Nākamajā rītā Zinītis uzmodināja savus draugus paagrāk. Visi pamodās un sāka posties ceļā. Skrūvītis un Ķīlītis saģērbās ādas jakās. Mednieks Skrotiņš saāvās savos iemīļotajos ādas zābakos. Stulmi šiem zābakiem sniedzās pāri ceļiem un bija augšā savelkami ar sprādzēm. Tādi zābaki bija ļoti ērti ceļojumam. Skubiņš uzģērba savu kostīmu «zibeni». Par šo kostīmu jāpastāsta sīkāk. Skubiņš, kas vienmēr steidzās un nemēdza tukšā nosist laiku, bija izgudrojis sev speciālu apģērbu, kuram nebija nevienas pogas. Ir zināms, ka ģērbjoties un izģērbjoties visvairāk laika iziet, aizpogājot un atpogājot pogas. Skubiņa kostīmam nebija atsevišķi krekla un bikšu: tie bija sašūti kopā vienā veselā un izveidoja it kā kombinezonu. Šis kombinezons bija aiztaisāms ar vienu pašu spiedpodziņu, kas atradās uz pakauša. Vajadzēja tikai attaisīt šo podziņu, un viss kostīms kaut kādā neaptveramā kārtā noslīdēja no pleciem un zibenīgi nokrita pie kājām.
Resnais Apalītis apģērbās savā vislabākajā uzvalkā. Uzvalkos viņš visaugstāk vērtēja kabatas. Jo vairāk kabatu, jo labāks skaitījās uzvalks. Viņa vislabākais uzvalks sastāvēja no septiņpadsmit kabatām. Jakai bija desmit kabatas: divas kabatas uz krūtīm, divas slīpas kabatas uz vēdera, divas ^
kabatas sānos, trīs kabatas iekšpusē un viena slepena kabata uz muguras. Biksēm bija divas kabatas priekšā, divas kabatas uz muguras, divas kabatas sānos un viena kabata zemāk uz ceļgala. Parastajā dzīvē tādus septiņpadsmitkabatu uzvalkus ar kabatu virs ceļgala mēdz valkāt tikai kinooperatori.
Sīrupiņš bija uzcirties rūtainā uzvalkā. Viņš parasti staigāja rūtaini ģērbies. Ir bikses viņam bija rūtainas, ir svārki rūtaini, ir cepure rūtaina. Viņu iztālēm ieraudzījuši, knēveļi allaž mēdza teikt: «Skat, skat, kur nāk šaha galdiņš.» Varbūtiņš saposās slēpotāju kostīmā, ko uzskatīja par ļoti ērtu ceļojumam. Nebūtiņš uzģērba svītrotu kamzoli, svītrotas getras un ap kaklu aptina svītrotu šalli. Šādā apģērbā viņš bija pavisam svītrains, un iztālēm likās, ka tas nemaz nav Nebūtiņš, bet parasts svītro.ts matracis. Vispār visi apģērbās, kā kurš varēdams, tikai Aizmārša, kuram bija paradums nomest savas mantas, kur pagadījās, neparko nevarēja atrast savu jaku. Arī cepuri viņš nez kur bija nogrūdis un, lai meklēja kā meklēdams, nekur nevarēja uziet. Galu galā viņš pagultē sadzenāja savu ziemas auseni.
Gleznotājs Tūbiņš bija nodomājis uzgleznot visu, ko redzēs ceļojuma laikā. Viņš savāca savas krāsas un otiņu un jau laikus novietoja tos gaisa balona grozā. Koklītis bija nolēmis paķert līdzi fleiti. Doktors Tabletiņš paņēma ceļa aptieciņu un arī novie
toja to grozā zem soliņa. Tas bija ļoti tālredzīgi, jo ceļojuma laikā kāds varēja saslimt.
Pulkstenis vēl nebija ne seši no rīta, kad apkārt jau bija salasījusies turpat vai visa pilsēta. Daudzi knēveļi, kuriem gribējās nolūkoties lidojumā, sēdēja uz žogiem, uz namu jumtiem.
Skubiņš pirmais ierāpās grozā un izraudzījās sev visērtāko vietu. Tūliņ pēc viņa trausās Nezinītis.
— Redziet, redziet, — klaigāja sapulcējušies skatītāji, — sāk jau sēsties!
— Ko — jūs jau ielīduši grozā? — Zinītis uzsauca. — Kāpiet ārā, vēl par agru!
— Kāpēc par agru? Var jau lidot, — Nezinītis tiepās.
— Gudrs gan tu esi! Balons pirms jāpiepilda ar siltu gaisu.
— Kādēļ tad ar siltu gaisu? — Skubiņš jautāja.
— Tāpēc ka silts gaiss ir vieglāks par aukstu un vienmēr ceļas uz augšu. Kad mēs piepildīsim balonu ar siltu gaisu, siltais gaiss celsies uz augšu un vilks balonu augšup, — Zinītis skaidroja.
— Ū, tātad vajadzīgs vēl silts gaiss! — novilka Nezinītis un kopā ar Skubiņu trausās ārā no groza.
— Paskat nu, — iesaucās kāds no kaimiņmājas jumta,
— kāpj atkal laukā! Būs pārdomājuši un nelidos.
— Protams, būs pārdomājuši, — atsaucās no otra jumta.
— Vai tad ar tādu bumbu var lidot! Vienkārši muļķo publiku.
Pa to laiku Zinītis lika knēveļiem piebērt vairākus maisus ar smiltīm un novietot grozā. Tūliņ Skubiņš, Nerunītis, Varbūtiņš un citi knauķi sāka bērt maisos smiltis un kraut tos grozā.
— Ko viņi īsti dara? — skatītāji neizpratnē taujāja cits citam. — Nez kālab krauj grozā smilšu maisus?
— Ei, kam jums tie smilšu maisi? — sauca Cāpiņš, sēdēdams jāšus uz žoga.
— Ko mest jums uz galvas, kad būsim pacēlušies gaisā, — atkliedza Nezinītis.
Nezinītis, protams, arī pats nezināja, kādam nolūkam domāti maisi. Viņš vienkārši tā melsās.
— Neesat jau vēl pacēlušies! — Cāpiņš sauca.
Knauķis Mikrobiņš, kas sēdēja uz žoga līdzās Cāpiņam, piebilda: — Jādomā, viņi baidās lidot un grib, lai viņu vietā lido smilšu maisi.
Visapkārt atskanēja smiekli.
— Protams, baidās! Kas nu gan šiem būtu ko baidīties! Tik un tā bumba nelidos.
— Bet varbūt tomēr lidos, — iebilda kāda no knīpām, kas arī glūnēja pa sētas spraugu.
Kamēr apkārt strīdējās, Zinītis lika sētsvidū aizdedzināt ugunskuru, un visi ieraudzīja, ka Skrūvītis un Ķīlītis iznes no savas darbnīcas prāvu vara katlu un liek to uz uguns. Šo katlu Skrūvītis un Ķīlītis jau sen bija izgatavojuši gaisa sildīšanai. Katlu sedza cieši noslēgts vāks, kurā bija izurbts caurums. Sānos bija pierīkots sūknis, ar ko sūknēt katlā gaisu. Šis gaiss katlā sasila un jau karsts plūda ārā pa augšējo vāka caurumu.
Protams, neviens no skatītājiem nevarēja iedomāties, kādai vajadzībai paredzēts katls, taču ikviens izteica savas domas.
- — Droši vien nolēmuši izvārīt zupu brokastīm pirms ceļojuma, — minēja knīpa, vārdā Kumelīte.
— Ko tu gan domā, — atsaucās Mikrobiņš, — laikam gan arī tu gribētu ko iebaudīt, ja postos tādā tālā ceļā!
— Protams, — Kumelīte piekrita. — Varbūt tas ir pēdējo reizi . . .
— Kas — pēdējo reizi?
— Nu, paēdīs pēdējo reizi, bet pēc tam aizlidos, bumba pārplīsīs — un viņi nositīsies.
— Nebaidies, neplīsīs, — Cāpiņš viņai sacīja. — Lai plīstu, ir jālido, bet tā, paraug, rēgojas te jau veselu nedēļu un nekur nelido.
— Bet tagad, lūk, lidos! — iejaucās Podziņa, kas kopā ar Mušiņu arī bija atnākusi noskatīties aizlidošanā.
Drīz visi skatītāji sāka dedzīgi strīdēties. Ja kāds ieteicās, ka balons lidos, tad otrs uz vietas apgalvoja, ka nelidos vis, bet, ja kāds ierunājās, ka nelidos, viņu tūdaļ apstrīdēja, ka lidos gan. Sacēlās tāda kņada, ka nekā vairs nevarēja dzirdēt. Uz kāda jumta divi knauķi sanāca matos — tik neganti viņi strīdējās. Tik tikko ar ūdeni izšķīra.
Tikmēr gaiss katlā bija jau pietiekami sasilis, un Zinītis nolēma, ka laiks sākt piepildīt balonu ar karsto gaisu. Taču, lai varētu balonā ievadīt karsto gaisu, iepriekš vajadzēja no tā izlaist auksto. Zinītis piegāja pie balona un atraisīja auklu, ar ko bija cieši nosieta apakšējā gumijas caurulīte. Skaļi šņākdams, aukstais gaiss plūda ārā no balona. Knēveļi, kas strīdējās par to, vai balons lidos vai nelidos, apgriezās un ieraudzīja, ka tas strauji kļūst mazāks. Tas sašļuka, saruka kā žāvēts bumbieris un nozuda groza dibenā. Tanī vietā, kur nesen bija lepni pūtusies milzīgā bumba, tagad bija palicis tikai grozs ar tam pāri pārsegtu tīklu.
Šņākšana mitējās, un tūliņ pat atskanēja brāzmainu smieklu šalts. Smējās visi: gan tie, kas bija teikuši, ka bumba lidos, gan tie, kas apgalvojuši, ka nelidos, bet Nezinīša draugs Panckariņš smējās tā, ka pat novēlās no jumta un iedauzīja pakausī punu. Doktoram Tabletiņam turpat uz vietas vajadzēja viņu ārstēt un aptriept punu ar jodu.
— Tas tikai bija lidojums!
visapkārt skanēja klaigas. — Vai manu, kas tam Zinītim par balonu! Veselu nedēju ar to noķēpājās, bet šis ņem un pārplīst. Ak tavu joku! Savu mūžu neesam tā smējušies!
Taču Zinītis šais zobgalībās nemaz neklausījās. Ar garas caurules palīdzību viņš pievienoja katlu balonam un lika iedarbināt katlam pierīkoto sūkni. Katlā sāka spiesties svaigs gaiss, bet sasildītais pa cauruli plūda tieši balonā. Pamazām balons tīklā kļuva aizvien lielāks un lielāks un jau līda ārā no groza.
— Pavei, — nopriecājās skatītāji, — atkal piepūš! Ir gan savādnieki! Bet gan jau tas atkal pārplīsīs.
Neviens neticēja, ka balons pacelsies. Bet pa to laiku tas kļuva aizvien lielāks, izlīda no groza un gulēja uz tā kā milzīgs arbūzs uz šķīvja. Te visi uzreiz pamanīja, ka balons pats no sevis lēnām ceļas uz augšu un sastiepj tīklu, kas bija piesiets pie groza. Visi mutes vien ieplēta aiz brīnumiem. Katrs redzēja, ka tagad neviens nevelk balonu aiz virves uz augšu.
— Urā! — iekliedzās Kumelīte un sasita plaukstas.
— Neauro! — Cāpiņš viņu apsauca.
— Bet viņš taču lido!
— Nav vēl aizlidojis. Redzi, tas ir piesiets pie groza. Vai nu tas spēs pacelt grozu un vēl ar visiem knēveļiem?
Te Cāpiņš ieraudzīja, ka balons, kļūdams lielāks, pacēlās augstāk un grozs atrāvās no zemes. Cāpiņš nenocietās un iekliedzās no visa spēka:
— Turiet, turiet! Viņš taču aizlidos! Ko jūs darāt?
Taču balons neaizlidoja vis, jo grozs bija stipri piesiets pie lazdas. Tas tikai mazliet pacēlās virs zemes.
— Urā-ā! — skanēja no visām pusēm. — Urā! Gudrinieks Zinītis! Tas tik Zinītim ir balons! Ar ko tad viņi to piepūta? Droši vien ar tvaiku.
ierīkojieties Tagad jau nu visi ticēja, ka balons lidos.