— Man ļoti žēl, ser, bet jūs nevarat ienākt, — vārtu priekšā paziņoja sargkareivis. Paši vārti bija darināti no kniedēta tērauda un pamatīgi iebūvēti augstā, no vienas vietas ar dzeloņdrātīm apkarinātā akmens sienā.
— Ko nozīmē — nevaru ienākt? Man bija pavēlēts ierasties «Muļķībā», — es iebļāvos savā idiotiski armijnieciskajā stilā. — Bet tagad nospiediet pogu, vai kas jums tur atver vārtus.
— Es nevaru tos atslēgt, ser. Bāze ir izolēta no apkārtējās pasaules. Es esmu izlikts te no ārējās sardzes.
— Es gribu redzēt jūsu dežūrvirsnieku.
— Esmu šeit, — man virs auss atskanēja ledaina balss. — Kas tē par nekārtībām?
Atskatījies, ieraudzīju viņa leitnanta uzšuves, bet viņš — manu let- majora dubultkrustu, un es uzvarēju šajā strīdā. Viņš ieveda mani sardzes telpā, un tur bija daudz sazvanīšanās pa telefonu, līdz viņš neiedeva klausuli man, un es nepaskatījos sejā pulkvedim ar tēraudam līdzīgām acīm. Šo strīdu jau biju zaudējis.
— Bāze ir izolēta, let-major, — viņš teica.
— Man ir pavēle ierasties šurp, ser.
— Jums vajadzēja ierasties te vakar. Jūs nokavējāt no atvaļinājuma.
— Atvainojiet, ser, droši vien ir notikusi kļūda pierakstos. Mana pavēle vēsta: ierasties šodien. — Es pastiepu viņam pavēli un ieraudzīju, ka ierašanās datums tomēr bija vakarējais. Tas dzērājs Vasjka iegrūda mani nepatikšanās, kuras bija pelnījis pats. Pulkvedis pasmaidīja drūmu karaliskās kobras smaidu.
— Ja tā būtu bijusi kļūda pavēlē, let-major, tad, pats par sevi saprotams, nerastos nekādi sarežģījumi. Bet, ja reiz kļūda ir bijusi jūsu, leitnant, mēs zinām, kurš ir vainīgs. Ierodieties pie drošības ieejas.
Es pakarināju klausuli un sardzes leitnants, nelabi smīnot, izsniedza man leitnanta uzplečus. Atkabināju savus dubultkrustus un pieņēmu pazeminājumu dienesta pakāpē. Es cerēju, ka kosmiskajā armādā paaugstina tik pat ātri kā pazemina. Sardze nomaršēja kopā ar mani gar sienu pie slūžu tipa durvTm, un mani ielaida. Mani dokumenti tika izstudēti, pirkstu nospiedumi noņemti, un pēc dažām minūtēm es izgāju cauri pēdējiem vārtiem bāzē «Muļķība».
Tika izsaukta mašīna, ierindnieks paņēma manus čemodānus, mēs aizbraucām līdz virsnieku kazarmām, kur man ierādīja istabu. Un visu šo laiku es turēju acis plaši atvērtas. Ne jau tāpēc, ka te būtu kas īpašs, ko redzēt. Ja esi redzējis vienu bāzi, tad tu esi redzējis arī visas pārējās.
Ēkas, teltis, zēni formas tērpos, kas atkārtoja vienus un tos pašus lēcienus, smags, dārgi maksājošs bruņojums, viss krāsots vienmuļā krāsā, un tā tālāk. Tas, ko man vajadzēja noskaidrot, nebūs tik viegli atklājams.
Mani čemodāni tika samesti mazmazītiņā istabiņā, gods abpusēji atdots, kareivis aizgāja, un no blakus gultas atskanēja aizsmakusi balss:
— Vai tev gadījumā nav kaut kas dzerams, a?
Es ieskatījos uzmanīgāk un ieraudzīju, ka tas, ko es sākumā noturēju par saņurcītas veļas vīkšķi, tagad, šķiet, saturēja kaulainu indivīdu tumšās brillēs.
Šai runai patērētā enerģija droši vien izsmēla visus spēkus un viņš iestenējās, pievienodams vēl vienu izelpu jau tā ar alkohola izgarojumiem piesātinātajā atmosfērā.
— Gadījumā ir, — es atbildēju, atverot logu. — Mani sauc Vasjka. Tu dod priekšroku kādai īpašai markai?
— Ostrovs.
Es nespēju atcerēties nevienu dzērienu ar tādu nosaukumu, tātad tas, iespējams, bija mana sarunas biedra vārds.
Sadabūjis blašķīti ar visvarenāko dzērienu no manas kolekcijas, ielēju viņam puskrūzi.
Viņš satvēra to drebošām rokām un tukšoja, līdz viņa ķermeni sāka kratīt drebuļi. Dzēriens droši vien izdarīja ko labu, tādēļ, ka viņš piecēlās sēdus un pastiepa krūzi papildporcijai.
— Pēc divām dienām mūs «palaidīs no ķēdes», — viņš paziņoja, ostot dzērienu. — Vai tas patiesi nav šķīdinātājs, ko?
— Nē, tas vienkārši tā smaržo, lai apvestu ap stūri kara policiju. Kurp?
— Tik asi nejoko no rītiem. Tu taču zini, ka mēs nekad nezinām, kurai planētai dosim triecienu. Drošība! Vai arī tu dienē drošības spēkos?
Viņš aizdomīgi samiedza acis uz manu pusi. Vajadzēs sekot līdzi saviem jautājumiem, kamēr nebūšu uzzinājis vairāk. Es piespiedu sevi pasmaidīt un ielēju krūzi arī sev.
— Joks. Es pats arī nejūtos diez cik labi. No rīta es pamodos vēl kā let-majors.
— Bet tagad esi leitnants. Viegli nāca — viegli aizgāja.
— Nenāca nemaz tik viegli.
— Atvaino, figurāls izteiciens. Vienmēr esmu bijis leitnants, tāpēc nezinu, kā jūtas citi. Vai tu nevarētu vēl mazliet iepilināt šajā krūzē? Tad es spēšu saģērbties, un mēs varēsim aiziet uz klubu un iedzert pa īstam. Būs taču šausmīgi visas šīs prombūtnes nedēļas iztikt bez dzeramā.
Vēl viens fakts. Klizanta cīnījās, kaujās atsvaidzinoties ar ūdeni. Gribētu zināt, vai es to spētu? Iemalkojis no krūzes, atklāju, ka virspusē ir uzpeldējusi doma, kura nedeva man mieru jau vairākas minūtes, īstais Vasjka Huļa atrodas viesnīcā un tiks atrasts. Un es neko nevarēju darīt, jo atrados šajā izolētajā bāzē.
Šis tas no izdzertā nokļuva nerīklē, un es sāku klepot. Ostrovs uzsita man pa muguru.
— Manuprāt, tas patiesi ir šķīdinātājs, — viņš drūmi teica, kad biju beidzis klepot, un sāka ģērbties.
Kad mēs nonācām pie virsnieku kluba, biju visai tālu no laipna garastāvokļa, kurā Ostrovs, visticamākais vainoja manu neseno pazemināšanu. Ko lai dara? Liekas, paredzēta iedzeršana, vēl nebija pat dienas vidus, bet, lai izkļūtu no bāzes, vissaprātīgākais bija pagaidīt vakaru. Un uzņemt problēmas, kādas tās ir. Tieši tagad atrados lieliskā stāvoklī, lai uzņemtu alkoholu kopā ar grupu savu jauno biedru un vienlaicīgi vāktu informāciju. Tas galu galā bija iemesls, kādēļ es pirmām kārtām šeit arī atrados.
Pirms doties ceļā, es iebāzu kabatā tūbiņu ar pretalkoholiskajām tabletēm. Pa vienai ik pa divām stundām: tās rada nepārtrauktas grēmas, bet arī neitralizē lielāko daļu kuņģī nokļuvušā alkohola.
Es pamatīgi dzeršu un klausīšos, paliekot skaidrā. Kad mēs izgājām pa kliedzoši izkrāsotajām virsnieku kluba durvīm, es nemanāmi izvilku un noriju vienu tabletīti.
Tā visa bija diezgan nomācoša padarīšana, īpaši tādēļ, ka lēju dziru sev rīklē ar ātrumu, kādā vien spēju rīt, pērkot vienu glāzi pēc otras, bet nejūtot ne garšu, ne iedarbību vispār. Kad pienāca pusdienlaiks un slāpes pastiprinājās, klubā parādījās arī citi virsnieki, un drīz vien ap mani drūzmējās ducis citu pilotu. Visi dzēra labi un stāstīja maz ko interesantu.
— Dzeriet, dzeriet, — es, viņus iesildot, uzstāju. — Tur, kurp mēs dodamies, nauda nav vajadzīga.
Un pirku vēlreiz visiem pa apli.
Kā viegli var nojaust, daudz tika teikts par dažādu kuģu lidojumiem, un es atmiņas kartotēkā piefiksēju visas būtiskākās detaļas, tāpat daudzas atmiņas par iepriekšējām kampaņām.
— Es nāves cilpā un no 50000 iesēdināju bumbas, uzšāvos debesīs… — un tamlīdzīgi.
Vienīgais ievērības cienīgais fakts tajā visā bija ne ar ko neaptumšotā uzvaru sērija. Es zināju, ka Klizantas bruņotie spēki bija labi, taču, skatoties uz šiem dzērājiem, bija gandrīz neiespējami noticēt, ka tie ir tik labi. Taču tā noteikti bija — šie nebeidzamie lielīgie nostāsti par uzvarām un uzvarām, un ne par ko citu… Pēc kāda laika es arī sāku tam ticēt.
Šie zēni bija lieliski, bet kosmiskā armāda — neuzvarama. Tas viss bija pārāk nomācoši. Pievakarē sākotnējie gaiļi burtiski atkrita, lai gan viņu vietas pie galda aizpildījās pietiekami ātri. Kad kāds no viņiem noslīdēja uz grīdas, kalpotāji to maigi aiznesa prom. Es apjēdzu, ka esmu palicis pēdējais no sākotnējiem,/ tā kā neviens neievēros, ja es došos uz izeju šajā, noteikti tradicionālajā veidā.
Ļāvis acīm aizvērties, es dziļi ieslīgu krēslā, cerot, ka ar to pietiks, tā kā mani nemaz nevilināja perspektīva nokļūt uz stikla lauskām piemētātās grīdas.
Viņiem vajadzēja dažas minūtes, lai ievērotu, ka es vispār nefunkcionēju, bet gala rezultātā viņi tomēr pamanīja. Stingras rokas satvēra mani zem ceļgaliem un padusēm, un iznesa laukā.
Kad soļu dimdoņa attālinājās, es atvēru acis un aptvēru, ka atrodos krēslainā telpā ar nārām gar sienu. Netālu no manis atradās dzērāja miegā krācošā Ostrova mutes «o». Tāpat kā citi. Neviens neievēroja, kā es uzvilku cimdus, piegāju pie ārējām durvīm un izlaidu pats sevi. Bija gandrīz tumšs, vajadzēja atstāt nometni un man nebija ne mazākās sajēgas, kā to varētu izdarīt.
Vārti atkrita. Es pastaigājos gar sienu (īdz pirmajiem. Aizmūrēti un aizvērti, tērauds ar uzmanīgu sargkareivi, kurš pieskatīja, lai ar slēdzenēm neviens neblēņotos.
Devos tālāk. Gar sienu, apmēram ik pēc katriem simts soļiem, stāvēja sargkareivji un es pieņēmu, ka eksistē arī visai ievērojams skaits elektronisko ierīču. Tuvojoties vakaram, tika ieslēgti starmeši, kas apgaismoja kādu gabalu arī ārpusē. Starmešu gaismā spīguļoja dzeloņdrātis.
Jāatzīst, ka tas viss bija tādēļ, lai traucētu kādam tikt iekšā, bet tik pat labi tas darbojās arī pretējā virzienā.
Es devos tālāk, vēl aizvien cenšoties pārvarēt mani pārmākt draudošo melno depresiju. Izgāju cauri vidēja izmēra sektoram ar atmosfēras lidmašīnām, garām diviem skrejceļiem un dažiem angāriem ar tuvumā stāvošiem neveikliem reaktīvajiem transporta kuģiem. Vienu brīdi radās ideja nozagt kādu no tiem, bet, kur lai es piezemējos, nenokļūstot gūstā? Man šonakt vajadzēja būt pilsētā, bet nevis drasēt pa nezināmiem novadiem.
Aiz lidmašīnām atradās augsts metāla tīkls, kas atdalīja laukumu no kosmiskajiem kuģiem. Tur nokļūt varēja diezgan viegli — bet kāda no tā jēga? Tālumā es saskatīju to pašu augsto akmens sienu. Debesīs atskanēja dārdoņa, un atmirdzēja spožu gaismu pīķi.
Es pagriezos un, tumsas apslēpts, vēroju, kā deltaspārnu iznīcinātājs smagi uzsāka nosēšanos. Tas izskatps līdzīgs lidmašīnu tipam, kuras apšaudīja Podu. Kad tas piezemējās, iekaucās riepas, un sinhronas skaņas atskanēja arī no reaktīvajiem dzinējiem, bet es metos skriet, lai gan ideja manā galvā bija noformulējusies vēl tikai pa pusei.
Neprātīgi? Droši vien. Taču manā darbā — zagšanā un krāpšanā — ātri vien iemācīsies paļauties uz priekšnojautu un trenētiem refleksiem. Kamēr skrēju, visas detaļas nostājās savās vietās, un es ieraudzīju, ka tas ir «tas». Mīļš, ātrs, tīrs un bīstams. Tāds, kāds man patika. Izvilcis no kabatas viltus ūsas, es jožot tās pielipināju. Iznīcinātājs pagriezās un aizripināja uz kara bāzi, bet es rikšoju tam nopakaļ. Pilotu sagaidīt izbrauca mašīna, bet iznīcinātāju sāka aprūpēt mehāniķu brigāde. Viens no viņiem pielika kāpnītes, un, gluži kā aligatora žokļi, pavērās starmetis.
Kad pilots izlīda un devās pie mašīnas, es sāku skriet nedaudz ātrāk. Viņš tik tikko bija tajā ierāpies, kad es, klupdams krizdams, arī biju klāt, un atbildēju uz man atdoto godu. Tukls indivīds smagā vasaras uzkabē ar majora zelta pusmēnesi pie apkakles.
— Piedodiet, ser, — es izdvesu, — bet komandieris man pavēlēja pārliecināties, vai jums ir dokumenti.
— Par ko jūs te runājiet, velns parāvis? — viņš noburkšķēja, atgāzdamies sēdeklī. Viņš izskatījās noguris. Es ielīdu aizmugurējā sēdeklī.
— Tātad, jūs nezināt? Ak, dievs! Vadītāj, brauciet ātrāk, pēc iespējas ātrāk!
Vadītājs sāka braukt, tas galu galā bija viņa darbs, bet es izvilku no bikšu kabatas tūbiņu. Kad nozudām no mehāniķu brigādes redzesloka, pieliku to pie lūpām.
— Major… — es teicu, un viņš pagriezās un iekrekšķējās. Viņš atkal iekrekšķējās un pacēla roku pie vaigā iedūrušās mazas adatiņas, bet pēc tam sabruka uz priekšu. Noķēru viņu, pirms tas bija nokritis.
— Šoferi, apturi! Kaut kas noticis ar majoru.
Šoferis, cilvēks acīm redzami bez īpašas iztēles, ātri uzmeta acis saļimušajam majoram un nospieda bremzes.
Tikko bijām apstājušies, es atļāvu viņam saņemt otru narkoadatu, un šoferis atslēdzās, pievienodamies majoram sapņu valstībā. Noliku abus zemē un novilku virsniekam vasaras kombinezonu un ķiveri. Ar zināmām grūtībām man izdevās uzvilkt to virs sava personīgā formas tērpa, pēc tam sasprādzēju ķiveri un uzliku tumšas saulesbrilles. Tas viss neaizņēma vairāk kā minūti.
Atstāju pārīti vienu otra apkampienos un braucu atpakaļ pie lidmašīnas. Pagaidām viss gāja labi. Taču tā bija visvieglākā daļa. Es nospiedu bremzes un apstājos lidmašīnas stāvlaukumā.
— Steidzami, — es saucu, izlecot no automobiļa un pieskrienot pie kāpnēm. — Atkabiniet šo daiktu, lai es varu izlidot.
Mehāniķi vienīgi blenza manī, mutes ieplētuši, pat nemēģinot darīt kaut ko ar vadu un vadu mudžekli, kas savienoja lidmašīnu ar apkalpojošo sistēmu.
Tā vietā kāds seržants sāka darboties ar rāciju, izsaucot kādu, acīmredzot tādēļ, lai uzzinātu, ko ar mani darīt.
Uzskrēju pa kāpnītēm. Es ienīdu vecus, aizdomīgus seržantus, visu armijnieku centrālo asi. Tagad man nācās tērēt laiku vasaras kostīma atpogāšanai un kabatu sataustīšanai zem tā.
Dažas miega gāzes granātas vienā mirklī attīrīja laukumiņu no mehāniķiem. Daži priecīgi gulēja bez samaņas, bet citi tai pat laikā smējās līdz sajukumam. Seržants bailīgi bija palicis ārpus gāzes sniedzamības robežām un atkal ķērās pie rācijas.
Es izpētīju ierīces. Lūk! Mazs melns rokturītis ar uzrakstu «aizdedze». Kad uzsitu pa to, iekaucās un iedārdējās atdzīvojušies reaktīvie dzinēji.
Pa atvērto lūku man virs galvas aizšāvās reaktīvais šāviņš; lādoties, es pieliecos. Kustinot regulatoru, ieraudzīju, ka seržants stāv, pietupies uz viena ceļgala, un rūpīgi mērķē. Lidmašīna sāka palēnām kustēties.
Viņa lielgabals norībēja vēlreiz, un es sajutu vibrāciju, šāviņam ieurbjoties krēslā, kurš, visticamākais, bija klāts ar bruņām. Mana pirmā veiksme. Es nedaudz sagriezu lidmašīnas asti, lai tā pavērstos pret šāvēju. Tā starp mums atradās bruņas un es iedevu viņam purnā kārtīgu reaktīvo izdedžu strūklu. Lidmašīna noraustījās, iedrebējās un atkal devās uz priekšu, un es ieraudzīju, kā vējā plivinās pārrautais degvielas vads un izlaista dzīvības sulu. Šie idioti to nebija atvienojuši. Es nezināju, kur šajā ar mērītājiem pārblīvētajā vadības panelī atradās degvielas patēriņa rādītājs un pie tam pat nevēlējos uz to skatīties. Loģika man teica, ka gravitācija izsūknē asinis lēnāk, nekā tās sadzen bākā sūkņi, tomēr loģikai ar šo lietu nebija ne mazākā sakara. Man rādījās, kā reaktīvie dzinēji pamirst šeit, lauka vidū, kamēr ienaidnieka spēki savelkas visapkārt. Es sajutu, kā mans asinsspiediens trauc augšup gluži kā ātrgaitas lifts.
Mans mazais darbīgais draugs — seržants — noteikti vēl darbojās ar rāciju, jo, kad nogriezos uz pacelšanās skrejceļa, ieraudzīju vairākas kravas mašīnas dodoties turp, lai aizšķērsotu man ceļu, bet aizmugures plānā rēca kas aizdomīgi līdzīgs bruņmašīnai. Es nospiedu regulatoru līdz galam un pieliecos, atkal cenšoties izlasīt nosaukumus vadības pultī.
Tā, ko es tur meklēju, nebija! Toties ieraudzīju vēl vienu pogu rindu un sliktajā apgaismojumā ar grūtībām salasīju to nosaukumus. Tās ir īstās!
Pacēlis galvu, ieraudzīju, ka tūliņ pat ietriekšos pirmajā kravas mašīnā. No tās ārā leca kareivji un muka katrs uz savu pusi.
Manas kājas drudžaini spieda pedāļus, kamēr es taustījos pēc riteņu bremzēm, un ar visu spēku griezu stūri pa labi. Beidzot atradu bremzes un nospiedu labo, veicot šermuļus uzdzenošu pagriezienu.
Aptuveni pusmetrs apšuvuma no spārna gala tika norauts saskarsmē ar kravas mašīnas radiatoru.
Nozibsnīja oranža liesma, kad kāds atkal šāva, taču es pat nesapratu, kur šis lādiņš trāpīja. Pēc tam lidmašīna pagriezās, un es traucos atpakaļ. Šoreiz pilnā ātrumā.
Abās skrejceļa pusēs ņirbēja kara bāzes uguņi, aizvien ātrāk un ātrāk, bet es biju spiests ar vienu roku turēt stūri, tai pat laikā ar otru taustīties pēc uzkabes siksnas. Viena sprādze bija izgaisusi, un, jau esot pie paša skrejceļa gala, konstatēju, ka sēžu uz tās.
Piesprādzējos, saķēru stūri abām rokām un tai pat brīdī vairs ne^ atrados uz skrejceļa.
Kad pavilku stūres ratu uz sevi, lidmašīna vēl nebija sasniegusi pacelšanās ātrumu un neatrāvās no zemes.
Pēc tam drasēju pa izdangāto zemi, dodoties taisni uz akmens sienu, kuru biju pētījis visu šo vakaru.
Aizvien ātrāk un ātrāk, pretī drošai sadursmei.
9. nodaļa
Savlaicībai ir jābūt absolūti precīzai. Pārāk ātri vai pārāk vēlu — pilnīgi vienalga, abos gadījumos bojāeja sekotu nekavējoties. Kad lidmašīnas priekšā iezīmējās siena un varēju saskatīt bloku salaidumus, es nospriedu, ka nupat būs tas īstais brīdis un uzbliezu pa katapul- tēšanās pogu.
Bums! Turpmākais noritēja tik strauji, ka tam izsekot nevarēju. Tomēr nostrādāja! Caurspīdīga sieniņa aizcirtās manu acu priekšā, vēl aizvien līdz galam neaizvērtais starmetis aizlidoja kopā ar šāviena troksni, bet sēdeklis ieblieza man tik spēcīgi, ka mugurkauls saīsinājās divkārt. Gandrīz kā palēninātā kinolentē es uzlidoju gaisā un prom no lidmašīnas, vienu pretīgi garu sekundi redzot savā priekšā kailu akmens sienu. Bet pēc tam pārlidoju tai pāri, un skatam pavērās melnas debesis.
Manas lidojuma trajektorijas visaugstākajā punktā aizmugurē atkal atskanēja brīkšķis un, paceļot acis, ieraudzīju virs manis izpletušos kupolu. Pēc šī zobus drupinošā lidojuma sēdeklis atsitās pret zemi un apgriezās otrādi. Izpletņa kupols lēnām piezemējās un ietina mani savās mīkstajās krokās.
Ar dziļu nožēlu esmu spiests paziņot, ka tai brīdī nedarīju vispār neko. Notikumi risinājās pat straujāk, nekā biju plānojis. Un rezultāts, izrādījās vienkārši satriecošs.
Iepletis muti, es drudžaini riju gaisu, papurināju galvu un visbeidzot atradu sevī pietiekami daudz veselā saprāta, lai uzsistu pa avārijas pogu un nomestu siksnas. Pēc tam ar zemu noliektu galvu es izrausos no izpletņa apakšas.
Otrā ielas pusē, acis iepletuši, stāvēja vīrietis un sieviete. Nevienu citu nemanīja. Vienīgās aktivitātes pazīmes bija jūtamas, šķiet, no tumšās sienas otras puses. Debesis apgaismoja liesmas, vēlās dūmu mutuļi, es dzirdēju arī sprāgstošas munīcijas blīkšķus. Lieliski! — Jaunu rīku izmēģināšana! — es uzsaucu skatītājiem un pagriezies nozudu gar stūri. Tumšā kāpņu telpā novilku vasaras kombinezonu un uzmetu tam pa virsu arī ķiveri. Neatpazīstams un brīvs aizsoļoju uz viesnīcu «Strādnieks».
— Spīdoši izdomāts! — es sev teicu un paplikšķināju šim lieliskajam puisim pa plecu.
Tajā pašā mirklī apjēdzu, ka tagad atrodos ārpus bāzes un līdz rītausmai man jāatrod iespēja tur atgriezties. Taču ātri vien izmetu šīs draudīgās domas no galvas. Vispirms — pie pirmā uzdevuma. Man vajadzēja atbrīvoties no īstā Vasjkas Huļas, vēl pirms viņu atklās Drošības dienests. Man tas bija jāizdara, lai varētu uzņemties viņa lomu.
Kad ienācu istabā, viņš kustējās, grozoties pa gultu un purinot galvu no vienas puses uz otru. Hipnotiskais transs sāka atslābt, un let-majors cīnījās ar miegu. Nevarētu teikt, ka robots-uzkopējs palīdzētu, tas vienkārši slaucīja putekļus un tīrīja istabu, pie viena cenšoties arī uzklāt gultu ar visu Vasjku tajā. Es iespēru ar zābaku viņam pa pogu «atgriezties vēlāk» un pasūtīju pusdienas diviem.
Lai novērstu Vasjkas zemapziņu no visām rūpēm, es radīju spēcīgu iedvesmu, ka viņš divas dienas nodzīvojis bez ēdiena, un ka šīs ir vislabākās pusdienas, kādas vien viņš dabūjis savas dzīves laikā.
Ēdot let-majors čāpstināja, ķiķināja un sajūsmā urkšķēja, bet es savu porciju vienkārši bakstīju. Galu galā atgrūdu šķīvi un pasūtīju spēcīgu dzērienu cerībā, ka alkohols stimulēs vai sapresēs manas domas kaut kādā daudzmaz pieņemamā plānā.
Ko lai daru ar savu ceļabiedru, kurš laimīgi stūma mutē barību? Viņa eksistence rada pastāvīgus draudus manai, vieta uz šīs pasaules bija tikai vienam Vasjkam Huļam. Nogalināt viņu? To izdarīt būtu samērā viegli.
Sadalīt vannas istabā un iemest viņa ķermeņa daļas kopā ar asiņu galoniem viegli konstruējamā krāsnī, līdz manās rokās nebūs palikusi vienīgi saujiņa pelnu. Kārdinājums bija liels. Viņš savas īsās dzīves laikā, pats par sevi saprotams, ir nogalinājis pietiekami daudz cilvēku, lai to varētu nosaukt gandrīz par taisnu tiesu… Aukstasinīga slepkavība gan nav manā stilā. Nesākšu noliegt, esmu nogalinājis pašaizsardzības nolūkos, bet tomēr es vēl aizvien saglabāju lielu godbijību pret dzīvību visās tās izpausmes formās. Tagad, kad mēs zinām, ka debess tajā pusē atrodas tikai lielas debesis, ideja par aizkapa dzīvi pilnīgi un galīgi ir pārcēlusies uz vēsturisku romānu lappusēm kopā ar visām pārējām dīvainām un aizmirstām reliģijām.
Pēc elles un paradīzes izzušanas mēs sadūrāmies ar nepieciešamību radīt elli un paradīzi tieši uz vietas. Nu, ko, mēs esam nogājuši garu ceļu kopā ar zinātni, metatehnoloģiju un palīgdisciplīnām, dzīve uz civilizētajām planētām ir labāka, nekā jelkad bijusi tumšajos māņticības laikos.
Tomēr uzlabojumiem, šeit un tagad, līdzi atnāca arī skaidra atziņa, ka tas ir viss, kas mums ir. Katram no mums ir tikai šī īslaicīgā pieredze ar zinību spožo gaismu šajā visuma mūžības bezgalīgajā, tumšajā naktī, un mums jāciena visu pārējo eksistence, un pats nozieguma akts, kādu vien var iedomāties — ir viens no šo apzināto eksistenču pārtraukšanas veidiem.
Klizantieši domāja citādāk, tādēļ es, bāzdams viņiem sprunguļus spieķos, patiesi tīksminājos, bet tik un tā domāju citādāk. Tas nozīmēja, ka nevaru atrast vienkāršu izeju, novedot ar mērci nolieto Vasjku līdz viņu pašu veidojošām molekulām. Ja es to izdarītu, tad nebūtu ne par mata tiesu labāks kā viņi, un iekļūtu vecajā spēlītē par mērķus attaisnojošiem līdzekļiem, un sāktu slīdēt arvien zemāk. Nopūtos, iedzēru un manā apziņā atplaiksnījušais krāsns rasējums izgaisa.
Nu, bet, ko tad? Es varēju atbrīvoties no viņa arī citādāk, piekaļot kādā alā ar automātisku ēdiena padevēju blakus, ja vien man būtu ala un viss pārējais. Atkrīt. Ja man būtu laiks, varētu ar smagu darbu izmainīt viņa ārieni un iedvest viltus atmiņu, kas noturētos vismaz mēnešus sešus, un ietupināt cietumā vai darba vienībā, vai vēl ko tamlīdzīgu. Izņemot to, ka man nebija laika kaut kam tik sarežģītam.
Tas bija jāpabeidz līdz rītam — vai pat vēl agrāk, ja vien negribēju atmest ar roku visam jau padarītajam darbam viltus Vasjkas radīšanas un viņa personības pieņemšanas sakarā. Viņi droši vien tieši tagad nodarbojas ar sasaukšanos, tā ka man patiesi derētu ātrāk izdomāt kādu paņēmienu, lai nokļūtu atpakaļ «Muļķībā», nevis te uztraukties par savu cūcīgo ceļabiedru.
Es ievēroju, ka vēders viņam jau sāk uzpūsties un atslēdzu apetīti. Viņš atgāzās krēsla atzveltnē, nopūtās un ne bez iemesla atraugājās. Pie pretējās sienas atskanēja troksnis, atvērās kāds panelis un ieripi- nājās robots-uzkopējs.
— Vai es nedrīkstu pie jums sarīkot kārtīgu tīrīšanu? — viņš iedziedājās seksapīlā kontraltā.
Pateicu, ko viņš varētu darīt, tomēr robots nebija tā ierīkots, lai izpildītu šāda veida pavēles, un tikai klikšķināja un dūca, līdz es pavēlēju viņam ķerties pie sava darba. Drūmi vēroju kā tas rosās visapkārt un klāj gultu — un pēkšņi tumsā iezibsnījās pirmā idejas dzirk- stelīte.
Vasjka bija palicis «Strādniekā» veselu dienu bez jebkādām nepatikšanām. Cik ilgi tad varētu viņu šeit noturēt? Teorētiski jau mūžīgi, ja vien par numuru būs pietiekami samaksāts. Taču hipnozē viņu nevarēja noturēt ilgāk kā vienu, divas dienas, ja vien es iedvesmu nepastiprināšu. Bet varbūt var?
Pirms pieņemt gala lēmumu, man vajadzēja atrast viesnīcas vadības centru. Šī ideja tomēr var izrādīties pareiza.
Es atstāju Vasjku skatoties televizoru, pa kuru rādīja kosmisko operu, iedvesis, ka tas ir pats brīnišķīgākais, ko vien viņš jelkad redzējis, kas, pilnīgi iespējams, tā arī bija. Apkrāvies ar ierīcēm un instrumentiem, es devos paklaiņot. Aiz numuriem vajadzēja atrasties robotu dienesta kāpnēm, neapšaubāmi, mazāk tumšām un putekļainām. Tas nu ir mans pēdējais ierocis. Lai kā būtu mehanizēta viesnīca, to tomēr būvējuši cilvēki un vajadzības gadījumā viņi varēja šo iestādi arī remontēt.
Nedaudz paklīdis pa apakšējiem gaiteņiem netālu no ieejas, es atklāju slēptas durvis ar nomaskētu slēdzeni. Tai bija visas maskējošās pazīmes, lai uzturētu pasaciņu par viesnīcas simtprocentīgo pašapkalpošanu.
Pagāja ilgs laiks, līdz pārliecinājos par «blakšu» trūkumu, un daudzkārt īsāks sprīdis, lai atvērtu pašu slēdzeni. Tā bija vienkārši anekdote. Kad iešmaucu pa durvīm un aizvēru tās aiz sevis, redzeslokā nebija nevienas dzīvas dvēseles.
Jutos kā tarakāns radioaparātā. No visām pusēm uz āru spiedās un rēgojās elektroniskie bloki, kabeļi un vadi vijās gredzenos, un kā elektrospageti nokarājās lejup. Kompjūteros dūca un klakšķināja spoles ar lentām. Releji atvienojās, savienojās, zobratu pārnesumi izdvesa spalgas skaņas. Te bija ļoti darbīga vieta.
Veicu garum garu ceļu cauri šai putrai, studējot paskaidrojošos uzrakstus un kāpjot pāri lādītēm, kurās atpūtās no dežūras brīvie roboti, līdz atradu to, ko varētu nosaukt par vadības centru.
Pults priekšā stāvēja cilvēka ķermenim paredzēts sēdeklis, un es atkritu tajā. Pēc tam ķēros pie darba. Ceļojot cauri šiem mehāniski elektriskajiem džungļiem, paguvu apdomāt savu plānu un zināju, kas tagad jādara.
Vispirms elektroniskās "blaktis» Vasjkas numurā. Es negribēju, lai viņu novērotu vai noklausītos. Noklausīšanās ķēdes atrast bija diezgan viegli, eksistēja pat monitora ekrāns, ar kuru varēja savienot ikvienu
no tām.
Es to izmēģināju — «blaktis» acīmredzot atradās visos numuros, un tur notika šādas tādas interesantas lietiņas, taču es nekad neesmu īpaši aizrāvies ar nolūrēšanu, uzskatot par vērtīgāku personīgo piedalīšanos, un turklāt es biju precēts cilvēks.
Bet. laiks skrēja ātri. Visas noklausīšanās ķēdes sagājās un izzuda kabelī, kurš caururba sienu un veda uz vietējo policijas iecirkni vai kādu citu valsts iestādi, kas man arī deva ideju. Vairs nebija laika ielikt lentu un skaņas celiņu, kas varētu sūknēt noklausīšanās tīklā viltus informāciju, tā kā nācās vien improvizēt. To izdarīt bija itin viegli. No V^ikas numura nākošajam noklausīšanās tīkla signālam pieslēdzu V 'iiminu numuru.
Spriežot pēc tā, kā te viss ierīkots, bija acīm redzami, ka «blaktis» vienlaicīgi varēja novērot tikai vienu numuru. Šāda iekārtojuma sistēma taisīta vienīgi celtniekiem zināmu iemeslu dēļ.
Eksistēja tikai viena iespēja no desmit tūkstošiem ievērot, ka pilnīgi vienāds signāls nāk no divām istabām. Un šī niecīgā iespējamība mani pilnībā apmierināja.
Katrā gadījumā, vairāk nekā puse no numuriem bija tukši, kas vēl vairāk uzlaboja šo attiecību.
Tagad Vasjka nevarēja ne redzēt, nedz arī dzirdēt. Par numuru un ar to saistīto prieku ir samaksāts, bet, pirms doties prom, es atstāšu pietiekamu naudas daudzumu (visa zagta), lai izvilktu, ja ievajagas, arī visu gadu.
Tagad ir jāizstrādā plāns, kā noturēt Vasjku uz doto laika sprīdi viesnīcā, un es ar savu prātu un neizsīkstošo fantāziju jau biju to izgudrojis. Skaļruņa ķēdei bija pieslēgts magnetofons, taimers, un tas viss droši noslēpts visapkārt esošās elektronikas mudžeklī. Es ieprogrammēju magnetofonu, uzstādīju taimeri un ieslēdzu to, bet pēc tam metos uz numuru paklausīties un apskatīties, kā mans izgudrojums strādās.
Vasjka vēl arvien sēdēja, ar acīm pielipis televizora ekrānam, viņš smagi pūta, kad kosmiskie kuģi saķērās iznīcināšanas drudzī. Šņāca blastolielgabali un ārdījās mežonīgi enerģijas virpuļi, un tam visam cauri izspraucās mana ierakstītā balss:
— Bet tagad klausies, Vasjka. Tev bija grūta diena, un tu gribi gulēt. Tu žāvājies. Tagad tu izslēgsi gaismu un dosies uz blakus istabu, jo rīt būs jauna diena.
Tie bija lieli meli. Jo rīt nebūs jauna diena, vismaz priekš Vasjkas. Atkal atkārtosies viss tas pats no sākuma. Viņš tiks ieaijāts dziļā miegā un vēl dziļākā transā, manas mierinošās balss iespaidots. Un kamēr tajā atradīsies, viņam paskaidros, ka šī diena ir jāaizmirst, tā, lai Vasjka varētu pamosties savas pēdējās atvaļinājuma dienas rītā pirms ierašanās dienestā. Pēc vakardienas svētkiem pamostoties viegli paģirains, viņš tā dēļ nesāks sevi ar ko citu apgrūtināt. Vienkāreši gulēs viesnīcas numurā, nedaudz lasīs, nedaudz pasnaudīs, skatīsies televizoru, un dosies pie miera tā paagrāk. Viņš to baudīs. Un tā turpināsies tik ilgi, līdz netiks izjaukta programma.
Šis bija brīnišķīgs plāns, un maksimāli aizsargāts arī pret muļķīgām nejaušībām. Es iebaroju pusi savu likvida fondu maksas hopperā, un indikatora bilance uzlēca līdz milzīgai summai.
Lēni un laimīgi es izslīdēju no sava bijušā numura un piekarināju pie durvīm plāksnīti «Netraucēt!».
Bet pēc tam iegrimu depresijā, atkal ieslēdzu gaismu un palūkojos apkārt, meklēdams pudeli, kas bija apveltījusi mani ar tik intensīvu iedvesmu. Vasjka par tām lieliski rūpējās.
Kā lai es tagad nokļūstu bāzē ar tās trīskārt pastiprināto apsardzi?
Tikpat liela, kā savos patiesajos apmēros manās smadzenēs at- plaiksnīja augstā akmens siena. Es radītu lielu troksni, mēģinādams tai pārkļūt, un saceltu kājās visus. Būtu jau ļoti jauki, ka varētu atgriezties bez citu ziņas, varbūt parokoties zem tās. Tomēr par rakšanu nevarēja būt nekādas runas, tam vajadzēja būt kaut kam tādam, kas izdarāms dažu stundu laikā.
Aizdzīt lidmašīnu, pārlidot pāri un nolekt ar izpletni? Un tikt nošautam, vēl pirms kājas skar zemi. Lai iekļūtu vai izkļūtu ārā no bāzes, nevarēja būt sliktāka laika kā patlaban.
Sargkareivji būs divkārt uzmanīgi, bet visa bāze tā vien mudžēs no zaldātiem. Un tas, protams, deva man ierosmi turpmākai darbībai. Pavērst viņu spēkus pret šiem pašiem, izmantot viņu lielo skaitu, lai veiktu triecienu — gigantisku apjomu džudo paņēmienu. Bet kā?
Cik pareizi tika formulēta problēma, tikpat ātri klāt bija atbilde. Es savācu bruņojumu, tas bija visai apjomīgs. Pēc tam ieliku to lielā čemodānā un apgādāju ar pašiznīcināšanās aparatūru.
Būs vajadzīga personība, nekas sarežģīts, vienkārši, lai noslēptu manu reālo — piesavināto personību. Ak, līdz kādiem apmāna līmeņiem gan man vajag aizkļūt!
Pie kakla aizpogātais mētelis apslēpa manu formas tērpu, laiviņa atradās kabatā, to nomainīja platmale, bet vecā, labā, sirmā bārda uzlika manai sejai anonimitātes uzpurni. Es biju gatavs. Smagi nopūties, izdzēru pēdējo pilīti un izšmaucu no numura, aizslēgdams durvis un iebāzdams atslēgu kabatā.
Ejot gar atkritumu lūku, es iemetu to tur, un acumirklīgas iznīcināšanas uzliesmojums man norādīja tās ceļu. Aizgāju pienācīgā attālumā no hoteļa, apturēju robotaksometru un iestūķēju tajā savu čemodānu.
— Bāze «Muļķība», galvenā ieeja, — es pavēlēju, un mēs devāmies uz priekšu.
Neprāts? Iespējams, tomēr tas bija vienīgais līdzeklis.
Nevarētu teikt, ka pa muguru man neskraidīja skudriņas, cenzdamās izkļūt ārpusē. To arī varēja sagaidīt, kad mēs braucām pa galveno ielu starmešu apgaismoti, tuvodamies aizdomīgam, līdz zobiem bruņotam sargkareivim, kas maigā tvērienā bija saņēmis savu ieroci. Rītausma jau skāra debess maliņu.
— Bāze ir slēgta! — sauca leitnants, atraudams taksometra durvis. — Ko jūs šeit darāt?
Bāze? — es izdvesu drebošā balsī, visai slikti imitēdams vecišķu falsetu. — Vai tad tas nav Burkānu Sulas Centrs dabiskajai veselībai? Tas taksometrs ir mani atvedis nepareizi… Oficiozais leitnants nospraustajās un aizgriezās, bet es starp viņa līkajām kājām ieripināju pārīti granātu. Un tām pa pēdām aizlidināju vēl kādas piecas. Kad pirmās uzsprāga, uzmaucu pāri savai cepurei gāzmasku, pielicis sejai bārdu un visu tamlīdzīgo.
Oho, situācija tūdaļ pat kļuva darbīga. Granātas bija lielisks apziņu aptumšojošās, dūmu un smieklu gāzes kokteilis.
Apžilbušie, klepojošie kareivji smejoties, lamājoties klupa un krita, atskanēja vairāki šāvieni. Es lauzos cauri viņu izirušajām rindām, pa ceļam sēdams vēl lielāku paniku. Aizkļuvis līdz galvenajiem vārtiem, noliku zemē savu čemodānu un atvēru to. Komulatīvie spridzekļi saturēja līmi, kas pielipa pie vārtu tērauda, tiklīdz biju paguvis tos pielikt noteiktai vietai.
Reaktīvais lādiņš izsprāga pret vārtiem un šķembas saplēsa manu mēteli. Es sabruku zemē, izrāvu divas dūmu granātas un metu sev pār plecu. Tieši tad, kad sāka celties dūmu mutuļi, uz īsu mirkli ieraudzīju tuvojošos kareivju vadu, kuri vēl aizvien atradās ārpus sagā- zētā rajona un skrienot šāva.
Vēl divas aptumšojošās gāzes granātas stipri palīdzēja. Būdams tādā pat tumsā kā visi pārējie, es sataustīju kapsulas un savienoju tās ar radiovadību.
Laiks gāja pārāk ātri. Tagad viņi ir sacēluši trauksmi arī aiz vārtiem un gaidīs mani. Es biju aizgājis pārāk tālu, lai grieztos atpakaļ. Atkal taustoties pa tumsu, aizvēru čemodānu, saķēru to abās rokās, uzmanīgi aizlavījos gar sienu un nospiedu raidītāja pogu. Aizmugurē atskanēja sprādziens un tērauda žvadzoņa. Cerēju, ka vārtos būs izspridzināts caurums.
Laužoties cauri šim haosam un visapkārt esošajai tumsai, klupdams krizdams atgriezos pie vārtiem.
10. nodaļa
Caurums tur bija gan. Nav ko piebilst, labs caurums, kam no otras puses spīdēja gaisma. Dūmu mutuļi sāka velties iekšā bāzes teritorijā. Tāpat tur bija arī kareivji, spriežot pēc šaujamo ieroču raidīto ložu trokšņa, kuras taranēja vārtus, pa retam trāpīdamas arī caurumā. Aizmugurē atskanēja vaimanas, acīmredzot kādam arī trāpīja. Tie muļķi šāva viens uz otru, palīdzot izplatīt manis sēto paniku.
Turoties tālāk no uguns līnijas, kura izveidojās abpus vārtiem, es iemetu caurumā granātu, pēc tam vēl vienu, un vēl, un vēl… Kad dūmi šeit bija izklīduši, bet tur sasnieguši maksimālu biezumu, es līdu cauri pats, cik vien spēdams ātri un saliecies pēc iespējas zemāk. Tas patiesi skanēja teicami. Gaudoja sirēnas, kliedza kareivji, rēja ieroči
— galējā jucekļa troksnis. Es aizsviedu dažas granātas vēdekļveidīgi, metot pēc iespējas tālāk, lai palielinātu ietekmes rajonu, un metu tik ilgi, līdz bija palicis vairs tikai kāds pusducis. Tās sabāzu mēteļa kabatās, pietaupīju iespējamai ārkārtējai vajadzībai, kura droši vien radīsies.
Čemodāna likvidēšanas mīnai, kuru es ieslēdzu, bija piecu sekunžu aizture, aizmetis čemodānu, metos uz pretējo pusi. Žagos gar sienu
— manu vienīgo orientieri šajā tumsā — uz sardzes mājiņu, kuru biju ievērojis, kad pirmo reizi pētīju vārtus. Tur atradās automobiļu perēklis. Visu laiku skaitīju lūgšanas, lai tur būtu palikusi vēl vismaz viena.
Dūmi sāka izklīst, es aizmetu vēl divas granātas. Tumsā izdzirdēju iedarbināta dzinēja rūkšanu. Aizmirsis par piesardzību, metos skriet. Kāds manī ietriecās un smagi nokrita, tomēr es noturējos kājās un tenteriski jozu tik tālāk. Pēc tam paklupu pret trotuāra malu un nokritu, pazaudēdams cepuri. Motors ierūcās skaļāk, bet tad, tieši pašā dūmu mākoņa malā ieraudzīju zemu furgonu.
Tas griezās, gatavs braukt prom pa ceļu, un es, cik vien spēdams tālu aizlidināju divas no četrām atlikušajām granātām. Kad mašīnas priekšā izauga sēņveidīgi mākoņi, vadītājs piebremzēja. Tai mirklī es jau atrados pie durvīm un atrāvu tās vaļā.
Viņš bija baltā pavāra virsvalkā, ar pavārcepuri un visu pārējo. Kad viņš mēģināja atstāt mašīnu, izstiepu roku un pievilku viņu sev klāt, dodot ašu sitienu ar labo kāju pa atkārušos žokli. Pēc tam pārsēdos vadītāja vietā un pārslēdzu to lietiņu uz pirmo ātrumu, un rāvu mašīnas masu pēc iespējas ātrāk uz priekšu, ļaujot durvīm pēkšņā paātrinājumā aizcirsties pašām. Izraujoties no dūmiem, es ieraudzīju, ka ir jau kļuvis gaišs. Lieliski nostrādāts, apsveicu pats sevi, bet pēc tam samazināju ātrumu, lai nepievērstu kāda uzmanību. Pa ielu man pretī skrēja jauni karavīri un, ieniris kabīnē pēc iespējas zemāk, es sāku plēst nost sirmo bārdu. Tagad ir pats īstākais laiks atkal atgriezties Vasjkas lomā.
Pēkšņi manu galvu aptvēra mežonīgas sāpes, un, sāpēs iekliegdamies, nokritu, paraudams uz savu pusi stūri. Furgons aiznesās tieši kareivju bariņā, kuri aši metās katrs uz savu pusi. Kaut kas pazibēja man aizmugurē, es sasvēros uz sāniem tā, ka otrs sitiens trāpīja man pa plecu un cauri drēbēm bija tikko sajūtams. No furgona aizmugures pašāvās baltā tērpta roka, kura žņaudza smagu katliņu. Es sparīgi pagriezu stūri sānis, un roka pazuda no redzesloka, kad tās īpašnieks nokrita. Steigā biju piemirsis, ka furgonā varētu atrasties arī citi.
Tieši pretī furgonam pie sienas bija pieplacis pārbiedēts virsnieks. Es atkal pagriezu stūri, lai viņu nenotriektu. Kamēr furgons nesās garām, mēs labi apskatījām viens otru. Mana gāzmaska un bārda noteikti atstās iespaidu, un viņš nekavējoties paziņos to pa savu rāciju. Laika vairs nebija nemaz. Atkal parādījās roka ar katliņu, es iegāzu ar delnu pa šo roku un ieguvu katliņu. Tikko mans furgons atkal nogriezās gar stūri, metu katliņu kopā ar granātu atpakaļ tā īpašniekam, un vismaz uz laiku piespiedu apklust šo nepatikšanu avotu. Izlīdzinājis furgona gaitu, uzmanīgi aptaustīju punu uz galvas un ievēroju pāris bruņmašīnas, kas parādījās ceļa galā un nogriezās manā virzienā. Garām zibēja ēkas, es nobremzēju un iegriezos nākošajā šķērsieliņā. Furgons sāka vairāk traucēt nekā palīdzēt, un man nācās no tā atbrīvoties.
Bet, ko tālāk? Negribējās, lai mani ierauga tik tālu no istabas — tas tūlīt radīs aizdomas, jo virsnieku kazarmas atradās pavisam pretējā pusē. Pārāk tālu nebija «Virsnieku klubs». Vai man izdosies tur nokļūt? Vai bija iespējams, ka līdz nesamaņai piedzērušies virsnieki pēc vakardienas jautrās iedzeršanas vēl arvien gulēja nārās, kur es tos aizejot atstāju? Tā bija pārāk laba izdevība, lai palaistu garām. Ja man laimēsies atgriezties savā nārā, tad, protams, būšu ārpus jebkādām aizdomām.
Tas bija pietiekami tuvu. Bija man pretī traucošās mašīnas un, neapšaubāmi, vēl vairāk to bija aizmugurē, taču itin neviena dotajā momentā neatradās pa rokai. Iedams vilku nost savu maskarādes tērpu: mētelis, gāzmaska un bārda iezīmēja manis veikto ceļu.
Es iebāzu atlikušo granātu kabatā, uzmaucu laiviņu, iztaisnoju to pēc armijas modes, un ierindas solī nogriezos ap stūri. No kazarmas izbira kareivju nodaļa un kārtojās ierindā, taču pilnībā ignorēja mani — tikai vēl viens mundieris starp tūkstošiem citu.
Virsnieku klubs vairs nebija tālu. Vēl ap diviem stūriem, un, lūk, tas arī klāt. Priekšistaba bija aizslēgta, taču es zināju, ka ieeja istabā ar nārām būs vaļā. Mirklī, kad gatavojos nogriesties gar stūri, izdzirdēju divu kareivju sarunu un aizkavējos.
— Tas ir viss?
— Palikuši vairs tikai daži, ser. Pāris tādu, kurus grūti pamodināt. Un viens, kurš nevēlas līst nost no nārām.
— Es ar viņiem parunāšu.
Uzmanīgi paglūnēju gar stūri, bet pēc tam atrāvos atpakaļ.
Biju ieradies pārāk vēlu. Tieši šai brīdī virsnieks devās iekšā istabā, bet visapkārt mudžēja milzums zaldātu, kuri veda paģirainos virsniekus uz furgonu. Viens no virsniekiem sēdēja zemē, turēdams rokās galvu un ignorēdams kareivjus, kuri centās viņu ievilināt transporta līdzeklī. Vēl viens savu paģiraino pauri dauzīja pret sienu.
Domā ātrāk, di Grīz, laiks iet. Pasvārstīju plaukstā pēdējo granātu un piespiedu aktivatoru. Ja es spēšu pievienoties šai dzērāju kompānijai, tad būšu drošībā, tas bija riska vērts. Es pagriezos ap stūri, turot roku aiz muguras, un neviens neskatījās manā virzienā. Ar ātru rokas vēzienu metu granātu pēc iespējas tālāk aiz furgona.
Uzsprāga jau nu tā mīļi — dobjš troksnis — bums! Tūlīt pat uzvirmoja dūmu mākoņi un atskanēja kareivju kliedzieni. Un visi paskatījās tajā virzienā. Astoņi ātri soļi nogādāja mani aiz viņu mugurām pie sēdošā virsnieka, kurš kaut ko nelaimīgi murmināja, ignorējot visu visapkārt. Es pieliecos, līdzjūtīgi piekrītot viņa grūti saprotamajām žēlabām, un palīdzēju piecelties kājās.
Pēc tam palīgā nāca zaldāti, pieturot arī mani pašu, jo šķiet, ne visai stingri turējos kājās. Viņi veda mūs uz gaidošo furgonu. Es paklupu un tik tikko nenokritu, bet viņi uztvēra mani un pieturēja. Tagad bija veikti priekšdarbi tam, ko vēl vajadzēja izdarīt.
Furgonā bijušais pavārs pastāstīs, ka viņš iesitis spiegam pa galvu. Tādējādi parādīsies pavēle meklēt brūci galvā — aptuveni tādu kā manējā. Es nevaru atbrīvoties no puna galvaskausā, taču varu to nomaskēt. Tas būs sāpīgi, tomēr nepieciešami.
Kareivji palīdzēja man uzkāpt pa trepēm. Tiklīdz viņi palaida mani vaļā, es aizkāpu garām nākošajam pakāpienam un iebruku atpakaļ starp tām, atsizdamies ar galvu pret zemi.
Atsitos es spēcīgāk, nekā biju plānojis, un uz mirkli droši vien atslēdzos. Kad atjēdzos, sēdēju ar asinīm noplūdušu seju. To gan es nebiju ieplānojis, tomēr tas piedeva maskēšanai īstu šiku. Šurp skrēja kareivis ar aptieciņu rokā.
Mani apsaitēja un nomierināja, un šoreiz palīdzēja ielīst furgonā līdz galam; jutos es drausmīgi, kas bija lieliski. Velkot kājas, aiztaustījos uz tālāko stūri, pēc iespējas projām no ieejas, kur man uzsauca kāda aizsmakusi balss:
— Vasjka… — to nomainīja spējš klepus.
Mans pārinieks Ostrovs bija klāt kā saukts, un izskatījās visai no- šņurcis un nelaimīgs.
— Ko iedzert nav? — viņš jautāja. Tas noteikti bija rituāls rīta sveiciens.
Mūsu brauciena laikā izteicu viņam savu līdzjūtību sakarā ar dzēriena trūkumu.
Kad atskurbtuvi uz riteņiem sāka izkraut, atskanēja apvainoti brēcieni, un virsnieki pieskatīja, lai dzērāji neatgrieztos vis savās istabās, bet tiktu nogādāti pie vienas no administratīvajām ēkām. Es žēlojos kopā ar pārējiem.
Biju gaidījis kaut ko tamlīdzīgu. Kāds bēga no bāzes, bet kāds tajā iekļuva. Vajag saskaitīt visas galvas, līdz nebūs atrasta iztrūkstošā vai liekā. Mūs. klūpošus pie katra soļa, aizveda uz uzgaidāmajām telpām un sāka pa vienam izsaukt uz sarunu ar nogurušu ierēdņu pulciņu. Kamēr mēs gaidījām, radās dzīva kustība uz ateju turp un atpakaļ, arī es iestājos rindā. Galvenokārt tāpēc, lai, mazgājot rokas, varētu atstāt uz pirkstu galiem mazliet ziepju, un pēc tam iesmērēt acīs. Tās dedzināja kā skābe, taču es atļāvu viņām kādu brīdi mani pamocīt. No spoguļa manī vērās divas degošas acis, gluži kā ogļu pāris. Lieliski.
Rindā es atradu ierēdni, parādīju savu apliecību un ļāvu pārbaudīt savu vārdu pēc dežūru saraksta. Tāpat kā pārējie, arī es ļoti cerēju, ka mums drīz atļaus iet projām. Daudzi no mums likās nosnausties tieši uz soliņa, un es viņiem pievienojos. Nakts bija saspringta. Kāda gan maskēšanās spiegam var būt vēl labāka par gulēšanu ienaidnieka nometnes sirdī?!
Klusums iestājās tik pēkšņi, ka pamodināja mani gluži kā grūdiens. Es snauduļoju, klausoties savu bēdubrāļu — virsnieku vaidos un žēlabās, nepārtrauktajā kareivju zābaku dunoņā, kantora ierīču darbīgajā dūkšanā. Visas šīs skaņas pēkšņi nomainīja nāves klusums. Cauri šim klusumam atskanēja sākumā attāls, bet pēc tam arvien pieaugošs soļu troksnis — viena vienīga kāju pāra radīts, lēns un nosvērts. Tas pienāca pie manis un devās tālāk, bet es turēju acis aizvērtas un piespiedu sevi elpot mierīgi. Kad soļu troksnis bija pilnībā izgaisis, mazliet pavēru acis.
Es nobrīnījos par klusumu, viss, ko ieraudzīju — mundieris, nedaudz sakumpuša cilvēka mugurā; formas tērps bija no mīksta, neie- spaidīga bāli pelēka auduma; arī laiviņa no tā paša materiāla. Nespēju atcerēties, ka būtu šādu mundieri redzējis jau agrāk, un minēju, kādēļ tas bija atstājis tādu iespaidu. Žāvājoties es piecēlos sēdus un pakasīju apsaitēto galvu, vērojot, kā cilvēks sasniedza telpas pretējo stūri un pagriezās ar seju pret mums.
No priekšas viņš neizskatījās vairāk iespaidīgs kā no muguras. Galvvidū nedaudz pareti smilšu krāsas mati, augošs tauku slānis un dubultzods, gludi skūta, prātā nepaliekoša seja. Un tomēr, kad viņš ierunājās veca skolmeistara tonī, visi klātesošie virsnieki saglabāja nāves klusumu.
Virsnieki, daži no jums, tas ir, tie, kuri bija pietiekami skaidrā, varēja dzirdēt sprādzienu un redzēt pa ceļam šurp dūmu mākoni. Šo sprādzienu izraisīja kara bāzē iekļuvusi un vēl aizvien mūsu vidū atrodošās neatpazīta persona. Mēs par viņu neko nezinām, taču liekas, ka tas ir citplanētas spiegs.
Kā jau varēja gaidīt, teiktais izraisīja pārsteiguma pilnus izsaucienus un rūkoņu, un, pirms turpināt, pelēkais cilvēks kādu minūti nogaidīja.
— Mēs veicam intensīvus šī spiega meklējumus. Tā kā jūs, kungi, atradāties tiešā notikuma vietas tuvumā, esmu nolēmis aprunāties ar jums pa vienam, lai noskaidrotu, ko jūs varētu zināt. Tāpat es varu arī atklāt… kurš no jums ir šis pazudušais spiegs.
Šī pēdējā bulta izraisīja vienīgi satriektu klusēšanu. Tagad, kad bija mūs visus novedis nospiestā stāvoklī, ļoti piemērotā nopratināšanas krustugunīm, pelēkais cilvēks sāka pa vienam izsaukt virsniekus. Es jutos divkārt pateicīgs savai nojautai, kas lika man nokrist ar galvu pret zemi.
Tā nebija nejaušība, ka mani izsauca trešo. Uz kāda pamata? Vispārēja līdzība ar citplanētu spiega Pasa Ratunkova ķermeņa uzbūvi? Saite? Kaut kāds pamats aizdomām acīmredzot eksistēja. Es vilkos uz priekšu, knapi kustinot kājas, gluži tāpat kā citi pirms manis. Atdevu godu, un viņš norādīja uz krēslu blakus rakstāmgaldam.
— Kādēļ gan jums nepaturēt šo te, kamēr mēs aprunājamies? — viņš saprātīgi noteica, iedodot man melu detektora mērierīces sudraboto olu.
īstais Vasjka to nepazītu, un es arī to nepazinu. Vienkārši paskatījos ar vieglu interesi — it kā nezinātu, ka šī lietiņa parāda vitāli svarīgu informāciju par melu detektora priekšā sēdošo, un sažņaudzu to rokās. Manas domas nebūt nebija tik mierīgas.
Esmu iekritis! Viņš mani ir atmaskojis! Viņš zin, kas esmu, un vienkārši spēlējas. Pelēkais vīrs dziļi ieskatījās manās asiņu pielietajās acīs, un es ievēroju, ka viņa mute riebumā nedaudz saviebās.
— Jums bija jautra naksniņa, leitnant Huļa? — viņš vaicāja, skatoties papīra lapā un uz melu detektora rādītājiem.
— Jā, ziniet, ser… iedzēru ar zēniem dažas glāzītes.
Tieši to es pateicu balsī. Bet pie sevis nodomāju, lūk, ko: viņi sašaus mani līdz nāvei, tieši sirdī! Es skaidri iztēlojos, kā šis dzīvībai tik svarīgais orgāns izlej netīrumos manas dzīvās asinis.
— Es redzu, ka jūs esat nesen pazemināts dienesta pakāpē. Kur ir jūsu spridzekļi, Pas Ratunkov?
«Esmu noguris… kā es gribu nokļūt gultā», — nodomāju.
— Spridzekļi, ser? — es nomirkšķināju savas sarkanās ačeles un, pacēlis roku pakasīt galvu, pieskāros saitei un nospriedu, ka labāk nevajag. Viņa acis ieurbās manās, pelēkas acis, gandrīz vienādā krāsā ar formu, un uz brīdi aiz viņa mierīgajām manierēm es saskatīju spēku un dusmas.
— Bet jūsu brūce galvā, kur jūs to dabūjāt? Mūsu citplanētu spiegam iesita pa galvu no sāniem.
— Es nokritu, ser, kāds droši vien pagrūda no furgona. Kareivji pārsēja, paprasiet viņiem…
— Jau paprasīju. Piedzērāties, nokritāt, apkaunojāt virsnieku korpusa godu. Lasieties prom un nomazgājieties, jūs izraisāt manī riebumu. Nākošais.
Es nedroši piecēlos kājās, neskatīdamies šo ledaino acu caururbjošajās zīlītēs, un devos prom, it kā būtu piemirsis par ierīci savās rokās, bet pēc tam griezos atpakaļ un nometu to uz galda, taču viņš, noliecies pāri papīriem, mani ignorēja. Ievēroju viņa plikajā pakausī starp retajiem matiņiem nelielu rētu un aizgāju.
Lai apvestu ap stūri melu detektoru, ir nepieciešama māka, prakse un trenētība. Tas viss man bija. To iespējams izdarīt tikai zināmos apstākļos, bet patreizējie bija ideāli. Pēkšņa nopratināšana bez testiem, vērojot subjekta normālo reakciju. Tādā veidā nopratināšanu es sāku gandrīz panikā — vēl pirms tika uzdoti jautājumi. Tam visam vajadzēja attēlot skaistu līkni viņa pierakstos. Es baidījos: no viņa, no kaut kā, vienalga kā. Bet, kad viņš uzdeva jautājumus, lai pieķertu spiegu, es atslābinājos, tādēļ, ka gaidīju tos, un ierīce tā arī parādīja. Jautājums bija bezjēdzīgs visiem, izņemot citplanētu spiegu. Tik tikko viņš to ieraudzīja, tā nopratināšana beidzās, viņam bija vēl daudz darba.
Kad es atgriezos un atkritu uz soliņa, man blakus sēdēja Ostrovs, nāvīgi skaidrs, ar milzīgām acīm, gluži kā šķīvjiem.
— Ko viņš gribēja? — tas dobjā čukstā izdvesa.
— Nezinu. Viņš prasīja man par kaut ko, ko es nezinu, bet pēc tam viss beidzās.
— Ceru, ka viņš negribēs aprunāties ar mani?
— Kas viņš tāds ir?
— Vai tad tu nezini? — viņš jautāja satriektā neticībā.
Es sāku atkāpties, uzmanīgi piesedzot savu pilnīgo informācijas trūkumu.
— Nu, tu taču zini, es tikko kā šeit ierados…
— Bet visi pazīst Krāju.
— Tad tas ir «VIŅŠ»? — es novaidējos un centos izskatīties tikpat nobijies kā viņš, un tas, liekas, izdevās, tādēļ, ka Ostrovs pamāja un ātri palūrēja sev pār plecu un atkal atpakaļ.
Es piecēlos un atkal devos uz tualeti, lai šai pat vietā pārtrauktu mūsu sarunu. Visi zināja par Krāju.
Kas tas Krajs tāds ir?