Daži iedomājas tā: jo augstāk paceļas gaisā, jo kļūst siltāks, bet tas nav tiesa. Jo augstāk, jo aukstāks. Kāpēc tas tā? Tāpēc, ka saule ar saviem stariem vāji sasilda gaisu, jo gaiss ir ļoti dzidrs. Zemāk gaiss vienmēr siltāks. Saules stari sasilda zemi, gaiss silst no zemes gluži tāpat kā no karstas krāsns. Sasilušais gaiss ir vieglāks par auksto un ceļas uz augšu. Jo augstāk ceļas, jo vairāk atdziest. Tāpēc lielā augstumā vienmēr auksts.
Taisni to arī sajuta knēveļi, kad ar savu gaisa balonu bija pacēlušies lielā augstumā. Viņiem kļuva tik auksti, ka deguni un vaigi metās sarkani. Visi dauzījās kājām un plaukšķināja rokām, lai kaut mazliet sasildītos. Vairāk par visiem sala Aizmārša, kas bija aizmirsis mājās cepuri. No briesmīgā aukstum;i viņam degungalā izauga liela lāsteka. Viņš drebēja kā apšu lapa un vienā laidā klabināja zobus.
— Mitējies jel reiz zobus klabināt! — rūca Rūcenis. — Te jau tā ir auksts, bet šis vēl klabinās zobus!
— Es taču neesmu vainīgs, ka salst, — taisnojās Aizmārša.
Rūcenis piecēlās no savas vietas un teica:
— Ciest nevaru, kad man pie auss kāds zobus klabina! No tā man arī pašam mācas virsū drebuļi.
Viņš apsēdās blakus Tūbiņām, taču arī Tūbiņām klabēja zobi. Rūcenis viņu aizdomīgi uzlūkoja.
— Ko tu? Droši vien man par spīti klabini zobus?
—Nepavisam ne par spīti, bet tāpēc, ka salst.
Rūcenis piecēlās un apsēdās citā vietā. Tā viņš pārsēdās vairākas reizes un tikai traucēja citus.
No saltuma gaisa balons bija apsarmojis un zaigoja knauķiem virs galvas, it kā būtu izliets no tīra sudraba. Pamazām
gaiss apvalkā atkal atdzisa, un balons sāka slīdēt lejup. Pēc maza brītiņa tas jau strauji krita. Smilšu maisu krājums bija izbeidzies, un krišanu nekādi nevarēja apturei.
— Av-av-avārija! — Sīrupiņš izgrūda.
— Esam pagalam! — iegaudojās Nezinītis un palīda zem sola.
— Lien ārā! — Zinītis viņam uzbrēca.
— Kāpēc? — atsaucās Nezinītis no sola apakšas.
— Lēksim ar izpletņiem.
— Man arī tepat ir labi, — Nezinītis atteica. Daudz neprātodams, Zinītis sagrāba viņu aiz apkakles
un izvilka no sola apakšas.
— Tev nav tiesības! — Nezinītis bļāva. — Es sūdzēšos!
— Neauro, — Zinītis mierīgi atbildēja. — Bez panikas. Paskaties, kā es lēkšu ar izpletni, un lec man pakaļ.
Nezinītis mazliet nomierinājās. Zinītis nostājās pie groza malas.
— Uzmanību, draugi! — viņš sauca. — Leciet visi pēc kārtas man pakaļ! Kas nenolēks, to balons aiznesīs augšup. Nu, sagatavojiet izpletņus . .. Aiziet!
Zinītis nolēca pirmais un lidoja lejup. Pēc viņa lēca Skubiņš, bet te notika kas negaidīts. Steigā Skubiņš nevis pirms izlēca un tad atvēra izpletni, bet papriekš atvēra izpletni un tikai tad lēca. Tāpēc izpletnis aizķērās aiz groza malas. Skubiņš ar vienu kāju sapiņķējās auklās un palika karājamies ar galvu uz leju. Viņš sāka tirināt kājas un locīties ar visu augumu kā tārps, ko mauc uz makšķeres āķa. Par spīti visām pūlēm, izpletnis nebija atkabināms. — Brālīši! — doktors Tabletiņš iesaucās. — Ja izpletnis spruks vaļā, Skubiņš ar galvu trieksies pret zemi.
Knauķi saķērās ap izpletni un ievilka Skubiņu atpakaļ grozā. Nezinītis pamanīja, ka balons no jauna ceļas augšup, un
iesaucās: — Pag, brālīši! Nevienam nav jālec. Mēs atkal lidojam augšup.
— Kāpēc tad mēs atkal lidojam augšup? — brīnījās Varbūtiņš.
— Ek tu! — Rūcenis atrūca. — Zinītis taču izlēca, tātad balons kļuva vieglāks.
— Ko gan Zinītis iesāks bez mums? — gaudās Apalītis.
— Nu, ko… — Varbūtiņš noplātīja rokas. — Ies mierīgā garā uz mājām.
— Bet ko mēs darīsim bez Zinīša?
— Iedomājies! — atsaucās Nezinītis. — It kā nu bez Zinīša nemaz nevarētu!
— Bet kāds taču ir jāklausa, — iesaucās Apalītis.
— Klausīsiet mani, — paziņoja Nezinītis. — Tagad es būšu galvenais.
— Tu? — Rūcenis brīnījās. — Ar tavu galvu gan nevar būt galvenais.
— Ak tā! Ar manu galvu ne? — Nezinītis kliedza. — Nu, lūdzu, lec lejā un meklē savu Zinīti, ja tev mana galva nav pa prātam.
Rūcenis paraudzījās lejā un noteica:
— Kur tad es šo tagad atradīšu? Mēs esam tālu aizlidojuši. Vajadzēja lēkt visiem uzreiz.
— Nē, lec, lec!
Rūcenis un Nezinītis sāka ķildoties un noķildojās turpat vai līdz vakaram. Zinīša nebija, un neviens tagad nespēja viņus aprāt. Saule jau grima pret rietu. Vējš pieņēmās. Balons atdzisa vēl vairāk un atkal sāka slīdēt lejup, bet Rūcenis un Nezinītis joprojām strīdējās.
— Nestrīdies nu vairāk, — Sīrupiņš apsauca Nezi- J+ļt nīti. — Ja jau esi nolēmis kļūt par galveno, tad izdomā kaut ko. Palūk, mēs atkal laižamies lejup.
— Tūliņ domāšu, — Nezinītis solījās.
Viņš apsēdās uz soliņa, pielika pirkstu pie pieres un sāka domāt. Bet balons pa to laiku aizvien ātrāk un ātrāk laidās lejup.
— Ko tur var izdomāt! — iesaucās Skrūvītis. — Bijuši mums maisi ar smiltīm, varētu nosviest vēl vienu maisu.
— Pareizi, — Nezinītis uztvēra. — Bet, tā kā maisu mums vairs nav, tad vajadzēs nosviest vienu no mums. Nometīsim kādu ar izpletni, balons kļūs vieglāks un atkal celsies uz augšu.
— Kuru tad lai sviež?
— Nu, kuru? — Nezinītis pārlika. — Jāsviež tas, kurš visīdzīgākais.
— Es neesmu ar mieru, — pretojās Rūcenis. — Nav tāda likuma, ka visīdzīgākie jāmet ārā. Jāsviež tas, kurš vissmagākais.
— Nu labi, — Nezinītis piekāpās. — Sviedīsim Apalīti. Viņš mums ir pats resnākais.
— Pareizi, — piebalsoja Sīrupiņš.
— Ko? — Apalītis iekliedzās. — Kurš ir visresnākais? Es esot visresnākais? Sīrupiņš ir par mani resnāks!
— Paskatieties uz viņu! — iesaucās Sīrupiņš, sīki grudzi- nādams un rādīdams ar pirkstu uz Apalīti. — Skatieties jel, es esot par viņu resnāks! Ha-ha! Kas ir, mērīsimies!
— Nu, pānācies, panācies šurp! — Apalītis kā gailis dzinās viņam virsū.
Visi apstāja Apalīti un Sīrupiņu. Nezinītis salūkoja kabatā aukliņu un apņēma to Apalītim ap vidu. Pēc tam tādā pašā veidā nomērīja Sīrupiņu. Izrādījās, ka Sīrupiņš turpat vai divreiz resnāks par Apalīti.
— Tas nav pareizi! — Sīrupiņš apstrīdēja. — Apalītis blēdījās. Viņš ierāva vēderu. Es redzēju.
— Nekā es neierāvu! — Apalītis taisnojās.
— Ierāvi gan. Es redzēju. Mērīsimies par jaunu! — skaļi kliedza Sīrupiņš.
Nezinītis ņēmās pārmērīt Apalīti, bet Sīrupiņš trinās apkārt un klaigāja:
— E-ē! Kā tu stāvi? Uzpūties!
— Kas man ko uzpūsties? — Apalītis atvairīja. — Ja es uzpūtīšos, tad, protams, izrādīsies, ka esmu par tevi resnāks.
— Nu labi, tad neuzpūties. Bet arī vēderu ieraut tev nav tiesības. Skatieties, brālīši, ko viņš dara! Kur tad taisnība? Nav nekādas taisnības! Tā vienkārši ir krāpšana!
Nezinītis beidza mērīt Apalīti, pēc tam ar tādu pašu rūpību nomērīja Sīrupiņu, un šoreiz iznāca, ka viņi abi ir vienu resnumu.
— Būs jāsviež abi, — Nezinītis noplātīja rokas.
— Kādēļ tad abi, ja pietiek arī ar vienu! — iebilda Sīrupiņš.
Mednieks Skrotiņš palūkojās pār groza malu un ieraudzīja,
ka zeme tuvojas draudošā ātrumā.
— Vadzi, Nezinīt, — viņš sacīja, — izlem ātrāk, citādi mēs trieksimies pret zemi.
— Vajag noskaitīt, kuram lēkt ar izpletni, — ieteicās Varbūtiņš.
— Pareizi! — Sīrupiņš uztvēra. — Tikai tad jāskaita visi, gan resnie, gan tievie, lai nevienam nenodarītu pāri.
— Lai notiek, skaitīsimies. — Nezinītis bija ar mieru.
Visi nostājās lokā, un Nezinītis ņēmās skaitīt, katram pirkstu piedurdams:
Ene bene res!
Kvinter finter džes!
Ene bene rupucis
Kvinter finter pasprucis…
Tad teica:
— Ne, šis skaitamais man nepatīk. Es ar to neesmu mierā! — Un sāka citu:
Ikete pikete cokoto me! Abel fabel domane. Ika pika gramatika …
šinī brīdī grozs ar sparu atsitās pret zemi un apmeta kūleni. Varbūtiņš ieķērās ar rokām Nebūtiņā, Nebūtiņš Varbūtiņā, un viņi abi kopā izvēlās no groza. Pēc viņiem kā zirņi izbira pārējie knēveļi. Vienīgi Nezinītis noturējās pie groza malas un arī Totiņš, kas ar zobiem bija iekampies viņam biksēs. Atsities pret zemi, balons kā bumba palēcās uz augšu, apmeta gaisā milzīgu loku un no.jauna nolaidās lejā. Grozs vēlreiz triecās pret zemi un šļūceniski rāvās projām. Balons uzdrāzās virsū kaut kam cietam un plīsa ar apdullinošu troksni. Totiņu apsvieda gaisā, un tas, izmisīgi kaukdams, metās sāņus. Nezinītis izvēlās no groza un palika nekustīgi zemē guļam.
Lidojums bija beidzies.