— Šķiet, šodien cilvēki pārāk bieži ielec pa durvTm, — teicu ar jautrību, kuru, pats par sevi saprotams, nejutu. Krajs ledaini pasmaidīja.
— Ja jūs te domājat pulkvedi, tad, jā, es pavēlēju viņam jūs izsekot. Pamēģiniet vien tagad izlikties par muļķīti, Pas Ratunkov, vai kā jūs tur patiesībā sauc?
— Huļa, kosmiskās armādas leitnants.
— Let-majors Vasjka Huļa tika atrasts viesnīcā, kas arī izveda uz jūsu pēdām. Jūsu plāns bija visai asprātīgs un varētu izrādīties veiksmīgs, ja vien nebūtu izdedzis optiskais bags. Turp kārtību ieviest aizsūtītais darbinieks atrada let-majoru un atklāja viņa maldīšanos sakarā ar datumu, un tas pievērsa manu uzmanību. Es viņu ņemšu līdzi.
Krajs izņēma papīru ar ziņojumu no satriektās Beizas rokām. Likās, ka viņš ļoti labi kontrolē situāciju. Es ieķēros ar rokām krūtīs sirds apvidū, pārgriezu acis, sagrīļojos, atkāpos soli atpakaļ.
— Pārāk daudz… — es izdvesu. — Sirds stājas… Nešaujiet… Tās ir beigas.
Krajs un divi viņa cilvēki turpināja auksti vērot, kā es daru to visu viņu dēļ, līdz dramatiskajam brīdim, kad ieķēros sev kaklā un sāpēs iekaucos, mans ķermenis saliecās kā atspere, visi muskuļi saspringa, bet pēc tam es ar muguru pa priekšu izkritu pa logu.
Tas tika izdarīts meistarīgi, gaisā izliecoties, es piezemējos uz pleca, apmetu kūleni un pielēcu kājās, gatavs skriet, un atskārtu, ka blenžu tieši gauspistoles stobrā, kura atradās vēl viena pelēkā tērpta drūma cilvēka rokās. Kā asprātīgs sarunu biedrs viņš vinnētu nulli punktu, taču dotajā brīdī no viņa tas arī netika prasīts, pie tam es pats arī nespēju izdomāt, ko tādu gudru lai pasaka. Caur izsisto logu man aiz muguras atskanēja Kraja balss.
— Savāc skuķi uz cietuma nometni. Viņa mums vairāk nav vajadzīga. Pārējais — atgriezties ar spiegu! Esiet pastāvīgi gatavībā: redziet, uz ko viņš ir spējīgs.
Ne uz ko īpašu, es pie sevis nodomāju pēkšņi uznākušā drūmā depresijā. Es iekļuvu, kur vajadzēja, uzzināju to, ko gribēju, tomēr izrādījos nespējīgs nodot savu informāciju, tādējādi padarot to nederīgu. Šis drūmais dvēseles stāvoklis saglabājās, kamēr pārējie drūm- sejainie pelēkie cilvēki ielenca mani un aizdzina uz gaidošo kravas automobili. Te vispār nebija ne mazāko izredžu aizbēgt, viņi ļoti meistarīgi rīkojās ar saviem lielgabaliem.
Ceļojums bija īss, lai gan pilnīgi bez komforta. Tas izrādījās trofeju automobilis — burādiešu kravas mašīna, kas droši vien paredzēta atkritumu vai kā tamlīdzīga pārvadāšanai. Biju vienīgais, kuru uztrauca iekšā esošā smaka. Pelēkie neizteica par to nekādas piezīmes un visu ceļojuma laiku nenovērsa no manis acu.
Es pārdomāju izmisuma pilnus plānus: izlēkt no kravas mašīnas vai uzbrukt savam konvojam un tamlīdzīgi. Tam visam nebija nekādas jēgas, un galamērķi mēs sasniedzām, neizmainījuši savas sākotnējās pozīcijas. Zem revolvera stobriem mani aiztrieca uz kara vajadzībās rekvizētu ēku un tukšā istabā, vēl aizvien zem pistoļu stobriem, piedāvāja izģērbties. Ar portatīva fluoroskopa un aukstas zondes palīdzību viņi novāca no manas personas visas ierīces un aparātiņus, bet pēc tam izsniedza jaunu apģērbu.
Šīs drēbes atkal bija kas jauns. No mīksta un lokana plastikāta izveidots ideāls kombinezons, kas droši sargāja pret vēju un siltumu. Un tomēr tas bija ideāls cietumnieka apģērbs, jo izrādījās pilnīgi caurspīdīgs. Šī pastāvīga neaizsargātība — kailums, saprotams, nestiprināja gara možumu, un es sāku just vēl lielāku cieņu pret pelēkajiem cilvēkiem. To visu veica klusējot, pat neskatoties uz maniem mēģinājumiem uzsākt sarunu. Pēdējais piliens bija man ap kaklu apliktā metāla kakla siksna. No kakla siksnas stiepās vads, kas beidzās kastītē viena no pelēko cilvēku rokās. Tam visam bija ļoti ļaunu vēstījošs izskats. Manas aizdomas attaisnojās, kad citi aizgāja prom ar visiem saviem ieročiem, bet palikušais, turot kastīti rokās, pagriezās ar seju pret mani.
— Es varu izdarīt tā, — viņš teica tikpat pelēkā balsī kā viņa drēbes. Un piespieda pogu.
Sajutu kaut ko pilnīgi negaidītu un īpaši sāpīgu. Vienā mirklī tiku apžilbināts ar nekad agrāk neredzētu krāsu uguņu sprādzienu un plosīšanos. Manas ausis pildīja skaņas, spēcīgākas par parastajām, un katra ādas colla iedegās ugunī, it kā es būtu iemests skābes vannā. Šīs interesantās lietiņas neturpinājās tik ilgi, lai es pagūtu tās pilnībā novērtēt, bet pēc tam izzuda tikpat ātri, cik sākušās. Atgriezās redze un dzirde, un es attapos zemē ar dūcošu pakausi, kuru biju krizdams sadauzījis.
Šī kastīte droši vien ģenerēja nervu impulsus selektētā frekvencē. Nav ne mazākās vajadzības spīdzināt ķermeni, kad tu vari iebarot specifiskus sāpju impulsus tieši nervu sistēmā.
— Piecelties, — nokomandēja mans konvojs, ko es arī visai steidzīgi izdarīju.
— Ja vēlaties paziņot, ka varat ar mani darīt visu, ko vien gribat, bet tieši tagad man jāuzvedas labi — ziņojumu esmu sapratis, tikai pasakiet, un pakļaušos. Es būšu paipuisītis.
Pagaidām, protams, tik ilgi, līdz neatradīšu izeju no šīm lamatām tērauda žurkai. Paklausīgi aizļepatoju uz citu istabu, kur, pie liela gaida mani gaidīja Krajs. Istaba bija putekļaina, un uz sienām varēja redzēt tukšas vietas, ko atstājušas aizvāktās gleznas un mēbeles.
Vienīgais jaunais priekšmets, izņemot galdu, bija pie griestiem nesen piestiprinātais spīdošais metāla āķis, un es nemaz nebrīnījos, kad āķi aizkabināja aiz manas kastes gredzena, un atrados piesiets sava ienaidnieka priekšā.
Krajs noskatīja mani no galvas līdz kājām, rūpīgi izpētot — darbs visai viegls, ja ņem vērā manu drēbju paaugstināto caurspīdīgumu. Es nekad neesmu slimojis ar kailuma tabu, tāpēc šī apskate mani neuztrauca. Bet, lūk, viņa acu auksti irracionālā izteiksme radīja krietni vien lielāku pretīgumu. Pašreiz es atrados, lietojot klasisko izteicienu, pilnībā viņa žēlastības varā. Man nebija ne jausmas, kādu riebeklību viņš ir izdomājis priekš manis, un stingri apņēmos to kaut nedaudz mīkstināt.
— Ko jūs vēlētos uzzināt? — es apvaicājos.
— Daudz ko, bet tas nāks vēlāk.
— Bet kādēļ gan ne tūlīt pat? Ņemot vērā mūsdienu hipnotiskās tehnikas, narkoterapijas un vecmodīgas spīdzināšanas, aptuveni kā šī jūsu mašīnīte, attīstību, no apņēmīgas nopratināšanas faktus noslēpt nav iespējams. Tādēļ — jautājiet vien, un es atbildēšu. — To mazumiņu, ko zināju par Speckorpusu, lai uzzin veseli. Visu bāzu atrašanās vietas, neapšaubāmi paredzot šādas nopratināšanas iespējamību, no mums tika turētas slepenībā.
Jutos pārsteigts, kad viņš pakratīja galvu lēnā «nē».
— Informāciju jūs sniegsiet man vēlāk. Iesākumā vajag jūs pārliecināt par manu mērķu nopietnību. Esmu nolēmis jūs nopratināt, bet pēc tam iesaistīt dienestā mūsu darbā. Brīvprātīgi. Lai par to pārliecinātu, man sākumā jāteic, ka jūs nenogalinās. Stipri cilvēki nāvi uzņem drošsirdīgi. Tā ir viņu problēmu viegls atrisinājums. Jums tādas izejas nebūs.
Pa visu šo laiku mana ieintriģētība tapa arvien mazāka un mazāka. Gaidīju rupju nopratināšanu, bet viņam prātā bija kas lielāks. Tāpēc atmetu savu jautro toni un spēru vaļā tieši:
— Par to aizmirstiet. Paskatieties sejā faktiem — es nemīlu ne jūs, ne jūsu organizāciju, ne to, par ko jūs cīnāties un savu attieksmi mainīt neesmu nolēmis. Pat, ja es apsolīšos jums palīdzēt, nekad nevarēsiet būt pārliecināti, ka saku to nopietni, tādēļ labāk jau no paša sākuma izbeigsim šo farsu.
— Gluži otrādi, — viņš atbildēja un nospieda pogu uz galda. Piekārtā kaste iedūcās un sāka satīt resno vadu, velkot mani augšup, līdz biju spiests nostāties uz pirkstgaliem, lai varētu paelpot. Kakla siksna iespiedās man mugurā.
— Vēl pirms būšu beidzis darbu, jūs lūgsiet man sadarbības iespēju un lūgsiet iespēju raudāt, bet es jums to neatļaušu, līdz nebūsiet sasniedzis laimīgāko brīdi savā dzīvē — kad beidzot atļaus izpildīt jūsu vienīgo vēlēšanos. Atļaujiet tagad nodemonstrēt vienu no mūsu vienkāršās, taču ārkārtīgi pārliecinošās tehnikas paraugiem.
Manas pēdas sāpēs vibrēja, tomēr es vēl aizvien stāvēju pirkstgalos, citādi kakla siksna mani nosmacētu. Krajs piecēlās un pienāca klāt. Viņš pienāca no mugurpuses, kur es neko nevarēju redzēt, bet pēc tam saķēra manas rokas un piespieda abas delnas pie metāliskā galda malas. Galds parādīja tam laipnību, savienojot ap maniem pirkstiem spailes, bet pēc tam sakabinot tās. Ne uz plaukstas pamatiem, tas nav īsti precīzi, bet uz roku apakšējās daļas, atstājot plaukstas brīvas. Nevarētu jau teikt, ka varēju darīt ko vairāk, kā vienīgi bungot ar pirkstgaliem pa galdu. Krajs atkal parādījās manā redzeslokā un pieliecās, izņemot kaut ko no galda atvilktnes.
Tas bija cirvis. Ar garu kātu un tērauda asmeni, primitīvs, tomēr efektīgs drausmīga izskata cirvis, kuru varētu izmantot koku gāšanai. Viņš paņēma to abās rokās un pacēla augstu virs galvas.
— Ko jūs darāt? Pagaidiet! — es iebļāvos pēkšņās bailēs, raustoties metāliskajās skavās, un nevarot darīt neko citu, kā vienīgi vērot, kamēr viņš mirkli turēja cirvi augstu virs galvas, bet pēc tam nolaida to ļaunā, spēcīgā cērtošā sitienā.
Domāju, ka sāku kliegt, kad viņš cirta — man nācās kliegt — sāpes bija milzīgas un visaptverošas.
Tāpat kā skats uz manu labo delnu, nocirstu pie pamatnes un nekustīgi uz galda gulošu, un no rokas tekoša asiņu straumīte, kas plūst pa galdu. Cirvis atkal pacēlās un, šoreiz esmu pilnīgi pārliecināts, sāku skaļi kliegt, un kliedzu visu laiku, kamēr tas pacēlās, zibenīgi nolaidās, un mana kreisā plauksta, tāpat kā labā, gulēja nocirsta uz galda un asinis šķīda pa visu galdu un tecēja uz grīdas.
Un cauri mani pārņēmušajām sāpēm un šausmām es ieraudzīju Kraja seju. Smaidošu. Pirmo reizi smaidošu.
Pēc tam es biju bez samaņas. Ieslīgu tumsā, miru, nemāku teikt. Pasaule aiztraucās no manis pa tumšu tuneli, bet es paliku vienu vienīgu sāpju pārņemts, pēc tam pazuda pat tās.
Kad atvēru acis, gulēju uz grīdas un bija pagājis nezin cik ilgs laiks. No miega vai vēl no kā cita manas domas bija gurdenas, un vajadzēja krietni vien papūlēties, lai izraktu atmiņas par to, kas noticis. Tikai spilgti atceroties manu nocirsto plaukstu satriecošo skatu, atvēru acis un apsēdos, berzējot vienu delnu pret otru. Tās jutās pilnīgi normāli. Kas gan bija noticis?
— Celties, — atskanēja Kraja balss, un es sapratu, ka sēžu uz grīdas viņa galda priekšā, un ka kakla siksna vēl arvien atrodas savā vietā man ap kaklu, kopā ar pretīgo vadu, kas stiepjas uz ierīci viņa tīrajā galdā. Nekādu asiņu nebija.
— Esmu gatavs apzvērēt, — es iesāku, un mana balss aprāvās, kad ieraudzīju metāliskā galda virsmā divas lielas skrambas, it kā pa to būtu iesists ar smagu asmeni. Pēc tam pacēlu rokas pie acīm un paskatījos uz plaukstām.
Katru plaukstu aptvēra dzīstošas miesas rētas ar izvilkto šuvju asi sarkanajiem punktiņiem gar malām. Un tomēr es sajutu savas rokas tādas pašas kā visu laiku. Kas gan bija noticis?
— Jūs sākat saprast, ko es domāju? — Krajs vaicāja, atkal apsēzdamies pie galda, tikpat pelēkā balsī kā viņa mundieris.
— Ko jūs izdarījāt? Jūs nevarējāt amputēt plaukstas un piešūt tās atpakaļ. Par to esmu pārliecināts, tas prasītu laiku, jūs nevarējāt… — sapratu, ka sāku atkārtoties, un aizvēros.
— Jūs neticat, ka tas notika? Man to atkārtot vēlreiz?
— Nē! — es atbildēju, gandrīz izkliedzot šo vārdu un atsprāgu no viņa. Šoreiz viņš atzinīgi pamāja.
— Tas nozīmē, ka treniņš ir sācies. Jūs esat pazaudējis mazu realitātes gabaliņu. Jūs nezināt, kas notika — bet zināt, ka nevēlaties, lai tas atkārtotos. Tieši šādi process arī turpināsies. Gala rezultātā jūs pazaudēsiet jelkādu kontaktu ar realitāti, kuru pazināt visu mūžu, bet pēc tam arī ar personību, kura bijāt visu mūžu. Kad sasniegsim šo stāvokli, jūs visos sīkumos izstāstīsiet par savu Speckorpusu, ne tikai piepūlot savu atmiņu to faktu drupaču dēļ, kuras varējāt palaist garām, bet arī aktīvi kalsiet plānus tā pilnīgai iznīcināšanai. — Tas neies cauri, — es iegaudojos ar daudz lielāku pārliecību balsī, nekā patiesībā sajutu. — Es neesmu viens. Korpuss tagad ir ķēries pie jums un aktīvi darbojas, tēdējādi ir tikai laika jautājums, kad viņi izvilks korķi, un visi jūsu iekarojumu plāni ieplūdīs kanalizācijā.
— Gluži otrādi, — paziņoja Krajs, sakabinot rokas virs galda, gluži kā skolotājs, kurš gatavojas nolasīt klasei lekciju. — Mēs ilgu laiku zinājām par tā uzmanību un apsteidzām uz katra soļa. Mēs saņēmām gūstā, spīdzinājām un nogalinājām milzumu Korpusa darbinieku, lai iegūtu vajadzīgo informāciju. Mēs zinām, ka viss tika sagatavots īpaša aģenta iesūtīšanai, un mēs gaidījām tā parādīšanos. Jūs parādījāties, un esat mūsu rokās. Lūk, cik tas viss ir vienkārši. Jūs esat tas ierocis, ar kuru mēs iznīcināsim Korpusu.
Viņš piespieda mani tam daļēji noticēt. Viņa piedāvātais plāns likās saprātīgs, taču es atmetu šo domu tikpat ātri, cik tā bija radusies. Man jābeidz viņam piekrist, drīzāk jāuzbrūk, nevis jāaizsargājas.
— No jūsu puses tas ir ļoti godkārīgi, un es ceru, ka jūs nokodīsiet lielāku gabalu, nekā varat sakožļāt. Jūs aizmirstat par simtiem planētu, kas atbalsta Līgu, un ko viņi var izdarīt ar jums, kad noskaidros, kādas nelaimes izraisāt.
— Nu, simti planētu eksistē kopā vienīgi teorētiski, petiesībā tās ir vienkārši viena aiz otras. Mēs tās noraujam tādā manierē, kādā viņas krīt mūsu priekšā, mūs nav iespējams apstādināt, un šis process arvien paātrinās. Un līdz ar impērijas paplašināšanos mēs virzīsimies uz priekšu aizvien ātrāk un ātrāk.
— Šim ātrumam ir robeža, — es viņu pārtraucu, cenzdamies ievest savā runā nicinošu sprauslošanu. — Es zinu, kā darbojas jūsu iekarošanas tehnika. Jūs neuzsākat iebrukumu, pirms planēta nav tam nobriedusi un zaudējusi jau iepriekš. Vai tad tas tā nav? — Viņš piekrītot pamāja ar galvu, un es turpināju. — Jūs atrodat noraušanai nobriedušu planētu ar kādu disidentisku elementu starp iedzīvotājiem. Ir ļaudis, kuri žēlosies pat paradīzē, tādēļ jums nerodas problēmas atrast šādu cilvēku grupas uz jebkuras planētas. Šeit, Burādā, tie bija vīrieši. Viņi dedzīgi iestājās par savām tiesībām. Jūs atbalstījāt tos ar visu nepieciešamo. Pagrīdes aģenti apgādāja viņus ar naudu, ieročiem, propagandas materiāliem — visu vitāli svarīgo varas sagrābšanai. Tas nostrādāja. Un par šo palīdzību jūs neko neprasījāt pretī, izņemot simbolisku pretošanos, kad sāksies iebrukums. Jūsu aģenti pieskatīja, lai bruņotie spēki kapitulētu pēc pavisam īsas spēku demonstrācijas. Šis iebrukums jau bija uzvarēts, pirms tas sākās! Nav brīnums, ka jūsu armijnieki nav pieraduši ciest zaudējumus.
— Jums ir labas novērošanas spējas. Tieši tā mēs arī darām. Jūsu analīze — meistarīgs mūsu darbības veida apraksts.
— Tad jūs esat man rokās, — es laimīgu teicu.
— Gluži pretēji, jūs esat manās rokās. Jūs — vienīgais, kurš zin par mūsu iekarojumu tehniku. Tomēr nekad nepaziņosiet par to saviem priekšniekiem.
— O, nezinu, nezinu, — es atsaucos ar bravūru, kuras nebūt nebija.
— Jūs droši vien nezināt, taču mēs gan to zinām. Mēs pārķērām jūsu sastādīto atskaiti, un tā nekad netiks nosūtīta. Viņi veltīgi gaidīs no jums kādu informāciju, bet laiks ies, un drīz būs jau par vēlu ko pasākt, tādēļ, ka mēs pāriesim pie mūsu operācijas otrās fāzes. Ar daudziem sabiedrotajiem, kurus esam ieguvuši no mums draudzīgu planētu valdībām. Mums ir pieejams liels kareivju skaits. Manuprāt, tos sauc par algotņiem. Viņi būs iebrukuma armija, un liela daļa tiks nogalināti, tomēr mēs vienmēr uzvarēsim, jo cilvēku rezerve būs praktiski neizsmeļama. Tas izklausās diezgan interesanti, vai ne?
— Tas nekad neizdosies! — es iekliedzos, juzdams aizvien lielākas aizdomas, ka izdosies gan. — Korpuss jūs apstādinās.
— Kā? Ar tā vienīgo, izsekoto un lamatās iekritušo aģentu?
Man bija grūti pārliecināt sevi, un es vispār neko nepanācu, cenšoties pārliecināt viņu.
Krajs piecēlās un nāca ap galdu.
— Bet tagad ir pienācis laiks uzsākt jūsu indokrināciju.
Nespēju nemaz aprakstīt šausmas, kas mani pārņēma un pievarēja,
kad izdzirdu šos viņa vārdus.
14. nodaļa
Mani aizveda uz kameru. Tukšu istabu bez logiem, kuras vienīgā mēbele bija tukšs spainis. Āķis griestos acīm redzami te bija uzstādīts pavisam nesen, un mans pavadonis — pelēks cilvēks — pakalpīgi aizkabināja mani aiz tā.
— Ir ļoti maz izredžu, ka nomiršu badā, — es viņu apgaismoju. — Tādēļ, ka vispirms nobeigšos aiz slāpēm.
Viņš uz to nekādi nereaģēja, bet atgriezās ar karavīra devu. Ne pati iedvesmojošākā pasaulē, tomēr dzīvību tā man uzturēs. Gremojot un sūcot ūdeni, es stingri turējos pie šīs domas. Saglabājot savu dzīvību. Viņi izdarīs visu ko, izņemot manu slepkavību. Viņi gribēja mani, viņiem vajadzēja mani. Viņi zināja, ka Speckorpuss jau karsti dveš pakausī, un nāksies pielikt visus spēkus, lai to apstādinātu. Krajs runāja nopietni un pa pusei pierunāja mani, es paskatījos uz savām plaukstām un nodrebinājos. Viņš tomēr mani pārliecināja. Bet kāpēc viņš tik ļoti centās?
Tādēļ, ka es acīmredzot biju kas vairāk, nekā vienkāršs bandinieks šajā spēlē. Es biju faktors, kas varēja nosvērt svara kausus uz jebkuru pusi.
Tieši pašreiz Klizanta ļoti veiksmīgi darbojās iekarošanas biznesā, tomēr to vēl aizvien varēja apturēt. Ar to, ko es zināju, Speckorpuss varēja uzsākt kontrinsurgentu organizāciju un novērst ekspansiju uz citām planētām. Klizantu varēja apstādināt pat šeit.
Ja es varētu pamest savu pusi, manas specializētās zināšanas nevarētu izraisīt Korpusa bojāeju, tomēr tas droši vien varētu to aizkavēt pietiekami ilgu laiku, lai varētu sākties iekarotāju politikas otrā fāze.
Bet tas nozīmēja, ka pelēkie cilvēki bija pieļāvuši kļūdu. Viņiem vajadzēja mani nogalināt, tiklīdz atklājās, kas es tāds esmu. Ja no manis ar spīdzināšanu varētu izvilkt ziņas par Speckorpusu un pārliecināt mainīt savus uzskatus, es varētu kļūt par ieroci viņu rokās.
Divi «ja». Tas ignorēja faktu, ka, kamēr vien esmu dzīvs, biju pats nāvējošākais ierocis pret viņiem.
• Viņi ir pieļāvuši kļūdu. Es pieķēros šim secinājumam un plosīju to gluži tāpat kā mani žokļi plosīja barību. Nemaz neņēmu vērā, ka no visiem aspektiem biju viņu gūsteknis. No visiem aspektiem? Hā! Fiziski — jā. Garīgi — noteikti ne. Viņi gandrīz piebeidza mani ar pirmo spīdzināšanu un milzīgo pārliecību, ka nokļūšu viņu rokās.
Domājot par amputāciju, mans kuņģis sacēlās pakaļkājās, un es pazaudēju apetīti. Dibināta iemesla dēļ.
Tagad man nāksies to atcerēties un padomāt, bet ne tā, kā viņiem gribētos. Tas bija triks, tam vajadzēja būt trikam, un tieši pie šāda pieņēmuma es nolēmu arī turēties. Kamēr gremoju un riju barību, veicu sevī spēcīgu iekšēju iedvesmošanu. Paklau, di Grīz, tu pietiekami daudz zini par realitāti, lai spētu noteikt, kur tā ir viltota. Tu pats vienmēr esi to viltojis savam labumam un citiem par skādi. Tad iznāk, ka kāds to pašu izdarījis arī ar tevi. Pārcirstas plaukstu pamatnes, asinis sūknējošas artērijas! Mierīgi, puis. Nolaid daļu emociju kanalizācijā. Pēc kāda brīža mēs nokļūsim arī līdz atmiņām. Bet vispirms paskatīsimies uz realitāti.
Realitāte. Lai cik arī brīnišķīga nebūtu medicīna, tā nevar pāris stundu vai pāris dienu laikā salabot nocirstas plaukstas.
Bet tagad, kur gan radās šis laika sprīdis? Kaut kādā zemapziņas līmenī es jutu, ka starp amputāciju un izveseļošanos ir pagājis visai neilgs laiks. Mums visiem ir smadzeņu dziļumos tikšķoši pulksteņi, tie vada diennakts miega un nomoda ritmu, un darbojas nepārtraukti. Tieši pašreiz tie centās man paziņot, ka no tā brīža, kad pelēkie ļaudis atveda mani šurp, pagājis ne īpaši ilgs brīdis. Bet vai man bija kāds reāls pierādījums, lai šo ziņu apstiprinātu? Aptaustīju seju un matus, man vajadzēja bārdasnazi, tomēr ne īpaši steidzami. Mati bija iepriekšējā garuma, taču man varēja apgriezt matus un noskūt bārdu, tas neko nepierādīja.
Mani nagi? Es turēju tos īsi apgrieztus, un tieši tādi viņi arī izskatījās. Pagaidi, padomā. Atceries. Kaut kas sīks un nenozīmīgs. Jāmanās piezemēšanās laikā, liels sasprindzinājums, daudz kas novērš uzmanību… Es salauzu kreisās rokas mazā pirkstiņa nagu. Nē, pagaidām neskaties, uzsēdies tam virsū, atceries. Pārlauztais nags… Novirzīt uzmanību… Nokost to. Diezgan nepatīkams kanibālisma paraudziņš, kuru tādā vai citādā veidā darām mēs visi. Traucējošā naga daļiņa norauta nost, fīdz pat ātram un klusam «vai», un mazmazītiņai asiņu pilītei Pilnīgi aizmirsta straujajā turpmāko notikumu attīstībā.
Ar uzmanīgu kustību es atbrīvoju delnu no to ieslodzījušās pakaļpuses, pacēlu gaisā plaukstu. Mazais pirkstiņš, īss nags — un neliela sarecējušu asiņu lāsīte.
Pieķēru gan tevi, Krāj, vecais faķīr!
Spriežot pēc naga izskata, gūsteknis biju, pats lielākais, dienu — divas, noteikti ne vairāk. Sarkanās atzīmes uz plaukstu pamatnēm? Tās var uztaisīt simts dažādos veidos. Bet amputācija? Krajs viltoja manu realitāti, hipnoze droši vien, bet patiesībā tam nebija nekādas nozīmes.
Krajs un viņa komanda nemaz nebija tik saprātīgi, kā likās. Šo smadzenes lauzošo spīdzināšanu viņi noteikti jau visai bieži izmantojuši agrāk un patiesi iespaidojuši sevi ar šīs tehnikas panākumiem.
Šādā ceļā viņi droši vien sadabūja rekrūšus no iekarotajām planētām saviem nelabajiem mērķiem. Pilnīgi iespējams. Taču Kraja rīkļurāvēji bija pieraduši strādāt ar respektabliem pilsoņiem, kuri vienlaicīgi ir arī zemnieki un kļūdaini uztver izkrāsotās kapes un savas eksistēšanas butaforijas par vienīgo realitāti. Viņu pasaule bija vienīgā pasaule, viņu pilsēta — patiesi labākā pilsēta. Izvelc viņus no to vides, izdari spiedienu uz apziņu, un no ausīm gluži kā želeja iztecēs visas smadzenes. Želejveidīgie cilvēki — pelēko mundieru medījums. Bet ne cēlais, tiešais, lokanais, negodīgais, hameleonam līdzīgais glumais Džims Bolivars di Grīzs. Cilvēks ar tūkstoš sejām, simtiem kultūru pazinējs, lingvistiski kompetents desmitiem valodās. Un viņi gribēja piedraņķot manu realitāti? Tas lika man iesmieties, nu, un es arī sāku smieties.
Es ne tikai sāku smieties, bet arī skraidīju un sāku dejot. Skrienot metu riņķus, kliedzot: «Hip-hip urrā! Uzvara!», un tamlīdzīgus laimes izsaucienus.
Skriet apļiem es biju spiests savas kakla siksnas un vada dēļ, bet drīz atklāju, ka strauji mainot virzienu varu to variēt. Vads izrādījās pārāk tievs, lai pa to uzlīstu, un šādi uztaisīts, esmu pilnīgi drošs, tas bija ar nolūku, tomēr varēju izveidot cilpu un iekārties tajā. Cilpu uztaisīju tik augstu virs galvas, cik vien varēju aizsniegt, ieķēros tajā, atgrūdos un brīvi šūpojos. Šūpošanās zemākajā punktā ar spēku at- grūdos un šūpojos tik tālāk. Lieliska izklaidēšanās. Kamēr mana roka nenoslīdēja un cilpa neatraisījās.
Tai brīdī, kad svars uzgūlās metāla kakla siksnai ap manu nelaimīgo kaklu, viss gandrīz arī beidzās. Tieši šādā veidā, ziniet, nogalināja ļaudis, pakarot tos nenosmacējot. Izdarot pēkšņu rāvienu, kas salauž kakla skriemeļus.
Šī doma virpuļoja manā galvā, kad rāpos augšā un ķēros pie vada, un izmanījos saķert to ātrāk, nekā klāt bija pēkšņais rāviens. Bet klāt tas kaklam bija no priekšas, nevis no sāniem, citādi es varētu dzirdēt vienīgi asu hh-rr-jak, kas signalizētu par beigām. Bija sāpīgi, un kādu minūti viss gāja riņķiem, un kad teicu «uff», tad darīju to čukstus, jo savām balssaitēm nebiju izdarījis neko labu.
Gala rezultātā es apsēdos un padzēru nedaudz ūdens, un jutos labāk, brīnoties, kādēļ neviens neierodas, lai izmeklētu visus nesenos trokšņus un nekārtības. Biju pārliecināts, ka kamerā ir ierīkotas «blaktis» un viņi mani novēro. Acīmredzot mana akrobātika uz viņiem nebija atstājusi nekādu iespaidu. Bet varbūt viņi ir tik ļoti aizņemti ar iekarošanu, ka nav atlicis laika mani uzmanīgi pavērot. Ja šis pēdējais pieņēmums ir patiess, tad es spēšu to izmantot savā labā.
Ēdiena iesaiņojums un ūdens pudele bija savienoti, izveidojot manām delnām brīnišķīgus spilventiņus. Tiem apkārt pie kakla aptinu dubultu vada cilpu. Pēc tam, stingri ieķēries vadā, palēcos pēc iespējas augstāk un ļāvu savam svaram gāzties uz vadu.
Un uz manām rokām. Kad veicu to desmito reizi, sāku just, ka manas rokas tūlīt pat notrūks un izdarīs to ātrāk, nekā kāda svarīga mani turošā mehānisma detaļa. Teorija, protams, bija pietiekami saprātīga, jebkura komponenta izlūšana varēja dot man brīvību. Lai gan mani komponenti daudz ātrāk. Atvilku elpu un palēcos mēģinājumā numur trīspadsmit.
Laimīgais trīspadsmit! Ar skaļu metālisku blīkšķi kaut kas plīsa, kastīte gāzās lejup un atlēca no manas galvas.
Nezinu, cik ilgu laiku biju atslēdzies, visticamākais, tikai dažas sekundes, un atjēdzos, purinot galvu un cenšoties apsēsties.
Kusties, uzstāja uzmācīga doma, lasies prom no šejienes, kamēr viņi nav atnākuši tev pakaļ. Bet vispirms man vajadzēja dezaktivēt moku kasti, jo tā varēja būt radiovadāma. Es apgriezu to otrādi un ieraudzīju, ka metāliskā cilpiņa, uz kuras viņa karājās, ir sašķīdusi drumstalās. Tur bija vadības pults ar aptuveni piecdesmit tīklveidīgi izvietotām mazām sarkanām podziņām. Iedomājoties vien, ka kādu no tām var nospiest, es nodrebēju. Virs šīm podziņām atradās divas lielas — viena sarkana, otra melna. Sarkanā bija piespiesta. Tas izskatījās pietiekami uzkrītoši. Loģiski spriežot, man vajadzēja nospiest melno pogu un atslēgt kasti, taču turpināja virmot atmiņas par sāpēm. Beigu beigās es aši piespiedu melno pogu.
Nekas nenotika. To es varēju sajust. Ar tādu nodrošinājumu vieglītēm pieskāros vienai no mazajām podziņām, pēc tam vēl vienai un vēl vienai. Nekā.
Kaste tagad bija nedzīva metāla kaudze. Kā arī biju cerējis. Paskatījos apkārt un satinu lieko vadu, līdz kaste sāka brīvi šūpoties. Pēc tam pārbaudīju durvis, kuras izrādījās neaizslēgtas. Nemākulīgi cietumsargi vai pārāk liela ticība savām moku mašīnām? Pieplacis ar acīm durvīm, es tās mazliet pavēru.
Un aizvēru pat ātrāk, nekā paguvu ko nodomāt. Pa gaiteni šurp nāca divi pelēkie cilvēki, nesdami sev pa vidu ļaunu vēstījoša izskata ierīci. Lai nopietni izpētītu detaļas, redzēju to pārāk īsu brīdi, kaut gan arī tas, ko ieraudzīju, izspieda aukstus sviedrus. Nākamais solis di Grīza pieradināšanas programmā? Kad durvju rokturis pagriezās, tas likās ļoti ticami.
Šim pelēkajam pārītim biju pietaupījis pārsteigumu, un gribēju to no viņiem noslēpt pēc iespējas ilgāk. Kad durvis atvērās, es aizstājos aiz tām un gaidīju, kamēr viņi ar savu milzīgo spīdzināšanas ierīci iespraucas iekšā. Un tikai tad, kad izdzirdēju, kā viens no viņiem pārsteigti noelsās, ar plecu pagrūdu durvis, iegāzdams ar tām viņiem no visa spēka. Līdzko viņu kauli nobrīkšķēja, es izlecu no aizdurves un savicināju vada galā esošo metāla kasti. Viens no pelēkajiem stāvēja saliecies, vairāk ieinteresēts uz savas kājas esošās mašīnas smagumā, nevis apkārt notiekošajā, un es iegāzu ar savu ieroci pa viņa galvaskausu. Kamēr kasti atkal ievēzēju, otrs centās izvilkt pistoli un, patiesi, pa pusei jau izdabūja to no maksts, pirms mans celis trāpīja pa vēderu, un viņš, saliecies uz pusēm, uzkrita virsū savam pāriniekam. Kad viņš nokrita, es izrāvu no atslābušajiem pirkstiem tā ieroci, un tagad biju apbruņots.
Lielāko daļu laika, ko pavadīju šajā ēkā, biju pie pilnas apziņas, un domāju, ka zinu, kā tikt ārā. Atpakaļ cauri galvenajai ieejai, kura droši vien tiek apsargāta. Tās atradās vienu stāvu zemāk, pretējā virzienā no Kraja kabineta. Gauspistolē bija pilns enerģijas lādiņš, tikpat pilna izrādījās arī aptvere. Nebija laika pārbaudīt, ar kādu munīciju tā lādēta, tomēr tas noteikti bija kaut kas nāvējošs, kas man lieliski derēja. Man bija šausmīgs garastāvoklis. Uztinis vadu tuvāk kastei, lai tā nekarātos un netraucētu man iet, dziļi ievilku elpu un izniru ārpus durvīm. Gaitenis bija tukšs; labs sākums. Nevienu neieraudzījis, aizļepatoju līdz kāpnēm, bet pēc tam metos lejā, un tieši tad, kad no nepārtrauktas skriešanas pa lejup vedošu spirāli man sāka griezties galva, sastapu cilvēku, kurš kāpa man pretī, pelēku cilvēku ar gauspistoli un ļoti aizdomīgu skatienu. Tā kā biju gaidījis šo tikšanos, bet viņš ne, pirmais šāviens pienācās man. Tad vēl viens šāviens. Gauspistolē bija pielādēta ar sprāgstošajām lodēm. Tās izdedzināja kāpnēs milzīgu caurumu un atsvieda pelēko pie sienas, kur viņš, saļimis un nejūtīgs, arī palika gulēt. Vēl arvien dārdēja atbalss, bet putekļi nebija nosēdušies, kad es, pārlēcis pāri caurumam, pašnāvnieciskā ātrumā jau metos lejup pa kāpnēm. Tur palikt bija vēl neprātīgāk. Kāpnes beidzās, es atrados lejā un ietriecos sienā, tik ātri biju skrējis. Virs manis atskanēja kliedzieni un skrejošu kāju dimdoņa. Ar gauspistoli rokās atsitu vaļā durvis un… izgāju melnā tumsā.
Tas bija neliels šoks, es gandrīz uz dullo neizšāvu pāris lodes, bet, kad manas acis pielāgojās, tālumā ievēroju vāju gaismiņu. Tur bija neapmestas sienas, putekļi un citas pazīmes, kas liecināja, ka esmu aiztraucies garām pirmajam stāvam un savu maratonu beidzis pagrabā. Tas arī nebija slikti, jo stāvu augstāk mani noteikti gaidīja silta uzņemšana. Ja es spēšu izkļūt no pagraba, tad aizvien vēl būšu soli priekšā saviem vajātājiem. Turot gauspistoli gatavībā, vēzējot kasti, uzdauzot zilumus pret neredzamiem šķēršļiem un klūpot uz katra soļa, es devos tālās gaismiņas virzienā. Kad, pārvarējis nesaskatāmo šķēršļu joslu, sasniedzu gaismas avotu, manu sirdi nepildīja entuziasms. Tas bija tikai logs.
Mazs lodziņš augstu sienā, pārklāts ar kukaiņu atliekām un netīrumiem. Pie tam vēl ar proves restēm.
Tumsā man aiz muguras atskanēja kliedzieni un dimdoņa, smagu kritienu trokšņi un skaļa lādēšanās. Ko lai daru?
Acīmredzot jālasās prom. Es pakāpos atpakaļ, aizsedzu ar rokām seju, šaudams izšķaidīju logu un daļu sienas tam apkārt arī gabaliņu ielas ārpusē, līdz mans ierocis noklakšķēdams apklusa. Es to aizmetu, pārsviedu kasti pār plecu un, ar brīvo roku piepalīdzot, uzrāpos pa šķembu kaudzi un izkļuvu ārpusē.
Lai atkal mestos bēgt. Kāds ieraudzīja mani un kaut ko uzsauca, taču es neatbildēju. Sāku skriet vēl ātrāk, lai gan aizelsos daudz stiprāk, nekā to būtu prasījusi šī piepūle. Viena lieta ir aizbēgt, bet gluži cita — palikt brīvībā, ja skrien basām kājām, tērpts pilnīgi caurspīdīgās drēbēs, ar kakla siksnu un vairākus metrus garu vadu ap kaklu, nemaz nerunājot par vadības kasti. Es laikam gan izskatījos visai neparasti un viennozīmīgi.
Man vajadzēja paslēpties, ielīst alā, pārģērbties, atbrīvoties no kakla siksnas un izdarīt vēl daudz ko citu. Taču es sāku arvien vairāk nogurt.
Cik spēdams ātri nogriezos ap stūri un ietriecos kādā, kas gāja pretējā virzienā. Mēs abi nogāzāmies, un es gluži kā vabole apvēlos uz muguras, būdams tuvu pilnīgam spēku izsīkumam un tverdams ar muti gaisu. Pēc tam ieraudzīju notriektā cilvēka seju, un sajutu pēdējo nelielas cerības uzliesmojumu.
— Ostrov, — es izdvesu, — vecais draugs, vecais istabas biedri, vecais pudeles brāli! Esmu nokļuvis nelaimē, un man vajadzīga tava palīdzība. Saproti, vietējie…
Es ieraudzīju kā Ostrovs — pavisam maigs cilvēks pat visļaunākajos brīžos — pārvēršas par ļoti dusmīgu dzīvnieku. Izķēmota seja, izvalbītas acis, putas uz lūpām. Viņš metās man virsū un piespieda pie aukstās zemes.
— Vietējie te ne pie kā nav vainīgi, — viņš iebļāvās. — Krajs izprašņāja par tevi. Krajs meklē tevi. Ko tu esi izdarījis?