Nonākuši pie viesnīcas ieejas, mūsu ceļotāji atlēca sāņus, jo durvis pēkšņi atsprāga līdz galam vaļā, it kā tās kāds būtu no iekšpuses atgrūdis. Redzēdami, ka neviens ārā nenāk, Nezinītis un viņa ceļa biedri gāja iekšā, un durvis aiz viņiem tūdaļ aizcirtās. Ceļotāji iztrūkušies paraudzījās apkārt. Pa labi bija platas kāpnes, pa kreisi galds un daži krēsli. Taisni pretim sienā bija melnas durvis. Negaidot šais melnajās durvīs iekvēlojās balts televīzijas ekrāns. Uz tā parādījās knīpas attēls. Viņai bija apaļa seja, sārti vaigi un gaiši mati. Matos bija iesietas divas platas, melnas lentes, uz ausīm uzmauktas radioaustiņas. Uz galda atradās mikrofons. Knīpa laipni pasmaidīja un teica:
— Lūdzu, nāciet tuvāk!
Nezinītis un viņa draugi nedroši pavirzījās tuvāk.
— Jūs vēlaties apmesties viesnīcā? — knīpa vaicāja un, nesagaidījusi no samulsušajiem ceļotājiem atbildi, turpināja: — Brīvas istabas ir piektajā stāvā. Lūdzu, ejiet iekšā pa šīm durvīm un brauciet augšā ar liftu.
Vēlreiz uzsmaidījusi, knīpa nozuda no ekrāna. Melnās durvis atdarījās.
Nezinītis, Podziņa un Raibulītis iegāja pa tām un nokļuva lifta kabīnē. Durvis tūdaļ aizcirtās, un kabīne sāka celties augšup. Piektajā stāvā tā apstājās, un durvis no jauna atvērās. Ceļinieki izgāja gaitenī, un tūliņ uz sienas viņiem priekšā iekvēlojās ekrāns un uz tā parādījās tās pašas knīpas smaidošā seja.
— Jūsu istabas numurs ir deviņdesmit seši, gaiteņa galā pa labi, — viņa sacīja. — Bet vispirms lūdzu ikvienu no jums ierakstīt savu vārdu burtnīcā, kas ir jums priekšā uz galda.
Nezinītis atšķīra burtnīcu, kas atradās uz galda, izlasīja pēdējā lappusē ierakstītos vārdus, tad ņēma spalvaskātu un ar visnopietnāko seju ierakstīja: «Ceļotājs automobilists Nezinis Neziņa dēls Nezinums.» Ieraudzījis šo ierakstu, Raibulītis pat iespurdzās aiz prieka, tad uz brītiņu nogrima domās, pakasīja degungaliņu un, paņēmis no galda spalvaskātu, centīgi burtu pa burtam ierakstīja: «Ārzemnieks Smuliāle Raibīnī.» Un tikai Podziņa bez kādiem niķiem ierakstīja burtnīcā savu īso vārdiņu.
Nodarījuši šo darāmo, mūsu draugi devās pa gaiteni garām daudzām durvīm. Ieraudzījusi durvis, uz kurām bija rakstīts «Nr. 96», Podziņa sacīja:
— Deviņdesmit sestais numurs. Mums jāiet te.
Nezinītis atvēra durvis, un visi iegāja plašā priekštelpā. Pie pretējās sienas atkal iekvēlojās ekrāns, un uz tā parādījās tā pati smaidošā knīpa.
— Tā, nu jūs esat mājās, — viņa sacīja. — Vai vēlaties atpūsties no ceļa? Pa kreisi no jums ir durvis uz istabām. Ejiet
iekšā un ierīkojieties, kā jums ērtāk. Savas cepures varat pakārt šeit, priekšistabā, uz pakaramā vai arī skapī, kas ir jūsu priekšā. Šis ir uzlabots skapis — putekļu sūcējs. Tas iztīra drēbes un automātiski izsūc no tām putekļus. Pa labi ved durvis uz vannas istabu. Varbūt kāds no jums vēlas iet zem dušas vai vannā vai arī kaut muti nomazgāt? — viņa apvaicājās, ar smaidu palūkojusies uz Raibulīti.
— Mēs apspriedīsim jūsu priekšlikumu, — Raibulītis atteica.
— Jā, jā, apspriediet, lūdzu! Vai kādam ir jautājumi?
— Man ir, — Raibulītis sacīja. — Kas jus esat, kur jus esat, un ka jūs sauc?
— Esmu dežurējošā viesnīcas direktore, atrodos direktora kabinetā, un mani sauc par Liliju.
— Un mani par Raibulīti, tas ir .. . tfu! … Smuliāle Raibīnī — tā!
— Arī man ir jautājums, — teica Nezinītis. — Kā iedarbina skapi — putekļu sūcēju?
— Tas nemaz nav jāiedarbina. Jums tikai jāieliek skapī savas drēbes un jāaizver skapja durvis, un putekļu sūcēja mehānisms automātiski ieslēdzas. Vai ir vēl jautājumi?
— Pagaidām vairāk nav, — Nezinītis atbildēja.
Lilija pamāja ar galvu Nezinītim un Podziņai, tad uzmeta skatienu Raibulītim, plati pasmaidīja un nozuda no ekrāna.
— Interesanti, kāpēc viņa visu laiku smaida? — Raibulītis jautāja. — Kā paskatās uz mani, tā tūliņ smaida.
— Skaidrs, kāpēc, — Podziņa atbildēja. — Līdzko ierauga, kāds tu mums esi tīriņš, tā nevar smieklus valdīt.
Nezinītis pa tam bija sācis interesēties par skapja — putekļu sūcēja iekārtojumu. Atvēris durvis, viņš palūkojās iekšā un redzēja, ka skapja grīda, sienas un griesti bija vienos sīkos caurumiņos un pēc izskata atgādināja bišu šūnas. Nezinītis ieslēja skapī brīnumnūjiņu, pakāra uz vadža platmali, tad aizvēra durvis un sāka klausīties. No skapja nāca apslāpēta dūkoņa kā no bišu stropa. Nezinītis atvēra skapi — dūkoņa mitējās; aizvēra — dūkoņa atkārtojās.
— Pag, Raibulīt, mēs tūliņ izdarīsim mēģinājumu, — Nezinītis sacīja. — Es ielīdīšu skapī, un tu aizver skapja durvis. Man gribas paskatīties, kā tas darbojas.
Atvēris skapi, Nezinītis ielīda tajā, un Raibulītis aizcirta durvis. Palicis tumsā, Nezinītis izdzirda dūkšanu un juta, ka pēkšņi viņam velk virsū vējš. Vējš kļuva aizvien stiprāks un stiprāks. Pēc maza brītiņa Nezinītis vairs nejaudāja noturēties kājās. Viņu aizsvieda malā un piespieda pie skapja sienas. Negaidot vējš mainīja virzienu un sāka pūst uz otru pusi. Nezinīti atsvieda pie pretējās sienas. Pēc tam vējš iegriezās no apakšas. Bikses un krekls Nezinītim piepūtās, it kā piepildījās ar gaisu, mati uz galvas sacēlās stāvus, un viņš juta, ka nupat, nupat uzlidos gaisā tikpat kā ar gaisa balonu. Lai noturētos apakšā, Nezinītis apsēdās uz grīdas un labi aši atgrūda no iekšpuses durvis.
— Nu, kā ir, vai izdevās mēģinājums? — Raibulītis vaicāja, ieraudzījis Nezinīti četrrāpus lienam ārā no skapja.
— Pilnīgi izdevās, — Nezinītis atbildēja. — Ļoti interesants mēģinājums! Palūko pats, ja gribi.
— Bet kā tur skapī ir, vai nav briesmīgi? — Raibulītis bažīgi pētīja.
— Nekā briesmīga nav. Tevi tikai mazliet izputekļos — un vairāk nekā.
— Tas ir — kā?
— Nu, tas ir tā, it kā tu lidotu gaisa balonā. Ļoti interesanti! Lien iekšā, redzēsi! Nu, lien taču, nebaidies!
Bez tālākiem prātojumiem Nezinītis iegrūda Raibulīti skapī un aizvēra durvis. Kādu brītiņu viņš smaidīdams klausījās dūkoņā un dzirdēja dobjus grūdienus. Pēdīgi durvis atsprāga vaļā un pa tām izvēlās Raibulītis.
— Ļoti interesanti! — viņš izdvesa, celdamies no grīdas. — Nu, Po- dziņ, tagad tava reize!
— Ko vēl neizdomāsi! — Podziņa noraidīja. — Liela man vajadzība ņemties ar tādiem niekiem!
— Nē, nesaki vis! Tie nemaz nav tādi nieki! Nopietna lieta.
Taču Podziņa teica:
— Iesim labāk apskatīsim istabas!
Viņa atvēra durvis, un mūsu ceļotāji iegāja plašā istabā ar dzeltenu parketa grīdu, kas bija tā nospodrināta, ka laistījās vien. Istabas vidū stāvēja apaļš galds. Gar sienām — bufete, liels, ar zaļu drānu pārvilkts dīvāns, divi mīksti atzvelteņi un daži krēsli. Pie loga atradās neliels galdiņš ar šahu, dambreti un ričuraču. Vienā istabas kaktā bija novietots radioaparāts, otrā — televizors.
Blakus šai istabai pa labi bija vēl viena istaba ar divām gultām, pa kreisi — trešā istaba ar vienu gultu.
— Lūk, šī istabiņa būs mana, — Podziņa iesaucās. — Bet tā ar divām gultām — jūsējā.
— Un vidus istaba būs kopēja, — Raibulītis nolēma. — Te mēs klausīsimies radio, skatīsimies televīzijas pārraides un arī apspriedīsim dažādus jautājumus. Ierosinu vispirms apspriest jautājumu, kur varētu paēst pusdienas .. .
— Par pusdienām neraizējies! — sacīja Podziņa. — Kam ir brīnumnūjiņa, tam vienmēr būs gan pusdienas, gan vakariņas! Bet tev vispirms vajadzētu ieiet vannā.
— Kālab man vēl jāiet vannā, ja es jau esmu izputekļots? — Raibulītis pretojās.
— Kaut arī tu esi izputekļots, taču tīrāks neesi kļuvis. Neparko nesēdīšos pie galda ar tādu netīreli! Vai nu ej nomazgājies, vai arī paliksi bez pusdienām!
Raibulītim bija vien jāpadodas. Viņš iegāja vannas istabā un nodomāja, ka apskalos tikai seju, bet Podziņai teiks, ka nomazgājies viscaur. Piegājis pie mazgājamās ierīces, viņš ņēmās pētīt tās uzbūvi. Pie sienas virs izlietnes bija plastmasas plāksne, ko varēja uzskatīt it kā par vadības pulti. Šās pults vidū bija apaļš spogulis. Zem spoguļa rindojās podziņas ar zīmējumiem. Zem podziņām bija vairāki kloķi, kas izskatījās kā radziņi. Pults augšdaļa virs spoguļa rēgojās resna, izliekta caurule kā rupors. Zem rupora — pie plāksnes piestiprināts sarains veltnītis. Bet augstāk, pie pašiem griestiem, bija vēl viena izliekta caurule ar tādu galu kā lejkannai. Abpus spoguļa bija vairākas atvilktnītes.Pavilcis atvilktni, uz kuras bija uzzīmētas ziepes, Raibulītis tajā ieraudzīja ziepju gabalu. Ielūkojies atvilktnē ar zobu sukas attēlu, Raibulītis tur atrada zobu suku. At- vilktnītē ar uzzīmēto zobu pastas tūbiņu viņš uzgāja tūbiņu ar pastu.
— Nav nekāds brīnums: kas uzzīmēts, tas arī ir, — Raibulītis apmierināts noteica un ņēmās aplūkot zem spoguļa sarindotās podziņas. -
Zem vienas podziņas bija uzzīmēta ruporveidīga taurīte. Raibulītis nospieda šo podziņu, un tūliņ rupors, kas rēgojās augšā, paliecās mazliet uz leju un nt> tā sāka vējot silts gaiss.
— Aha! — Raibulītis atskārta. — Tā, bez šaubām, ir caurule matu žāvēšanai pēc galvas mazgāšanas.
Viņš piespieda citu podziņu, zem kuras bija uzzīmēts kaut kas tāds kā trauku beržamā suka, un tūliņ viņam taisni uz galvas nolaidās sarainais veltnītis un sāka griezties, sukādams viņam matus. Raibulītis sākumā pat pietupās aiz pārbīļa, bet, redzēdams, ka veltnītis mierīgi griežas, kļuva drošāks un, ļaudams tam galvu, sacīja:
— Nav nekas briesmīgs! Vienkārši automātiska matu suka.
Beidzis sukāšanos, viņš piespieda podziņu, zem kuras bija uzzīmēta
odekolona pudelīte, un uzreiz no pulveriza- tora blakus spogulim viņam sejā iešļācās odekolona strūkla. Raibulītis nepaguva pat samiegt plakstiņus, tāpēc acīs viņam sāka neganti kost. Izberzējis ar dūrēm acis un iztriepis pa visu seju no acīm izsprāgušās asaras, viņš noteica:
— Arī nav nekāds brīnums! Ja jau odekolona pudelīte uzzīmēta, tātad odekolonam vien jāslacinās. Re, ja būtu uzzīmēts odekolons, bet acīs šļāktos, piemēram, parasts ūdens vai arī, teiksim, tinte, tad gan būtu ko brīnīties!
Tūliņ viņš sāka pētīt kloķus zem krāna.
Te bija kaut kādi pavisam nesaprotami zīmējumi. Zem viena kloķa bija kaila knēveļa attēls sarkanā krāsā. Zem otra — tāds pats knēvelis, tikai zils. Zem trešā kloķa bija uzzīmēta sarkana roka. Zem ceturtā — tāda pati roka, tikai zila. Nekā no šiem apzīmējumiem nesapratis, Raibulītis pagrieza pirmo pagadījušos kloķi, un tūliņ viņam virsū šņākdama gāzās ūdens straume. Raibulītis nodomāja, ka viņu atkal sāk slacīt ar odekolonu un tīšām aizmiedza acis. Pamazām viņš apjēdza, ka šoreiz viņam nepavisam nav darīšana ar odekolonu, un, acis atvēris, ieraudzīja, ka no dušas viņam līst virsū ūdens. Viņš jau gribēja brīnīties, taču laikā apķērās un noteica:
— Mieru! Pagaidām nav ko brīnīties. Liekas, esmu tikai nokļuvis zem dušas.
Mirkt zem aukstas dušas, turklāt ar visām drēbēm, bija ne visai patīkami. Raibulītis nolēma apturēt ūdeni, bet neatcerējās, kuru kloķi pagriezis, un ņēmās grozīt uz labu laimi te vienu, te otru. Un tā viņš nevis apturēja aukstā ūdens strāvu, bet ieslēdza karsto. Lietus, kas lija pār viņu, pieņēmās un kļuva krietni siltāks. Vispār, kad viņam pēdīgi izdevās ūdeni apturēt, viņš bija slapjš no galvas līdz kājām.
— Nu, vai biji vannā? — apvaicājās Podziņa, redzēdama Raibulīti atgriežamies istabā.
— Biju, — Raibulītis, sīkumos neielaizdamies, atbildēja.
Tikai tagad Podziņa pamanīja, ka no Raibullša tek ūdens, ka čurkst vien.
— Vai tad tu ar visām drēbēm vannojies, vai? — viņa iesaucās.
— Un kā tad pavēlēsiet man vannoties? Tur ir tik sarežģīta mehānika, ka — gribi vai negribi — izpeldinās tevi ar visām drēbēm.
— Kas tā par sarežģītu mehāniku? — Nezinītis ieinteresējās.
— Nu ej paskaties, tad zināsi, — Raibulītis atrūca.
Nezinītis iegāja un pēc brītiņa iznāca arī slapjš no galvas līdz kājām. Piedevām no viņa vēl kūpēja garaiņi, jo viņš bija uzreiz ieslēdzis karsto ūdeni.
— Negals man ar jums! — Podziņa nopūtās.
Viņa iegāja vannas istabā un ņēmās pētīt kloķus, bet Nezinītis un Raibulītis stāvēja aiz muguras un skatījās.
— Re, tieci nu gudrs, — Nezinītis prātoja, — kāpēc tur pie viena kloķa uzzīmēts vesels knēvelis, bet pie otra — tikai nocirsta roka?
— Nu, tas ir skaidrs, — sacīja Podziņa. — Ja pagriezīsi kloķi, kur uzzīmēta roka, tad ūdens tecēs no krāna uz rokām, bet, ja pagriezīsi kloķi, kur uzzīmēts vesels knēvelis, tad tevi no galvas līdz kājām apšļāks no dušas.
— Pareizi! — Raibulītis uztvēra. — Pavisam vienkārši. Bet kāpēc viens knēvelis ir sarkans un otrs zils?
— To gan es jau zinu, — iesaucās Nezinītis. — Ja tu atgriezīsi krānu ar sarkano zīmējumu, tad tevi uzreiz noplaucēs tā, ka tu kļūsi sarkans no karstā ūdens; bet, ja atgriezīsi krānu ar zilo zīmējumu, tecēs auksts ūdens un no aukstuma tu arī pats kļūsi zils.
— Nu tā, kad nu jums viss ir skaidrs, ielaidiet vannā ūdeni un mazgājieties! — Podziņa parīkoja.
Kad Nezinītis un Raibulītis bija nomazgājušies, vannas istaba tika nodota Podziņas rīcībā, un pēc tam visi trīs sēdās pie galda. Nezinītis pavicināja brīnumnūjiņu un teica:
— Galdiņ, klājies!
Tūliņ uz galda parādījās burvju galdauts. Tas klājās pats no sevis … un kādi tikai ēdieni tur nebija! Varēja ēst, ko vien gribēja un cik vien gribēja, — ēdamais uz galda negāja mazumā. Nezinītis un Raibulītis sēdēja pie galda, segās ietinušies, jo viņu drēbes Podziņa bija izmazgājusi un izklājusi, lai žūst. Raibulītis uzklupa galvenokārt saldumiem un tikai
gaudās, ka nevarot konfektes noglabāt kabatās. Nez kādā veidā viņš tomēr bija pamanījies savilkt veselu kaudzi konfekšu savā gultā zem spilvena.
Beidzot visi bija paēduši un piecēlās no galda. Burvju galdauts saritinājās un pazuda kopā ar visiem ēdieniem, tā ka pat galdu nokopt nevajadzēja. Podziņa paskatījās pa logu un ar izbrīnu pamanīja, ka ārā jau nakts. Tad viņa teica, ka laiks likties gulēt, un devās uz savu istabu. Arī Nezinītis un Raibulītis iegāja savējā. Nodzēsuši gaismu, viņi likās gultā. Raibulītis vēl ilgi sūkāja konfektes un svieda papīriņus taisni uz grīdas. Pēdīgi viņš aizmiga ar apsūkātu konfekti mutē. Bet Nezinītis ilgi neiemiga un visu laiku domāja par to, kas viss viņiem gadījies kopš rīta. Viņam šķita, ka no Ziedu pilsētas viņi izbraukuši nevis šodien un pat ne vakar, bet sen sen … varbūt pirms kāda mēneša. Un par to nav ko brīnīties, jo knēveļi ir ļoti maziņi un maziem laiks velkas daudz gausāk nekā lieliem.