Iztālēm raķete izskatījās kā sašķiebies tornis. Šo iespaidu pastiprināja smilšu kāpu nevienmērīgais izkārtojums ap to: rietumu valnis valdošā vēju virziena dēļ bija stipri augstāks nekā austrumu. Vairāki traktori raķetes tuvumā bija gandrīz pilnīgi aizbērti, pat nekustīgais enerģijas izstarotājs ar paceltu vāku bija iestidzis smilšu uzkalnā līdz puskorpusam. Taču kuģa priekšgalā bija redzamas sprauslu atveres, jo tas atradās no vēja aizsargātā ieplakā. Tādēļ, lai dabūtu rokā priekšmetus, ka's bija izmētāti visapkārt brauktuvei, vajadzēja tikai noraust plāno smilšu kārtu.
«Neuzvaramā» ļaudis apstājās smilšu krātera malā. Mašīnas, kas tos bija atvedušas, plašā lokā jau apjoza visu teritoriju; emitoru raidītie enerģijas kūļi savienojās, izveidojot spēka lauku. Transportierus un inforobotus viņi bija atstājuši vairāku desmit metru at- talumā no smilšu apļa, kas ieskāva «Kondora» pamatni, un lūkojās Jejup no kāpas virsotnes.
Kuģa brauktuvi no grunts atdalīja piecus metrus plata sprauga, un likās, it kā kāds būtu to apturējis pusnolaistu. Tomēr lielā pasažieru lifta karkass stāvēja stabili, un tukšas kabīnes atvērtās durvis likās aicinām iekšā. Liftam līdzās smiltīs bija redzami daži skābekļa baloni, kuru alumīnija sieniņas mirdzēja, it kā tie būtu pamesti tikai pirms dažām minūtēm. Mazliet tālāk no kāpas slējās laukā kāds zils priekšmets — izrādījās, ka tā bija plastmasas tvertne. Vispār kuģa pakājē haotiski mētājās milzums priekšmetu: konservu kārbas — pilnas un iztukšotas, teodolīti, fotoaparāti, tālskati, statīvi un katliņi — daži veseli, citi bojāti.
«Izskatās tieši tā, it kā kāds tos blāķien būtu metis ārā no raķetes», Rohans nodo māja un, atgāzis galvu, palūkojās turp, kur kā melna ala rēgojās pasažieru ieeja: tās lūka nebija pievērta.
De Vrīsa mazā izlūku vienība pavisam nejauši bija uzdūrusies mirušajam kuģim De Vrīss nemēģināja iekļūt tajā, bet tūlīt nosūtīja ziņojumu bāzei. Rohana grupai bija jāizpēta «Neuzvaramā» līdzinieka noslēpums. Tehniķi jau skrēja tieši no savām mašīnām, nesdami instrumentu kastes.
Pamanījis tādu kā cini, ko klāja plāna smilšu kārta, Rohans, domādams, ka tas ir mazs globuss, iespēra ar kāju. Arvien vēl ne-ļ apjauzdams, kas tas ir, viņš pacēla no zemes šo bāli dzelteno lodi un ar pūlēm apvaldīja kliedzienu: visi pagriezās pret viņu. Viņš turēja roikās cilvēka galvaskausu.
Pēc tam viņi atrada citus kaulus un atliekas, kā arī vienu veselu skeletu kombinezonā. Starp tā atkritušo apakšžokli un augšzobiem vēl atradās skābekļa aparāta iemutis, bet manometra šautriņa bija apstājusies pie 46 atmosfērām. Nometies ceļos, Jargs atgrieza balona ventili, un gāze, stiepti sīcot, izplūda. Absolūti sausajā tuksneša gaisā rūsa nebija skārusi nevienu tērauda reduktora detaļu, unļ skrūves griezās pavisam viegli.
Lifta mehānismu varēja iedarbināt no režģa platformas, bet acīmredzot tīklā nebija
strāvas, jo, lai cik viņi arī spaidīja pogas, viss bija velti. Uzrāpties četrdesmit metrus augstajā lifta fermā nemaz nebija tik vienkārši, un Rohans pārdomāja, vai nebūtu labāk uzsūtīt augšā dažus cilvēkus lidojošā šķīvī, taču pa tam divi tehniķi, sasējušies ar virvi, jau sāka rāpties augšā pa ārējo siju. Pārējie klusēdami vēroja viņus.
«Kondors», tādas pašas klases zvaigžņu kuģis kā «Neuzvaramais», tikai dažus gadus agrāk bija atstājis kuģu būvētavu, un to siluetus nebija iespējams atšķirt. Ļaudis klusēja. Kaut gan par to neviens nerunāja, viņi droši vien labāk vēlētos savā priekšā redzēt negadījumā — kaut vai reaktora eksplozijā — sadragātu kuģa vraku. Tas, ka «Kondors» atradās šeit, ierakts tuksneša smiltīs, nevarīgi sašķiebies uz sāniem, it kā grunts būtu ielie- kusies zem pakajgala balstu spiediena, ka visapkārt tam haotiski mētājās dažādas lietas un cilvēku kauli un ka vienlaikus tas izskatījās šķietami neskarts, apstulbināja visus. Tehniķi, kuri rāpās augšā, jau bija sasnieguši pasažieru lūku, bez pūlēm atvēra to un nozuda vērotāju acīm. Viņi neparādījās tik ilgi, ka Rohans pat sāka uztraukties, bet tad negaidīti lifts iedrebējās, pacēlās vienu metru augstāk un pēc tam nosēdās atpakaļ smiltīs. Tai pašā mirklī atvērtajā ieejā parādījās viena tehniķa siluets; tas māja ar roku, rādot, ka var braukt.
Rohans, Balmins, biologs Hagerups un viens no tehniķiem, Kraliks, četratā uzbrauca augšā, Pēc veca ieraduma Rohans palūkojās gar lifta režģiem slīdošā kuģa korpusa varenajā liekumā un pirmo, taču ne pēdējo reizi šai dienā apstulba. Bruņu apvalka titāna un mo- libdena sakausējuma plātnes no vienas vietas bija sadurstītas vai izurbinātas ar kādu drausmīgi cietu rīku; šīs pēdas nebija pārāk dzijas, bet tik biežas, ka līdzīgi baku rētām klāja visu kuģa ārējo apvalku. Rohans parāva Baļminu aiz pleca, bet arī tas jau bija pamanījis šīs dīvainības. Abi centās pēc iespējas labāk saskatīt dobumiņus. Tie visi bija sīki, it kā izdobti ar kalta galu, taču Rohans zināja, ka nav tāda kalta, kas spētu iecirsties cietajā segumā. Tā varēja iedarboties vienīgi ķīmisks kodinātājs. Tomēr neko daudz viņš neuzzināja, jo īsais brauciens liftā bija galā un vajadzēja doties barokamerā.
Kuģa iekšiene bija apgaismota: tehniķi jau bija paspējuši ieslēgt avārijas ģeneratoru, ko darbināja saspiests gaiss. Neparasti smalkas smiltis biezākā kārtā bija sakrājušās tikai augstā sliekšņa tuvumā. Vējš bija tās sapūtis šeit pa puspievērto lūku. Gaiteņos smilšu nebija nemaz. Trešā stāva telpas atklājās atnācēju skatieniem tīras, spodras, spilgti apgaismotas, šur tur mētājās kāds pamests priekšmets — skābekļa maska, plastmasas šķīvis, grāmata, kombinezona daļa, — bet tā tas bija tikai trešajā stāvā. Zemāk, kartogrāfiskajās un zvaigžņu kabīnēs, kopkajītēs, komandas kabīnēs, radiolokatoru telpās, jaudas galvenajā sadalītājā, gaiteņos un satiksmes ejās valdīja neizskaidrojams haoss.
Vēl drausmīgāku ainu viņi ieraudzīja vadības kabīnē. Tur ekrānos vai mēraparātos nebija nevienas veselas rūts. Bez tam, tā kā visu aparātu stikli bija izgatavoti no masas, kas nedod lauskas, apbrīnojami spēcīgi triecieni bija tos pārvērtuši sidrabainā pulverī, kas klāja pultis, krēslus, pat vadus un kontaktus. Blakus esošajā bibliotēkā, it kā izsviestas no kāda maisa, mētājās daļēji atritinātas un lielos, spožos kamolos samudžinātas mikrofil- mas, saplēstas grāmatas, salauzti cirkuļi, logaritmu lineāli, spektrālās un analītiskās lentes līdzās kaudzēs sasviestiem lielajiem Kamerona zvaigžņu katalogiem, par kuriem kāds bija īpaši ņirgājies, aizrautīgi, taču apbrīnojami cītīgi izplēsdams saujām to biezās, cietās plastmasas lapas. Klubā un projekciju zālē tam līdzās ejas bija aizbarikadētas ar saņurcītu drēbju un no atzveltnes krēslu apsi- tuma norautas ādas blāķiem. Vārdu sakot, pēc bocmaņa Ternera izteiciena, tur izskatījās tā, it kā raķetei būtu uzbrucis satrakotu paviānu bars. Ļaudis, kas, redzēdami šos postījumus, bija gluži kā valodu zaudējuši, klīda no viena klāja uz citu. Mazajā navigācijas kabīnē pie sienas gulēja kamoliņā saritinājies izkaltis miris cilvēks, kas bija tērpts audekla biksēs un notraipītā kreklā. Tagad to klāja brezents, ko tam bija uzmetis kāds tehniķis, kurš bija tur iegājis pirmais. īsteni tā bija mūmija ar kauliem piekaltušu nobrūnējušu ādu.
Rohans atstāja «Kondoru» viens no pēdējiem. Reiba galva, mocīja nelabums, kuru viņš ar visu gribas spēku centās nomākt. Viņam šķita, ka ir pamodies no šausmīga, neticama sapņa. Taču cilvēku sejas visapkārt pārliecināja viņu, ka redzētais ir īstenība. Tika noraidītas īsas radiogrammas «Neuzvaramajam». Daļa komandas palika pie pamestā ļļ «Kondora», lai tur šo to sakārtotu. Tomēr pirms tam Rohans bija licis rūpīgi nofotogra- ; fēt visas kuģa telpas un sastādīt precīzu tur konstatētā stāvokļa aprakstu.
Viņi atgriezās ar Balminu un Gārbu, vienu no biofiziķiem; transportiera vadītājs bija Jargs. Viņa platā, allaž smaidošā seja šķita sakritusi un satumsusi. Daudztonnīgā mašīna 1 kustējās rāvieniem, tās gaita nepavisam ne-, atgādināja parasto, vienmērīgo pieredzējušā] vadītāja braukšanu: transportieris līkumoja; starp kāpām, mezdams sāņus milzīgas smilšu ļ strūklas. Pa priekšu brauca energobots bez apkalpes, nodrošinādams viņiem spēka lauka aizsegu. Visi klusēja; katrs domāja savu domu. Rohans gandrīz vai baidījās no tikšanās ar astrogatoru, jo nezināja, ko īsti viņam teikt. Vienu no bezjēdzībā un ārprātā visšausmīgākajiem atklājumiem Rohans pa- turēja pie sevis. Astotā.stāva vannas istabā viņš bija atradis ziepju gabalus ar skaidrām cilvēka zobu pēdām. Bet tur taču nevarēja būt bads, noliktavas bija pilnas ar neskartiem pārtikas krājumiem, pat piens saldētavās bija lieliski saglabājies.
Pusceļā viņi uztvēra radiosignālus, ko raidīja kāda maza pašgājēja mašīna. Atstādama
aiz sevis putekļu sienu, tā drāzās viņiem pretī. Viņi samazināja ātrumu, un otrā mašīna apstājās. Tajā sēdēja divi cilvēki: jau padzīvojušais tehniķis Magdovs un neirofiziologs Sakss. Rohans izslēdza spēka lauku, un viņi varēja sarunāties tieši. Jau pēc viņa aizbraukšanas «Kondora» hibernatorā esot atrasts iesaldēts cilvēks. Šo cilvēku varbūt vēl varētu atdzīvināt, tāpēc Sakss veda no «Neuzvaramā» visu nepieciešamo aparatūru. Rohans nolēma braukt Saksam līdz, motivēdams šo lēmumu ar to, ka zinātnieka mašīnai nebija spēka lauka aizsega. Patiesībā viņš tomēr bija apmierināts, ka saruna ar Horpahu tiks atlikta. Mašīna apgriezās un, kuļot smiltis, viņi aizjoņoja atpakaļ.
Ap «Kondoru» valdīja rosme. No smiltīm joprojām vilka ārā visdažādākos priekšmetus. Nostāk, zem baltiem palagiem, rindā gulēja līķi, to bija jau pāri par divdesmit. Brauktuve darbojās, pat «Kondora» stāvvietu reaktors jau deva strāvu. Pēc saceltā putekļu mākoņa viņus pamanīja jau iztālēm un atvēra eju cauri spēka laukam. Te bija arī ārsts, mazais doktors Nigrens, bet viņš negribēja viens pats sīkāk izmeklēt hibernatorā atrasto cilvēku. Rohans, izmantodams savas privilēģijas — jo šeit viņš bija komandiera vietā, — devās abiem ārstiem līdz uz kuģi; salauztās mēbeles, kas pirmīt bija aizsprostojušas ceļu uz Inbernatoru, tagad jau bija novāktas. Termometri rādīja mīnus septiņpadsmit grādu. Ārsti, pamanījuši to, zīmīgi palūkojās viens otrā, bet arī pats Rohans tik daudz sajēdza hiber- nācijā, lai saprastu, ka temperatūra tādai nāves formai, no kuras iespējama atgriešanās dzīvē, ir pārāk augsta, turpretī hipotermiskai jam miegam — pārāk zema. Bija maz ticams,* ka cilvēks hibernatorā ticis speciāli sagata-j vots, lai paliktu dzīvs attiecīgi radītos vides] apstākļos, drīzāk gan bija jādomā, ka viņš tur nokļuvis nejauši, tikpat neizprotamā un nejēdzīgā kārtā, kada bija raksturīga visam pārē-ļ jam uz «Kondora». Tiešām, kad viņi jau uzvilka termostatiskos skafandrus un, atgriezuši skrūvratus, atvēra smago lūkas vāku, tad ieraudzīja uz grīdas knūpus guļam vienā veļā tērptu cilvēku izplestām rokām.
Rohans palīdzēja ārstiem pārnest ķermeni uz mazu polstētu galdu zem trim bezēnas] spuldzēm. Tas īsteni nebija operāciju galds,, bet kušete sīkām procedūrām, kādas reizēm nākas izdarīt hibernatorā. Rohans baidījās ieraudzīt šī cilvēka seju, jo viņš pazina daudzus no «Kondora» ļaudīm. Taču šis nebija pazīstams. Ja tā locekļi nebūtu tik ledaini auksti un stīvi, varētu likties, ka atrastais cilvēks guļ. Acu plaksti bija aizvērti, āda sausajā un hermētiskajā kabīnē pat nebija zaudē-j jusi dabisko krāsu, vienīgi tā bija bāla. Tačui zemādas audi bija pilni mikroskopisku ledus: kristāliņu. Abi ārsti, nebilzdami ne vārda, atkal sapratās ar skatieniem. Tad viņi sākaj sagatavot savus instrumentus. Rohans apsē-i dās uz kādas tukšas gultas. Rūpīgi uzklātas, tās bija izvietotas divās garās rindās; hiber-:
natorā valdīja parastā absolūtā kārtība. Šad un tad iešķindējās instrumenti, ārsti sačukstējās, beidzot Sakss, aiziedams no galda, noteica:
— Neizdosies.
— Miris, — izdvesa Rohans, drīzāk izteikdams vienīgo iespējamo secinājumu, kas izrietēja no arsta vārdiem, nekā jautādams. Pa tam Nigrens bija piegājis pie klimatizatora pults. Pēc brīža gaisu savirmināja silta vēsma. Rohans bija piecēlies, lai ietu projām, kad pamanīja, ka Sakss atgriežas pie galda. Pacēlis no grīdas nelielu melnu somu, ārsts atvēra to, un Rohans ieraudzīja aparātu, par kuru jau daudzkārt bija dzirdējis, bet kurš viņa klātbūtnē'nekad nebija likts lietā. Sakss ļoti mierīgi, rūpīgi atritināja vadu kamolus; vadu galos bija plakani elektrodi. Pielicis sešus elektrodus pie mirušā galvas, viņš fiksēja tos ar elastīgu lenti. Tad pietupies izņēma no somas trīs pārus austiņu. Uzlicis sev austiņas un arvien vēl noliecies, viņš sāka grozīt futrālī palikušā aparāta kloķus. Ārsta seja ar aizvērtajām acīm saspringa. Pēkšņi viņš sarauca uzacis, noliecās vēl zemāk, pieturēja ar roku kloķi un tad strauji noņēma austiņas.
— Kolēģi Nigren, — Sakss ierunājās pavisam dīvainā balsī. Mazais doktors paņēma no viņa austiņas.
— Kas? … — aizturējis elpu, drebošām lūpām čukstēja Rohans. Aparātu sauca par «aizkapa fonendoskopu», vismaz kosmonautu žargonā. Ja cilvēks bija miris nesen vai arī
ja organismā nebija sācies trūdēšanas process — kā tas zemās temperatūras dēļ bija šajā gadījumā, — ar šo aparātu varēja «izklausīt smadzenes» vai, pareizāk, uztvert to, kas pēdējos mirkļos bija nodarbinājis mirušā prātu.
Aparāts raidīja elektriskos impulsus galvaskausa dziļumos; tie plūda pa vismazākās pretestības ceļu, tas ir, pa tām nervu šķiedrām, kas pirms agonijas funkcionāli bija savstarpēji saistītas. Rezultāti nekad nebija droši, taču klīda baumas, ka šādā veidā ne vienu reizi vien esot izdevies gūt ārkārtīgi svarīgu informāciju. Pašreizējā situācijā, kad tik daudz bija atkarīgs no tā, vai noslēpuma plīvurs, kas klāja «Kondora» traģēdiju, tiks atsegts, lietot «aizkapa fonendoskopu» bija nepieciešams. Rohans jau apjēdza, ka neirologs nemaz nebija cerējis atdzīvināt nosalušo cilvēku un patiesībā bija atbraucis tikai tādēļ, lai dzirdētu, ko viņam paziņos mirušā smadzenes. Rohans stāvēja nekustīgi, juzdams dīvainu sausumu mutē un smagus sirdspukstus, kad Sakss pasniedza viņam otru austiņu pāri. Ja šis žests nebūtu tik vienkāršs un dabisks, viņš neuzdrošinātos tās uzlikt, taču uzlika, redzēdams, cik mierīgi savām tumšajām acīm viņu uzlūko Sakss, kas bija nometies uz viena ceļa pie aparāta, vieglītēm grozīdams pastiprinātāja rokturi.
Sākumā Rohans nedzirdēja nekā, izņemot vāju strāvas zuzēšanu, un patiesībā juta tā kā atvieglojumu, jo viņš negribēja neko dzirdēt. Pats to neapjauzdams, Rohans vēlējās, lai šī nepazīstamā cilvēka smadzenes būtu mēmas kā akmens. Sakss, pieceldamies no grīdas, sakārtoja viņam uz galvas austiņas. Tad Rohans cauri gaismai, kas krita uz kabīnes balto sienu, ieraudzīja ainavu — pelēka, it kā pelniem nobārstīta, miglaina, tā vīdēja nenosakāmā attālumā. Viņš neviļus pievēra plakstus, un tad nule skatītais kļuva gandrīz skaidrs. Likās, tas bija kāds kuģa gaitenis ar caurulēm pie griestiem; visā platumā gaiteni bija aizsprostojuši cilvēku ķermeņi. Šķita, ka tie kustas, bet patiesībā drebēja un viļņoja ainava.. Cilvēki bija puskaili, tērpti skrandās, bet viņu nedabiski balto ādu klāja tādi kā tumši punkti vai varbūt izsitumi. Iespējams, ka arī šī parādība bija tikai nejaušs blakus efekts, jo tādi paši melni komatiņi mudžēt mudžēja uz grīdas un sienām. Visa šī ainava kā neskaidra fotogrāfija, kas uzņemta caur biezu plūstoša ūdens slāni, ļodzījās, izstiepās, saraucās un viļņoja. Šausmu pārņemts, Rohans pēkšņi atvēra acis; ainava izbālēja un gandrīz vai izzuda, vienīgi tās ēna vēl aizsedza spuldžu spēcīgo gaismu. Bet Sakss atkal pieskārās aparāta" rokturiem, un Rohans saklausīja — it kā pats savā galvā — vāju čukstēšanu: «… ala… ama … lala … ala… ma … mamma …»
Un vairāk nekā. Pastiprinātājā strāva pēkšņi ieņaudējās, iedūcās un piepildīja austiņas ar gaudoņu, kas atkārtojās kā nevaldāmas žagas, kā mežonīgi, ņirdzoši un briesmīgi smiekli. Bet tā bija tikai strāva, heterodīns bija sācis ģenerēt pārāk spēcīgas vibrācijas …
Sakss saritināja vadus, iebāza tos somā, bet Nigrens, pacēlis palaga stūri, uzmeta to mirušajam, kura līdz šim aizvērtās lūpas varbūt siltuma ietekmē (hibernatorā jau bija gandrīz karsts — vismaz Rohanam pa muguru plūda sviedri) mazliet pavērās, radot ārkārtīga izbrīna izteiksmi tā sejā. Un tādas tās pazuda zem baltā līķauta.
— Runājiet jel kaut ko . .. Kāpēc jūs neko nesakāt?! — Rohans eksplodēja. Sakss savilka futrāļa siksnas, piecēlās un pienāca pie viņa.
— Lūdzu, savaldieties, navigator…
Rohans piemiedza acis, sažņaudza dūres;
viņa piepūle bija tikpat liela, cik veltīga. Kā parasti šādos brīžos, viņā modās niknums. To savaldīt bija visgrūtāk.
— Piedodiet… — viņš nomurmināja.
— Tātad, ko tas īsti nozīmē?
Sakss atpogāja plato skafandru, kas nokrita uz grīdas, un šķietamais diženums izzuda. Tas atkal bija kalsns, sadudzis cilvēks ar šaurām krūtīm, smalkām, nervozām rokām.
— Es nezinu vairāk kā jūs, — viņš sacīja.
— Un varbūt pat mazāk.
Rohans neko nesaprata, bet pieķērās ārsta pēdējiem vārdiem.
— Kā …? Kāpēc mazāk?
— Tāpēc, ka es te neesmu bijis — neko neesmu redzējis, izņemot šo līķi. Jūs te bijāt jau no rīta. Vai redzētais jums neko neizsaka?
— Nē. Viņi — viņi kustējās. Vai viņi tad
vēl bija dzīvi? Un kas bija tie . . . Šie planku miņi …
— Viņi nekustējās. Tas bija optisks mans Engrammas tiek fiksētas tāpat kā fotoattēli Reizēm vairākas ainas projicējas cita citai virsū, šai gadījumā tas tā nebija.
— Bet šie plankumiņi? Vai tie arī ir optisks māns?
— Nezinu. Viss var būt. Bet man liekus, ka ne. Ko jūs par to domājat, Nigren?
Mazais ārsts jau bija novilcis skafandru.
— Nezinu, — viņš sacīja. — Varbūt las ;n i nebija artefakts. Uz griestiem to nebija, vai ne?
— Plankumiņu? Nē. Tikai uz viņiem … un uz grīdas. Un daži uz sienām . ..
— Ja tā būtu bijusi otra projekcija, tā, šķiet, klātu visu ainavu, — sacīja Nigrcns.
— Bet tas nav droši. Pārāk daudz nejaušību ir šādos fiksējumos …
— Bet balss? Šī… šī lalināšana? — izmisīgi taujāja Rohans.
— Viens vārds bija skaidrs: «mamma». Vai jūs to dzirdējāt?
— Jā. Bet tur bija vēl kaut kas. «Ala»… «lala» … — tas atkārtojās .. .
— Atkārtojās tāpēc, ka es izklausīju visu galvvidus garozu, — Sakss noņurdēja. — Tas ir, visu dzirdes atmiņas apvidu, — viņš paskaidroja Rohanam. — Tas bija tas neparastākais …
— Šie vārdi?
— Nē. Nevis šie vārdi. Mirstošais var domāt par kaut ko; ja viņš domātu par māti, tas būtu pat pilnīgi normāli. Bet viņa dzirdes garoza ir tukša. Pilnīgi tukša, vai jūs sa| protat?
— Nē. Es neko nesaprotu. Kā tā — tukša?;
— Parasti galvvidus griezumu izpēte ne-! dod rezultātus* — Nigrens paskaidroja: — Tur ir pārāk daudz engrammu, pārāk daudz fiksētu vārdu. Tas ir tā, it kā jūs mēģinātu lasīt simt grāmatas reizē. Rezultātā rodas haoss. Bet šim, — viņš paskatījās uz iegareno ķermeni zem baltā audekla, — tur nebija nekā. Nekādu vārdu, izņemot šīs dažas zilbes.
— Jā. Es izklausīju apgabalu no sensorā runas centra līdz pat sulcus Rolandi, — teica Sakss. — Tāpēc arī šīs zilbes atkārtojās, tās bija pēdējās saglabājušās fonemātiskās struk-ļ tūras.
— Bet pārējās? Bet citas?
— Tādu nav, — Sakss, it kā zaudēdams pa-; cietību, ar rāvienu pacēla smago aparātu, tā kā futrāļa ādas rokturis iečīkstējās. — Tādu vienkārši nav un viss. Lūdzu nejautājiet man,, kas ar tām noticis. Sis cilvēks bija zaudējis visu dzirdes atmiņu.
— Bet ainava?
— Tas ir kas cits. To viņš bija redzējis. Viņš varēja pat neapjaust, ko redz, bet fotoaparāts taču arī neko nesaprot un tomēr fiksē to, pret ko ir pavērsts. Bez tam es nezinu, vai viņš kaut ko saprata, vai ne.
— Jūs man palīdzēsiet, kolēģi?
Abi ārsti, nesdami aparātus, izgāja ārā. Durvis aizvērās. Rohans palika viens. Un tad viņu pārņēma tāds izmisums, ka viņš piegāja pie galda, pacēla audeklu,r atmeta to un, atpogājis mirušā kreklu, kas jau bija atlaidies un kļuvis pilnīgi mīksts, uzmanīgi apskatīja tā krūtis. Viņš nodrebēja, pieskāries ķermenim, jo pat āda bija kļuvusi elastīga; audiem atkustot, muskuļi bija tapuši ļengani; vēl nesen nedabiski augšup paceltā galva tagad bija nevarīgi noslīgusi, it kā šis cilvēks patiešām gulētu.
Rohans meklēja uz mirušā miesas mīklainas epidēmijas, saindēšanās vai kodienu pēdas, taču neatrada neko. Mirušā kreisās rokas divi pirksti atlaidās, paverot sīku brūcīti. Tās malas bija mazliet vaļā, brūcīte sāka asiņot. Sarkanas lāses krita uz galda baltā putuplasta seguma. Tas Rohanam bija par daudz. Pat neapklājis mirušo, viņš izskrēja no kabīnes un, grūstīdams pie tās durvīm sadrūzmējušos, metās uz galveno izeju, it kā kāds viņam dzītos pakaļ.
Jargs apturēja viņu pie barokameras, palīdzēja uzlikt skābekļa aparātu, pat iemuti iesprauda viņam mutē.
— Nekas nav zināms, navigator?
— Nē, Jarg. Nekas. Nekas!
Viņš nezināja, ar ko kopā brauca liftā lejup. Mašīnu motori kauca tukšgaitā. Vējš pastiprinājās, un smilšu viļņi brāzās pret grubuļaino un nelīdzeno kuģa korpusu. Rohans bija galīgi aizmirsis tā dīvainās rētas. Viņš piegāja pie kuģa pakaļgala un, mazliet pastiepies, ar pirkstu galiem pieskārās biezajam metālam. Bruņas bija kā klints, jā — tieši kā vecas, sadēdē- jušas klints virsma, kuru klāja cieti grubuļi. Viņš redzēja starp transportieriem inženiera Ganonga slaido augumu, bet pat nemēģināja jautāt, ko tas domā par šo fenomenu. Inženieris zināja tikpat daudz, cik viņš pats. Tas ir — neko. Neko.
Viņš atgriezās kopā ar vairākiem cilvēkiem, sēdēdams vislielākā transportiera kabīnē. Kā no liela attāluma viņš dzirdēja to balsis. Bocmanis Terners runāja kaut ko par saindēšanos, bet citi metās viņam virsū.
— Saindēšanās? Ar ko? Visi filtri ir lieliskā stāvoklī! Rezervuāros skābekļa papilnam. Ūdens krājumi neskarti… pārtikas, cik uziet.. .
— Vai jūs redzējāt, kā izskatījās tas, kuru mēs atradām mazajā navigācijas kabīnē? — jautāja Blanks. — Es viņu reiz pazinu … Tagad gan neparko viņu nebūtu sazīmējis, bet viņam bija tāds gredzens…
Neviens neatbildēja.
Parradies bāzē, Rohans devās tieši pie Horpaha. Pēdējais, noskatījies televīzijas pārraidi un iepazinies ar agrāk atgriezušās grupas ziņojumiem, kā ari ar atvestajiem vairākiem simtiem fotouzņēmumu, jau orientējās situācijā. Rohans neviļus sajuta atvieglinājumu, ka viņam vairs nenāksies sniegt komandierim pārskatu par redzēto.
Astrogators uzmanīgi paskatījās viņā, pieceldamies no galda, kur uz apvidus kartes gulēja fotogrāfiju kopijas. Lielajā navigācijas kabīnē viņi bija divatā.
— Saņemieties, Rohan, — Horpahs sacīja. — Es saprotu, ko jūs jūtat, bet mums visiem pirmām kārtām nepieciešams veselais saprāts. Un pašsavaldīšanās. Galu galā taču jānoskaidro, kas tur par lietu.
— Viņiem bija visi drošības līdzekļi: ener- goboti, lāzer', izstarotāji. Galvenais antimats stāv turpat kuģim līdzās. Viņu rīcībā bija viss, kas ir arī mums, — kokainā balsī sacīja Rohans. Viņš piepeši apsēdās. — Piedodiet…
Astrogators izņēma no sienas skapīša konjaka pudeli.
— Vecumvecs līdzeklis, reizēm tas noder. Iedzeriet, Rohan. To lietoja senāk, kaujas-laukos …
Rohans klusēdams norija dedzinošo šķidrumu.
— Es pārbaudīju visu jaudas agregātu kop- skaitītājus, — viņš teica tādā tonī, it kā sūdzētos. — Viņiem neviens nav uzbrucis. Viņi nav pat ne reizes izšāvuši. Vienkārši … vienkārši …
— Sajukuši prātā? — astrogators mierīgi pateica priekšā.
— Es gribētu būt kaut vai par to pārliecināts. Bet kā tas iespējams?
— Vai jūs ieskatījāties kuģa žurnālā?
— Nē. To paņēma Gārbs. Vai tagad tas ir pie jums?
— Jā. Pēc nolaišanās datuma ir tikai četri ieraksti. Tie attiecas uz šīm drupām, kuras jūs pētījāt, un uz … «mušiņām».
— Nesaprotu. Kas par mušiņām?
— To es nezinu. Burtiski ieraksts skan tā, — viņš paņēma no galda atvērtu žurnālu: «Nekādu dzīvības pazimju uz sauszemes. Atmosfēras sastāvs . ..» Tālāk seko ana- llīžu dati… A, te ir… «Pulksten 18.40 otrā pašgājēju izlūkvienība, atgriezdamās no drupām, nokļuva lokālā smilšu vētrā ar stipri aktīviem atmosfēriskajiern lādiņiem. Par spīti traucējumiem radiosakarus izdevās nodibināt. Vienība ziņo, ka tā atklājusi lielu daudzumu mušiņu, kas mitinās . . .»
Astrogators pārtrauca lasīšanu un nolika žurnālu atpakaļ uz galda.
— Kas tālāk? Kālab jūs nepabeidzāt?
— Tās jau ir beigas. Te apraujas pēdējais ieraksts.
— Un vairāk nekā nav?
— Pārējo jūs varat apskatīt.
Horpahs piebīdīja Rohanam atvērtu žurnālu. To klāja nesalasāmi ķeburi. Rohans, acis iepletis, blenza līniju mudžeklī.
— Te būtu tā kā «b»… — viņš klusu sacīja.
— Jā, un šis te ir «G». Lielais «G». Gluži kā būtu rakstījis mazs bērns… Vai jums tā neliekas?
Rohans klusēja, turēdams rokā tukšu glāzi, ku ru bija aizmirsis nolikt atpakaļ uz galda. Prātā iekrita nesenās ieceres: viņš bija sapņojis par to, kaut varētu pats vadīt «Neuzvaramo». Tagad viņš bija pateicīgs liktenim, ka viņam nebūs jāpieņem lēmums par ekspedīcijas turpmāko likteni.
— Lūdzu izsaukt speciālistu grupu vadītājus. Rohan! Mostieties taču!
— Piedodiet. Vai būs apspriede, astroga- tora kungs?
— Jā. Lai visi sapulcējas bibliotēkā.
Pēc stundas ceturkšņa visi jau sēdēja lielā kvadrātveida zālē. Tās sienās, kas bija izklātās ar krāsainu emalju, atradās grāmatas un mikrofilmas. Visvairāk laikam gan nomāca «Kondora» un «Neuzvaramā» telpu drausmā līdzība. Tas bija saprotams, jo tie taču bija dvīņu kuģi, tomēr Rohans, lai kur arī mestu acis, nevarēja tikt vajā no ārprāta ainām, kas bija ieēdušās viņa atmiņā.
Katram cilvēkam šeit bija sava ierasta vieta. Biologs, ārsts, planetologs, inženieri elektroniķi un sakarnieki, kibernētiķi un fiziķi sēdēja pusaplī izvietotos krēslos, šie de viņpadsmit cilvēki veidoja kuģa stratēģiskās smadzenes. Astrogators vientuļš slavēja zem balta ekrāna, kas bija līdz pusei nolaists.
— Vai visi klātesošie iepazinušies ar situāciju uz «Kondora» klāja?
Par atbildi atskanēja daudzbalsīgs «jā».
— Līdz šim brīdim, — iesāka Horpahs, — komandas, kas strādā pie «Kondora», atradušas divdesmit deviņus līķus. Pašā kuģī ir atrasti trīsdesmit četri, tai skaitā viens, kas bija lieliski saglabājies, jo bija iesaldēts hibernatorā. Doktors Nigrens, kas tikko
atgriezies no turienes, sniegs mums vispārīgu atskaiti .. .
— Man nav daudz ko teikt, — pieceldamies sacīja mazais ārsts un lēnām piegāja pie Horpaha. Nigrens bija galvas tiesu mazāks par astrogatoru.
— Mēs atradām tikai deviņus mumificētus līķus. Bez tā, kuru minēja komandieris un kurš tiks pētīts atsevišķi. Pārējie ir skeleti vai skeletu fragmenti, kas izvilkti no smiltīm. Mumificēšanās notikusi kuģī, kur pastāvēja tai labvēlīgi apstākļi: ļoti zems gaisa mitrums, praktiski pilnīgs trūdēšanas baktēriju trūkums un ne visai augsta temperatūra. Līķi, kas atradās zem klajas debess, sāka trūdēt, trūdēšana pastiprinājās lietus periodos, jo smiltis šeit satur stipri daudz dzelzs oksīdu un sulfīdu, kas reaģē ar vājām skābēm … Taču, manuprāt, šīs detaļas nav būtiskas. Ja ir nepieciešams reakciju precīzs atspoguļojums, tad to varētu uzticēt ķīmiķiem. Lai nu tas būtu kā būdams, āra apstākļos mumificēšanās nav varējusi notikt vēl jo vairāk tāpēc, ka pievienojās ūdens un tajā izšķīdušo vielu, kā arī smilšu iedarbība, kas turpinājusies gadiem ilgi. Ar to izskaidrojama arī kaulu neparasti gludā virsma.
— Piedodiet, — viņu pārtrauca astrogators. — Šobrīd vissvarīgākais ir šo cilvēku- bojā ejas cēlonis, doktor . . .
— Nekādu varmācīgas nāves pazīmju nav, vismaz ne uz ķermeņiem, kas saglabā* jušies vislabāk, — ārsts tūdaļ paskaidroja
Viņš nevienu neuzlūkoja un likās vērojam kaut ko neredzamu savā pie sejas paceltajā rokā. — Iespaids ir tāds, it kā viņi būtu miruši dabiskā nāvē.
— Un proti?
— Bez ārējas, varmācīgas iedarbības. Daži garie kauli, kas atrasti savrup, ir lauzti, taču šie bojājumi varējuši rasties vēlāk. Lai to noskaidrotu, nepieciešami ilgāki pētījumi. Kam mugurā bijis apģērbs, tiem ne āda, ne skeleti nav bojāti. Nav arī ievainojumu, ja neskaita sīkus ieskrambājumus, kas nekādā ziņā nevarēja būt nāves cēlonis.
— Nu tad kādā veidā viņi gājuši bojā?
— To es nezinu. Varētu domāt, ka no bada vai slāpēm …
— Ūdens un pārtikas krājumi nav izlietoti, — no savas vietas piezīmēja Gārbs.
— To es zinu.
Kādu brīdi visi klusēja.
— Mumificēšanās vispirms saistīta ar organisma atūdeņošanu, — paskaidroja Nig- rens. Viņš vēl joprojām neuzlūkoja nevienu no' klātesošajiem. — Taukaudos notiek izmaiņas, tomēr tās iespējams konstatēt. Bet… šiem cilvēkiem taukaudi praktiski bija zuduši. Bija tieši tā, it kā viņi būtu ilgi badojušies.
— Bet tam, ko atrada hibernatorā, taukaudi taču bija, — ieteicās Rohans, kurš stāvēja aiz sēdošajiem.
— Tas tiesa. Tomēr viņš acīmredzot miris nosalstot. Droši vien kaut kādā veidā iekļuvis hibernatorā, varbūt vienkārši aizmidzis tai laikā, kad temperatūra kritās.
— Vai jūs pieļaujat masveida saindēšanās iespēju? — Horpahs ievaicājās.
— 'Nē.
— Bet doktor… jums nevajadzētu tik kategoriski…
— Esmu par to pārliecināts, — ārsts attrauca. — Saindēšanās planētas apstākļos var notikt vai nu caur plaušām, ieelpojot gāzes, caur gremošanas traktu, vai arī caur ādu. Vienam no līķiem, kas bija vislabāk saglabājies, bija uzlikts skābekļa aparāts.1 Balonā bija skābeklis. Tā būtu pieticis vēl vairākām stundām …
«Tas tiesa,» Rohans nodomāja. Viņš atminējās šo cilvēku, tā galvaskausam cieši piegulošo ādu ar brūnganiem plankumiem uz vaigu kauliem, acu dobumus, no kuriem bira smiltis.
— Sie cilvēki nav varējuši apēst neko saindētu, tāpēc ka te vispār nav nekā ēdama. Tas ir, uz sauszemes. Bet ar zveju okeānā tie nav nodarbojušies. Katastrofa notikusi drīz pēc nolaišanās. Viņi bija paguvuši izsūtīt tikai vienu patruļu uz drupām. Tas bija viss. Bet te jau es redzu Makminu. Kolēģi Min, vai jūs pabeidzāt?
— Jā, — durvīs stāvēdams, atteica bioķīmiķis. Visas galvas pagriezās uz viņa pusi. Makmins izgāja starp sēdētāju rindām un nostājās līdzās Nigrenam. Garo laboratorijas halātu viņš vēl nebija novilcis.
— Vai jūs izdarījāt analīzes?
— Jā.
— Doktors Makinins pētīja tā cilvēka līķi. kas bija atrasts hibernatorā, — Nigrens paskaidroja. — Varbūt jūs tūlīt pateiksiet, ko esat atklājis?
— Neko, — sacīja Makmins. Viņam bija tik gaiši mati, ka tos varēja noturēt par sirmiem, un tādas pašas acis. Lieli vasaras raibumi klāja pat plakstus. Bet šobrīd viņa garā zirga seja nevienam nelikās smieklīga.
— Nav atrastas nekādas organiskas vai neorganiskas indes. Visi šūnu enzimātiskie kompleksi ir normālā stāvoklī. Asinis normas robežās. Kuņģī sagremotas sausiņu un koncentrātu atliekas.
— Kā tad viņš gājis bojā? — Horpahs jautāja, joprojām tikpat mierīgs.
— Gluži vienkārši nosalis, — Makmins atbildēja un tikai tagad pamanīja, ka nav novilcis halātu. Viņš atsprādzēja to un nosvieda līdzās stāvošajā brīvajā krēslā —glumais audums noslīdēja uz grīdas.
— Tātad, kādas ir jūsu domas, kungi? — neatlaidīgi atsāka astrogators.
— Man nav nekādu, — sacīja Makmins. — Zinu tikai vienu, šie cilvēki nebija saindējušies.
— Vai nevarētu būt runa par kādu ātri sairstošu radioaktīvu vielu? Vai cieto starojumu?
— Cietais starojums letālās devās atstāj pēdas: asins izplūdumus, petehijas, izmaiņas asinsainā. Šeit šādu izmaiņu nav. Un nav arī tādas radioaktīvas vielas, kas, ievadīta letālā devā pirms astoņiem gadiem, varētu izzust bez pēdām. Radioaktivitātes fons šeit ir zemāks nekā uz Zemes. «Kondora» ļaudis nav sadūrušies ne ar kādu radioaktivitātes formu. Par to es galvoju.
— Bet kaut kas taču viņus nonāvējis! — pacēla balsi planetologs Balmins.
Makmins klusēja. Nigrens kaut ko viņam klusu pateica. Bioķīmiķis pamāja ar galvu un garām sēdētāju rindām devās ārā. Tad arī Nigrens nokāpa no paaugstinājuma un apsēdās savā vietā.
— Nepatīkama lieta, — sacīja astrogators. — Skaidrs ir viens — uz biologu palīdzību mēs nevaram cerēt. Vai kādam ir vēl kas sakāms?
— Jā.
Piecēlās Sarners, atomfiziķis.
— «Kondora» bojā ejas izskaidrojums slēpjas viņā pašā, — viņš iesāka, ar savām asajām vanaga acīm uzlūkodams visus pēc kārtas. Pretstatā melnajiem matiem varavīksnenes viņam bija gandrīz vai baltas.
— Es gribu teikt, ka tas tur ir, vienīgi mēs pagaidām nevaram to pamanīt un atšifrēt. Haoss kabīnēs, neskarti krājumi, līķu stāvoklis un izvietojums, instalācijas bojājumi — tas viss kaut ko nozīmē.
— Ja jums nekā vairāk nav ko teikt… — Gārbs vīlies izmeta.
— Pacietību. Mēs taustāmies pa tumsu.
Tāpēc jāmeklē kāds ceļš. Pagaidām zinām ļoti maz. Man ir tāds iespaids, ka mums trūkst vīrišķības atsaukt atmiņā vienu otru lietu, ko redzējām uz «Kondora» klāja. Tāpēc mēs tik ietiepīgi atkal un atkal atgriežamies pie hipotēzes par saindēšanos un masveida ārprātu, ko tā izraisījusi. Mūsu pašu interesēs — kā arī bojā gājušo dēļ — tomēr jānoskaidro līdz galam visi fakti. Es lūdzu vai, pareizāk sakot, kategoriski pieprasu, lai katrs no mums pateiktu šeit, uz vietas, kas viņu «Kondorā» visvairāk satraucis. Ko viņš citkārt nebūtu pateicis nevienam. Ko viņš bija nolēmis nodot aizmirstībai.
Sarners apsēdās. Rohans pēc īsas iekšējas cīņas pastāstīja par tiem ziepju gabaliem, ko viņš bija ievērojis vannas istabā.
Pēc tam piecēlās Grailevs. Zem saplēstu karšu un grāmatu kaudzēm bijis papilnam sakaltušu izkārnījumu.
Kāds cits pateica par konservu kārbu, uz kuras bija redzamas zobu pēdas, — it kā kāds būtu mēģinājis grauzt skārdu. Gārbu visvairāk šausmināja ķeburi kuģa žurnālā un piezīme par «mušiņām». Bet tas vēl nebija viss.
— Pieņemsim, ka no tektoniskās plaisas «pilsētā» izplūda indīgu gāzu vilnis un vējš to atnesa līdz raķetei. Ja neuzmanības dēj lūka bija palikusi pavērta . ..
— Pavērta bijusi tikai ārējā lūka, kolēģi Gārb. Par to liecina smiltis barokamerā. Iekšējā bijusi ciet. ..
— Viņi varēja to aizvērt pēc tam, kad jau bija sākuši just indīgo gāzu iedarbību …
— Bet tas taču nav iespējams, Gārb. Iekšējo lūku jūs neatvērsiet, kamēr ārējā ir vajā. Lūkas veras pamīšus, jo tādējādi tiek izslēgta jebkura neuzmanība vai nevīžība …
— Bet skaidrs ir viens, proti, tas noticis pēkšņi. Masveida ārprāts… Es jau nerunāju par to, ka lidojuma laikā tukšumā mēdz- būt psihozes gadījumi, bet tie nekad nav vērojami uz planētām, turklāt vēl burtiski dažas stundas pēc nolaišanās. Tik plaša un visu komandu pārņēmuša ārprāta iemesls varēja būt tikai saindēšanās …
— Vai arī infantilitātes iestāšanās, — piezīmēja Sarners.
— Kā? Ko jūs teicāt? — Gārbs apstulba.
— Vai tas varbūt-ir … joks?
— Es nejokoju šādā situācijā. Ierunājos par infantilitāti, tāpēc ka neviens cits par to neieminējās. Un tomēr — šie ķeburi kuģa žurnālā, šie sadīrātie zvaigžņu atlanti, šie ar pūlēm uzskricelētie burti… jūs jau tos redzējāt, vai ne?
— Bet ko tas nozīmē? — jautāja Nigrens.
— Vai tā būtu īpaša saslimšana?
— Nē. Tādas droši vien nav, vai ne, doktor?
— Noteikti nav.
Atkal iestājās klusums. Astrogators svārstījās.
— Tas mūs var novirzīt no īstā ceļa. Ne- kroptiskās izklausīšanas rezultāti nekad nav
droši. Bet tagad es nezinu, vai mums vēl kaut kas varētu kaitēt. Doktor Saks …
Neirofiziologs aprakstīja ainu, kādu bija devušas hibernatorā nosalušā cilvēka smadzenes, un, protams, neaizmirsa piebilst par zilbēm, kas bija saglabājušās nelaiķa dzirdes atmiņā. Stāstījums izraisīja veselu gūzmu jautājumu, to krustugunis sasniedza pat Rohanu, jo arī viņš bija piedalījies eksperimentā. Taču viņi neko nenoskaidroja.
— Sie plankumiņi asociējas .ar «mušiņām» … — sacīja Gārbs. — Pagaidiet. Bet varbūt nāves cēloņi bijuši dažādi? Pieņemsim, ka komandai uzbrukuši indīgi kukaiņi, galu galā sīka dzēliena pēdas murnificētā ādā nav iespējams konstatēt. Bet tas, kurš tika atrasts hibernatorā, vienkārši bija mēģinājis glābties no šiem kukaiņiem, lai izvairītos no biedru likteņa … un nosala.
— Bet kāilab pirms nāves viņš sasirga ar amnēziju?
— Tas ir atmiņas zudums, vai ne? Vai to izdevās konstatēt pilnīgi droši?
— Tikpat droši, cik droši ir nekroptisko analīžu rezultāti.
— Bet kādas ir jūsu domas attiecībā uz šo hipotēzi par kukaiņiem?
— Lai šajā jautājumā izsakās Lauda.
Tas bija kuģa Galvenais Paleobiologs; viņš stāvēja, gaidīdams, kamēr visi apklusīs.
— Tā nebūt nav nejaušība, ka mēs neesam ierunājušies paf šīm «mušiņām». Ikviens, kas kaut cik orientējas bioloģijā, zina, ka nekādi organismi nespēj dzīvot ārpus noteikta biotopa, tas ir, augstākas kārtas kompleksa! kuru veido ārējā vide un visas tajā mītošās sugas. Tā tas ir visā mums pazīstamajā Kosmosā. Dzīvība vai nu rada milzīgu formu dažādību, vai arī nerodas nemaz. Kukaiņi nevarētu parādīties, ja vienlaikus nebūtu attīstījušies sauszemes augi, citi organismi, bezmugurkaulnieki un tā tālāk. Es neizklāstīšu jums vispārīgo evolūcijas teoriju, domāju, ka būs gana, ja apgalvošu, ka tas nav iespējams. Te nav nekādu indīgu mušu nedz citu posmkāju — plēvspārņu vai zirnekļveidīgo. Nav arī nekādu viņiem radniecīgu formu.
— Kā jūs varat būt par to tik pārliecināts! — iesaucās Balrnins.
— Ja jūs būtu mans skolnieks, Balmin, jūs nebūtu nokļuvis uz šī kuģa, tikai tāpēc vien, ka nevarētu nokārtot pie manis pārbaudījumu, — sacīja nesatricināmais paleobiologs, un klātesošie neviļus pasmaidīja. — Es nezinu, kā jums ir ar planetoloģiju, bet evolucionārajā bioloģijā jums ir divnieks!
— Nu jau tas sāk atgādināt tipisku speciālistu strīdu… vai ir vērts tam tērēt laiku? … — kāds pačukstēja Rohanam aiz muguras. Rohans pagriezās un ieraudzīja plato, iedegušo Jarga seju; tas viņam sazvērnieciski pamirkšķināja.
— Tad varbūt tie nav vietējas cilmes kukaiņi, — tiepās Balmins, — varbūt tie atvesti no citurienes …
— No kurienes tad?
— No Novas planētām . ..
Tagad visi sāka runāt cits caur citu. Pagāja labs brīdis, līdz sapulcējušos izdevās nomierināt.
— Kolēģi! — sacīja Sarners. — Es zinu, no kā Balmins aizguvis savu ideju. No doktora Graleva …
— Ko lai dara — es nenoliedzu, ka esmu tās autors, — attrauca fiziķis.
— Lieliski. Pateiksim atklāti, ka tādu greznumu kā ticami skanošas hipotēzes mēs vairs nevaram atļauties, ka mums nepieciešamas neprātīgas hipotēzes. Lai arī tā būtu. Biologu kungi! Pieņemsim, ka kāds kuģis no Novas planētas atvedis šurp turienes kukaiņus … Vai tie varētu piemēroties vietējiem apstākļiem?
— Ja hipotēzei jābūt neprātīgai, tad varētu gan, — Lauda piekrita, nepieceldamies no krēsla. — Bet pat neprātīgai hipotēzei ir jāizskaidro viss.
— Proti?
— Proti, tai jāizskaidro, kas ir sacaurumojis «Kondora» ārējo apvalku un turklāt vēl tā, ka, pēc mūsu inženieru izteikumiem, kuģis vispār nebūs spējīgs lidot bez loti pamatīga remonta. Vai jūs varbūt domājat, ka kādi kukaiņi pielāgojušies tādai barībai kā molibdena kausējumam, kas ir viena no viscietākajām vielām visā Kosmosā. Inženieri
Petersen, kas var sadrupināt šādu apvalku?
— Ja tas ir labs kausējums, praktiski nekas, — sacīja Galvenā Inženiera vietnieks. — Tajā var gan mazliet ieurbties ar dimantiem, bet šim nolūkam vajadzētu tonnām urbju un tūkstoš stundu laika. Tad jau drīzāk ar skābēm. Turklāt ar neorganiskām, bet to iedarbībai nepieciešama vismaz divi tūkstoši grādu temperatūra un attiecīgu katalizatoru klātiene.
— Bet kas, pēc jūsu domām, sacaurumojis «Kondora» apvalku?
— Man nav ne jausmas. Izskatās tieši tā, it kā kuģis būtu iegremdēts pietiekami karstā skābes vannā. Bet kā to varētu izdarīt bez plazmas lokspuldzēm un bez katalizatoriem — to es nevaru iedomāties.
— Te nu ir jūsu «mušiņas», kolēģi Bal- min, — Lauda noteica un apsēdās.
— Pēc manām domām, nav nekādas, jēgas turpināt diskusiju, — atsaucās astrogators, kas līdz šim bija klusējis. — Varbūt vēl bija par agru to iesākt. Mums neatliek nekas cits kā turpināt pētījumus. Sadalīsimies trijās grupās. Viena dosies uz drupām. Otra — uz «Kondoru», bet trešā veiks dažus ekspedīcijas braucienus rietumu tuksnesī. Tas ir mūsu iespēju maksimums, jo pat tad, ja izdosies iedarbināt dažas «Kondora» mašīnas, es nevaru dot vairāk par četrpadsmit energobo- tiem, tā ka trešā pakāpe mums joprojām obligāti jāievēro.