Pirmo reizi es sajutu strupceļā iedzīta cilvēka šausmas. Pirmo reizi man astē atradās policija, kad es to nebiju gaidījis. Pavisam skaidrs bija tas, ka nauda ir pazaudēta, tomēr ne tas mani tagad uztrauca. Galvenais, kas tālāk būs ar mani pašu.
Vispirms domāt — pēc tam rīkoties. Uz kādu laiku es biju drošībā. Viņi, protams, ienāks, tomēr lieta uz priekšu virzīsies diezgan lēnām, tā kā vjņi nezin, kur lai meklē mani šī gigantiskā pagalma haosā. Kā viņi mani atradīs? Tas bija svarīgs moments. Vietējā policija darbojās pasaulē, kur praktiski nebija noziegumu, tādēļ manas pēdas tā ātri nespēs atrast. Bet es jau arī nebiju atstājis pēdas. Tomēr kāds taču bija ļoti loģiski un tehniski izlicis man lamatas.
Pēkšņi smadzenēs uzplaiksnīja vārdi.
SPECIĀLAIS KORPUSS.
Par to nekur netika ne rakstīts ne runāts, vienīgi baumas klīda pa Galaktiku. Speciālais korpuss — Līgas nodaļa, ķeras pie tām problēmām,* kuras atsevišķām pasaulēm nebija pa spēkam atrisināt. Uzskatīja, ka tieši tas iznīcināja Heskela reideru paliekas pēc miera noslēgšanas, likvidēja pagrīdes tirgoņus T&P, un galu galā notvēra arī Inskinu. Bet tagad nu bija pienākusi mana kārta.
Viņi nāca, lai notvertu mani, viņi bija pārdomājuši visus manus atkāpšanās ceļus un droši vien tos bloķējuši. Man viss jāizdomā ātri un pareizi.
Eksistē tikai divi varianti: caur vārtiem vai caur veikalu. Vārtus pārāk viegli nosegt, cauri tiem neizlauzties, bet veikalā vajadzēja būt arī citām izejām. Man bija jāizvēlas šis variants.
Kaut arī nonācu pie šāda slēdziena, tomēr sapratu, ka tie domā gluži tāpat un durvis droši vien ir bloķētas. Es sajutu bailes un tas mani beidzot kārtīgi saniknoja. Doma, ka kāds spēja paredzēt manu rīcību, bija nepanesama. Viņi noteikti ir visu paredzējuši, tomēr arī man
vajadzēja spēt atstāt viņus ar garu degunu. Pie tam man krājumā vēi aizvien bija palikušas šādas tādas viltības.
Pirmkārt, sajaukt pēdas. Es pārslēdzos uz pirmo uzdevumu un virzīju furgonu vārtu virzienā. Tiklīdz tas saniedza vārtus, es ieslēdzu bremzes un, izlēcis no kabīnes pa otru pusi, traucos atpakaļ. Aizmugurē atskanēja pāris šāvieni un iestājās klusums. Tas man patika jau daudz labāk. Pie durvīm, kas veda veikalā, karājās nakts slēdzenes. Vecmodīgi signalizatori, kurus es varēju atvērt dažās sekundēs.
Mūķīzeris nostrādāja lieliski, spēriens ar kāju — un durvis atvērtas. Neatskanēja neviens signāla zvans, tomēr es zināju, ka kaut kur iekšā indikators rādīja — durvis ir atvērtas. Cik iespējams ātri es metos pie ēkas otrajā pusē esošajām pēdējām durvīm. Pa ceļam es pārbaudīju vai neskan sirēna; atvēru kārtējās durvis un aizslēdzu tās aiz sevis.
Visgrūtākais pasaulē ir bēgt un tai pat laikā palikt mierīgam. Manas plaušas vai plīsa, kad beidzot sasniedzu dienesta eju. Vairākas reizes es manīju priekšā gaismas uzzibsnījumus un slēpos dažādos kaktos, tā bija liela veiksme, ka mani neviens neievēroja. Durvju priekšā, caur kurām taisījos iziet, kā par nelaimi stāvēja divi vīri uniformās. Turoties pie pašas sienas, es piezagos aptuveni divdesmit metru attālumā no tiem un metu gāzes granātu. Pirmajā brīdī man šķita, ka vīri ir gāz- maskās un mans ceļš līdz ar to būs galā, tomēr pēc dažiem mirkļiem viņi nokrita. Viens no tiem aizšķērsoja durvis, un, paripinājis viņu malā, V es tās mazliet pavēru.
Ne vairāk kā trīsdesmit jardus aiz durvīm bija uzstādīts prožektors un, kad tas iedegās, man līdz sāpēm apžilba acis. Es tik tikko paguvu pietupties, kad automāta kārta izsita durvīs rindu spīdošu caurumu. Es burtiski kļuvu kurls no sprāgstošo ložu rēkoņas, tomēr pamanījos sadzirdēt ārpusē apkaltu zābaku dipoņu. Izrāvu savu 0,75 un bliezu durvīs, tieši cauri tām, mērķējot tā paaugstāk, lai nevienam netrāpītu. Tas viņus diezin vai aizturēs, taču nogulties gan piespiedīs.
Viņi atbildēja ar tādu pretuguni, ka man likās — tur atrodas vesela batereja. Visapkārt svilpa lodes. Burtiski pieplacis pie grīdas, es lēnām rāpoju prom, attālinoties no ugunslīnijas. Divreiz nogriezies gar stūri, beidzot atrados pietiekami tālu no šaušanas vietas, lai riskētu piecelties. Ceļgali man ļodzījās, bet acīs ņirbēja dažādu krāsu gaismas punktiņi. Prožektors bija labi pastrādājis, viss rēgojās tādā kā miglā.
Es kustējos lēnām, cenšoties aiziet pēc iespējas tālāk. Jā, šaušana bija sekojusi tūlīt pat, tikko pavēru durvis, tātad bija dota pavēle šaut uz katru, kas mēģinās atstāt ēku. Labas lamatas. Kruķi meklēs mani tik ilgi, kamēr nebūs atraduši. Ja es mēģināšu aiziet, mani nošaus. Tas viss atgādināja žurku slazdu.
Veikalā parādījās kaut kāda gaisma, un es apstājos, sastindzis uz vietas. Es atrados pie milzīgās lauksaimniecības preču izstādes zāles sienas. Pretējā pusē stāvēja trīs karavīri. Mēs viens otru ieraudzījām vienlaicīgi, es acumirklī iespruku pa durvīm, bet man virs galvas iesvilpās lodes, graujot visu visapkārt. Kļuva skaidrs, ka armijnieki bija arī iekšpusē. Lifta izsaukšanas pults atradās otrpus durvīm, bet blakus bija arī kāpnes augšup. Ar vienu Iecienu ielecu liftā, nospiedu pagraba stāva pogu un paguvu arī izmukt ārā, pirms durvis aizcirtās.
Pa kāpnēm nodimdēja tuvojošos karavīru zābaki. Man likās, ka es eju tiem tieši pretī, pretī viņu pistolēm un automātiem. Vajadzēja nokļūt līdz kāpņu laukumam kaut vai sekundes daļu pirms to parādīšanās. Es ielidoju pirmajā laukumiņā. Man vēl aizvien veicās, viņi mani neredzēja un domāja, ka atrodas lejā. Piespiedies sienai, es dzirdēju kliedzienus un svilpšanu, kad viņi metās ķert mani pagrabā.
Tomēr šai pūlī atradās arī kāds saprātīgāks. Kad citi aiztraucās pa viltus pēdām, es izdzirdēju, kā viņš sāk lēnām kāpt augšā pa trepēm. Man vairs nebija palikusi neviena gāzes granāta, tā kā viss, ko varēju darīt, bija kāpt augšā viņam pa priekšu, cenšoties radīt pēc iespējas mazāku troksni.
Viņš kāpa lēnām un neatlaidīgi, bet es žagos pa priekšu. Tādā garā mēs šķērsojām četrus kāpņu laukumus. Es zeķēs, ar kurpēm kaklā, viņš smagos, metāliskās kāpnes dimdinošos zābakos.
Nonācis pie piektā kāpņu laukuma, es apstājos, nepaguvis pat soli spert. Kāds tādos pašos smagos, pa metālu dimdošos zābakos, kāpa lejā. Atradis kādas durvis, es atvēru tās un ieslīdēju iekšā. Manā priekšā pletās garš gaitenis ar dažādām durvīm. Traucos pa to, cenšoties kaut kur paslēpties, rīdz durvis aizmugurē atvērsies un mani pārgriezīs sprāgstošo ložu kārta. Gaitenis likās bezgalīgs, un es pēkšņi sapratu, ka man nu nekādi neizdosies aizskriet līdz tā galam.
Es biju žurka, kas meklē caurumu, bet cauruma nav. Durvis, visas līdz pēdējai, bija aizslēgtas, es tās pārbaudīju, lidojot garām. Bet kāpņu durvis pavērās un pistoles tika nomērķētas. Neuzdrošinoties pagriezties un pārliecināties, sajutu to ar visām savām iekšām. Negaidīti kādas no durvīm padevās, un es iegāzos iekšā, nepaguvis apjēgt, kas notiek. Aizslēdzu durvis un kā nodzīts zvērs aizelsies atspiedos tumsā pret tām. Pēkšņi iedegās gaisma, es ieraudzīju pie galda sēdošu vīrieti, kas man uzsmaidīja.
Nav robežu šokam, kas var pārņemt cilvēku. Es to labi izjutu. Man jau bija vienalga — izšaus viņš vai piedāvās cigareti. Viņš nedarīja ne vienu, ne otru. Viņš piedāvāja man cigāru.
— Paņemiet vienu no tiem, di Grīz, man liekas, tā ir jūsu šķirne.
Ķermenis — ieradumu vergs, pat atrodoties tik tuvu nāvei, dzīvo
savu dzīvi. Mani pirksti gluži patstāvīgi pieņēma lēmumu un satvēra cigāru, manas lūpas saspieda to, bet plaušas ievilka dūmus. Tomēr acis nepārtraukti novēroja cilvēku, kas spēja atnest man nāvi.
To vajadzēja redzēt! Viņš paliecās krēslā uz priekšu un nolika rokas už galda. Bet es vēl aizvien žņaudzu savu pistoli, nomērķējis to uz viņu.
— Sēdieties, di Grīz, un novāciet savu lielgabalu. Ja es būtu gribējis jūs nogalināt, tad izdarītu to daudz ātrāk, vēl pirms ielaidu jūs istabā. — Viņa uzacis pacēlās uz augšu no izbrīna, kad bija ieraudzījis manu sejas izteiksmi.
— Vai tik jūs nedomājat, ka šeit nokļuvāt nejauši?
Jā, tieši tā (īdz šim brīdim es biju domājis, bet nu, saprotot savu lomu, mani pārņēma kauns. Mani apmānīja un pievarēja pēc visiem likumiem, un nu vairs neatlika nekas cits, kā skaisti padoties.
Noliku ieroci uz galda un apsēdos piedāvātajā krēslā. Viņš ieslidināja pistoli kādā atvilktnē un atgāzās krēslā.
— Es pārdzīvoju trauksmainu minūti, kad jūs tur stāvējāt, bolot acis, bet artilērija grāva visu visapkārt.
— Kas jūs esat?
Viņš pasmaidīja par mana ķermeņa možumu.
— Kas es esmu, nav svarīgi. Svarīgi ir tas, kādu organizāciju es pārstāvu.
— Korpuss?
— Pareizi. Speciālais Korpuss. Jūs taču nedomājat, ka es esmu no vietējās policijas? Viņiem bija pavēle jūs nošaut. Tikai pēc tam, kad biju pastāstījis, kur jūs atrast, viņi atļāva Korpusam piedalīties šai lietā. Šai ēkā man bija vairāki cilvēki, kuri arī «pastūma» jūs uz šejieni. Visi pārējie ir vietējie, tiem nagi tā vien niezēja nospiest gaili.
Tas nebija patīkami, tomēr taisnība. Es atrados viņu kontrolē, gluži kā M-klases robots. Vecītis sēdēja pie galda, domāju, viņam bija ap 65, un turēja rokās visus pavedienus. Spēle bija zaudēta.
— Olrait, mister Detektīv, varat līksmot. Kas tālāk, psiholoģiskā pārorientācija, lobotomija vai vienkārši šaujošs vads?
— Nē, taču. Nekas no tā. Esmu šeit, lai piedāvātu jums darbu Korpusā.
Pateiktais bija tik muļķīgs, ka smejoties gandrīz izkritu no krēsla. Mani, di Grīzu, stapplanētu zagli policista darbā? Tas bija pārāk smieklīgi. Bet viņš sēdēja un gaidīja, kamēr nomierināšos.
— Es pieļauju, ka priekšlikumam ir arī sava smieklīgā puse, lai gan tā šķiet tikai pirmajā brīdī. Padomājiet un sakiet, kas gan labāk tiks galā ar zagļa noķeršanu, ja ne cits zaglis?
Te bija daļa taisnības, tomēr es netaisījos pirkt sev brīvību par provokatora dienestu.
— Interesants priekšlikums, bet es nevaru iziet no «žurku» sabiedrības. Jūs ziniet, ka zagļiem arī ir savs kodekss.
Viņš sadusmojās un pielēca kājās. Viņš bija ievērojami garāks, nekā man bija licies sākumā, viņa rādītājpirksts pavērsās manā virzienā, pārdurot gaisu savā priekšā.
— Kādas muļķības jūs runājat? Netēlojiet telepārraides varoni. Jūs lieliski zināt, ka savas dzīves laikā ar viņiem vairs nesatiksieties! Ja jūs ar tīru sirdi pārnāksiet pie mums, tad neapšaubāmi iegūsiet no tā daudz. Visa jūsu dzīves būtība — tas ir individuālisms un prieks, ka to, ko jūs, nevar izdarīt citi.
Izbeidzot to tagad, jūs pie tā atkal atgriežaties. Jūs vairs nevarat būt starpplanētu supermenis, bet varat nodoties darbam, kas prasīs visas jūsu spējas un talantus. Vai kādreiz esat nogalinājis cilvēku?
Šis negaidītais pavērsiens izsita mani no līdzsvara, es pat aizkavējos ar atbildi.
— Cik man zināms, ne.
— Tas ir labi, ka ne, citādi jūs naktīs negulētu tik mierīgi. Pirms doties šurp, es to pārbaudīju. Lūk, tādēļ esmu pārliecināts, ka jūs nāksiet uz Korpusu un gūsiet patiesu baudu, ķerot citas šķiras noziedzniekus, ne tos, kuriem asinīs ir sociāls protests, bet tos, kuri nogalina un gūst no tā baudu.
Viņa pārliecība bija pārsteidzoša, uz visu bija jau gatavas atbildes. Man vairs nebija ko iebilst, un es izspēlēju savu pēdējo stipro argumentu.
— Kas notiks, ja Korpuss uzzinās, ka esat savervējis pie sevis darbā bijušo noziedznieku? Mūs abus nošaus rītausmā.
Tagad bija pienākusi viņa kārta smieties. Es te neredzēju neko uzjautrinošu un pacietīgi gaidīju, līdz viņš beigs.
— Pirmkārt, manu zēn, es jau arī esmu Korpuss, tas ir, tā vadītājs, un, kā tu domā ir mans vārds? Haralds Pīters Inskins, lūk tā!
— Vai tik ne tas pats Inskins…
— Tas pats. Nenotveramais Inskins. Cilvēks, kurš lidojuma vidū aplaupīja Farondmenu un pazudināja vēl veselu rindu valdības pasākumu. Es ceru, ka jūs jaunības gados tikāt to lasījis? Mani savervēja tāpat kā jūs pašlaik.
Viņš turēja mani āķa galā un zināja to, bet tagad nolēma piebeigt galīgi.
— Bet no kurienes, jūsuprāt, rodas pārējie aģenti? Es, protams, nerunāju par tiem neattīstītajiem indivīdiem, kas nāk no mūsu tehniskajām skolām, bet gan par īstajiem aģentiem. Par tiem, kuri plāno operācijas, veic visus priekšdarbus, bet pēc tam plūc laurus. Viņi ir krāpnieki. Visi līdz pēdējam. Bet visu, ko tie prata darīt vislabāk, viņi tagad dara Korpusam. Jūs pabrīnīsieties par dažu labu no problēmām, kas rodas lielajā, neaptveramajā un trokšņainajā visumā. Vienīgie, ko mēs varam aicināt pie mums strādāt, ir tie, kuri jau agrāk veiksmīgi darbojušies tādā mērogā. Nu, kā?
Viss norisinājās tik strauji, ka neatlika laika pat padomāt. Man droši vien vajadzēja strīdēties, tomēr smadzenes jau bija pieņēmušas lēmumu. Biju gatavs piekrist, es nevarēju pateikt «nē».
Šo to gan zaudēju, tomēr cerēju iegūt daudz vairāk. Lai arī man būs brīvība darba laikā, tomēr es taču strādāšu kopā ar cilvēkiem. Vecās attiecības būs beigušās. Es atkal kļūšu par sabiedrības locekli.
No šīs domas man kļuva silti ap sirdi. Vismaz vientulībai nu ir beigas. Draudzība atlīdzinās to, ko zaudēju.