Es drusku cīnījos, taču tas man nedeva neko labu. Darīju to bez sirds un biju ļoti tuvu pilnīgam spēku izsīkumam. Tomēr izmanījos izdarīt vienu labu sitienu ar kasti Ostrovam pa galvu. Viņa acis izval- bījās, taču viņš mani neatlaida. Tajā brīdī pie mums jau piesteidzās neliela pelēko cilvēku grupiņa, kuri novilka Ostrovu no manis un ar gauspistoļu stobriem piespieda piecelties kājās. Es lēnām piecēlos. Iegrimis melnā izmisumā un nogurumā pamirušiem locekļiem, es, pats par sevi saprotams, nesteidzos.
Viņi bija seši plus Ostrovs, kurš, spriežot pēc sejas izteiksmes, vēlējās atrasties pavisam citā vietā.
— Saprotiet, Krajs stāstīja man par Vasjku, lūk, arī pateica, ka meklē viņu… — viņa balss kļuva lēnāka un apklusa, jo akmeņsejainie pelēkie cilvēki viņu pilnībā ignorēja. Es — ne.
— Ko tu gaidi, pateicību? Tu — nodevējs. Uzsāc personīgo nedēļu «Iegāžu savu čomu», ja? — es mēģināju nicinoši nosprausloties, taču šie vārdi pārvērtās gārgšanā, kad viens no konvojniekiem parāva aiz vada. Viens no pieciem konvojniekiem. Es samirkšķināju acis un paskatījos lejā, tādēļ, ka varēju apzvērēt — pirms minūtes to bija seši.
Kamēr tos atkal pārskaitīju, parādījās roku pāris un sakļāvās uz piektā numura kakla. Acis viņam izspiedās no orbītām, bet mute pavērās, un es centos saglabāt mierīgu sejas izteiksmi un neizvalbīt acis tādā pat veidā. Rokas saspiedās, acis aizvērās, un piektais numurs pazuda no redzesloka. Es nedaudz pacīnījos, lai sveikā palikušo uzmanība būtu pievērsta man, un pat spēru ar kāju, trāpīdams Ostrovam pa celi, lai tādējādi noturētu arī viņa uzmanību.
— Tev nevajadzēja to darīt, — viņš pažēlojās. Es pasmaidīju, jo ceturtais numurs sekoja pārējiem.
Šajā efektīgajā un klusajā naidnieku likvidēšanā bija kas ļoti brīnišķīgs. Tas atgādināja man kādu pazīstamu mednieku. Viņš bija profesionālis un ļoti prasmīgs savā amatā. Kad gaisā pacēlās putnu bars, viņš nošāva pēdējo kāsī. Bet pēc tam nākošo. Dažreiz viņam izdevās nošaut četrus piecus, līdz pārējie putni apjēdza, kas notiek. Te tika izmantots tas pats princips, un tikpat profesionāli.
Sistēma nenostrādāja tikai pie trešā numura, kurš nedaudz paspi- rinājās un pievērsa sev kāda at'ikušā uzmanību. Galu galā cilvēcīgas būtnes nav daudz gudrākas par putniem.
Es nogaidīju, līdz viņi pagriezīsies pret nelaimju avotu, bet pēc tam iegāzu tuvākajam pelēkajam cilvēkam ar delnu pa kaklu. Nogurums atslābināja sitienu, tādēļ viņš nenokrita uzreiz, un man nācās bliezt vēl vairākas reizes, lai viņu galīgi nomierinātu. Kamēr es pūlējos, uztvēru krītošu ķermeņu troksni un pārējo aprautos kliedzienus.
Kad iztaisnojos, ieraudzīju, ka Ostrovs un citi, izņemot vienu no pelēkajiem cilvēkiem, sasviesti kaudzē, laimīgi snauda, tai laikā, kad mani glābēji piebeidza pēdējo. Tas bija veselīgs tēvainis, un kāvās viņš labi, tomēr zaudēja pretējai pusei meistarībā un drīz vien jau bija bez samaņas. Bija interesanti, ka abi viņam uzbrukušie izrādījās sievietes — tērptas trūcīgos un kolorītos burādiešu bruncīšos, un vietējās kurpītēs uz augstiem papēžiem. Tuvākā pagriezās, es atpazinu seržantu Beizu, un tā dažas grūti atrisināmā uzdevuma detaļas, sāka izkārtoties manā galvā.
Otra sieviete bija augumā mazāka un ļoti eleganti veidota, kuru es nevarēju aizmirst. Mana sieva…
— Nu, nu, — Anžela mani nomierināja, paplikšķinot pa vienu vaigu un ātri noskūpstot otru. —• Es ceru, ka tu, mīļais, varēsi drusku paskriet, jo tuvojas vairāki bandīti.
Apstiprinot šo pieņēmumu, garām aizsvilpa nepazīstama paveida lādiņš.
— Skriet… — es nosēcos un vilkos nopakaļ, vēl ne īpaši pārliecināts par to, kas noticis, vismaz pietiekami saprātīgs, lai neuzdotu nekādus jautājumus'. Beiza apņēma mani ar vienu roku, virzot pareizajās sliedēs un velkot aiz sevis tai laikā, kad mana sieva atviegloja mani no kastes un vada smaguma. Tādā veidā mēs traucāmies uz priekšu, un, esmu pārliecināts, ka izskatījāmies patiesi brīnišķīgi — es savā caurspīdīgajā apģērbā, un divas meitenes savos elegantajos tērpos. Vienīgais trūkums bija tas, ka uz ielas neatradās neviena, kas spētu šo situāciju patiesi novērtēt.
— Neapstājies! — uzsauca Beiza, velkot mani aiz stūra. Aizmugurē atskanēja tuvi sprādzieni. Es ignorēju visu, izņemot uzdevumu pēc iespējas ātrāk pārlikt vienu kāju aiz otras, un minēju, cik ilgi vēl izvilkšu.
Beiza, likās, zina, ko dara. Pirms mēs bijām šajā virzienā aizgājuši pārāk tālu, viņa nogriezās un uzvilka mani dažus pakāpienus augšā pa kāpnēm kādā ēkā. Viņa aizšāva durvīm priekšā smagas bultas, un mēs aizvilkāmies tālāk, tagad mazliet lēnāk, cauri kaut kādiem pamestiem kabinetiem ēkas pakaļējā daļā, kur logi veda uz pagalmu. Augstums te bija lēcienam piemērots, un Beiza, veikla kā liela kaķene, nolēca pirmā, pēc tam, piepalīdzot no augšas Anželai, palīdzēja nokāpt arī man. Biju viņu rokās gluži kā māla pikucis, un šī sajūta pie tam likās ļoti patīkama.
Beiza aizskrēja uz priekšu atvērt lielas durvis. Iekšā atradās klizantiešu komandmašīna ar vēl arvien pie antenas plīvojošu ģenerāļa karogu.
— Lūk, tas jau man patīk daudz labāk, — es teicu, tuvodamies uz vatei līdzīgām kājām.
— Jūs abi, uz aizmugurējo sēdekli, — Beiza izmeta, uzvelkot armijas mēteli un pabāžot matus zem klizantiešu ķiveres. Es neprasīju, kas noticis ar iepriekšējo īpašnieku.
Kad ierāpoju mašīnā un sabruku uz grīdas, Anžela ielīda man pakaļ, pieglaužoties ar savu silto augumu. Kad mašīna rāvās uz priekšu, es jau jutos ļoti ērti. Pirms izdevās iegūt kādu informāciju, izbaudīju kārtīgu skūpstu.
— Tava figūra ir uzlabojusies, — izdvesu, atvilkdams elpu.
— Tu būsi ļoti laimīgs uzzināt, ka tagad esi lepns dvīņu tēvs. Abi zēni. Ar lielām mutēm un labu apetīti, tāpat kā viņu tēvam. Es viņus nosaucu tev par godu par Džeimsu un Bolivāru.
— Kā tev labpatīk, dārgā. Es domāju, ka tev nebūs nekas pretī paskaidrot man, kā gan uzradies šeit pašā vajadzīgākajā brīdī?
— Es ierados šeit parūpēties par tevi un, kā redzi, man izrādījās taisnība.
— Jā, protams. Es domāju, mehāniski. Kad redzēju tevi pēdējo reizi, tu devies uz hospitāli ar milzīgu vēderu un topošās mātes mirdzumu acīs.
— Nu, ar to, kā jau teicu, viss izgāja lieliski, vai tad tu nesaprati? Pēc tam padzirdēju, ka tie riebīgie klizantieši devušies iebrukumā uz vēl vienu planētu, un tu, visticamākais, arī piedalies.
— Tev to visu izstāstīja Inskins?
— Protams, ne! — viņa daiļi nospraustojās par šo domu. — Es uzlauzu dosjē un izlasīju pierakstus. Viņš gan bija visai dusmīgs, tomēr nemēģināja mani apturēt, kad devos šurp kopā ar otrā ešelona brigādi. Tā vien liekas, ka viņš zināja — mani labāk netraucēt. Mēs izgājām orbītā, saņēmām ziņojumu, un es nolaidos. Tas aptuveni arī viss, ko varu pastāstīt. Dod, mēģināšu šo te mūķīzeri šausmīgajai kakla siksnai, ko tu valkā. Nesaprotu, kādēļ atļāvi viņiem ar sevi tā apieties?
— Tavā izklāstā ir viens otrs balts plankums, — es uzstāju. — Piemēram: kādu ziņojumu?
— Manu ziņojumu, — viņas vietā atbildēja Beiza, kura, nepārtraukdama vadīt mašīnu, visu nekaunīgi noklausījās. — Jūs aizmirsāt, ka es esmu gvardes seržants un redzēju jūsu sagatavoto ziņojumu, to pašu, kuru viņi savāca. Tādēļ es, protams, to gluži tāpat kā frekvences, labi iegaumēju. Tie cūkas aizsūtīja mani uz cietuma nometni «civilajiem», tāpēc jau tai pat naktī varēju aiziet.
Beiza jutās ļoti pārliecināta par sevi, un, paraugoties atpakaļ, sapratu: viņai ir uz to pilnas tiesības.
— Tikko bija saņemts šis izsaukums, es nolaidos ar izlūkkuģi, — runājot Anžela manipulēja ar mūķīzeri. — Man nācās ar kauju izlauzt ceļu, kas, saprotams, nebija grūti izdarāms. Priekš Galaktikas iekarotājiem šie ļaudis ir ļoti nemākulīgi piloti. Pēc tam es satiku Beizu.
Ar lūpām pieskārusies manai ausij, Anžela ledaini apvaicājās:
— Cik labi tu pazīsti šo daiļavu? — un vienlaicīgi savilka kakla siksnu.
— Tikos ar viņu vienīgi tajā reizē, — es izdvesu, un spiediens atslāba. — Nebūt nav manā gaumē.
— Nemelo man, Džeims di Grīz, tev jau patīk tādas pilnīgas.
Es ātri samirkšķināju acis un centos atgriezt sarunu iepriekšējās sliedēs.
— Nu, bet kā jūs mani atradāt? Ko darījāt?
— Pietiekoši vienkārši, — atskanēja klakšķis un kakla siksna atvērās. Es atvieglots paberzēju sāpošo kaklu, — ir tikai viena ēka, kur darbojas tie pelēkie cilvēki. Mēs viņiem sekojām, cenšoties atrast ieeju. Vienīgais, kas traucēja — mūs vajājošie kareivji. Taču mēs izspiedām no viņiem informāciju un šo te mašīnu.
Iedomājos, kā šīs divas skaistulītes pļauj klizantiešu iekarotājus ar saviem slepenajiem ieročiem, un sapratu pietiekami daudz, lai neprasītu par vadītāja un viņa draugu likteni.
— Bet tagad pastāsti mums, kas notika ar tevi? — pieprasīja Anžela un pieplaka man, gatavodamās klausīties labu stāstu. — Mirstu aiz ziņkārības uzzināt, kas tā par lietiņu, ko viņi tev uzvilkuši kaklā, un kāpēc, debesu vārdā, tu valkā šo šausmīgo caurspīdīgo kostīmu.
Es viņām pastāstīju, un, ko tur teikt, tiku apbalvots ar milzumu meiteņu vaidu un, pats mazākais, ar vienu spiedzienu, kad nokļuvu līdz atgadījumam par nocirstajām plaukstām. Beiza pat apturēja automobili, lai arī paskatītos uz rētām. Pēc tam viņas klausījās ledainā nesatricināmībā, un es sajutu žēlumu pret ikvienu pelēko cilvēku, kas varētu viņām gadīties ceļā. Brīdī, kad biju pabeidzis savu aizraujošo un nedaudz atbaidošo vēstījumu, pietuvojāmies vietai, uz kuru traucāmies.
Mums piebraucot, atvērās plati vārti un aizvērās aiz muguras. Tur bija citas meitenes, labi apbruņotas, lielākoties pievilcīgas, un es minēju, kā gan tai konsolosuku partijai bija izdevies organizēt pretošanos šādai valdībai. Par to sakiet paldies klizantiešiem. Kad lietas nonāk līdz valdībai un armijai, es vienmēr lielā mērā esmu anarhists un neesmu visai augstās domās ne par vieniem, nedz otriem. Bet ja jau tās ir, tad nebūt nenāk par sliktu, ja tās ir labiņas. Es pakratīju galvu un ļāvu sevi aizvest uz istabu, kur atradās ļoti simpātiska armijas gulta. Sabruku uz tās.
— Apģērbu, — es izteicu, — un iedzert, un nebūt ne obligāti tādā secībā.
Kautrīgi uzvilku sev pāri segas stūri — ne aiz kauna, drīzāk tādēļ, lai vērīgās amazones nevestu kārdināšanā. Un, bez tam vēl, te bija mana sieva. Viņa lieliski saprata, ko es domāju ar vārdu «iedzert», atstūma ūdens glāzi, ko man centās uzbāzt viena no dāmām, un padeva nelielu blašķīti ar varenu dzērienu. Tas mīļi apdedzināja kaklu un izstiepa savus ugunīgos taustekļus smadzenēs.
— Baidos, ka manas domas… Mana realitātes izjūta vēl aizvien ir sajaukta, — es atzinos, un pēc Anželas sejas izteiksmes nojautu, ka viņa to saprot. — Viņi ir kaut ko izdarījuši ar mani, nezinu ko, taču esmu pārliecināts, ka tas ātri pāries.
— Es nogalināšu viņus visus, šausmīgi, — viņa izspieda caur zobiem, un klausītāju pulkā atskanēja piekrišanas pilna rūkoņa. Uz mirkli pievēru acis, lai dotu tām atpūtu, bet, kad atkal atvēru, istabā vairs nebija neviena, izņemot Anžela. Dega gaisma, aiz loga bija tumšs. Tas viss līdzinājās salīmētai kinolentai ar iztrūkstošu izgrieztu gabalu.
Es cienīju Kraja psihiskās manipulēšanas tehniku un ienīdu to no visas sirds.
— Izsalcis, — es pavēstīju Anželai, un viņa pienāca, apsēdās blakus un saņēma aiz rokas.
— Tu gulēji un murgoji. Dažādas drausmīgas lietas.
— No tā es jūtos labāk. Kad mēs atgriezīsimies bāzē, ļaušu mediķiem izsūkt putekļus no maniem tumšajiem kaktiem. Taču dotajā brīdī ir svarīgākas lietas. Pirms Klizanta organizēti un pamatīgi saņems visu savās ķetnās, mums vajag te organizēt pretošanos. Un…
— Nē.
— Ko tu gribi ar to teikt?
Man bija tāda sajūta, it kā būtu palaidis garām svarīgu sarunas daļu. Vai tas bija vēl vienas mahinācijas rezultāts ar manām smadzenēm, vai vienkārši sievietes runa?
— Es gribu teikt, ka nē, mēs to nedarīsim. Kamēr tu gulēji, es aizsūtīju Inskinam garā ziņojumā it visu, ko tu man stāstīji par Klizantas plāniem, un kā viņi organizē savus iebrukumus, un par viņu plāniem ķerties pie Korpusa, un visu pārējo.
— Tu vismaz parakstījies manā vārdā? — apvainoti pavaicāju.
Viņa noglāstīja manu roku.
— Protams, dārgais. Tas bija tavs darbs, un es nemaz neiedomājos to uzdot kā savu nopelnu.
Tai pat mirklī es nožēloju savus vārdus un atvainojos, bet pēc tam atvainojās viņa: tādēļ, ka mans nesaticīgais raksturs, visticamāmais, ir saistīts ar manu smadzeņu modifikāciju, un mēs iedzērām, bet, to nokārtojis, es centos atgriezties pie lietas.
— Tātad tu aizsūtīji atskaiti. Bet pēc tam?
— Pēc tam tā aizgāja līdz raidošajam kuģim otrpus saulei un kā psīgramma tika aizsūtīta Inskinam. Pienāca viņa atbilde, kas vēstīja: «Ziņojums saņemts, apsveicam, nekavējoties atgriezieties!», tātad tev, kā pats redzi, nāksies atgriezties.
Es nospraustajos, bet pēc tam iemalkoju dzērienu.
— Tu domā, es atgriezīšos?
— Tu esi slims, tev vajadzīga medicīniskā palīdzība, tu esi izdarījis to, kas bija tavs uzdevums…
— Es vaicāju ko citu. Tu domā, es atgriezīšos?
Anžela mēģināja rādīt saniknotu seju, ko viņa nevar izdarīt, ja vien tas nav nopietni, bet pēc tam, cik spēdama paklausīgi, paraustīja plecus.
— Protams, ne. Ja tu atgrieztos, tad nebūtu vairs tas vīrietis, pie kura es izgāju par sievu. Tātad tagad mēs noslaucīsim no planētas virsmas tos trakos, izglābsim Burādu un apturēsim šo iebrukumu.
— Ne gluži visu uzreiz, bet tas ir apmēram tas, kas man prātā. Vajadzēs organizēt pretošanās kustību ar mūsu padomiem un materiālo atbalstu. Beizai vajadzētu tikt ar to galā, taču ir viena lieta, kurai ir prioritāte pat pret šo. Mums jāsagrābj gūstā Krajs vai viens no viņa pelēkajiem ļaudīm.
— Kāda brīnišķīga doma! Ja viņi uzskata, ka ir lieli speciālisti spīdzināšanā, tad drīz uzzinās pāris lietiņas. Atceros, kā…
— Anžela! Es nebūt nedomāju par to. Mirkli tevī atspīdēja daudz iepriekšējā, neskatoties uz rekonstrukciju.
— Muļķības! Atzīstu, ka varu pielietot vienu otru no tolaik apgūtajiem tehniskajiem paņēmieniem, bet motīvi man ir pavisam tīri. Lauvene aizsargā savu lauvu, un tā tālāk. Pilnīgi attaisnojami.
— Jā, var jau būt, ka tas ir tā, bet es nemaz nerunāju par to. Es gribu dabūt vienu no pelēkajiem cilvēkiem laboratorijā un veikt ļoti sīku un detalizētu analīzi. Kad tu šodien izsiti garu tai kompānijai, vai neievēroji ko dīvainu?
— Neko īpašu. Es, varētu teikt, biju aizņemta ar ko citu. Vienīgi tas fakts, ka viņi nav pietiekami silti apģērbti, jo āda likās ļoti auksta.
— Tieši tā. Viņi nekad nesmejas, neizrāda nekādas emocijas, viņi nepļāpā, nesarunājas, ja vien nav jāpaziņo kas īpaši svarīgs, un ir vēl daudz citu uzmanību saistošu sīkumu.
— Vai tu, mans dārgais, gribi teikt, ka viņi ir zombi, vai roboti, vai kaut kas tamlīdzīgs? Es domāju, ka tāda veida joki parādās vienīgi kosmiskajās operās bērniem.
— Smejies, smejies, kamēr vēl ir laiks. Ne roboti vai kas tamlīdzīgs, tie tipi ir pietiekami dzīvi. Vienkārši es nedomāju, ka viņi ir cilvēki, lūk, tas arī viss. Mūsu vidū ir svešie.
— Tev droši vien labāk būtu vēl pagulēt. Es izslēgšu gaismu.
— Beidz izdabāt man, velns parāvis! Esmu domājis par to, kopš pirmo reizi satiku Krāju, tādējādi tas nav manu neseno pārdzīvojumu radīts iztēles auglis. Ir visdažādākie pierādījumi. Klizantiešu kareivji nāvīgi baidās no Kraja un viņa bandītiem, un pat nerunā par tiem. Pelēkie ļaudis ir atgriezti no normālas klizantiešu dzīves, un visos aspektos atšķiras no viņiem. Pilnīgi tā, it kā viņi nebūtu viena tauta. Es varu iedomāties, kā viņi aplido cilvēku planētas un atrod, ka Kli- zanta ir pilnībā nobriedusi, lai to norautu. Stratificēts, militarizēts dzīves veids, visi formas tērpos. Viss, ko vajadzēja paveikt, tas ir nomainīt valdību, un viņi tiek pie stūres. Un tieši tas arī tika izdarīts. Viņi neparādās ne pie viena no galdiem vai kartēm, kas tik ļoti dārgi armijnieku prātiem — un tomēr šķiet, ka lielākoties tieši viņi vada visas šīs lietas.
— Nu… .
— Lūk! Tu neesi pārliecināta, bet sāc šaubīties. Tātad tu palīdzēsi man sadabūt kādu pelēkā cilvēka paraudziņu?
— Palīdzēšu? — viņa tīri meitenīgā entuziasmā sāka plaukšķināt rokas. — Es vienkārši nevaru to sagaidīt. Pirms atgādāšanas šurp tas, protams, var tikt nedaudz sabojāts, bet par cik viņš vēl aizvien turpinās funkcionēt, tam visam nav īpaši lielas nozīmes, vai ne?
Pirms paguvu atbildēt, ieskrēja Beiza un nometa uz gultas apģērbu ķīpu.
— Ātri ģērbieties, — viņa pavēlēja. — Zābaki ir paši lielākie, kurus mums izdevās atrast, ceru, ka tie derēs.
— Vai visai šai steigai ir kāds pamats? — es vaicāju.
— Saprotams, ka ir. No visām pusēm te čum un mudž armija un smagie ieroči. Naidnieks ir pilnībā aplencis šo ēku.
16. nodaļa
Zābaki bija šauri, ar elegantiem purngaliem, tomēr iespiedu pēdu cik spēdams tālu.
— Mūs izsekoja līdz šejienei? — es prasīju Beizai.
— Nē, protams, nē. Neesmu iesācēja šai lietā. Un nolaupītās mašīnas te nav, vairs nav.
Kamēr iemaucos otrajā zābakā, domājot nedaudz palauzīju savas slinkās smadzenes. Iezvanījās telefons, un es pamiru — tāpat kā abas sievietes — blenžot tajā kā indīgā čūskā. Tas ietrinkšķējās vēl reizi, bet pēc tam iedegās sīciņš ekrāns, un no tā, tikpat neemocionāls kā vienmēr, skatījās Krajs.
— Tu zini, ka esat ielenkti, — viņš teica. — Pretoties ir veltīgi, di Grīz, padodies mierīgi, un nevienam no taviem draugiem nenotiks nekas slikts…
Mans zābaks trāpīja ekrānā, un Kraja attēls uzliesmojis nozuda, es izrāvu aparātu ar visām saknēm un metu pret sienu. Zināju, ka lielāko daļu telefonu, ja vien ir attiecīgā aparatūra, var ieslēgt no centrālās stacijas, tomēr tagad nebija piemērotais laiks redzēt šo teoriju pierādītu.
— Bez panikas, — es uzsaucu, jādomā, galvenokārt pats sev, jo Anžela un Beiza bija pilnīgi mierīgas. Es sāku lēkāt pa istabu, maucot kājā otru zābaku, un centos izvilkt kādu gaišu domu no savām samežģītajām smadzenēm. Pēdējais lēciens beidzās ar to, ka, smagi elšot un liecot pirkstus, sēdēju gultā.
— Tagad uz minūti aizmirsīsim šo zvanu un noskaidrosim, kas ir noticis. Pirmkārt: mūs neizsekoja, kad braucām šurp. Otrkārt: mūsu transportlīdzeklis ir izgaisis, tādējādi arī uz to iekrist nevarējām. Treškārt: Krajs zin, ka es esmu šeit, bet tas nozīmē, ka viņi ir implantējuši manī radioraidītāju. Tādā gadījumā tiklīdz izkļūsim ārā, būs nepieciešams ķirurgs un labs rentgenaparāts.
— Tu piemirsi daudz vienkāršāku izskaidrojumu, — Anžela piezīmēja.
— Tad neturi nu noslēpumu. Ja vari piedāvāt ko labāku, klāj tik vaļā.
— Spīdzināšanas kaste. Tu teici, ka tā ir radiovadāma.
— Protams. Virzošā aparatūra, visticamākais, mehānisma integrālā daļa. Tā lietiņa ir vēl aizvien šeit, Beiza?
— Jā, lejā. Mēs domājām, ka tai var atrasties kāds pielietojums.
— Jau ir atradies. Kad pazudīsim, ka^.* .e paliks šeit. Iespējams, ka tas aizkavēs viņu uzmanību pie šīs ēkas, bet, tiklīdz būsim noziedējuši, viņi atkal mani tik viegli vis neatradīs. Tagad īsumā izstāsti man, Beiza, kas šī ir par māju, un kā mums no tās izkļūt.
— Tā ir vienai no mums piederoša rūpnīca. Un no tās nav iespējama nekāda izeja, esam nolemti cīņai un nāvei, taču mēs dārgi pārdosim savas dzīvības un paķersim līdzi datdz šo lopu…
— Tas ir brīnišķīgi, jā, lieliski. Tomēr dārgi savas dzīvības pārdosim tikai tad, ja būsim spiesti to darīt. Di Grīzs var atrast izeju arī tur, kur citi atrod tikai izmisumu. Vai jūsu fabrikas īpašniece ir šeit? Labi, sūtiet viņu pēc iespējas ātrāk šurp.
Beiza aizskrēja, bet es pagriezos pret savu sievu.
— Pieņemu, ka esi atvedusi līdzi parastās lietiņas? Tās, kuras bijām paķēruši līdzi medus mēnesī?
— Bumbas, granātas, spridzekļus, gāzes lādiņus — protams.
— Paimeitenīte. Ar tevi sievas vietā 6s izjūtu arvien pieaugošu nemieru.
Beiza bija atpakaļ un viņai pa pēdām vēl viena amazone mundierī. Nedaudz vecāka, ar ļoti pievilcīgām sirmuma pazīmēm matos, ar pilnīgām krūtīm un apaļīgām apburošām formām. Uztvēru Anželas acīs asinis stindzinošu izteiksmi un ātri pievērsu savas domas daudz steidzamākām lietām.
— Es esmu Džeimss di Grīzs, starpzvaigžņu aģents un spiegs.
— Faida Firtina no gvardes, — viņa nokliedza un atdeva godu.
— Jā, ļoti labi, Faida, esmu priecīgs ar jums iepazīties. Brīvi. Cik nopratu, šī ēka pieder jums.
— Pilnīgi pareizi. «Firtina Amalga Meitel Konstrakšen Roborecki Limited». Brīnišķīga prece tirgum.
— Kas par preci?
— Roborecki.
— Vai neuzskatīsiet mani par galīgi stulbu, ja apvaicāšos, kas tie roborecki tādi ir?
— Grezna, ikvienai kārtīgai mājai nepieciešama prece. Robots, kas ieprogrammēts, apmācīts, salikts un speciāli konstruēts tikai vienas funkcijas veikšanai. Pārvaldnieks, kalpotājs, gatavs palīdzēt mājas darbos, kurš dara māju omulīgu un patīkamu, atvieglojot saimnieka dzīvi, atbrīvojot viņu no ikdienišķa darba, mūsdienu dzīves stresiem…
Bija vēl daudz kas tādā garā, acīm redzami citāti no reklāmas brošūriņas, bet tos es vairs nedzirdēju. Galvā, iegūstot noteiktu formu, veidojās plāns. Tad cauri manu domu gājienam izspraucās šāvienu trokšņi.
— Viņi izdarījuši izmēģinājuma uzbrukumu, — ar komandrāciju pie auss ziņoja Beiza. — Bet tikuši ar zaudējumiem atsisti.
— Turpiniet viņus apvaldīt. Kādu laiku tiem nevajadzētu izmantot smago tehniku, jo ir cerības mani saņemt dzīvu. — Ar rokas mājienu pārtraucu rūpnīcas īpašnieci, kura atkal gatavojās uzsākt mutisko reklāmu. — Faida, ātri sagatavojiet šīs ēkas un apkārtējā rajona uzmetumu.
Viņa uzraseja ātri un precīzi (neapšaubāmi, armijas treniņš), norādot durvis, logus un tuvākās ielas.
— Kā izskatās jūsu roborecki? — es jautāju.
— Pēc formas un izmērierm apmēram kā humanoīdi, optimāls izskats mājas videi, un pie tam vēl…
— Lūk, lieliski! Cik tādu jums ir jau gatavi nosūtīšanai, izgājuši pārbaudes izmēģinājumus vai kā jūs tur to saucat, ar uzlādētiem ener- goblokiem?
Viņa domīgi sarauca pieri.
— Man jāsazinās ar piegādes daļu, taču pēc aptuveniem aprēķiniem, es teiktu, kaut kur starp 160 un 180.
— Tas būs tieši tas, kas mums vajadzīgs. Jūs šausmīgi izputēsiet, vai apdrošināšana spēs atlīdzināt zaudējumus, ja viņi tiks iznīcināti Burādas dēļ?
— Visi firmas «Firtina» roborecki labprāt ies bojā, varētu pat teikt, ar prieku, ja vien viņiem būtu kādas emocijas, brīvības dēļ. Lai gan viņi, protams, nav spējīgi ņemt rokās ieročus, gluži tāpat, kā veikt kādus vardarbības aktus.
— Nu, tas nebūs vajadzīgs. Par to varam parūpēties mēs, mūsu pārvaldnieku brigāde veiks uzmanību novēršošu manevru, kas palīdzēs mums izkļūt no šejienes. Bet tagad, meitenes, pienāciet tuvāk, un es jums izklāstīšu savu plānu.
Vecās di Grīza smadzenes beidzot sāka patiesi darboties. Šaušana aizmugurējā plānā stimulēja manu piepūli, kad pacēlos priecīga entuziasma viļņa galotnē.
Pēc dažām minūtēm sagatavošanās darbi tika pabeigti, un pusstundas laikā mēs bijām gatavi uzbrukumam.
— Jūs zināt savu pavēli? — es prasīju robotu piepildītā, pustumšā piegādes daļā.
— Zinām, ser, jā, ser, pateicamies jums, ser, — viņi atsaucās ar vislabāko kultūras akcentu.
— Tad sagatavojieties nosūtīšanai. Tas, ko jūs izdarīsiet tagad — daudzreiz labāks par to, ko jūs varētu izdarīt visas savas elektroniskās dzīves laikā, kalpojot mājās. Kad es teikšu «iet ārā!», jūs iziesiet, katrs saskaņā ar viņam doto programmu.
— Jūs esat ļoti laipns, ser, pateicamies jums, ser.
Šeit, fabrikas piegādes daļā, to bija vairāk nekā simts — mūsu galvenais triecienspēks. Viņi stāvēja ciešās rindās, dūcot un alkstot darbības. Pirmās rindas bija ietērptas visdažādākajās drēbēs, kādas vien mēs spējām sadabūt, daži formas cepurēs, citi mēteļos, vēl daži biksēs. Lielāko daļu apģērba bija ziedojušas trieciennieces, bet šis fakts deva man maz labuma jaunajā armijas dienesta statusā. Apkārt bija pārāk daudz iedegušas miesas, lai vīrietis to varētu pilnībā ignorēt. Pārmaiņas pēc bija gandrīz prieks pabūt kopā ar robotiem, kuru apģērbs izrādījās daudzveidīgs un neatklāja skatam neko interesantu. Katrs no viņiem žņaudza rokās caurules vai plastika atlūzu, vai kādu citu ieroci atgādinošu priekšmetu. Gaidāmajā juceklī, kā es cerēju, viņus noturēs par uzbrūkošiem cilvēkiem. Ieskatījos pulkstenī un pacēlu pie lūpām rāciju.
— Gatavību visām daļām! Līdz nullei piecpadsmit sekundes. Bum- bmetējām sagatavoties! Līdz pēdējai sekundei turaties tālāk no logiem. Tas ir, nerēgojieties ārpusē… Aktivizēt bumbas… Mest!
No ielas atskanēja dobju sprādzienu sērija, kurus papildinās arī no visām citām ēkas pusēm, kad meitenes izmetīs bumbas no augšējiem stāviem. Lielākoties dūmu bumbas, lai gan tām klāt ir piejauktas arī dažas ar smieklu un miega gāzi.
Devu bumbām piecas sekundes līdz maksimālajam biezumam, bet pēc tam ieslēdzu garāžas durvju svirslēdzi.
Durvis ar troksni pacēlās, skatam daudz neko neatsedzot, izņemot dūmu vālus, kas nekavējoties sāka ieplūst garāžā.
— Uz priekšu, mani uzticamie kareivji, uz priekšu! — es pavēlēju, un visas kreisās kājas pacēlās kā viena, un manu robotu brigāde sāka soļot uz priekšu.
— Pateicamies jums, ser! — perfekti atskanēja no šīm metāliskajām rīklēm, un es atkāpos, kamēr viņi skrēja ārā.
Tagad atskanēja šaušana no augšējiem stāviem, kam nekavējoties atbildēja armija ārpusē. Viss pēc plāna. Piecpadsmit sekundes pēc nulles, otrā viļņa laiks.
— Visas pārējās roborecku daļas — aiziet! — es pavēlēju pa rāciju.
Šai brīdī no citām fabrikas durvīm un izejām dūmu un gāzes savannā vajadzēja doties robotiem. Netērēju laiku, mēģinādams organizēt pretinieku komandsakaru noklausīšanos, taču pilnībā varēju iztēloties, kas tur notiek. Pareizāk tas, ko cerēju notiekam.
Ēka bija ielenkta, visa viņu armija gatavībā, mūsu citadele labi redzama no visām pusēm siltajā pusdienas saulē. Pēc tam pēkšņa pārmaiņa, dūmi, ķīmiski kairinātāji, kas ietver ēku no visām pusēm. Acīm redzams pretuzbrukums — un, lūk tas! Dzinn, dzinn! Saņem zemiskais burādieti, bet Anžela atradās tieši man priekšā, tādēļ turējos viņai aiz muguras. Izvietojums, esmu pārliecināts, bija pilnīgi nejaušs, jo viņa varēja uzspļaut, ja arī es būtu pieķēries kādai no puskailajām burādiešu zeltenītēm.
Kustēšanās, lūk, tā, cauri tumsai, radīja nelielu satraukumu, īpaši, kad garām aizspindza nejaušs lādiņš. Es cerēju, ka nejaušs. Šī iela bija šaura un no abām pusēm to bloķēja klizantiešu karavīri. Ja vien viņi zinātu, kas notiek, varētu izķemmēt ielu krustugunīs. Taču, jācer, ka pašreiz viņi ir aizņemti ar roboreckiem.
Viss, kas mums bija jāizdara — jāšķērso metrus divdesmit atklātas telpas, lai nokļūtu līdz daudzstāvu un daudzdzīvokļu ēkai pretējā pusē. Ja nokļūsim līdz turienei neievēroti, mums būs labas izredzes iziet tai cauri līdz blakusielai pretējā pusē. Ja nokļūsim tur neievēroti, tad izšķirsimies un izsēsimies pa trušu alām līdzīgajām ieliņām, celiņiem, tuneļiem, vismaz jācer, ka tā notiks, saplūstot ar civilajiem un izgaistot ātrāk, nekā mūsu nozušana tiks atklāta. Cerēsim.
Es skaitīju soļus, tādēļ zināju, ka gandrīz jau esmu aizkļuvis līdz ēkai, un tas nozīmēja, ka puse no mūsējiem jau bija drošībā. Pēkšņi tuvumā atskanēja kāda balss:
— Tas esi tu, Zobno? Ko tur seržants teica par robotiem? Tie ir (īdzīgi robotiem?
Mūsu ķēdīte aizturot elpu, apstājās. Bijām tik tuvu. Balss bija vīrieša un runāja klizantiski.
— Roboti, kādi roboti? — es pārjautāju un, noņēmis roku no sava pleca pārliku to uz Anželas. — Kusties, — es viņai iečukstēju ausī. Bet pēc tam pametu ķēdīti un savos jaunajos zābakos smagi aizlāčoju pie viņa.
— Esmu pārliecināts, ka viņš teica «roboti». — balss pažēlojās; aiz muguras sajutu vāju kustību, kad ķēdīte atkal devās uz priekšu. Tuvodamies neredzamajam sarunu biedram, smagi klaudzināju kājas un klepoju. Izstiepu rokas, gatavs ātri saķert un žņaugt, kolīdz viņš atkal ierunāsies.
Tas viss nostrādātu lieliski un sagādātu man milzīgu sadistisku prieku, ja vien no kāda ielas stūra neuzpūstu vakara brīze. Vējš apdvesa manu seju ar vēsumu, un dūmos pavērās gaišs laukumiņš. Skatījos uz klizantiešu kareivi, ķiverē tērptu, apbruņotu ar gauspistoli, un satriektu sejas izteiksmi.
Tai bija patiesi svarīgs iemesls — tā vietā, lai sastaptu brāli kareivi, viņš ieraudzīja nepazīstamu, pirkstus iesildošu invalīdu ar sarkanām acīm un neskūtu žokli, tērptu pilnīgi caurspīdīgā paltrakā un sieviešu zābakos, kuram plecos' karājās saiņi un ķīpas. Ieplest muti — tas bija viss, ko viņš varēja darīt.
Šī paralīze turpinājās tieši tik ilgi, lai pagūtu tikt viņam klāt. Es saķēru viņa kaklu, lai tas nevarētu izkliegt brīdinājumu, un gauspistoli, lai nevarētu man iešaut. Mēs nedaudz padejojām tādā stilā. Apkārt atkal sakļāvās dūmi. Mans pretinieks ne kliedza, nedz arī šāva, bet arī nepadevās.
Viņš bija augumā ražens un muskuļots, un turējās pie savas dzīvības. Par laimi, īpaši attapīgs viņš nebija un ar abām rokām turējās pieķēries gauspistolei, cenzdamies man to izraut. Aptuveni tai brīdī, kad viņam pieleca, ka var to turēt arī ar vienu roku un slānīt mani ar otru, es aizliku kāju priekšā un izkritu viņam virsū. Pirms atsisties pret zemi, viņš paguva man divreiz ātri iesist pa vēderu, kas neizraisīja nekādas patīkamās sajūtas. Pēc tam mēs piezemējāmies, un es aizsitu viņam elpu. Tas atbrīvoja manu roku pie kakla, un, pirms viņš paguva ievilkt pietiekami daudz elpas, lai iekliegtos, es novedu viņu bezsamaņā.
Sēdēju viņam virsū, gaidot, kamēr pārstās griezties galva un atslābs sāpju mezgls vēderā, kad tuvumā atskanēja cita balss: — Kas tas par troksni? Kas tur ir?
Es nodrebot dziļi izelpoju, lai izpūstu gaisu, un pūlējos tikt galā ar savu balsi.
— Tas esmu es, — vienmēr laba atbilde. — Paklupu un nokritu. Ievainoju pirkstu…
— Tad saņemsi par to medaļu. Bet tagad aizveries.
Es aizvēros, paņēmu gauspistoli no mana saļimušā ceļabiedra un piecēlos, apjēdzis, ka šajos dūmos esmu pilnībā zaudējis orientāciju.
Pavisam nepatīkama sajūta. Dūmi palēnām izklīda, bet es biju viens bez mazākās nojausmas, uz kuru pusi doties. Ja došos nepareizā virzienā, tā būs pašnāvība.
Panika! Vai, drīzāk, panikas mirklis. Es vienmēr atļāvos mazliet panikas jebkurā asā situācijā. Tas izraisa asins pieplūdumu asinsvados, liek sirdij sisties ātrāk, atbrīvo adrenalīnu un veic citas, ārkārtējos apstākļos nokļuvušam cilvēkam derīgas lietiņas.
Tomēr tikai mazliet panikas, laiks negaida. Pēc tam, kad zemās dzīvnieciskās emocijas bija uzsūkušās, lūpas atkal piesedza ilkņus, spalva uz skausta noplaka, un tā tālāk, es liku atkal darboties vecajam loģikas centram.
Nākošais: es neesmu viens. Nerunīgā izglābto ķēdīte varēja aiz- maršēt uz ēku un drošībā virzīties tālāk, taču mana Anžela mani nepametīs.
Es zināju, tikpat skaidri, ja vien varētu to redzēt, ka viņa stāv izdzīvošanas durvju priekšā un gaida mani.
Nākošais: viņai bija virziena izjūta, man — ne. Sekojoši, viņai jāatnāk pie manis.
— Tas pirksts galina mani nost, seržant, — es ieīdējos, un pēc tam iedomātās mokās iesvilpos. Viens īss svilpiens un viens garš. Kodā burts «A» nozīmēja Anželu, un tas viņai, cik zināju, nebija noslēpums. Ka man vajadzīga palīdzība, kā arī visu pārējo, cik zināju, viņa secinās pati.
— Izbeigt šo svilpšanu un troksni, — atbildot ierūcās cita balss, nobeidzot ar nicinājuma noti, kas pārauga aizdomās. — Pasaki labāk, kas tu esi?
Es parakņājos atmiņā, meklējot dažas minūtes atpakaļ dzirdēto vārdu.
— Tas esmu es — Zobno, seržant. Tas pirksts…
— Viņš nav Zobno! — iejaucās cita balss. — Zobno — tas esmu
es.
— Nē, es! — atbildot iekliedzos. — Kurš to teica?
— Jūs, abi divi, tūlīt pat panāciet šurp! — seržants iebļāvās. — Pēc piecām sekundēm šauju.
īstais Zobno klupdams lauzās cauri dūmiem, bet es neuzdrīkstējos ne ierunāties, ne arī pakustēties. Jau sajutu, kā mani dragā lodes, kad kāds pēkšņi parāva mani aiz rokas. Es tīri vai palēcos gaisā.
— Anžela? — es čukstēju, un saņēmu mēmu atbildi, kad viņa mani apskāva. Es pastiepos pretī, bet viņa nenogaidījuši satvēra mani aiz rokas un aizvilka sev līdzi. Mums aizmugurē dūmos atskanēja balsis, pēc tam pēkšņi gauspistoles šāvieni un komandas. Es paklupu pār neredzamiem pakāpieniem, un gaidošas rokas ievilka mani pa durvju spraugu.
17. nod aļa
— Meklēšanas grupa… meklēšanas grupa… — vārdi neskaidri skanēja caur uzbrūkošo plīša lācīšu bļaurīgo rūkšanu. Es varētu atkauties no tiem, pat neskatoties uz to, ka zobenu vietā izmantotās ledeņu nūjiņas turpināja lūzt. Taču pat bez ledeņu nūjiņām, ātri iesper plīša lācītim pa vēderu, un viņš apgāžas, un nepaliek nekāda spēka.
Ar lācīšiem es varēju tikt galā arī viens, ja tikai viņu pusē nebūtu to nolādēto koka zaldātiņu. No viņiem iznāks labs ugunskurs, un tieši par to es arī domāju, taustoties pēc sērkociņa, kad viens no viņiem iedūra man rokā savas šautenes galā e-.ošo durkli. Pēc viņa dūriena, ' S samirkšķināju un atvēru acis. ieraudzīdams mani pētošo dakteri Mutfaku.
- Si trauksme, jāsaka, patiesi ir visneizdevīgākajā laikā. Es izdarīju jums injekciju hipnotisko narkotiku neitralizēšanai. - Vinč turēja šļirci, un es paberzēju roku tai vietā, kur viņš bija man iedūris. — īpaši neizdevīgā laikā.
— Es jau to nesarīkoju, — noburkšķēju, vēl nebūdams īsti pamodies un vēl aizvien alkdams izrēķināties ar plīša lācīšiem.
— Ārstēšana veicas labi, un visu atkal uzsākt no sākump v milzums laika. Es regresēju jūs līdz pašai bērnībai, un uh j īms v bijusi ļoti interesanta, lai neteiktu atbaidoša, bērnība! Jums jāļauj man aprakstīt šo gadījumu. Plīša lācīša simbolu, kas normāli personificē sevī siltumu un mājīgumu, jūsu nepanesamā zemapziņa ir pārveidojusi par…
— Vēlāk, dakter, ja atļausiet, — man palīgā nāca Anžela — kā zeltīta šarma iemiesojums viņa ierunājās no balkona, un viņas šai operācijai sniegtais auduma gabaliņš bija aptuveni taureņa spārna lielumā.
Es piecēlos sēdus un, vēl aizvien atrodoties narkotiku palieku varā, papurināju galvu. Telpa bija kolorīta un grezna, viena puse pavērsta uz balkonu ar zilām debesīm, un vēl zilāku okeānu aiz tām
Mēs uzturējāmies viesnīcas «Ringa Valiči» pašā augšējā stāvā, un šis hotelis — labākais Burādā — kam es pilnīgi spēju noticēt, atradās lagūnas centrā, un tam tuvoties varēja vienīgi pa gaisu vai ūdeni.
Tas ļāva mums laicīgi saņemt brīdinājumu par jebkādām nevēlamām vizītēm — tāds brīdinājums arī tikko bija saņemts. Rīcības plāns tika izstrādāts ļoti rūpīgi. Smadzeņu labošanas sesijas laikā man kājās, paredzot ārkārtēju gadījumu, bija uzvilktas peldbikses. Saķēru Anželu aiz rokas, un mēs aizrikšojām uz liftu. Kad iekāpām tajā, dzinēju troksnis mums virs galvām esošajā nosēšanās laukumā kļuva skaļāks un tuvāks. Ātrgaitas lifts uzņēma ātrumu; mēs turējāmies, ieķērušies rokturos.
— Tu jūties tam gatavs? — Anžela vaicāja.
— Vienkārši galva tāda miglaina, bet tas pāries. Tu domā, tas smadzeņu izsūcējs kaut ko saprot šajā lietā?
— Viņu uzskata par labāko planētas speciālistu. Ja vien kāds vispār to spēj, tad viņš iztaisnos Kraja ieliktos psihes izmežģījumus.
— Viņš varētu strādāt mazliet ātrāk. Jau trīs dienas, bet mēs vel aizvien neesam izkļuvuši no manas bērnības.
— Tu droši vien esi bijis «šausmīgs» zēns. Šis tas no tā, ko es dzirdēju…
Pirms vēl paguvu izdomāt kādu asu iebildumu, lifts iesvilpās un apstājās. Mēs izgājām ārā ūdens līmenī. No slēgta baseina uz okeānu veda trepes. Uzraugs gaidīja ar kaujas gatavībā esošiem akvalangiem, un, tos piesprādzējuši, mēs ienirām. Tieši uz grunti un pastaigā starp rifiem. Pat, ja viņi atnāks paskatīties, mūs šeit nekad neatrast. Ieslēdzu skaņu sakarus un izsaucu operatoru.
— Pārbaude ne pa jokam, — viņš man paziņoja. — Darīšu jums zināmu, kad viņi aizkļūs līdz apakšējam līmenim.
Mēs ar Anželu iebirām dziļāk. Apkārt pēkšņi sāka riņķot visās varavīksnes krāsās mirguļojošas zivtiņas, bet zaļie ūdensaugi zemu klanījās, kad peldējām garām. Ūdens bija tīrs un silts, un ātri atjaunoja manus spēkus, domas un možo garu. Mēs iepeldējām koraļļiem apaugušā alā, kuru bijām atraduši iepriekšējā pastaiaā. ur atlaidāmies zeltainajās smiltīs. Ar vienu roku es apņēmu Anželu, un viņa pieplaka man gan prieka pēc, gan arī tādēļ, lai maskas saskartos un mēs varētu sarunāties.
— Vai pa to laiku, kamēr doks lauzās cauri manai pelēkajai vielai, ir parādījies kaut kas jauns sakarā ar Krāju un viņa puišiem?
— Viņus atrada, tas arī viss. Tagad, kad pirmā iebrukuma stadija ir galā, klizantiešu bruņotie spēki, šķiet, izkārtojas okupācijai. Viņi pievāca sev visu milzīgo administratīvo ēku, ko sauc par Oktagonu, droši vien tāpēc, ka tai ir astoņas puses, un izmeta no turienes visus ārā. Liekas, ka viņi lielāko daļu administratīvo operāciju ir pārveduši uz turieni, un vienu no Kraja pelēkajiem ļaudīm redzēja tur ieejam. Un tieši tur viņi, visticamākais, arī ir ierakušies.
— Gribētos gan zināt, kāpēc viņi pametušio savu iepriekšējo rezidenci?
— Neapšaubāmi, baidoties no tevis un tavas nežēlīgās atriebības.
Es nosprauslojos, lai gan maskā to izdarīt ir pagrūti.
— Tu tikai tā saki, bet zvēru, tajā ir kas vairāk, nekā patiesības elements vien. Vajag dot nokautējošu sitienu šai klizantiešu operācijai vispār, taču pelēkajiem cilvēkiem ir jāpievērš īpaša uzmanība. Sākumā vajadzētu savaņģot vienu no viņiem. Man jāiekļūst šajā ēkā.
— Tu neko tamlīdzīgu nedarīsi, — viņa ieknieba man zem ribām, un es centos pasist malā viņas roku, taču zem ūdens tas ir neērti. Nolēmu apmierināties ar to, ka iekniebšu pats, bet viņu, pats par sevi saprotams, knaibīt ir daudz ērtāk, nekā mani. Kādu laiku nodarbojāmies ar šo spēli, līdz atminējos, ka viņa novērsusi manu uzmanību, un bez žēlastības atgriezos pie pārtrauktās sarunas.
— Kādēļ es nevaru pamēģināt iekļūt ēkā? Būšu nomaskēts, runāju klizantiski. Es zinu visu, kas un kā pie viņiem…
— Bet viņi zin, kas un kā ir pie tevis. Virs katras ieejas būs videokameras, kas visu ziņos kompjūteriem: tavu garumu, ķermeņa uzbūvi, svaru, gaitu, iemīļotos vārdiņus. Tu nevari nomaskēt visu, un tu to zini. Viņi noķers tevi tajā pat mirklī, kad tur ieiesi.
— Tu to saki tikai tādēļ, ka tā ir patiesība, — es norūcu. — Tādēļ domāju, ka tev ir labāks plāns?!
— Ir. Es runāju klizantiski, un par mani viņiem nav nekādu datu, un es esmu pieredzējis aģents, vienīgais uz šīs planētas, izņemot tevi.
— Nē.
— Kāpēc, tad uzreiz nē? — viņa sarauca pieri, un nākošais kniebiens jau bija daudz sāpīgāks.
— Es vienkārši rūpējos par tavu drošību.
Pēc tā viņa atmaiga: pat visgudrākā sieviete ir mazulis, kura mīl, ja viņai izrāda uzmanību, un pieglaudās man. Es jutos kā nelietis, kāds arī biju.
— Tu tomēr mīli mani, Džim, savā veidā — šausmīgā, bet ar mani viss būs kārtībā, redzēsi. Klizantiešu otrajā ešelonā ir maz sieviešu — nesaprotu, kā viņas var nēsāt šos kroplīgos mundierus, un mēs ar meitenēm sadabūjām vienu tādu. Viņas formā un ar apliecību es iekļūšu ēkā, atradīšu Krāju…
— Tu taču nedarīsi nekādas muļķības.
— Protams, ne.
— Brīnišķīgi.
ledīcās komunikatora signāls, un es to ieslēdzu.
— Meklēšanas grupa aizvācās, varat atgriezties.
Mēs lēnām, roku rokā, baudot mirkļus, sākām peldēt atpakaļ. Doktors Mutfaks gaidīja, kad mēs izlīdīsim no ūdens.
— Labi, turpināsim tur, kur apstājāmies, — viņa smaidā nebija nemaz siltuma. — Plīša lācīši, mums šeit ir tā jāizzondē simbolika, lai varētu pāriet pie vēlākām lietām.
Viņš nepacietīgi dauzīja kāju, kamēr mēs ar Anželu apskāvāmies. Pēc tam es atļāvu dakterim uzlikt man narkozi, jo negribēju, lai Anžela ievērotu, ka nervozēju. Pirms došanās ceļā, viņa pamāja ar roku un aizgāja pārģērbties, bet Mutfaks ielaida man rokā šļirci, viņa dvēselē nebija nekādas romantikas.
Mēs laikam nedaudz pavirzījāmies uz priekšu, jo, kad atkal pamodos, plīša lācīši bija jau izzuduši, un pēdējais atmiņā palikušais sapnis saistījās ar sprāgstošiem kosmiskajiem kuģiem un saules uzliesmojumiem.
Dakteris Mutfaks kravāja savus instrumentus, bet ārā, naksnīgajās debesīs izzuda pēdējā dienas atblāzma.
— Ļoti labi, — viņš sacīja. — Virzāmies uz priekšu normāli.
— Jūs jau uzrakāt kaut kādas Kraja iejaukšanās pēdas?
— Pēdas! — nāsis iepletās, un viņš iešņācās. — Tie ir kā apkaltu zābaku nospiedumi visā jūsu galvas smadzeņu garozā! Šie cilvēki miesnieki! Visur atmiņu bloki, amnēzijas pēdas, viltus atmiņas raksti. Šīs atmiņas — vienīgais, kam ir kāda klīniska vērtība, man jāuzzin, kādu tehniku viņi lietojuši. Tās ieliktas ļoti ātri, un tomēr ir neticami pilnīgas. Iesaistītas visas jūtas, un ļoti sīkas.
— To es neapzvērēšu.
— Es domāju, ka jūs nespēsiet atšķirt tās no īstajām atmiņām, lūk, cik spēcīga ir viņu tehnika. Es izdzēsu dažas lielākās, kas jūs uztrauca, turpmāk parūpēsimies arī par pārējām. Bet tagad paskatieties uz savām plaukstām un pastāstiet man par sarkanajām līnijām, kuras tur ieraudzīsiet.
— Tās izskatās vienkārši kā sarkanas līnijas, — es atbildēju. Pēc tam atminējos, kā atrados kamerā un nez kāda iemesla dēļ uzskatīju, ka man ir nocirstas plaukstas. — Nezinu, kādēļ. Tās bija vienkārši sarkanas līnijas. Viltus atmiņa?
— Jā, un īpaši atbaidoša.
Durvis atsprāga vaļā, ieskrēja Beiza, bet kad viņa traucās garām, es ieraudzīju viņas sejā šausmu izteiksmi. Pēkšņas bailes iesita man pa vēderu, un es piecēlos sēdus, skatoties, neko nejautājot, kamēr viņa ieslēdza televizoru.
legaismojās ekrāns, un es pēkšņi skatījos Krajā. Viņš runājot gandrīz vai smaidīja:
— Tas ir ieraksts, tas atkārtojas, —teica Beiza.
— … ka mēs gribam darīt viņam zināmu. Kādam no jums ir jāpazīst cilvēks vārdā Džeimss di Grīzs. Sazinieties ar viņu. Pasakiet, lai noklausās šo pārraidi. Šis ir paziņojums tev, di Grīz. Mēs gribam, lai tu atgrieztos. Te, pie manis ir Anžela. Viņa ir neskarta — pagaidām, un paliks tāda līdz rītausmai. Es piedāvāju tev sazināties ar mani un aprunāties.
Laipni lūdzam mājās, di Grīz!
18. nodaļa
Pēc tam es dažas minūtes atrados šoka sastingumā, bet tādā stāvoklī labāk jūtos vienatnē. Beiza izrādījās pietiekami saprotoša. Uz apziņas sliekšņa gailošā doma beidzot parādījās visā spožumā. Man nāksies padoties un atkal pieņemt kakla siksnu — no tā izbēgt nevarēja. Atmiņas par to nebija īpaši patīkamas — faktiski manas smadzenes galvaskausā sāka konvulsīvi raustīties.
Pēdējā laikā manai pelēkajai vielai bija gājuši cauri pārāk daudzi pārdzīvojumi, un es nevēlējos to atkārtošanu, bet tomēr tas bija neizbēgami. Kakla siksna un spīdzināšanas kaste bija mana plāna daļa — tās nāksies neitralizēt. Un tas nebūt nebūs viegli.
Es pārdomāju visus iespējamos variantus un kad uzbrukuma plāna melnraksts bija gatavs, aizsūtīju pēc Beizas, un paziņoju, ka gribu padoties.
— Jūs nevarat! — zvēru, ka šajās brīnišķīgajās lielajās acīs atmirdzēja asaras. — Atdot sevi tiem sātaniem, lai izglābtu sievieti. Ja vien visi šīs planētas vīrieši būtu līdzīgi jums. Tam nav iespējams noticēt…
Es pretojos impulsam izbaudīt nelielu sievietes sajūsminātību un aizgriezos, lai atvērtu vienu konteineru ar nogalināšanas rīkiem. Ieraugot granātas, Beiza ar interesi paskatījās manī.
— Tā būs operācijas otrā daļa, — es viņai paskaidroju. Par pirmo es parūpēšos pats, tā būs iekļūšana ēkā un Anželas atbrīvošana. Es ceru arī sagūstīt pelēko cilvēku, bet, ja tas mani aizkavēs, tad šo operācijas daļu atliksim uz nākošo reizi. Operācijas otrā daļa būs izkļūšana no Oktagona, un tam vajadzēs jūsu palīdzību. Man ir nepieciešams ēkas plāns; gribu parunāt ar kādu, kas labi zin, kur kas atrodas, varbūt ar kādu no štata remontstrādniekiem, lai varētu atrast vājās vietas. Vai jūs varat to izdarīt tagad?
— Tūliņ pat, — viņa atsaucās, aizskriedama. Uzticama gan mūsu meitene Beiza. Sāku rakņāties pa konteineru.
Kad mēs bijām gatavi doties ceļā, līdz rītausmai atlika vairs tikai pāris stundas.
Es pabeidzu savas operācijas daļas izstrādi, kaut arī noorganizēt bēgšanu nebija tik viegli. To nelielo spēku priekšā, ko varējām savākt, Oktagons ļoti stipri līdzinājās cietoksnim. Un mums ļoti traucēja jebkādu gaisa kuģu un smagā bruņojuma trūkums. Liekas, neeksistēja neviena izeja ne pa gaisu, nedz zemi. Bet kāds no štata remontstrādniekiem, kuru bijām atraduši un atvilkuši šurp, ar drebošu roku atzīmēja plānā glābjošu spraudziņu.
— Kabeļu tauva, ser un mem, iet zem ielas un sienām un iziet subpagrabā 17. Liels tunelis kabeļiem, telefoniem un visiem pārējiem sakariem.
— Tas, protams, čumēs un mudžēs no «blaktīm», — es piezīmēju. — Taču, ja pareizi visu ieplānosim, tam nebūs nekādas nozīmes. Pierakstiet, lēdij, jo es nemīlu atkārtoties. Lūk, kā norisināsies šī operācija.
Kamēr paveicām pēdējos priekšdarbus, līdz rītausmai atlika vairs tikai minūtes divdesmit un es viss biju noplūdis aukstiem sviedriem. Kad pa video piezvanīju Krajam, priekšējās daļas jau devās uz izejas pozīcijām. Mūs savienoja uzreiz un es ierunājos ātrāk, nekā viņš paguva ko iebilst.
— Es nekavējoties gribu redzēt Anželu un parunāt ar viņu, gribu būt pārliecināts, ka viņa ir sveika un vesela.
Krajs nestrīdējās. Viņš to bija gaidījis. Anžela parādījās Ievas kostīmā, un viņai ap kaklu es ieraudzīju to pašu nīsto kakla siksnu ar augšup ejošiem vadiem.
— Ar tevi viss kārtībā?
— Tieši tik jauki, cik vien tas iespējams šādā izskatā un stāvoklī un vienā telpā ar šo izdzimteni.
— Ar tevi neko nav izdarījuši?
— Pagaidām neko, ja neskaita to, ka mani vardarbīgi izģērba un uzmauca kaklā šo kakla siksnu, piestiprinot vadu pie griestiem tā, lai es nevarētu aizbēgt. Bet tu vari iedomāties, kādus draudus izteica šis pretīgais subjekts. Nedomāju, ka ar tādām smadzenēm spētu nodzīvot kaut minūti.
Viņa sastinga, acis izvalbījās, lai gan neaizvērās. — Krajs iešļircināja viņai nervu spīdzināšanas zāles. Tai mirklī es sapratu — ja Krajs nonāks manās rokās, viņam ir beigas. Viņa seja atkal parādījās ekrānā, un ar piespiešanos, uz kādu nekad nebiju uzskatījis sevi par spējīgu, mierīgi skatījos viņā un klusēju.
— Tagad tu ieradīsies pie manis, di Grīz, un padosies. Tev ir atlikušas vairs dažas minūtes. Tu zini, ko izdarīšu ar tavu sievu, ja neieradīsies. Ja padosies, viņu uzreiz atlaidīs.
— Kādas man ir garantijas, ka jūs turēsiet vārdu?
— Nekādas! Bet tev nav izvēles, vai ne tā?
— Es tur būšu, — teicu pēc iespējas mierīgāk un videofonu izslēdzu ne ātrāk, kā dzirdēju Anželas izsaucienu aiz kadra: — Nē!
— Vai drēbes jau ir izžuvušas? — es prasīju, velkot nost kreklu un zābakus.
— Nupat jau būs sausas, — Beiza atbildēja. Viņa un vēl kāda meitene turēja fēnus virs klizantiešu uniformas, kuru šim gadījumam biju izvēlējies. Tā bija caurcaurēm izmērcēta ķimikātu vannā un tagad steidzami tika žāvēta.
— Pietiks! Mes nevaram vairs ilgāk gaidīt.
Palika daži mitri plankumi, taču tam nebija nozīmes. Lejā pie viesnīcas mūs gaidīja rūcošs kuteris. Pagaidām viss gāja labi. Bet krastā stāvēja automobilis ar doktoru Mutfaku uz aizmugurējā sēdekļa. Viņš turēja uz ceļiem melnu koferīti un kaut ko burkšķēja zem deguna.
— Nepatīk man tas, — viņš norūca. — Tā ir ārsta ētikas kodeksa pārkāpšana.
— Karš — ikviena kodeksa pārkāpšana, ētiskā vai morālā — kroplība, pret kuru visi līdzekļi labi. Izdariet to, ko no jums prasu.
— Es to izdarīšu, nevar būt pat runas, taču cilvēkam ir atļauts izteikt piezīmes par darāmā ētisko pusi.
— Piezīmes izsakiet vesels, tomēr piepildiet arī šļirci.
Mēs apstājāmies blakusielā. Aiz stūra atradās Oktagons…
— Katalizatoru, — es teicu. — Un neizlejiet ne lāsīti. Tikai zem padusēm, tur, kur mitrumu neievēros.
Es pacēlu abas rokas un sajutu no konteinera nākušā šķidruma siltumu, bet pēc tam ātri tās nolaidu, iespiežot mitro audumu starp padusēm. Pēc tam izlīdu no mašīnas un iebāzu slapjo roku pa lodziņu. Man ādā iedūrās adata — lieta darīta. Griežoties gar stūri, dzirdēju, kā aizbrauc automobilis.
Gluži kā kalns manā priekšā iezīmējās Oktagons, aiz tā debesīs sāka svīst gaismiņa. Bijām novilkuši līdz pēdējam. Pie nama stāvēja divi pelēkie cilvēki. Tiem abiem bija no makstīm vēl neizvilktās gaus- pistoles. Viņi izskatījās ļoti pašpārliecināti. Es piegāju klāt, un viens no viņiem piesprādzēja man pie delnas roku dzelžus un ieveda pa durvīm, garām diviem klusējošiem sargkareivjiem.
Kāpjot augšā pa kāpnēm, es paklupu un sāku daudz uzmanīgāk skatīties zem kājām. Injekcija sāka iedarboties. Man negribējās neko runāt, bet mani konvojnieki, kā jau pierasts, to negribēja vispār nekad.
Viņi iegrūda mani istabā. Tur viņi izvilka savus lielgabalus un, kamēr noņēma rokudzelžus, turēja tos pavērstus pret mani.
— Apģērbu nost, — viens no viņiem pavēlēja.
Vajadzēja piepūlēties, lai nepasmaidītu. Blakus atradās fluoroskops un cita aparatūra, lai mani pārbaudītu. Šie subjekti bija palikuši uzticīgi šablonam, sekojot tai pat shēmai, tai pat rutīnai, kuru piemēroja jau tad, kad sagūstīja mani pirmo reizi. Vai tiešām viņi neapjēdza, ka rutīna bija lamatas un zaudēta spēle?
Nē, neapjēdza. Neveikli novilku drēbes un ļāvu viņiem padarboties ap sevi.
Viņi, protams, neko neatrada — atrast jau nebija ko. Vai, pareizāk, bija gan viena lieta, kuru, kā es cerēju, viņiem neizdosies neatrast. Tā arī notika.
Pārbaude vilkās lēnām, un es nevarēju vien sagaidīt tās beigas. No narkotikām galvā sāka savilkties migla, es jutos kā vatē ietīts. Injekcija droši vien bija sasniegusi savas iedarbības apogeju un drīz sāks atslābt. Iecerēto pasākumu nepieciešams paveikt, kamēr narkotikas darbojas maksimāli efektīgi, citādi visi priekšdarbi izrādīsies velti.
Uzvilkt šo, - pavēlēja koksejainais konvojnieks, un pameta man jau pazīstamo caurspīdīgo apģērbu. Pieliecos to pacelt — un man nācās apslēpt smaidu, kuru nevarēju noturēt. Darīts!
Viņi pacietīgi gaidīja, kamēr es nopūlējos ap drānām. Uzmanīgi sekoju saviem pirkstiem, lai droši zinātu, ka tie veic savu uzdevumu. Kad ap manu kaklu sasprādzēja kakla siksnu, es tik tikko atviegloti nenopūtos.
Viss gāja gandrīz pēc plāna, plus mīnus piecas sekundes. Kad viens no sargiem paņēma spīdzināšanas kasti, es zemu noliecu galvu, sekojot savām kājām, lai nepakluptu. Ja tas radīja nomāktības ilūziju, jo labāk. Mēs gājām pa garu gaiteni gar kāpnēm, un es domās atzīmēju to izvietojumu, lai iegūtu aptuvenu priekšstatu par attālumu, kas mūs šķīra no ceļojuma galamērķa.
Kraja midzenis! Viņš gaidīja aiz rakstāmgalda tik pat pacietīgi un neemocionāli kā zirneklis savā tīmeklī. Anžela sēdēja viņa priekšā ar griestiem piekarinātu moku kasti kaklā.
— Ar tevi viss kārtībā? — es prasīju, ienākdams pa durvīm.
— Protams. Nekas nav noticis. Tev nevajadzēja gan šurp nākt.
Līdzko es to izdzirdēju, tā pievērsu uzmanību Krajam, neaizmirstot
arī par sargu, kurš pievēra aiz mums durvis.
— Tagad jūs viņu atlaidīsiet, vai ne?
— Protams, ne. No tā mums nebūtu nekāda labuma, — runājot viņa sejas izteiksme ne drusciņ neizmainījās.
— Es arī nemaz nedomāju, ka atlaidīsiet. Vai jūs varētu pateikt, kā noķērāt viņu?
— Jūsu atmiņā bija precīzs jūsu sievas apraksts, un kad konstatējām, ka bēgšanā palīdzēja divas sievietes, gluži dabiski, pieņēmām, ka viena no tām varētu būt šī pati Anžela. Kompjūters atpazina viņu, tiklīdz tā ienāca ēkā.
— Mēs izdarījām lielu muļķību, tā riskējot, — es teicu, pagriezdamies ar seju pret Anželu, bet skatoties uz sargu. Viņš jau gatavojās kuru katru brīdi piekarināt manu kasti pie otra āķa griestos. Ja viņš to izdarīs — mēs esam lamatās.
Viss, ko varēju iespēt — mesties viņam virsū.
— Apstādiniet viņu! — iesaucās Krajs, un sargs, uzmetis man acis, ātri nospieda rindu sarkanu podziņu kastes vākā.
Nesākšu izlikties, ka tā bija patīkama sajūta. Sāpes bija pietiekami spēcīgas, lai nelabums plēstu manu kuņģi un sasietu mezglos muskuļus. Ieņemtās narkotikas bloķēja lielāko daļu sāpju, bet ne visas. Droši vien eksistēja dažas nervu takas, kas bija pieejamas šai kontrolei. Acis pieplūda ar asarām un caur to plīvuram varēju izšķirt savā priekšā zābaku un formas bikšu staru. Slikti.
Bet pēc tam sarga roka, kad viņš pieliecās, lai paceltu mani aiz apkakles. Es aši situ ar izstieptu vidējo pirkstu un ieskrāpēju viņam ādu uz delnas. Viņš tikai nodrebēja un turpināja liekties, līdz nokrita man blakus, izmetis vadības kasti. Tā nokrita tik tuvu, ka varēju aizsniegt un uzsist pa melno pogu.
Vienā mirklī sāpes izbeidzās. Es sāku rāpot un velties, cīnoties ar mezglā savilktajiem muskuļiem un cenšoties piecelties kājās.
Dažus mirkļus pēc tam, kad uzbruku sargam, situācija bija strauji izmainījusies. Anžela, turoties pie kakla siksnas un sāpēs locoties.
gulēja šķērsām pāri Kraja galdam. Pats Krajs stāvēja uz ceļiem aiz galda un stiepās pēc pistoles.
Es metos Krajam virsū tajā brīdī, kad viņš to pacēla. Es nokavēšu! Metos uz priekšu pārāk vēlu, viņš pagūs izšaut un ar to pašu pasaciņai būs beigas.
Bet tieši šai brīdī nodārdēja attāls sprādziens, nodrebēja grīda, no griestiem sāka birt putekļi un plastikas gabaliņi, apgaismojums iemir- gojās. Krajs to negaidīja, bet es šo vitāli svarīgo mirkli biju gaidījis, aizslīdēju pāri galdam un mans nags nočirkstēja pa viņa ādu.
Krajs izšāva, bet lode caururba pretējo sienu, jo šāviena brīdī viņš saļima bez samaņas. Anžela droši vien bija uzbrukusi viņam tajā pat mirklī, kad es uzbruku sargam, lekārusies vadā, viņa uzmeta kājas pietiekami augstu, lai iedodu Krajam vienu kārtīgu spērienu, kas viņu notrieca uz grīdas. Viņš atriebās, pieķerdamies tālvadībai ātrāk, nekā pistolei, un šis nelielais sadisma ekscess deva man iespēju tikt viņam klāt. Bet Anžela tagad maksāja par to.
Kad uzlīdu uz galda viņai blakus, nevarēju skatīties uz locošos ķermeni. Kraja krēsla priekšā atradās milzums pogu, es nesāku tās studēt, bet vienkārši atkabināju un izslēdzu kasti.
Anžela atvēra acis un gulēja nekustēdamās, kamēr rakņājos pa galda atvilktnēm, viņa vienkārši skatījās uz mani.
— Mīļais, tu neapšaubāmi esi ģēnijs! — viņa vārgi teica. Es atradu atslēgas un noliecos, lai atslēgtu kakla siksnu. — Kā tu to izdarīji?
— Pārspēju viņus viltībā, tas arī viss. Viņi neatrada manās drēbēs nekādus ieročus, tāpēc, ka pats apģērbs bija ierocis. Audums bija piesūcināts ar tanturalīnu, kas to pārvērta varenā sprāgstvielā. Es uzlēju drēbei šķidru katalizatoru zem padusēm, kur siltums tam neļāva reaģēt.
Kamēr biju formas tērpā, nekas nenotika, bet, tiklīdz viņi piespieda mani to novilkt — es biju pārliecināts, ka viņiem tas noteikti ir jādara — katalizators atdzisdams sāka darboties, un kad sasniedza kritisko punktu…
— Bums, un viss uzsprāga. Mans ģēnijs, — kad kakla siksna bija atvērusies, viņa pievilka mani sev klāt un dāvāja karstu skūpstu, kam es kādu laiku abildēju, fīdz atcerējos, kur atrodamies. Viņa ne visai droši piecēlās sēdus un mēģināja ielikt atslēgu manā kakla siksnā.
— Un tev, esmu pārliecināta, ir arī kāds asprātīgs izskaidrojums, kā tu nogalināji šos trakos?
— Viņi vēl nav beigti, vienkārši bez samaņas. Es uzasināju vienu nagu, bet pēc tam ieziedu to ar kalanītu.
— Protams! Tas ar aci nav saskatāms un atklāt kaut niecīgākās tā pēdas var vienīgi ar spektroanalīzi. Bet ar to ir vairāk kā pietiekoši, lai novestu saskrāpēto bezsamaņā. Kas tālāk?
— Telefona zvans, lai uzsāktu otro operācijas fāzi, ja sprādziens nebūs dzirdēts ārpus ēkas. Viņiem gan ir noklausīšanās ierīces… Pirms paguvu pabeigt frāzi, gaisma nodzisa. Tā kā šī istaba bija tumša, es apmaldījos un nokritu, pazaudēdams kontaktu ar realitāti.
— Anžela, — es pasaucu, jauzdams aizsmakumu savā balsī, — mani līdz matu galiņiem piesūknēja ar narkotikām, kas atslēdz gandrīz visus sāpju centrus. Tādēļ es arī spēju tikt galā ar sargu, neskatoties uz to, ka viņš ieslēdza elektrošoka kasti. Taču esmu kļuvis galīgi stīvs. Viss, ko varu darīt tumsā, ir klausīties, tev nāksies man palīdzēt.
— Kas man jādara?
— Atrod Krāju un atvelc viņu pie manis. Jāpaskatās, vai mēs nevaram viņu paķert fīdzi.
Anžela izvilka viņu no galdapakšas, spriežot pēc trokšņa, ne īpaši maigi, un palīdzēja uzvelt to man uz pleciem.
— Bet tagad izved mūs no šejienes. Tev nāksies mani vest, jo esmu pilnīgi nespējīgs pārvietoties šajā tumsā. Pārej gaiteņa otrā pusē, bet pēc tam pa kreisi, apmēram metrus četrdesmit, līdz iziesi pie kāpnēm, bet pēc tam līdz pašam galam lejā pa tām.
Anžela paņēma m?ni aiz rokas un mēs devāmies ceļā. Es kaut kur ietriecos, taču tā nebi,a viņas vaina, jo vēl nebija atjaunojusies taustes sajūta. Pa gaiteni virzījāmies vieglāk un ātrāk, jo tur viņa ar vienu roku turējās pie sienas. Tālumā atskanēja balsis un divi trīs cerīgi kaucieni. Mana sprāgstošā garderobe nodrošināja tīri nesliktu uzmanību novēršošu darbību, bet tumsā tas vispār bija lieliski. Pēc tam, tieši tajā mirklī, kad apsveicu pats sevi ar labu izdošanos, iemirgojās un iedegās gaisma.
Mēs apstājāmies, spilgtajā gaismā pamiruši un acis miegdami, jūtoties kā aktieri uz skatuves. Un, mazākais, ducis skatītāju, bet viņi visi mūs ignorēja, aizņemti ar savām nelaimēm un tik tikko apjauzdami viens otra klātbūtni. Mundierī tērpts resns ierēdnis ar šausmās ieplestām acīm uzskrēja mums virsū, pat neievērojis.
— Pie kāpnēm, ātri. — Es nokomandēju, un laidos aulekšiem ar lēkājošo Krāju plecos.
Tas, protams, bija pārāk labi, lai turpinātos ilgi. Avārijas apgaismojums iemirguļojās un sarkanīgā krēsla gatavojās izdzist pavisam. Tomēr mums pretim nākošajam kareivim bija pietiekami daudz laika apskatīties un pārdomāt, kas viņa priekšā notiek. Beidzot viņam pie- leca, ka kaut kas nav īsti kā nākas, un, izrāvis gauspistoli, viņš uzkliedza:
— Stāt!
Anžela savu revolveri bija turējusi gatavībā. Atskanēja viens pats šāviens un kareivis nokrita. Mēs aizkļuvām līdz kāpnēm, kad izdzisa gaisma.
Kāpšanas laikā manevrēt bija pagrūti, lai gan dažas sajūtas sāka atgriezties. Zināmā mērā es jau pats varēju sataustīt ceļu. Tomēr vienreiz izlaidu no rokām Krāju un, drusku pasmējušies, mēs viņu noripi- nājām lejā, bet pēc brīža es paklupu un, uzkritu virsū Anželai un mēs gandrīz nolidojām lejup ar galvām pa priekšu. Pēc tam sākām iet uzmanīgāk un vienu kāpņu laukumiņu zemāk kāds teica:
— Mēs gaidām, lai jūs izvestu laukā. Tikai stāviet, nekustieties.
Tā bija sievietes balss, un pie tam vēl nerunāja klizantiski, pretējā
gadījumā Anžela būtu iznīcinājusi visus uz kāpnēm stāvošos. Pēc mirkļa kādas rokas pieskārās manai galvai un uzlika smagas brilles. Tagad varēju visu redzēt asā kontrastā. Tās bija infrasarkanās brilles, bet mūs gaidošajai meitenei rokā atradās infrasarkanais starmetis. Sākām skriet, tad viņa kādu izsauca pa rāciju. Kāpņu galā mūs gaidīja Beiza.
— Lai jūs nepazaudētu, mēs izlikām cilvēkus uz visām kāpnēm. Tagad tie atgriežas.
Viņi savāca Krāju. Nejutu ne sāpes, ne nogurumu, taču pēc savu muskuļu vibrācijas jau paredzēju smagas sāpes, kad izbeigsies narkotiku iedarbība. Ātrā riksī mēs jozām uz dienesta tuneļa atvērtajiem žokļiem.
Uz turieni, — norādīja Beiza, — otrā galā gaida mašīnas.
19. nodaļa
Es stenēju pie katras kustības. Nedaudz skaļāk un teatrālāk, nekā vajadzēja, tomēr tas novērsa Anželas uzmanību no pašas nepatikšanām, liekot justies man nepieciešamai. Viņa klukstēja kā cāļu māte, apzinīgi liekot zem galvas spilvenus, ielejot man sāpju remdētāju un griežot augļus mazos gabaliņos.
Cerēju, ka šie sievas pienākumi neļaus viņai atcerēties spīdzināšanas kasti.
Istabā ieplūstošais gaiss bija silts, bet debesis kā vienmēr zilas.
— Vai ir kādi zaudējumi? — pajautāju.
— Nekādu, par kuriem būtu vērts runāt. Nedaudz apdegumu un skrambu, un daži viegli ievainojumi avangarda vidū. Viss norisinājās punkts punktā, kā tu biji ieplānojis. Tiklīdz meitenes izdzirdēja sprādzienu, viņas sajauca visus telefona vadus un radīja līnijā drausmīgu mudžekli. Pēc tam viņas izgāja pa tuneli un izslēdza avārijas apgaismojumu. Pārējo tu zini, jo izrādījies pietiekami laipns, lai nenokristu zemē, kamēr nebijām noļuvuši līdz mašīnām
— Es būtu bijis laimīgs to izdarīt ātrāk, taču mani nemaz nesajūsmināja doma, ka tikšu vilkts pa caurulēm. Beiz, tavas amazones, šķiet, vēl arvien nav visai augstās domās par vīriešiem. Varbūt viņas padarīs mani par goda meiteni?
— Labāk pieskatīsim, lai viņas tev neizdara ko citu. Nesen zvanīja dakteris Mutfaks un teica, ka ar Krāju jau var aprunāties.
— Tad ejam. Es ilgi un ar nepacietību gaidīju šo sarunu.
Izlīdu no gultas, manas locītavas iekrakšķējās, jutos kā tūkstošgadīgs vecītis. Man, tāpat arī Anželai, mugurā bija peldu kostīmi ar visiem piederumiem. Greznajā viesnīcā «Ringa» neoficiāls izskats bija reglamentā. Tādējādi, glābjot dzīvības, varēsim ienirt, ja tuvumā atkal parādīsies kareivji.
— Kas notiks, ja ar pārbaudi ieradīsies klizantieši? Ir plāns, kā noslēpt Krāju?
— Noslēpt — pats piemērotākais vārds. Tā kā viņš ir bez samaņas, viņu iespējams glabāt kāda ledusskapja dziļumos. Laba doma, īpaši, ja par viņu aizmirsīs un tur atstās.
— Atriebību — pēc tam, tagad — informāciju. Interesanti, kādus apburošus faktorus mūsu svešajā ir atklājis doks.
— Viņš nav svešais, — doktors Mutfaks uzstāja. Kamēr gulēju, viņš strādāja ar mazu, bet pilnībā apgādātu laboratoriju, kas bija viesnīcas minihospitāļa daļa. — Par to es varu likt ķīlā savu reputāciju.
— Vienīgā jūsu reputācija, kas man zināma, ir smadzeņu izspiedēja reputācija, — es sacīju. — Vai tad jūs varat būt pārliecināts?
— Es necietīšu, ka mani apvaino citplanētieši! — dakteris iekliedzās, niknumā tik ļoti izsliedamies, ka viņa pakausis gandrīz sasniedza manu plecu. — Pie apvainojumiem no sieviešu puses esmu jau pieradis, bet no citplanētieša… Tur, kur jūs tikāt radīts, vajadzētu zināt, ka visas medicīniskās izglītības bāze ir bioloģijas un fizioloģijas pamati. Ir sagadījies, ka mans hobijs ir citoloģija. Es varētu jums parādīt šūnas, kuras liktu pārsteigumā iekliegties, tādēļ zinu, ko runāju! Šī subjekta šūnas ir pilnībā cilvēciskas, tādējādi viņš ir cilvēks. Dzīvotspējīgs «Homo Sapiens».
— Bet atšķirības: tāds svešādums, ķermeņa zemā temperatūra, emociju trūkums un tā tālāk…
— Viss pilnībā cilvēcības un cilvēku valsts variantu ietvaros. Cilvēcei ir ļoti lielas adaptācijas spējas un paaudzes, kas izaugušas citos apstākļos, labi pielāgojas. Literatūrā ir minēti daudz eksotiskāki piemēri par mūsu indivīdu.
— Tātad, arī robots viņš nevar būt? — plaši iepletusi acis, nevainīgi prasīja Anžela, un palēca malā, kad es izstiepu roku, lai viņu saķertu. Manas teorijas, šķiet, īpaši augstu te nekotējās.
— Kad mēs varēsim ar viņu aprunāties? — vaicāju. — Drīz, drīz.
— Vai drīkstu painteresēties, ko jūs izdarījāt, lai piespiestu viņu atbildēt uz jautājumiem?
— Labs jautājums. — Mutfaks pieglauda savu sudrabaino bārdu ar tādu izteiksmi, it kā gatavotos atklāt medicīnas brīnumus profānam.
— Par cik tieši šis cilvēks ir atbildīgs par iejaukšanos jūsu smadzeņu darbībā, es nejutu to, ko pierasts saukt par ārsta atbildību pacienta priekšā, īpaši jau tad, ja pacients palīdzējis organizēt iebrukumu manā dzimtajā planētā.
— Tas ir labi no jūsu puses, dok.
— Tādējādi es nejutu ne mazākās šaubas, kad !?]»«■••> normālos domāšanas procesus mūsu, bet ne viņa labā. To izdarīt nebija viegli. Un es jutu līdzīgu morālu pārkāpumu tam, kāds tika izdarīts ar jums. Tomēr atbildību uzņemšos pats.
Man palīdzēja tas, ka atgādāšanas brīdī viņš bija bez samaņas. Es ieliku viltus atmiņas un izsaucu regresu attiecībā pret cilvēkiem un emocijām, uzstādīju atmiņu blokus un vispār izdarīju virkni šausmīgu lietu, par kurām līdz pat mūža beigām nesīšu krustu — atbildības krustu.
Doktors Mutfaks izskatījās tā, it kā kuru katru mirkli varētu sākt raudāt, un es paplikšķināju viņam pa plecu.
— Jūs, dakter, esat frontes priekšējās līnijas kareivis, kas visu dara uzvarai, un mēs jūs par to ļoti cienām.
— Es gan ne, tomēr nesākšu tagad par to uztraukties, — viņš nopurinājās un atkal kļuva zinātnes cilvēks. — Pēc dažām minūtēm gribu izvest pacientu no dziļa transa. Viņš izskatīsies pamodies, taču apziņa neorientēsies apkārtējā vidē. Viņa emocijas būs apmēram ieinteresēta divgadīga zēna līmenī. Atcerieties to! Pārāk neforsējiet ar jautājumiem un neizturieties naidīgi. Viņš no visas sirds centīsies palīdzēt, taču pieeja informācijai daudzos gadījumos nebūs viegla. Esiet pretimnākoši un pārfrāzējiet jautājumu. Jūs esat gatavi?
— Domāju, jā, — es teicu, lai gan ar lielām grūtībām varēju iedomāties Krāju izpalīdzīga zēna veidolā.
Mēs ar Anželu soļojām aiz daktera uz blāvi apgaismoto hospitāļa palātu. Kad ienācām, pie gultas sēdošais sanitārs piecēlās. Mutfaks ieregulēja apgaismojumu tā, lai lielākā daļa kristu uz Krāju. 3et pēc tam izdarīja viņam injekciju.
— Tam jāiedarbojas ātri, — viņš paskaidroja.
Kraja acis bija aizvērtas, seja atslābusi un nekustīga. Viņa galvaskausu ietina marles saites, no kuru apakšas uz blakus stāvošo iekārtu stiepās vadi.
— Mosties, Krāj, mosties, — paklusu teica ārsts.
Kraja seja nodrebēja, vaigi noraustījās un acis pavērās. Sejā bija bezrūpīga miera izteiksme, bet lūpās vāja smaida pēdas. — Kā tevi sauc?
— Krajs, — viņš klusu ierunājās zēniskā balsī. Nebija ne miņas no pretošanās.
— No kurienes tu ieradies?
Viņš sarauca pieri, mirkšķinot acis un skatoties manī, izdvesa kaut kādas skaņas. Anžela noliecās un, draudzīgi papliķējusi viņam pa roku, ierunājās:
— Tev ir jānomierinās, nesteidzies. Tu šeit ieradies no Klizantas, pareizi?
— Pareizi, — viņš pamāja un pasmaidīja.
— Bet tagad padomā, tev taču ir laba atmiņa, tu esi dzimis uz Klizantas? — Es…, manuprāt, ne. Es biju tur, dakter, ilgu laiku, taču dzimis neesmu tur. Es piedzimu mājās.
— Mājās — tas ir uz citas planētas, citā pasaulē?
— Pareizi.
— Vai tu nevarētu man pateikt — kam līdzinās tavas mājas?
— Aukstumam.
Kad tas tika pateikts, viņa balss bija tik pat ledaina kā šis vārds, vairāk līdzīga iepriekšējā Kraja balsij, un viņa seja pakāpeniski izmainījās, atspoguļodama domas, kuras kā atbalss atsaucās viņa vārdiem.
— Vienmēr aukstums. Nekā zaļa, nekas neaug, vienmēr aukstums. Nākas mīlēt aukstumu, bet es nekad neesmu to mīlējis, lai gan sadzīvot varu. Ir siltas planētas un daudzi no mums aizbrauc uz tām. Bet mūsu nav daudz. Mēs ne īpaši bieži redzam viens otru, un nedomāju, ka mīlam cits citu, un kālab lai mīlētu? Sniegā, ledū un aukstumā nav ko mīlēt. Mēs ķeram zivis, tas arī viss, sniegā nekas nedzīvo, visa dzīvība ir jūrā. Reiz iebāzu roku ūdenī, tomēr ūdenī izdzīvot es nevaru. Turpretim tās var un mēs viņas ēdam. Ir arī siltākas planētas.
— Līdzīgas Klizantai? — es prasīju tik pat klusi kā Anžela. Viņš pasmaidīja.
Līdzīgas Klizantai. Visu laiku silts, pat karsts, pārāk karsts, taču man nav nekas pretim. Dīvaini redzēt uz sauszemes arī citus radījumus. izņemot cilvēkus. Un daudz zaļuma.
— Kā saucas mājas, aukstās mājas? — es nočukstēju.
Transformācija notika acumirklī. Krajs sāka locīties uz galda, viņa
seju sašķobīja dažādas grimases, acis plaši iepletās un stingi blenza vienā punktā. Doktors Mutfaks kliedza viņam, lai aizmirst jautājumu un guļ mierīgi, tai pat laikā cenzdamies iedurt adatu lēkājošajā rokā. Tomēr bija jau par vēlu. Manis izsauktā reakcija turpinājās un tikai īsu brīdi Kraja acīs parādījās kaut kas saprātīgs un arī naids, kad atjēdzies viņš saprata, kas notiek.
Bet tikai uz Tsu mirkli, pēc brīža viņa mugura izliecās mēmās spazmās un Krajs sabruka, sastindzis un nekustīgs.
— Miris, — paziņoja dakteris Mutfaks, uzmetis acis aparatūras rādītājiem.
— Sesija bija noderīga, — piezīmēja Anžela, pieiedama pie loga un atvilkdama aizkarus. — Laiks izpeldēties, ja tu, dārgais, jūties uz to spējīgs, bet pēc tam mums nāksies izdomāt paņēmienu, kā sadabūt doktoram citu pelēko cilvēku. Tagad, kad zinām, kādu sfēru nedrīkst aizskart, mēs piespiedīsim viņu nopratināšanas laikā izvilkt ilgāk.
— Es nevaru! — dakteris atsprāga. — Tikai ne to! Mēs viņu nogalinājām! Es viņu nogalināju! Viņam bija implantēta pavēle, kurai nav iespējams pretoties — nomirt, bet neatklāt, kur atrodas viņa planēta. To var ielikt — tiekšanos pēc nāves. Tagad es to ieraudzīju. Un vairāk negribu!
— Mēs esam audzināti dažādi, dakter, — mierīgi un bezkaislīgi piemetināja Anžela. — Es nošautu Krajam līdzīgu izdzimteni kaujā, un neizjūtu nekādas citas jūtas tādēļ vien, ka viņa nāve iestājās šādā veidā. Jūs zināt, kas viņš ir, un ko izdarījis.
Es neteicu neko. Biju vienisprātis ar abiem. Ar Anželu, kura redzēja Galaktikās džungļus ar to likumiem, un arī ar doktoru — humānistu, kurš bija izaudzis matriarhātā, stabilā un nemainīgā. Viņiem abiem bija taisnība. Interesants dzīvnieks ir cilvēks.
— Atpūtieties, dok, — es devu padomu. — Iedzeriet vienu no savām kapsulām. Jūs jau diennakti esat uz kājām un tas nāks tikai par labu. Mēs satiksimies, kad jūs pamodīsieties, bet līdz tam labi atpūtieties.
Es paņēmu Anželu aiz rokas un aizvedu prom no sadrūmušā mazā cilvēciņa, kurš satriekts blenza grīdā.
— Tev taču nav līdzjūtības pret šo izdzimteni? — jautāja Anžela. paužot man savas otršķirīgās rūpes, kas aptuveni nozīmēja: «Es nemeklēju nepatikšanas, bet, ja tās gribi — tu viņas arī dabūsi».
— Es? Uz to ir mazas izredzes, mīļā. Krajs ir tas, kurš nesen izritināja man smadzenēs dzeloņdrātis un mēģināja to pašu izdarīt arī ar tevi. Man vienīgi žēl, ka nevarējām izspiest ko vairāk, pirms viņš mūs pameta.
— Nākošais izstāstīs vairāk. Vismaz tagad mēs zinām, ka tava ideja ir pareiza. Viņi it kā nav svešie, tomēr nav arī Klizantas iedzīvotāji. Ja spēsim viņus iznīdēt tur, tad varēsim apturēt visu šo iebrukumu.
— Vieglāk iedomāties, nekā sasniegt. Labāk izpeldēsimies, bet pai to domāsim, kad atgriezīsimies, — pie dzēriena glāzes.
Ūdens atslābināja manus muskuļus, radīdama milzu izsalkumu un slāpes. Pa radio izsaucu kalpotājus un devu rīkojumu.
Kad iznācām no ūdens, mūs jau gaidīja gaļa un alus, kas tikai daļēji remdēja manu izsalkumu, tomēr deva iespēju aizkļūt līdz numuram un ķerties pie daudz izsmalcinātākām pusdienām.
Septiņi ēdieni: asā zupa burādiešu gaumē, gluži vai tīra uguns, zivs, gaļa un citas delikateses, pārāk lielā skaitā, lai pieminētu. Anžela mazliet ieēda un iemalkoja no savas glāzes, bet es tai laikā tiku galā ar lielāko daļu ēdienu.
Sātīgi paēdis, es nopūzdamies atslīgu krēslā.
— Visu pārdomāju — es paziņoju.
— Tu mani gandrīz vai piemuļķoji. Man likās, ka tu tikai šķini visu iekšā kā cūka pie siles.
— Tikai pietaupi savu humoru. Smags nakts darbs pelna labu ēdienu dienā. Klizanta, lūk, mūsu problēma, vai, drīzāk, pelēkie ļaudis, kuri tik stingri kontrolē tās ekonomiku. Varu saderēt, ja mēs spētu no viņiem atbrīvoties — Klizantai zudīs tik nepārvaramā interese par zvaigžņu iekarojumiem.
— Tas ir visai vienkārši: ieplānotu slepkavību programma. Viņu nevar būt īpaši daudz. Krajs pats par to teica. Vajag izrēķināties ar viņiem. Es ar prieku ķeršos pie šāda uzdevuma.
— O, nē, tu neķersies gan. Mana sieva nekļūs par algotu slepkavu. Tas nav tik vienkārši — ir fiziski, ir morāli. Pelēkie ļaudis var noorganizēt sev labu apsardzi. Bet tas — mērķis attaisno līdzekļus — ir bankrota politika. Tu redzēji, kas notika ar dakteri Mutfaku, kad viņš izmantoja savai morālei nepieņemamus līdzekļus. Mēs ar tevi, mana mīlestība, esam darināti no izturīgāka materiāla, tomēr arī mūs ietekmēs, ja uzsāksim slaktiņu…
Viņa nobāla un es nožēloju, ka viņai to teicu. Satvēru Anželas roku.
— Es negribēju runāt tādā nozīmē, es nerunāju par pagātni.
— Es zinu, bet tik un tā tas uzvandīja nepatīkamas atmiņas. Aizmirsīsim par slepkavībām. Ko vēl var darīt?
— Daudz ko. Esmu pārliecināts, ka ir iespēja sagraut izpletušos klizantiešu impēriju.
Anžela pacēla pie lūpām glāzi un viņas pierē parādījās apburoša grumbiņa.
— Kā būtu ar kontrrevolūciju un dumpju organizēšanu iekarotajās planētās? — viņa piedāvāja. — Ja klizantieši būs aizņemti ar cīņām tikko iekarotajās planētās, viņi neko īpaši nevarēs paplašināt savus īpašumus.
— t<? tu es< "fegan tuvu vajadzīgajai idejai, tomēr r?e gluž: par°; zi. Mēs neko īpašu nevaram gaidīt no pretošanās kustības uz šīm planētām, ja Burādas piemērs tev vispār ko izteic. Tu dzirdēji, ko teica Beiza — cīņas rimst terora dēļ. Ja nogalini vienu no viņiem, pretī tiek noslaktēti divdesmit burādieši.
Šī tauta pēc daudzām miera paaudzēm vairs psiholoģiski nav spējīga uz partizāņu karu. Es pat šaubos, vai klizantieši tik nežēlīgi reaģētu, ja vien viņus nepiespiestu visu organizējošie un pārvaldošie pelēkie cilvēki. Kareivji vienkārši izpilda pavēles, bet pavēļu izpildīšana vienmēr bijusi klizantiešu spēks. Mēs nekad neapturēsim šos ļaudis, cenšoties aiz viņu mugurām iedegt sīkus dumpjus. Tomēr tev ir taisnība par nepatikšanu radīšanu uz dažādām planētām… Visa klizantiešu ekonomika un kultūra ir radīta uz nepārtrauktu karu. Tas līdzinās kādai neprātīgai dzīvības formai, kurai jāturpinās un jāattīstās vai jāmirst. Pati par sevi Klizanta nevar būvēt un apgādāt savas flotes, tai vajag paļauties uz iekarotajām planētām. Šīs planētas atrodas pilnīgā Kli- zantas kontrolē, tādējādi ir spiestas pieņemt pasūtījumus un ražot produkciju, un iebrukumi veļas tālāk un tālāk, un neviens nevar apturēt šos iekarotājus.
— Es gribētu gan, lai klizantiešu iekarojumi būtu tās neprātīgās dzīvības formas, par kurām tu runā. Kaut kāda zaļa kroplīga jaunaudze. Mēs varētu to nīdēt ar visām saknēm, noraut dzinumus… — Viņa pārlauza uz pusēm mīkstu bulciņu, lai man nodemonstrētu, ko ar to domājusi, bet pēc tam nokoda gabaliņu.
Kad Anžela atkal sāka runāt, es sapratu, ka nepieciešams padomāt.
— Stop! — es pavēlēju. — Neko nerunā. Es domāju. Es kaut ko redzu, tas gandrīz jau ir šeit.
Pēc tam sāku staigāt turpu šurpu pa istabu, saskaitot divi un divi, iegūstot četri, pievienojot četri un iegūstot astoņi, un risināju citus tamlīdzīgus matemātikas un loģikas uzdevumus. Tapa skaidrs. Viss noskaidrojās, visas detaļas nostājās savās vietās, bet es sabruku krēslā un pieķēros glāzei.
— Esmu ģēnijs! — es paziņoju.
— Zinu. Tieši tādēļ arī izgāju pie tevis. Fiziski tu esi ļoti nepievilcīgs.
— Drīz tu lūgsi par to piedošanu, sieviete, bet tagad iedzersim par manu plānu un uzvaru.
Mēs saskandinājām un iedzērām.
— Par kādu plānu?
— Pagaidām vēl nevaru pateikt, izņemot faktu, ka tu par to ņirgāsies, jo tas vēl nav detalizēts. Taču tiks izstrādāts. Kā tu domā, vai pelēkie cilvēki ir paziņojuši par Kraja nolaupīšanu?
— Šaubos. Mēs neko neesam dzirdējuši pa komandtīklu, kuru noklausāmies. Un esmu pārliecināta, ka tas nebūt nav notikums, par kuru viņi gribētu informēt ierindas klizantiešus.
— Tā es arī domāju. Pievieno viņu egocentrisko attieksmi vienam pret otru. Esmu nolēmis izspēlēt faktu, ka par Krāju nav bijis plaša mēroga paziņojuma.
— Kā?
— Sadabū grimu un inventāru plastiskajai operācijai. Esmu nolēmis iekļūt kara bāzē Kraja izskatā. Man tur jāizdara vairākas svarīgas lietas.
Anžela jau gribēja protestēt, bet es pacēlu pirkstu un viņa apklusa. Gluži tāpat darīju es, kad viņa devās uz Oktagonu. Viņai nebija, ko teikt, un viņa to apzinājās.
Anžela aizgāja pēc pieprasītā inventāra.
20. nodaļa
Man bija vajadzīga klizantiešu pase un es to ieguvu visvienkāršākajā veidā — no ienaidnieka. Tā kā nebiju apmierināts ar grimēšanas darbu rezultātiem, operāciju nolēmu uzsākt pustumsā, kad apmānam piepalīdzēs vājais apgaismojums.
Ieģērbts Kraja mundierī un nesdams savu personīgo čemodāniņu, kopā ar Gamalu devos uz Oktagonu. Gamals bija palīgpolicijas spēku virsnieks, tas ir, vīrietis, jo lielāko daļu bruņoto spēku veidoja sievietes. Es gan būtu devis priekšroku kādai no meitenēm — viņas likās vairāk pārliecinātas par sevi, taču pašlaik uz planētas atradās vienīgi no vīriešiem sastāvošie bruņotie spēki. Saujiņa klizantiešu sieviešu nebija ņemamas vērā.
Gamals izskatījās mazliet nervozs un man nemaz nepatika kā viņš izbolīja acis, tomēr nācās vien iztikt.
— Tu saprati savu lomu? — es viņam jautāju, iegrūzdams parādes durvju dziļuma ēnā.
— Jā, ser, dabiski, ka sapratu.
Vai tik viņam neklabēja zobi? Grūti pateikt. Katram gadījumam izvilku mazu pudelīti, ko dakteris Mutfaks bija iedevis lietošanai ārkārtējā gadījumā.
— Paņem divas tabletītes, pārkod un norij. Tās ir laimes kapsulas, kam jāpaceļ tavs kaujinieciskais gars, neliekot dejot pa ielām.
— Es ne…
— Tagad tu «jā». Ņem ciet.
Viņš norija, un es aizšmaucu pie Oktagona, turoties ēnā un uzmanīgi lūrot gar stūriem, pirms uzsāku savu spēli. Pat tik vēlā stundā ēkas pagalmā iebrauca un no tā izbrauca mašīnas. Tomēr man tas nepalīdzēs.
Visbeidzot piebrauca neliela mašīna, izmeta divus virsniekus, bet pēc tam sakustējās manā virzienā. Visas sistēmas darbojās normāli. Izgāju uz ielas tieši tās priekšā un pamāju ar roku, automobilim nokauca bremzes un tas apstājās, gandrīz aizskāris mani ar priekšējiem bamperiem. Vadītājs izskatījās nobijies un es centos viņu noturēt šādā stāvokfī.
— Jūs vienmēr tā braucat?
— Nē, ser, bet…
— Pietaupi savas atvainošanās, mani tās neinteresē, — kamēr šoferis turpināja vārstīt muti, es iekāpu mašīnā un apsēdos viņam blakus. — Brauciet tālāk, es pateikšu, kur nogriezties.
— Ser, šī mašīna, es gribu teikt, ka…
Viens vienīgs ledaini krajisks acu skatiens lika viņam novīst kā ziediņam salā, un viņš iedarbināja mašīnu.
Tiklīdz izbraucām ārpus Oktagona redzamības robežām, es pavēlēju apturēt un saspiedu viņam zem deguna miega kapsulu. Biju pārliecināts, ka atpūta viņam netraucēs. Bet pēc tam aizvedu bijušo vadītāju uz vietu, kur gaidīja Gamals. Viņš atvēra stacionārās noliktavas durvis, un klizantiešu kareivi aiznesām uz turieni. Pēc kapsulas iedarbošanās viņš nogulēs līdz rītam. Kamēr Gamals pārģērbās jaunajā formā, es rūpīgi paliku gulošajam zem galvas un kājām papīra paciņas.
— Tu zini, kā jāvada šī mašīna? — prasīju.
— Vajadzētu zināt, tā ir viena no mūsu mašīnām, viņi ir to nozaguši un uzzīmējuši virsū savu netīro karogu.
— Atkal atgūtā kara trofeja! Bet tagad aizved mani uz kosmoostu. Un neapstājies pie vārtiem, vienkārši piebremzē un turpini braukt. Tas viss ir blefs, tā kā turi degunu gaisā un pacenties neizskatīties tik nobijies. Esi vīrietis.
— Es arī esmu vīrietis, — viņš nostenējās, — bet tā ir sieviešu darīšana. Nevaru saprast, kā vispār ļāvu sevi uz kaut ko tādu pierunāt.
— Aizveries un brauc, un iedzer vēl pāris tabletes.
Kosmoosta atradās mums priekšā un es vairāk uztraucos par savu
vadītāju, nevis par ko citu. Redzēju, kā viņi aizvācās no Kraja ceļa. Pieņēmu, ka Krāju pazīst visi, un tagad pārbaudīju šo teoriju dzīvē. Kad mēs parādījāmies, sargkareivji izstiepās miera stājā, seržants sāka kaut ko runāt, bet es viņu pārtraucu.
— Turieties tālāk no šī telefona. Es gribu aprunāties ar dažiem cilvēkiem un nevēlos, lai jūs viņus brīdinātu. Vai zināt, kas ar jums notiks, ja iedomāsieties nepaklausīt?
Pēdējos vārdus man nācās gandrīz izkliegt, jo Gamals piebremzēja tikai nedaudz un mēs aiztraucāmies garām sargiem. Tomēr viņi droši vien sadzirdēja, jo pat nemēģināja tuvoties telefonam. Pirmais solis.
— Es nevaru to izdarīt! — pēkšņi ieraudājās Gamals un sagrieza stūri, lai dotos atpakaļ uz vārtiem. — Es braucu mājās. Nekad neesmu jutis aicinājumu strādāt policijā, tās visas ir manas mātes idejas, kura gribēja meitiņu un iztaisīja no manis meiteņpuiku
Bet es gribēju būt vienkāršs mājsaimnieks, tāpat kā mans tēvs…
Vārti tuvojās milzīgā ātrumā, un es, nikni izlamājies, saspiedu viņa deguna priekšā miega kapsulu, tad strauji pārtvēru stūri. Vadīju mašīnu ar vienu roku un veicu vēl vienu pagriezienu, mēs aiztraucāmies naktī. Es pavilcinājos, apsverot, ko par redzēto nodomās sargkareivji. Cīnoties ar vadību, paguvu iebraukt mašīnu aiz viena no angāriem, pirms Gamala kāja noslīdēja no pedāļa un motors noslāpa.
Automobiļa aizmugurējā sēdeklī atradās kaut kādas kastes un ķīpas ar kareivju veļu. Es visu izmetu ārā, izņemot segas, ar kurām apklāju uz grīdas gulošo Gamalu.
Man laikam gan vajadzēja viņu nošaut vai vienkārši izmest ārā. Taču tā nebija viņa vaina, ka ir piedzimis par vīrieti matriarhātā. Kamēr neviens mašīnai netuvosies, mēs būsim drošībā. Taču par Kraja mašīnu neviens neizrādīja interesi. Piebraucu pie liela transporta kravas kuģa un apstājos tā patālāk no ieejas ugunīm. Tagad otrais solis.
— Jūs zināt, kas es esmu? — noprasīju pie trapa stāvošajam virsniekam. Mana balss bija auksta un tukša.
— Jā, ser, zinu. — Viņš stāvēja miera stājā, stingi skatīdamies sev priekšā.
— Lieliski, tad paziņojiet vecākajam mehāniķim, lai viņš sagaidītu mani uz «A» klāja.
— Viņa nav uz kuģa, ser.
— Es atzīmēšu šo kareivja pienākumu nepildīšanu, un jūs to paziņosiet, kad viņš atgriezīsies. Dodiet tad viņa palīgu.
Un, nepagodinājis viņu vairs ne ar skatu, aizsoļoju garām, bet kareivis pieleca pie telefona. Kad aizkļuvu līdz «A» klājam, mani tur jau gaidīja eļļainā kombinezonā tērpies mehāniķis, kurš nervozi slaucīja rokas lupatiņā.
— Atvainojiet, mēs izjaucam vienu no ģeneratoriem… — balss apsīka un apklusa pavisam, kad es caururbu viņu ar skatienu.
— Zinu, ka jums tas nav kārtībā, un tieši tādēļ arī esmu šeit Aizvediet mani uz mašīntelpu.
Viņš aizsteidzās, turpretī es, smagi lāčodams, devos nopakaļ. Tas izdosies pat vieglāk, nekā domāju. Kad ienācām, trīs nobāluši ierindnieki atrāva acis no ģeneratora iekšām.
— Izlieciet viņus ārā, — pavēlēju un man divreiz nenācās atkārtot.
Ieskatījos atvērtajā ģeneratorā un dziļdomīgi pamāju, it kā saprazdams, kas tur tiek labots. Apsekojot telpu, apstājos pie hiperdzinēja ģeneratora un uzmetu acis ar nepazīstamiem simboliem klātajai rūpnīcas markai.
— Kādēļ jūs izmantojat šo modeli?
Es vēl nekad nebiju redzējis mehāniķi, kurš nevarētu neko pateikt par ikvienu viņa uzraudzībā atrodošos mehānismu, un šis nebija izņēmums.
— Mēs zinām, ser, ka šis ir novecojis modelis. Taču maiņa neatnāca pietiekami ātri, lai to varētu uzstādīt un sabalansēt līdz lidojumam.
— Atnesiet man tehnisko izziņu grāmatu.
Tiklīdz viņš pagriezās ar muguru pret mani, es saspiedu čemodāna rokturi un rokā ieslīdēja spridzeklis. Es to uzstādīju uz četrdesmit minūtēm, iedarbināju un aktivizēju līmes molekulas tā apakšā. Pēc tam iegrūdu zem hiperdzinēja ģeneratora biezās statnes, kur to nevarēja ievērot.
Ātri pāršķirstījis atnesto izziņu grāmatu un daudznozīmīgi pasmīkņājis par dažām lapām, es to atdevu atpakaļ. Sajutu kaunu, ka darbiņš izrādījās tik viegls.
— Parūpējieties, lai darbs tiktu pabeigts ātri, — es aizejot pavēlēju, neko neprecizēdams, tomēr saņēmu dedzīgus apliecinājumus, ka tā arī tiks izdarīts.
Atkārtoju savu manevru uz cita kuģa. Tieši ap to laiku, kad sapratu, ka kuģis man atgādina kaut ko pazīstamu, pa trapu nokāpa Ostrovs un pagriezās ar seju pret mani.
Šī negaidītā sastapšanās mani satrieca tāpat kā viņu. Taču viņa balss izmainījās, acis izbolījās un Ostrovs sastinga kā pamiris, kamēr es, spēlējot Kraja lomu, tikai auksti blenzu viņā. Vai Ostrovs mani atpazina?
Es dzīvoju ar viņu vienā istabā un dzēru no vienas pudeles. Kraja izskats bija labs, bet vai varēju būt pārliecināts, kā tas izturēs man labi pazīstama cilvēka pārbaudi.
— Nu? — es beidzot nočukstēju, kad viņš neizrādīja vēlmi ne runāt, ne kustēties, bet tikai skatījās manī ar padevīgu skatu.
— Atvainojiet, ser, jūs pārsteidzāt mani nesagatavotu. Nebiju gaidījis jūs šeit ieraudzīt, ja saprotat, ko es domāju, — viņš sāka svīst, bet es turpināju klusēt. — Jūsu balss… — viņš beigu beigās ierunājās.
— Vai kaut kas noticis? Protams, ir noticis. Es zināju, ka nevaru piespiest savu balsi skanēt kā īstajam Krajam, īpaši jau tā priekšā, kas pavisam nesen bija runājis ar viņu kā Vasjka. Zināju, ka viens čuksts ir ļoti līdzīgs citam, taču viņam par to neteicu. — Ievainojums, — es nočerkstēju. — Galu galā ir taču karš, un daži no mums tajā arī cīnās.
— Jā, protams, es saprotu.
Es devos tālāk, bet viņš mani pasauca, un es, aukstā nepacietībā atkal pagriezos.
— Atvainojiet par traucēšanu, ser. Es vienkārši gribēju uzzināt, vai neesat kaut ko dzirdējis par Vasjkas atrašanās vietu…
— Tas nav īstais vārds. Viņš ir spiegs. Jūs taču negrasāties turpināt pazīšanos ar spiegu?
Ostrovs nosarka, tomēr turpināja:
— Nē, protams, nē, viņš pats par sevi saprotams, ir spiegs. Taču mēs vienu laiku bijām draugi un tad viņš bija neslikts cilvēks. Es vienkārši interesējos.
— Interesēšos es, bet jūs rūpējieties par pilotāžu.
Pēc šiem tīri krajiskajiem vārdiem es aizdimdināju uz kuģi. Ostrovs mani pārsteidza ar šo turēšanos pretī Krajam, kaut kas dziļi iekšā viņa alkoholiķa ādā cīnījās par cilvēcīgas būtnes atbrīvošanu.
Ielikt kārtējo bumbu izrādījās tik pat viegli kā pirmo. Braucot ar mašīnu, jau paguvu mīnēt septiņus kuģus, kad pirmās mīnas sprādziens pārsteidza mani astotā mašīntelpā.
— Kas tas ir? — es jautāju, izdzirdis attālas sirēnu skaņas.
— Nav ne jausmas, — atbildēja padzīvojis mehāniķis, un atkal norādīja uz dzinēju. — Tās impulsu caurulītes ir otršķirīgas un draņķīgas, bet jaunas es nespēju dabūt…
— Neesmu intendants, — norūcu. — Ejiet un uzziniet, kas noticis.
Kamēr viņa nebija, es uzstādīju mīnu uz trim minūtēm un paslēpu
zem statņiem.
— Kas tur ir? — es prasīju, sagaidot viņu trapa galā.
— Sprādziens uz viena no kuģiem, ser. Mašīntelpā.
— Kur? Man tas ir jāapskata!
Šos vārdus izkliedzu, jau skrienot lejā pa trapu. Tagad sprāgt vajadzēja gandrīz visām mīnām un sāks birt atskaites. Sākotnējā sajukuma laikā man vajadzēja pamest kosmoostu. Tādēļ, ka viņi pietiekami ātri apkopos informāciju un konstatēs, ka sprādzieni notikuši uz kuģiem, kur pabijis Krajs. Diezin vai Krāju uzreiz turēs aizdomās, tomēr vadība droši vien gribēs ar viņu aprunāties, lūk, no tā gan man vajadzēja izvairīties.
Pieejot pie savas mašīnas, ieraudzīju, ka tai blakus stāv divi policisti.
— Ko jūs šeit darāt?
— Mēs ieraudzījām uz aizmugurējā sēdekļa gulošu šo te cilvēku. Viņš sarunājās pats ar sevi un nodomājām, ka viņš ir piedzēries, līdz neizdzirdējām, ka viņš runā valodā, kas līdzinās tai, kurā runā uz šīs planētas. Jūs zināt, kas viņš ir?
Es nevilcinājos — tas ir karš un kareivji iet bojā dažādu iemeslu dēļ.
Mana balss iekļuva Gamala apdullinātajās smadzenēs, tāpēc ka viņš pacēla galvu un, lai arī cik vāji burādietim bija nervi, viņš izrādījās vesels kā vērsis, ja jau varēja kustēties pēc tādas gāzes devas. Viņš nopūtās, bet pēc tam ieķērās manī un iekliedzās:
— Jums man jāpalīdz! Aizvediet mani prom, viņi mani nogalinās! Tā vispār bija kļūda — vest mani šurp.
— Ko viņš runā? — painteresējās viens no policistiem.
— Nav ne jausmas, lai gan sāku domāt, ka viņš var būt tas spiegs, kurš izraisīja diversiju mašīntelpā. Ielieciet viņu aizmugurējā sēdeklī un brauciet līdzi. Es zinu, kā piespiest viņu runāt sakarīgi.
Ieslēdzis pirmo ātrumu, sāku braukt uz kosmoostas izeju. Taču pie vārtiem stāvošais virsnieks pacēla roku, un, lai viņu nenotriektu, biju spiests nobremzēt.
— Jūs nedrīkstiet izbraukt, bāze ir slēgta. — Viņš bija ar aukstām acīm, cietu seju un ļauns. Gluži tāpat kā es.
— Es aizbraucu. Pietaupiet savus spēkus un pavēles citiem.
— Man ir pavēlēts aizvērt vārtus visiem bez izņēmuma.
— Šeit ir gūsteknis, kurš var būt diversants un divi viņu apsargājoši cilvēki. Jūsu profesionālā centība ir slavējama, kaptein, taču jums jāzin, ka es esmu tas, kurš dod pavēles, nevis tām pakļaujas.
— Jūs nevarat izbraukt.
Viņš bija vai nu ietiepīgs (īdz ārprātam vai arī viņam bija īpaša pavēle attiecībā uz mani. To noskaidrot nebija laiks.
Logā ieraudzīju vienu no kareivjiem runājot pa telefonu un inetui skatus uz manu pusi. Izrāvu pistoli un pagriezu to pret kapteini.
— Nost no ceļa, vai arī es jūs nošaušu. — Es teicu pēc iespējas garlaikotākā tonī.
Viņš pastiepās pēc savas pistoles, bet tad apstājās. Vēl mirkli viņš vilcinājās un es ieraudzīju tā acīs parastās bailes. Kapteinis negribīgi pagāja malā un es traucos uz priekšu. Ar acu kaktiņu vēl ieraudzīju kareivi, kurš izskrēja no sardzes mājiņas un kaut ko kliedza nopakaļ aizbraucošajam automobilim.
Pēc tam atpakaļ vairs neskatījos, taču sānu spogulī redzēju, kā sačukstas aizmugurē sēdošie policisti. Riskēt nedrīkstēju.
Tiklīdz bijām nogriezušies, iemetu aizmugurē gāzes granātu, un apstājos vienīgi tāpēc, lai ceļa malā izkrautu savus pāris gulošos skaistuļus.
Gamals tagad gulēja cieši un es jutu tādu pat vēlēšanos. Plati nožāvājos un pa sānu ceļiem braucu uz mājām.
21. nodaļa
— Paskaidrojiet, di Grīz, un lai jusu paskaidrojums butu saprotams…
Inskins bija savā parastajā apburošajā garastāvoklī un staigāja šurpu turpu pa kosmiskā kuģa salonu.
— Vispirms pastāstiet, kā tur jūtas bērni, mani dēli, kurus viņu tēvs ne reizi nav redzējis, kā viņi tur?
— Jā, kā viņiem tur iet? — pievienojās Anžela, ērti iekārtodamās vienā no krēsliem. Inskins iešņācās, taču bija spiests atbildēt.
— Lieliski, pieņemas svarā, daudz ēd, gluži tāpat kā viņu tēvs. Jūs viņus drīz redzēsiet. Bet tagad pietiks par to. Esmu nolidojis nezin cik gaismas gadu, lai kontrolētu šo operāciju, jo, manuprāt, tā ir pilnīgi apstājusies. Un ko es redzu? Divi no maniem aģentiem nolēmuši, ka viņiem ir gana, un sagaida mani šeit, orbītā — kaut arī minētā planēta ļogās zem Klizantas dzelzs papēža. Paskaidrojiet!
— Mēs esam uzvarējuši.
Man nav noskaņojuma jokot, di Grīz, es varu jūs nošaut.
Jūs man pat pirkstu nepiedursiet, pārāk daudz esat manā ādā ieguldījis. Un es runāju nopietni. Esam uzvarējuši. Zem dzelzs papēža slenošā Burāda to vēl nezin. Arī klizantiešu iekarotāji to vēl nezin. To 7in tikai daži izredzētie.
— Es nepiederu šo laimīgo skaitam. Runājiet skaidrāk.
— Ir vajadzīga demonstrācija. Anžela, mīļā, pie tevis ir mūsu mazā spēļlietiņa.
Viņa atvēra atvilktni blakus krēslam un pasniedza man Ierīci. Tā bija gluda, melna un ne lielāka par manu delnu. Apakšā un abās malās tai atradās nelielas atveres, bet vienā galā arī mazītiņu lēcu sakopojums.
Es pastiepu to Inskinam, kurš aizdomīgi paskatījās manī.
— Jūs nojaušat, kas tas tāds? — es apvaicājos.
— Nē. Un nevarētu teikt, ka patiesi tiecos to uzzināt.
— Tas ir visu Klizantas ekspansionistisko ambīciju kapakmens. Uz kāda tipa kuģa mēs atrodamies?
— Viegls «Gnešera» klases izlūkkuģis. Bet kāds tam ar to sakars?
— Pacietību un jūs sapratīsiet.
Es paņēmu no Anželas tālvadības kastīti un ieliku izbīdāmo kājiņu Ierīcē.
Pēc tam izsitu uz klaviatūras «Genšera» klases izlūkkuģa sērijas numuru. Pagaidām neatvienodams kastītes, aiznesu Ierīci līdz salona izejai, kur mēs varējām redzēt galvenās ieejas apjomīgo disku. Anžela man sekoja, vezdama līdzi protestējošo Inskinu.
— Jums jāiedomājas, ka šis kuģis nosēdies uz planētas un lūka ir atvērta. Agri vai vēlu viņiem nāksies to izdarīt. Ierīce pagaidīs.
Tāpat arī operators, kurš to novēros no trīs kilometru attāluma. Lūka atveras un operators aktivizē Ierīci. Tās lidinās tieši pie atvērtās lūkas, ielido iekšā un…
Es nospiedu pogu «ieslēgts». Iedūcās sīciņi reaktīvie dzinēji un tā izrāvās no rokām, gluži kā kolibri prom pa gaiteni pie ēdiena.
— Aiziet! — es iesaucos un, nostājies pakaļdzīšanās galvgali, jozu tai pakaļ, ko kājas nes.
Ierīci mēs panācām divus stāvus zemāk, kur to uz īsu laiciņu apturēja aizslēgtas durvis. Taču termīta urbis Ierīces degungalā izdedzināja mazu caurumu, un atkal uzņēma ātrumu. Kad nokļuvām līdz mašīntelpai, tā jau gandrīz bija izgrauzusi sev ceļu cauri daudz biezākām durvīm un nokļuva tur vienlaicīgi ar mums, veica apli pa telpu, tāda maziņa un ātra, ka izsekot gandrīz nebija iespējams. Pēc tam Ierīce pielidoja tieši pie hiperdzinēja ģeneratora, kur arī uzsprāga, atstādama aiz sevis melnu dūmu mākoni.
— Nekaitīgs pulvera lādiņš, — es paskaidroju, — kara apstākļos tiek nomainīts ar varenu spridzekli, kas ir vairāk nekā pietiekami, lai iznīcinātu ģeneratoru, bet nenodarītu nekādu citu ļaunumu. Patiesi humāns ierocis.
— Jūs esat traks.
— Tikai Klizantai un cilvēkiem, kuri turpina šo karu. Ja mēs tagad uzkāptu augšā, tad pie dzēriena giāzes es pastāstītu, kā Ierīce tiks apturēta.
Ērti iekārtojies un atvēsinājis rīkli, izskaidroju:
— Es pats personīgi likvidēju ģeneratorus uz astoņiem kuģiem, vienkārši, lai paskatītos, kā tas izdodas Nekādu problēmu ar kuģa plānojumu. Klizantiešu kuģi ir vēl vienveidīgāki, nekā citi, jo viņi mii vienveidību, kas mūsu darbu stipri atvieglo.
Ierīce ir ieplānota šī darba veikšanai. Operators mierīgi var sēdēt ārpus kosmoostas, spēcīgā binoklī novērojot klizantiešu kuģus. Līdzko atveras lūka, Ierīce dod triecienu. Operatoram jāievada vienīgi ziņas par kuģa tipu, jānomērķē un jāsūta tā darbā. Ierīcei ir atmiņu banka molekulārā līmenī un kompjūteru ķēdes. Neapstādamās nekādu šķēršļu priekšā, tā iekļūst mašīntelpā un iznīcina ģeneratoru. Beigas klizantiešu iebrukumam.
— Beigas vienam ģeneratoram, — ar nicinājumu balsī teica Inskins. — Viņi pasūtīs citus, tas arī viss.
— Nebūt ne viss. Pēc savas uzbūves ģeneratori ir ļoti sarežģīti. Tos izgatavo tikai nedaudzās rūpnīcās, lielākā daļa planētu tos iepērk. Esmu pārliecināts, ka uz Klizantas ir vismaz viena šāda rūpnīca, taču to var atrast un iznīcināt no kosmosa.
— Tad viņi dabūs ģeneratorus no noliktavas.
— Ir robežas arī noliktavu rezervēm, un ļoti drīz tās iztukšosies. Mēs aizsūtīsim aģentus uz visām planētām, kur tagad valda Klizanta, un viņi uzspridzinās visus hiperdzinēju ģeneratorus.
Mums nemaz nevajadzēs tuvoties galvenajai planētai. Tiks iznīcināti visi kuģu dzinēji Klizantas kontrolētajā rajonā. Un viņi nevarēs tos dabūt kaut kur ārpus šī rajona, jo tādu embargo Korpuss un tam draudzīgās planētas jau nu varēs nodrošināt. Impērijas gals.
— Kā?
— Padomājiet, Inskin, padomājiet. Vecums nevarēja tik stipri izkaltēt jūsu smadzenes kā ādu. Ideju man deva Anžela. Klizantiešiem ir vai nu jāturpina ekspansija vai jāiet bojā. Uz savas vienīgās planētas viņiem nepietiks izejmateriālu, lai turpinātu šāda veida karus. Tāpēc viņi iekaro palnētu, piespiež to strādāt savā labā, bet pēc tam atjauno spēkus un dodas jaunu īpašumu meklējumos. Taču nu vairs nedosies. Viņiem vēl arvien būs planētas un materiāli, bet kāds no tā labums, ja tos nevar nosūtīt tur, kur nepieciešams? Ekspansiju nāksies pārtraukt, bet, kad kuģu atliks pavisam maz, viņi būs spiesti atkāpties. Arvien tālāk un tālāk, līdz atkal atradīsies uz savas dzimtās planētas, un ar to arī viss būs galā.
Ikviena atsevišķa planēta ir spējīga sevi pabarot. Bet impērija nevar dzīvot ar pārgrieztām tirdzniecības artērijām. Es dodu viņiem ne vairāk kā gadu, pēc tam Klizanta kļūs par vēl vienu noplukušu planēteli ar milzumu cilvēku formas tērpos un bez darba. Kad nu viss būs cauri, varēs atsākt normālu dzīvi un tirdzniecību. Pats ilgākais — gadu. Ko jūs par to domājat?
— Es domāju, ka tu atkal esi lieliski visu paveicis, manu zēn, bet to jau es gaidīju.
Viņš sāka starot, bet es sazvērnieciski pamirkšķināju Anželai, mēs pacēlām glāzes tostam par viņu.
22. nodala
5
Stāvējām pie lūkas un gaidījām izkāpšanu no kuģa, kad atskrēja kāds ekonoms un iedeva man psīgrammu. Anžela uzmeta tai iznīcinošu skatu.
— Saplēs to, — viņa ieteica, — ja tā ir no riebīgā Inskina, kurš atceļ vienīgo normālo atvaļinājumu, kādu jebkad esam saņēmuši…
— Nomierinies, — es atbildēju, ātri pārskatīdams depešu. — Mūsu atvaļinājumam nekas nedraud. Tā ir no Beizas…
— Ja tā lielkrūtainā neliete tev vēl aizvien neliek mieru, viņai būs nepatikšanas.
— Nebaidies, mana mīlestība. Tīri politiska rakstura sakari. Pirmo vēlēšanu rezultāti, kas sarīkotas pēc klizantiešu atkāpšanās. Vīriešu «konsoluku» partiju izmeta no valdības un meitenes atgriezušās pie stūres. Beiza iecelta par kara ministri, tā ka, domāju, nākošais iebrukums nebūs tik viegls kā pēdējais. Tālāk psīgramma vēsta, ka mēs abi esam apbalvoti ar pirmās klases «Gaišzilo Kalnu» ordeni, un, kad nākošo reizi apciemosim Burādu, notiks liela ceremonija ar ordeņu pasniegšanu.
— Skaties, tikai neiedomājies doties turp viens pats, Glumais Džim.
Es nopūtos, kad atvērās kosmosa kuģa masīvā lūka un kopā ar
svaigu gaisu iekšā ielidoja kara orķestra bravurīgās skaņas. Skaidrajās debesīs starp baltiem pūku mākonīšiem helikopteri lidināja transparentu ar uzrakstu:
LAIPNI LŪDZAM! LAIPNI LŪDZAM!
— Ļoti mīļi, — es bildu.
— Uhu, — vai kaut ko tamlīdzīgu teica Bolivārs, vai varbūt to sacīja Džeimss? Viņus bija ļoti grūti atšķirt. Anžela savukārt visai auksti uzņēma manu priekšlikumu vienam uz pierītes uzrakstīt «D», bet otram «B». Pagaidām.
Viņa noliecās pār bērnu sīciņajām figūriņām roboratiņos, sakārtoja segu un veica citus nebūtiskus mātes pienākumus. Taču es jau nu gan zināju, ka viņa nēsā pistoli aiz jostas un tur nazi autiņos. Manai Anželai mātes jūtas ir kā tīģerienei: viņa rūpējas par saviem bērneļiem, bet asus tur arī nagus, vienkārši katram gadījumam. Žēl nelaimīgā laupītāja, kurš gribētu nospert mūsu mazuļus!
— Tas ir uzlabojums, salīdzinot ar parasto dārdošo eskalatoru, — es teicu, norādot uz platformu ārpusē.
Pārkrāsots un ar karogiem greznots, kuģu remonta doks spīdēja un laistījās, pārvērsts par pasažieru liftu. Uz tā atradās ne tikai nupat atlidojušie, bet arī mūs aizrautīgi izklaidējošais kara orķestris. Izgājām uz platformas un roboratiņi noripoja aiz mums. Džeimss vai Bolivārs gribēja mesties pāri malai, bet tausteklis viņu nekavējoši atgrūda atpakaļ spilvenos.
— Neizskatās nemaz tik slikti, — konstatēja Anžela, skatīdamās apkārt. — Nesaprotu, par ko tu žēlojies?
— Kari ierados šeit pēdējo reizi, uzņemšana bija drusku citāda. Vai tas nav skaists skats?
Es norādīju uz kara kuģu rindu, kuru sānos pat no šejienes varēja saredzēt rūsas pēdas.
— Ļoti mīļi, — viņa nepaskatīdamās atsaucās, ievīstot bērnu, kuru jau tā pietiekami labi uzraudzīja roboratiņi. Līdzīgi visiem jaunajiem tēviem, es biju nedaudz greizsirdīgs uz bērniem un nepacietībā gaidīju nākošo uzdevumu, kad atkal atradīšos viņas uzmanības centrā.
Biju pieradis pie laulības saitēm, un, neraugoties uz savu iedzimto tieksmi pēc brīvības, sāku tās baudīt.
— Vai tad tas nav bīstami? — prasīja Anžela, kad mēs nobraucām zemē un divkārša rinda goda sardzes kareivju ar milzīgu troksni un ieroču šķindu sastinga miera stājā. To bija ne mazāk kā tūkstotis un visi apbruņoti ar gauspistolēm.
— Ieroči padarīti nekaitīgi. Tā bija daļa no vienošanās.
— Bet vai mēs varam viņiem uzticēties?
— Pilnīgi. Vienīgais, ko viņi zin, — izpildīt pavēles. Es tev parādīšu, — piebildu un pievedu viņu pie tuvākā kareivja, roboratiņi ripinājās mums nopakaļ. — Ieroci pārbaudei! — es uzkliedzu savā labākajā mācību skates stilā.
Viņš precīzi uzmeta ieroci uz rokas un pēc divkārša klakšķa atvēra aizslēgu. Es viņam to izrāvu un ieskatījos stobra aizmugurējā daļā. Neviena traipiņa. Paskatījies caur stobru, ieraudzīju vienīgi melnu tumsu.
— Kaut kas tur ir stobrā.
— Jā, ser, pavēle, ser.
— Kas tieši?
— Svins, ser. Pats izkausēju un ielēju.
.. Brīnišķīgs ierocis. Nēsā to, zaldāt, — es pametu viņam šauteni.
tā tika ļoti efektīgi noķerta un aizslēgs aizcirtās. Viņā bija kaut kas pazīstams.
— Es jūs pazīstu, kareivi?
— Droši vien, ser. Esmu dienējis uz daudzām planētām. Vienu laiku biju pulkvedis.
Kad tas tika pateikts, viņa acīs parādījās tāls mirdzums, taču ātri izgaisa.
Es viņu bez bārdas nepazinu. Viņš bija tas virsnieks, kuru man pielika Krajs un kurš centās mani nošaut, kad nolaidāmies Burādā.
— Es pazinu šo cilvēku — augsta ranga virsnieks, — paskaidroju Anželai, kad devāmies tālāk.
— Tagad viņam ir maz izredžu uz tādu darbu. Jāturas pie pašreizējā. Vienkārši pārsteidzoši, cik labi viņi visi to uzņem.
— Viņiem nav izvēles. Kad sabruka impērija, kareivji atgriezās Klizantā un konstatēja, ka izejvielu avoti ir iztukšoti, bet viņi to pat nebija ievērojuši. Tādēļ neatlika nekas cits, kā nodarboties ar zemkopību.
Cik saprotu, lauksaimniecība tagad piedzīvo strauja uzplaukuma periodu, bet pelēkie cilvēki ir nozuduši… Inskins aizsūtīja aģentus un atklāja, ka tie visi ir sapakojuši mantiņas un aizbraukuši. Es uzskatu, ka gatavot nepatikšanas kādā citā Galaktikas daļā. Vienā jaukā dienā mums nāksies izsekot viņus līdz to dzimtajai planētai.
— Nelieši. Lūk, kur būtu kaut kāda jēga no planētu iznīcinošās bumbas.
— Tikai ne bērnu klātbūtnē, — es teicu, paplikšķinādams viņai pa vaigu, — tu taču negribi, lai viņiem rastos nepareizs priekšstats par savu māti.
— Viņiem tas radīsies pareizs. Un tomēr es ar aizdomām izturos pret šiem ekskarotājiem.
— Nevajag. Pēc sabrukuma mēs atvedām šurp politiskos aģentus, kuri dod pavēles, bet tās izpildīt — vienīgais, ko klizantieši prot. Ņemot vērā apstākļus, viņi tika cauri ļoti viegli.
Vēl aizvien nepārliecinātā Anžela dusmīgi atbildēja.
— Gribētu gan zināt, kurš gudrinieks izdomāja tūrisma biznesu, un piedāvāja mums atlidot šurp ar pirmo kuģi?
— Es! Vainīgs abos gadījumos. Un neskaties manī tādām acīm. Viņiem ir vajadzīga kāda nodarbošanās un valūtas pieplūdums, bet tūrisms ir vienīgais, ko var organizēt planēta bez personīgajiem izejvielu resursiem. Viņiem ir pludmales, slēpošanas bāzes un daudz kas tamlīdzīgs, plus velnišķīga pievilcība dažu viņu agrāk paverdzināto tautu acīs. Tas izdosies, tu tikai pagaidi un pati redzēsi.
Mundieros tērpta portjē orda saplēsās mūsu bagāžas dēļ, bet pēc tam ar čemodāniem rokās devās pie virszemes transporta.
Mīļu atmiņu vadīts, piereģistrējos viesnīcā «Zlato-Zlato», pie kam tas vēl aizvien bija visgreznākais hotelis pilsētā.
Šveicara manieres kļuvušas labākas, nekā pagājušajā reizē, bet dežūrējošais administrators pat paklanījās, kad mēs ienācām.
— Laipni lūdzam Klizantā, ģenerāli, di Grīza kundze un dēli. Lai jūsu uzturēšanās šeit ir patīkama.
Ceļot ar titulu vienmēr ir patīkami, bet uz Klizantu jo īpaši. Es nopētīju foajē, pēc tam paskatījos uz administratoru.
— Ostrov! Vai tas tiešām esi tu?
Viņš atkal paklanījās.
— Es patiešām esmu Ostrovs, ser, bet baidos, ka jūs mani pazīstat labāk, nekā es jūs.
— Piedod. Nevar jau gaidīt, lai tu mani uzreiz pazītu ar manu īsto seju. Kad pēdējo reizi mani redzēji, tu domāji, ka esmu briesmonis vārdā Krajs, bet pirms tam pazini mani kā Vasjku Huļu.
— Vasjka — nevar būt! Kā, es ticu, ticu, protams. — Viņa balss pieklusa līdz čukstam. — Es ceru, ka tagad jūs pieņemsiet, lai gan ar nelielu nokavēšanos manu atvainošanos. Es nekad nejutos labi, palīdzot Krajam jūs noķert. Lai gan pēc tam pusotru dienu atrados bezsamaņā, tik un tā biju laimīgs, kad jūs aizbēgāt. Es zināju, ka esat spiegs un tā tālāk, taču…
— Nevajag vairāk runāt. Jautājums ir izsmelts. Es labprātāk domāju par tevi kā par pudeles brāli un kompanjonu.
— Ļoti jauki. Vai parādīsiet man godu, paspiežot roku?
Mēs apmainījāmies rokasspiedieniem un es ar interesi viņā paskatījos.
— Tu esi izmainījies uz labo pusi: pieņēmies svarā, noslīpējis manieres.
— Atmetu dzeršanu, tagad nākas ievērot diētu, un man vairs nav jāuztraucas par lidojumiem tajos pretīgajos kosmosa kuģos! Manos senčos vienmēr bijuši viesnīcu kalpotāji, ģimenes tradīcijas un viss pārējais. Kamēr mani neķēra iesaukums. Patīkami atgriezties darbā, kuru pazīsti, pie kam arī labā amatā. Tagad ir kvalificētu viesnīcas darbinieku deficīts. Parakstieties, lūk, šeit.
Viņš pasniedza man pildspalvu un turpināja tajā pašā neitrālajā tonī, vienīgi krietni klusāk.
— Ceru, ka jūs piedosiet manus vārdus, bet situācija ir ārkārtēja, tādēļ neleciet gaisā un neatskatieties. Bet šeit kopš brīža, kad mēs atvērāmies, ir apstājies viens cilvēks no Kraja ļaudīm, kā es uzskatu, un viņš ir iebiedējis visus manus kalpotājus. Līdz šai minūtei nezināju, kas viņam vajadzīgs. Bet tagad uzskatu, ka viņš medī jūs, un ļoti ceru, ka esat apbruņots. Viņš nāk šurp no labās puses, aizmugurē. Ģērbts tumši violetā uzvalkā un dzeltenā platmalē ar svītriņām.
Man bija atvaļinājums un pirmo reizi daudzu gadu laikā biju neapbruņots. Domās nozvērējos, ka tas ir pēdējo reizi. Pēc tam atcerējos par Anželu un ieraudzīju, ka viņa atkal noliekusies pār roboratiņiem.
— Negribu tevi traucēt, dārgā, — es ierunājos, sajuzdams, kā pa ādu tekalē skudriņas, — bet no aizmugures mums tuvojas slepkava. Vai tu nevarētu ko iesākt un, ja iespējams, atstāt viņu dzīvu?
— Cik jauki, ka tu lūdz! — viņa iesmējās, paplikšķinājusi pa autiņu kaudzi ratiņos.
Es pakāpos atpakaļ pie reģistrācijas galda, vērodams viņu: apburoša, smaidoša, atslābinājusies, pieglauž savus blondos matus.
Turklāt viņa arī nesteidzas. Pavēru jau muti, lai atgādinātu šo faktu, kad viņas roka strauji šāvās lejup. Aizmugurē atskanēja kauciens un pieliecies pagriezos atpakaļ.
Tumši violetajā uzvalkā tērptais pazaudēja ne vien savu platmali, bet arī pistoli, kas tagad mētājās uz grīdas. Viņš ar nevarīgu skrāpējošu kustību stiepās pēc plecā iedurtā naža. Anžela pieleca klāt un, iegāzusi pa kaklu, noguldīja viņu zemē.
— Neko teikt, planēta atpūtai, — viņa nospraustajās, bet es gan zināju, ka viņa izklaidējas.
— Par to tu, mans prieks, saņemsi medaļu. Korpuss parūpēsies par šo puisi un, man šķiet, viņi izspiedīs no tā informāciju par pelēko • ilvēku dzimto planētu, kas mums lieti noderēs.
Es atkal pievērsos Ostrovam.
— Pateicos jums par manas dzīvības izglābšanu.
— Es vienmēr esmu uzskatījis, ka rēķinā ietilpst arī sīki pakalpojumi. Vai tagad drīkstu pavadīt jūs uz numuru?
— Turklāt drīkst arī iedzert Tu taču iedzersi at mums kādu glā/īti. vai ne?
— Nu, vienīgi šoreiz. Un jāsaka, ka jums ir ļoti paveicies ar tik talantīgu, kā jau arī jūs pats, sievu.
— Šīs laulības bija sacensība noziedzībā, un varbūt es tev kādreiz par to pastāstīšu.
Maigi paskatījos uz Anželu, kura rūpīgi tīrīja nazi pret samaņu zaudējušā kreklu, bet pēc tam noslēpa to starp autiņiem. Biju pārliecināts, ka, bērniem izaugot, tie spēs pienācīgi novērtēt mātes talantus.
Anžela bija māte, kādu vajadzētu ikvienam zēnam.