Saudzīgi turēdama rokās savu portretu, Vējziedīte nokāpa lejā, un acumirklī viņu apstāja knīpas. Visas atzina, ka viņas portrets skaistuma ziņā esot daudz pārāks par Pārsliņas un Zilacītes portretiem, taču līdzības ziņā par tiem ievērojami vājāks.
— Muļķītes, — Vējziedīte viņām sacīja. — Kas tad jums ir svarīgāk: skaistums vai līdzība?
— Protams, skaistums! — visas atsaucās.
Šajā brīdī istabā aizelsušās ieskrēja Čurkstīte un Pincīte.
— Ak, kāda nelaime! — viņas sauca. — Ak, mēs ģībstam!
— Kas noticis? — visas izbijās.
— Mēs šodien gājām uz slimnīcu… — sāka stāstīt Čurkstīte.
— … lai aizvestu uz dzīvokli knauķus, kurus šodien vajadzēja izrakstīt… — uztvēra Pincīte.
— … bet Medene pateica, ka knauķi jau esot izrakstījušies, — Čurkstīte pārtrauca.
— … tad mēs lūdzām, lai dod mums citus knauķus, — atkal uzķēra Pincīte un sāka bērt kā zirņus, lai Čurkstīte netiktu pie vārda. — Tad Medene iedeva mums Varbūtiņu un Skubiņu, mēs tos vedām pa ielu, bet viņi aizmuka no mums un uzrāpās kokā.
— Viņi baidās, ka mēs tos sāksim audzināt, saprotat? — steidzīgi iesprauda Čurkstīte un iesmējās.
— Liela vajadzība mums šos audzināt, — nicīgi saviebās Pincīte.
— Kur tad viņi tagad ir? — Zilacīte jautāja.
— Palika kokā, — sacīja Čurkstīte. — Sāks vēl raut ābolus! …
— Kas ir, iesim paskatīsimies, — ierosināja Pārsliņa.
Varbūtiņš un Skubiņš sēdēja ābeles zaros un tiešām pūlējās
noraut ābolu. Viņi to grieza apkārt, lūkodami pārlauzt kātiņu. Piepeši tie ieraudzīja uz ielas vairākas knīpas, kas apstājās pa
gabaliņu un ziņkārīgi viņos nolūkojās. Pamanījuši šādu uzmanību, Varbūtiņš un Skubiņš ar divkāršu sparu sāka griezt apkārt ābolu. Varbūtiņš pat mēģināja grauzt kātiņu ar zobiem.
— Ū, vēl neviena ābola nav norāvuši! — atskanēja balss no lejas.
Varbūtiņš un Skubiņš paskatījās lejā un ieraudzīja zilaci knīpu, kas smīnēdama viņus vēroja.
— Turi muti, zilace! — Varbūtiņš norūca. — Domā, tik viegli ir šos dabūt nost!
— Bet, ja jums padotu zāģi, vai būtu vieglāk?
— Prasa! Dod tikai zāģi šurp! … — Skubiņš atsaucās.
Zilacīte aiztecēja uz kaimiņmāju un .atnesa Skubiņam zāģi. Pēc brītiņa kātiņš bija pušu un ābols lidoja lejup.
— Ei, knīpas, vācam nost ābolus! — Zilacīte iesaucās. — Knauķi nolēmuši mums palīdzēt.
Vairākas knīpas saskrēja ap ābolu, kas gulēja zemē, un, grūzdamas to sev pa priekšu, vēla uz tuvāko sētu. Zaļajā pilsētā zem katras mājas bija pagrabs augļu un dārzāju glabāšanai. Pievēlušas ābolu pie mājas, knīpas atvēra durvis, kas bija ierīkotas līdz ar zemi, un ievēla ābolu pa šīm durvīm. Aiz durvīm bija dēļu laipas, pa kurām ābols pats noripoja pagrabā. To paveikušas, knīpas skriešus
devās atpakaļ, bet viņām pretim jau citas knīpas vēla jaunu ābolu.
Darbs kūsāja. Atsteidzās Spārīte. Viņa nez kur sadabūjusi zāģi, kleitu apmainījusi pret biksēm, kuras mēdza vilkt kājās, spēlējot volejbolu, un arī rāpās kokā. Ieraudzījis viņai rokās zāģi, Varbūtiņš sauca:
— Ei, tu! Dod šurp zāģīti! Tu neproti.
— Tu nu vien proti! — Spārīte pārgalvīgi atcirta.
Viņa apsēdās uz zara un, lūpu zobos iekodusi, ņēmās zāģēt ābola kātiņu. Varbūtiņš ar skaudību nolūkojās viņā, tad piedāvājās:
— Strādāsim kopā: pirms pazāģē tu un es atpūtīšos, pēc tam zāģēšu es, bet tu atpūtīsies.
— Labi, — Spārīte bija ar mieru.
Tobrīd atskrēja knīpas no tās mājas, kur bija garāža, un tūliņ paklīda ziņa par Skrūvīša un Ķīlīša pazušanu. Knīpas stāstīja, ka Skrūvītis un Ķīlītis agrā rītā aizgājuši uz Pūķienu un vēl līdz šim neesot atgriezušies.
— Nu, redziet nu, — Čurkstīte iečivinājās, — es taču teicu! Drīz visi knauķi aizlaidīsies uz Pūķienu. Viņi negribēs mūsu pilsētā dzīvot.
— Lai taču skrien, — teica Zilacīte. — Mēs nevienu ar varu neturēsim.
Sarunu par Skrūvīša un Ķīlīša nodevīgo rīcību pietika līdz pašam vakaram. Čurkstīte un Pincīte, likās, bija pat apmierinātas, ka tie pazuduši, un ļaunā priekā smīnēja.
Kad cerība uz Skrūvīša un Ķīlīša atgriešanos jau bija galīgi zudusi, ielas galā parādījās mašīna. Šņākdama un sprakstēdama tā ripoja pa ielu. Knīpas pameta darbu un drāzās tai pakaļ. Pincīte un Čurkstīte joza visām pa priekšu un kliedza:
— Skrūvītis un Ķīlītis atgriezušies! Skrūvītis un Ķīlītis atgriezušies! — Tad viņas apstājās un teica: — Lēnāk! Nevajag skriet mašīnai pakaļ. Mēs varam rādīt knauķiem sliktu priekšzīmi.
Nonākušas pie garāžas, knīpas redzēja, ka bez Skrūvīša un Ķīlīša atbraucis arī Baranciņš.
— Un kas tas tāds? — Pincīte sašutusi iesaucās. — Tas, kā liekas, ir Pūķienas Baranciņš! Ko jūs, Baranciņ, te meklējat? Mēs jūs neesam aicinājušas.
— Iedomājies! — atcirta Baranciņš. — Liela man vajadzība pēc jūsu aicināšanas!
— Kā tad — «iedomājies»! — sacīja Čurkstīte. — Mēs pie jums neejam, nenāciet jūs pie mums!
— Bet jūs nāciet vien! Kas tur! Mēs taču jūs projām nedzenam.
— Kā — nedzenāt? Paši aicina uz eglīti, bet pēc svaidās ar sniega pikām!
— Kas tad tur sevišķs? Mēs vienkārši gribējām ar jums papikoties. Jums arī vajadzēja pikoties pretim.
— Jums vajadzēja saprast, ka knīpas labprāt neņem sniegu rokā.
— Nu, mazliet esam kļūdījušies. — Baranciņš paraustīja plecus. — Nebijām paredzējuši, ka jūs sāksiet pinkšķēt un sa- pūtīsieties uz visiem laikiem.
— Ne jau mēs, jūs paši esat sapūtušies uz visiem laikiem! Kāpēc Nagliņu mums uzsūtījāt? Laikam nezināt, ko viņš te pastrādājis!
— Par Nagliņu mēs neatbildam, — Baranciņš atteica. — Viņš arī pie mums sazin ko visu nedarās. Mēs ar viņu noņemamies, nekādi nevaram pāraudzināt. Neesam viņu pie jums sūtījuši. Viņš te uz savu iniciatīvu strādājis.
— «Strādājis!» — Pincīte iespurdzās. — Viņš to sauc par strādāšanu! Nē, tagad mēs ar jums nedzīvojamies. Jūs mums neesat vajadzīgi. Tagad mums ir pašām savi knauķi.
— Nu, es arī ar jums nedzīvojos. Man uz jums — phe! Es tikai atvedu Skrūvīti un Ķīlīti, bet tagad sēdīšos mašīnā un braukšu atpakaļ.
Baranciņš saskaitās un nogāja pie malas. Taču projām viņš nebrauca. Ieraudzījis, ka Skrūvītis un Ķīlītis sāk labot mašīnu, viņš devās tiem palīgā. Ikvienam šoferim jau ir tāds izpalīdzīgs raksturs. Ja šoferis redz kādu labojam mašīnu, viņš katrā ziņā
ies klāt un sāks kaut ko knibināties, skrūvēt skrūvi vai uzgriezni vai arī tāpat vien dot padomus.
Trijatā viņi noņēmās līdz vēlai naktij, tomēr nepaspēja mašīnu izlabot, jo tai bija vajadzīgs ļoti liels remonts.