Otrā dienā ābolu un bumbieru novākšana turpinājās. Pilsētas ielās parādījās trešā mašīna — Sprūdiņa astoņriteņu tvaika automobilis.
Lieta tā, ka Pūķienas pilsētā bija pamanījuši Baranciņa nozušanu. Iedzīvotāji zināja, ka viņš aizvedis savā mašīnā Skrūvīti un Ķīlīti uz Zaļo pilsētu. Tā kā Baranciņš no šā brauciena nebija atgriezies, tad visi lūdza Sprūdiņu aizbraukt un izdibināt, vai nav noticis kāds nelaimes gadījums. Sprūdiņš atbrauca Zaļajā pilsētā un, ieraudzījis, ka Baranciņš strādā ar savu mašīnu pie augļu novākšanas, nenocietās un arī iesaistījās darbā.
Pūķienas iedzīvotāji nogaidīja viņu līdz vakaram, taču viņš neatgriezās pat nākamajā dienā. Pa pilsētu sāka klīst visneticamākās baumas. Vieni stāstīja, ka uz Zaļās pilsētas ceļa apmetusies ragana Kaulkāje, kas apēdot visus, ko vien sastopot. Citi runāja, ka tā neesot vis ragana Kaulkāje, bet Nemirstīgais Kaš- čejs. Trešie strīdējās un pūlējās pierādīt, ka nemirstīgo kaščeju nemaz neesot, bet tas esot trejgalvis pūķis un apmeties nevis uz ceļa, bet pašā Zaļajā pilsētā. Katru dienu šis pūķis apēdot pa vienai knīpai, bet, ja pilsētā parādoties knauķis, tad apēdot knauķi, jo knauķi labāki par knīpām.
Pēc tam kad bija radusies pasaka par trejgalvi pūķi, neviens no Pūķienas iedzīvotājiem neuzdrošinājās doties uz pilsētu pie knīpām un izzināt, kas tur notiek. Ikviens ieskatīja par prātīgāku sēdēt mājās. Tomēr drīz vien atradās drosulis, kas teicās iet un visu noskaidrot. Tas bija mums pazīstamais Nagliņš, kas jau pieminēts šai patiesīgajā stāstā. Iedzīvotāji zināja, ka
Nagliņš ir pārgalvis un tiešām spējīgs doties taisni pūķa negaušas rīklē. Visi centās viņu atrunāt, lai neiet, taču Nagliņš negribēja par to ne dzirdēt. Viņš sacīja, ka jūtoties pret knīpām ļoti vainīgs un tagad viņu mokot sirdsapziņa. Tāpēc viņš gribot izlīdzināt savu vainu un iešot pie viņām uz pilsētu un uzspļaušot šim pūķim taisni uz astes, no kā pūķis it kā nobeigšoties un mitēšoties dzīt savas negantības. Kur Nagliņš bija rāvis, ka pūķi no spļāviena nobeidzas, — nav zināms.
Nagliņš aizgāja. Daži pilsētas iedzīvotāji viņu gauži nožēloja un jau aizlaikus apraudāja. Citi runāja, ka neesot tā sevišķi ko žēlot, jo bez viņa kļūšot par vienu huligānu mazāk un pilsētā būšot klusāk.
— Bet mēs taču paši esam vainīgi, ka neesam viņu pāraudzinājuši, — turējās pirmie.
— Tādu nu pāraudzināsi! — atteica otrie. — To tikai kaps pāraudzinās!
No šīs sarunas redzams, ka pirmie bija tie, kuriem Nagliņš vēl nebija paguvis, kā nākas, ieriebt; turpretim otrie no tiem, kuriem viņš bija pamatīgi sariebis.
Kā jau tas bija sagaidāms, Nagliņš neatgriezās, un tad pilsētā visi noticēja baumām par pūķi, par kuru sāka melst vispārdabiskākās aplamības. Katrs stāstītājs pielika šim pūķim pa vienai galvai, tā ka tas pakāpeniski no trejgalvja pārvērtās par simtgalvi.
Protams, tas viss bija izdomāts.
Daži prātīgākie lasītāji droši vien jau paši apjēguši, kāpēc Nagliņš neatgriezās, bet tiem, kas vēl nav apjēguši, varam paziņot, ka Nagliņu nepavisam nebija aprijis puķis, jo pūķis neviena nerija un nekāda pūķa arī nebija. Nagliņš vienkārši bija aizrāvies ar darbu. Arī viņam uznāca vēlēšanas kāpt kokā un pastrādāt ar zāģi. Tas taču ir tik interesanti nu turklāt bīstami. Kurš knauķis gan briesmu priekšā atkāpsies?
Šinīs dienās vienīgi Tūbiņš sēdēja mājās un gleznoja portre- tus. Ikvienai knīpai gribējās iegūt savu portretu, un tās bija viņu pilnīgi nomocījušas ar savām prasībām. Ikvienai gribējās katrā ziņā būt visskaistākajai. Un velti Tūbiņš mēģināja pierādīt, ka katrai piemīt savs skaistums un ka pat mazas acis arī var būt skaistas. Nē! Visas knīpas pieprasīja, lai acis visādā ziņā būtu lielas, skropstas garas, uzacis izliektas, mute maziņa. Galu galā Tūbiņš vairs neturējās pretī un zīmēja tā, kā no viņa prasīja. Tas bija daudz ērtāk, jo neizraisīja nekādas liekas vārdu pārmaiņas. Turklāt Tūbiņš bija novērojis, ka portretu zīmēšanā iespējams izdarīt racionalizāciju. Ciktāl visām vajadzēja vienu un to pašu, Tūbiņš nolēma izgatavot tā saucamo trafaretu. Paņēmis bieza papīra gabalu, viņš tajā izgrieza lielu acu pāri, garas, izliektas uzacis, taisnu, ļoti smalku deguntiņu, mazas lūpiņas, zodiņu ar bedrīti, sānos pārīti nelielu, glītu austiņu. Augšā izgrieza krāšņu matu sukājumu, apakšā — tievu kakliņu un divas rociņas ar slaidiem pirkstiņiem. Izgriezis šādu trafaretu, viņš ķērās pie šablonu gatavošanas.
Kas ir šablons, katram tūliņ kļūs skaidrs. Uzlicis trafaretu uz papīra lapas, Tūbiņš triepa ar sarkanu krāsu to vietu, kur trafaretā bija iegrieztas lūpas. Uz papīra uzreiz radās lūpu zī
mējums. Pēc tam viņš ar miesas krāsu nokrāsoja degunu, ausis, rokas, tad tumšus vai gaišus matus, brūnas vai zilas acis. Tā radās šabloni.
Šādus šablonus Tūbiņš izgatavoja vairākus. Ja knīpai bija zilas acis un gaiši mati, viņš ņēma šablonu ar zilām acīm un gaišiem matiem, piešķīra mazlietiņ līdzības, un portrets bija gatavs. Turpretim ja knīpa bija tumšmate ar tumšām acīm, tad Tūbiņām atradās šablons arī šādam gadījumam.
Šādu šablonisku portretu Tūbiņš sazīmēja daudz. Šis uzlabojums ļoti paātrināja darbu. Turklāt Tūbiņš apsvēra, ka pēc trafareta, ko darinājusi pieredzējuša meistara roka, katrs knēvelis var izgatavot šablonus, un piesaistīja šim darbam Varbū- tiņu. Varbūtiņš ar panākumiem krāsoja pēc trafareta šablonus vajadzīgajās krāsās, un šabloni neiznāca nemaz sliktāki par tiem, kas bija gatavoti ar paša Tūbiņa roku. Šāda darba dalīšana starp Tūbiņu un Varbūtiņu vēl vairāk paātrināja darba gaitu, kam bija milzīga nozīme, jo portretu pasūtītāju skaits negāja mazumā, bet ar katru dienu pieauga.
Varbūtiņš ļoti lepojās ar savu jauno amatu. Ar lepnumu viņš mēdza runāt par Tūbiņu un par sevi: «Mēs — mākslinieki.» Taču Tūbiņš pats nebija ar savu darbu apmierināts un nez kāpēc sauca to par haltūru. Viņš sacīja, ka no visiem portretiem, ko viņš Zaļajā pilsētā uzgleznojis, par īstiem mākslas darbiem va
rot uzskatīt tikai Pārsliņas un Zilacītes portretus, pārējie noderot tikai podu un kastroļu apsegšanai.
Jāsaka gan, ka pašas portretu īpašnieces bija par tiem gluži citādās domās. Visām patika, ka tās izdevušās skaistas, bet līdzība, viņas teica, — tā jau stāvot pēdējā vietā. Uz visu varot skatīties dažādi.