Visu pēcpusdienu ceļotāji pavadīja zooloģiskajā dārzā, jo izrādījās, ka tur ir vēl daudz dzīvnieku, ko viņi nebija redzējuši. Tikai pie vakara viņi atgriezās viesnīcā un, paēduši vakariņas, likās gulēt. Šoreiz Nezinīti sirdsapziņa nemocīja un viņš visai ātri aizmiga.
Jāsaka gan, ka viņš nemaz tik ātri neiemigtu, ja kāds viņam būtu pastāstījis, ka starp tiem trim ēzeļiem, ko viņš bija pārvērtis par knēveļiem, Burtiņa nemaz nebija. Avīzē bija iezagusies kļūda — tur nebija vis nodrukāts, ka atrastais ēzelis nogādāts cirkā, bet bija nodrukāts nepareizi, ka tas aizsūtīts uz zooloģisko dārzu; tāpēc, lūk, Burtiņš tā arī palika cirkā, bet to trīs ēzeļu vietā, kas mitinājās zooloģiskajā dārzā, radās trīs knēveļi. Pirmo sauca par Pegaziņu, otru — par Sperteni un trešo — par Kaligulu. Kaut arī zooloģiskajā dārzā Kaligulu uzskatīja par parasto ēzeli, patiesībā viņš nebija vis ēzelis, bet zirgēzelis. Kā zināms, zirgēzelis ir kaut kas vidējs starp zirgu un ēzeli, proti, viņš ir nedaudz mazāks par zirgu un druscītiņ lielāks par ēzeli. Ja no Sperteņa un Pegaziņa iznāca parasta auguma knēveļi, tad no Kaligulas — diezgan paprāvs. Izrādījās, ka viņa auguma garums ir de- viņarpus naga. Nags — tas ir knēveļu zemē tāds garuma mērs. Pārvēršot mūsu mēros, nags līdzinās vienam centimetram ar ceturtdaļu. Ņemot vienu centimetru ar ceturtdaļu deviņarpus reizes, ikviens var aprēķināt Kaligu- las auguma garumu.
Visi trīs — ir Pegaziņš ar Sperteni, ir Kaligula — brīnījās par to pārvērtību, kas ar viņiem bija notikusi. Visdīvaināk viņiem šķita, ka nu viņi staigā uz divām kājām un nevis kā agrāk — uz četrām un ka viņi nez kā uzreiz iemācījušies runāt. Taču it īpaši liels brīnums viņiem bija par to, ka rokām nu vairs nav ēzeļa nagi, bet pirksti. Tas nez kāpēc šķita viņiem pārlieku jocīgi. Vajadzēja tikai kādam no viņiem paskatīties uz savu roku, kaut vai tikai uz pirkstu, ar to pietika, lai viņš sāktu kratīties aiz smiekliem.
Tomēr ne Kaligula, ne Spertenis, ne Pegaziņš nebūtu pratuši izskaidrot, kas te tik smieklīgs. Vispār — no viņiem bija iznākuši knēveļi, kas nemēdza neko pārdomāt, bet uzreiz darīja visu, kas iešāvās prātā. Bet gan jau turpmāk lasītājs pats par to pārliecināsies, jo viņam vēl būs ar tiem jāsastopas.
Otrā rītā pamodušies, Nezinītis, Podziņa un Raibulītis sāka gudrot, kur viņi vēl varētu aiziet un vai nebraukt atkal uz zooloģisko dārzu, taču Podziņa ieteica labāk tāpat vien izstaigāties pa ielām un apskatīt pilsētu, ko viņi, patiesību sakot, līdz šim nebija vēl lāgā redzējuši.
Paēduši brokastis, mūsu ceļotāji nokāpa lejā un, no viesnīcas izgājuši, nonāca uz ielas. Gājēji jau bariem vien plūda pa plato ietvi. Spirgts rīta vējiņš cilāja smaržu dvesmu no ziediem, kas bagātīgi plauka visgarām ietvēm. Saulīte tikko bija pakāpusies virs namu jumtiem un sildīja gājējiem gan plecus, gan muguru, gan vaigus, gan pieri, gan degunu, gan ausis. Tāpēc sejas visiem bija apmierinātas un jautras.
Ietves malā Nezinītis un viņa ceļabiedri ieraudzīja knēveli baltā priekšautā un melnos, spožos gumijas zābakos. Šo knēveli sauca par Cekuliņu. Viņš turēja rokās gumijas šļūteni un laistīja puķes. Ūdens strūkla ar sparu šļācās no šļūtenes; knēvelis veikli virzīja strūklu uz puķēm, uzmanīdamies, lai ne pilīte neuzlīst kādam no garāmgājējiem.
Apstājušies pa gabaliņu, mūsu ceļotāji neviļus sāka ar labpatiku vērot viņa darbu. Šai brīdī tālumā parādījās vēl kāds knēvelis. Tas bija ģērbies strupā, zaļā svārciņā ar šaurām piedurknēm un zaļgandzeltenās biksēs, galvā zilu bereti ar oranžkrāsas pušķīti. Nezinītis uzreiz pazina viņā ēzeli, ko vakar bija pārvērtis par knēveli. Tas tiešām bija Pegaziņš. Visu rītu viņš bija slaistījies pa pilsētu, blenzdams apkārt un nezinādams, ko iesākt. Ieraudzījis laistītāju, arī viņš apstājās un sāka skatīties. Viņam nez kāpēc uzreiz briesmīgi iegribējās pašļakstināt ūdeni no šļūtenes, un viņš sacīja:
— Paklau, iedod man mazdrusciņ paturēt šļūteni! Man arī gribas brītiņu palaistīt puķes.
Cekuliņš laipni pasmaidīja un sniedza Pegaziņam šļūtenes galu.
— Lūdzu!
Pegaziņš priecīgs ņēma rokā metala uzgali un virzīja strūklu uz puķēm.
— Laidiet strūklu mazliet augstāk, lai ūdens līst uz puķēm no augšas, — Cekuliņš pamācīja. — Ja laidīsiet strūklu tieši virsū, tad tas var stādiem kaitēt.
Pegaziņš paklausīgi virzīja strūklu augstāk.
— Tā, tagad ir pareizi, — Cekuliņš atzinīgi noteica. — Es redzu, ka jums ir dotības puķu laistīšanā. Pagaidām pastrādājiet, es uz mirklīti aizskriešu mājās. Ja tas jūs neapgrūtina, protams, — viņš piebilda.
— Nē, nē! Kas tur nu! Neapgrūtinās vis, — Pegaziņš atbildēja.
Cekuliņš aizgāja, un Pegaziņš pilnīgi patstāvīgi turpināja puķu laistīšanu. No ūdens spiediena uzgalis viņa rokās drebēja. Pegaziņam šķita, ka šļūtene ir dzīva, un viņš gaužām lepojās, ka dara tādu svarīgu darbu. Te uzreiz viņš ieraudzīja tepat priekšā
stāvam Nezinīti, Podziņu un Raibulīti, un viņam pēkšņi iešāvās prātā traka doma: «Pag, kas notiks, ja es viņus apliešu ar ūdentiņu!»
Nepaspēja viņš tā nodomāt, kad rokas pašas pavirzīja strūklu uz Nezinīti un aplēja to no galvas līdz kājām.
— Ei! — Nezinītis iekliedzās. — Ko tu laisties?
Pegaziņš izlikās viņa vārdus nedzirdējis un atvirzīja strūklu malā, bet tad atkal it kā netīšām uzbrāza Nezinītim. Nezinītis aiz niknuma gandrīz vai salēcās uz vietas un jau grasījās skriet un pāridarītāju pārmācīt, bet Podziņa satvēra viņu aiz rokas un vedināja:
— Iesim projām! Tā tik vēl trūka, ka tu sāktu kauties!
Visi trīs pagriezās un jau dzīrās iet projām, bet tobrīd Pegaziņš iešļāca strūklu taisni Podziņai pakausī.
— Ai! — Podziņa iespiedzās, juzdama, ka ledainā strūkla gāžas aiz apkakles un ūdens tek pa muguru.
— Ak tu vēl arī Podziņai liesi virsū! — Nezinītis bļāva vai traks aiz dusmām. — Nu gan es tev rādīšu!
Viņš klupa Pegaziņam virsū un gribēja izraut tam šļūtenes galu no rokām, bet Pegaziņš palieca to sāņus, un strūkla sāka šļākties gareniski ietvei, aplejot gājējus. Lūkodams dabūt šļūtenes uzgali savās rokās, Nezinītis pameta līkumu un tuvojās Pegaziņam no sāniem, bet tas pagrieza viņam muguru un raudzīja iespert ar kāju.
— Ak tā, 'tu man vēl te spārdīsies? — Nezinītis norūca.
Beidzot viņš satvēra uzgali un mēģināja Pegaziņam to atņemt, taču Pegaziņš nedeva. Odens šņākdams šļācās ārā no šļūtenes un ar sparu sitās te uz vienu, te uz otru pusi. Glābdamies no saltās strūklas, gājēji metās bēgt. Viņi lasījās barā pa gabaliņu abpus ietves un nekādi nevarēja saprast, kāpēc gan viņiem gāž ūdeni virsū. Daži sauca Nezinītim un Pegaziņam, lai mitējoties dzīt palaidnības. Kliedza arī Podziņa, taču Nezinītis un Pegaziņš nelikās šos kliedzienus dzirdam un turpināja stīviņu, raudami viens otram šļūteni no rokām.
— Vajadzētu atņemt viņiem šļūteni, — kāds ieminējās.
— Pareizi! — barā atbalsoja. — Vajag visiem kopā brukt viņiem virsū un atņemt šļūteni, tad viņi nevarēs laistīties.
Uzreiz atradās arī barvedis. Tas bija knēvelis, vārdā Ķīsītis. Viņš bija ģērbies gaiši brūnā sporta uzvalkā, ar platmali galvā.
— Nu tik, brālīši, man paka-a-aļ! — Ķīsītis uzsauca un metās uz priekšu.
To pamanījis, Pegaziņš virzīja strūklu tieši viņam sejā. Platmale nolidoja Ķīsītim no galvas un ripoja projām.
— Pag, pagaidi! — Ķīsītis iekliedzās un drāzās cepurei pakaļ.
Šai brīdī Nezinītis pamanījās un izrāva šļūteni Pegaziņam no rokām. Pegaziņš tomēr neapjuka. Viņš ieķērās ar rokām uzgalī un rāva tik sparīgi, ka atrāva to no šļūtenes. Nezinītis grasījās belzt viņam pa galvu ar šļūteni, no kuras joprojām šļācās ūdens, bet šai mirklī viņu satvēra aiz rokām knēveļi, kas bija saskrējuši no visām malām.
Redzēdams, ka notikums sāk ņemt tik nelāgu virzienu, Pegaziņš, ilgi nedomādams, nosvieda šļūteni un laida ļekas vaļā.
Vienā mirklī ap Nezinīti salasījās pūlis. Knēveļi aizsprostoja visu ietvi un pat ielas vidu. Automobiļu kustība apstājās, un uz ielas radās sastrēgums. Nez no kurienes atdrāzās milicis un uzkliedza:
— Lūdzu visus izklīst! Jūs traucējat transporta kustību!
— Rau, šis te laistījās ar ūdeni! — sauca Ķīsītis, rādīdams ar pirkstu uz Nezinīti.
— Es nelaistījos! — Nezinītis atkliedza. — Mani pašu aplēja.
— Paskatieties uz viņu! — Ķīsītis sauca. —Viņu esot aplējuši! Ha-ha!
Uz notikuma vietu no visām malām skrēja jauni knēveļi. Pūlis kļuva
aizvien lielāks un lielāks. Automobiļi aizsprostoja visu ielu līdz krustojumam. Nabaga milicis galvu vien saķēra.
— Izklīstiet, lūdzu! — viņš kliedza.
Taču neviens negribēja izklīst. Tie, kas šo notikumu redzēja, negāja projām, jo viņiem gribējās par visu pastāstīt tiem, kuri nebija redzējuši; bet tie, kas nebija redzējuši, negāja projām tāpēc, ka tiem gribējās katrā ziņā paskatīties uz Nezinīti. Milicis apjēdza, ka neviens projām neies, kamēr uz ielas būs Nezinītis, un tāpēc nolēma vest to uz miliciju.
Satvēris Nezinīti pie rokas, milicis veda viņu uz automobili, kas gaidīja aiz stūra šķērsielā. Ieraudzījuši, ka milicis iesēdina Nezinīti mašīnā, Podziņa un Raibulītis skrēja pie tā un sauca:
— Ņemiet mūs arī līdzi! Ņemiet mūs arī!
Taču mašīna jau sāka kustēties un brauca projām. Podziņa un Raibulītis elsdami pūzdami skrēja nopakaļ. Bet kur nu! Vai tad viņi varēja to panākt! Atstatums starp viņiem un mašīnu ātri pieauga. Par laimi, izrādījās, ka milicijas nodaļa nav tālu. Mašīna pagriezās gar stūri un pēc pāris minūtēm apstājās pie nelielas vienstāva mājas ar apaļu, kupolveidīgu jumtu, kas apsudrabots saulītē mirdzēt mirdzēja. Podziņa paguva ievērot, ka milicis un Nezinītis izkāpa no mašīnas un devās uz šo māju.
Miliča pavadībā iegājis pa durvīm, Nezinītis nokļuva gaišā, plašā istabā. Te viņš ieraudzīja vēl vienu milici, kas sēdēja uz apaļa grozāmā krēsla pie vadības pults ar dažādiem slēdžiem, pārslēgiem, svirslēdžiem, mikrofoniem, telefoniem un skaļruņiem. Virs pults četrās rindās bija novietoti piecdesmit divi televīzijas ekrāni, kuros kā lodveida spoguļos at- ainojās piecdesmit divi pilsētas ielu krustojumi ar visiem namiem, mašīnām, gājējiem un visu, kas vien uz ielas var būt. Istabas vidū karājās vēl viens tāds pats lodveida ekrāns, tikai daudz lielāks.
Abi miliči — gan tas, kurš bija atvedis Nezinīti, gan tas, kurš sēdēja pie pults, — bija ģērbušies tāpat kā visi pārējie knēveļi, bet, lai būtu redzams, ka tie ir miliči, kuri visiem jāklausa, viņiem galvā bija spožas vara ķiveres, apmēram tādas kā ugunsdzēsējiem. Tas, kurš sēdēja pie pults, bija maza auguma resnītis. Viņu sauca par Sardzīti. Bet tas, kurš atveda Nezinīti, bija gara auguma un kalsns. To sauca par Svilpīti.
Milicis Sardzītis, redzēdams, ka milicis Svilpītis atvedis Nezinīti, sacīja:
— Ā, laistītājs ieradies! Ko tad jūs tā, draudziņ, bijāt sadomājis uz ielas ar ūdeni laistīties?
— Es nelaistījos, — Nezinītis samulsis nomurmināja.
— Kā — nelaistījāties? — milicis Sardzītis brīnījās. — Mēs taču redzējām. Mums milicijā viss redzams. Lūgšu jūs panākt mazliet tuvāk.
Milicis Svilpītis viegli pastūma Nezinīti no muguras, likdams tuvoties pultij ar lodveidīgajiem ekrāniem.
— Mūsu milicijas nodaļas novērošanai pakļauti tieši piecdesmit divi ielu krustojumi, — sacīja Sardzītis. — Mums tikai jāpaskatās uz šīm piecdesmit divām bumbiņām, un mēs redzam visu, kas katrā ielā notiek. Ja mazajās bumbiņās sīkumi nav labi saskatāmi, mēs varam ieslēgt lielāko.
To teicis, milicis Sardzītis pagrieza slēdzi. Tūliņ spoguļbumbā, kas karājās istabas vidū, no iekšpuses atmirdzēja noslēpumainā, zilganā gaisma un uz tas kļuva redzams ielu krustojums ar ielas vidu sastreguša- jām automašīnām.
— Lūk, redziet: uz Piparkūku un Sausiņu ielas stūra ir sastrēgums. Visa kustība apstājusies! — Sardzītis pārmetoši teica un pamāja ar roku uz bumbu.
Viņš tūliņ noknakšķināja otru slēdzi, un uz ekrāna parādījās cits krustojums.
— Arī uz Cukura un Kotlešu ielas stūra ir sastrēgums, — Sardzītis turpināja. — Tagad nu būs ilgi jāgaida, līdz kustību atjaunos. Bet katrai mašīnai taču ir kaut kur jābrauc. Šo aizkavējumu dēļ tiek traucēta pilsētas normālā dzīve.
Šai brīdī milicis Svilpītis paraudzījās uz vienu no mazajiem lodveida ekrāniem un iesaucās:
— Bet Austrumu ielā pūlis vēl nav izklīdis.
— Tūliņ ieslēgsim Austrumu ielu, — sacīja milicis Sardzītis.
Viņš pagrieza vēl vienu slēdzi, un uz lielās bumbas parādījās Austrumu ielas atveids — taisni tā vieta, kur Nezinītis šļūtenes dēļ bija saplūcies ar Pegaziņu. Piegājis tuvāk ekrānam, Nezinītis ieraudzīja lielu pūli, kas aizprostoja visu ielu. Pašā priekšā stāvēja Ķīsītis un stāstīja visiem, kas te noticis.
— Ir nu gan publika mūsu pilsētā! — Sardzītis saviebās. — Tagad nu drūzmēsies un drūzmēsies. Vajadzēs tev, Svilpīt, vēlreiz aizbraukt turp un palūgt, lai izklīst. Lai iet patērzēt kur citur, nav nekādas vajadzības lasīties pūlī. Tas traucē satiksmi.
— Tūliņ aizbraukšu, — Svilpītis atsaucās.
Viņš ieveda Nezinīti blakus istabā, kur vidū stāvēja galds un daži krēsli, un teica:
— Palūgšu jūs uzgaidīt mani kādu acumirkli. Es drīz būšu atpakaļ.
Milicis Svilpītis aizcirta durvis un aizgāja, bet milicis Sardzītis turpināja novērot visas piecdesmit divas bumbas ar ielu krustojumu atainojumiem. Uzmetis skatienu lielajam ekrānam, viņš ieraudzīja, ka Svilpītim, kas patlaban bija ieradies notikuma vietā, izdodas knēveļus pierunāt izklīst un pamazām pūlis kļūst retāks.
Nodibinājis kārtību, Svilpītis sēdās mašīnā un brauca atpakaļ.
— Ko mēs tagad ar aizturēto darīsim? — viņš, milicijā atgriezies, jautāja.
— Tiešām nezinu … — Sardzītis paraustīja plecus.
— Es arī nezinu, — Svilpītis teica. — Cik gadu jau strādāju milicijā, un ne reizi nav bijis gadījuma, ka gājēji būtu laistījušies ar ūdeni. Domāju, vajadzēs nolasīt viņam īsu pamācību un drīzāk laist uz mājām, citādi — ka vēl neapvainojas … '
— Es arī briesmīgi baidos, ka viņš var apvainoties. Lūdzams, laid viņu vaļā, Svilpīti Ieskaidro viņam kaut kā labi delikāti, ka laistīties ar ūdeni nav atļauts, un pieklājīgi atvainojies, ka esam viņu aizturējuši. Saki, ka tas bija nepieciešami tālab, lai pūlis drīzāk izklīstu un atjaunotos transporta kustība.
— Labi, — Svilpītis piekrita.
— Jā, un pie reizes atved viņu šurp, arī es atvainošos par to, ka pārāk bargi tiku ar viņu runājis.
Šāda miliču saruna var dažam labam likties dīvaina un pat neticama. Ikvienam šķiet skaidrs, ka jebkurš milicis noteikti būtu izdomājis aizturētajam kārtības traucētājam kaut vai pašu niecīgāko sodu un nekādā ziņā jau nu nebūtu viņa priekšā atvainojies. Tomēr jāņem vērā, ka Saules pilsētā viss bija citādi. Kādreiz senos laikos arī Saules pilsētā, tāpat kā citās pilsētās, mēdza gadīties, ka daži knēveļi nelabi uzvedās. Viņi plūcās savā starpā, svaidījās ar akmeņiem un dubļiem, laistījās ar ūdeni, daži pat pievāca svešas lietas un vispār darīja pāri cits citam. Lai cīnītos ar šādiem kārtības traucētājiem, tika radīta milicija, kurai bija tiesības vainīgos sodīt. Ja kāds ķircinājās, rādīja mēli, pārkāpa ielu satiksmes noteikumus, brauca ar automobili tur, kur nebija brīv, laistījās ar ūdeni, spļaudījās vai ērci- nāja suņus, tad miliča uzdevums bija vainīgo iespaidot un nolasīt tam piecas līdz piecdesmit minūtes ilgu notāciju. Jo lielāka bija vaina, jo garāku lasīja notāciju. Par smagākiem pārkāpumiem uzlika bargākus sodus, pie-
mēram, par dunku ar dūri pa krūtīm, muguru, sāniem vai pakausi pienācās viena diennakts aresta; par sitienu sejā vai pa galvu — divas diennaktis aresta; par sviedienu ar akmeni vai belzienu ar nūju pienācās trīs diennaktis. Ja sitiena rezultātā bija radies zilums, puns vai skramba, tad jau piesprieda piecas diennaktis, bet, ja cietušajam tecēja asinis, tad — desmit. Ja kāds paņēma svešu mantu, par to draudēja visbargākais sods — piecpadsmit diennaktis.
Dažs labs var nodomāt, ka piecpadsmit diennaktis aresta ir pārāk niecīgs sods par tādiem pārkāpumiem kā zagšana, taču mazajiem knēveļiem, kam laiks velkas daudz gausāk nekā mums, šis termiņš ir diezgan liels. Katrā ziņā tas ir pilnīgi pietiekams, lai vainīgais sāktu sajust nožēlu.
Jāsaka gan, ka cīņa pret kārtības traucētājiem ar šādām metodēm tomēr nedeva manāmus rezultātus tik ilgi, kamēr knēveļi paši nenāca pie prāta. Tomēr ar laiku viņi kļuva tik gudri, ka nekad vairs nekāvās, neviens vairs otram nesita, nedarīja pāri, neviens neņēma svešu mantu. Ikviens sāka saprast, ka viņam pret citiem jāizturas tā, kā viņš grib, lai citi izturas pret viņu. Kārtības traucētāju palika aizvien mazāk, un miliči pamazām sāka aizmirst, ka viņu rīcībā kādreiz bijuši tādi briesmīgi sodi kā arests. Vārds «arests» bija pilnīgi aizmirsts, un tagad neviens pat nezināja, ko tas nozīmē.
Vienīgie sodi, kas bija saglabājušies no agrākiem laikiem, bija notāci- jas, proti, rājieni, ko milicijas darbinieki lasīja ielu satiksmes noteikumu pārkāpējiem, galvenokārt automobilistiem. īsi sakot, milicijai bija atlicis vairs tikai pienākums regulēt autotransporta kustību, pārvadīt pār ielu knauķus un knīpas, kas paši baidījās iet pāri, parādīt, kā iziet vai izbraukt, kur kuram vajadzēja. Milicijas darbinieki ar šādu kārtību bija visai apmierināti, jo viņiem nu bija daudz mazāk rūpju ar knēveļu audzināšanu, un tas bija ļoti labi, jo ielu kustības regulēšana kļuva dienu no dienas sarežģītāka, tāpēc ka autotransports ārkārtīgi strauji pieauga.