Pēc maza brītiņa Nezinītis, Podziņa un Raibulītis jau sēdēja savā automobilī un, atvadījušies no Veģīša, stūrēja pretim jauniem piedzīvojumiem. Apaļie lauki drīz vien beidzās un abpus ceļa sāka parādīties mājas. Tās bija nelielas, ne vairāk par diviem stāviem, bet ļoti glītas: ar augstiem, smailiem jumtiem spilgtās krāsās, ar verandām un terasēm, ar balkoni- ņiem un īpatnējiem tornīšiem uz jumtiem. Pagalmos bija ierīkotas lapenes un ziedēja visvisādas puķes.
Jo tālāk ceļotāji brauca, jo māju saradās vairāk. Šoseja nemanot pārvērtās platā pilsētas ielā. Nami kļuva aizvien augstāki. Aizvien vairāk knēveļu redzēja kustamies pa ietvēm un automobiļu — pa ielas vidu. Drīz mašīnas plūda pa ielu nepārtrauktā straumē, traucēdamas cita citu un krustojumos apstādamās. Šeit bija gan tādas mašīnas, kādas Nezinītis un viņa ceļa biedri jau bija redzējuši, taču bija arī tādas, ar kurām viņi sastapās pirmoreiz. Sevišķi daudz bija automobiļu, kas ar savu formu atgādināja rotaļu zirdziņus. Šiem autozirdziņiem bija četras kājas uz skrituļiem. Uz šiem zirdziņiem sēdēja jāšus, ar rokām turēdamies tiem ausīs un ar kājām — seglu kāpšļos. Acu vietā zirdziņiem bija starmeši, tas ir, apgaismošanas lukturi, un mutes vietā — signāltaure, ar ko baidīt aizsapņojušos gājējus. Ar tādiem autozirdziņiem brauca pa vienam un divatā: viens priekšā,
otrs aiz muguras, bet bija ari četrvietīgi, proti, tādi, kur divi zirdziņi gāja blakām, it kā sajūgti pārī.
Bez autozirdziņiem te bija vēl tā saucamie spirālautomobiļi. Tie pārvietojās nevis ar riteņiem, bet ar skrūvi jeb spirāli, kas atgādināja gaļas mašīnas vītni. Kad skrūve griežas, mašīna iet uz priekšu. Šis mašīnas ir diezgan neveiklas, turklāt, skrūvei griežoties, tās novirzās sāņus. Šis trūkums gan nepiemīt spirālautomobiļiem ar divām spirālēm, kas griežas dažādos virzienos. Šīs mašīnas nenovirzās sāņus un turklāt ir daudz veiklākas pagriezienos, jo, lai pagrieztu mašīnu, pietiek, ja piebremzē spirāli tanī pusē, uz kuru grib pagriezt, turpretim mašīnām ar vienu spirāli nav sānu bremžu un, lai pagrieztos, jābremzē, vienkārši atsperoties ar kāju pret zemi, un tāpēc ļoti ātri noplīst apavi.
Vēl te bija redzami tā saucamie reaktīvie skrituļu cauruļauto. Šī mašīna ir gara caurule uz četriem skrituļiem. Cauruli piepilda ar reaktīvo degvielu. Degviela iekšā sadeg, un radušās gāzes plūst ārā pa caurules pakaļgalu, un caurule ar skrituļiem ripo uz priekšu. Pagriezienu izdara ar stūri, kas atrodas aizmugurē. Karstās gāzes, lauzdamās ārā, atsitas pret stūres plāksni, un cauruļauto pagriežas vajadzīgajā virzienā. Šie cauruļauto nav visai ērti braukšanai vasarā, tāpēc ka braucējam jāsēž jāšus uz caurules, kas straujā braucienā stipri sasilst; toties ziemu šī mašīna ir taisni neaizstājama, jo tad tai apakšā skrituļu vietā pierīko slieces un cauruļauto attīsta tik reibinošu ātrumu, ka pat pārlido pāri nelielām gravām;
turklāt braucējs sēž uz tās kā uz siltas krāsns, kas ir sevišķi patīkami lielā salā.
Bez šeit aprakstītajiem te bija vēl velosipēdi un motocikli un citas mašīnas uz riteņiem un kāpurķēdēm. Nezinītim, kam pārlieku interesēja dažādas mašīnas un mehānismi, acis šaudījās apkārt kā spoles. Tāpēc viņš tikko nesagrūdās ar pretimbraucošo mašīnu un teica:
— Labāk paiesimies kājām, citādi neko lāgā nevar aplūkot.. .
Viņš piegrieza mašīnu ietves malā un apturēja. Draugi izkāpa un sāka soļot pa ielu, apkārt lūkodamies. Un bija arī ko redzēt. Ielai abās pusēs slējās daudzstāvu nami, kas pārsteidza ar savu skaistumu. Namu sienas rotāja komplicēti' raksti, bet augšā zem korēm bija lieli gleznojumi visvisādās spilgtās krāsās. Daudzus jumtus greznoja dažādas akmenī cirstas zvēru figūras. Tādas pašas figūras bija arī lejā pie namu ārdurvīm. Pa ietvi bariem vien pastaigājās knauķi un knīpas. Skanēja smiekli un joki. Nez no kurienes plūda mūzikas skaņas.
Pagājuši dažus soļus, mūsu ceļotāji ieraudzīja ne gluži parastā stilā celtu namu. Šā nama stāvi bija izvietoti terasveidīgi, tā ka otrā stāva iemītnieki varēja staigāt pa pirmā stāva jumtu, tie, kas dzīvoja trešajā stāvā, brīvi pastaigājās pa otrā stāva jumtu, un tā tālāk. Liftu šai namā aizstāja eskalators, proti, slīdošas kāpnes, pa kurām varēja uzbraukt līdz pašam augšējam stāvam. Lai atkal nokļūtu lejā, nama otrā pusē bija ierīkota renesveidīga nobrauktuve, pa kuru varēja nolaisties, sēžot uz paklājiņa. Šie paklājiņi pietiekamā vairumā glabājās lejā pie eskalatora. Ikviens, kas brauca ar eskalatoru augšā, paķēra līdzi paklājiņu, uz kā nolaisties, kad atkal vajadzēs tikt atpakaļ.
Mūsu ceļotāji ilgi vēroja, kā nama iemītnieki, atgriezdamies mājās, brauca ar eskalatoru augšā un tie, kas gāja projām, laidās lejā ar paklājiņiem.
—- Kā tu, Raibulīt, domā, kas ir patīkamāk: braukt augšā ar slīdošajām kāpnēm vai lejup ar paklājiņu? — Nezinītis jautāja.
— Jāizmēģina kā viens, tā otrs, tad varēs izlemt, — Raibulītis ieteica.
— To tu esi pareizi izdomājis! — Nezinītis nopriecājās. — Pamēģināsim!
— Bet vai nebūs bail? — Podziņa šaubījās.
— Ko tur bīties! Citi taču brauc. Nu, ņemiet paklājiņus!
Katrs paņēma pa paklājiņam. Nezinītis pirmais uzlēca uz slīdošo kāpņu pakāpiena, viņam sekoja Raibulītis un Podziņa. Pēc mirkļa viņi jau bija augšā un, laimīgi nolēkuši no eskalatora, devās pa lēzeno priekšpēdējā stāva jumtu uz nobrauktuvi.
— Nu, paej pie malas, es laidīšos pirmais, — Nezinītis uzsauca Raibulītim un piesteidzās pie renes.
— Kāpēc tu pirmais? — Raibulītis brīnījās. — Kas tad izdomāja šo vizināšanos? Es izdomāju, es arī laidīšos.
Raibulītis atgrūda Nezinīti, veikli iemeta renē paklājiņu un jau dzīrās sēsties virsū, kad paklājiņš negaidot noslīdēja lejā. Raibulītis gribēja to satvert, bet zaudēja līdzsvaru, iegāzās renē ar galvu uz leju un bez elpas aiz bailēm uz vēdera nošļūca paklājiņam pakaļ. Viens, divi — viņš jau bija lejā un iedrāzās ietves vidū, ka putekļu mākulis vien nogriezās.
— Re nu! — viņš norūca, sliedamies kājās. — 'Izdarīju lidojumu pasaules telpā!
— Nu, kā labi noripoji? — Nezinītis no augšas kliedza.
— Lieliski! — Raibulītis atsaucās, putekļus spļaudīdams. — Tagad mēģini tu!
Nezinītis izplāja savu paklājiņu renes dibenā, uzmanīgi apsēdās uz tā un laidās lejā. Nobrauktuve nebija visgarām vienāda. Slīpums bija gan stāvāks, gan lēzenāks. Tāds lēzenums bija pie katra stāva, lai ērtāk varētu apsēsties. Līdzko slīpums kļuva stāvāks, Nezinītis drāzās lejā bries-
migā ātrumā. Nobijies viņš sāka ķerstīties gar renes malām. Paklājiņš izslīdēja viņam no apakšas un šāvās lejup uz savu roku, bet Nezinītis no- šļūca uz sava paša bikšdibena.
Veiksmīgāk par visiem noslidi- nājās Podziņa. Viņa akurāti apsēdās paklājiņa vidū un, lejup laižoties, netvarstījās ar rokām gar renes malām. Tāpēc viņai viss izdevās tik labi, ka labāk nemaz nevarēja būt.
Norunājuši vēl kādreiz atnākt šurp un krietni izvizināties, ceļotāji devās tālāk.
Jāsaka, ielas gan Saules pilsētā bija daudz platākas nekā citās knēveļu pilsētās, pie kam it īpaši platas bija ietves. Katrā namā bija ēdnīca. Galdi rindojās ne vien ēdnīcu telpās, bet arī ārpusē uz ietvēm. Visur pie galdiem sēdēja knēveļi. Daži pusdienoja, dzēra tēju, kafiju vai augļu sulu; citi lasīja avīzes, apskatīja žurnālos ilustrācijas; vēl citi spēlēja — daži loto, daži domino, daži ričuraču un vēl šo vai to. It īpaši daudz bija šahistu, ko varēja sastapt visās malās, kur vien bija iespējams piemesties ar šaha galdiņu. Tepat ielas vidū spēlēja paslēpes, sunīšus, ķivulīšus, klases, kaķi un peli un citas kustību rotaļas.
Pie katras ēdnīcas bija spēļu istaba, kur glabājās galda spēles. Bez visa tā daudzās mājās vēl bija tā saucamie iznomāšanas punkti, kur varēja nomāt velosipēdus, koka div-
riteņus, tenisa raketes, futbola un volejbola bumbas, ķegļus, pingpongu, kluģīšus .. . Visas šis spēles redzēja spēlējam malu malās: gan apstādījumos, gan īpašos laukumos, gan namu pagalmos. Kaut gan patiesībā pagalmu Saules pilsētā nemaz nebija, tas ir, pareizāk izsakoties, būt bija, tikai tie nebija norobežoti ne ar sētām, ne žogiem; vārtus nekad neslēdza, jo arī vārtu nekādu nebija. Ja arī vietumis gadījās zemi apžodziņi, tad tie bija celti augu aizsardzībai un nevis tālab, lai aizsprostotu kādam ceļu.
Tā kā nebija nekādu žogu, pagalmos ērti varēja ierīkot tenisa laukumus, skrejceliņus, peldbaseinus, futbola, volejbola, basketbola, kroketa, kluģīšu un citu spēļu laukumus. Knēveļi varēja netraucēti staigāt no sava pagalma uz citiem un spēlēt ar kaimiņiem dažādas spēles, kas ļoti nostiprināja veselību un attīstīja muskuļus.
Visvairāk mūsu ceļotājiem patika tas, ka gandrīz katrā mājā bija teātris vai kino. Sevišķi daudz bija leļļu teātru. Turpat vai ik uz soļa margoja uzraksti: «Lielais leļļu teātris», «Mazais leļļu teātris», «Marionešu teātris», «Leļļu komēdija», «Jautrais ķipars» un citi. Lai skatītājiem vasarā nebūtu karsti, teātros bija ierīkotas divpusīgas skatuves ar diviem priekškariem. Viena skatuves puse bija pavērsta uz skatītāju zāli, otra — uz āru. Tā ziemu varēja izrādi noskatīties no zāles, bet vasaru — tieši no ielas vai no pagalma. Vajadzēja tikai dekorācijas apgriezt uz otru pusi un iznest krēslus no zāles un sarindot zem klajas debess.
Nezinitis raudzījās, acis ieplētis, uz visu, kas notika apkārt, un vienā laidā sagrūdās ar pretimnācējiem. Tas viņu ļoti kaitināja. Parasti pretimnācējs, sagrūdies ar Nezinīti, sacīja «atvainojiet», bet Nezinītis neatbildēja vis pieklājīgi «lūdzu», bet pikti nopukojās:
— Eita pie joda!
— Tā nav labi, — Podziņa viņam aizrādīja. — Ja kāds tavā priekšā atvainojas, tev jāsaka «lūdzu».
— Ko vēl negribēsi! — Nezinītis atcirta.— Iesi katram teikt «lūdzu», tad pielūko vien, kāds vēl uz galvas uzsēdīsies!
Šai brīdī viņi pienāca pie augsta nama ar balkoniem, kas savā starpā bija savienoti ar virvju kāpnēm. Tādas pašas kāpnes veda uz balkoniem no
augšstāvu un apakšstāvu logiem. Šīs kāpnes un turklāt auklas, kas bija izvilktas visos virzienos, piešķīra namam braukšanai sagatavota kuģa izskatu. Šai namā dzīvoja ugunsdzēsēji, kas pastāvīgi trenējās, kāpelēdami pa virvēm un kāpnēm.
Nezinītis noņēmies raudzījās uz šo ērmoto namu, un, tā kā nams bija liels, tad viņam nācās krietni vien atgāzt galvu atpakaļ. Tik tālu atpakaļ, ka platmale novēlās viņam no galvas. Viņš pieliecās, lai paceltu platmali, bet te pēkšņi atgadījās kas neparedzēts. Taisni tobrīd pa ielu nāca knauķis, vārdā Burtiņš, un iedams lasīja grāmatu ar virsrakstu «Slavenā zoslēna Gāgiņa brīnišķīgie piedzīvojumi». Šis Burtiņš bija no tiem grāmatu tārpiem, kas var lasīt jebkuros apstākļos: gan mājās, gan uz ielas, gan brokastojot, gan pusdienojot, gan pie gaismas, gan tumsā, gan sēžot, gan guļot, gan stāvot un pat staigājot.
Aizrāvies ar lasāmo un nepamanījis, ka Nezinītis noliecas pēc platmales, Burtiņš uzgrūdās viņam virsū un pakrita. Krizdams viņš nogāza arī Nezinīti un sāpīgi iespēra tam pa galvu.
— Nu kā tad, sāk jau sēsties uz galvas! — Nezinītis iekliedzās. — Ak tu ēzeli!
— Kurš ir ēzelis? Es esot ēzelis? — noprasīja Burtiņš, sliedamies kājās.
— Kurš tad gan cits! Vai varbūt es? — Nezinītis joprojām kliedza.
— Nevaru jums piekrist, — Burtiņš pieklājīgi iebilda, Ēzelis ir dzīvnieks ar četrām kājām un garām jo garām ausīm .. .
— Lūk, taisni jūs esat šis dzīvnieks ar četrām kājām!
— Nē, droši vien jūs esat tas četrkājainais dzīvnieks!
— Es esot četrkājainais? — Nezinītis aizsvilās. — Es jums vēl pierādīšu, kurš no mums ir četrkājainais!
— Nu, nu, pierādiet, pierādiet!
— Un pierādīšu arī!
— Melšaties! Nekā jūs nepierādīsiet!
— Ak melšos? — Nezinītis brēca tīri bez elpas aiz niknuma. Viņš uz vietas pavicināja brīnumnūjiņu un nobēra:
— Gribu, lai šis te knēvelis pārvēršas par ēzeli!
— Daudz ko .. . — Burtiņš iesāka.
Viņš gribēja sacīt: «Daudz ko jūs gribat,» — taču taisni pie šā vārda pārvērtās par ēzeli un, asti pakulstījis, sāka soļot projām, ka nagi vien knaukšķēja pa ietvi. Grāmata, kas viņam bija nokritusi, tā arī palika ietves vidū. Gājēju tobrīd tuvumā negadījās, un neviens šo neparasto notikumu neredzēja. Podziņa un Raibulītis, nemanīdami, ka Nezinītis aizsapņojies pie nama ar virvju kāpnēm, bija aizgājuši uz priekšu. Kad Nezinītis viņus panāca, tie stāvēja pie augstas mājas ar lielu uzrakstu pār visu sienu: «Viesnīca Malvāzija».
— Rau, te mēs arī apmetīsimies, — Podziņa sacīja. — Ceļotāji vienmēr mēdz apmesties viesnīcās.
Mūsu trīs draugi devās uz viesnīcas ieeju.