Došanās iebrukumā pienāca kā visu nelaimju panaceja; labāk jau mīļais mierīgais karš, nekā aizdomas un bailes, kas satrauca «Muļķību» pēdējās dienās. Bija pēkšņas inspekcijas, pusnakts kratīšanas un visu laiku trauksmes un maršējošu zābaku skaņas. Es lepotos ar saviem sasniegumiem nekārtību radīšanā, ja vien pats arī vienlaicīgi nebūtu šo nekārtību upuris. Iebrukuma plāni droši vien jau bija aizgājuši pārāk tālu, lai tos mainītu, tādēļ, ka visu šo satraukumu laikā mēs tomēr turējāmies pie dienas kārtības. Mīnus divas dienas pirms «X» dienas visi bāri tika slēgti. Varēja sākties armijas atskurbšanas process. Daži neapmierinātie, to starpā arī mēs ar Ostrovu, noslēpām dažas pudeles, kas ļāva izvilkt vēl kādu dieniņu, tomēr arī tās izsīka, kad mūsu čemodānus un lādītes nosūtīja uz glabāšanu, tā vietā izdodot jau agrāk sakravātas kara mugursomas. Man vēl bija par zobu mazgājamo pulveri nomaskēta tūbiņa ar spirta pulveri, ko taupīju nebaltai dienai, kura nekavējās būt klāt, domājot p?,r turpmākajām nedēļām bez dzēriena. Tādējādi manu «zobu pulveri» kopā ar Ostrovu piebeidzām «X» dienā mīnus viens, un cauri. Pēc pusnakts pārbaudes un kratīšanas mūs uz vietas savāca un, soļos marš, aizsūtīja uz nosūtīšanas rajonu.
Aiz vārtiem, mūs gaidot, stāvēja flote — tumšu ierīču rindas. Mūs izsauca pa vienam un nosūtīja uz paredzētajām vietām.
Sākumā domāju, ka tas ir visai pastulbs iebrukuma organizēšanas veids: nekādu plānu, nekādu treniņu, nekādu manevru — pilnīgi nekā. Visbeidzot man pieleca, ka tas bija ideāls paņēmiens, ja mēs vēlējāmies iebrukumu saglabāt noslēpumā. Pilotiem bija liels stāžs un nākamajā lidojumā tas kļūs vēl lielāks. Kareivji bija gatavi kauties, apgādes avoti — pilni. Bet kaut kur augšā atradās aizslēgtas lādes ar plāniem, kursu lentām un visu tamlīdzīgo. Nekas no tā netiks atklāts, līdz mēs neatradīsimies drošībā — ar ieslēgtiem hiperdzinējiem, kad nederīgi kļūs visi ārējās komunikācijas līdzekļi. Tas viss mums atviegloja dzīvi, pirmām kārtām jau man, par cik nebija daudz iespēju izgāzties ar to, kas klizantietim noteikti'jāzin.
Lielā apmierinājumā konstatēju, ka man uzticēts pilotēt desanta transportu. Tā bija loma, kuru varēju izpildīt godam. Man piešķirtais istabas kaimiņš arī nebija nejaušs, jo dažas minūtes pēc manis navigācijas kabīnē ielīda Ostrovs un paziņoja, ka būs mans otrais pilots.
— Brīnišķīgi, — es teicu. — Cik stundu tu esi lidojis ar šiem «Paviāna» klases transportkuģiem?
Viņš atzinās diemžēl par visai niecīgu skaitu, un es papliķēju tam pa plecu.
— Tev ir paveicies. Atšķirībā no lielākās daļas pirmo pilotu tavs vecais tēvocis Vasjka nav egoists. Priekš veca pudeles brāļa nav tāda upura, ko viņš nebūtu ar mieru nest. Es gribu atļaut tev veikt pacelšanos, bet, ja tu to izdarīsi tik labi kā es ceru, tad, iespējams, ka atļaušu arī piezemēties. Bet tagad piešķir man pasažieru sarakstu.
Pateicībai nebija robežu līdz pat tādai pakāpei, ka viņš man atzinās, ka ir pietaupījis savu pildspalvu patiesi nebaltai dienai, par cik tā piepildīta ar 200% spirtu, un mēs ielaidām sev rīklēs pa strūklai. Un jau ar apmierinājuma sajūtu un apdedzinātiem kakliem vērojām, kā ierindas solī garām iet kareivji un plūst iekšā pa ieejas lūkām tālu apakšā. Pēc dažām minūtēm, klaudzinot papēžus, navigācijas kabīnē ienāca sirms pulkvedis pilnā bruņojumā.
— Pasažieriem ienākt aizliegts, — es teicu.
— Aizveriet žaunas, leitnant. Pie manis ir jūsu lentas ar kursu.
— Nu tad dodiet tās šurp!
— Ko? Jūs droši vien esat sajucis prātā vai arī jokojat, kaujas laikā gan viens, gan otrs ir ar nošaušanu sodāms noziegums.
— Laikam gan esmu uz robežas, pulkvedi, maz miega, ziniet…
— Ja? — viņš kļuva nedaudz pielaidīgāks.
— Es uzskatu, ka vajadzētu dot atlaides. Mums nevienam tas nebija viegli. Taču tagad viss jau aiz muguras. Uzvaru Klizantai! — Uzvaru Klizantai! — mēs atzinām rituālu. Pēdējās dienās tas notika visai bieži. Pulkvedis ieskatījās pulkstenī.
Gandrīz jau laiks. Sagatavojiet komandsakarus, — viņš pavēlēja.
Es pamāju Ostrovam, kurš nekavējoties piespieda pareizo pogu. Ekrānā parādījās paziņojums: «gatavība». Mēs piecēlāmies. Pēc tam uzraksts sāka mirgot un nomainījās ar citu: «iestādīt kursu». Pulkvedis izvilka no somas konteineru ar lentām, un mums nācās parakstīties kā lieciniekiem uz īpašām veidlapām, kuras vēstīja, ka lentu saņēmām aizzīmogotu.
Ostrovs ielika lentu kompjūterā, un pulkvedis, apmierināti nokrek- šķējies, ar izpildīta darba apziņu pagriezās, lai aizietu. Uz sliekšņa viņš raidīja mums pēdējo šāvienu.
— Un lai nebūtu nekādu piezemēšanos ar 10 G, kuras jūs, plānprātīgie piloti, liekas, ļoti dievināt. Ja tas notiks, es jūs abus nodošu kara tribunālam.
— Tava māte ada džemperi no atkritumiem! — es uzsaucu nopakaļ, pagaidījis, saprotams, kamēr durvis aizveras. Bet pat šī nelielā piepūle iekustināja entuziasmu Ostrovā, kurš sāka mani cienīt aizvien vairāk un vairāk.
Gaidīt un dzīties pakaļ — ierasta lieta visiem bruņotajiem spēkiem, un tieši ar to mēs arī nodarbojāmies. Pasažieru saraksts tika pabeigts, un mēs redzējām, kā paceļas citi kuģi, līdz nebija aizlidojis vairums no tiem. Transportkuģi lidoja pēdējie. Kā atvieglojums iedegās zaļais «pacelšanās» signāls. No mūsu redzes viedokļa, bijām ceļā uz bez- nosaukuma planētu, kas riņķoja ap nepazīstamu sauli. Lenta paziņoja kompjūteram, kur dodamies, tomēr nepazemojās tik tālu, lai to paziņotu arī mums. Šī visaptverošā slepenība turpinājās līdz pat pašam iebrukumam. Mēs bijām ceļā septiņas dienas, nedabūjot nekā dzerama, bet kuģi vadīja kompjūters, savukārt saldēto barību grūti nācās uzskatīt par ēdamu. Ilgu laiku ciešot bez alkohola, Ostrovs nebija īpaši spīdošs ceļabiedrs. Lai arī kā sāktos saruna, tā nenovēršami beidzās ar vienām un tām pašām anekdotēm par viņa skolas laikiem.
Jāatzīst, gulēju gan es labi, un parasti tieši tad, kad viņš pļāpāja, tomēr Ostrovs, šķiet, pret to neiebilda. Vēl es pārbaudīju viņa navigācijas zināšanas un informētību par visām kuģa vadības ierīcēm, kas, iespējams, deva viņam šādu tādu labumu, un tai pat laikā, pats par sevi saprotams, iepazinos ar kuģa vadību arī pats.
Tā kā kuģis bija pilnībā automatizēts, mēs ar Ostrovu izrādījāmies vienīgie ekipāžas locekļi. Vienīgās durvis uz kareivju telpām bija aizslēgtas, un atslēgas piederēja tikai manam rupjajam draugam pulkvedim. Viņš vienu otru reizi mūs apciemoja, kas, protams, nekādu patiku neradīja. Septītajā dienā, kad iznirām no hipertelpas normālā kosmosā, viņš stāvēja mums aiz muguras un dedzināja ar acīm man pakausī caurumu.
— Paņemiet šo, pārbaudiet te, parakstieties šeit, — rēca pulkvedis, un, pirms viņš bija salauzis zīmogu uz paciņas, mēs jau visu izdarījām.
Lieliem sarkaniem burtiem uz tās bija uzrakstīts: «IEBRUKUMS», kas visai miglaini norādīja, ka drīz būs karsti. Man domātās instrukcijas izrādījās samērā vieglas, un es pārslēdzos uz pavēlē minētajām elektroniskajām ķēdēm, lai kuģis varētu sekot eskadras līderim. Vienā pusē spoži mirdzēja dzeltenīga saule, bet otrajā atradās zilganā planētas sfēra.
Pulkvedis urbās šajā planētā ar tādu skatienu, it kā gribētu pastiept roku, sažņaugt un nokost no tās gabalu. Tuvākajā laikā paredzēto notikumu norise man kļuva skaidra arī bez jautājumu uzdošanas.
Iebrukums sākās. Kosmosa tumsā nozaudēta un, mainot kursu, redzama vienīgi dzirksteļu veidā, lielākā daļa flotes atradās mums priekšā. Mūsu transportkuģu eskadra turējās kopā, automātiski sekojot flagmaņkuģa nospraustajam kursam, un planēta ekrānos tapa arvien lielāka. No attāluma tā izskatījās pavisam mierīga, lai gan zināju, ka flotes priekšējām daļām šai laikā jau vajadzēja uzbrukt.
Nebūt negaidīju šo iebrukumu ar lielu nepacietību — kurš, izņemot ārprātīgo, gan var priecāties par draudoša kara perspektīvu? — Tomēr cerēju atrast atbildi uz jautājumu, kas bija mani te atvedis. Vēl arvien uzskatīju, ka starpplanētu kari ir neiespējami, pat neraugoties uz faktu, ka pats tajā piedalos. Jutos kā cilvēks, kurš, ieraudzījis zooloģiskajā dārzā eksotisku dzīvnieku, saka: «Tāda dzīvnieka būt nevar». Starpplanētu iebrukumi gluži vienkārši neizdevās.
Starpplanētu spēki traucās uz priekšu, varenā armāda norādīja uz manas teorijas melīgumu. Kad beznnosaukuma planēta sāka kļūt arvien lielāka un lielāka, aizņemot visu ekrānu, es ieraudzīju pirmās kara pazīmes, kas, cik zināju, ritēja pilnā spēkā: mazmazītiņas gaismas dzirkstītes nakts puslodē. Ostrovs arī ieraudzīja, sāka vicināt rokas un kliegt:
— Sadodiet viņiem, puiši!
— Aizveries un skaties uz savām ierīcēm, — es ierūcos, pēkšņi sākdams ienīst Ostrovu. Un tūfīt pat nožēloju Viņš bija savas vides produkts. Kad klūga ir saliekta, tā izaug par greizu koku. Viņu salieca armijas skola-internāts, kurā Ostrovs tika iebāzts zīdaiņa vecumā. Un par kuru viņš kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ vēl arvien bija labās domās, lai gan visam viņa stāstītajam izrādījās nomācošs vai sadistisks raksturs.
Viņa audzinātāji nekad nebija aizdomājušies par jautājumu, vai ticēt tam, ka dievs radījis Klizantu daudz labāku nekā citas planētas, un ka viņiem jārūpējas par nepilnvērtīgajām rasēm. Vienkārši pārsteidzoši, kam tikai netic cilvēki, ja vien viņus noķer pietiekami agri.
Kad transportkuģi izklīda, ejot katrs uz savu mērķi, mūs atsvabināja.
Es noņēmos ar rāciju un klusēdams lādēju klizantiešu tieksmes pēc slepenības. Lūk, es piezemēju ar kareivjiem piebāztu kuģi — un pat nezinu, kur! Saprotams, uz planētas lejā, šo faktu viņi nevarēja pietiekami labi nomaskēt, bet kādā kontinentā? Kādā pilsētā?
Viss, ko es zināju, bija tas, ka vispirms nolaidās izlūkkuģi un izvietoja radiobākas. Man bija frekvence un signāls, kuru vajadzēja uztvert, nopeilēt, izvest uz to kuģi un piezemēties. Zināju, ka mērķis ir kosmo- osta. Reizē ar pēdējām instrukcijām, saņēmu dažus lielus un skaidrus fotoattēlus — klizantiešu spiegi bija labi pastrādājuši, kosmoostu varēja redzēt gan no augšas, gan lejas. Liela kosmoostas ēka, bet blakus — milzīgs sarkans «X» — vieta, kur man vajadzēja nosēdināt savu kuģi, pēc iespējas tuvāk šai zīmei. Lieliski.
— Ir signāls.
Ta-ta-ta bija skaļš un skaidrs.
— Piesprādzēties — lūk, mēs arī esam klāt — teicu Ostrovam un iebaroju instrukcijas kompjūterā. Tas gandrīz acumirklī aprēķināja nosēšanās orbītu un ieslēdza reaktīvos dzinējus.
— Nodod pulkvedim brīdinājumu, un, kamēr es iedarbinu kuģi, aizsūti arī ziņojumu par atstatumu un augstumu.
Mēs kritām lejā, ielidodami rītausmā. Kompjūters, pieķēries bākai, laida mūs lejā līganā, uzmanīgā trajektorijā. Kad izlauzāmies cauri mākoņu segai un tālu lejā tapa redzama zeme, es ievēroju pirmās pretošanās pazīmes. Mums apkārt parādījās melni sprādzienu mākonīši.
— Viņi šauj uz mums? — novaidējās satriektais Ostrovs.
— Bet tas taču ir karš ar šaušanu, vai tad ne? — es minēju; kas viņš īsti par veterānu, ja metas nelabi no retas zenītuguns vien. Tai pat laikā iedarbināju vadības pārņemšanu un atslēdzu galvenos reaktīvos dzinējus. Mēs kritām brīvā lidojumā, un nākamie sprādzieni parādījās augstāk un aiz mums, par cik mūsu krišana izslēdza no spēles ieroču kompjūteru. Tālu lejā es ieraudzīju kosmoostu un, lai novirzītos tajā virzienā, ieslēdzu sānu dzinējus. Tomēr vēl arvien kritām. Mūsu radara altimetra dati tika ievadīti kompjūterā, kas turpināja brīdināt par zemes tuvumu. Es ātri ievadīju tajā programmu aizkavēt bremzēšanu pēc iespējas ilgāk, lai nolaistu mūs zemē ar 10 G. Tas nozīmēja, ka kritīsim ar maksimālu ātrumu minimālā laika sprīdī, kas samazinās iespējamību trāpīt kuģim. Un vēl es gribēju, lai pulkvedis dabūtu savus 10 G, par kuriem viņš runāja, mūs brīdinot.
Reaktīvie dzinēji, iespiežot mūs krēslos, ieslēdzās augstumā, kas, likās, nemaz nepārsniedz koku galotnes. Es pasmaidīju, kas gan bija visai grūti izdarāms, domājot par pulkveža sejas izteiksmi dotajā brīdī.
Skatoties ekrānā, virzīju kuģi sānis. Pēc tam viss kuģa vadības smagums uzgūlās kompjūterā platajiem pleciem, kurš tika galā vienkārši lieliski, izslēgdams dzinējus tieši tad, kad iečirkstējās balsta amortizatori. Tiklīdz dzinēji apklusa, es nospiedu izkraušanas pogu, un kuģis iedrebējās, izsviežot kāpnes un pandusus.
— Ar šo mūsu loma ir galā, — es noteicu, atsprādzēdams siksnas un izstaipīdamies.
Ostrovs pievienojās man pie iluminatora, un mēs vērojām, kā kareivji skrēja lejup pa kāpnēm un muka uz aizsegu. Šķita, ka viņiem nav ne mazāko zaudējumu, kas likās pārsteidzoši. Tuvumā bija daži bumbu krāteri un šķembu kaudzes, tai pat laikā, mūs piesedzot, gaisā rēca iznīcinātāji — bumvedēji. Tomēr šķita neticami, ka pretestība bija salauzta tik ātri.
Tā varēja būt atbilde, kas izskaidroja klizantiešu iebrukumu panākumus: zini, izvēlies uzbrukumam nobriedušas planētas. Es izdarīju dažas atzīmes, lai vēlāk nepiemirstu par to uzzināt. Tālu aiz kareivjiem īpašā mašīna brauca pulkvedis. Cerēju, ka viņa zarnas vēl aizvien ir sapresētas pēc manas piezemēšanās.
— Bet tagad mums vajadzētu atrast dzeramo, — paziņoja Ostrovs, jaukās priekšnojautās aplaizot lūpas.
— lešu es, — steidzīgi atsaucos, paņemot no statņiem personīgo ieroci un piesprādzējot to pie jostas. —Tu paliksi ar rāciju un sargāsi kuģi.
— Tieši to vienmēr arī saka pirmie piloti, — viņš pažēlojās, tādējādi sapratu, ka esmu pavēlējis pareizi.
— Dienesta pakāpes privilēģija. Kādreiz tu arī to izmantosi. Es nepalikšu ilgi.
— Kosmoostas bārs ir tieši tur, kur tas parasti atrodas. Dzeramo visvieglāk atrast tieši tur, — viņš sauca man nopakaļ.
— Nemāci līdaku peldēt, — es nosprauslojos, pats jau sen biju to izskaitļojis.
Kad mēs piezemējāmies, visas kuģa iekšējās durvis bija automātiski atvērušās. Nokāpu pa trapu uz atbrīvojušos malējo klāju un ar spērieniem attīrīju sev ceļu cauri izmestajām ēdiena paciņām. Vējš nesa deguma smaku kopā ar putekļiem un sadegušu spridzekļu smārdu. Bijām atveduši uz citu planētu klizantiešu civilizācijas jaukumus.
Tālumā izdzirdēju šāvienus, nodārdināja un pazuda reaktīvā lidmašīna, bet pēc tam kļuva ļoti kluss. Uzbrukums vēdekļveidā attālinājās no kosmoostas, atstājot aiz sevis nāves klusumu. Un neviens nebija redzams, kad es nepārbaudīts izgāju cauri muitai un instinktīvi atradu ceļu uz bāru. Pirmais, ko izdarīju — izsūcu alus pudeli, bet pēc tam ielēju nedaudz antaresiešu landrevu un paturēju to mutē. Aiz letes bija izvietotas pudeļu rindas — jaunie un vecie draugi, es atvēru kādas durtiņas zem letes, meklējot kasti vai somu, un ieraudzīju jauna cilvēka pārbiedētās acis.
— Ne mortigu min! (Nenogalini mani!) — viņš iekaucās.
Es esperanto runāju kā iezemietis, un atbildēju viņam tajā pat valodā.
— Mēs atrodamies šeit, lai jūs atbrīvotu, tādēļ negrasos tev nodarīt ko sliktu, — runas par šo tikšanos varēja nokļūt arī līdz varas iestādēm, un es gribēju atstāt vajadzīgo iespaida. — Kā tevi sauc?
— Pīrs.
— Bet kā saucas šī planēta?
No klizantiešu iekarotāja mutes šis jautājums droši vien likās pavisam idiotisks, taču viņš bija pārāk izbijies, lai brīnītos.
— Burāda.
— Redz, cik jauki. Man prieks, ka tu esi nolēmis būt patiess. Un, ko tu varētu man pastāstīt par Burādu?
Viņš bija pārāk izbijies, lai arī atbildētu. Vienu mirkli pavēra muti, bet pēc tam izlīda no zemletes skapīša un pagriezās meklēt atbildi. Viņš atrada prospektiņu, ko, klusējot pasniedza man. Es izlasīju: «Brīnišķīgā Burāda — Galaktikas rietumu pērle…»
— Laupām un pinamies ar ienaidnieku, — aizmugurē atskanēja pazīstama balss. Es lēnām pagriezos un ieraudzīju durvīs manu pulkvedi, kurš stāvēja tur un turēja gauspistoli ar tādu sejas izteiksmi, ko var nosaukt vienīgi par pretīgu smīniņu.
— Un piezemējamies pie tam vēl ar 10 G, — viņš piebilda, nosaucot sava sliktā garastāvokļa patieso iemeslu.
— Kas atšķirībā no pirmajiem diviem gan neskaitās noziegums, par kuru jānošauj.