No rīta Nezinīti uzmodināja kāds aizdomīgs troksnis. Miegā viņam sāka likties, it kā tuvumā sīktu bite vai darbotos skapis — putekļu sūcējs. Atvēris acis, Nezinītis ieraudzīja uz grīdas netālu no gultas dīvainu, mazu mašīnu, kas rāpoja pa istabu no viena gala uz otru un nemitīgi dūca. Pēc izskata tā atgādināja bruņurupuci: tāda pati no virsas ieapaļa un apakšā plakana. Nezinītis izlēca no gultas un, saliecies deviņos līkumos, staigāja mašīnai pakaļ, pūlēdamies to aplūkot. Tā bija krāsota ar tumši zaļu emaljas krāsu. Virspuse bija vienos mazos caurumiņos kā sietiņš, bet apakšā to ietvēra spožs niķeļa loks ar lielākām spraudziņām, gluži kā actiņām. Sānos ar skaistiem sudraba bur,tiem bija uzrakstīts: «Kibernētika».
«Nez kas tas tāds par vārdu —«kibernētika»?» Nezinītis pats sev klusībā jautāja. «Jādomā, mašīnas nosaukums.»
Tobrīd mašīna pierāpoja pie Raibulīša gultas, ap kuru mētājās daudz konfekšu papīriņu. Tā rāpoja tieši šiem papīriņiem virsū — drīz še, drīz
tur, un visi papīriņi nozuda kā nebijuši. Tad mašīna iešāvās pagultē. Kādu brīdi no gultas apakšas skanēja dūkšana. Raibulītis no trokšņa pamodās, nolaida kājas uz grīdas, taču, ieraudzījis izlienam no pagultes mašīnu, nobijies ielēca atpakaļ gultā.
— Kas tas tāds? — viņš jautāja,aiz bailēm trīcēdams.
— Kibernētika, — Nezinītis atbildēja.
— Kāda ki-kibernētika?
— Nevis kikibernētika, bet kibernētika — mašīna, kas slauka grīdu.
— Kādēļ tad tā līda zem manas gultas?
— Tāds kā joks! Pagulte taču arī jāizslauka.
Pa tam mašīna pierāpoja pie durvīm un iesvilpās. Durvis atdarījās kā pēc signāla, un mašīna ierāpoja blakus istabā. Tur tā norāpoja visu grīdu, palīda pat pagaldē, tā ka galu galā nekur neatstāja ne gruzīša …
Šai brīdī pamodās Podziņa un, izdzirdusi dūkšanu, paraudzījās no savas istabas:
— Kas te pie jums notiek?
— Kibernētika, — Nezinītis viņai pateica, pamādams ar roku uz mašīnu. — Pati uzslauka grīdu, saproti!
— Cik brīnišķīgi! — Podziņa iesaucās.
— Atraduši brīnumu! — Raibulītis atmeta ar roku. — Brīnums būtu, ja tā grīdu piegružotu. Bet, ja uzslauka, kas tur ko brīnīties!
Uzkopšanu beigusi, mašīna izlīda istabas vidū, pagrozījās uz vietas, it kā aplūkodamās apkārt, tad ierāpoja kaktā un paslēpās aiz mazām durtiņām sienā virs pašas grīdas.
Paēduši brokastis (iepriekš viņi, protams, nomazgājās, apģērbās un iztīrīja zobus), mūsu ceļotāji nolēma pastaigāties pa pilsētu, jo patiesībā nekā vēl lāgā nebija redzējuši. Nokāpuši lejā, viņi izgāja no viesnīcas un ieraudzīja uz ielas jau daudz gājēju. Gandrīz katram rokā bija avīze. Daži lasīja avīzi, sēdēdami uz soliņiem, citi — apstājušies taisni ietves vidū. Vēl citi lasīja iedami, proti, soļoja, iebāzuši degunu avīzē, tāpēc daudziem iznāca sagrūsties. Neviens tomēr par šādiem grūdieniem nelikās ne zinis, jo visi bija nogrimuši lasīšanā. Tie, kuriem avīzes vēl nebija, cits par citu joza ko mācēdami uz laikrakstu kiosku ielas stūrī.
— Jādomā, avīzē rakstīts kaut kas ļoti svarīgs, — Podziņa minēja.
Ieraudzījusi knīpu, kas bija piemetusies uz stabiņa un ar interesi lasīja
avīzi, Podziņa apjautājās:
— Kas noticis, sakiet, lūdzu! Kāpēc visi lasa avīzes?
— Burtiņš pazudis, — knīpa atbildēja.
— Kāds Burtiņš?
— Bija tāds knauķis.
— Kāpēc tad viņš pazudis?
— Taisni to, lūk, es arī nezinu. Tūliņ izlasīšu līdz galam un jums pastāstīšu.
Podziņa jau dzīrās skriet uz kiosku, bet tobrīd pamanīja knauķi ar biezu avīžu žūksni rokā. Viņš knaši soļoja pa ielu un dalīja avīzes ikvienam, kas gribēja palasīties. Ticis līdzās Podziņai, viņš arī tai iegrūda rokā avīzi.
Apsēdusies kopā ar Nezinīti un Raibulīti uz sola, Podziņa sāka lasīt priekšā avīzē ievietoto rakstu par Burtiņu un Zilbīti un izlasīja visu, par ko jau iepriekšējā nodaļā jums stāstīju. Tiklīdz Nezinītis izdzirdēja, ka Burtiņam bijis paradums ejot lasīt, viņš uz vietas saprata, ka šis Burtiņš ir taisni tas pats knauķis, ko viņš vakar bija sastapis uz ielas un pārvērtis par ēzeli. Viņu atkal sāka mocīt sirdsapziņa. Tomēr Nezinītis Podziņai par savām aizdomām nekā neteica.
nav pa- rakstiņš
Podziņu, kas bija visai jūtīga, šis gadījums tā aizkustināja, ka viņai acīs sariesās asaras.
— Atceries, Nezinīt, mēs abi taču arī draudzējāmies tāpat kā Burtiņš un Zilbīte un arī lasījām viens otram pasakas? — viņa ierunājās. — Un kā gan būtu, ja tu mums piepeši pazustu?
— Kauc kā muļķe! — Raibulītis pukojās. — Nezinītis taču vēl zudis! Re, kur viņš sēž!
Bet Nezinītis paņēma avīzi un sāka lasīt citus rakstus. Kāds saistīja viņa uzmanību.
— Paklausieties, kas te rakstīts, — viņš iesaucās un izlasīja rakstu skaļi:
— «Vakar vakarā Biskvītu ielā atrasts nezin kam piederošs ēzelis. Dzīvnieks klaiņoja pa ietvi, negaidīti parādīdamies starp gājējiem un baidīdams tos ar savu izskatu. Lāgiem tas ieklīda ielas vidū, kur tam draudēja briesmas tikt sabrauktam. Visi mēģinājumi atrast ēzeļa īpašnieku palikuši bez rezultātiem. Milicijas darbinieki bez uzraudzības palikušo ēzeli notvēra un aizsūtīja uz zooloģisko dārzu.»
— Nu, notvēruši ēzeli un aizsūtījuši uz zooloģisko dārzu, — Podziņa noteica. — Kas tur sevišķs?
— Bet tas taču … — Nezinītis iesāka.
Viņš gribēja sacīt, ka tas droši vien ir tas pats ēzelis, par ko viņš vakar bija pārvērtis knēveli, bet, pamanījis, ka gandrīz izpļāpājies, apklusa.
— Ko — «tas taču»? — Podziņa tincināja.
— Nu, tas taču … tas taču … — Nezinītis sastostījās. — Tas taču nozīmē, ka Saules pilsētā ir zooloģiskais dārzs un mēs varam iet apskatīt zvērus.
— Pareizi! — Raibulītis priecīgi piekrita. — Es sen esmu sapņojis iet uz zooloģisko dārzu un apskatīt zvērus.
Jāsaka, ka knēveļu zemē, gluži tāpat kā pie mums, dzīvo dažādi zvēri: lauvas, tīģeri, vilki, lāči, krokodili un pat ziloņi. Tikai visi šie zvēri nav tik lieli kā mūsējie, bet pavisam mazi, knēvelīgi. Vilks tur ir apmēram pelēna lielumā, lācis — tik liels kā žurka; vislielākais zvērs ir zilonis, taču arī tas nav lielāks par kaķēnu. Tomēr arī šādi nelieli zvēri šķiet briesmīgi mazītiņajiem knēveļiem, kas paši, kā jau ikvienam zināms, ir tikai pirksta lielumā. Par spīti savam mazajam augumam, knēveļi ir visai drošsirdīgi. Viņi bezbailīgi ķer zvērus un ved uz zooloģisko dārzu, lai ikviens varētu nākt un tos apskatīt.
Izdzirdis par zooloģisko dārzu, Raibulītis pietrūkās no soliņa, lai uz karstām pēdām skrietu turp, bet tad aprāvās:
— Ko lai darām? Mēs taču nezinām, kur zooloģiskais dārzs atrodas …
— Sīkums, tūliņ uzzināsim, — Nezinītis atteica.
Viņš tuvojās knauķim, kas ietves malā lasīja avīzi, un pajautāja tam:
— Sakiet, lūdzu — kur atrodas zooloģiskais dārzs? Mums jāapskata ēzelis, tas ir … tfu! . .. nevis ēzelis, bet vispār dzīvnieki.
— Uz zooloģisko dārzu jūs aizvedīs devītais autobuss, — knauķis paskaidroja. — Pietura ir šeit, pie viesnīcas.
Nezinītis pateicās, un mūsu ceļotāji devās uz autobusa pieturu. Gaidīt nenācās ilgi. Pēc divām minūtēm vai pēc pusotras pienāca autobuss. Tā durvis viesmīlīgi atvērās, ceļotāji iekāpa, un autobuss ripoja tālāk. Autobuss kustējās tik vienmērīgi, ka nebija jūtama ne mazākā kratīšana. Tas izskaidrojams ar autobusa riepu un atsperu speciālo konstrukciju.
Arī autobusa iekšējais iekārtojums bija pārlieku īpatnējs. Pie katra loga bija novietots galdiņš, abpus galdiņa pa divi mīksti dīvāniņi, uz katra dīvāniņa varēja sēdēt divi pasažieri. Uz galdiņiem izliktas avīzes, žurnāli, arī šahs, dambrete, loto, domino un citas galda spēles. Sienas starp logiem apgleznotas skaistām ainavām, no griestiem nokarājās dažādu krāsu karodziņi, kas visam autobusam piešķīra ļoti līksmu izskatu. Autobusa priekšgalā bija uzstādīts televizors, uz kura ekrāna visi, kas vēlējās, varēja noskatīties kinofilmas, futbola sacīkstes un citas televīzijas pārraides. Beidzot, autobusa pakaļgalā bija ierīkota šautuve mērķī šaušanai. Mūsu apraksts nebūtu pilnīgs, ja mēs aizmirstu piebilst, ka konduktora autobusā nebija, bet pie sienas karājās skaļrunis, kas nosauca pieturas.
Kad Nezinītis un ceļa biedri bija iekāpuši autobusā, viņi redzēja, ka daži pasažieri, noliekušies pār galdiņiem, lasīja laikrakstus, divas knīpas spēlēja loto, divas citas knīpas un vēl pāris knauķu spēlēja šahu. Trīs knīpas sēdēja priekšā un skatījās televīzijas pārraidi. Divi knauķi pārmaiņus šāva mērķī no pneimatiskās šautenes, kas, starp citu, nevienu neuztrauca. Vairāki knauķi aizrautīgi pārsprieda gadījumu par Burtiņa nozušanu, par ko bija rakstīts avīzē. Viens pasažieris sāka stāstīt gadījumu
par kādu savu paziņu — knēveli Zvārgulīti, kas reiz naktī uz ielas apmaldījies un nekādi nav varējis atrast ceļu uz mājām.
Sis stāsts Nezinīti ļoti ieinteresēja, taču viņam tā arī neizdevās uzzināt, kā beidzies viss šis gadījums ar Zvārgulīti, jo autobuss drīz apturēja pie zooloģiskā dārza un bija jākāpj laukā, nenoklausoties stāstu līdz beigām.