Apgādes un dokumentācijas nodaļas iedeva man visu nepieciešamo. Virs horizonta, tīra un skaidra, augstu stāvēja saule, kad mana kuģa sudrabotais korpuss pacēlās virs pelēkā lauka un aizšāvās kosmosā.
Ceļojums aizņēma dažas dienas, kas bija vairāk nekā pietiekami, lai es pagūtu sistematizēt savas zināšanas par Cittanuvo. Un jo vairāk es uzzināju, jo mazāk sapratu, kādēļ viņiem vajadzīgs kara kuģis. Cittanuvo otreizēji kolonizēja no Cellīnijas sistēmas, bet es jau biju bijis šais rajonos agrāk. Viņi visi apvienojās brīvās savienībās, dažreiz strīdējās savā starpā, bet fīdz sadursmēm lieta nenonāca. Viņi, tāpat kā visi, pret karu izjuta pretīgumu.
Un viņi slepus būvēja kara kuģi?
Galu galā man apriebās par to domāt, un, izmetis no galvas šīs domas, es ķēros pie kāda interesanta šaha uzdevuma. Laiks pagāja ātri, un beidzot kuģa ekrānos iemirdzējās Cittanuvo.
Viens no maniem vissvarīgākajiem principiem skanēja: «Slepeno nevajag speciāli slēpt». Burvju mākslinieki to sauc par uzmanības novēršanu. Dodiet cilvēkiem iespēju redzēt visu, ko jūs gribat, un viņi nemūžam neiedomāsies, ka aiz tā kaut kas slēpjas. Tādēļ arī, veicot ļoti efektīvu manevru, piezemējos pašā lielākajā planētas kosmodromā, dienas vidū. Sagatavojies darbam, jau biju ietērpies attiecīgās drānās un izkāpu no kuģa, tā amortizatoriem vēl vibrējot. Ar platīna sprādzi piesprādzējis kažokādas apmetni, es devos lejā pa trapu. Mazais M-3 robots — stiprinieks dārdināja iepakaļ ar manu bagāžu. Ignorēdams drudžaino aktivitāti pie muitas, es devos uz Galveno izeju. Un tikai tad, kad formā tērpies ierēdnis pieskrēja man klāt, atļāvos pievērst nicinošu uzmanību arī apkārtnei.
Pirms viņš bija sācis runāt, es piegāju pie durvīm un apstājos.
— Šeit pie jums ir brīnišķīga planēta! Lielisks klimats! Ideāla vietiņa vasarnīcai. Atsaucīgi, vienmēr izpalīdzīgi ļaudis. Man tas patīk. Esmu jums ļoti pateicīgs. Liels paldies, ka sagaidījāt. Es esmu Lielais Kņazs Sant-Anželo. — Es ar entuziasmu pakratīju viņa roku, tai pat laikā ieliekot tur simtvienību kredītbiļeti.
— Bet tagad jūs, protams, saprotiet, ka muitniekiem nav ne mazākās nepieciešamības pārbaudīt šo te manu bagāžu. Neatņemsim man laiku. Kuģis ir atvērts, viņi var pārbaudīt visu, ko vien vēlas.
Manas manieres, drēbes, dārglietas, vieglums, ar kuru es šķīros no naudas, un lieliskie čemodāni varēja nozīmēt tikai vienu. Tāds bagāts cilvēks nenodarbosies ar kontrabandu. Kalpotājs man kaut ko nomurmināja ar smaidu, pateica dažus vārdus telefonā un viss bija nokārtots.
Muitnieku bariņš salīmēja birkas uz manas bagāžas, pieklājības pēc ieskatījās dokumentos un atlaida. Es visiem paspiedu rokas, ne jau vienkārši paspiedu, protams, un devos tālāk. Taksometrs bija izsaukts, vadītājs piedāvāja kādu viesnīcu. Es piekrītoši pamāju, vērojot, kā robots iekrauj bagāžu.
Kuģis bija pilnībā tīrs, viss, kas man bija nepieciešams darbam, atradās manā bagāžā. Šis tas bija nāvējošs un sprāgstošs un, atklāšanas gadījumā, es iekultos lielās nepatikšanās. Patvēries viesnīcā, es gribēju pārmainīt drēbes un ārieni. Robots tikmēr pārbaudīja istabas, meklējot tajās bagus.
Šie Korpusa roboti ir lieliska lietiņa. Tie izskatās un darbojas tieši tāpat kā vienkāršie M-3. Taču tikai ārēji. Smadzenes tiem ir teicamas, ne sliktākas kā vislabāko firmu robotiem. Bez tam, vēl robota stūrainais ķermenis bija burtiski piebāzts ar visdažādākajām ierīcēm un rīkiem.
Viņš lēnām pārvietojās pa istabu, pārnesa manu bagāžu un izlika mantas, tai pat laikā neaizmirstot rūpīgi izpētīt katru virsmas laukumiņu. Pabeidzis viņš apstājās un skaidri paziņoja:
— Visas istabas pārbaudītas. Atklāts tikai viens optiskais bags šajā sienā.
— Vai tad var norādīt ar pirkstu uz to? — es teicu robotam.
— Tas taču var izraisīt novērotājā aizdomas.
— Nē, nevar, — ar mehānisku pārliecības intonāciju balsī atteica robots. — Es to nedaudz aizķēru un tas vairs nedarbojas.
Ar šādām garantijām es droši nometu greznās drānas un uzvilku Līgas Lielās Flotes admirāļa melno formu. Es biju to dabūjis ar visiem izgreznojumiem, zelta uzplečiem un pilnu dokumentu komplektu. Nedomāju, ka tā mani stipri greznoja, tomēr uz Cittanuvo spēja radīt vajadzīgo iespaidu. Tāpat kā uz daudzām citām planētām, arī te labi zināja uniformu nozīmi. Izsūtāmie zēni, sētnieki, klerki — visi bija ietērpti sev raksturīgā formā. Mans melnais mundieris izskatījās ļoti iespaidīgi un tam noteikti pievērsīs uzmanību.
Pirms pametu viesnīcu, es uzvilku garu apmetni, kurš pilnībā nosedza mundieri, bet ar zeltā mirdzošo galvassegu un dokumentu pilno somu radās problēmas.
Pagaidām vēl nezināju visas pseidorobota M-3 iespējas. Varbūt viņš palīdzēs?
— Ei, tu, sīkais un plecīgais, — es pasaucu, — vai tev ir kādas kastītes vai nodalījumi? Ja ir, parādi.
Nospriedu, ka robots ir uzsprādzis. Viņā bija vairāk kastīšu nekā kases aparātā: lielas, maziņas, platas, šauras, tās izlēca no robota uz visām pusēm. Vienā bija pistole, divas citas piebāztas ar granātām, pārējās — tukšas. Es ieliku cepuri vienā, ceļasomu otrā un noknak- šķināju pirkstus. Kastītes slīdēja iekšā, un viņa metāliskais ķermenis kļuva tik pat līdzens kā agrāk.:
Es uzliku «modernu cepuri, aizsprādzēju apmetni un biju gatavs. Palikušās mantas bija mīnētas: pistoles, gāze, saindētas adatas un tamlīdzīgas lietas. Sliktākajā gadījumā tas viss uzlidos gaisā.
M-3 nobrauca lejā ar liftu, bet es nokāpu pa rezerves kāpnēm. Satikāmies mēs uz ielas.
Tā kā diena vēl bija tikai pusē, es nepaņēmu helikopteru, bet noīrēju automobīli. Mēs nesteidzoties braukājām pa šo valsti un līdz ar tumsiņu bijām pie prezidenta Ferraro mājas.
Kā jau pienākas bagātas planētas galvam, māja bija lieliska. Mani slepenie sagatavošanās darbi izrādījās vienkārši smieklīgi, lai neteiktu vairāk.
Kopā ar savu trīssimtkilogramīgo robotu izgāju cauri apsardzei un signalizācijai bez jebkādām problēmām, mani pat neaizturēja. Prezidents Ferraro, vecpuisis, patreiz pusdienoja. Tas ļāva man bez uztraukumiem apsekot viņa kabinetu.
Tur nebija pilnīgi nekā. Nekā, kas būtu saistīts ar karu un kara kuģiem. Bet, ja es būtu šantāžists, tad gan cita lieta. Te varēja atrast arī šo to vēl ļaunāku par politisko korupciju.
Kad Ferraro pēc pusdienām atgriezās kabinetā, tur bija tumšs. Es dzirdēju, kā viņš noburkšķēja kaut ko par kalpotājiem un sāka taustīties pēc slēdža.Vēl pirms viņš bija to sataustījis, robots aizvēra durvis un ieslēdza gaismu.
Es sēdēju pie galda, manā priekšā atradās visi viņa personiskie papīri, ko pieturēju ar pistoli, bet seju centos savilkt baismīgi nežēlīgu. Kamēr viņš vēl nebija attapies no šoka, es nokomandēju:
— Nāciet šurp un sēdieties, ātri!
Tajā pat brīdī robots pagrūda viņu tā, ka nebija nekādas izvēles — vienīgi paklausīt.
Acis prezidentam izspiedās uz āru, rīklē iekņudzējās, kad viņš bija ieraudzījis savus papīrus uz galda. Nedodot iespēju attapties, es pa- grūdu viņam zem deguna savu grāmatiņu.
— Es esmu Līgas Lielās Flotes admirālis Tars. Lūk, te ir manas pilnvaras. Varat arī pārbaudīt.
Dokumenti nebija atšķirami no īstajiem, tādēļ es neuztraucos. Ferraro sāka nesteidzīgi studēt grāmatiņu, pēc tam ar ultravioleto gaismu pārbaudīja zīmogus. Tas viņam deva laiku attapties un pāriet pretuzbrukumā.
— Ko nozīmē šī jūsu rīcība? Jūs ielauzāties manā kabinetā, izdarot zādzību ar uzlaušanu…
— Jūsu stāvoklis ir drausmīgs, — es teicu aizkapa balsī.
Pēc maniem vārdiem pār Ferraro seju pārslīdēja ēna. Tikmēr turpināju:
— Es arestēju jūs par sazvērestību, izspiešanu, zādzību un vēl daudz ko citu, kas galīgi kļūs skaidrs pēc šo dokumentu izpētes. Ņemiet ciet viņu!
Mana pēdējā pavēle attiecās uz robotu, kurš lieliski spēlēja savu lomu. Viņš panācās uz priekšu un satvēra prezidentu ap jostasvietu.
— Es varu paskaidrot — viņš sāka lūgties.
— Es varu visu paskaidrot. Nevajag apvainot mani visā. Es nezinu, kas jums tur ir par papīriem, tādēļ neapgalvošu, ka tie visi ir viltoti. Bet jūs taču zināt, ka man ir daudz ienaidnieku. Ja vien Līga zinātu, cik grūti ir vadīt šo atpalikušo planētu…
— Nu labi, pietiek, — es viņu pārtraucu ar rokas mājienu. — Uz visiem jautājumiem atbildēsiet tiesas priekšā. Bet tagad atbildiet tikai uz vienu.
— Kādēļ jūs būvējat kara kuģi?
Šis cilvēks bija liels aktieris. Viņa acis plaši iepletās, žoklis atkārās, un viņš sabruka krēslā, it kā būtu dabūjis ar āmuru pa galvu, kad viņš atkal spēja runāt, vārdi jau bija lieki. Visā viņa izskatā atspoguļojās apvainota nevainība.
— Kādu kara kuģi? — viņš izdvesa.
— Augstākās klases kara kuģi, kurš tiek būvēts Cittanuvo dokos. Atbilstoši šiem rasējumiem. — Es uzmetu tos viņam uz galda un norādīju augšējos stūrus. — Bet te arī jūsu pašrocīgie paraksti.
Ferraro vēl aizvien nebija atguvies. Viņš paķēra papīrus un sāka tos pētīt, es viņu nesteidzināju. Beidzot viņš tos atgrūda un papurināja galvu.
— Neko nezinu ne par kādu kara kuģi. Šie ir jaunā pasažieru lainera rasējumi. Tas ir viss, kas man zināms. Un tur patiesi stāv mans paraksts.
Savu nākošo jautājumu es izteicu ļoti rūpīgi, lai tā jēga katrā ziņā tiktu saprasta.
— Un tā, jūs noliedzat, ka kaut ko zināt par augstākās klases linkora būvi saskaņā ar šiem rasējumiem?
— Šie ir parasti pasažieru — kravas lainera rasējumi. Vairāk es nezinu.
Viņam bija apvainota bērna sejas izteiksme. Es atgāžos krēslā, atslābinājos un izvilku cigāru.
— Paklausieties šo to par robotu, kurš jūs tur, — es iesāku. Viņš neizpratnē paskatījās uz mani, acīmredzot satraukumā nebija ievērojis, ka mūsu sarunas laikā robots viņu visu laiku turējis ap vidukli.
— Tas nav parasts robots, viņa pirkstu galos iemontēti ļoti interesanti aparātiņi: termopāri, galvanometri un tamlīdzīgi. Kamēr mēs sarunājāmies, viņš reģistrēja jūsu ķermeņa temperatūru, asinsspiedienu, sviedru daudzumu un vēl daudz ko citu. Citiem vārdiem sakot, jūsu priekšā ir visai efektīvs un operatīvs melu detektors. Tūlīt jūs dzirdēsiet, kā esat melojis.
Ferraro atsprāga no robota rokām tā, it kā tās būtu indīgas čūskas. Es izpūtu skaistu dūmu gredzenu.
— Saki, — teicu es robotam, — vai šis cilvēks mūsu sarunas laikā meloja.
— Daudz, — robots atbildēja. — Tieši 74% no viņa teiktā ir meli.
— Ļoti labi, — es pamāju, gatavojoties aizcirst pēdējās durvis manā slazdā.
— Tātad viņš zināja visu par linkoru?
—Subjekts nezināja par linkoru, — robots iebilda. — Visi viņa paziņojumi sakarā ar kuģi, kā arī tā konstrukciju bija negatīvi.
Tagad bija pienākusi mana kārta izbolīt acis. Bet Ferraro kļūtu daudz vieglāk, ja vien viņš zinātu, ka mani nemaz neinteresē visas viņa izdarības! Tas, protams, bija man sitiens zem jostasvietas, tomēr nedrīkst zaudēt galvu. Es piespiedu sevi domās atgriezties pie izejas punkta un apdomāt situāciju.
Ja prezidents Ferraro nezināja par linkoru, tad iznāk, ka viņš kalpo tikai aizsegam. Bet kas tad ir īstais vainīgais? Kāda militāristu kliķe, kura grib gāzt prezidentu un sagrābt varu? Es vāji orientējos planētas iekšējās lietās un nolēmu ņemt Ferraro sev par palīgu.
To izdarīt vairs nebija grūti, nevajadzēja pat piedraudēt publicēt viņa galdā atrastos dokumentus. Izmantojot šos papīrus, es varēju piespiest viņu dejot pēc manas stabules. Taču tas nebija nepieciešams. Tikko biju parādījis viņam abus rasējumus un norādījis uz to līdzību, viņš visu saprata. Neapšaubāmi, viņam bija vieglāk nekā man atrast to, kas izmantoja viņu kā ieroci savās rokās. Par dokumentiem mēs pēc klusas vienošanās aizmirsām.
Nolēmām, ka nākamais solis būs Cerentolas doki. Prezidents jau sāka apdomāt, kā izmantot situāciju pret saviem politiskajiem ienaidniekiem. Es liku viņam saprast, ka Līga vēlas apturēt linkora celtniecību. Un tikai pēc tam lai spēlē politiku pret saviem oponentiem.
Vienojušies par to, mēs izsaucām automobīli, apsardzes vadu un devāmies uz dokiem, ceļš uz kurieni aizņēma četras stundas. Pa ceļam mēs pārspriedām savas uzvedības līniju.
Doka priekšnieku sauca Rokka. Kad mēs atbraucām, viņš laimīgi gulēja. Tomēr ne ilgi. Uniformu un pistoļu parāde ātri viņu atmodināja. Man likās, ka viņš ir tāds pats zaglēns un melis kā Ferraro. Nevainīgs cilvēks nevarēja tik stipri izbīties.
Izmantodams situāciju, es pieliku viņu pie sava staigājošā melu detektora un sāku uzdot jautājumus.
Vēl nepabeidzis mūsu «sarunu», es jau sāku aptvert situāciju. Tā bija se.kojoša: kuģu būves doka priekšnieks ne mazākajā mērā nenojauta tā patieso dabu.
Kāds cits, mazāk pārliecināts par sevi, vai bez tik lielas dzīves pieredzes, šai brīdī jau varētu sākt šaubīties. Es — ne. Kuģis vēl aizvien sešās vietās sakrita ar linkoru, bet es neticēju nejaušām sakritībām. Kādu ceļu izvēlēties? Ja ir iespējami divi ceļi — izvēlies vienkāršāko!
Tikai neapstāties pie muļķīgām izredzēm un nejaušībām.
No jauna uzmetis acis pirmajam rasējumam, es atkal pievērsu uzmanību piebūvei. Lai laineri pārvērstu kara kuģī, pirmām kārtām vajadzēja novākt to.
— Rokka! — es draudīgi ierēcos. — Paskaties uz šiem rasējumiem, uz šo izvirzījumu, lūk, te. Vai tas vēl aizvien piestiprināts pie kuģa?
Viņš papurināja galvu un atbildēja:
— Nē, rasējumus izmainīja. Mēs uzstādījām jaunu pretmeteorītu iekārtu planetāro asteroīdu slāņu caurbraukšanai.
Es atvēru savu somu un izvilku rasējumu.
— Vai jūsu iekārta gadījumā neatgādina šo te? — es pastiepu viņam rasējumu.
Viņš domīgi berzēja pazodi, pētot shēmu.
— Laikam jā, — viņš nedroši atbildēja. — Es nevaru pateikt precīzi, jo visas šīs detaļas uz mani neattiecas. Es atbildu par darbu kopumā. Taču šī detaļa ir ļoti līdzīga tai, kura tikko tika uzstādīta. Liels daikts. Cik mēs iztērējām…
Tas, bez šaubām, bija linkors! Te pēkšņi viens vārds no Rokkas sacītā ķēra mani kā zibens.
— Uzstādīta! — es iekliedzos. — Jūs teicāt — uzstādīta?!
Rokka pat atvirzījās no mana kliedziena.
— Jā, — viņš nedroši atbildēja. — Es pat atceros, cik lielas bija grūtības…
— Un vēl kas? — es viņu pārtraucu. Auksti sviedri tecēja man pār muguru.
— Dzinēji, vadiba, tas arī ir uzstādīts?
— Jā, protams, — viņš atbildēja. — Vai tad jūs nezināt? Parastais grafiks tika stingri saspiests, kas izraisīja veselu lērumu neparedzētu grūtību.
Tagad auksti sviedri plūda pa mani straumēm. Sākotnējais termiņš bija saīsināts gandrīz par gadu. Un nebija vairs nekādu iemeslu, lai to vēl saīsinātu.
— Mašīnas! Ieročus! — es ierēcos.
— Pie kuģa! Ja tā celtniecība jau pabeigta, mums būs milzīgas nepatikšanas un ne ar ko nesalīdzināmas grūtības.
Apsardze ieslēdza sirēnas un prožektorus un, nospiežot akseleratorus fīdz grīdai, mēs kā mirdzoša bulta naktī traucāmies uz stāpeļiem un ielidojām pa vārtiem.
Taču tik un tā nokavējām. Naktssargs kā traks sāka māt ar rokām un mēs apstājāmies.
Kuģa nebija.
Rokka nekādi nespēja tam noticēt. Viņš klīda pa tukšo laukumu turp un atpakaļ. Es ielīdu automobīļa pakaļējā krēslā un nikni kožļāju cigāru, saukājot sevi par pēdējo idiotu.
Ignorējot acīm redzamus faktus, es kā muļķis biju iedzinis sev galvā, ka planētas valdība piedalās šai celtniecībā. Tā, protams, piedalījās, taču vienīgi kā aizsegs. Es sajutu žurku — nerūsējošā tērauda žurku. Žurku, kas darbojās tā, kā būtu rīkojies es pirms atgriešanas sabiedrībā.
Tagad, kad grauzējs bija aizšmaucis, man radās ideja, ar ko sākt meklējumus.
Pie mums grīļodamies pienāca kuģu būvētavas priekšnieks Rokka, kas tika sagrābts aiz matiem, un pār viņa galvu gāzās izmeklētu lamu straume. Prezidents Ferraro izvilka pistoli un nebija saprotams, kā viņš taisās ar to rīkoties un par ko kļūt: par slepkavu vai pašnāvnieku. Man bija vienalga. Viss, ko varēja no viņa gaidīt, un viss, kas spēja viņu uztraukt, bija nākošās vēlēšanas, kurās viņa vēlētāji un politiskie pretinieki nepiedotu kuģa zaudēšanu. Manas problēmas bija daudz sarežģītākas.
Man vajadzēja atrast linkoru, vēl pirms tas sāks sirot pa Galaktiku.
— Rokka! — es uzsaucu. — Nāciet uz mašīnu. Es gribu apskatīt jūsu atskaites, visas jūsu atskaites, es gribu to izdarīt nekavējoties.
Viņš ar grūtībām ielīda mašīnā, droši vien vēl nesaprotot, ko no viņa grib. Pēc tam, ievērojis, ka ir vēl tumšs, novilka;
— Bet admirāli… šai laikā… visi vēl guļ…
Es jau ievilku elpu, lai sāktu kliegt, taču to darīt vairs nevajadzēja. Acīmredzot viņš visu saprata, pēc manas sejas izteiksmes un paķēra radiotelefona klausuli.
Parasti es ienīdu šo birokrātisko kārtību, šos papīra blāķus, taču tagad es par to biju pateicīgs. Šie ļaudis bija izstrādājuši veselu zinātni. Neviens papīrelis nepazudīs, bet, ja tas arī notiks, tad par to tiks sastādīts dokuments piecos eksemplāros. Viņi sagāza man uz galda memorandu, atmiņu pierakstus, norakstīšanas aktus, dažādus pieprasījumus.
Man vajadzīgie fakti burtiski noslīka šajās papīra katakombās. Taču neko nevarēja darīt. Nesāku meklēt pirmos faktus, tas būtu pārāk ilgi, bet sakoncentrēju visu uzmanību uz pēdējām izmaiņām, tādām, kā ieroču tornis. Tam vajadzēja ātri uzrādīt vainīgos.
Beidzot arī klerki saprata, ko es no viņiem gribu. Iedegušies patriotisma liesmās un savu priekšnieku bargo balsu uzmundrināti, viņi sāka rosīties steidzīgāk. Tagad pietika vienīgi norādīt meklējumu virzienu, un attiecīgie dokumenti jau atradās manās rokās.
Soli pa solim viss sāka noskaidroties. Smalks viltojumu, kukuļu, līkloču ceļa un dokumentu viltošanas tīmeklis. To visu varēja radīt vienīgi man līdzīga galva. Es pat iekrekšķējos no skaudības. Kā jau visas lielas idejas, šī bija ārkārtīgi vienkārša.
Nezināmo grupa vai grupas pakāpeniski pēc sava prāta izmainīja visu celtniecības programmu. Sākumā tā neapšaubāmi bija milzīga transportkuģa celtniecības programma, pēc tam to nedaudz grozīja, bet beigās pārvērta par ko citu.
Tas tika veikts ar īsta ģēnija prātu. No dažādiem avotiem nākošas pavēles izmainīja un pārkārtoja. Ar lielām grūtībām es noskaidroju visus šos avotus. Visos gadījumos tie bija viltoti. Dažos gadījumos tie bija tik labi noslēpti, ka es sākumā vispār nespēju noticēt, kā tāda pavēle varēja iziet cauri, kamēr man paskaidroja, ka veselai rindai virsnieku bija pagaidu sekretāres, jo visas īstās sekretāres un asistenti slimoja. Visas īstās sekretāres viena pēc otras bija saindējušās ar ēdienu. Vienkārši kaut kāda epidēmija! Katru no viņām pēc kārtas nomainīja VIENA UN TĀ PATI meitene. Viņa palika katrā vietā tik ilgi, lai pārliecinātos, ka linkora celtniecības plāns virzās uz priekšu.
Šī meitene acīmredzot bija Vadītāja palīgs, kurš arī visu organizēja. Tas sēdēja šīs lietas centrā, gluži kā zirneklis savā tīklā, un raustīja diedziņus, iekustinot visu šo lietu, šo savu ideju. Mana pirmā doma bija, ka lietā jāiesaista brigāde, tomēr vēlāk es to atzinu par nepareizu. Pēc tam es pievērsos vienīgi viltojumu būtībai. Dažos gadījumos dokumenti nebija viltoti, tur mans noslēpumainais IKSS droši vien pats veica darbu.
IKSAM bija patstāvīga inženiera — dizainera palīga vieta. Viens pēc otra tika atšķetināti uz kantori ejošie pavedieni. Viņam arī bija sekretāre, kuras slimība sakrita ar darbu citās nodaļās.
Kad beidzot es piecēlos no galda, vairs nespēju saliekt muguru, tā dega, gluži kā tur būtu nokaitēta stieple. Norijis pretsāpju līdzekli, es pārlaidu acis savu palīgu nomocītajai armijai, kas kopā ar mani nebija gulējuši 72 stundas. Viņi sēdēja, atspiedušies pret mēbelēm, un gaidīja manu lēmumu. Pat prezidents Ferraro bija šeit, viņa mati bija sajukuši un kā lāstekas nokarājās pāri pierei.
— Jūs atrakāt šo noziedznieku ligzdu? — viņš jautāja, ielaizdams visus piecus pirkstus savā skalpā.
— Es atradu tos, jā, — es atbildēju. — Tikai ne noziedznieku ligzdu, bet vienu cilvēku, noziedznieku pasaules karali, kuram vairāk talantu, nekā visiem jūsu pērkamajiem birokrātiem kopā, un viņa sievieti — asistenti. Viņi visu izdarīja divatā. Viņa vārds vai pseidonīms ir Pepe Pero, viņu sauc Anželīna…
— Arestēt viņus nekavējoties! Sardze, sardze… — un Ferraro izsprāga no istabas. Es pavēlēju viņam atgriezties.
— Tas būtu bijis pats labākais, ko mēs varētu izdarīt. Bet dotajā brīdī tas ir diezgan sarežģīti, tā kā viņi ne tikai pārbūvēja linkoru, bet to arī nozaga. Tajā viss ir automatizēts, pirmajā laikā nav vajadzīga pat komanda.
— Ko jūs esat nolēmis darīt? — pavaicāja viens no klerkiem.
— Neko, — es atbildēju veca kosmosa vilka manierē.
— Līgas Flote jau devusies noziedznieku medībās un drīz jūs dzirdēsiet par to noķeršanu. Pateicos visiem par palīdzību.