Ziedu pilsētas iedzīvotāji pagaidām vēl nav paguvuši ierīkot zooloģisko dārzu, tāpēc Nezinītis un viņa draugi nekad nebija zooloģiskajā dārzā bijuši. Zvēru krātiņus viņi iedomājās kā lielas, drūmas dzelzs kastes ar restēm, taču patiesībā tie bija grezni, zaļumu un ziedu ieskauti namiņi, kas izskatījās īsti pievilcīgi. To jumti bija izkrāsoti dažādās spilgtās krāsās. Katra namiņa priekšējo sienu veidoja režģis, tāpēc zvēri tajos bija labi redzami. Bez krātiņiem zooloģiskajā dārzā bija vēl ierīkoti dīķi un baseini, kuros mitinājās dažādi ūdensputni un tādi dzīvnieki kā roņi un nīlzirgi. Lidotājiem putniem bija uzcelti plaši stiepļu režģa sprosti. Bet tādi putni kā pāvi un tītari, kas neprot ne peldēt, ne lidot, pastaigājās savā vaļā, kur pašiem patika. Zooloģiskā dārza vidū slējās mākslīgs kalns ar klintīm, pa kurām lēkāja kalnu kazas un āži.
Nonācis zooloģiskajā dārzā, Nezinītis, acis ieplētis, vēroja dzīvniekus, pūlēdamies saskatīt starp tiem Burtiņu, ko bija pārvērtis par ēzeli. Viņam gribējās, cik vien iespējams, drīzāk pārvērst to atpakaļ par knēveli, tāpēc ka sirdsapziņa visu laiku viņu tirdīja un nedeva viņam miera. Arī Podziņa ar lielu interesi aplūkoja zvērus un nevarēja vien nobrīnīties. Viņai bija ļoti mīksta sirds. Tāpēc viņa lāgu lāgiem skumji nopūtās un atkārtoja:
— Ak jūs nabadziņi! Kādēļ gan jūs ieslēguši sprostā? Jums taču droši vien gribas pastaigāties . . .
Toties Raibulītis, kā jau paradis, ne par ko nebrīnījās un tikai raudzīja turēties no krātiņiem pa gabalu. Vilku ieraudzījis, viņš sacīja:
— Tas esot vilks! Nekas vairāk kā liels suns.
Ieraudzījis tīģeri, teica:
— Tīri vienkārši liels kaķis. Nav nekas briesmīgs.
— Tad pieej tuvāk, ja nav nekas briesmīgs, — Nezinītis urdīja.
— Tuvumā es vāji redzu. Esmu tālredzīgs.
Netālu no tīģera krātiņa bija kiosks ar gāzētu
ūdeni. Pārdevēja kioskā nebija, ikviens, kam gribējās dzert, piegāja, nospieda podziņu, un gāzētais ūdens automātiski lija glāzē. To pamanījis, Raibulītis paziņoja, ka viņam esot ļoti karsti un griboties padzerties gāzēto ūdentiņu ar sīrupu.
— Kāpēc ne, var nogaršot, — Nezinītis piekrita.
Viņi tuvojās kioskam un ieraudzīja uz letes veselu
rindu krāniņu ar podziņām.
— Kuru podziņu nu lai spiež? — Raibulītis neziņā minēja.
— Piespied to, kur uzzīmēta ķiršoga, — Nezinītis ieteica.
Raibulītis ar pirkstu piespieda podziņu, pie kuras bija uzzīmēta sarkana ķiršoga. Tūliņ no apaļas iedo- bes zem krāna izlēca spodra glāze, un tajā šņākdama plūda rožaina gāzētā ūdens strūkla ar ķiršu sīrupa piemaisījumu. Raibulītis ar baudu izdzēra ūdeni un nolika glāzi atpakaļ zem krāna. Letē tūliņ pavērās iedobe, un glāze ieslīdēja iekšā.
— Te tev nu bija! — Raibulītis apvainojies novilka. — Un es gribēju iedzert vēl glāzīti.
— Tad piespied vēlreiz podziņu! — Podziņa pamācīja.
Raibulītis piespieda podziņu, kurai blakus bija uzzīmēts apelsīns. Atkal no iedobes izlēca spodra glāze, un tajā plūda oranžkrāsas strūkla — ūdens ar apelsīnu sīrupu. Raibulītis izdzēra arī to.
— Pag, tagad piespiedīšu šo te — ar citronu, — viņš sacīja.
— Un es atkal šo — ar dzērvenīti, — teica Nezinītis.
— Bet es — ar zemenīti, — Podziņa piebiedrojās.
Visi trīs spieda podziņu pēc podziņas un dzēra ūdeni. Beidzot Raibulītis, kuram izdzertais ūdens jau sāka vēderā klunkšķēt un ogļskābā gāze izdalīdamās sitās degunā, paziņoja, ka viņam dzert vairs negriboties, un mūsu draugi devās tālāk. Drīz vien viņi jau bija pie pērtiķu būra un vēroja pērtiķus, kas, izrādījās, bija ļoti kustīgi, veikli un interesanti dzīvnieki. Viņu būrī bija ierīkotas kāpnes, kārtis, šūpoles, trapeces. Pērtiķi rāpās kārtīs, šūpojās šūpolēs, lēkāja pa kāpnēm, veikli ķerdamies pie tām ar visām četrām rokām un pat ar asti. Viens pērtiķis bija nez kur uzgājis mazu spogulīti un skraidīja apkārt pa visu būri, ne uz mirkli nelz- laizdams spogulīti no rokām. Viņš vienā laidā lūkojās tajā un tā vaibstījās, ka gribot negribot bija jāsmejas. Nezinītis skaļi smējās, lūkodamies uz šo pērtiķi, un apgalvoja, ka tas izskatoties līdzīgs Raibulītim.
— It nemaz nav līdzīgs! — Raibulītis jutās apvainots. — Viņam ir aste, bet man nekādas astes nav.
Viņi sāka strīdēties. Raibulītis saskaitās.
-— Ņemšos un pateikšu Podziņai, ka tu pārvērti knēveli par ēzeli, — viņš draudēja.
— Ka es tev nepasaku! Tu taču apsolījies klusēt, nodevējs tāds! — Nezinītis šņāca, dzīdamies Raibulītim virsū ar paceltām dūrēm.
— Lēnāk, lēnāk! Kāds kauns! — Podziņa sašutusi iesaucās. — Būtu kaut vai no pērtiķiem ap- kaunējušies! Ejam projām no šejienes!
— Negribu iet projām! — Raibulītis pikti atrūca.
— Ko tad tu īsti domā — augu dienu pērtiķos lūkoties, vai? Mums vēl jāredz zilonis.
Draugi devās apskatīt ziloni. Pa ceļam viņi ieraudzīja pazemu žogu, aiz kura atradās koka Šķūnis. Pie šķūņa stāvēja pelēks ēzelītis. Viņam
bija garas ausis un lielas, skumjas acis. Viņš stāvēja, galvu nokāris, un šķita par kaut ko domājam. Ieraudzījis ēzeli, Raibulītis sāka ķiķināt un ar elkoni buksnīt Nezinīti.
— Skat, kur tavs ēzelis!
— Vai klusēsi! — Nezinītis iešņācās. — Turi muti! Saproti?
— Nu, ko jūs tur abi atkal šņācat viens uz otru kā divi zostēviņi? — Podziņa iejautājās.
— Mēs nešņācam, — Raibulītis atbildēja. — Es tikai tāpat vien saku, ka šis droši vien ir tas pats ēzelis, par kuru bija rakstīts avīzē.
Aplūkojuši ēzeli, ceļotāji devās tālāk un pēc maza laiciņa jau bija pie ziloņu mītnes. Izrādījās, ka dabūt redzēt ziloni nav nemaz tik viegli, jo sprostam visapkārt stāvēja liels pūlis knēveļu. Podziņa tūliņ sāka lauzties cauri šim pūlim. Raibulītis spraucās viņai līdzi.
Tikko Nezinītis pamanīja, ka palicis viens, viņš uz pēdām griezās atpakaļ un skrēja uz to vietu, kur bija redzējis ēzeli.
Ēzelis, tāpat kā iepriekš, stāvēja aiz žoga. Viņš tikai bija pienācis tuvāk vārtiņiem. Nezinītis pameta skatienu apkārt un, redzēdams, ka tuvumā neviena nav, izvilka no azotes brīnumnūjiņu, pavicināja to un sacīja:
— Gribu, lai ēzelis pārvēršas atkal par knēveli.
Viņš vēl nepaguva izrunāt šos vārdus līdz galam, kad ieraudzīja, ka ēzelis paceļas pakaļkājās, izslienas taisni … un nu jau tas nebija vairs ēzelis, bet visīstākais knauķis. Viņš bija ģērbies strupos, zaļos svārkos ar šaurām jo šaurām, apspīlētām piedurknēm un platās zaļgandzeltenas
krāsas biksēs. Galvu viņam greznoja spilgti zila berete ar oranžkrāsas ripulīšiem un tādu pašu oranžkrāsas pušķīti pakausī. No beretes apakšas spraucās ārā garš cekuls un nokarājās taisni pār pieri, aizsegdams to līdz pašām uzacīm.
Paskatījies uz Nezinīti, knēvelis lietišķi nospļāvās caur zobiem, skaļi nošņaukājās un enerģiski novilka ar dūri gar degunu. Dūre viņam bija pamatīga, bet deguns mazs kā podziņa un viss vienos vasaras raibumos. Tā izrīkojies, knauķis ar kāju atgrūda vārtiņus un iznāca ārpusē. Te viņš uz mirkli apstājās un pagriezās pret Nezinīti. Viņa mazītiņās ačeles draiski iezibsnījās, garā virslūpa uzrāvās līdz pašam degunam, mute atvāzās turpat vai līdz ausīm. Tā uzsmaidījis Nezinītim, bijušais ēzelis sabāza abas rokas bikšu kabatās un slāja pa celiņu projām. Nezinītis ilgi noskatījās tam pakaļ. Viņam šķita, ka smaga nasta novēlusies no pleciem. Sirdsapziņa, kas viņu nemitīgi bija mocījusi, apklusa, un viņš priecīgs joza atpakaļ pie draugiem.
Kamēr Nezinītis bija projām, Podziņa aizspraucās līdz ziloņa mītnei un pamatīgi aplūkoja ziloni. Viņa bija ļoti pārsteigta par šā ērmotā dzīvnieka apmēriem. Taču vislielākais brīnums viņai bija, ka zilonim priekšā ir garš snuķis, ar ko tas gluži kā ar roku var tvert dažādus priekšmetus. Raibulītim bija bail iet tik lielam zvēram tuvumā. Viņš visu laiku grozījās pūlī un raudzījās uz ziloni gar priekšā stāvošo skatītāju mugurām. Tāpēc viņam izdevās redzēt tikai ziloņa galvu ar ausīm, kas karājās tai gar abām pusēm. Nolēmis, ka ar to viņam pilnīgi pietiek, Raibulītis sāka spraukties atpakaļ, ārā no pūļa. Tobrīd atgriezās Nezinītis.
— Nu, vai ziloni redzēji? — viņš noprasīja Raibulītim.
— E, nav nekas sevišķs! — Raibulītis atmeta ar roku. — Visi to vien tikai daudzina: «Zilonis, zilonis!» Bet kas tur ko skatīties? Tik ir kā ausis!
Te no pūļa izspraucās Podziņa:
— Kur tu biji pazudis, Nezinīt? Kāpēc nenāci ziloni skatīties?
— E, ko es tur iešu tās ausis skatīties! Labāk iedzersim vēl gāzēto ūdeni.
— Pareizi! — Raibulītis priecīgi uztvēra. — Man arī tā kā dzert iegribējās.
Taču Podziņa atteicās.
— Ejiet vien, bet es jūs te uz soliņa pagaidīšu, — viņa sacīja un apsēdās uz sola celiņa malā.
Nezinītis un Raibulītis devās atpakaļ pie kioska ar gāzēto ūdeni.
— Zini, Raibulīt, es to ēzeli jau pārvērtu par knēveli! — Nezinītis palielījās.
— Ā . . . — Raibulītis novilka. — Tāpēc es manīju, ka tu nez kur aizskrēji.
Pēc brītiņa viņi atkal piegāja pie žoga, un Raibulītis ieraudzīja ēzeli, kas stāvēja aploka viņā galā pie sētas.
— Tad nu gan esot pārvērtis! — Raibulītis iesmējās. — Ekur pat viņš stāv!
— Kas stāv? — Nezinītis brīnījās.
— Nu tas tavs ēzelis!
— Ak, kad tevi! — Nezinītis sapīcis iesaucās, ieraudzījis ēzeli, kas, it kā nekas nebūtu noticis, blenza viņā un kūtri blisināja acis. — Nevar būt, ka viņš atkal pārvērties par ēzeli! Paklau, bet varbūt tas nemaz nav tas ēzelis? „
— Vai ne? — Raibulītis atskārta. — Varbūt tas ir cits. Jādomā, no šķūņa izlīdis.
— Labi, ka mēs viņu ieraudzījām, — Nezinītis sacīja. — Varbūt taisni šis ir tas ēzelis, kas man vajadzīgs, bet tas,, ko es jau pārvērtu, nemaz nebija tas.
— Kā tad! — Raibulītis uztvēra. — Šis droši vien ir tas, bet tas nav bijis tas, bet varbūt arī, taisni otrādi, tas bija nevis tas, bet šis ir tas …
— Pag, rimsties jel, es jau tā esmu apjucis ar šiem ēzeļiem, — Nezinītis viņu pārtrauca. — Labāk jau pārvērtīšu arī šo.
— Pareizi, — piebalsoja Raibulītis, kuram pārlieku gribējās redzēt, kā ēzelis pārvērtīsies par knēveli.
Nezinītis pavicināja nūjiņu un sacīja:
— Gribu, lai arī šis ēzelis kļūst par knēveli!
Nezinītis un Raibulītis nepaspēja ne aci pamirkšķināt, kad ēzeļa vietā jau stāvēja knēvelis. Tam bija tāds pats strups svārciņš ar šaurām piedurknēm un tāda pati berete ar pušķīti pakausī, tikai svārks bija nevis zaļā, bet spilgtā, sarkanbrūnā krāsā; turpreti m berete nebija vis tumši, bet gaiši zila ar sīkiem, baltiem punktiņiem. Kas attiecas uz biksēm, tad tās bija tikpat indīgi zaļgandzeltenā krāsā. Arī no sejas šis ēzelis atgādināja pirmo: tikpat mazas, melnas ačeles, garš, uz priekšu nokāries cekuls, nesamērīgi gara
virslūpa, mazs, vasaras raibumiem nosēts deguntelis. Atšķirība bija vienīgi tā, ka pirmajam vasaras raibumi bija tikai uz deguna, bet šim — gan uz deguna, gan uz vaigiem deguna tuvumā,
Stulbi pavēries apkārt, knēvelis sarauca lāsumaino degunu un, galvu pakratījis, ne īsti tā kā nošķaudījās, ne īsti nosprauslājās. Neuzmetis Nezinītim un Raibulītim ne aci, viņš piegāja pie sētas, pārkāpa pāri un projām bija.
Ieraudzījis šo brīnišķīgo pārvērtību, Raibulītis kļuva tīri mēms aiz samulsuma un tikai, kad knēvelis jau bija pazudis aiz sētas, ievaicājās:
— Tas?
— Kas — tas? — Nezinītis nesaprata.
— Nu, vai tas bija tas knēvelis, ko tu pārvērti par ēzeli?
— Vilks viņu sazina! — Nezinītis noplātīja rokas. — Esmu jau aizmirsis, kāds tas izskatījās. Lai jau, viens no abiem gan būs īstais. Pag, bet kas tur vēl tāds ir? — viņš pēkšņi iekliedzās.
— Ļautiņi mīļie! Vēl viens ēzelis! — Raibulītis novaidējās, ieraudzījis galvu ar garām ausīm parādāmies vaļējās šķūņa durvīs.
— Ak tavu ķibeli! — Nezinītis iesaucās. — Nāksies vēl vienu pārvērst…
.— Pagaidi! — Raibulītis ieteicās. — Šis, liekas, nav ēzelis, bet zirgs.
— Ko niekus! Zirgs ir daudz lielāks.
— Tiesa gan, -— Raibulītis piekrita. — No vienas puses, tas it kā būtu zirgs, bet no otras puses — ēzelis. Jādomā, vienkārši liels ēzelis, tas ir viss.
— E, nav man laika te ar viņiem piņķēties! —- Nezinītis noteica. — Pārvērtīšu — un beigta balle! Būs viens knēvelis vairāk.
Kamēr viņi runājās, ēzelis iznāca no šķūņa un devās taisni uz viņiem. Nezinītis ar skubu novicināja nūjiņu tam gar purnu.
— Gribu, lai arī šis ēzelis kļūst par knēveli!
To teicis, viņš aizmiedza acis, un, kad atkal tās atvēra, ēzeļa vairs nebija, bet tā vietā stāvēja knēvelis. Tas bija tāds pats kā abi iepriekšējie, tikai mazliet garāks, ar tikpat garu lūpu, bet vasaras raibumi viņam bija ne tikvien uz deguna un ap degunu, bet pa visu seju, un pat dūres viņam bija nosētas ar vasaras raibumiem. Pienācis pie žoga, viņš cieši paraudzījās Nezinītī un stingri noprasīja:
— Kur Spertenis un Pegaziņš?
— Kas par Sperteni un Pe- gaziņu? — Nezinītis nobijās.
— Nu, ēzeļi. Vai tad neredzēji, ka te bija divi ēzeļi?
— Neesmu redzējis, — Nezinītis apmulsis sameloja.
— Ko tu melo? Laikam gribi pa pieri?
— Kā tas ir — pa pieri? — Nezinītis nesaprata.
— Āre, tā!
Knēvelis pastiepa pāri sētai lāsumaino roku un iesita Nezinītim pa pieri tādu knipi, ka tas gandrīz vai no kājām nogāzās.
— Ak tā! — Nezinītis sāka kliegt, no dusmām aizelsdamies. — Ak tu man kausies? Es tev gan! … Es tev! . ..
— Ko tu teici? — knēvelis uzbrēca. — Pag, nu tik es tev sadošu!
Un viņš bez vilcināšanās kāpa pāri žogam. Negaidīdams, lai sadod, Nezinītis deva kājām ziņu. Raibulītis diedza nopakaļ. Kā meteori viņi drāzās garām zvēru krātiņiem, bet viņiem uz pēdām, skaļi tosdams un dauzīdams kājas kā zirgs, aulekšoja jaunradītais knēvelis. Nav zināms, ar ko šī vajāšana būtu beigusies, ja knēvelis pēkšņi neaizķēries ar kāju aiz saknes un nenostiepies garšļaukus ceļa vidū. Pieslējies kājās, viņš ieraudzīja, ka Nezinītis un Raibulītis jau gabalā un viņš vairs nevar tos panākt.
— Es tev gan rādīšu! — viņš kliedza. — Mēs vēl tiksimies! Tu man dancosi!
Padraudējis Nezinītim ar prāvo dūri, viņš sabāza abas rokas plato, zaļ- gandzelteno bikšu kabatās un soļoja projām. Redzēdami, ka briesmas garām, Nezinītis un Raibulītis atgriezās pie Podziņas.
— Kur jūs blandāties? — Podziņa pikti jautāja. — Es jau gribēju iet jūs meklēt.
— Mums te viens traks ēzelis dzinās pakaļ, — Nezinītis sacīja.
— Kāds traks ēzelis?
— Es vēlāk tev izstāstīšu.
— Kas nu vēl nebūs — «vēlāk»! Tūliņ stāsti laukā!
Nezinītim nācās atzīties, ka viņš pārvērtis Burtiņu par ēzeli, un izstāstīt visu, kas noticis.
— Nu redzi, Nezinīt, cik tu esi ļauns! — Podziņa pārmeta, noklausījusies viņa stāstā. — Vai tad brīnumnūjiņa tev dota tālab, lai tu knēveļus pārvērstu par ēzeļiem?
— Es neesmu ļauns, Podziņ! Es visu laiku šā Burtiņa dēļ tā mocījos un Zilbītes dēļ arī. Sirdsapziņa mani neganti krimta, goda vārds! Nedusmojies nu! Viss taču beidzās labi, un tagad Burtiņš jau droši vien ir atgriezies pie Zilbītes.
— Labi vēl, ka mēs izlasījām avīzē, kur meklēt Burtiņu, — Podziņa nosacīja.