Kamēr milicijas darbinieki Svilpītis un Sardzītis apspriedās, Nezinītis sēdēja tukšajā istabā. Tur nokļuvis, viņš bija stipri vien nobijies. Pirmā doma viņam bija bēgt. Viņš mēģināja atvērt durvis, bet tās bija aizslēg
tas; raudzīja atdarīt logu, taču arī tas nebija atverams. Tad viņš nolēma izdauzīt rūti un sāka pa to bungot ar dūrēm, taču stikls bija tik biezs un stiprs, ka neplīsa.
Galīgi nomocījies, Nezinītis apsēdās uz palodzes. Pa logu varēja redzēt tikai pagalma stūrīti un gludu, pelēku blakus nama sienu. Nezinītis skatījās, skatījās uz šo sienu, un viņam sametās skumji. Ne reizi mūžā viņam nebija nācies sēdēt ieslēgtam. Vienmēr viņš bija varējis darīt, ko gribēja, iet, kurp gribēja, ap viņu vienmēr bija bijuši draugi, ar kuriem varēja parunāties, pasmieties un pajokoties; bet nu viņš bija gluži viens. Viņam nez kāpēc stipri nāca raudas un no acīm sāka birt asaras, taču taisni tobrīd viņš pamanīja pagalmā ienākam Podziņu un Raibulīti. Tie mulsi lūkojās apkārt, tad ieraudzīja logā Nezinīti un sāka viņam nez ko saukt. Nezinītis cik vien spēdams sasprindzināja dzirdi, taču nevarēja sadzirdēt ne vārda, jo rūts bija ļoti bieza un nelaida cauri skaņu. Podziņa māja Nezinītim ar rokām, rādīja ar pirkstiem kaut kādas zīmes, bet Nezinītis par atbildi tikai kratīja galvu, pūlēdamies rādīt, ka nekā nesaprot. Tad Podziņa pacēla no zemes kādu nūjiņu un sāka to vicināt gaisā.
«Ko viņa tur vicina?» Nezinītis neizpratnē pats sev jautāja. «Vai nav muļķe! Pacēlusi no zemes nez kādu nūjiņu un nu vicina.»
Te Nezinītis pēkšņi ieplāja ar plaukstu sev pa pieri un iesaucās:
— Ak es ēzelis! Pavisam biju piemirsis, ka man ir brīnumnūjiņa!
Viņš veicīgi iebāza roku azotē, lai izvilktu brīnumnūjiņu, bet te atvērās durvis un ienāca milicis Svilpītis. Viņš pastiepa roku uz Nezinīša pusi un gribēja kaut ko sacīt. Nezinītis bailēs atlēca pie malas, aši izrāva nūjiņu, pavicināja un iesaucās:
— Gribu, lai milicijas sienas sagrūst un es sveiks tieku brīvībā!
Visapkārt sāka krakšķēt, brakšķēt, dārdēt. Istabas sienas negaidot sabruka, nogruva griesti, putekļu stabs uzvērpās gaisā. No augšas kaut kas sāka birt Nezinītim virsū. Milicim ķieģelis iebelza pa ķiveri tā, ka ausīs iedžinkstējās, un viņš pakrita. Nezinītis, ilgi nedomādams, izlēca pagalmā. Podziņa un Raibulītis satvēra viņu aiz rokām un skriešus rāva uz vārtiem. Milicis Svilpītis ar pūlēm izķepurojās no gruvešiem. Ķivere nolidoja viņam no galvas, bet viņš to pat nepamanīja un drāzās bēgļiem pakaļ.
nu gāja nesteigdamies. Podziņa tūliņ sāka Nezinīti kaunināt.
— Ek tu lielais ceļotājs! — viņa pārmetoši runāja. — Nu kālab gan mēs šurp atbraucām? Kauties un liet ūdeni gājējiem virsū? Izgāja apskatīt pilsētu, bet pats gumijas šļūtenes dēļ saplūcās!
— Nedusmojies, Podziņ! — Nezinītis lūdzās. — Es vairs tā nedarīšu. Tagad mēs apskatīsim pilsētu kā īsti ceļotāji.
Draugi gāja pa ielu, aplūkodami veikalu vitrīnas. Uz stūra viņi ieraudzīja gāzētā ūdens kiosku, tādu pašu, kādu jau bija redzējuši zooloģiskajā dārzā. Pamanījis leti ar krāniņiem un podziņām, Raibulītis sacīja:
— Nekaitētu pēc tāda skrējiena iedzert gāzēto ūdentiņu ar sīrupu.
Draugi piegāja pie kioska, spieda podziņas un dzēra gāzēto ūdeni ar
Viņš skrēja un smagi tusnīja. No belziena ar ķieģeli galva stipri sāpēja un pat reiba. Tāpēc viņš skrēja nevis taisni, bet līku loču. Juzdams galvā stipras sāpes un pat tādu kā dūkoņu, milicis Svilpītis atmeta Nezinītim ar roku un pārtrauca vajāšanu.
Labu brīdi Nezinītis, Podziņa un Raibulītis joza pa ielu, atpakaļ neskatīdamies. Drīz viņi manīja, ka neviens vairs pakaļ nedzenas, un
dažādiem sīrupiem. Raibulītis iztukšoja sešas vai septiņas glāzes, taču negribēja iet projām no kioska, kaut gan arī dzert vairs nejaudāja. Ieraudzījis netālu no kioska soliņu, Nezinītis vedināja:
— Iesim pasēdēsim un atpūtīsimies, un, ja kādam iegribēsies padzerties, varēs atskriet uz kiosku.
Visi apsēdās uz soliņa. Tieši pretim, otrpus ielas, slējās piecstāvu nams. Zem jumta kores visā sienas garumā stiepās gleznojums, kurā bija redzama Sarkangalvīte, kas sastop mežā pelēko vilku. Podziņa tūdaļ sāka stāstīt pasaku par Sarkangalvīti. Tas bija ļoti interesanti, jo nu varēja klausīties pasaku uņ reizē aplūkot gleznu. Tomēr Nezinītis un Raibulītis klausījās ne visai uzmanīgi un vienā laidā skraidīja uz kiosku dzert ūdeni. Podziņu tas, protams, kaitināja, jo tas ir tik nepatīkami, cik vien var būt, ja tu, cilvēks, stāsti pasaku un tevi visu laiku pārtrauc.
Beidzot pasaka bija galā, kaut arī tā visu pārtraukumu dēļ bija ilgusi veselu pusstundu. Nezinītis pietrūkās kājās, lai atkal skrietu uz kiosku, bet pēkšņi sagrīļojās un tvērās ar rokām pie Podziņas un Raibulīša.
— Kas tev ir? — Podziņa satrūkās.
— Galva reibst! — Nezinītis nostenējās un tikko nepakrita.
Podziņa un Raibulītis saņēma viņu zem rokām un apsēdināja atpakaļ
uz soliņa.
— Tu droši vien būsi gāzētā ūdens pārdzēries, — Raibulītis minēja.
— Kā tu jūties? — Podziņa bažīgi jautāja.
— Nupat ir jau mazliet labāk, bet sākumā likās pat, ka māja griežas.
— Kāda māja?
— Lūk, tā, kas pretim.
Podziņa un Raibulītis paraudzījās uz namu un arī sāka tvarstīt viens otra roku. Viņiem šķita, ka nams, kas sākumā stāvēja ar fasādi pret viņiem, tagad pagriezies sāņus. Gleznu vairs varēja redzēt tikai gar stūri, un tajā grūti bija saskatīt pelēko vilku un Sarkangalvīti. Raibulītis galvu vien kratīja aiz pārsteiguma un atkrita uz sola līdzās Nezinītim. Tobrīd pie viņiem pienāca knēvelis — Saules pilsētas iemītnieks un apjautājās:
— Kas jums notika?
— Galva reibst. Mums nez kāpēc liekas, ka nams griežas, — Podziņa atbildēja.
—• Jūs laikam esat iebraucēji? — vaicāja knēvelis, piesēzdamies līdzās uz sola.
— Iebraucēji, — Podziņa apstiprināja. — Kā jūs uzminējāt?
— Uzminēt nav grūti, jo visi vietējie iedzīvotāji zina, ka nams tiešām griežas.
— Kā — griežas? — Nezinītis un Raibulītis vienā mutē iesaucās.
— Visparastākajā veidā. Tiesa, tas negriežas tik ātri, lai to varētu redzēt no pirmā acu uzmetiena, taču, ja ielūkojas vērīgāk, griešanos var manīt.
Ceļotāji pamazām atguvās, atkal paskatījās uz namu un pamanīja, ka tas jau sācis griezt pret viņiem savu pretējo pusi. Glezna ar Sarkangalvīti vairs nemaz nebija redzama.
— Vai, tavu brīnumu! — Raibulītis iesaucās. —Tas ir … tfu! … ko es saku! Nekāda brīnuma tur, protams, nav. Gluži parasta grozīga māja.
— Nevis grozīga, bet grozāma, — knēvelis pārlaboja.
— Bet es tomēr nevaru saprast, kā viņa griežas, — Nezinītis sacīja.
— Man nebūs grūti jums to izskaidrot, jo pēc specialitātes esmu arhitekts un zinu, kā tas notiek, — knēvelis atbildēja.
— Pastāstiet, lūdzu, tas ir ļoti interesanti, — Podziņa lūdza.
— Vai esat kādreiz redzējuši, kā pārvieto lielus daudzstāvu namus? — arhitekts sāka savu stāstu un, saņēmis atbildi, ka ceļotāji to nekad neesot redzējuši, turpināja: — Zem nama pamata ievada sliedes un namu tikpat kā uz riteņiem pārved uz jaunu vietu. Uzcelt grozāmu namu ir vēl vieglāk, jo zem tā jau ceļot ievieto lokveida sliedes. Lai namu grieztu, nepieciešams neliels elektromotors ar daudz mazāku jaudu, nekā vajadzīgs mājas pārvietošanai.
— To es saprotu, — sacīja Nezinītis. — Bet kādēļ vaj-ag, lai māja griežas? Vai tad ir slikti, ka māja mierīgi stāv uz vietas?
— Tas, protams, nav slikti, — arhitekts piekrita. — Taču grozāmai mājai ir savas priekšrocības. Ir zināms, ka parasto namu logi var būt pavērsti pret visām četrām debess pusēm: pret ziemeļiem, dienvidiem, austrumiem un rietumiem. Logos, kas pavērsti pret dienvidiem, saule var spīdēt visu dienu, toties istabās, kuru logi vērsti pret ziemeļiem, saule nekad neielūkojas. Dzīvot tādās istabās ir ļoti skumīgi, jo ikvienam gribas redzēt saulīti. Sis trūkums pilnīgi novērsts grozāmajās mājās. Nams, ko jūs šeit redzat, izdara pilnu apgriezienu stundas laikā, tāpēc ikkatrā logā, lai kurā pusē tas atrastos, saule ielūkojas katru stundu. Tādējādi katrā grozāmajā mājā visi dzīvokļi ir gaiši un omulīgi.
— Es, liekas, jau sāku šo to saprast, — Nezinītis ieminējās. — Interesanti, kas gan izgudrojis tādas grozāmās mājas?
— Pirmo grozāmās mājas projektu izstrādāja arhitekts Grozprātiņš. Tas notika pirms dažiem gadiem. Kopš tā laika daudzi arhitekti pārņēmuši viņa ideju, un mums ir jau diezgan daudz šādu ēku. Ir nami, kas vienreiz apgriežas nevis stundas, bet divu, triju un pat četru stundu laikā. Ja vēlaties, mēs varam paieties pa pilsētu un iepazīties ar pilsētas arhitektūru.
— Tas ir ārkārtīgi interesanti! — Podziņa iesaucās. — Taču vai tas jūs neapgrūtinās?
— Kas tur par grūtumu? — iejaucās Raibulītis. — Nav jau malka jāskalda!
— Tu, Raibulīt, būtu labāk klusējis, ja neproti runāt pieklājīgi, — Podziņa aprāja.
— Raibulītim taisnība, — knēvelis labsirdīgi atbildēja. — Tas tiešām nav tas, kas malku skaldīt, turklāt man ļoti patīkami iepazīties ar zinātkāriem ceļotājiem. Mani sauc par Kubiņu. Arhitekts Kubiņš.
— Bet mani par Nezinīti un, rau, viņu — par Podziņu, — pavēstīja Nezinītis.
— Tā, mēs nu būtu iepazinušies! — Kubiņš attrauca, spiezdams jaunajiem paziņām roku. — Ļoti priecājos! Ļoti priecājos! Un tagad lūdzu visus man sekot.
Kubiņš sāka iet. Nezinītis, Podziņa un Raibulītis steidzās viņam līdzi. Vispirms Kubiņš parādīja ceļotājiem vēl vienu namu, kas bija celts terašu veidā. Viņš stāstīja, ka šādus namus saucot par pakāpjveidīgiem.
Šim pakāpjveidīgajam namam nebija eskalatora, bet bija ierīkoti slīdoši konveijera celiņi, gandrīz kā transportieri, uz kuriem sēdēdami mājas iemītnieki brauca augšā un lejā. Pēc tam mūsu draugi aplūkoja ielu, kas bija apbūvēta apaļām, grozāmām torņveida tipa mājām ar gludām, spi- rāliskām nobrauktuvēm, pa kurām varēja nolaisties ar paklājiņiem. Nākamajā ielā Kubiņš parādīja ceļotājiem divus ļoti skaistus namus. Viens bija sakrauts no akmens puslodēm. Katrā puslodē bija ieapaļi logi un durvis. Jādomā, ka arī visas istabas šai namā bija pusapaļas. Otrais nams šķita veidots no daudzām mučelēm, kas sastatītas cita uz citas. Katra mučele slējās divu stāvu augstumā, un tiklab pirmajā, kā arī otrajā stāvā bija izcirsti logi. Kubiņš paskaidroja, ka abi šie nami domāti tiem knēveļiem, kuriem patīkot dzīvot apaļās istabās.
Pagriezušies ap stūri, ceļotāji nonāca Mūzikas šķērsielā, kur katrs nams atgādināja šādu vai tādu mūzikas instrumentu. Viens nams izskatījās kā pianīno, otrs — kā flīģelis, trešais — kā arfa, ceturtais — kā akordeons, piektais — kā bungas. Tikai pats stūra nams nez kāpēc bija māla poda veidā. Nākamajā ielā ceļotāji ieraudzīja pavisam neparasta tipa māju. Tā nebalstījās uz zemes, bet karājās gaisā, piestiprināta pie milzīgi liela gaisa balona.
— Vai tiešām atrodami tādi knēveļi, kas vēlas dzīvot šādā gaisa mājoklī? — Podziņa brīnījās.
— Ne atkauties nevar! — Kubiņš apliecināja. — Tik daudz gribētāju, ka mēs nolēmām uzcelt vēl vairākas šādas mājas. Iedzīvotājiem patīk diendienā pārvarēt grūtības un briesmas: rāpties pa stiepļu kāpnēm, lēkt lejā ar izpletņiem vai laisties zemē pa trosi.
— Es arī būtu ar mieru padzīvot šādā mājā, — Nezinītis sacīja.
— Bet tagad acumirkli pacietības, un es jūs iepazīstināšu ar seno arhitektūru, — Kubiņš teica. — Tūliņ mēs būsim tā dēvētajā arhitektūras saudzējamā zonā.
Ceļotāji izgāja pa šķērsielu un nonāca kvartālā, kas bija apbūvēts ar namiem, ko greznoja kolonas. Te bija gan taisnas, gan greizas, gan grieztas, gan vītas, gan spirāliskas, gan slīpas, gan plakanas, gan vēderainas, gan bliņ- veidīgas kolonas, pat tādas, kurām nekādi nevar atrast apzīmējumu. Arī namu dzegas bija gan taisnas, gan šķības, gan liektas, gan lauztas, gan līklokumainas. Dažām mājām kolonas nebija vis lejā, kā pienāktos, bet gan augšā, uz jumtiem; citām mājām kolonas bija apakšā, toties pašas mājas atradās augšā, virs kolonām; vēl citām kolonas bija pakārtas pie dzegām un kuļājās virs gājēju galvām. Bija nams, kuram dzega atradās lejā, bet kolonas slējās ar kājām gaisā un turklāt bija sašķiebtas uz sāniem. Bija arī nams, kuram kolonas gan stāvēja taisni, taču pats nams bija greizs, it kā grasītos brukt garāmgājējiem uz galvas. Vēl bija kāds nams, kuram kolonas bija sašķiebušās uz vienu pusi, bet pats nams šķiebās uz otru pusi, tā ka,
acis vien uzmetot, šķita, ka tas viss tūliņ grus kopa un sabirs drupatās.
— Uz tiem greizajiem namiem jūs neskatieties! — Kubiņš aizrādīja. — Savā laikā mums bija uznākusi mode celt namus, kas ne pēc kā neizskatās. Tā nu esam sabūvējuši šo nejēdzību, ka tagad pat skatīties kauns! Te, piemēram, nams, ko it kā diez kāds pārdabisks spēks saplacinājis un sašķiebis uz sāniem. Tajā viss ir greizs: ir logi, ir durvis, ir sienas, ir griesti. Pamēģiniet nodzīvot kādu nedē- ļiņu tādā telpā, un jūs redzēsiet, cik ātri pārveidosies jūsu raksturs. Jūs kļūsiet ļauni, drūmi un īdzīgi. Jums visu laiku liksies, ka jānotiek kaut kam sliktam, nelāgam. Un tas viss tāpēc, ka jūsu istabas sienas pastāvīgi it kā draud sagāzties un nekad jūs nevarat tikt vaļā no sajūtas, it kā tuvotos kāda nenovēršama nelaime. Par laimi, šais greizajās mājās tagad vairs neviens nedzīvo. Kādu laiku gribēja tās pat nojaukt, bet tad nolēma atstāt par pamācību nākamām dienām, lai nevienam vairs neienāktu prātā radīt šādas kroplas celtnes.
— Un vai tas līdzēja? — Nezinītis apvaicājās.
— Līdzēja, — Kubiņš atbildēja. — Taču ne uz ilgu laiku. Daži arhitekti nevarēja uzreiz atbrīvoties no veciem paradumiem. Šad tad kāds no viņiem ņem un uzceļ tādu namu, ka tikai stāvi un rokas vien noplāti. Pēdējā laikā slavenais arhitekts Arbūziņš atradis lielisku veidu, kā celt ļoti glītas ēkas bez visiem šiem māžiem. Turklāt viņš izgudrojis veselu rindu jaunu būvmateriālu, kā, piemēram: vieglo, presēto putu gumiju, no kuras var būvēt saliekamas portatīvas mājas; hidrofobo kartonu, kam nekait ne aukstums, ne karstums, ne lietus, ne vējš; sintētisko plastilīnu skulpturāliem rotājumiem un celtniecībai noderīgo putu plastmasu, kas ūdenī nedeg un ugunī negrimst, tas ir, … tfu! … ugunī nedeg un ūdenī negrimst; ari
daudzkrāsainu, spīdošu putu fenozirnolu, ko ražo no parastajām zirņu pākstīm un kas ir ļoti izturīgs, gandrīz pilnīgi bez svara un tai pašā laikā tvirts kā tērauds. Tūliņ es jums parādīšu arhitekta Arbūziņa celtos namus, kur būvmateriālam lietota putu plastmasa un putu fenozirnols. Tas nav tālu no šejienes, Jaunrades ielā.
Kubiņš atkal soļoja visiem pa priekšu. Jums jāzina, ka Saules pilsētā uz katra stūra varēja sastapt automātiskos gāzētā ūdens kioskus. Nezinītis un Raibulītis uzskatīja par savu pienākumu apstāties pie katra kioska un izdzert pa glāzei ūdens. Tas viņus izklaidēja, un tā viņiem nebija tik garlaicīgi iepazīties ar arhitektūru. Pēkšņi Kubiņš apstājās, pameta acis pulkstenī un, ieplājis ar delnu sev pa pieri, iesaucās:
— Ļautiņi mīļie! Pavisam no prāta bija izkritis! Man taču jāsteidzas uz arhitektūras komitejas sēdi. Tiks apspriests jautājums par grozāmo māju celtniecību. Vai negribat braukt man līdzi? Un pēc tam es turpināšu savu stāstījumu par arhitektūru un mēs kopīgi apskatīsim Arbūziņa namus.
— Esmu af mieru, — Nezinītis atbildēja. — Man vēl ne reizi nav izdevies nokļūt uz arhitektūras komitejas sēdi.
— Arī es ar prieku braukšu līdzi, — Podziņa piekrita.
— Nu, es arī ar prieku, — uztvēra Raibulītis. — Tikai, protams, ja tas jūs neapgrūtina, — viņš piebilda.
— It nemaz neapgrūtina, — Kubiņš smaidīdams atteica. — Nav jau malka jāskalda!