Kad atskanēja trauksmes signāls, es sajutu milzīgu atvieglojumu. Es varēju tikt nogalināts un pārvērsts pelnos, tomēr ne tas bija galvenais.
Pepe norija ēsmu. Vienīgais kuģis Galaktikā, kurš no tāda attāluma varēja ekrānā izskatīties tik liels, bija viņa. Linkora dzinēju milzīgā enerģija atļāva tam radīt tādu bremzējošo lauku, ka mana jahta burtiski pacēlās uz pakaļkājām. Vienlaicīgi iedegās signāls: «Uzmanību, radiopārraide». Es pagaidīju, cik vien atļāva pacietība, pēc tam ieslēdzu uztvērēju. Ielauzās kāda balss:
— .. ka jūs atrodaties kara kuģa mērķeklī! Nemēģiniet veikt kādas viltības vai kādā citā veidā…
— Kas jūs esat un ko jums vajag, velns parāvis! — es bļāvu mikrofonā. Skanners bija ieslēgts, tā kā mani viņi redzēja, turpretim mans ekrāns palika tumšs, attēlu viņi neatsūtīja. Viņi varēja redzēt manu grezno tērpu un fonā bagātīgo kajīti. Manas rokas viņi, protams, redzēt nevarēja.
— Nav svarīgi, kas esam! — nodārdināja radio. — Ja gribat dzīvot, izpildiet visus norādījumus. Atejiet no vadības pults, kamēr mēs ne- pietauvosimies, bet pēc tam darīsiet visu, ko es teikšu.
Atskanēja divi klusināti klakšķi, tā magnēti satvēra korpusu. Kuģis nostiprinājās. Es, cerībā, ka mani redz, bailēs izbolīju acis un sāku skatīties apkārt, meklējot glābiņu. Jahta izvietojās pie linkora kosmo- slūžām. Es piespiedu pogu un aizsūtīju robotu metinātāju, kur biju ieplānojis.
— Bet tagad atļaujiet man jums kaut ko parādīt, — es auroju mikrofonā, nometot izbiedēta miljardiera masku. — Pirmkārt, es atkārtoju jūsu vārdus: izpildiet visus norādījumus, ja gribat dzīvot. Un es parādīšu jums, kāpēc…
Es pagriezu pārslēdzēju, kas rādija turpmākā darba programmu. Korpuss, protams, bija magnetizēts un cieši turēja bumbas. Saskaņā ar doto programmu skanners kabīnē ieslēdzās dotajā režīmā, gaidošā, bet ģeneratoru nodaļā — darba. Es pārbaudīju pārnēsājamo ekrānu — monitoru un sāku vilkt mugurā skafandru. To bija nepieciešams izdarīt ātri, vienlaicīgi uzturot sarunu. Viņiem ir jābūt pārliecinātiem, ka es vēl aizvien sēžu vadības kabīnē.
— Kā redzat, tas ir kuģa ģenerators.
— Deviņdesmit astoņi procenti jaudas tagad darbojas elektromagnētos. Mūs izšķirt praktiski nav iespējams. Un es jums neieteiktu to darīt.
Skafandrs bija uzvilkts, bet es turpināju runāt, izmantojot galvenajam raidītājam caur ķiveri pievienoto mikrofonu. Attēls monitorā izmainījās.
— Tagad jūs redzat ūdeņraža bumbu, kura turas uz drošinātāja, pateicoties vienīgi tam, ka magnētiskais lauks tai ir piespiedis jūsu linkora korpusu. Tā neapšaubāmi uzsprāgs, ja jūs centīsieties atdalīties.
Es paķēru monitora ekrānu un metos pie slūžu kameras.
— Bet tā, lūk, ir cita bumba, — es paziņoju, ar vienu aci skatoties ekrānā, bet ar otru uz ieejas durvīm, kas lēni vērās.
— Tās korpusā ir skaitļotāji. Ja jūs mēģināsiet sagraut mana kuģa daļu vai atvērt galveno ieejas lūku, tā detonēs.
Es jau biju kosmosā, tuvodamies milzīgajam linkoram.
— Ko jūs gribat? — bija pirmie Pepes izteiktie vārdi pēc manas demonstrācijas.
— Gribu ar jums aprunāties un noslēgt mūs abus interesējošu vienošanos. Bet, lai jūs pareizi spriestu par manām iespējām, parādīšu pārējās bumbas.
Un es parādīju viņiem pārējās bumbas, tas nebija grūti. Jahtas skanneri darbojās pēc agrāk sastādītas programmas. Es ātri nodemonstrēju visu pārējo bruņojumu, kas varēja novest pie mūsu kopīgās bojāejas, bet pats pa to laiku jau ielīdu linkorā pa robota iztaisīto caurumu. Šī vieta bija rūpīgi izmeklēta pēc rasējumiem, te nebija biezu bruņu un sargu-skaitļotāju.
— Jā, jā …es sapratu… jūs esat lidojoša bumba. Izbeidziet savu reportāžu un sakiet, ko jūs gatavojaties darīt.
Šoreiz es viņam neatbildēju. Atslēdzis mikrofonu un elsdams kā nodzīts dznējsuns, es joņoju pa linkora ejām. Ja var ticēt rasējumiem, tad kaut kur šeit vajadzētu būt durvīm uz vadības kabīni. Pepe, protams, ir tur.
Es iegāju, izrāvu pistoli un notēmēju viņam pakausī. Anželīna stāvēja viņam blakus un skatījās ekrānā.
— Spēlīte ir beigusies, — es teicu. — Stāviet mierīgi un nekustieties!
— Ko tas nozīmē? — viņš ļauni painteresējās, skatoties ekrānā sev priekšā, meitene saprata ātrāk. Viņa pagriezās un izsaucās:
— Viņš ir šeit!
Viņi blenza manī, apjukuši un izbiedēti.
— Jūs esat arestēts, vadoni, — es viņam teicu, — un jūsu meitene arī.
Anželīna aizvēra acis un noslīdēja uz grīdas. Patiesi vai izliekoties, es nezinu. Manas pistoles priekšā Pepe satvēra viņu un nolika pie sienas stāvošajā amortizācijas krēslā.
— Kas …kas tagad būs? — viņš prasīja drebošā balsī. Apakšžoklis viņam raustījās, acis pildīja asaras. Tas uz mani neatstāja nekādu iespaidu, nebiju aizmirsis, cik cilvēku viņš bija pazudinājis. Viņš aizvilkās līdz krēslam un gandrīz iekrita tajā.
— Ko viņi izdarīs ar mani? — pajautāja Anželīna. Viņa jau bija atvērusi acis.
— Es nezinu, ko viņi izdarīs ar jums, — es teicu atsvešinātā balsī. — To izlems tiesa.
— Viņi izdarīs ar mani visas tās lietas, — viņa sāka raudāt. Anželīna bija jauna, melnmataina un skaista, asaras nemaz nebojāja viņas izskatu.
Pepe ar plaukstām aizsedza seju, pleci viņam raustījās. Es pabakstīju ar pistoli uz viņa pusi.
— Pepe, izbeidziet. Grūti noticēt, ka jūs nožēlojat izdarīto. Šurp dodas vairāki Flotes kuģi, pirms minūtes atskanēja automātisks trauksmes signāls. Es domāju, viņi priecāsies, ieraugot cilvēku, kurš…
— Lūdzu, neatdodiet mani viņiem! — viņa bija jau kājās, piespie- žoties ar muguru sienai. — Viņi iebāzīs mani cietumā, izmainīs smadzenes. — Viņa klupdama virzījās gar sienu. Es atskatījos uz Pepi, negribēdams izlaist viņu uz ilgāku laiku no redzesloka.
— Neko nevaru darīt, — es viņai teicu. Pagriežot galvu atpakaļ, ieraudzīju, kā atveras mazas durtiņas un Anželīna pazūd.
— Neiedomājieties bēgt! — es uzsaucu nopakaļ.
— Nekas neizdosies!
Pepe izdvesa savādu skaņu, un es pagriezos pret viņu. Tagad viņš sēdēļa taisni, seja bija sausa. Viņš nevis raudāja, bet smējās.
— Lūk, tā. Viņa arī jūs apveda ap stūri, mister Superdetektīv, nelaimīgā mazā Anželīna ar maigajām actiņām. — Viņš atkal saliecās, raustoties smieklos.
— Ko tas nozīmē? — es ierūcos.
— Vēl aizvien nesapratāt? Viņa žēli raudāja… un aptina jūs ap pirkstu. Viss linkora celtniecības un aizdzīšanas plāns piederēja VIŅAI. Viņa ievilka tajā mani, pilnībā pakļaujot savai gribai. Es dzīvoju kopā ar viņu, vienlaicīgi būdams laimīgs un ienīstot sevi. Esmu priecīgs, ka viss ir tā noticis. Es viņai, mazākais, devu iespēju. Lai gan man likās — mēs uzsprāgsim — kad viņa aizmuka.
Es stāvēju viņa priekšā gluži kā paralizēts.
— Jūs melojat, — asi teicu, lai gan pats tam vairs neticēju.
— Nē taču. Tā ir taisnība. Jūsu zēni — psihiatri izjauks manas smadzenes pa gabaliņiem un pārliecināsies, ka es nemeloju. Pilnīgi nemaz.
— Mēs pārmeklēsim kuģi, viņa nevar slēpties mūžīgi.
— Viņa nemaz neslēpsies, — Pepe atbildēja. — Vienā no nodalījumiem mēs noslēpām ātrgaitas kuteri. Iespējams, ka patreiz tas atiet.
Mēs sajūtām caur grīdu attālinātu dreboņu un grūdiena radīto vibrāciju.
— Flote viņu noķers, — es teicu ar pārliecību, kuru pats nejutu.
— Var jau būt, — viņš teica, pēkšņi beidzot smieties un kļūstot nopietns. — Var jau būt. Tomēr es viņai devu iespēju. Ar mani ir cauri, bet viņa zin, ka es mīlēju viņu līdz beigām. — Viņš nošņirkstināja zobus kā no pēkšņām sāpēm. — Taču viņai tas ir pilnīgi vienalga.
Mēs abi apklusām un vairāk nekustējāmies, līdz pienāca Flotes kuģi, un to botes saskārās ar linkoru.
ES BIJU IEŅĒMIS LINKORU UN IZBEIDZIS ŠO MURGU! Es nevarēju vainot sevi, ja meitene izspruks. Ja viņa izmuks Flotes kuģiem, tā būs viņu kļūda, bet nevis mana.
Es svinēju uzvaru.
Tomēr mana laime nebija pilnīga. Mani māca priekšnojautas, ka ar Anželīnu vēl kādreiz tiksimies.