Kāpurķēžu motocikls atšķiras no parastā ar to, ka pārvietojas nevis ar riteņu, bet ar kāpurķēžu palīdzību, apmēram tā, kā pārvietojas kāpurķēžu traktors. Atšķirībā no traktora, kam ir divas kāpurķēdes, motociklam ir tikai viena, tāpēc, braucot ar to, nepieciešams balansēt, tāpat kā braucot ar divriteni. Turklāt traktoru kāpurķēdes taisa no metala, bet motocikliem lieto gumijas kāpurķēdes. Ar to tiek sasniegta nepieciešamā gaitas vienmērība, liels ātrums un izcila piemērotība jebkuriem apstākļiem. Kāpurķēžu motocikls var braukt pa vissliktāko ceļu un pat tur, kur ceļa nemaz nav.
Par visu to jaunais paziņa pastāstīja mūsu ceļotājiem. Uzzinājis, ka tie ir ceļā uz Saules pilsētu, viņš kļuva ļoti priecīgs un teica, ka arī pats dzīvojot Saules pilsētā un viņu saucot par Veģīti.
Runādamies ar Veģīti, ceļotāji straujā gaitā aizdrāzās līdz pakalnam un brauca augšā. Piekalne bija tik stāva, ka Raibulītis, kas sēdēja visiem aizmugurē, sāka slīdēt nost no sēdekļa. Pēdīgi viņš juta, ka gandrīz nav vairs uz kā sēdēt, un sāka kliegt:
— Ei, ei! Pieturiet! Es laikam tūliņ kritīšu . . .
Viņš vēl nepaguva to izteikt, kad zemē bija. Neuzbraucis līdz pakalna virsotnei, Veģītis apturēja mašīnu un steidzās Raibulītim palīgā. Nezinītis un Podziņa skriešus viņam sekoja. Ieraudzījuši, ka Raibulītis sveiks un vesels, visi nopriecājās, bet Veģītis sacīja:
— Kāpurķēžu motociklam ir vēl viena liela priekšrocība, proti, tāpēc ka tam nav riteņu, sēdeklis atrodas ļoti zemu, un tātad krītot jūs nevarat sadauzīties tik stipri kā gadījumā, ja kristu no parastā motocikla.
Tagad mūsu ceļotāji no jauna atradās augstienē un atkal varēja redzēt apļus, ko bija vērojuši pirmīt.
— Ai, — Podziņa iesaucās un sāka sist plaukstas, — nu es saprotu! Apļi uz zemes — tie ir lauki, ko apstrādā jūsu mašīnas.
— Pilnīgi pareizi, — Veģītis apstiprināja. — Melnie apļi, ko jūs redzat, rau, tur, pa labi, — tie ir nesen uzartie lauki. Tajos vēl nekas nav uzaudzis. Tur, kur sējumi jau sadīguši, apļi ir zaļi. Sarkanie apļi — tie ir magoņu lauki. Dzeltenie — ziedošas pienenes.
— Un baltie? — Podziņa jautāja.
— Baltie arī pienenes, bet jau noziedējušas, ar pūkām.
— Un kādam nolūkam jūs sējat pienenes? Vai tās ēd, vai? — Nezinītis brīnījās.
— Nē, ēst, protams, neēd, bet no pieneņu saknēm ražo gumiju, no kātiem — dažādas plastmasas un šķiedrvielas audumu izgatavošanai,- no sēklām — eļļu.
— Sakiet, — Raibulītis jautāja Veģītim, — es te kaut ko mazdrusciņ nesaprotu: man ir skaidrs, ka krāsainie apļi ir lauki, kuros aug… nu, teiksim, magones vai pienenes, bet, rau, tur, tālumā, visa zeme tāda kā punktaina, — kas tas ir?
— Tie, kas jums izskatās kā nelieli ripulīši, ir tādi paši apaļi lauki, tikai tie ir no mums tālu un tāpēc izskatās mazi.
— Nu, tas ir skaidrs, — atteica Raibulītis. — Bet, re, tur, vēl tālāk, tur ir tīrie krikumi: kaut kādi sīki krislīši, punktiņi. ..
— Arī tie ir apaļi lauki, taču vēl tālāk no mums un tāpēc izskatās gluži sīciņi.
— Cik mašīnu tad vajadzēja, lai apartu tik daudz lauku? — Podziņa apjautājās.
— Desmit mašīnu, — Veģītis atbildēja.
— Desmit mašīnu? — Nezinītis nobrīnījās. — Nevar būt!
— Tā tomēr ir, — Veģītis apstiprināja. — Visu, ko jūs šeit apkārt redzat, uzarušas desmit mašīnas, kas ir manā rīcībā: Rondoza, Pavadone, Planetāre.. . nu, un pārējās.
— Bet te taču droši vien ir vai tūkstoš lauku!
— Nē, nevis tūkstoš, bet daudz vairāk. Parēķiniet vien: viena mašīna var apaļo lauku apart stundas laikā. Ja tā strādās desmit stundas dienā, tad uzars desmit laukus. Visas desmit mašīnas tātad uzars simt laukus vienā dienā. Desmit dienās būs desmitreiz vairāk, tātad tūkstoš lauku. Tā kā mēs pa vasaru ievācam caurmērā trīs ražas, aršanas periods turpinās apmēram simt dienu. Simt dienās tātad iznāk vēl desmitreiz vairāk, tas ir, desmittūkstoš lauku.
— Desmittūkstoš lauku! — Nezinītis iesaucās. — Bet tas taču ir vairāk nekā zvaigžņu pie debesīm! Un to visu jūs viens pats?
— Nē, kur nu viens! Mēs esam pieci. Mēs strādājam četrās maiņās, un piektajam ir brīvdiena.
— Nu, tas ir vienalga, — Nezinītis atmeta ar roku.
— Tūliņ jūs redzēsiet strādājam vēl brīnišķīgāku mašīnu, — Veģītis apsolīja.
Ceļotāji atkal sēdās uz kāpurķēžu motocikla, un nebija ko redzēt, kad tie jau atradās pakalna virsotnē, aiz kuras pavērās plaša ieleja. Tajā vairs nevarēja saskatīt atsevišķus krāsainus apļus, ripulīšus un punktiņus. Pa visu ieleju pletās viens milzīgi liels aplis, kas sākās netālu no uzkalna pakājes un beidzās tālumā, meža malā. Šis aplis veidojās it kā no atsevišķiem riņķiem un atgādināja planētu Saturnu, kādu to mēdz zīmēt astronomijas grāmatās. Centrā bija apaļa, balta ēka, ko apņēma plats, melns gredzens. Melno gredzenu savukārt apjoza zeltaini dzeltens, tam
sekoja vēl platāks zaļš gredzens, un pēdīgi ārmalā bija vēl viens — milzīgi plats, melns gredzens.
— Visu šo lauku apara viens radiokombains, kas sēj kviešus, — stāstīja Veģītis. — Pavasarī tas sāka apstrādāt zemi vidū, ap balto ēku. Pamazām tas ņēma aizvien platākus lokus. Pēc dažām dienām centrā jau zaļoja zelmenis, tad kvieši sāka riest vārpas un pēc tam ienācās, bet kombains joprojām ara un ara. Patlaban centrā jau sācis strādāt ražas novākšanas kombains. Tas tāpat brauc apkārt vien un novāc kviešus, līdzko tie nobrieduši. Vai redzat melno zemes joslu ap balto māju? Tur kvieši jau novākti. Dzeltenā josla — tie ir kvieši, kas iet briedumā, zaļā josla — vēl nenobrieduši. Ārējā, melnā josla — tā ir uzarta zeme, kur sējumi vēl nav sadīguši.
— Bet kas tā par balto ēku pašā vidū? — Podziņa pētīja.
— Tas ir elevators un dzirnavas. Tajā saber graudus.^Tur tos samaļ un uzglabā. Virs elevatora novietots radiomagnēts. Lūk, redzat, tornītis gandrīz kā bāka.
— Un kur tad ir pats radiokombains? — Nezinītis jautāja.
— Radiokombains ir, lūk, kur, pa kreisi, lauka malā. No šejienes to nevar lāgā saskatīt, bet tūliņ mēs piebrauksim tuvāk.
Visi atkal sēdās uz motocikla, nobrauca no pakalna un, aizjoņojuši pa uzartā lauka malu, apstājās pie kombaina, kas pēc izskata atgādināja bru-
ņām klātu autobusu ar kaut kādām četrstūrainām piltuvēm augšā. Šim autobusam nebija ne logu, ne durvju, ne riteņu, turklāt tas bija gandrīz līdz pusei ieracies zemē. Mašīnas priekšdaļā bija plata sprauga, sānos lemesis, kas," kombainam pārvietojoties uz priekšu, graizīja zemi. Divas mehāniskas dzelzs ķepas kā sniega novācamajai mašīnai visu laiku grāba sagraizītās velēnas un rauša spraugā. Augšā virs spraugas bija uzraksts: «Radiolārija».
— Pievērsiet uzmanību šim te! — Veģītis aizrādīja. — Jūs redzat, ka velēnas nozūd kombainā, un vairāk nekā neredzat.
-— Pilnīgi pareizi, mēs vairāk nekā arī neredzam, — Raibulītis apstiprināja.
— Kas tad notiek iekšā? — Veģītis jautāja un pats atbildēja: — Iekšā velēnas tiek sasmalcinātas par irdenu zemi, rūpīgi sajauktas ar mēsliem, papildmēslojumu un sēklu. Bez tam turpat tiek iznīcinātas nezāļu sēklas un kaitīgo kukaiņu kāpuri.
— Un kā tos iznīcina? — Nezinitis jautāja.
— Kāpurus padara nekaitīgus ar ultraskaņas palīdzību, bet nezāļu sēklas vienkārši sagrauzdē, pēc tam tās zaudē dīgtspēju. Tagad paskatieties uz mašīnu no otras puses! Šeit jūs redzat tādu pašu platu spraugu. No tās birst ārā irdena zeme, kurai, kā jau teicu, piejaukti mēsli, sēkla un pa- pildmēslojums. Tādējādi tur, kur iet pāri kombains, zeme paliek uzarta un apsēta. Mašīna strādā nepārtraukti — gan dienu, gan nakti, gan lietū, gan tveicē, gan salā, kas, protams, ir ļoti produktīvi.
— Tātad šo mašīnu neviens neapkalpo? — Nezinītis vaicāja.
— Nē, arī Radiolārija ir jāapkalpo, taču to dara no atstatuma, — Veģītis atbildēja. — Pievērsiet uzmanību spoguļbumbai, kas uzstādīta priekšgalā! Tas ir bumbveidīgs televīzijas raidītāja ekrāns. Tajā atspoguļojas gan pats kombains, gan viss, kas ap to notiek. Televīzijas raidītājs šo atspoguļojumu pārraida uz radiokombainu centrālo staciju. Mašīnists, kas dežurē centrālajā stacijā pie televizora, uz tāda paša bumbveidīga ekrāna redz kombainu un visu, kas ap to notiek. Ar radiosignālu palīdzību viņš var mašīnu apturēt, atkal iedarbināt, pagriezt uz vienu vai otru pusi, ja piepeši ievajadzētos apiet kādu šķērsli.
— Bet kāpēc mašīnists sēž centrālajā stacijā? Vai tad viņš nevar uzturēties šeit? — Podziņa vaicāja.
— Ja mašīnists vadītu tikai vienu mašīnu, tad viņš varētu uzturēties arī šeit, bet viņš vada sešpadsmit kombainus, kas strādā dažādos laukos visapkārt Saules pilsētai. Centrālajā stacijā uzstādīti sešpadsmit tādi paši bumbveidīgi uztvērēji, un mašīnists vienlaikus vēro, kā rit darbs katrā no šiem sešpadsmit kombainiem.
— Un kur atrodas centrālā stacija? — Podziņa jautāja.
— Centrālā stacija atrodas Saules pilsētā, Rietumu ielā.
— Vai, cik interesanti! — Podziņa iesmējās. — Tātad ar tādu kombainu var art zemi, neizbraucot no pilsētas?
— Jā gan, — Veģītis apstiprināja. — Un, ievērojiet, nevis ar vienu, bet ar sešpadsmit kombainiem sešpadsmit dažādās vietās, kas atrodas diezgan tālu cita no citas.
— Interesanti, ko mašīnists redz uz bumbveidīgā ekrāna tur, stacijā? — Nezinītis ieminējās.
— Gluži to pašu, ko mēs redzam šai spoguļbumbā. Raugiet, tajā atspoguļojas gan mašīnas priekšdaļa ar mehānismu, viss lauks priekšā un apkārt, visas debesis un pat mēs visi. Visu to redz arī mašīnists, sēdēdams stacijā. Re, paskatieties, es tūliņ došu mašīnistam signālu, lai aptur kombainu.
Veģītis apstājās kombainam priekšā un pacēla roku. Tai pašā mirklī kombains apstājās, motora troksnis norima un kāda skaļa balss jautāja dobji kā no mucas:
—- Kas noticis?
— Nekas nav noticis! — Veģītis atsaucās. — Es gribēju pārbaudīt, vai raidītājs darbojas.
— Raidītājs ir kārtībā, — balss atbildēja.
— Turpiniet darbu! — Veģītis sacīja un pagāja pie malas.
Motors atkal sāka dūkt, un mašīna virzījās tālāk.
— Cik interesanti! — jūsmoja Podziņa. — Tātad šī mašīna ne tikvien redz, bet arī dzird un sarunājas.
— Sarunājas un dzird nevis mašīna, bet gan mašīnists, — Veģītis izlaboja. — Mašīnā ierīkots skaļrunis un mikrofons. Ar hikrofonu pa radio noraida signālus uz staciju un no stacijas šurp. Ja mašīnists ieslēgs radio, viņš dzirdēs, ko mēs te runājam, un mēs skaļrunī dzirdēsim, ko runā viņš.
— Nav nekas sevišķs, — noteica Raibulītis. — Apmēram tā kā telefons.
— Un kas šos kombainus darbina: spirts vai varbūt atomenerģija? — Nezinītis taujāja.
— Ne spirts un ne atomenerģija, bet gan radiomag- nētiskā enerģija, — Veģītis atbildēja.
— Kas tad tā tāda par enerģiju?
— Tas ir kaut kas līdzīgs elektriskajai enerģijai, tikai elektrība plūst pa vadiem, turpretim radiomagnē- tiskā enerģija — tieši pa gaisu.
— Mani interesē vēl viens jautājums, — sacīja Nezinītis. — Jūs apgalvojat, ka mašīnists centrālajā stacijā redzot visu, kas atspoguļojas šai spoguļbumbā. Arī es tajā atspoguļojos, tātad viņš redz arī mani?
— Protams, — Veģītis apstiprināja.
Nezinītis sāka pārlikt, kas iznāktu, ja viņš pēkšņi ņemtos un parādītu mašīnistam mēli. Mašīnists taču ir tik tālu un nekā nevarēs viņam padarīt. Piegājis bumbai tuvāk, Nezinītis nolūkoja brīdi, kad neviens uz viņu neskatījās, izšāva mēli un turklāt izvaibstījās.
— Phe, kā nav kauna mēli rādīt! — balss skaļrunī iedārdējās.
Nezinītim sametās kauns. Viņš sīki iesmējās, lai slēptu samulsumu, un
nomurmināja:
— Es gribēju pārbaudīt, vai mašīnists mani redz vai ne, izrādās, ka redz gan.
— Redz, redz, tas nu ir skaidrs, — iejaucās Raibulītis. — Bet man nav skaidrs tikai viens jautājums: es saprotu gan, kāda ir tā radiomagnētiskā enerģija un kā mašīnu var vadīt no atstatuma, un kā mašīnists redz un dzird, ko vien grib, saprotu pat, kā kombainā sasmalcina velēnas, kā irdeno zemi sajauc ar sēklu, bet, āre, no kurienes kombainā rodas šī pati sēkla un turklāt vēl mēslojums, par to es nekādi netieku gudrs!
— Nu, tam ir pavisam vienkāršs izskaidrojums! — Veģītis iesmējās. — Divreiz dienā ar kravas mašīnām šurp pieved sēklu, mākslīgos mēslus un papildmēslojumu un saber piltuvēs, kas atrodas kombaina augšdaļā.
— Tad nu tiešām nav par ko brīnīties! — Raibulītis iesaucās. — Re, ja sēklu kombainā nebērtu, bet tā pati no tā birtu un birtu ārā, tad nu gan būtu ko brīnīties!
Ar to kombaina apskate beidzās, un mūsu ekskursanti devās atceļā. Šoreiz Veģītis apmeta pauguram līkumu, lai Raibulītis, augšā braucot, atkal nenokristu no motocikla.