automātiski noņemot no sava kredīta divus boginjē.
— Pasūti mums dzeramo un uzkožamos, — es piedāvāju let-ma- joram, norādot uz sienā iebūvēto vairogu — ēdienkarti. — Visu, ko vien iedomāsies apēst, un klāt vēl arī šo cepto gaļu un šampanieti.
Ideja viņam patika, un Vasjka sāka darbīgi spiest podziņas. Kamēr es izvietoju bagāžu. Pie delnas man bija piestiprināts «blakšu» detektors, kurš nekļūdīgi aizveda mani pie vienīgās optiskās — skaņas «blakts», tā atradās tajā pat vietā, kur visas pārējās līdz šim manis atrastās. Šīs viesnīcas patiesi bija standarta, un es prasmīgi noliku krēslu tās priekšā, kad atvēru savu čemodānu.
Piegādes durtiņas atvērās un no tām izslīdēja šampanietis un atdzesētas glāzes. Bet Vasjka vēl aizvien tik pasūtīja uz nebēdu, izvarojot podziņas un manu kredītu, kas sākumā dižojās ar lieliem cipariem, kuri tagad ātri tuvojās nullei. Es atvēru pudeli, izšaudams korķi sienā visai tuvu Vasjkam, lai pievērstu viņa uzmanību, un piepildīju glāzes.
— Iedzersim par kosmisko armādu! — es liku priekšā, padodams viņam glāzi un vienlaicīgi ieslidinādams tajā mazu zaļu tabletīti.
— Par kosmisko armādu! — atsaucās let-majors, iztukšodams glāzi un uzsākdams kādu šausmīgi šovinistisku dziesmu, kuru, kā es jau nojautu, nāksies iemācīties arī man, visu vienīgi par mirdzošām turbīnām, spīdošiem lielgabaliem, cēlajiem kareivjiem un degošām saulēm. Man tā bija līdz kaklam, vēl pirms viņš bija to uzsācis.
— Tu izskaties noguris, — es piezīmēju, — vai tad tev negribas gulēt?
— Gulēt… — viņš piekrita, badot ar degunu galdu.
— Es domāju, ka tev nenāks par ļaunu atlaisties gultā un mazliet nosnausties pirms pusdienām.
— Atlaisties… — glāze nokrita uz paklāja un viņš aiztenterēja pa istabu un izstiepās visā garumā tuvākajā gultā.
— Redzi, tu esi noguris. Aizmiedz, bet vēlāk es tevi pamodināšu.
Paklausīgs hipnonarkotikām, viņš aizvēra acis un tūlīt pat sāka
krākt. Ja arī kāds to «blaktī» dzirdēja, tad neievēroja neko aizdomīgu.
Pienāca pusdienas: to pietika, lai varētu pabarot veselu daļu — mana nauda Vasjkam neko nenozīmēja. Pirms ķerties pie darba, es nedaudz iestiprinājos.
Pirmām kārtām, protams, injekcija, kas spēlēja nervu lomu un padarīja nejūtīgu manu seju. Tikko tā iedarbojās, pacēlu krācošo let-ma- joru un pagriezu pret viņa seju galda lampu.
Tas nebūt nebija grūts darbs: mums bija apmēram vienāda kaulu struktūra un ķermeņa uzbūve, pie kam līdzībai nemaz nebija jābūt absolūtai. Vienīgi pietiekami tuvai, lai sakristu ar viņa fotogrāfiju cietuma nometnes apliecībā. Šīs fotogrāfijas kvalitāte bija tāda, kā uz attēliem, kuros cilvēka vietā parādās skūts pērtiķa purns.
Pati nopietnākā lieta visos aspektos bija zods un līdz Vasjkas izmēriem manu izaudzēja masveida plastiskās želejas injekcijas. Pēc tam es ķēros pie uzacīm. Līdz nepieciešamajai kondīcijai tās noveda uzacu loku plastiska izaudzēšana un melnas krāsas matiņu inplantē- šana. Kontaktlēcas deva viņa acu krāsu un gredzeni manās nāsīs iepleta tās līdz to tuneļveidīgajiem oriģināliem. Viss, kas bija atlicis — pārvest viņa pirkstu nospiedumus uz maniem cieši piegulošajiem un neredzamajiem pirkstu cimdiem.
Kamēr piemēroju labāko Vasjkas mundieri savam augumam, viņš, kā jau bija instruēts, piecēlās un mazliet ieēda atdzisušu zupu. Tūlīt pēc tam viņu atkal pārņēma miegs, bet šoreiz viņš aizlasījās prom uz citu pusi, dodamies uz istabu, kur viņa stenēšana un vaidi mani ne- tracināja.
Es iemaisīju sev tādu pastiprāku kokteili un devos gulēt. Rīt būs diena manā jaunajā veidolā. Es iestājos kosmiskajā armādā.
Ja nedaudz paveiksies, es atradīšu viņu brīnišķīgās armijas varenības būtības atslēgu.