Pīrs iespiedzās un atsprāga, nesaprotot pulkveža vārdus, viņš pazina toni un ieroci. Es pasmaidīju pēc iespējas vēsāk, jo sapratu, ka manas rokas atrodas ārpus viņa redzesloka — zem letes. Pagriezies pret jaunekli, norādīju uz pretējo sienas stūri un pavēlēju viņam aizvākties tur. Kamēr notika šis nelielais, uzmanības novēršanas akts, es iebāzu prospektu kabatā un izvilku no maksts savu pistoli. Kad pagriezos pret pulkvedi, ieraudzīju, ka viņš jau ir pa pusei pacēlis savu gauspistoli.
— Jūs kļūdāties, — es teicu, — un arī apvainojat virsnieku, kurš nesen bijis let-majors. Es palīdzu mūsu iebrukuma spēkiem, neļaudams kareivjiem karadarbības laikā piedzerties. Un, atrodoties šajā vietā, esmu saņēmis gūstekni. Tieši tas arī notika, un vajadzības gadījumā mani vārdi būs pret jūsējiem.
Viņš pacēla gauspistoles stobru pret mani un teica:
— Būs tikai mani vārdi, ka noķēru jūs laupot, un biju spiests nošaut, kad pretojāties arestam.
— Mani ir grūti nošaut, — piezīmēju, ļaujot savas pistoles stobram parādīties virs letes malas, kamēr tas nebija notēmēts viņam starp acīm. — Esmu lielisks snaiperis, un viena no sprāgstošajām lodēm sašķaidīs jūsu stulbo pauri.
Viņš acīm redzami nebija gaidījis tik zibenīgu reakciju no virsnieka — lidotāja un mirkli vilcinājās. Pīrs vāji iespiedzās savā stūrī, un atskanēja dobjš troksnis. Nospriedu, ka viņš paģībis, taču biju pārāk aizņemts, lai to pārbaudītu. Šī nāvējošā scēna vilkās kādu minūti, un nevarēja paredzēt, ar ko tas viss beigsies, kad pēkšņi redzeslokā parādījās kareivis ar lauku rāciju. Pulkvedis paņēma klausuli un atgriezās pie kara, bet es tajā brīdī pabāzu zem jakas divas pudeles un izgāju pa citām durvīm, pārkāpdams Pīram, kurš, kā jau es to nojautu, gulēja zemē bez samaņas, tādējādi ticis visvieglāk cauri. Pirms pulkvedis to apjauta, es biju jau nozudis, un aiznesu dzeramo uz kuģi, aizsūtīdams to pa dienesta liftu Ostrovam.
— Neizdzer vairāk par vienu, — es pavēlēju, bet interkomā man atbildēja viņa priecīgais kauciens.
Tagad pilnībā biju savā rīcībā un gatavojos maksimāli izmantot šo iespēju. Laikā, kad kauja vēl aizvien rit pilnā sparā, neviens nesekos man un varēšu droši veikt savus novērojumus. Mani, protams, arī var nogalināt, taču tā jau bija viena no mana bīstamā dienesta likstām.
Tā kā iebrukums sekmējas, pārvietošanās brīvība drīz tiks stingri ierobežota, bet es droši vien būšu atceļā uz Klizantu. Tūristu prospekts vēl joprojām atradās manā kabatā, un manu sānu siltums uzturēja darbības norisi uz vāka. Es atvēru to un pāršķirstīju lappuses, kur bija daudz ilustrāciju un maz teksta. Tā bija uzbāzīga reklāma ar klusu mūziku, kas nāca no brīnišķīgajā Sabuļa līcī izvietotā peldoša orķestra ilustrācijas, un ziedu smaržu no Kanapē pļavām. Es gaidīju, ka Karm- skas kalnos attēlotās slēpošanas ilustrācija parādīs sniega snigšanu, taču tik tālu tehnika vēl nebija tikusi. Tur bija lidlauku un pilsētu karte, lielākoties shematiska un nekam nederīga, lai gan tā man pavēstīja, ka atrodos Sukula lidlaukā, netālu no Sukukas pilsētiņas. Aizmetu prospektu un devos aplūkot ievērojamās vietas.
Nomācošs skats — paies ilgs laiks, līdz šajos saulainajos krastos atgriezīsies tūristi. Es gāju pa tukšām ielām, garām sprādzienu sagrautām pārogļotām sienām, un minēju, kāds gan tam visam ir mērķis. Karš pret šo kūrortu planētu likās drausmīga muļķība. Karš vispār ir diezgan pastulba nodarbošanās, bet šajās minūtēs tas likās vēl infan- tīlāks, šausmīgāks, varbūt ir vairāk piemērots vārds. Es ieraudzīju pirmos līķus. Atskanēja šļūcošu soļu troksnis, un ielas galā parādījās gūstekņu orda, kuru no visām pusēm apsargāja vērīgie klizantiešu kareivji. Daudzi no gūstekņiem bija ievainoti, bet tikai daži pārsieti. Kad viņi gāja man garām, konvoju vadošais seržants atdeva godu un uzvaroši pamāja ar roku. Es atbildot pasmaidīju, tomēr tas prasīja zināmu piepūli. Kas man tagad jādara? Ir jāatrod kāds vēl nesagūstīts vai nenogalināts atbildīgs Sukukas pilsonis un jāsaņem atbilde uz dažiem jautājumiem.
Pilsonis atrada mani pirmais. Es pametu galveno ielu un iegriezos šaurā šķērsieliņā ar ļaunu vēstošu nosaukumu Maatbaakilinsalukta. Neviena iela ar tādu nosaukumu nevarēja būt pārāk laba. Manas aizdomas guva faktisku apstiprinājumu burtiski pēc minūtes. Es to atklāju, kad nogriezos ap stūri un sadūros aci pret aci ar jaunu sievieti, kura mērķēja uz mani no lielkalibra medību ieroča. Es pacēlu augšā savus pirkstiņus pat ātrāk, nekā viņa ierunājās.
— Padodieties, citādi nāve!
— Es padevos, vai tad nav redzams? Lai dzīvo Burāda! Urā…
— Izbeidz savus pretīgos jociņus, nolādētais tēviņ — kara kurinātāj, vai arī es nošaušu tevi uz vietas.
— Ticiet man, esmu jūsu pusē. Mieru Burādai, brīvību visiem brāļiem cilvēkiem, un, protams, arī māsām.
Uz to viņa aizdomīgi nosprauslojās un ar ieroča mājienu pavēlēja man ieiet tumšā durvju atverē. Pat dusmās viņa palika skaista sieviete, platsejaina, ar ieplestām nāsīm un pāri pleciem viļņojošiem melniem matiem. Viņai bija tumšzaļa forma, zābaki, ādas siksnas un viss pārējais, ar kaut kādām atšķirības zīmēm uz piedurknes.
Neskatoties uz to, viņa saglabāja sievišķību, nekāds mundieris nevarēja nomaskēt viņas krūšu izliekumus. Iegāju kāpņu telpā un, man garāmejot viņa pastiepa roku, lai paņemtu manu revolveri. Es varētu izdarīt dažādus paņēmienus gan ar viņas roku, gan ieroča stobru un beigu beigās, iegūt ir vienu, ir otru, tomēr atturējos. Kamēr viņa juta savu pārākumu, varēja runāt daudz nepiespiestāk. Mēs iegājām tumšā istabā ar vienu logu, kur uz galda bija izstiepusies vēl viena meitene formas tērpā. Viņas acis bija aizvērtas, viena formas bikšu stara norauta, atsedzot ar netīrām saitēm slikti pārsietu kroplīgu rētu. Tām cauri bija izsūkušās asinis un sakrājušās nelielā peļķītē uz galda virsmas.
— Vai jums ir aptieciņa? — vaicāja mans sargs.
— Ir, — atbildēju, atverot individuālo paketi pie jostas. — Tomēr nedomāju, ka no tā būs liels labums. Šķiet, ka viņa pazaudējusi daudz asiņu un ir nepieciešama hospitalizācija.
— Bet kur viņa saņems medicīnisko palīdzību? Vai tikai ne no jums, cūkām — iekarotājiem?
— Droši vien, — es biju aizņemts, ņemot nost veco saiti, iešļircinot antibiotikas un liekot virsū jaunus pārsējus. — Pulss ir lēns un vājš. Nedomāju, ka viņai izdosies izķepuroties.
— Ja viņa nomirs, tas nozīmēs, ka viņu esat nogalinājuši jūs. — Manas pavadones acīs parādījās asaras, taču tas viņai nebūt netraucēja turēt savu musketi notēmētu man pret vēderu.
— Es pacentīšos viņu glābt. Un variet saukt mani par Vasjku.
— Beiza, — viņa automātiski stādījās priekšā, — gvardes seržants, pirms «viņi» nebija ņēmuši virsroku.
— Viņi? — es jutos nedaudz apjucis. — Jūs domājat viņus, mūs — Klizantas armiju?
— Nē, protams, nē. Bet kāpēc es pļāpāju ar jums, kad vajadzētu jūs nogalināt…
— Nevajadzētu gan. Mani nogalināt, es domāju. Vai jūs nenoticētu, ja teiktu, ka esmu jūsu draugs?
— Nē.
— Ka esmu spiegs, pagaidām nav svarīgi kāds, kas tagad strādā pret Klizantu, lai gan atrodos viņu kosmiskajā armādā?
— Es teiktu, ka tu esi tārps, kurš izlūdzas savu niecīgo dzīvību un ir gatavs teikt vienalga ko.
— Bet, tā vai citādi, tā tomēr ir patiesība, — es norūcu, saprazdams, ka viņa negrasās nemt vērā manu atklātību.
— Beiz, — vāji pasauca meitene uz galda, un mēs pagriezāmies pret viņu. Pēc tam atkal: — Beiz… Un nomira.
Es nodomāju, ka arī būšu nelaiķis. Beiza pacēla ieroci, un es ieraudzīju, kā, nospiežot gaili, viņas pirkstu kauliņi kļuva balti. Ātri veicu visdažādākos drošības pasākumus, sākdams ar to, ka paniru zem ieroča stobra un aizripinājos viņai tieši zem kājām. Ierocis izšāva, šāviens šajā noslēgtajā telpā gandrīz norāva man galvu, tomēr pašu neaizskāra.
Pirms viņa paguva izšaut vēlreiz, es saķēru ieroča stobru un ātri uzbliezu pa viņas muskuļotajām rokām, kā arī izdarīju vēl dažas kustības, kādas pret sievietēm parasti nelieto, izņemot šādu situāciju. Pēc tam ieguvu ieroci un dabūju atpakaļ arī savu pistoli, bet viņa gulēja pie sienas. Šoreiz Beizai patiesi bija par ko raudāt. Paies kāds brīdis līdz viņa varēs kustināt pirkstus — es apstājos, tik tikko nesalauzis kaulus.
— Paklausieties, man ļoti žēl, — es teicu, noliekot malā pistoli un ņemoties ar šautenes arhaisko aizslēgu. — Vienkārši pašlaik nejūtu vēlēšanos būt nošautam, un tā bija vienīgā iespēja jūs apstādināt. — Es padarbojos ar aizslēgu un izmetu visas patronas, katram gadījumam ieskatīdamies arī aptverē, bet pārliecinājos, ka tā ir tukša. — Tas, ko jums teicu, ir patiesība. Esmu jūsu pusē un gribu palīdzēt. Taču vispirms jums jāpalīdz man.
Viņa bija samulsusi, tomēr pārliecinājos, ka esmu ieguvis viņas uzmanību. Beiza izslaucīja asaras ar piedurkni, kad atgriezu viņai šauteni, un plaši iepleta acis, kad atdevu arī munīciju.
— Es to augsti novērtētu, ja jūs kādu minūti atstātu ieroci nepie- lādētu. Ja jau negribat sniegt informāciju par velti, varu ar to mainīties. Eksistē kāda organizācija, par kuru jūs droši vien neesat neko dzirdējusi, un kura ir ļoti ieinteresēta noskaidrot, ar ko nodarbojas Klizanta. Bet tā nodarbojas ar starpplanētu iebrukumiem.
Burāda — sestā šai sarakstā, un viss notiekošais liecina, ka arī šis iebrukums izrādīsies tikpat veiksmīgs kā pārējie.
— Bet kādēļ viņi ar to nodarbojas?
— Nav svarīgi — kādēļ, vismaz dotajā brīdī, jo muļķīgas ambīcijas nav retums cilvēces politisko sistēmu starpā. Ko es gribu zināt — tad tas ir «kā». Kā viņiem izdevās šis iebrukums, uzveicot planētas aizsardzības sistēmu?
— Vainojiet «konsolosukus», — viņa norūca, kratot šauteni. — Es nesaku, ka sieviešu partija nebūtu izdarījusi kļūdas, tomēr nekas tamlīdzīgs nav bijis.
— Vai jūs kopējam fonam nevarētu pievienot kādu detaļu, jo citādi baidos, ka esmu pazaudējis šo pārdomu pavedienu.
— Es došu jums detaļu. Vīrieši! — viņa nospļāvās, tās acīs iegai- lējās dusmas, un viņa atkal izskatījās pievilcīga.
Sieviešu partija atnesa šai planētai apgaismības gadsimtus. Pie mums bija uzplaukums, tirdzniecība, un neviens necieta. Pareizi gan, iespējams vīrieši ieguva balsstiesības dažus gadus vēlāk un nevarēja dabūt pašas labākās darbavietas. Nu, un kas tad ir? Sievietes cieta no tādām un vēl sliktākām lietām uz citām planētām. Tad viņi sacēlās. Tie konsolosukieši ložņāja visapkārt, čukstēja melus: vīriešiem taisnība, nost ar apspiešanu un tamlīdzīgi. Sajauca galvas cilvēkiem, ieguva dažas vietas parlamentā, nedeva mieru lauku iedzīvotājiem. Pēc tam vienu dienu ilga revolūcija, viss tiek sagrābts, tiek iegūta vara. Un visi solījumi vējā. Viss, ko viņi gribēja — tēlot galvenos un valdīt. Neko nesaprot ne vadīšanā, nedz arī karā. Kad jūs piezemējāties, un izsēdās jūsu cūkas, lielākā daļa vīriešu uzskatīja par pareizāku bēgt, bet nevis kauties, vārgie muļķi. Un drīzāk padoties, nevis cīnīties. Es nekad nebūtu padevusies.
— Viņi droši vien bija spiesti to darīt.
— Nebūt ne. Vārguļi, tas arī viss.
Tas lika man apstāties un padomāt, bet līdz ar domām nāca aizdomas, pēc tam atspīdējās atklājuma gaismiņa. Dažādie iespaidi manās domās sāka sakārtoties noteiktā kopumā, un es centos īpaši nesatraukties. Pagaidām tā vēl bija bezformas doma, bet, ja tā nostrādās, ja tikai tā nostrādās!
Tad es varēšu uzzināt, kā Klizantai izdevās triks ar iebrukumu. Tik vienkārši, kā jau visas labas idejas, un pie tam vēl nodrošināts pret katru nejaušību.
— Man būs vajadzīga jūsu palīdzība, — pievērsos Beizai. — Es palikšu kosmiskajā armādā, vismaz vēl kādu laiku, jo tur varēšu uzzināt daudz vairāk. Taču planētu nepametīšu. Tieši šeit klizantieši ir visvājākie, un tieši šeit viņi tiks sakauti. Vai jūs kādreiz esat dzirdējusi par Speckorpusu?
— Nē.
— Nu, tad tagad dzirdēsiet. Tā ir, ē-ē, grupa, kura gatavojas jums palīdzēt. Es strādāju pie viņiem, un viņi man sekos. Viņi redzēja, kā flote atstāja Klizantu, un droši vien sekoja tai līdz šejienei. Tas bija viens no mūsu plānotajiem notikumu attīstības variantiem. Tieši tagad apkārt šai planētai riņķo zonde ar raidītāju. Tā pārraidīs jebkuras ziņas Korpusam, un mēs saņemsim pafīdzību un visu, ko vien ievajadzēsies. Jums jāpiekļūst vidēji spēcīgam raidītājam.
— Jā, bet kādēļ lai es to darītu? Kāpēc man jums jānotic? Varbūt jūs melojat.
— Var jau būt, tomēr jūs nevarat riskēt un neticēt man, — es drudžaini skricelēju uz lapeles ziņojumu. — Tagad pametīšu jūs, jo man jāatgriežas uz kuģa ātrāk, nekā viņi sāks minēt, kur esmu pazudis. Lūk, ziņojums, ko jūs pārraidīsiet šādā frekvencē. Jūs to varēsiet izdarīt neiekrītot, tas ir diezgan viegli. Un to veikusi, neko nezaudēsiet, toties palīdzēsiet izglābt savu planētu.
Vēl aizvien šauboties, viņa paskatījās uz lapiņu.
— Ir tik grūti noticēt — ka patiesi esat spiegs un gribat mums palīdzēt.
— Jūs varat droši ticēt, ka viņš ir spiegs, paļaujieties uz manu vārdu, — man aiz muguras atskanēja balss, un es jutu, kā ledaina roka sažņaudz manu sirdi. Es lēnām pagriezos.
Tur stāvēja Krajs — cilvēks pelēkā. Aiz viņa, pavērsuši pret mani savus ieročus, stāvēja vēl divi pelēkās formās. Krajs nomērķēja pret mani pirkstu, gluži kā revolveri.
— Mēs sekojām tev, spiegs, un gaidījām šo informāciju. Tagad varēsim ķerties pie jūsu Speckorpusa iznīcināšanas.