Es to pateicu mundrā, jautrā tonī, un viņi izgāja. Kādu mirkli es apskaudu viņu svēto ticību Līgas Flotei. Bet patiesībā taču paziņojums par Floti bija tikpat nepatiess kā mana admirāļa pakāpe. Es turpināju darbu Korpusa labā. Inskinam jau vajadzēja būt saņēmušam pēdējo informāciju. Es aizsūtīju viņam psīgrammu, taču atbildes pagaidām vēl nebija. Droši vien zagļu identifikācija bija aizkavējusi atbildi.
Mans jaunais ziņojums bija kodēts, taču tā atšifrēšana neatlaidīgam cilvēkam neradītu nekādas grūtības. Es pats aiznesu to uz pārraidīšanas centru. Kad es iegāju tur, psīgrammists sēdēja savā caurspīdīgajā istabiņā. Viņa acis liecināja, ka viņš domās nav te Operators runāja kaut ko mikrofonā, noraidot ziņojumu cauri Galaktikas plašumiem.
Ārpusē šifrētāji kodēja, kopēja un pierakstīja ziņojumus, taču neviena skaņa neizkļuva cauri izolācijas sienām. Es pagaidīju, kamēr viņš pievērsīs man uzmanību un pastiepu papīra lapiņas.
— Līga, Centrālā 14, steidzami — es teicu.
Viņš pacēla uzacis, tomēr neko nesacīja. Pēc dažām sekundēm mums bija sakari ar vairākiem psīgrammistiem. Viņš lasīja kodētos signālus skaidri, rūpīgi izrunājot, bet paklusu. Viņa domas spēks pārvarēja daudzu gaismas gadu attālumu. Kad viņš bija beidzis, es savācu tekstu, saplēsu, bet gabaliņus iebāzu kabatā.
Šoreiz atbildi saņēmu visai ātri. Acīmredzot Inskins gaidīja manu ziņojumu. Mikrofonu iznesa pie šifrētājiem, bet es pats stenografēju kodu grupas.
— … kuvi dlil flie, un ja neizdarīsi, atpakaļ vari neatgriezties!
Ziņojuma beigās bija tiešs teksts un psīgrammists pasmaidīja, lasot
šos vārdus. Es sakliedzu viņam, lai neiedomājas kaut ko izpļāpāt, ziņojums ir slepens, un pretējā gadījumā es viņu personiski nošaušu. Smaids pazuda no viņa sejas, tomēr man no tā vieglāk nekļuva.
Dekodētais ziņojums neizrādijās nemaz tik ļauns, kā biju baidījies. Līdz nākamajam ziņojumam man vajadzēja tikai izsekot un sagrābt linkoru. Varēju griezties pēc palīdzības pie Līgas jebkurā laikā. Līdz darba beigām man vajadzēja palikt admirāļa amatā un turēt Inskinu lietas kursā. Mana laime būtu bijusi pilnīga, ja nebūtu tās pretīgās beigas atklātā tekstā.
Es biju dabūjis ilgi gaidīto norīkojumu. Bet kā! Sagrāb linkoru vai atvadies no galvas. Un ne vārda par maniem varonīgajiem pūliņiem nozieguma atklāšanā. Cik gan cietsirdīgā pasaulē mēs dzīvojam!
Nogurums galu galā piebeidza mani, un es devos gulēt, tā kā mans galvenais uzdevums tagad bija gulēt un gaidīt…
Patiesi, gaidīšana tagad bija vienīgais, ko varēju darīt. Neņemot vērā tādas papildu rūpes, kā kreisera personīgā izsaukšana un papildus ziņu iegūšana par zagļiem. Bet tas patiesi bija otršķirīgi attiecībā pret galveno — gaidīt sliktas ziņas. No pakaļdzīšanās viedokļa raugoties, Cittanuvo bija pati labākā vieta. Pazudušais kuģis varēja doties jebkurā virzienā. Ar katru minūti tā iespējamā atrašanās sfēra pieauga proporcionāli laikam trešajā pakāpē. Savu kreisera komandu nepārtraukti turēju pilnā kaujas gatavībā, ierobežojot viņu pārvietošanos ar simts jardiem no kuģa.
Ziņu par Pepi un Anželīnu bija ļoti maz, viņi meistarīgi jauca pēdas, nebija zināms pat, no kurienes tie ir, vienīgi neliels akcents liecināja, ka abi nav vietējie. Bija miglaina Pepes fotogrāfija — resnvaidzis ar ļaunu seju. Meitenes fotogrāfijas nebija vispār. Savas nepacietības dzīts, es piespiedu kuģa psīgrammistu nepārtraukti caurklausīt izplatījumu un ziņot man par visiem notikumiem kosmosā.
Pēc tam mēs ar navigatoru atzīmējām kartē, pārbaudot vai tie iekļaujas nozagtā kuģa iespējamās atrašanās vietā. Daži incidenti notika šajā pat apgabalā, tomēr pēc vēlākās izmeklēšanas tiem izrādījās gluži dabiska izcelsme. Ejot gulēt, es atstāju pavēli nekavējoties modināt mani, ja ārkārtējs gadījums noticis bīstamajā zonā. Mani piecēla dziļā naktī un pasniedza papīra gabaliņu. Izberzējis acis un izlasījis pirmās divas rindiņas, es nekavējoties nospiedu vispārējās trauksmes pogu.
Jāsaka, ka šie zēni zināja savu lietu. Es vēl nebiju paguvis izlasīt ziņojumu, kad uz kuģa jau iekaucās sirēnas, lūkas aizcirtās un mēs izlidojām. Kad mana redze pēc pārslodzes atjaunojās un lapiņa atkal nokļuva fokusā, es izlasīju to līdz galam, bet tad pārlasīju vēlreiz, daudz rūpīgāk.
Tas izskatījās tā, kā mēs bijām gaidījuši.
Liecinieku nebija, bet dažas monitoru stacijas bija fiksējušas lielas jaudas ieroča pielietošanu ar milzīgas enerģijas izdalīšanos. Ar trans- gulācijas palīdzību mēs aprēķinājām koordinātes un atradām kravas kuģi. Tā korpusā bija dzelzceļa tuneļa izmēru caurums. Plutonija krava bija pazudusi.
Katrā ziņojuma rindiņā man rēgojās Pepe.
Uz linkora nebija komandas, un viņš rīkojās droši. Sveša kuģa sagrābšanā vai pārrunās vienmēr eksistē zināms risks. Tādēļ viņš gluži vienkārši pasauca neko nenojautušo kravas kuģi un sašāva to ar saviem drausmīgajiem ieročiem. Astoņpadsmit cilvēku bija nogalināti acumirklī. Zagļi bija kļuvuši arī par slepkavām.
Es alku darbības. Un ļoti baidījos, ka neizdaru kļūdu. Sīkulis Pepe izrādījās arī nežēlīgs slepkava. Ja kaut ko ievajagas, viņš vienkārši pienāk un paņem to, sagraujot visu savā ceļā. Vēl ļoti daudziem cilvēkiem nāksies iet bojā, un mans uzdevums bija šo skaitli padarīt pēc iespējas mazāku.
Pēc idejas man vajadzēja, lielgabalus rībinot, rauties realizēt atriebību. Lieliska doma, un arī vēlēšanās man ir. Nezinu vienīgi — kur viņš atrodas. Linkors, protams, ir gigantisks kuģis, taču visuma mērogos gluži kā puteklis. Kamēr viņš turēsies ārpus komercmaršrutiem, tālu no planētām un stacijām ar radariem, to atrast būs neiespējami.
Bet, ja es arī to atradīšu, kā lai sagrābju? Pēc jaudas tas elles izdzimums taču nepiekāpjas nevienam kuģim. Šis jautājums mocīja mani dienu un nakti, bet atbildi atrast nespēju.
Daži fakti bija man par labu. Piemēram, tas, ka es piespiedu viņu uzsākt spēli, pirms viņš bija tam pilnībā gatavs. Skaidrs, ka viņš nebija gatavojies laisties prom tai dienā, kad es ierados. Taču ikviens plāns, sevišķi tik rūpīgi izstrādāts kā viņam, noteikti paredz arī darbības briesmu gadījumā. Dzinēji, vadība un bruņojums uz linkora bija uzstādīti jau ilgi pirms manas ierašanās, tomēr daudzi darbi vēl bija nepabeigti. Viens no lieciniekiem, piemēram, ziņoja, ka redzējis, kā starta brīdi no kuģa korpusa nokarājušies spēka un padeves kabeļi.
Mana ierašanās izsita Pepi no līdzsvara, un šai ziņā man bija pār viņu priekšrocības. Tagad man vajadzēja domāt tāpat kā viņam, paredzēt nākošo soli un … noķert viņu lamatās. Aizsūtīja zagli ķert zagli. Teorētiski jau viss izskatījās lieliski, bet, tiklīdz es sāku domāt par praksi, kļuva neomulīgi ap dūšu.
Es iedzeru un aizpīpēju. Paiaižu dūmu gredzenus un novēroju, kā tie kustas. Tas ļauj man atslābināties. Galu galā, ko vispār var darīt ar linkora palīdzību? Tas, protams, ir labi piemērots kosmosa pirātismam, bet tas taču nav viss.
— Lieliski, lieliski, bet kādēļ linkors?
Es sāku sarunāties pats ar sevi, parasti tā ir slikta zīme, taču tagad man tas bija vienalga. Doma par kosmosa pirātismu man ilgi likās vienīgā pareizā, līdz acīs neiekrita brēcošā nejēdzība.
Kādēļ linkors? Kādēļ visi šie pūliņu un smaga darba gadi, lai iegūtu kuģi, kuru ar grūtībām var vadīt divi cilvēki. Pat desmitās daļas no šīm pūlēm būtu Pepem pieticis, lai uzceltu kreiseri, kurš pirātismam noderētu tikpat labi.
Pirātismam, bet ne Pepes mērķiem. Viņš gribēja linkoru, un viņš dabūja linkoru. Tas nozīmē, ka bez pirātisma viņam prātā arī vēl kas cits. Bet kas? Acīm redzams, ka viņš ir maniaks un nenormāls un nav svarīgi, kā viņš spējis izslīdēt no oficiālās testēšanas tīkliem. To nāksies vēl noskaidrot. Taču vispirms vajadzētu viņu noķert.
Manā galvā jau sāka veidoties rīcības plāns, taču es vēlējos dot tam laiku — lai nobriest! Pirmkārt, man jābūt pārliecinātam, ka labi zinu Pepi. Neviens cilvēks, kuram izdevies apmānīt veselu pasauli kuģa būves laikā, bet pēc tam arī nospert to, mūžīgi nepaliks ēnā. Kuģim nepieciešama komanda, bāze degvielas uzpildei un remontam.
Par degvielu viņam nāksies parūpēties pirmām kārtām, uzšķērstais kravas kuģis tam ir mēms liecinieks. Par bāzi var tikt izmantota kāda neapdzīvota planēta.
Šajā mierīgajā laikā sadabūt komandu ir visai grūti, taču arī te es varētu izdomāt vairākus variantus. Piemēram, reids pa cietumiem vai psihiatriskajām slimnīcām un dziedinātavām. Darbojoties šādi, jūs iegūsiet komandu, kura būs gatava uz visa veida pirātiskiem uzbrukumiem. Tomēr pirātisms, protams, ir pārāk sīka lieta šī jaunekļa ambīcijām. Viņš droši vien grib pārvaldīt veselu planētu… bet varbūt pat veselu sistēmu? Vai vairāk? Es pat nodrebēju no šīs domas. Vai kas tamlīdzīgs jau nav bijis pagātnē? Karalisko Karu laikā daži cilvēki ar pāris kuģiem un mazāku kopējo smadzeņu tilpumu, nekā Pepem, izveidoja kaut ko impērijai līdzīgu. Viņus visus galu galā gāza, tomēr par to tika samaksāta visaugstākā cena.
Plāns nobrieda, un es instinktīvi jutu, ka tas ir labs. Var jau būt, ka dažās detaļās arī pavājš, taču tas nebija svarīgi. Man bija skaidrs pamatmērķis un doma, ideja un tās realizēšanas veids. Noziegumos eksistē dabiskie likumi, gluži tāpat, kā citās cilvēku darbības sfērās. Es zināju, ka viss būs kā nākas.
— Nekavējoties pie manis sakaru virsnieku! — es iebļāvu interko- mā. — Un pāris klerkus ar transkiberiem. Un ātri — runa iet par dzīvību vai nāvi!
Bet pēdējo gan es pateicu lieki, tas nesaskan ar manu tēlu. Es aizpogāju apkaklīti, sakārtoju atšķirības zīmes un iztaisnoju piecus. Kad viņi ienāks, es atkal pilnībā būšu admirālis.
Pēc manas pavēles kuģis iznira no hipertelpas, lai mans psīgrammists varētu sazināties ar citiem operatoriem. Kapteinis Stengs ņurdēja, ka mēs apstādinam dzinējus un zaudējam dārgas dienas tai laikā kad viņa komanda izpilda nenormālas pavēles. Mans plāns bija ārpus viņa saprašanas. Viņš, protams, ir kapteinis, bet es tomēr admirālis, kaut arī tikai uz laiku.
Pēc manas pavēles navigators izveidoja bēgšanas sfēru, kura atpalika no iespējamās kuģa atrašanās vietas ne vairāk kā par vienu diennakti. Shēma ietvēra vairākas zvaigžņu sistēmas, kuru gan nebija īpaši daudz, un psīgrammists varēja tās izsaukt visas pēc kārtas un nodot ziņojumus, kurus nodeva tālāk Starpplanētu Attiecību virsniekam.
Paplašinoties sfērai, psīgrammists pārgāja pie jauniem objektiem. Es vajadzīgajā brīdī sagatavoju pamatziņojuma tekstu un pārraides virzienu un papildus ziņojumu, ko psīgrammists sūtīja uz Centrālo 14. Tur psīgrammistu grupa sazinājās ar atsevišķām planētām, nepārtraukti papildinot to sarakstu.
Visi pamata un papildus ziņojumi bija par vienu un to pašu tēmu. Es sīki, ar entuziasmu klāstīju, apspriedu un biju sašutis. Es uzrakstīju milzīgu variantu skaitu visdažādākajās formās. Es gribēju, lai informācijas jēga tādā vai citādā veidā nokļūtu visās avīzēs un žurnālos šīs paplašinātās sfēras ietvaros.
— Ko tas viss, sasper jūs zibens, nozīmē? — rūca kapteinis Stengs.
Viņam bija garlaicīgi, viņš pat atteicās piedalīties šai operācijā, uzskatot to par bezjēdzīgu. Un lielāko daļu laika pavadīja savā kajītē, lādējot visu uz pasaules. Garlaicības vai arī ziņkārības dzīts, viņš iz- !asīja vienu no maniem ziņojumiem.
— Miljardieris personiskās pasaules meklējumos …Pasakaini krāšņa kosmiskā jahta… — kapteiņa seja pieņēma tumši sārtu nokrāsu.
— Kāds gan visām šīm muļķībām ir sakars ar slepkavu notveršanu?
Kad mēs atradāmies kopā. viņš bija pieklājīgs, bet pēc dažām
pazīmēm varēja manīt, ka viņš mani uzskata par viltus admirāli. Neapšaubāmi es paliku vecākais, tomēr attiecības bija tīri formālas.
— Šīs muļķības un blēņas arī ir tā ēsma, uz kuras uzķersies zivtiņa, mūsu zivtiņa — es viņam teicu. — Lamatas Pepem un viņa partnerei.
— Un kurš ir tas mītiskais miljardieris?
— Es, — atbildēju. — Es vienmēr esmu gribējis būt bagāts.
— Bet tas kuģis, kosmiskā jahta, kur ir tā?
— Tiek būvēta Udrātas kosmodokos. Mēs dosimies turp tūlīt pat, tiklīdz būsim beiguši sagatavošanās darbus.
Kapteinis Stengs nosvieda manu šedevru uz galda un tik rūpīgi noslaucīja rokas, it kā baidītos inficēties. Viņš godīgi centās saprast manas idejas, bet bez mazākajām sekmēm.
— Nekas neizdosies, — viņš norūca. — Kādēļ jūs esat tik pārliecināts, ka viņi izlasīs vismaz vienu no šīm piezīmēm? Bet, ja arī izlasīs, tad kādēļ viņiem par to vajadzētu ieinteresēties? Manuprāt, jūs zaudējat laiku, un viņš izslīd jums no pirkstiem. Vajag izziņot trauksmi un paziņot visiem kuģiem. Flotei jābūt kaujas gatavībā, jāizsūta patruļas pa visām kosmolīnijām…
— No kurām viņš var viegli izvairīties vai gluži vienkārši iznīcināt, kas ir visticamākais. Tā, ka tā nav izeja, — es viņam atbildēju. — Šis Pepe ir ļoti veikls un viltīgs, viņš darbojas kā spēļu automāts. Šai faktā ir viņa spēks un vienlaicīgi arī vājums. Tādi kā viņš uzskata, ka neviens cits nav spējīgs domāt tāpat. Bet es varu!!!
— Aiz kautrības jūs nenomirsiet, — Stengs izmeta.
— Ļoti pareizi, — es atbildēju. — Viltus kautrība rada nekompetenci. Es gatavojos noķert to nelieti un pastāstīšu jums, kā to izdarīšu. Viņš ļoti drīz atkal izdarīs kādu noziegumu un tur, kur tas notiks, būs prese ar maniem ziņojumiem.
— Neatkarīgi no uzbrukuma mērķiem, viņš pievāks visas avīzes un žurnālus, ko vien spēs atrast. Vienā ziņā, lai apmierinātu savu patmīlību, bet, galvenokārt tādēļ, lai būtu lietas kursā par jautājumiem, kas viņu interesē. Piemēram, kuģu virzīšanās maršruti.
— Jūs tikai tā iedomājaties, taču visu noteikti nevarat zināt.
Viņa dziļā pārliecība par manu nekompetenci jau sāka krist uz
nerviem. Es savaldīju dusmas un pēdējo reizi centos ko darīt.
— Jā, es tikai domāju, taču domāju pamatoti, balstoties uz faktiem. No kravas kuģa viņš bija savācis visu, ko vien varēja lasīt, tas man tūlīt dūrās acīs. Mēs nevaram novērst jaunu linkora uzbrukumu, tomēr pēc tā varam pārliecināties, vai tālāk viss notiks, kā es domāju.
— Es nezinu, — kapteinis teica, — tas, man liekas, līdzinās…
Es tā arī nekad neuzzināju, kam tas līdzinās pēc kapteiņa domām, un tas ir labi, jo tūlīt pēc saviem vārdiem viņš būtu nokļuvis nokautā, bet es ar to pašu zaudētu savu pseidotitulu. Sirēnas rēkoņa viņu pārtrauca, un mēs metāmies uz radiokabīni.
Kapteinis Stengs vinnēja mani par puskorpusu, tas tomēr bija viņa kuģis, un viņš ceļu zināja labāk. Psīgrammists turēja rokā atšifrētu tekstu, bet viss bija jau skaidrs pēc viņa sejas izteiksmes. Viņš paskatījās manī ar ciešu un aukstu skatienu.
— Viņi atkal ir uzbrukuši, sagrāvuši piegādes pavadoni un nogalinājuši 34 cilvēkus.
— Ja jūsu plāns neizdosies, admirāli, — kapteinis aizsmacis man iečukstēja ausī, — es personīgi noskatīšos, kā jums dzīvam nodīrās ādu!
— Ja mans plāns neizdosies, kapteini, nebūs vairs ko dīrāt. Bet tagad, ar jūsu atļauju, mēs dosimies uz Udrātu pēc manas jahtas, un nekavējoties.
Šis naids un nicīgums pret manu rīcību satracināja un izveda no pacietības. Manu darbību tagad vadīja niknums, bet ne loģika. Es saņēmu sevi rokās un sakārtoju domas.
— Aizturiet pēdējās pavēles izpildi, — es uzsaucu atkal atgriežoties veca kosmosa vilka lomā. — Nodibiniet sakarus un noskaidrojiet, vai kāds nav apstājies pavadoņa tuvumā?
Kamēr psīgrammists nodarbojās ar mana uzdevuma izpildi, es apskatīju dažus papīrus. Ierindnieki un virsnieki saspringti gaidīja, vāji mēģinot izrādīt man savu naidu. Atbildei bija jāpienāk desmit minūšu laikā.
— Tieši tā, — beidzot atbildēja psīgrammists.
— Rezerves kuģis bija tur apstājies divpadsmit stundas pirms uzbrukuma. Līdz ar visu pārējo tur tika atstātas avīzes ar jūsu ziņojumiem.
— Ļoti labi, — es teicu. — Atdodiet vispārēju pavēli pārtraukt dažādu ziņojumu pārraidīšanu. Pavēli nododiet vienīgi ar psīgrammistu palīdzību, neizmantojot nekādas cita veida signālierīces. Nedrīkst pieļaut, ka mūs noklausītos.
Es lēnām, gluži kā apstākļu saimnieks, izgāju. Seju tomēr nedaudz pagriezu sānis, lai viņi uz tās neieraudzītu aukstus sviedrus.
Mēs nekavējoties devāmies uz Udrātu, kur mani gaidīja miljardiera jahta «Eldorado». Doka priekšnieks, izrādot man kuģi, ļoti delikāti mēģināja apmierināt savu ziņkāri. Bet, sadistiski atriebjoties Flotei, es viņam ne vārda neteicu par savu misiju. Pēc aparatūras un vadības sistēmas pārbaudes, es palūdzu visus attīrīt kuģi. Astronavigatorā bija ielādēta lenta, kura izvedīs mani pierakstos minētajā kursā. Vajadzēja tikai nospiest podziņu. Un es nospiedu.
Tas izrādījās brīnišķīgs kuģis, dokos bija parūpējušies pat par sīkumiem. No priekšas līdz pat pakaļējā gala reaktoriem tas bija pārklāts ar metālu, kuram ir ļoti augsts albedo, tas ir, ar tīru zeltu. Ir jau arī citi metāli ar augstu albedo, tomēr neviens no tiem neatstāj tādu iespaidu. Arī visa garnitūra mirdzēja krāšņumā. Viss šis darbs rasējumos nebija paredzēts, Flote bija spiesta pielāgot jahtu manām vajadzībām.
Viss bija kārtībā. Vai nu Pepe pārķers mani, vai nu es sasniegšu miljardiera planētu — paradīzi. Ja tas notiks, priekš manis labāk būs turpat arī palikt.
Tagad, kad atrados kosmosā, atdzima vecās šaubas, agrākais plāns, kurš likās tik skaidrs un loģisks, nu sāka izskatīties idiotisks.
— Paliec pie sava, jūrniek, — teicu pats sev admirāļa tonī.
— Nekas nav izmainījies, tas vēl aizvien ir pats labākais un vienīgais plāns, kas šajos apstākļos iespējams.
Bet vai tas tā bija? Vai es varēju būt pārliecināts, ka Pepe, lidojot savā kuģī un barojoties ar Flotes devām, ieinteresēsies par komfortu un greznību? Vai arī, ja greznība viņu neaizrauj, gribēs iegūt planētas īpašnieka mantu? Es piekrāvu telpas ar visu, ko vien cilvēks var vēlēties, un atstāju par to informāciju katrā iespējamā vietā. Ēsma bija izmesta, bet vai viņš uzķersies?
Es nevarēju to pateikt un biju ārkārtīgi nervozs. Centos koncentrēt uzmanību uz ko citu, tomēr nekas neizdevās.
Turpmākās četras dienas pagāja mierīgi.