»
Brauciens uz kosmoostu, kura, protams, atradās tālu no pilsētas, pagāja mierīgi. Beidzot es varēju droši ļauties savām domām. Bija laiks pat nedaudz pafilozofēt. Un nu beidzot es varēju baudīt arī labu cigāru. Savā agrākajā dzīvē es smēķēju vienīgi cigaretes un nekad nepārkāpu šo likumu, pat atrodoties vienatnē. Cigāri bija lieliski, kaut arī nogulējuši pusgadu īpašā kastītē, kura atradās somā ar apģērbu. Es dziļi ievilku dūmus, vērojot garām zibošās ainavas. Labi būt brīvam no darba, bet tikpat labi arī būt darbā.
Man, starp citu, būtu pagrūti atbildēt, kurš no periodiem mani apmierina vairāk un rada lielāku prieku — katram no tiem bija savas priekšrocības un jaukumi.
Mana dzīve tik ļoti atšķiras no lielākās daļas mūsu sabiedrības cilvēku dzīves, ka, baidos, nespēšu viņiem to paskaidrot. Viņi eksistē bagātā, ļoti bagātā pasauļu savienībā, kurā jau praktiski ir aizmirsts, ko nozīmē vārds «noziegums».
Tomēr, neskatoties uz gadsimtiem ilgo ģenētisko kontroli, ir neliela grupa neapmierināto un vēl mazāks skaits to, kuri vispār nepieņem pastāvošo sociālo iekārtu. Daži no tiem tiek agri izķerti un ātri pārveidoti atbilstoši normām. Citi neatklāj savu vājību, bet, kad kļūst pieauguši, nedaudz pazog — nakts dzīvokļu zādzība, zādzības veikalos vai kaut kas tamlīdzīgs. Pēc tam viņi nozūd uz nedēļu vai mēnesi, atkarībā no savas apķērības. Tomēr, pateicoties pēdējiem tehnikas sasniegumiem, policija visai ātri viņus atrod un izķer.
Tie, jādomā, arī ir visi noziedznieki un noziegumi mūsu organizētajā un brīnišķīgajā pasaulē. Precīzāk — deviņdesmit deviņi procenti no tiem. Bet ir arī vēl pēdējais, pats galvenais procents, kura dēļ tiek uzturēts policijas departaments. Šis viens procents — Es un saujiņa cilvēku, kuri izkaisīti pa visu Galaktiku. Teorētiski mēs neeksistējam, bet, ja arī eksistējam, tad nevaram eksistēt un darboties.
Mēs — žurkas sabiedrības sastāvā — mēs dzīvojam ārpus tās likumiem un aizliegumiem. Jo mīkstāki ir sabiedrības likumi, jo vairāk žurku tajā, tāpat kā vecajās koka mājās žurku ir vairāk nekā dzelzsbetona — tajās, kas celtas nesen. Tagad visa sabiedrība — tā ir no dzelzsbetona un nerūsējošā tērauda, aizvien mazāk paliek spraudziņu, un žurkai jābūt patiesi veiklai, lai tās atrastu. Tādā apkārtējā vidē par normālu parādību kļūst nerūsējošā tērauda žurka.
Būt par nerūsējošā tērauda žurku ir gods, bet reizē tas ir arī dīvaini, it īpaši tad, ja klīsti pa Galaktiku. Eksperti — sociologi nespēj vienoties par mūsu eksistences iemesliem, bet daži no tiem pat nespēj tai noticēt. Visizplatītākajā teorijā valda uzskats, ka mēs esam pašu psiholoģisko traucējumu upuri, traucējumu, kas nav parādījušies bērnībā, kad varēja tikt viegli izlaboti, bet likuši sevi manīt krietni vēlāk. Man pašam par šo jautājumu ir savi uzskati, kas nesakrīt ar teoriju.
Pirms dažiem gadiem es sarakstīju nelielu grāmatu par šo tēmu, protams, ar pseidonīmu. Saskaņā ar manu teoriju šīm novirzēm ir gan psiholoģisks pamats, gan arī nav. Noteiktā intelektuālās attīstības stadijā indivīdam ir jāizdara izvēle: vai nu dzīve ārpus sabiedrības nosacījumiem, vai arī nobeigšanās no absolūtas garlaicības. Apkārtējai dzīvei nav ne nākotnes, ne brīvības, alternatīvā var būt vienīgi dzīve, pilnībā ignorējot likumus. Avantūristiem un Fortūnas džentlmeņiem nav pieņemama dzīvošana gan sabiedrības iekšienē, gan ārpus tās. Ir jāizdara izvēle: visu vai neko. Lai saglabātu normālu savu psihi, es izvēlējos visu.
Manu pārdomu negatīvā daļa tika pārtraukta sakarā ar ierašanos kosmoostā. Mūsu lietās bezrūpība un bezdarbība ir ļoti bīstama. Tās kopā ar žēlumu pret sevi pašu var pilnībā izvest no ierindas. Aktivitāte vienmēr ir man palīdzējusi, briesmu un pakaļdzīšanās sajūta vienmēr attīrījusi smadzenes. Laikā, kad norēķinājos par braucienu, apkrāpu vadītāju, noslēpjot vienu no noskaitītajiem kredītiem piedurknē. Viņš bija akls kā kuģa starpsiena, viņa uzticība mani pārsteidza. To es biju izdarījis vienīgi aiz garlaicības, tūlīt pat iedodot viņam divkāršu dzeramnaudu.
Aiz biļešu kases lodziņa sēdēja robots — kontrolieris, kuram ka- .meras lomu pildīja trešā acs pieres vidū. Kamēr es pirku biļeti, viņš klusiņām tikšķēja, reģistrējot manu personību un ceļa mērķi.
Parasta policijas piesardzība: es būtu stipri pārsteigts, ja tas tā nenotiktu. Mana lidojuma mērķis bija iekšējā sistēma. Šajā reizē es netaisījos veikt starpzvaigžņu lēcienu, kā parasti rīkojos pēc liela darba, tam vienkārši nebija nozīmes. Lielam darbam monopasaule kā neliela sistēma — par sīku, bet Minguo Betai bija apmēram divpadsmit planētas, kuru apstākļi līdzinājās tiem, kas uz Zemes. Tikai uz planētas Š patreiz bija karsti, bet visās citās — īsti piemēroti. Komerciālās konkurences sistēmas iekšienē nebija, bet policijas departaments darbojās pavāji. Par to viņi vēl samaksās. Mana biļete ar numuru HUS bija uz Moriju: lielu un pamatā lauksaimniecisku planētu.
Kosmoostā atradās vairāki sīki veikaliņi. Es tos rūpīgi apskatīju un nopirku jaunu ceļasomu ar pilnu apģērba komplektu un nepieciešamiem ceļa piederumiem.
Pēc tam es iegāju pie drēbnieka. Viņš man ātri uzmeistaroja pāris uzvalkus un formas svārkus ar ielocēm. Visu paņēmis, es iegāju uzlaikošanas kabīnē. Lai izbēgtu no nepatikšanām, es pakāru vienu no uzvalkiem virs sienā ievietotā optiskā baga un demonstratīvi skaļi sāku vilkt nost zābakus, bet pats pa to laiku ķēros pie tikko nopirktās biļetes viltošanas. Mana cigāru apgriežamā naža otrā pusē atradās perforators, ar kura palīdzību es izmainīju ceļamērķa apzīmējuma kodu. Tagad planētas HUŠ vietā es devos uz planētu H un uz šī kursa izmainīšanas rēķina zaudēju gandrīz 200 kredītus. Tā jau arī ir manas metodes būtība. Nekad nepalieliniet vērtību, pārāk lielas izredzes ar tādu biļeti iekrist. Bet, ja jūs vērtību samazināsiet, pat, ievērojot to, visi uzskatīs, ka mašīna kļūdījusies, nevienam neradīsies pat mazākās aizdomas, tā kā zaudēt naudu pēc viltošanas ir acīm redzama nejēdzība.
Lai neradītu aizdomas policijai, es tomēr noņēmu uzvalku no kameras un ķēros pie tā pielaikošanas. Kad viss bija gatavs, līdz kuģa izlidošanai man bija atlikusi vēl stunda. Es devos uz automātisko tīrītavu un pēc neilga laika dabūju atpakaļ savu apģērbu tīru un rūpīgi salocītu. Arī muitnieki, apskatot mani, neatrada neko ievērības cienīgu, vienīgi pilnu somu ar netīrām drēbēm.
Viņi mani ātri atlaida, un es iekāpu kuģī. Kuģis bija pustukšs, un es varēju ieņemt vietu blakus stjuartei. Es nesekmīgi flirtēju ar viņu, fīdz tā aizgāja, ierakstīdama mani kategorijā: «Tēviņš, nekauņa, piesējās». Man blakus sēdošā vecmeita arī pieskatīja mani tai pašai kategorijai, savu syēto nicinājumu viņa izrādīja, demonstratīvi skatoties logā. Es laimīgs snauduļoju, tā kā būt ievērotam un nokļūt jau minētajā kategorijā dotajā gadījumā bija labāk, nekā vispār palikt neievērotam. Mans apraksts tagad nekādi nebūs atšķirams no jebkura cita tāda paša puiša apraksta, bet patreiz man tieši tas arī bija vajadzīgs. Kad
pamodos, mēs jau bijām pie planētas H, un, kamēr kuģi izpētīja muitnieki, es vēl nedaudz pasnauduļoju. Manas mantas neizraisīja nekādas aizdomas, tā kā pirms pusgada es tālredzīgi biju sagatavojis sev visus papīrus un sāku figurēt kā bankas kurjers.
Uz šīs planētas praktiski neeksistēja starpplanētu kredīts, un muitnieki jau bija pieraduši redzēt naudas kaudzes, kuras veda turp un atpakaļ.
Gandrīz automātiski, aiz pieraduma jaucot pēdas, es aizkļuvu līdz lielam rūpniecības centram ar visai skanīgu nosaukumu — Brugha, kas atradās vairāk nekā tūkstoš kilometrus no tās vietas, kur biju piezemējies. Izmantojot pilnībā izmainītus identifikācijas dokumentus, es piereģistrējos klusā piepilsētas viesnīciņā.
Parasti pēc laba darbiņa, līdzīga iepriekšējam, es vienu, divus mēnešus atpūtos. Tas bija nepieciešams, lai gan es pēc tā neizjūtu nekādu vajadzību. Pastaigājoties pa pilsētu un izdarot sīkus pirkumus, es meklēju iespējas jaunam darbam. Vienlaicīgi atgūstot arī Džeimsa di Grīza izskatu. Dienu no dienas es pārliecinājos, ka izskatos aizvien labāk un labāk.
Man vienmēr izdevās izslīdēt no likuma ķetnām, un viens no daudzajiem tā iemesliem bija tas, ka es nekad neatkārtojos.
Es izdomāju kaut kādu nelielu, brīnišķīgu reketu, pēc tam laidos lapās un nekad pie tā paša vairs neatgriežos. Vienīgā visu manu reketu kopīgā īpašība bija tā, ka tie taisīja naudu. Bet vienīgais, ko es vēl nebiju paguvis veikt, bija bruņota laupīšana. Nu bija pienācis laiks apdomāt arī šo variantu.
Lēnām atjaunodams Glumā Džima vēderiņu, es apdomāju operācijas plānu. Un laikā, kad bija gatavi jauni uzpirksteņi ar pirkstu nospiedumiem; operācija bija jau pilnībā izplānota.
Kā jebkura patiesi lieliska lieta, tā bija ģeniāli vienkārša.
Es gatavojos ķerties klāt Moransam — lielākajam pilsētas veikalam. Katru vakaru vienā un tai pašā stundā bruņumašīna aizveda uz banku universālveikala dienas ienākumus — gigantisku summu kredītbiļetēs. Mani uztrauca tikai viena patiesi reāla problēma — kā viens cilvēks lai aiznes tik milzīgu naudas daudzumu. Tiklīdz biju izdomājis atbildi uz šo jautājumu, operācija bija gatava.
Visus priekšdarbus, kamēr vēl nebiju atguvis Džeimsa di Grīza izskatu, es, protams, veicu domās. Kad mans vēderiņš atkal bija kļuvis apaļš, es jutu, ka esmu formā. Ar labpatiku es aizpīpēju pirmo cigareti un ķēros pie darba. Pāris dienas sīkām zādzībām, un es biju gatavs. Darbs bija ieplānots nākamajā pēcpusdienā.
Par manis izplānotās operācijas atslēgu kļuva varens furgons, ko nopirku pirms pāris dienām un kurā veicu šādus tādus pārveidojumus. Es atstāju furgonu pie G-veida alejas apmēram pusjūdzi no Moransa. Mans īpašums gandrīz pilnībā bloķēja aleju, lai gan tam nebija īpašas nozīmes, tā kā aleju izmantoja tikai agros rītos. Nesteidzīgi virzoties atpakaļ uz veikalu, es sasniedzu to gandrīz vienlaicīgi ar bruņumašīnu. Skata pēc es izlikos rūpīgi pētām gigantiskās ēkas sienu, bet pa to laiku sargkareivji nesa naudu. Manu naudu.
Es domāju, ka cilvēkiem ar vāju iztēli dotā situācija izraisītu svētas šausmas. Vismaz pieci bruņoti sargi stāvēja pie ieejas, divi no sāniem, bet vēl vairāki, iekšpusē, un kur vēl vadītājs un tā palīgs. Papildus piesardzībai ceļmalā rēgojās arī trīs motocikli. Tiem kā aizsegam vajadzēja pavadīt automobili ceļā. O, ļoti iespaidīgi! Es ar grūtībām valdīju smaidu, iedomājoties, kas notiks ar visiem tik rūpīgi izplānotajiem drošības pasākumiem.
Jau agrāk es biju izskaitījis, cik naudas ķīpas nes ārā pa durvīm. To vienmēr bija piecpadsdmit, ne vairāk un ne mazāk, kas man patiesi palīdzēja operācijas plāna izstrādāšanā. Tiklīdz bruņumašīnā bija ielādēta četrpadsmitā paka, durvīs parādījās piecpadsmitā. Vadītājs, gluži tāpat kā es, tās skaitīja. Viņš izkāpa no kabīnes un piegāja pie aizmugurējām durvīm, lai tās aizslēgtu, līdz ko iekraušana būs pabeigta.
Mēs darbojāmies absolūti sinhroni. Tai mirklī, kad viņš piegāja pie aizmugurējām durvīm, es piegāju pie kabīnes. Lēnām un pārliecinoši es iekāpu iekšā un aizcirtu aiz sevis durvis. Palīgam pietika laika vienīgi tam, lai atvērtu acis un muti. Es uzmetu viņam uz ceļiem anestizējošu bumbu, un viņš tūlīt pat atslēdzās. Es, protams, biju savlaicīgi ielicis nāsīs atbilstošus filtrus. Ar kreiso roku es iedarbināju motoru, bet ar labo izmetu pa logu tādu pašu, lielāku bumbu. Kā patīkama mūzika manās ausīs skanēja mīkstie trokšņi, kravas kastē esošajiem sargiem nokrītot uz grīdas.
Viss šis process norisinājās sešās sekundēs. Beidzot arī kājās stāvošie sargi saprata, ka notiek dīvainas lietas.
Es viņiem draudzīgi pamāju pa lodziņu un ar varenu rāvienu devos ceļā. Viens no sargiem metās uz priekšu, mēģinot ielekt bruņumašīnas atvērtajās durvīs, tomēr vairs nepaguva. Viss norisinājās tik strauji, ka neviens no sargiem pat neiedomājās izšaut, lai gan biju pārliecināts — vismaz dažas lodes jau nu dabūšu. Mazkustīgais dzīves veids uz šīm planētām, kā redzams, notrulina refleksus.
Motociklisti attapās ātrāk un metās man pakaļ, kad nebiju paguvis nobraukt pat simts jardus. Es piebremzēju, lai viņi nedaudz pietuvotos, pēc tam atkal uzņēmu ātrumu, neļaujot sevi apdzīt.
Protams, viņu sirēnas gaudoja, un revolveri šāva, bet es to biju paredzējis. Mēs nesāmies kā profesionāli autobraucēji, atstājot aizmugurē visu transportu. Viņiem nebija laika pat padomāt un saprast, kas īsti var notikt galarezultātā. Situācija bija ļoti smieklīga, un es baidījos sākt smieties, lavierējot ar bruņumašīnu.
Dabiski, ka trauksmes signālus dzirdēja ļoti tālu un ceļam priekšā vajadzēja būt nobloķētam, tomēr šo pusjūdzi mēs nesāmies pilnā ātrumā. Pēc dažām sekundēm es ieraudzīju ieeju alejā. Pagriezu mašīnu turp, vienlaicīgi nospiežot mana kabatas īsviļņu raidītāja pogu.
Visas alejas garumā uzsprāga manas dūmu bumbas. Tās, tāpat kā viss mans ekipējums, protams, bija paštaisītas, tomēr radīja šai šaurajā alejā brīnišķīgus dūmu mākoņus. Es pagriezu mašīnu pa labi, līdz tās spārns sāka berzties gar sienu un, nedaudz samazinot ātrumu, sāku braukt tādā veidā. Motociklisti tā darīt, protams, nevarēja un viņu priekšā bija dilemma: vai nu apstāties, vai arī, laužot kaklu, mesties tumsā. Es ļoti cerēju, ka viņi izvēlēsies pareizo variantu un nepakļaus savas dzīvības briesmām. Bija iecerēts, ka radioimpulss, uzspridzinājis bumbas, vienlaicīgi atvērs arī mana treilera pakaļējās durvis un nolaidīs tiltiņu. Tas viss brīnišķīgi darbojās izmēģinājumu laikā un atlika tikai cerēt, ka nepievils arī patreiz. Mēģināju noteikt attālumu pēc braukšanas ilguma pa aleju, taču acīmredzot biju to veicis nepareizi. Automobiļa priekšējie riteņi burtiski ietriecās tiltiņā, un bruņumašīna drīzāk ielēca, nevis ieripoja furgonā. Mani pameta uz augšu, tad uz sāniem, līdz beidzot es izvēlos no kabīnes, atsprāgu no sienas un izkritu laukā.
Dūmu bumbu radītās absolūtās tumsas un mana smadzeņu satricinājuma dēļ gandrīz izgāzās visa operācija. Es taustījos gar sienu, cenšoties saorientēties un zaudējot tik dārgās sekundes. Pagāja zināms laiks, līdz es galu galā atdūros pret aizmugurējām durvīm. Varēja dzirdēt šurpu turpu skraidošo apsardzes vīru balsis. Viņi bija dzirdējuši trieciena radīto troksni, un man, lai tos apmulsinātu, nācās izmest vēl pāris gāzes bumbas.
Tiklīdz biju aizkļuvis līdz kabīnei un iedarbinājis furgonu, dūmi arī sāka izklīst un, nobraucot dažus jardus, es iekļuvu spožā saules gaismā. Nedaudz uz priekšu aleja centrālajā ielā, kur stāvēja divas policijas mašīnas. Sasniedzis tās, es apstājos un uzmanīgi nopētīju apkārtni. Neviens nepievērsa furgonam ne mazāko uzmanību, acīmredzot visi gaidīja kaut ko no alejas otra gala. Es izbraucu uz ielas un lēnām aizripināju furgonu prom no veikala, kuru biju aplaupījis.
Protams tai virzienā es nobraucu tikai dažus kvartālus, pēc tam nogriežoties kādā sānieliņā. Uz nākošā stūra es vēlreiz pagriezos un devos uz Moransu — mana pēdējā nozieguma vietu. Pa logu ieplūstošais vēsais vējiņš beidzot pilnībā atgrieza man samaņu, un, vadot lielo furgonu pa sānieliņām, es sāku svilpot.
Tai brīdī es jutu pilnīgi nepārvaramu tieksmi izbraukt uz prospekta Moransa priekšā un patīksmināties par visu jampadraci. Tomēr riskēt nebija vērts. Pie tam šim priekam neatlika arī laika. Es ļoti akurāti vadiju mašīnu pa izstrādātu maršrutu, izvairoties no ielām ar dzīvu kustību. Pēc dažām minūtēm es izbraucu uz iekraušanas laukuma, izvietota veikala otrā pusē. Arī te bija jūtams neliels satraukums, tomēr tas izgaisa ierastajā darbīgajā jezgā. Kamēr roboti, kuri nenodarbojās ar tenkām, veica savu ierasto darbu, šoferi un pārdevēji nelielos bariņos apsprieda notikušo. Viņi visi bija tik ļoti aizrāvušies sarunās, ka man nepievērsa ne vismazāko uzmanību. Es apstādināju mašīnu blakus citam furgonam, izslēdzu motoru un atviegloti uzelpoju.
Pirmā daļa nu galā, tomēr arī otrā bija ne mazāk svarīga. Es parakņājos savā iekškabatā, kur glabāju šādas tādas lietas. Darbā man tās vienmēr bija līdzi un patiesi neaizvietojamas šādos gadījumos. Es parasti gan neuzticējos stimulatoriem, tomēr patreiz trieciena radītais satricinājums vēl bija visai jūtams. Divas limotēna tabletes iedarbojās patiesi ātri, mans solis atkal atguva vingrumu, kad devos pie furgona aizmugurējām durvīm.
Šofera palīgs un sargi vēl aizvien atradās bezsamaņas stāvoklī un būs tajā vismaz desmit stundas. Es aizvilku viņus uz kādu tīru stūrīti furgona priekšējā daļā un stājos pie darba. Tā kā, cik zināju, bruņumašīna aizņems visu treileri, savas kastītes biju piestiprinājis pie sienām. Tās bija brīnišķīgas, iepakošanai paredzētas kastītes, kuras rotāja uzraksts «Moranss». Es tās akurāti biju nospēris iepriekšējā dienā — tas arī bija viegli un pagāja nemanīti. Paņēmis kastītes, es sagatavoju tās iepakošanai. Sviedri lija aumaļām, biju spiests pat novilkt kreklu.
Gandrīz divas stundas es biju aizņemts ar naudas pārkravāšanu. Tikko kastīte bija pilna, es nostiprināju to ar lentu. Apmēram reizi desmit minūtēs es palūrēju «actiņā»: ārpusē viss bija mierīgi. Policija, protams, bija noslēgusi pilsētu un pārmeklēja ielu pēc ielas, pārbaudot automobiļus. Tomēr es biju pilnībā pārliecināts, ka aplaupītā veikala aizmugurējais pagalms jau nu būs pēdējā vieta, kur viņi ieskatīsies. Kopā ar kastītēm es no noliktavas biju paķēris līdzi arī īpašus talonus, kurus tagad lipināju uz kastītēm, rakstot tajos dažādas adreses un vērtības. Darbs tuvojās beigām.
Bija jau satumsis, tomēr, kā es zināju, iekraušanas nodaļa strādāja arī naktīs. Motors iedarbojās no pusapgrieziena, es lēnām izbraucu no rindas un sāku akurāti tuvoties platformai. Izvēlējies salīdzinoši mierīgu iecirkni, es piebraucu ar treileri pavisam klāt līnijai, kas atdalīja pieņemšanas laukumu. Es tik ilgi neatvēru pakaļējās durvis, līdz visi strādājošie nebija atkal ķērušies pie darba un aizgriezušies prom. Galu galā pat pats stulbākais no viņiem būtu ieinteresējies, redzot, kā no furgona izkrauj pašu veikala firmas kastītes. To minūšu laikā, kamēr veicu izkraušanu, apklājis kastītes ar brezentu, es diezgan stipri nervozēju, un tikai pabeidzis darbu, es nometu to malā un aizsmēķēju.
Gaidīt nenācās ilgi. Mana cigarete vēl kūpēja, kad blakus parādījās iekraušanas nodaļas robots.
— Paklau, UM-10, vietā, kur bija iekrautas šīs kastītes sabojājās bremžu lenta. Parūpējies par kravu.
Robota acis iemirdzējās pienākuma apziņā. Daži no šī M-tipa modeļiem ļoti nopietni attiecas pret darbu. Tikko paguvu palekt malā, kad durvīs jau parādījās M-furgons. Neliela iekraušanas un sakārtošanas jezga, un platforma kļuva tukša. Smēķējot cigareti, es vēroju, kā manas kastītes tiek apzīmogotas un iekrautas furgonos un transportieros.
Vienīgais, ko man tagad vajadzēja izdarīt — izbraukt ar savu treileri uz ielas un izmainīt ārieni.
Jau sēžoties treilerī, es pirmo reizi sajutu, ka kaut kas nav īsti kārtībā.
Es, protams, novēroju robotus, taču tuvumā tiem negāju. Iebrauca un izbrauca furgoni. Te pēkšņi man gluži kā ar āmuru iesita pa galvu. Tikko kā no pagalma izbrauca liels sarkans starppilsētu treileris. Es dzirdēju tā motora rēkoņu, tās atbalsis aizplūda lejup pa ielu. Norimstot tā pārgāja klusinātā rūkšanā. Pēc tam rēkoņa pastiprinājās un treileris iebrauca atpakaļ pagalmā pa otriem vārtiem. Aiz šīs sienas stāvēja un gaidīja policijas mašīnas.
GAIDĪJA MANI.