Nezinītis sen bija ievērojis, ka Saules pilsētā gandrīz vai uz katra stūra ir nelieli, balti krāsoti koka stabiņi ar platām, melnām svītrām, kādēļ tos varēja saredzēt jau pa lielu gabalu.
Nonācis ar saviem ceļa biedriem pie tāda svītraina stabiņa, Kubiņš apstājās un piespieda podziņu stabiņa galā.
— Kas tā par podziņu? — Nezinītis jautāja.
— Ar ko izsaukt taksometru, — Kubiņš paskaidroja. — Ja jums kādreiz ievajagas taksometra, pieejiet pie stabiņa un piespiediet podziņu! Pēc acumirkļa mašīna būs klāt
Tiešām, nepagāja ne minūte, kad ielas galā parādījās automobilis. Tas bija ar tādām pašām spilgti baltām un melnām svītrām kā stabiņš. Strauji piebraucis, automobilis apstājās ietves malā, un tā durtiņas atvērās.
— Kur tad šoferis? — neizpratnē jautāja Nezinītis, pamanījis, ka šofera pie stūres nav.
— Šoferis nav arī vajadzīgs, — Kubiņš atbildēja. — Tā ir automātiska, ar podziņām darbināma mašīna. Šofera vietā šeit, kā redzat, ir podziņas ar dažādu ielu un pieturu nosaukumiem. Jūs piespiežat vajadzīgo podziņu, un mašīna pati ved jūs, kurp vēlaties.
Visi sakāpa mašīnā. Kubiņš sacīja:
— Lūk, es piespiežu podziņu, pie kuras uzrakstīts «Arhitektūras iela» un …
Viņš piespieda vienu no podziņām uz armatūras dēļa, un … mašīna sāka kustēties.
— Pagaidiet, ko jūs darāt? — Raibulītis iekliedzās, tverdams Kubiņu aiz rokas. — Un ja nu mašīna piepeši kādu sabrauc!
— Mašīna nevar nevienu sabraukt, jo tai ir ultraskaņas lokācijas ierīce, ar kuras palīdzību tiek novērsta jebkura sabraukšanas vai sadursmes iespēja, — Kubiņš skaidroja. — Pievērsiet uzmanību diviem lieliem ruporiem, kas pierīkoti priekšā. Viens rupors visu laiku raida uz priekšu ultraskaņas signālus. Tiklīdz priekšā parādās kāds šķērslis, ultraskaņas signāli sāk atspoguļoties, tas ir, it kā atlēkt no tā atpakaļ, un nokļūst otrā ruporā. Šeit ultraskaņas enerģija pārvēršas elektriskajā enerģijā. Bet elektriskā enerģija iedarbina bremzi vai pagrieziena mehānismu. Ja šķērslis nav liels, mašīna apbrauc tam apkārt, jo tiek iedarbināts pagrieziena mehānisms; ja liels — apstājas, jo tiek iedarbināta bremze. Tādi paši rupori ir arī mašīnas aizmugurē un sānos, lai ultraskaņu signālus varētu raidīt uz visām pusēm …
— Bet kādi šie ultraskaņu signāli ir? — Nezinītis pētīja.
— Tie … kā lai jums pasaka … tās ir ļoti smalkas skaņas, ko mēs neviens nevaram sadzirdēt, taču tām tāpat piemīt enerģija kā skaņām, ko mēs dzirdam.
Šai brīdī mašīna bija nonākusi krustceļos un apstājas pie gaismas signālu aparāta.
— Mašīnai ir arī optiskā ierīce, kas iedarbina bremzi, ja signālaparātā ir sarkana gaisma, — Kubiņš sacīja.
Automobilis tiešām stāvēja pie signālaparāta tik ilgi, līdz iedegās zaļa gaisma.
— Nu, kas tur, nekā sevišķa nav, — noteica Raibulītis. — Brīnums tikai, kā mašīna var zināt, uz kurieni jābrauc.
— Mašīna, bez šaubām, nekā nevar zināt, — Kubiņš atbildēja. — Bet tā tomēr aizvedīs jūs, kurp vajadzīgs, kad būsiet piespieduši podziņu, jo mehānismā ir tā saucamais elektronu iegaumes aparāts. Par iegaumes aparātu to sauc tāpēc, ka mašīna it kā iegaumē maršrutus, pa kuriem brauc. Katrs jauns automobilis, kas apgādāts ar šo ierīci, pirmajā laikā brauc šofera vadībā un it kā iziet apmācības kursu. Sākot šādus mācību braucienus, šoferis parasti nospiež podziņu ar kādas ielas nosaukumu un tad vada mašīnu uz šo ielu, pēc tam nospiež podziņu ar citas ielas nosaukumu un vada mašīnu uz to. Automobiļa stūres iekārta saistīta ar elektronu iegaumes aparātu, tāpēc, kad nākamo reizi piespiež podziņu, elektronu aparāts pats vada automobili pa pieprasīto maršrutu un mašīna var braukt pavisam bez šofera.
— Nu, ja tā, tad tiešām nekādu brīnumu tur nav, — Raibulītis teica.
— Lūk, ja nekāda aparāta nebūtu, bet mašīna pati vestu mūs, kurp vajadzīgs, — tad nu gan būtu brīnums.
— Interesanti, kā ierīkots šis elektronu aparāts? — Nezinītis jautāja.
— Vai tas ir ar elektriskajām spuldzītēm vai kā citādi?
— Tas nav ar spuldzītēm, bet ar pusvadītājiem, — Kubiņš sacīja.
— Taču sīkāk es nevaru paskaidrot, jo pats lāgā nezinu.
— Bet kāpēc tad mašīnai ir stūre, ja tā pati ved, kurp vajag? — Raibulītis klaušināja.
— Tādam gadījumam, ja jums ievajadzētos braukt kaut kur tālu. Braucieniem ārpus pilsētas mašīnu ar podziņu iedarbināt nevar, jo tādiem braucieniem būtu vajadzīgs pārāk sarežģīts iegaumes aparāts. Taču jūs varat sēsties pie stūres un vadīt mašīnu pats. Tiklīdz jūs saņemat stūri rokās, iegaumes aparāts automātiski izslēdzas un mašīna sāk darboties kā parastais automobilis.
Drīz mašīna pagriezās ap stūri un apstājās iepretim skaistam četrstāvu namam. Šim namam viss bija dažāda veida: dažādas sienas, dažādi bal-
koni, dažādas kolonas, dažādas durvis, arī logi dažādi: gan apaļi, gan pus- apaļi, gan trīsstūraini, gan četrstūraini, gan iegareni, gan kvadrātveidīgi, gan rombveidīgi, gan ovāli. Vajadzēja tikai apiet namam apkārt, un uzreiz varēja tikt skaidrībā, kādi vispār mēdz būt logi, durvis, balkoni, kolonas un pārējās arhitektūras detaļas. Uz nama jumta bija liels daudzums tornīšu un ķieģeļu iapenīšu ar smailēm un bez smailēm. Tie kļāvās cits pie cita kā celmenes ap vecu stumbeni. Likās, ka uz nama jumta piemetusies vesela torņu pilsētiņa. Ja kāds cēla jaunu māju un gribēja to izgreznot ar tornīti, vajadzēja tikai atnākt šurp un izvēlēties torņa tipu, kas viņam vislabāk patika.
Plašais asfaltētais laukums nama priekšā bija pilns ar dažādu sistēmu automobiļiem un motocikliem, un pie pašas ieejas bija saslieta vesela kaudze velosipēdu.
— Visi, redzams, jau sapulcējušies, un mēs esam mazliet nosebojuši. Bet tas nekas, — Kubiņš sacīja.
Ceļotāji izkāpa no mašīnas un Kubiņa vadībā devās namā. Uzkāpuši pa platajām kāpnēm un iegājuši pa durvīm, viņi nonāca lielā, gaišā zālē, kas bija pilna ar knēveļiem, kuri sēdēja krēslos gluži kā teātrī. Priekšā pie galda sēdēja priekšsēdētājs, pa labi no viņa bija katedra, kurā stāvēja knēvelis melnā uzvalkā un lasīja referātu. Viņam priekšā uz katedras augstā
kaudzē bija sakrauts vesels lēvenis rullīšos satītu rasējumu, kurus viņš atritināja un rādīja klausītājiem. Viņš visu laiku aizmirsa, par ko runā, un vienā laidā raudzījās burtnīciņā, kur viņam viss bija pierakstīts. Turklāt viņš vāji redzēja, un viņam vajadzēja likt uz deguna acenes, ko tas ikreiz atkal nez kur nobāza, tā ka pēc tam ilgi taustījās pa kabatām un nekādi nevarēja salūkot.
— Tas ir Grozprātiņš, — Kubiņš pačukstēja ceļa biedriem. — Viņš jau sācis referātu, taču nav nekāda nelaime. Jāklausās uzmanīgi, un mēs visu sapratīsim.
Sameklējis trīs brīvas vietas kādā no pēdējām rindām, Kubiņš tur apsēdināja Nezinīti, Raibulīti un Podziņu, bet pats apsēdās brīvā vietā kādā citā rindā.
Nezinitis un Podziņa sāka cītīgi klausīties, taču nekā nevarēja saprast, jo Grozprātiņš runāja pārāk zinātniskā valodā. Arī Raibulītis centās kaut vai ko saprast un tik briesmīgi piepūlēja smadzenes, ka pēc maza brītiņa galva viņam nosvērās sāņus un viņš aizmiga. Podziņa ņēmās viņu buksnīt; viņš pamodās, bet nebija ko redzēt, kad galva viņam atkal nosvērās uz otru pusi un viņš no jauna aizsnaudās. Nezinītis no visa spēka valbīja acis un juta, ka arī viņam nepārvarami mācas virsū miegs.
Par laimi, Grozprātiņš referātu drīz beidza un priekšsēdētājs sacīja:
— Tagad nu apspriedīsim, vai būvēt grozāmās mājas vai ne.
Tūliņ pie galda pienāca knēvelis zilā uzvalkā ar baltām svītrām un ar tādu pašu svītrotu kaklasaiti. Viņš sacīja:
— Grozprātiņš nolasīja ļoti labu referātu. Kā pieredze rāda, grozāmās mājas būvēt var, neviens to neapstrīd. Taču cits jautājums ir — vai mums vajag tās būvēt. Galvenā nelaime ir
tā, ka knēveļi, kas dzīvo grozāmās mājās, zaudē pareizo priekšstatu par apkārtējo īstenību. Es zinu, ko runāju, jo pats dzīvoju grozāmā mājā. Paklausieties, kas iznāk: pa dienu saule reižu desmit, divpadsmit iespīd mana dzīvokļa logos un tikpat daudz reižu pazūd. Tiklīdz saule parādās, man liekas, ka iestājies rīts, bet, tiklīdz saule pazūd, man šķiet, ka pienācis vakars un laiks likties gulēt. Ap pusdienlaiku es vairs nezinu, vai šodien ir šodiena vai varbūt vakardiena, vai varbūt jau rītdiena, bet pie vakara man liekas, ka pagājusi nevis viena diena, bet vismaz divpadsmit. Es jau sāku domāt, ka diennaktī ir nevis divdesmit četras stundas, kā bija agrāk, bet pavisam tikai viena stunda, tāpēc es pastāvīgi steidzos un nekā nepagūstu izdarīt. Man šķiet, ka saule vairs nevirzās pa debess jumu lēnām, bet lido ātri kā muša.
Visi iesmējās. Pie galda pienāca knīpa baltā kleitiņā un sacīja:
— Tas viss vēl nav tik briesmīgi, jo jūs dzīvojat mājā, kas griežas no labās puses uz kreiso; tāpēc, kad jūs skatāties pa logu, jums šķiet, ka saule pie debesīm virzās no kreisās puses uz labo, tas ir, no austrumiem uz rietumiem, kā tam arī jābūt. Bet man ir draudzene, kurai liekas, ka saule iet ačgārni, tāpēc ka viņas māja griežas nevis tā kā jūsējā, bet uz pretējo pusi. Viņa, tas ir, šī mana draudzene, vairs nezina, kas mēdz būt papriekšu — rīts vai vakars, neapjēdz tā īsti, kurā pusē ir rietumi un kurā austrumi. Viņai galvā viss sajucis, un pēdējā laikā viņa vairs pat neizšķir, kura viņai labā roka un kura kreisā.
Visi atkal sāka smieties, bet šai brīdī galdam tuvojās vēl viens arhitekts. Tas bija sīciņš, kalsns, viņa galva atgādināja gurķi; viņš bēra vārdus kā zirņus. Burta «v» vietā viņam iznāca «f», un «p» vietā — arī «f».
— Tas fiss ir aflamības! — viņš sacīja. — Saule naf muša, fa debesīm lidot tā nefar. Zinātne ir noskaidrojusi, ka saule stāf uz fietas, bet zeme griežas. Mēs fisi griežamies kofā ar zemi, tāfēc mums ari liekas, it kā saule firzās fa debesīm. Bet, ja mums tā tikai liekas, fai tad naf fienalga, kā tā firzās — ātri fai lēni, no labās fuses uz kreiso fai no kreisās uz labo, fai no fakariem uz rītiem fai no rītiem uz fakariem?
Te pie galda piesteidzās jauns orators un sāka kliegt:
— Kā tad tā — vienalga? Vajag, lai visiem liktos tā, kā ir, nevis tā, kā nepavisam nav! Tā tikai vēl trūka, lai mēs vairs neizšķirtu, kur labā puse, kur kreisā! Un kas būs, ja visi sāks staigāt atmuguriski?
— Nu, līdz tam vēl tālu! — kāds iesaucās.
Iedegās strīds. Nezinītim bija interesanti uzzināt, pie kāda secinājuma arhitekti nonāks. Viņam pat miegs pārgāja. Bet Raibulītis bija tik cieši aizmidzis, ka Podziņa nejaudāja viņu uzmodināt. Tad viņa nolēma atstāt to mierā, un sākumā viss bija labi, bet tad viņš sāka slīdēt zemē no krēsla, un Podziņai vajadzēja viņu stingri turēt aiz apkakles, lai nenogāžas uz grīdas. Tālāk kļuva vēl ļaunāk, jo Raibulītis sāka skali krākt un, lai cik Nezinītis viņu izbuksnījās, nekādi negribēja rimties. Beidzās ar to, ka Nezinītis un Podziņa satvēra viņu zem rokām un vilka uz izeju. Raibulītis ejot šā tā cilāja kājas, bet galva viņam šūpojās no vienas puses uz otru kā rudzu vārpa vētras laikā.
— Skat, cik slābans kļuvis! — Nezinītis teica. — Nu nekas, tūliņ mēs viņu izvilksim ārā. Varbūt svaigā gaisā miegs pāries.