Knauķis Burtiņš, kas šai stāstā jau pieminēts, bija ļoti lādzīgs knēvelis. Viņš dzīvoja Saules pilsētā, Stikleņu ielā. Tanī pašā ielā, tikai citā mājā, dzīvoja knīpa, vārdā Zilbīte. Šie abi — Burtiņš un Zilbīte — bija izdaudzināti par lieliem grāmatniekiem. Viņi tā aizrāvās ar lasīšanu, ka dažkārt pat negāja ne uz teātri, ne uz kino, neklausījās radio un neskatījās televīzijas pārraides, bet tikai sēdēja un lasīja kādu interesantu grāmatu. Vispirms viņi izlasīja līdz pēdējai visas grāmatas, cik vien pašiem mājās bija, tad sāka ņemt grāmatas no draugiem un veikalos, pēdīgi pierakstījās bibliotēkā, jo bibliotēkā allaž varēja dabūt kādu saistošu grāmatu.
Kādreiz senāk Burtiņš un Zilbīte nebija pazinuši viens otru. Bet, kopš abi bija pierakstījušies bibliotēkā, viņi sāka tur satikties un, nākdami no bibliotēkas uz mājām, ar interesi pārsprieda izlasītās grāmatas. Drīz vien viņi iedraudzējās, un Zilbīte, kas bija ļoti atjautīga, izdomāja tā: viņa teica, ka tie abi ar Burtiņu izšķērdīgi šķiežot laiku, iedami uz bibliotēku divatā, jo tā viņiem paliekot mazāk laika lasīšanai. Būtu daudz izdevīgāk, ja uz bibliotēku ietu viens no viņiem un ņemtu grāmatas sev un arī otram,
un, lai nevienam netiktu nodarīta pārestība, uz bibliotēku viņi varot staigāt pārmaiņus.
Tā nu viņi arī darīja: kamēr viens iet uz bibliotēku, otrs sēž un lasa.
Diena ritēja pēc dienas. Burtiņš un Zilbīte bieži satikās un drīz vien nevarēja vairs iztikt ne dienu, viens ar otru neparunājušies. Reiz Zilbīte teica Burtiņam, ka jūtoties ļoti laimīga, jo nu viņai esot draugs, ar ko aprunāties par grāmatām. Burtiņš apgalvoja, ka arī viņš esot ļoti laimīgs, taču viņu pastāvīgi mokot domas par to, ka ne visi knēveļi vēl mīlot grāmatas un daudzi pat nemaz nelasot, bet grāmatās skatoties tikai bildes vai arī, kas vēl ļaunāk, dzenājot pa ielām futbola bumbu vai veselām dienām skrejot pēdējos pārus.
— Man tādu knēveļu žēl, — Burtiņš sacīja. — Viņi paši neapzinās, kāds baudījums tiem iet secen. Būtu viņi pasākuši lasīt, tad redzētu, cik tas interesanti.
Zilbīte uz brītiņu nogrima domās un tad teica:
— Bet kā būtu, Burtiņ, ja mēs abi ierīkotu grāmatu teātri?
— Kas tas tāds par teātri? — Burtiņš nesaprata.
— Nu, tas ir tāds teātris, kurā lasa grāmatas. Tajā, tu saproti, nav ne aktieru, ne dekorāciju, ne skatuves. Ir tikai publika, kas sēž un klausās kādu interesantu grāmatu.
— Kur tad tu tādu teātri esi redzējusi?
— Nekur. Es to gluži vienkārši izdomāju. Mēs abi izraudzīsimies visaizraujošākos stāstus un pasakas un pēc kārtas lasīsim priekšā.
Burtiņam Zilbītes ierosinājums ļoti patika, un viņi tūliņ ķērās darba. Sākumā izraudzījās dažus stāstus lasīšanai, pie kam centās izraudzīties tā, lai viens stāsts būtu aizkustinošs, otrs — bēdīgs, trešais — jautrs, ceturtais — baismīgs, piektais — vēl kaut kāds citāds, lai apmierinātu, tā sakot, dažādas gaumes.
pie
Savam teātrim viņi atrada visai piemērotu vietu. Līdzās namam, kurā dzīvoja Burtiņš, bija pagalms — ne īsti pagalms, i^, dārzs — ne īsti dārzs, pareizāk sakot, kaut kas līdzīgs nelielam skvēriņam. Šis skvēriņš bija visapkārt apdēstīts ar rezēdām, pašā vidū atradās galds šaha un
dambretes mīļotājiem un ap to daži soli, kur pasēdēt un paelpot svaigu gaisu. Skvēriņš atradās starp diviem namiem, un ikviens, kas gāja pa ielu,- varēja redzēt ir galdu, ir rezēdas, ir solus.
— Lūk, šeit ierīkosim savu grāmatu teātri, — Burtiņš un Zilbīte nolēma.
Viņi pievilka galdu tuvāk pie ielas, sarindoja tam priekšā solus klausītājiem un sev pašiem atnesa no mājām divus krēslus. Tad Burtiņš aizskrēja pēc stāstu grāmatas, bet Zilbīte pagādāja mazu bronzas zvaniņu.
Un tā nu pievakarē, kad visos Saules pilsētas teātros sāka šķindēt zvaniņi, kas vēstīja skatītājiem izrāžu sākumu, arī Zilbīte paskandināja savu zvaniņu un Burtiņš sauca:
— Nāciet šurp! Seit tiek atvērts jauns teātris! Būs ļoti interesanti! Ieņemiet vietas!
Knēveļi, kas šobrīd staigāja pa ielām, dzirdēja viņa saucienu. Daži apsēdās uz soliem pie galda un sāka gaidīt. Burtiņš redzēja, ka visi soli jau aizņemti, un sacīja:
— Tūliņ jūs dzirdēsiet Zilbīti. Viņa jums lasīs stāstu.
Zilbīte sāka lasīt pirmo stāstu. Viņa lasīja tiešām labi, ar izteiksmi, un visi klausījās ļoti uzmanīgi, te pēkšņi kāds knēvelis, kas sēdēja uz priekšējā sola, nicīgi sarauca degunu un it kā vīlies novilka:
— Ū, te taču tikai lasa! Kas tad tas par teātri!
— Tīrās muļķības! Galīgi neinteresanti, — kāds cits knēvelis piebalsoja.
Viņi abi piecēlās un aizgāja. Pēc viņiem sāka lasīties projām arī citi knēveļi. Drīz vien atskanēja zvans no teātra blakus namā. Daudzi knēveļi pietrūkās kājās un skriešus devās turp. Beidzās ar to, ka visi klausītāji izklīda, atskaitot vienu knauķi, kas nejauši bija aizsnaudies. Burtiņš un Zilbīte viņu pamodināja un turpināja priekšā lasīšanu, taču viņš klausījās ne visai uzmanīgi, visu laiku trinās uz sola, žāvājās ar platu muti un vienā laidā krita uz deguna. Galu galā arī viņš piecēlās un aizgāja.
Tā pirmais mēģinājums beidzās ar neveiksmi, un nākamajā dienā atkārtojās tas pats. Sākumā publikas sanāca daudz, bet, līdzko Burtiņš sāka lasīt, visi izklīda. Zilbīte bija tuvu izmisumam un jau gribēja ļaut vaļu asarām, bet Burtiņš sacīja:
— Teātrim tomēr jādarbojas, vai nu publika ir, vai nav. Ja mums nebūs klausītāju, lasīsim paši viens otram priekšā.
Viņš apsēdināja Zilbīti uz sola, kur vajadzēja sēdēt publikai, un lasīja tālāk. Daži garāmgājēji apstājās un, brītiņu paklausījušies, gāja savu ceļu. Tā tas turpinājās tik ilgi, līdz Burtiņš sāka lasīt jautru stāstu. Tai brīdī pa ielu gāja garām knauķis un knīpa. Viņi uz laiciņu apstājās paklausīties, tad iegriezās skvēriņā un apsēdās uz sola. Burtiņa lasīšana viņiem ļoti patika, un viņi skaļi smējās. Garāmgājēji, izdzirduši viņus smejamies, arī sāka interesēties.
— Ei, te taču lasa kaut ko jocīgu! — viņi teica un cits pēc cita iegriezās skvērinā.
Nebija ko redzēt, kad visi soli bija aizņemti. Knēveļi klausījās stāstu, cenzdamies nepalaist garām ne vārda, un beidzās vai nost aiz smiekliem. Kad šis stāsts bija galā, Burtiņš sāka citu, tad vēl un vēl … Neviens no klausītājiem negāja projām, jo visiem bija interesanti, bet, kad lasīšana beidzās, visi pateicās Burtiņam un Zilbītei par gūto baudījumu. Viens, pats mazākais knēvelis, noprasīja, vai rīt atkal lasīšot, un, uzzinājis, ka lasīšot gan, teicās atnākt rīt arī. Tad klausītāji izklīda, arī šis mazais knēvelis aizgāja, bet pēc īsa brītiņa atgriezās un vaicāja Burtiņam, vai viņi rīt lasīšot tos pašus stāstus, ko šodien, vai arī jaunus. Burtiņš atbildēja, ka jaunus. Knēvelis nopriecājās, vēlreiz apsolījās rīt atkal atnākt un aizgāja, šoreiz pavisam.
Kopš tā laika Burtiņš un Zilbīte skvēriņā diendienā lasīja priekšā. Sākumā viņi lasīja īsus stāstus un pasaciņas, tad sāka meklēt jau garākus interesantus stāstus, ko varēja izlasīt vienā vakarā, bet pēc tam ķērās pie īsti gariem stāstiem un pat romāniem, kuru lasīšanai vajadzēja ziedot vairākus vakarus. Ar katru dienu viņiem radās aizvien vairāk klausītāju, tā ka galu galā vajadzēja skvēriņā novietot vēl kādus divdesmit solus un priekšālasītājiem ierīkot nelielu paaugstinājumu, apmēram kā estrādi. Kad iestājās ziema, grāmatu teātrim skvēriņā galā uzcēla speciālas telpas.
Saules pilsētas iedzīvotāji ļoti iemīļoja savu grāmatu teātri. Daudzi sāka lasīt patstāvīgi un vēlāk ar pateicību atcerējās, ka viņu pirmā iepazīšanās ar grāmatu notikusi grāmatu teātrī. Burtiņš un Zilbīte uz savu darbu raudzījās ļoti nopietni. Tāpat kā agrāk, viņi pārmaiņus staigāja uz bibliotēku un tur izvēlējās pašas interesantākās grāmatas. Burtiņš apgalvoja, ka viņš agrāk nekad neesot bijis tik laimīgs kā patlaban.
— Lasīdams kādu interesantu grāmatu, es vienmēr priecājos, un man ļoti gribējās ar kādu dalīties savā priekā, — Burtiņš mēdza atcerēties. — Man gribējās palasīt šo grāmatu citiem knēveļiem, lai arī viņiem tiek prieks, bet es taču nevarēju iet uz ielas un lasīt priekšā katram pretimnācējam! Toties tagad, kad mums ir grāmatu teātris, es varu lasīt priekšā visiem, kas vien vēlas klausīties. Tas man sagādā lielu apmierinājumu!
Tā ritēja laiks, un viss bija labi, līdz notika šausmīgais atgadījums. Reiz Burtiņš gāja uz bibliotēku un solījās Zilbītei atceļā iegriezties pie viņas, lai tad kopā ietu uz grāmatu teātri. Zilbīte gaidīja viņu norunāto laiku, taču Burtiņš nez kāpēc nenāca. Sākumā Zilbīte domāja, ka viņš aizkavējies bibliotēkā, un neuztraucās, bet tad sāka uztraukties un nolēma paieties Burtiņam pretim. Viņa aizgāja līdz pašai bibliotēkai, taču Burtiņu
tā arī nesatika, un, kad viņa nonāca bibliotēkā, bibliotekāre sacīja, ka Burtiņš tiešām nesen te bijis, paņēmis grāmatu par zoslēna Gāgiņa brīnišķīgajiem piedzīvojumiem un tad aizgājis. Zilbīte nodomāja, ka Burtiņš piemirsis savu solījumu iegriezties pie viņas. Viņa devās pie tā uz mājām, taču izrādījās, ka arī mājās Burtiņa nav. Tad Zilbīte nolēma, ka viņš būs saticis uz ielas kādu draugu un iegriezies pie tā. Pārnākusi mājās, viņa sāka gaidīt Burtiņu un visu laiku lūkojās pa logu, taču Burtiņš neieradās.
Tā pagāja diena un pienāca vakars. Zilbīte paņēma grāmatu lasīšanai un devās uz grāmatu teātri. Viņai vēl bija atlikusi cerība, ka arī Burtiņš būs atnācis uz turieni, bet, nonākusi skvēriņā, viņa redzēja, ka Burtiņa nav arī te. Visi soliņi jau bija pilni ar klausītājiem, kas nepacietīgi gaidīja, kad sāksies lasīšana. Zilbīte zināja, ka nedrīkst likt publikai gaidīt, tāpēc atšķīra grāmatu un jau gribēja sākt lasīšanu, taču aiz uztraukuma nevarēja ne vārda dabūt pār lūpām. Katru vakaru Burtiņš bija kopā ar viņu sēdējis pie šā galda, un nu piepeši viņa vairs nebija. Zilbīte vairs nešaubījās, ka notikusi kāda nelaime. Sirds viņai sažņaudzās skumjās, galva nevarīgi noslīga pār grāmatu un no acīm sāka birt asaras.
Knēveļi bija pārsteigti, redzēdami viņu raudam. Visi apstāja viņu un klaušināja, kas noticis. Zilbīte šņukstēdama izstāstīja, ka Burtiņš pazudis. Visi nu raudzīja viņu mierināt, sacīdami, ka tas droši vien atradīšoties. Taču Zilbīte nebija apmierināma. Viņa teica, ka Burtiņš esot ļoti izklaidīgs un turklāt paradis iedams lasīt. Atgriežoties no bibliotēkas un nogrimis lasīšanā, viņš varēja uzskriet virsū laternas stabam un pārsist pieri. Ielu krustojumā viņš varēja savā izklaidībā šķērsot ielu, kad ieslēgts sarkanais gaismas signāls, un pakļūt zem kāda automobiļa vai cauruļauto, kas joņo pa pilsētu tādā trakā ātrumā, ka nepagūst pat nobremzēt.
Zilbītes bēdas knēveļus ļoti aizkustināja, un viņi nolēma tai palīdzēt. Vieni apbraukāja visas milicijas nodaļas, citi ņēmās pārmeklēt visas slimnīcas, — ja jau uz ielas notiek kāds nelaimes gadījums, tad cietušajam katrā ziņā jānokļūst vai nu slimnīcā, vai milicijā. Drīz vien viņi bija apbraukājuši un pa tālruni apzvanījuši visas milicijas nodaļas un slimnīcas, taču Burtiņš nekur nebija atrodams.
Katra milicijas nodaļa norīkoja vairākus miličus Burtiņa meklēšanai. Meklēšana turpinājās visu nakti, taču bez panākumiem. Tad kāds attapa izsludināt par to avīzē. Un tā nu nākamajā rītā iznāca avīze, kurā bija
aprakstīts viss šis notikums ar Burtiņu un Zilbīti. Avīzes raksts beidzās ar aicinājumu ikvienam, kas kaut ko zinātu par Burtiņa atrašanās vietu, paziņot par to redakcijai.