Kamēr Skrūvītis un Ķīlītis ceļoja pa Pūķienu, meklēdami lodāmuru, Zaļajā pilsētā risinājās svarīgi notikumi. Diena sākās ar to, ka Tūbiņš uzgleznoja Pārsliņas portretu. Šim darbam viņš izlietoja gandrīz divas stundas, bet par to arī portrets iznāca tikpat kā dzīvs. Līdzība bija pārsteidzoša. Daudzi gan runāja, ka Pārsliņa portretā izskatoties pat skaistāka nekā īstenībā, taču tas nav tiesa. Pārsliņai nepavisam nevajadzēja, lai mākslinieks viņu izskaistinātu. Ja Tūbiņš bija pratis portretā padziļināt viņas vaibstu daiļumu un parādīt tos spilgtāk un izteiksmīgāk, tad tas jau tieši ir tas, ko prasa no īstas mākslas, kāda ir glezniecība.
Portretu uzkāra pie sienas apakšējā istabā, lai visi, kas vēlas, varētu aplūkot. Un jāsaka, ka skatītāju nebija trūkums. Visas knīpas, kuras redzēja portretu, tūliņ gribēja, lai Tūbiņš tāpat uzglezno arī viņas, taču Pārsliņa nevienu nelaida augšējā istabā, jo Tūbiņš šobrīd gleznoja Zilacītes portretu un lieka publika varēja viņu tikai traucēt.
Nezinītis, kas klaiņāja pa augšu un deva Tūbiņām dažādus nevajadzīgus padomus, lai parādītu, ka viņš glezniecībā daudz ko sajēdz, izdzirdēja troksni, kas nāca no lejas.
— Kas tas par troksni? Kas par troksni? — viņš uzbrēcat šļūkdams lejā pa kāpnēm. — Kas ir, taisās, ka tiek!
Nabaga knīpas, izdzirdušas šādu rupjību, neturēja par vaja-. dzīgu pat apvainoties, tik liela bija viņu vēlēšanās nokļūt pie mākslinieka. Gluži otrādi, viņas apstāja Nezinīti no visām pu*. sēm, sauca to par mīļo Nezinīti un lūdzās, lai nedzenot viņaa projām.
— Nu, tad stājieties rindā! — Nezinītis uzkliedza, izgrūstīs dams knīpas un spiezdams tās pie sienas. — Rindā, kad juma saka, citādi visas aiztriekšu!
— Phe, cik jūs esat rupjš, Nezinīt! — iesaucās Pārsliņa^ — Vai tā nu var! Man pat kauns par jums.
— Nekas, — Nezinītis atteica.
Tobrīd istabā iespurdza vēl viena knīpa un, izmantodama vispārējo sajukumu, spraucās taisni uz kāpnēm, kas veda augšup. To pamanījis, Nezinītis metās viņai pakaļ un jau grasījās rupji satvert aiz rokas, bet viņa apstājās un, uzmetusi Nezinītim augstprātīgu skatienu, apņēmīgi pakratīja pirkstu tam de^ gungalā.
— Nu, nu, lēnāk! Es drīkstu bez rindas — esmu dzejniece?
Sastapis tādu negaidītu pretestību, Nezinītis aiz brīnumiem
paplēta muti, bet dzejniece, izmantodama viņa apjukumu, pagrieza tam muguru un nesteigdamās devās uz kāpnēm.
— Ko viņa teica? Kas viņa tāda esot? — Nezinītis jautāja, mulsi rādīdams ar pirkstu uz kāpņu pusi.
— Dzejniece. Dzejoļus raksta, — paskaidroja knīpas.
— Ā … — Nezinītis novilka. — Ir nu gan liela muiža! Mums arī ir dzejnieks, mans bijušais skolnieks. Kādreiz es viņu mācīju rakstīt dzejoļus, bet tagad viņš jau pats prot.
— Ai, cik interesanti! Tātad jūs arī bijāt dzejnieks?
— Biju.
— Ai, cik jus esat apdāvinats! Jūs esat bijis gan gleznotājs, gan dzejnieks …
— Gan muzikants, — Nezinītis svarīgi piebilda.
— Nolasiet jel kādu no saviem dzejoļiem!
— Vēlāk, vēlāk, — Nezinītis atvairīja, izlikdamies briesmīgi nevaļīgs.
—' Un kā sauc jūsu dzejnieku?
— Viņu sauc par Ziediņu.
— Vai, cik interesanti! — Knīpas sasita plaukstas. — Jūsu dzejnieku sauc par Ziediņu, un mūsu dzejnieci sauc par Vējziedīti. Vai nav tiesa, tas ir kaut kas līdzīgs?
— Mazliet ir gan līdzīgs, — Nezinītis piekrita.
— Vai jums patīk šis vārds?
— Nekas, var iztikt.
— Bet kādus dzejoļus viņa raksta! — jūsmoja knīpas.—Ai, kas par brīnišķīgiem dzejoļiem! Ejiet augšā, viņa droši vien lasīs savus dzejoļus. Interesanti, kā jums patiks.
— Nu, kas tur, var jau iet, — Nezinītis bija ar mieru.
Kad viņš uzkāpa augšā, Tūbiņš patlaban beidza Zilacītes
portretu, bet Vējziedīte sēdēja uz dīvāna līdzās Koklītim un tērzēja ar viņu par mūziku. Rokas uz muguras salicis, Nezinītis sāka staigāt pa istabu, lāgu lāgiem pamezdams greizus skatienus uz dzejnieces pusi.
— Ko jūs te visu laiku staigājat kā pulksteņa vēzēklis? — Vējziedīte sacīja Nezinītim. — Sēdieties, lūdzu, citādi pat acis reibst, uz jums skatoties.
— Bet jūs te nerīkojiet! — Nezinītis rupji atcirta. — Pavēlēšu Tūbiņām, lai nezīmē jūsu portretu!
— Ak tā! Vai viņš tiešām var jums pavēlēt? — Vējziedīte pievērsās Tūbiņām.
— Var. Viņš mums visu var, — atbildēja Tūbiņš, kas centīgi strādāja ar otiņu un nebija pat dzirdējis, ko Nezinītis sacīja.
— Protams, varu, — Nezinītis apstiprināja. — Visiem mani jāklausa, jo es esmu pats galvenais.
Izdzirdusi, ka Nezinītim tāda vara pār knauķiem, Vējziedīte nolēma viņam pielabināties:
— Sakiet, lūdzu, — liekas, jus bijāt tas, kas izgudroja gaisa balonu?
•— Kurš gan cits!
— Es kādreiz uzrakstīšu par jums dzejoli.
— Liela man vajadzība! — Nezinītis iesprauslojās.
— Nesakiet vis! — nodūdoja Vējziedīte. — Jūs taču nezināt, kādas vārsmas es rakstu. Vai gribat, es jums nolasīšu kādu dzejoli?
— Labi, lasiet. — Nezinītis žēlīgi atļāva.
— Es jums nolasīšu savu nesen sacerēto dzejoli par knis- līti. Klausieties:
Es noķēru knislīti, Trā-di-ridi, trā-di-ri! Sīkais knislis mīļš ir man, Trā-di-ridi, tiešām gan!
Knislītis drīz sērot sāk, Zēl man metas viņa. Nē, es labāk noķeršu Mazu skudrēniņu.
Arī skudrēniņš kļūst sērīgs, Mīļāk brīvībā tas mīt… Lai tas projām tek, man vajag Grāmatiņu palasīt.
— Bravo, bravo! — iesaucās Tūbiņš un sāka pat aplaudēt.
— Ļoti skaisti panti, — uzslavēja Koklītis. — Tajos runā ne tik vien par knisli, bet arī par to, ka jālasa grāmata. Tie ir derīgi panti.
— Un nu paklausieties vēl, — dzejniece sacīja un nolasīja pantus, kuros vairs nerunāja par knisli, bet par spāri un kuri beidzās nevis ar vārdiem par to, ka vajag grāmatiņu palasīt, bet gan par to, ka «vajag drēbes salāpīt».
Tad sekoja vārsmas par mušiņu un beidzās ar vārdiem par
to, ka «vajag rokas nomazgāt». Vispēdīgi tika nolasīts dzejolis par to, ka «vajag grīdu uzslaucīt».
Tobrīd Tūbiņš beidza gleznot Zilacītes portretu. Visi sapulcējās apkārt un skaļi pauda savu sajūsmu:
— Brīnišķīgi! Lieliski! Burvīgi!
— Mīlulīt, bet vai jūs nevarat arī mani uzzīmēt zilā tērpā? — Vējziedīte uzrunāja Tūbiņu.
— Kā tad zilā, ja jūs esat zaļā? — Tūbiņš neizpratnē jautāja.
— Nu, mīlulīt, jums taču vienalga. Tērps ir zaļš, bet jūs zīmējiet zilu! Es būtu uzģērbusi zilu, ja zinājusi, ka Zilacīte tik labi iznāks zilā.
— Lai notiek, — Tūbiņš bija ar mieru.
— Un, lūdzu, arī acis man taisiet zilas!
— Jums taču ir brūnas acis, — Tūbiņš iebilda.
— Nu, mīlulīt, kas jums tur liels! Ja jūs varat zaļa tērpa vietā uzgleznot zilu, kāpēc gan brūnu acu vietā nevarat uzzīmēt zilas?
— Te ir starpība, — Tūbiņš aizrādīja. — Ja jūs gribēsiet, jūs varat uzģērbt zilu tērpu, taču ielikt sev zilas acis jūs pie labākās gribas nevarat.
— Ak tā! Nu tad, lūdzu, taisiet brūnas acis, tikai uzzīmējiet tās labi lielas.
— Jums jau arī tā ir ļoti lielas acis.
— Nu, mazlietiņ! Man gribas, lai būtu vēl lielākas. Un skropstas taisiet labi garas.
— Labi.
— Un matus zeltainus. Man taču ir gandrīz zeltaini mati, — mīļā balsī lūdzās Vējziedīte.
— To var, — Tūbiņš piekāpās.
Viņš ņēmās gleznot dzejnieci, bet tā vienā laidā trūkās augšā, skrēja pie portreta un sauca:
— Acis mazlietiņ lielākas! Vēl, vēl, vēl! Pastiepiet skropstas garākas. Muti druscītiņ mazāku . .. Vēl, vēl!
Beidzās ar to, ka acis portretā iznāca milzīgas, kādas nemaz nemēdz būt, mutīte kniepadatas galviņas lielumā, mati it kā no tīra zelta un visam portretam bija visai attāla līdzība. Taču Vēj- ziedītei tas ļoti patika, un viņa apgalvoja, ka labāka portreta tā nemaz nevēloties.