Kad ofisa durvis pēkšņi atvērās, es sapratu, ka spēle ir beigusies. Tas bija izdevīgs darbs, bet nu ar to ir beigas. Es sagaidīju ienākošo policistu, sēdot krēslā un tēloti laimīgu smaidu sejā. Viņš nāca ļoti noteiktā gaitā ar visiem kruķiem tik pierasto drūmo sejas izteiksmi. Un pilnībā bez humora izjūtas. Vēl pirms tam, kad viņš atvēra muti, es jau zināju, ko viņš teiks.
«Džeims Bolivār di Grīz, es apcietinu jūs sakarā ar apsūdzību…» Es gaidīju vārdu «apsūdzība», tieši šo vārdu. Kad viņš to izteica, es nospiedu podziņu, kas bija savienota ar pulvera lādiņu patronā. Lādiņš uzsprāga un trīstonnīgs seifs sagruva uz policista galvas. Kad apmetuma mākonis nosēdās, es ieraudzīju tikai vienu vārgi kustošu roku. Tā raustps tik ilgi, kamēr nebija nofiksējusi uz mani nomērķētu rādītājpirkstu.
Viņa balss, lai arī nedaudz seifa klusināta, skanēja kaitinoši saraustīti. Viņš iebubinājās:
— «… pēc apsūdzības par nelegālu iebraukšanu, zādzību, viltošanu…» Viņš turpināja monotoni malt un malt, tas bija nebeidzams saraksts, taču es to visu jau biju dzirdējis agrāk. Es pārliku visu naudu no rakstāmgalda atvilktnes somā. Saraksts nobeidzās ar jaunu apsūdzību un man palaimējās dzirdēt, kā viņa balsī ieskanas apvainojums.
«… pie visa jau uzskaitītā pievienojas arī apsūdzība par uzbrukumu policijas robotam. Tam nav nekādas jēgas, par cik manas smadzenes un balss saites ir nosegtas ar bruņām, bet vidējā sekcija…».
— Ko es zinu precīzi, Žorž: tad to, ka nelielais divpusējais raidītājs izvietots tavā pakausī, bet man tik ļoti gribētos, lai tu šajā brīdī grieztos pie saviem draugiem.
Kārtīgs spēriens atvēra sienā slepenas durvis, pavērās pieeja kāpnēm. Ķad es cēli apmetu līkumu apmetuma kaudzei uz grīdas, robota pirksti rāvās pie manas kājas, bet es to biju gaidījis un viņam pietrūka dažas collas. Savā dzīvē biju sastapis daudz policijas robotu un labi zināju, ka tie ir praktiski neiznīcināmi. Jūs varat gāzt viņam no augšas, spridzināt no apakšas, bet viņš tik un tā rausies jums pakaļ, velkot pats sevi, ja vesels būs palicis kaut viens pirksts, un nepārtraukti gāzīs jums pāri cukurainu morāli. Lūk, tas arī pašreiz tika darīts. Viņš sīki iztirzāja visu manu noziedzīgo dzīvi un apskatīja manu pienākumu pret sabiedrību un tamlīdzīgi. Es dzirdēju viņa runas atbalsi kāpņu laukumā pat tad, kad biju jau sasniedzis pagrabu.
Tagad svarīga bija katra sekunde. Man bija aptuveni trīs sekundes laika līdz tam, kad viņi uzsēdīsies man uz astes, un ne vairāk kā viena minūte un astoņas sekundes, lai pamestu ēku. Vēl viens spēriens, un atvērās durvis uz istabu bez izkārtnes un numura.
Neviens no robotiem pat nepaskatījās, kā es nonācu lejā, un es būtu šausmīgi izbrīnīts, ja tas tā nebūtu. Tie visi bija novecojušie M-tipa roboti, kuri derīgi vienīgi vienkārša darba veikšanai. Tiem bija pilnībā vienalga, kādēļ viņi plēš nost etiķetes no pilnām konservu kārbām un kas atrodas konveijera otrā galā, kurš piegādā šīs kārbas cauri sienai. Viņi nepacēla skatienu pat tad, kad es atvēru durvis, kuras veda otrpus sienai un līdz šim nekad vēl nebija atvērtas. Es pat netaisījos tās aizvērt, jo pašreiz noslēpumiem vairs nebija nekādas nozīmes.
Uzmanīgi virzoties gar dārdošo konveijeru, es izlīdu pa neglītu caurumu, kuru biju izlauzis valdības noliktavas sienā. Es pats biju uzstādījis gan konveijeru., gan izsitis caurumu, protams, nelegāli.
Uz noliktavu veda vēl vienas durvis. Blakus tām darbīgi dūca au- toiekrāvējs, liekot konservus uz konveijera lentes un ņemot tos no liela izmēra konteinera. Tas ar savām mikrosmadzenēm nevilka pat līdz robotam. Es apgāju viņu un traucos tālāk pa eju. Aiz muguras apklusa arī manas pārtikas rūpniecības radītās skaņas. Patīkamu atmiņu pārņemts, es laimīgi pasmaidīju.
Tas bija viens no maniem brīnišķīgajiem mazajiem reketiem. Par nelielu summu es nomāju noliktavu, kas atradās blakus valdības noliktavām. Parasts caurums sienā — un es ieguvu pieeju plaša sortimenta daudzveidīgām precēm, kuras te glabājās ilgstoši un kurām, cik man bija zināms, tādās milzīgās noliktavās nepieskārās mēnešiem, bet citreiz pat gadiem ilgi. Nepieskārās, protams, kamēr nebija manis.
Pēc cauruma izlaušanas es uzstādīju konveijeru, viss pārējais bija tikai tehnikas jautājums. Sadabūju robotus, lai tie plēstu nost vecās etiķetes un lipinātu klāt jaunās, kuras es pats personīgi nodrukāju. Mans sortiments bija tas labākais, bet cenas, dabiski, ļoti zemas. Es patiesi varēju atļauties pārdot lētāk nekā konkurenti un tik un tā gūt pamatīgus ienākumus. Vietējie tirgoņi ātri saprata, cik tas viņiem izdevīgi, un pasūtījumi man bija mēnešiem uz priekšu. Tā bija lieliska operācija un varēja turpināties vēl ilgi.
Es ātri apspiedu sevī šo domu plūsmu. Viens no mana biznesa pamatlikumiem bija tas, ka, gadījumā, ja operācija ir cauri, tad — CAURI! Kārdinājums izstiept to vēl par kaut vai vienu dieniņu un iegūt vēl kādu čeku, varēja pazudināt. Ak, cik labi es to zināju! Tāpat es droši zināju, ka tas ir pats labākais paņēmiens, kā iepazīties ar policiju. «ĪSTĀ LAIKĀ PROJĀM TĪTIES UN PIE JAUNA DARBA STĀTIES!» — tā ir lieliska devīze, mana devīze. Neauglīga sapņošana nav priekš manis.
Es izmetu no galvas visas domas, tikko biju sasniedzis gaiteņa galu. Ārpusē šobrīd policistu ir ka biezs, un man jārīkojas ātri un nekļūdīgi. Ātrs skatiens pa labi un kreisi. Neviena nav. Divi soļi uz priekšu, nospiežu lifta podziņu. Es biju uzstādījis liftā nelielu aparātiņu, kas skaidri rādīja, ka ar to brauc ne biežāk kā reizi mēnesī.
Lifts parādījās pēc trim sekundēm, tukšs. Es ielidoju tajā, vienlaicīgi spiežot podziņu «jumts». Brauciens, likās, nekad nebeigsies, bet tas tikai likās. Tās ilga tieši četrpadsmit sekundes. Sākās pati bīstamākā šīs lietas daļa. Mans 0,75 kalibrs atradās man rokā, tas parūpēsies par vienu policistu, bet ne vairāk.
Durvis atvērās, un es atviegloti uzelpoju. Neviena. .Viņus acīmredzot aizdzina tikai pie ieejām, un nebija palicis neviena, ko aizsūtīt uz jumta.
Ārā atskanēja sirēnas — kādas brīnišķīgas skaņas! Tādu troksni bija spējīgi radīt mazākais puse visas valsts policijas spēku. Es, kā īsts aktieris, biju pārpilns lepnuma.
Arī dēlis gulēja turpat, kur biju to atstājis. Nedaudz izdilis, bet vēl aizvien pietiekami stiprs. Dažas sekundes, lai to paceltu un pārbīdītu pie nākošās ēkas.
Jā, šis ir pats bīstamākais manas ķēdes posms, ātrums te nav vajadzīgs. Uzmanīgi uzkāpju uz dēļa malas, somu piespiežu pie krūtīm: cenšoties noturēt smaguma centru virs dēļa. Viens solis uz priekšu. Līdz zemei tūkstoš jardu lidojums. Skatoties lejup, var arī nokrist.
Viss, tagad jāsarauj. Labi, ja viņi no apakšas nav ieraudzījuši dēli. Desmit ātri soļi un manā priekšā durvis, kas ved uz kāpnēm. Tās, protams, atvērās viegli, ne velti es tik rūpīgi biju ieeļļojis eņģes. Iegājis iekšā, es aiztaisīju tās, drošības labad aizslēdzot, un dziļi ieelpoju. Tas vēl nebija viss, tomēr pati sliktākā daļa, kurā biju pakļauts maksimālam riskam, jau aiz muguras. Vēl divas minūtes, un viņi nekad neatradīs Džeimsu Bolivāru di Grīzu ar iesauku «Glumais Džims».
Netīrās un slikti apgaismotās kāpnes, kuras veda uz jumtu, neviens neizmantoja. Pirms nedēļas es biju to rūpīgi pārbaudījis. Arī bagi — ierīces priekš slepenās novērošanas un noklausīšanās — uz tām nebija. Putekļu kārta bija neskarta, ja neskaita manu personīgo pēdu nospiedumus. Es loloju cerības, ka bagi te nav arī patreiz. Šāda veida lietās attaisnotam riskam vienmēr ir vieta.
Paliec sveiks, Džeims di Grīz, svars 98 kilogrami, vecums aptuveni 45, apaļīgs vēderiņš, vispār tipisks biznesmenis, kura attēls kopā ar pirkstu nospiedumiem labi pazīstams policistiem uz tūkstošiem planētu. Pirmām kārtām nost ar pirkstu nospiedumiem. Kad uzvelc tos, viņi ir gluži kā otra āda. Pāris piles šķīdinātāja — un tie izgaist gluži kā caurspīdīgu cimdu pāris.
Tagad kārta apģērbam, bet pēc tam jostai, kura rūpīgi piestiprināta ap jostasvietu un satur 20 kilogramus svina un termīta maisījuma. Sauja balinātāja no pudeles — un mani mati atkal atgūst savu dabisko brūno nokrāsu. Ielikti arī nelieli spilventiņi aiz vaigiem un paplašinātāji nāsīs. Pēc tam zilas krāsas kontaktlēcas. Es stāvēju, kā no mātes miesām nācis, un jutos gluži 'no jauna piedzimis.
Tas nebija tālu no patiesības, es biju kļuvis jauns cilvēks, par 20 kilogramiem vieglāks, desmit gadus jaunāks un ar pilnīgi citu ārieni. Lielajā ceļasomā atradās pilns komplekts apģērba un tumšas brilles, kuras var izmantot kontaktlēcu vietā. Visa nauda bija akurāti sakārtota kastītē.
Kad es iztaisnojos, goda vārds, jutu, ka esmu nometis desmit gadus. Visa lieta svarā. Es neievēroju jostu, kamēr nebiju to noņēmis, bet tagad gandrīz vai palēcos pie katra soļa.
Termītam ir jāiznīcina visi pierādījumi. Es saliku visu kaudzē un aizdedzināju. Pudeles, drēbes, kurpes un viss pārējais sadega apžilbinošajās termīta liesmās. Policija var atrast šķipsniņu cementa, mik- roanalīze dos pāris molekulas, bet tas arī būs viss, ko viņi varēs te atrast. Degošā termīta liesmas vēl meta atblāzmu, kad es nobraucu trīs posmus zemāk uz 112. stāvu.
Pagaidām veiksme mani nepameta. Kad es atvēru durvis, šajā stāvā neviena nebija. Minūti vēlāk ātrgaitas lifts, paņēmis pa ceļam vēl dažus biznesmeņus, nogādāja mani vestibilā.
Ārā veda vienas vienīgas durvis, virs kurām bija uzstādīta portatīvā telekamera. Nemanīja arī nekādus mēģinājumus apturēt ēkā ienākošos un izejošos ļaudis, lielākā daļa no kuriem pat neievēroja telekameru un kruķu bariņus ap to. Es devos turp.
Uz mirkli es atrados šīs ledainās stikla acs redzeslokā. Nekas nenotika — tātad es biju tīrs. Šai kamerai noteikti bija sakari ar galveno policijas kompjūteru. Ja mana āriene kaut vai vispārīgi sakristu ar meklējamo, acumirklī šiem robotiem tiktu doti norādījumi, un es nepa- gūtu pat soli paspert. Mēs nevaram sacensties ātrumā ar kombināciju «kompjūters — robots», jo to reakcija mērāma mikrosekundēs, bet mēs varam viņu apmānīt, ko es arī nupat izdarīju.
Es iekāpu taksometrā desmit kvartālus tālāk. Nobraucis visai ievērojamu gabalu, paņēmu otro, bet tikai trešajā beidzot jutos drošībā un devos uz kosmodromu. Sirēnu skaņas aizmugurē kļuva aizvieri vājākas un vājākas, un tikai viena nejauša policijas mašīna aiztraucās man garām.
Viņi bija sacēluši milzīgu traci sakarā ar tik niecīgu zādzību, bet šajās supercivilizētajās pasaulēs jau tā ir vienmēr. Noziegums tagad ir tik reta parādība, ka policisti patiesi lien vai no ādas ārā, tikko kaut ko ir uzostījuši. Es taču nevarēju pārmest viņiem tik milzīgu tiekšanos atklāt pārkāpumu. Un es patiesi uzskatīju, ka viņiem jābūt man pateicīgiem par šo nelielo prieciņu, kas pārtrauca viņu dienesta trulo vienveidību.