Nezinītim acis pamazām pierada pie istabas tumsas. Apkārt sāka plaiksnīties blāvi priekšmetu apveidi. Pie sienas jau varēja saskatīt gleznu platā, melnā ietvarā. Tā karājās taisni pretim gultai, kurā gulēja Nezi- nītis. Līdzās gultas galvgalim stāvēja mazs skapītis, ko Nezinītis sākumā noturēja par parastu naktsskapīti. Tagad viņš ievēroja, ka tas nemaz nav parasts skapītis. Durtiņu vietā tam bija līdzena sieniņa, no vienas vietas kā nosēta mazām, baltām podziņām. Pie katras podziņas bija uzraksts ar kādas pasakas nosaukumu. Tur bija gan «Sarkangalvīte», gan «īkšķī- tis», gan «Zelta gailītis», gan «Runcis Ņuris». Uz skapīša bija spogulis.
«Kas tad tas par joku?» Nezinītis pats sev jautāja. «Varbūt, ja piespiestu podziņu, no skapīša izlēktu pasaku grāmata? Nu patiešām — nemaz nekaitētu, gulēt ejot, palasīt pasaciņu!»
Ilgi nedomādams, Nezinītis piespieda pirmo pagadījušos podziņu. Nekāda grāmata tomēr no skapīša neizlēca, bet gan ieskanējās klusa, maiga muziķa un kāda laipna, mīlīga balss sāka nesteigdamās stāstīt pasaku:
«Reiz dzīvoja māsiņa Aļonuška un brālītis Ivanuška. Kādu dienu viņi izgāja ceļā …»
«Ā!» Nezinītis attapa. «Tātad tā tīri vienkārši ir pasaku stāstāmā mašīna. Nu nekas, tas ir pat labāk nekā pašam lasīt. Guli un klausies, līdz uznāk miegs.»
Tobrīd spogulī uz skapīša iedegās gaisma un parādījās zaļa pļaviņa. Pa pļaviņu vijās taciņa, un pa taciņu, rokās saķērušies, gāja māsiņa Aļonuška un brālītis Ivanuška.
Nezinītis pagriezās uz sāniem, lai ērtāk būtu skatīties, un balss turpināja:
«Un tā nu brālītis Ivanuška un māsiņa Aļonuška gāja, gāja — te uzreiz redz dīķi, un dīķa malā ganās govju bars. «Man gribas dzert,» saka Ivanuška. «Nedzer vis, brālīt, kļūsi par telēniņu,» atbild Aļonuška…»
Nezinītis klausījās, klausījās, līdz pasaka bija galā. Tā viņam ļoti patika, tikai bija pārlieku žēl nabaga Ivanuškas, kas pārvērtās par kazlē- niņu. Tas viņam atgādināja knēveli, ko viņš šodien bija sastapis uz ielas un pārvērtis par ēzeli. Nezinītis bija šo knēveli pavisam piemirsis, bet nu viņš par to domāja un domāja. Viņš atcerējās, kā par ēzeli pārvērstais knauķis bija aizgājis, ka nagi vien noknaukšķēja uz ietves, kā, projām iedams, bija pagriezis garausaino galvu un, tīri kā pārmezdams, uzlūkojis Nezinīti labsirdīgām, skumjām acīm.
Pasaka sen bija galā, bet Nezinītis gulēja tumsā, grozījās no vieniem sāniem uz otriem un grūti pūta. Viņš domās runājās pats ar sevi, un tāpēc viņam likās, ka ar viņu runā kāda balss viņā pašā.
«Viņš taču pats bija vainīgs,» Nezinītis taisnojās. «Viņš taču mani pagrūda! Ko, vai tad man vajadzēja klusēt?»
«Iedomājies, kas par lielu kungu! Nu vairs ne pagrūst nedrīkstēs!» balss atbildēja. «Nu, tevi pagrūda, būtu tu arī pagrūdis!»
«Būtu pagrūdis!» Nezinītis norūca. «Tātad es lai ietu kauties? Kauties nav labi!»
«Ko tu neteiksi! «Nav labi!»» balss pārmēdīja. «Bet tas, ko tu izdarīji, ir labi, jā? Un ja nu tevi kāds būtu pārvērtis par ēzeli?»
«Bet ko tad viņš grūstās?» Nezinītis tiepās.
«Nu, ko tu skandini — «grūstās, grūstās»! Tu taču zini, ka tas bija netīšām.»
«Nekā es nezinu!»
«Zini, zini! No manis, brālīt, nenoslēpsi!»
«Un kas tu tāds esi, ka no tevis nekā pat noslēpt nevar?» Nezinītis sa- ausījās.
«Kas?» balss zobgalīgi pārjautāja. «It kā nu nezinātu! Es taču esmu tava sirdsapziņa.»
«Ā!» Nezinītis iesaucās. «Tad tā esi tu? Nu tad sēdi un nečiepsti! Neviens taču nekā neredzēja, un neviens man nekā neteiks.»
«Ak tad tu baidies, ka tevi kāds nesarāj par tavu nejauko izturēšanos? Un no manis tev nemaz nav bail? Velti. Tagad es sākšu tevi tā mocīt, ka tev pat dzīve apriebsies. Tu vēl apjēgsi, ka tev kļūtu vieglāk, ja kāds dabūtu zināt par tavu rīcību un sodītu tevi par to. Tūliņ uz vietas celies augšā un izstāsti visu Raibulītim!»
«Paklausies,» Nezinītis iebilda, «kur tad tu agrāk biji? Kāpēc līdz šim klusēji? Citiem knēveļiem sirdsapziņa kā daždien sirdsapziņa, bet man kā tāda odze! Ieraujas kaut kur, sēž un klusē . . . Gaida, kad es ko izdarīšu aplam, un tad nu kremt.»
«Es nemaz neesmu tik vainīga, kā tu domā,» sirdsapziņa taisnojās. «Visa nelaime tā, ka es tev vēl esmu pārāk maziņa, nevarīga, un arī balss man vēl visai vāja. Turklāt apkārt bieži vien ir liels troksnis. It īpaši dienā. Rūc automobiļi, autobusi, visās malās skan va
lodās vai spēlē muziķa. Tāpēc man labāk parunāties ar tevi naktī, kad apkārt ir kluss un neviens manu balsi nenomāc.»
«Ak tad no tā tev bailes!» Nezinītis nopriecājās. «Tūliņ mēs tevi nomāksim!»
Viņš atkal piespieda skapīša podziņu un sāka klausīties pasaku par Ķīsi Ķīša dēlu. Sirdsapziņa uz brītiņu apklusa, taču drīz vien Nezinītis atkal izdzirdēja viņas balsi:
«Tu, rau, guli mīkstā gultā zem segas, tev ir silti, labi, ērti. Bet vai tu zini, ko dara knēvelis, kuru tu pārvērti par ēzeli? Viņš droši vien guļ stallī uz grīdas. Ēzeļi taču neguļ gultā. Bet varbūt viņš vārtās kaut kur uz saltas zemes zem klajas debess … Viņam taču nav saimnieka un neviena, kas par viņu parūpējas.»
Nezinītis nepatikā nostenējās un sāka nemierīgi grozīties gultā.
«Un varbūt viņš ir izsalcis,» balss turpināja. «Viņš taču nevar palūgt, lai viņam iedod ēst, jo neprot runāt. Kā būtu, ja tev tagad vajadzētu kaut ko palūgt un tu nevarētu ne vārda izrunāt?»
— Kas par muļķīgu pasaku! — Nezinītis nopukojās. — It neko nevar apklusināt.
Viņš ņēmās spaidīt citas podziņas un klausīties citas pasakas, tad uzgāja skapīša sānu sieniņā vairākas podziņas, ar ko varēja ieslēgt muziķu, un sāka klausīties dažādus maršus, polkas un valšus. Tomēr balss neapklusa ne uz mirkli un stūrgalvīgi atkārtoja savu. Tad Nezinītis piespfeda podziņu, pie kuras bija rakstīts: «Rīt a rosme.» Un nakts vidū atskanēja sauciens:
— Gatavojieties rīta rosmei! Atveriet vēdlodziņu, izvēdiniet istabu! Sākam nodarbības ar soļošanu. Dziļi ieelpojiet! Tā-a .. . Viens, divi, trīs, četri!
Nezinītis basām kājām maršēja pa istabu, tad pārgāja uz palēcieniem: kājas sāņus, kājas kopā, kājas sāņus, kājas kopā, — pēc tam stājās pie vingrinājuma ar pieliekšanos un pietupieniem. Dārdēja muziķa, skaidri skanēja komanda. Nezinītis centīgi veica visus vingrinājumus, taču sirdsapziņa nelikās mierā un joprojām sīca taisni ausīs:
«Pamodini Raibulīti! Pamodini, pamodini, pamodini!»
Galu galā Nezinītis neizturēja, piegāja pie Raibulīša gultas un sāka viņu purināt aiz pleca.
— Celies augšā, Raibulīt, man tev kaut kas jāpastāsta.
Bet kur nu! Raibulītis bija tik cieši nomidzis, ka — šauj kaut vai ar lielgabaliem! Tad Nezinītim iekrita prātā, ka vairāk par visu pasaulē Raibulītis baidās no auksta ūdens. Viņš devās pie krāna, ielaida krūzītē ūdeni un ņēmās slacīt Raibulītim sejā. Tas acumirklī pamodās un salēcās gultā.
— Kas tā par sodību? — viņš, acis berzēdams, iešņukstējās. — Es taču šodien jau mazgājos!
— Paklau, Raibulīt, es tev kaut ko izstāstīšu, tikai apsoli, ka neteiksi to Podziņai!
— Nu, kas man šai ko stāstīt!
— Nē, tu iepriekš apsolies!
— Nu, apsolos, tikai saki drīzāk! Miegs nāk!
— Saproti, Raibulīt, es šodien vienu knēveli pārvērtu par ēzeli.
— Nu, un kas tad ir? — Raibulītis raudulīgi atteica. — Vai tad tiešām tāpēc vajag mani nakts vidū modināt augšā? Ja jau pārvērti, tad ko tur vairs!
— Bet viņam taču droši vien nepavisam negribas būt par ēzeli!
— Daudz kā viņam negribas! Tā tik vēl trūka!
— Nē, tas tomēr ir nelabi, Raibulīt. Nu, izlamā mani par to!
— Kāpēc?
— Saproti jel, mani kremt sirdsapziņa. Varbūt man kļūs vieglāk.
— Kā tad tevi lai lamā?
— Izdomā kaut ko!
— Nezinu, ko lai izdomā … It nepavisam, saproti, nemāku lamāties.
— Nu, pasaki,' ka esmu muļķa lempis!
— Muļķa lempis, — Raibulītis atkārtoja.
— Saki: nejēgas pintiķis!
— Nejēgas pintiķis!
— Stulbais purns.
— Stulbais purns!
— Nu, vēl kaut kā …
— Ēzeļa dulburis!
— Pareizi!
— Nu, vai kļuva vieglāk?
— Nē, saproties, nekļuva. Tu, redzams, tiešām nemāki lamāties. Labāk, zini ko . .. iekrauj man krietni ar dūri.
— Bet kā īsti kraut — pa muguru vai varbūt pa kaklu?
— Velc pa muguru … Re, tā, labi! Un tagad varbūt pa kaklu … Tā! Vēl reizīti … Re, tā! Sit vēl, nebaidies … Vai! … Nu pietiek, pietiek!
Uzgājies te dūres palaist! Kad es tev likšu! Priecīgs, ka var kauties!
— Pats taču lūdzi.
— Nu un kas par to, ka lūdzu! Visam vajag zināt mēru.
Nezinītis ielīda atpakaļ gultā.
— Pagaidi, gan es tevi vēl dabūšu rokā! — viņš draudēja, kasīdams sāpīgi sadauzīto pakausi. — Negribas pašlaik piņķēties.
— Cūkcepure nepateicīgais, re, kas tu esi! — Raibulītis atcirta.
— Skat, kāds! — Nezinītis norūca. — Nupat teicās nemākot lamāties, bet sauc otru par cūkcepuri.
Ar to saruna beidzās, un abi aizmiga.