Otrā dienā notika balle, ko visi ar tādu nepacietību bija gaidījuši. Dejas laukumu skaisti ietvēra greznas teltis. Tās zalgoja košā krāsā kā piparkūku namiņi. Virs laukuma bija izstieptas tievas auklas, pie kurām karājās dažādu krāsu lukturīši un karodziņi. Tādi paši karodziņi un lukturīši karājās visos kokos visapkārt. Ik koks atgādināja greznu Jaungada eglīti.
Ziediem apvītās estrādes otrā stāvā novietojās orķestris, kas sastāvēja no desmit knīpām. Katra knīpa spēlēja arfu. Seit bija gluži mazas arfas, ko vajadzēja turēt rokās; bija mazliet lielā-
kas staveja uz grīdas, bet viena arfa bija taisni milzīga: lai uz tās spēlētu, bija jāpakāpjas uz kāpnītēm.
Vakars vēl nebija iestājies, bet visi jau, sapulcējušies ap laukumu, gaidīja viesus no Pūķienas. Pirmais ieradās Nagliņš. Viņš bija ģērbies tīrā kreklā, nomazgājies un sasukājies. Tiesa, viena šķipsna pašā galvvidū slējās gaisā kā gaiļa sekste, tomēr varēja redzēt, ka Nagliņš pie sava matu sukājuma pamatīgi piestrādājis.
— Lūk, tagad jūs esat jauks knauķis, — Pincīte viņu uzrunāja. — Jums droši vien arī pašam patīkami būt tik uzpostam un tīram.
— Zināms, — Nagliņš piekrita, kreklu saraustīdams.
Tūliņ pēc Nagliņa atbrauca Sprūdiņš un Baranciņš, un tiem cits pēc cita sekoja arī citi Pūķienas knēveļi. Viņus gan neviens nebija ielūdzis, taču ikviens no tiem sacījās ieradies pateikties knīpām par augļiem un tūliņ arī saņēma uzaicinājumu palikt uz balli.
Nezinītis patiešām nosēdēja pienenēs līdz halles sākumam. Taisnību sakot, viņš ne tik daudz sēdēja, cik zvilnēja, tas ir, vienkārši runājot, gulēja aizmidzis, taču, tikko pamanīja, ka knauķi sāk lasīties kopā, viņš izlīda un devās taisni uz laukumu.
Knauķi ieraudzīja viņu un saka klaigāt:
Ā, melumaiss, tu arī esi ballē! Nu, nāc, nāc, pastāsti, kā tu tur lidoji ar kājām gaisā!
— Pastāsti, pastāsti, kā tu ķīseļa vietā mākoni apēdi! — sauca Apalītis, pielēkdams viņam klāt.
Nezinītis briesmīgi apvainojās. Viņš apgriezās un gāja projām, kurp acis rādīja. Knauķi kaut ko kliedza viņam pakaļ un smējās, bet viņš pat nedzirdēja.
Ceļu neattapdams, viņš aizklīda uz pilsētas nomali, uzgrūdās tur sētai un iedauzīja pierē punu. Apstājies viņš pacēla acis un ieraudzīja uz sētas uzrakstu: «Nezinītis ir muļķis.»
— Nu, re nu! — Nezinītis noteica. — Par mani jau sāk uz sētām rakstīt.
Viņam kļuva sevis tik žēl, tik žēl, ka nemaz izsacīt! Viņš piespiedās ar pieri pie sētas, un no acīm tam sāka birt asaras.
— Ak, cik es esmu nelaimīgs! — viņš šņukstēja. — Visi tagad par mani smejas! Visi mani nicina! Un neviens, neviens visā pasaulē mani nemīl.
Viņš ilgi stāvēja, pieri pret sētu atspiedis, bet asaras joprojām plūda un nekādi nebija apturamas. Piepeši viņš juta, ka tam kāds pieskaras pie pleca un kāda laipna balss saka:
— Neraudiet, Nezinīt!
Viņš apgriezās un ieraudzīja Zilacīti.
— Nevajag raudāt, — viņa atkārtoja.
Nezinītis novērsās no viņas, ieķērās ar rokām sētā un sāka kaukt vēl skaļāk. Zilacīte klusēdama noglauda ar roku viņa plecu. Nezinītis paraustīja plecu, cenzdamies nopurināt viņas roku, un pat ar kāju paspēra.
— Nu, nevajag, nevajag būt tik ļaunam! — Zilacīte laipni ierunājās. — Jūs taču esat labs, jauks knauķis. Jums gribējās
izrādīties labākam, tāpēc jūs sākāt lielīties un mūs mānīt. Bet nu taču jūs vairs tā nedarīsiet? Nedarīsiet?
Nezinītis cieta klusu.
— Sakiet, ka nedarīsiet. Jūs taču esat labs.
— Nē, es esmu nelabs.
— Bet mēdz taču būt arī sliktāki.
— Nē, es esmu pats sliktākais …
— Nav tiesa! Nagliņš bija sliktāks par jums. Jūs nekad neesat darījis tādas nelietības, kādas sev atļāvās Nagliņš, taču galu galā arī viņš ir labojies. Tātad, ja vien gribēsiet, arī jūs varat kļūt labāks. Sakiet, ka vairs tā nedarīsiet, un sāciet jaunu dzīvi. Veco vairs nepieminēsim.
— Nu, nedarīšu! — Nezinītis nīgri noburkšķēja.
— Redziet nu, cik labi! — Zilacīte nopriecājās. — Tagad jūs pacentīsieties būt godīgs, drosmīgs un prātīgs, uzvedīsie- ties labi, un jums vairs nebūs nekas jāizdomā, lai izrādītos labāks. Vai nav tiesa?
— Tiesa, — Nezinītis atbildēja.
Viņš skumji paraudzījās Zilacītē un caur asarām pasmaidīja. Zilacīte paņēma viņu aiz rokas.
— Iesim turp, kur visi.
Drīz viņi jau bija pie deju laukuma. Apalītis ieraudzīja Nezinīti atgriežamies kopā ar Zilacīti un pilnā kaklā ieaurojās:
— Nezinītis krāpnieks! Nezinītis ēzelis!
— Pastāsti, kā tu mākoni noriji! — kliedza Sīrupiņš.
— Kaunieties, knauķi! — Zilacīte aprāja. — Kādēļ jūs viņu ķircināt?
— Kādēļ tad viņš krāpa? — Apalītis stīvējās.
— Vai tad viņš jūs krāpa? — brīnījās Zilacīte. — Viņš krāpa mūs, bet jūs klusējāt, tātad bijāt ar viņu uz vienu roku!
— Jūs ne ar ko neesat labāki par viņu! — iesaucās Pārsliņa. — Jūs taču zinājāt, ka viņš melo un lielās, bet neviens viņu neapturējāt. Neviens viņam nepateicāt, ka tas nav labi. Kādā ziņā tad jūs esat labāki?
— Mēs jau arī nesakām, ka esam labāki. — Apalītis paraustīja plecus.
— Nu tad neķirciniet viņu, ja paši neesat labāki! — sarunā iejaucās Pincīte. — Citi jūsu vietā jau sen būtu palīdzējuši viņam laboties.
Apalītis un Sīrupiņš apkaunējās un mitējās ķircināt Nezinīti.
Čurkstīte pienāca pie viņa un sacīja:
— Nabadziņš! Jūs esat raudājis? Jūs tā ķircināja! Knauķi ir tik aušīgi, bet mēs neļausim darīt jums pāri. Mēs vairs nevienam neļausim jūs ķircināt. — Viņa nogāja pie malas un čukstēja knīpām: — Pret viņu vajag izturēties labi laipni. Viņš ir nogrēkojies un par to saņēmis sodu, bet tagad viņš nožēlo un uzvedīsies labi.
— Protams! — uztvēra Pincīte. — Bet ķircināt — tas ir nelabi. Viņš apskaitīsies un sāks izturēties vēl sliktāk. Turpretim, ja viņu pažēlos, tad viņš stiprāk sajutīs savu vainu un drīzāk labosies.
Knīpas apstāja Nezinīti un sāka viņu žēlot. Nezinītis sacīja:
— Agrāk es negribēju ar knīpām dzīvoties un domāju, ka knauķi ir labāki, bet nu redzu, ka knauķi nemaz nav labāki.
Knauķi to vien tikai darīja, ka ķircinājās, bet knīpas mani aizstāvēja. Turpmāk es vienmēr draudzēšos ar knīpām.