Izgājuši uz ielas, Nezinītis un Podziņa vilka Raibulīti uz dārziņu blakus mājai. Dārziņa vidū čaloja strūklaka, un tai visapkārt bija sarindoti galdi un krēsli. Tie droši vien te bija nolikti tālab, lai arhitekti sēžu starpbrīžos varētu pasēdēt un paelpot svaigu gaisu.
Aizstiepuši Raibulīti pie strūklakas, Nezinītis un Podziņa ņēmās slacīt viņam sejā ūdeni. Raibulītis uzreiz atmodās un teica:
— Kas tad nu? Kādēļ jāmazgājas? Vai ēdīsim pusdienas?
— Pareizi gan! Nomazgājies, un ēdīsim pusdienas, — Nezinītis atbildēja, vilkdams no azotes brīnumnūjiņu.
Visi trīs pie strūklakas nomazgājās un apsēdās pie galda, kur pēc brīnumnūjiņas mājiena parādījās burvju galdauts ar dažādiem gardumiem.
Ieturējuši pusdienas, ceļotāji gribēja atgriezties arhitektūras komitejas sēdē, taču tobrīd uz ielas atskanēja muziķa. Nezinītis, Podziņa un Raibulītis izskrēja no dārziņa un ieraudzīja divus knēveļus, kas soļoja pa ielu un spēlēja uz kaut kādiem neparastiem mūzikas instrumentiem. Vienam siksniņā pār plecu karājās tāda kā mu- čele, kam abi gali bija sētin nosēti baltām podziņām. Knēvelis ar pirkstiem spaidīja podziņas, un no mučeles nāca skaņas, uz mata tādas kā no harmonikas vai akordeona. Otrs spēlmanis turēja rokās nelielu taurīti ar mēlītēm. Viņš spaidīja ar pirkstiem mēlītes, un taurīte it kā pati no sevis svilpoja. Skaņas bija dzidras un liegas kā stabulei un melodija tik jautra, ka gribējās klausīties un klausīties bez gala.
Visi trīs — ir Nezinītis, ir Podziņa, ir Raibulītis, — neteikuši cits citam ne vārda, sekoja spēlmaņiem pa pēdām. Bet tie soļoja pa ielu un visu laiku spēlēja. Kad viena melodija beidzās, viņi tūdaļ uzsāka jaunu. Garāmgājēji laipni nolūkojās viņos un pabrīvoja viņiem ceļu. Varēja redzēt, ka Saules pilsētā ar prieku klausās labu muziķu.
Pēc brīža spēlmaņi apstājās, un tas ar mučeli teica:
— Pag, brāļuk, nav vairs spiediena. Jāiesūknē gaiss.
Viņš izvilka no kabatas velosipēda sūkni un, pievienojis mučelei, ņēmās sūknēt tajā gaisu. Nezinītim pārlieku gribējās izdibināt, kas tas par instrumentu, un viņš pajautāja:
— Sakiet, lūdzu, — kas tā tāda par muciņu, uz kuras jūs spēlējat?
— Tā nav muciņa, bet pneimatiskās harmonikas, — spēlmanis atteica.
— Un kādēļ jūs tajās sūknējat gaisu? — Nezinītis pētīja.
— Kā-tad bez gaisa? — spēlmanis brīnījās. — Bez gaisa tās neskan.
Viņš tūdaļ atcēla mučelei galu un parādīja tajā caurumiņus ar plānām metala plāksnītēm.
— Rau, skatieties: gaiss, spiezdamies pa šiem caurumiņiem, tricina metala plāksnītes, un tās skan. Parastajās harmonikās, lai gaiss spiestos cauri, nemitīgi jāvelk plēšas. Spēlējot ar pneimatiskajām harmonikām, plēšas nav jāvelk, jo gaisu jau iepriekš iesūknē īpašā tvertnē. Rau, te ir tvertne, aplūkojiet!
— Bet šī ir pneimatiskā flauta, kas arī darbojas ar saspiestu gaisu, — sacīja otrs spēlmanis, rādīdams ceļotājiem savu flautu. — Spēlējot parasto flautu, spēlmanim visu laiku tajā jāpūš, līdz no pūšanas galva sāk sāpēt. Bet pneimatisko flautu es varu spēlēt kaut cauru dienu, galva nesāpēs. Agrāk pie mums visi spēlēja parastās flautas, bet tagad tās vairs nelieto.
Spēlmaņi atkal atsāka melodiju un devās tālāk. Arī Nezinītis un viņa ceļa biedri soļoja līdzi pa ielu. Viņi klausījās muziķu un vēroja knēveļu ielas dzīvi. Bija pats pusdienu laiks, tāpēc daudzi knauķi un knīpas sēdēja pie galdiem un pusdienoja zem klajas debess. Daudzi paēduši negāja vis projām, bet turpat sāka spēlēt šahu, dambreti un citas galda spēles. Citi lasīja avīzes un žurnālus vai arī aplūkoja bilžu grāmatas.
Jāsaka, raksturs Saules pilsētas iedzīvotājiem bija visai sabiedrisks. Ja kādam gadījās grāmatā jocīga vieta, tad, izsmējies pats, viņš tūdaļ nāca pie pārējiem knēveļiem un lasīja šo vietu priekšā, lai visi dabūtu pasmieties. Ja kāds, atradis žurnālā jocīgu ilustrāciju, sāka smieties, tad pārējie bez kādas kautrēšanās gāja klāt aplūkot šo ilustrāciju un smējās līdzi. . . Tuvojās vakars. Saulīte vairs tik stipri nesildīja, un uz ielas palika aizvien mazāk knauķu un knīpu. Aizvien biežāk gadījās sastapt spēlmaņus. Knauķi spēlēja galvenokārt pneimatiskās harmonikas, flautas un taures, bet knīpas — stīgu tamburīnu. Stīgu tambu- rīns — tas ir apaļš instruments, kas atgādina sietu. Vienā pusē tam ir tamburīns, otrā —
uzvilktas stīgas kā arfai. Turklāt sānos vēl ir zvaniņi, kas var šķindēt dažādās balsīs.
Tagad muziķa skanēja malu malās, un tas bija gaužām ērti, jo nu varēja stāvēt uz vietas un klausīties pēc sirds patikšanas.
Apstājušies pie nama ar lielu, pusapaļu, sienā iebūvētu arku, kas bija aizklāta ar skaistu priekškaru, Nezinītis un viņa ceļa biedri ieraudzīja, ka vairāki knauķi sāk nest ārā no telpām krēslus un likt tos uz ielas rindā iepretim priekškaram.
— Ko te darīs ar krēsliem? Kas te būs? — Nezinītis taujāja.
— Estrādes teātris, — viens no knauķiem atbildēja. — Sēdies, lūk, še, uz krēsla, tad redzēsi.
— Vai apsēdīsimies? — Nezinītis vaicāja Podziņai un Raibulītim.
— Apsēdīsimies, — tie bija ar mieru.
Visi trīs apsēdās pirmajā rindā pie paša priekš- Kara. Krēslu rindas pamazām pildījās ar skatītājiem. Ārā strauji satumsa. Noskanēja zvans. Arkas malās iedegās spožas laternas, un šaipus apgaismotā priekškara iznāca knēvelis jaunā, rūpīgi izgludinātā melnā uzvalkā, ar baltu tauriņveida kaklasaiti. Šādas kaklasaites ļoti iecienījuši skatuves mākslinieki, jo tās viņus it kā atšķir no parastiem, vienkāršiem knēveļiem. Viņa melnie mati bija gludi nosukāti un zalgot zalgoja uz viņu vērsto spuldžu gaismā.
— Sveicināti! — sauca šis melnīgsnējais knēvelis. — Sākam estrādes izrādi! Atļaujiet stādīties priekšā. Esmu konferansjē. Mani sauc par Tītiņu. Es jums paziņošu, kādi mākslinieki uzstāsies. Tūliņ jūs dzirdēsiet slaveno artistu-transformatoru Pankūciņu.
//
Nezinītis un Raibulītis vai iespurdzās, izdzirduši šo jocīgo vārdu. Priekškars atvērās, un no kulisēm uz skatuves iznāca mākslinieks baltā uzvalkā, ar flautu rokās. Viņš bija resns, apvēlies, seja viņam bija sārta un apaļa kā pankūka.
— Paskat, īsta pankūciņa! — Raibulītis iečukstēja Nezinītim ausī. Viņi abi sāka kratīties aiz smiekliem. Mākslinieks paklanījās publikai
un sāka pūst flautu. Nezinītis un Raibulītis vairs nesmējās. Viņiem ļoti patika, kā Pankūciņš spēlēja, un radās pret to cienība.
Beidzis spēlēt, Pankūciņš nogāja no skatuves, taču viņš vēl nebija paguvis īsti nozust, kad no kulisēm iznāca cits mākslinieks — tumši zilā uzvalkā, ar spožu vara tauri rokās.
— Kāpēc Pankūciņš tik drīz aizgāja? — Nezinītis jautāja.
— Tāds kā joks! — Podziņa iesmējās. — Šis pats taču ir Pankūciņš,
— Ei nu! — Nezinītis gaiņājās ar rokām. — Pankūciņš taču bija baltā uzvalkā.
— Bet tagad viņš ir pārģērbies zilā, — Podziņa atbildēja.
— Blēņas! Viņš taču nevarēja tik ātri pārģērbties, — Nezinītis strīdējās pretī.
Kamēr viņi strīdējās, mākslinieks nospēlēja savu gabalu un nozuda aiz kulisēm, taču tai pašā acumirklī ieradās atpakaļ, ģērbies zaļā uzvalkā, ar harmonikām rokās.
— Un kas tas tāds? — Nezinītis pabrīnījās. — Arī, varbūt teiksi, Pankūciņš?
— Protams, Pankūciņš, —Podziņa apstiprināja. — Saproti, tas ir tāds mākslinieks, kas prot ļoti ātri pārģērbties. Dzirdēji, kā Tītiņš teica: «ar- tists-transformators»? Kas tas, pēc tavām domām, ir — transformators?
— Transformators? Nezinu. Es tikai zinu, ka pārģērbties tik ātri nevar. Ja viņam tikai svārkus vajadzētu pārmainīt, tad nu vēl, bet jāpārvelk taču arī bikses.
— Tu neskaties uz biksēm! Palūkojies viņam sejā, un redzēsi, ka tas ir tas pats Pankūciņš.
Nezinītis palūkojās vērīgāk un ieraudzīja, ka māksliniekam ar zaļo uzvalku ir taisni tikpat apaļa un sārta seja kā Pankūciņam.
— Tiešām gan Pankūciņš! — Nezinītis iesaucās. — Paskaties, Raibulīt, tas ir Pankūciņš!
— Kas par Pankūciņu? — Raibulītis brīnījās. Nezinītis ņēmās ieskaidrot Raibulītim, ka tas esot
viens un tas pats mākslinieks. Raibulītis sākumā nesa- ' prata, kā tas ir, bet tad apjēdza un sāka skali smieties. Bet Pankūciņš pa tam parādījās drīz šādā, drīz tādā
izskatā un spēlēja uz dažādiem mūzikas instrumentiem. Tagad viņam mainījās ne vien apģērbs, bet pat seja. Sākumā viņš bija parādījies bez ūsām, tad pielipinājis garas ūsas, tad melnu bārdu, uzmaucis galvā parūku ar rudiem, sprogainiem matiem. Pēc tam bārda bija nozudusi, radies liels plikums galvvidū, bet deguns kļuvis garš un sarkans un jocīgi šķiebās uz vienu pusi. Nezinītis tik skaļi smējās, skatīdamies visās šajās pārvērtībās, ka pat nepamanīja, ka artista- transformatora priekšnesumi beidzās un Tītiņš pieteica nākamā numura izpildītāju dziedātāju Zvaigznīti.
Un, lūk, uz skatuves iznāca dziedātāja Zvaigznīte. Viņa bija garā, baltā tērpā līdz pašai zemei, ar baltu, pūkainu apkakli un garām, puscaur- spīdīgām piedurknēm.
Ieraudzījis dziedātāju, Nezinītis pilnā balsī iesmējās.
— Un piedurknes! Paskaties, kas par piedurknēm! — viņš čukstēja Raibulītim. — Iedomājies tikai, kādā kleitā uzcirties!
— Kas uzcirties kleitā? —- Raibulītis nesaprata.
— Nu, Pankūciņš.
— Vai tad tas ir Pankūciņš?
— Kas gan cits? Protams, Pankūciņš.
— Un es domāju, ka dziedātāja Zvaigznīte.
'— Kas tā nu par Zvaigznīti? Tas taču ir transformators!
— Ā … — Raibulītis novilka un laida smējienu vaļā. — Un es skatos, no kurienes te uzreiz radusies dziedātāja! Bet tas, izrādās, ir Pankūciņš. Tas tik ir numurs! /
Šai brīdī sāka spēlēt orķestris un dziedātāja uzņēma dziesmu. Nezinītis un Raibulītis smējās, vēderus turēdami. Viņi nekādi nebija gaidījuši, ka Pankūciņam būs tik smalka balss. Visapkārt visi dusmojās un lūdza viņus netrokšņot, bet Nezinītis, tīri vai aizrīdamies no smiekliem, teica Raibulītim:
— Tad ta jokupēteri! Iedomājušies, ka tā patiešām ir dziedātāja!
Kad dziesma bija galā, visi skaļi sita plaukstas, bet Nezinītis bļāva pilnā kaklā:
— Bravo, Pankūciņ!
— Rimsties nu reiz niekus malt! — Podziņa viņu apsauca. — Vai tad tu neredzi, ka tas nav Pankūciņš?
— Kas tad tas ir? — Nezinītis brīnījās.
— Tā ir dziedātāja Zvaigznīte. Vai tad ne- W dzirdēji,-ko Tītiņš teica? Jtii^Ē^Lj^^ģ^^M
— Tfū! — Nezinītis īgni nospļāvās. — Tāpēc Jr^^gj*oL jau es skatos, ka seja viņai nemaz nav kā Panku-
ciņam … Paklau, Raibulīt, tas nav Pankūciņš.
— Kā — nav Pankūciņš? — Raibulītis ne- -Anta. \ saprata.
— Nu, tāpat vien, nav Pankūciņš — un tas viss.
— Kas tad tas ir?
— Tad vilks viņus sazina! Kaut kāda dziedātāja Zvaigznīte.
— Še tev nu! — Raibulītis pikti norūca. — Te Pankūciņš, te atkal nav Pankūciņš! Maldina tikai publiku! Te jau var prātu zaudēt ar viņiem!
Šai brīdī dziedātāja uzsāka jaunu dziesmiņu, taču Nezinītis vairs neklausījās. Tagad, kad viņš zināja, ka tā ir īsta dziedātāja un nekāda trika ar pārģērbšanos te nav, viņam vairs nelikās interesanti. Aiz gara laika viņš grozījās uz krēsla un žāvājās ar platu muti; pēdīgi viņš izdomāja sev interesantu izklaidēšanos: spieda delnas pie ausīm un tūliņ atkal laida vaļā. Tā nu viņš dzirdēja nevis dziedāšanu, bet tādu kā varžu kurkstēšanu. Dziedātāja bažīgi skatījās uz viņu, jo viņš sēdēja pašā priekšā, visredzamākajā vietā. Viņa tomēr kaut kā nodziedāja dziesmiņu līdz galam, pēc tam aizgāja un vairs atpakaļ nenāca. Nezinītis nopriecājās, bet tad uznāca Tītiņš un paziņoja:
— Un tagad jūs dzirdēsiet slaveno dziedātāju Tūtiņu.
Uz skatuves uznāca dziedonis Tūtiņš grftā, brūnā uzvalkā. No sānu kabatas raudzījās ārā mežģiņu mutautiņa stūrītis, pie kakla bija tauriņvei- dīgi sasieta kaklasaite, tāda pati kā Tītiņam.
Tūtiņš pieklājīgi palocījās publikai un sāka dziedāt maigā, patīkamā balsī. Visi sajūsmā sastinga. Un, kad dziesma bija galā, sacēlās vesela vētra: dažs sita plaukstas, dažs dauzīja kājām, dažs kliedza «bravo». Arī Podziņa no visa spēka sita plaukstas un kliedza «bravo». Aplausi turpinājās tik ilgi, līdz dziedonis no jauna sāka dziedāt.
— Še tev! — Nezinītis pikti norūca. — Tīrā sodība! Te Zvaigznīte pīkstēja, te nu atkal šis Tūtiņš nerimsies!
— Tu nu gan, Nezinīt, esi ērmīgs! — Podziņa iebilda. — Visiem dziedāšana patīk, vienīgi tev nez kāpēc nepatīk.
— E! — Nezinītis atmeta ar roku. — Visiem gribas parādīt, it kā tie no dziedāšanas ko sajēdz, tad nu izliekas, ka patīk.
— Nav vis tiesa! — Podziņa apstrīdēja. — Es, piemēram, it nemaz neizliekos. Man tiešām patīk, kā Tūtiņš dzied.
— «Tūtiņš, Tūtiņš!» — Nezinītis izvaib- stījies mēdījās. — Saki labāk skaidri, ka tu esi šai Tūtiņā iemīlējusies!
— Es?! — Podziņa aizsvilās.
— Tu! — Nezinītis drūmi noburkšķēja.
— Iemīlējusies?!
— Iemīlējusies.
— Ak tu… Ak tu .. .
Aiz sašutuma Podziņa neattapa vārdus un atvēzējusies grasījās belzt Nezinītim ar dūri pa pauri, taču laikā savaldījās un, novērsusies no viņa, nicīgi izgrūda:
— Pamēģini tikai man vēl kaut vārdiņu iepīkstēties par mīlestību, tad redzēsi gan, kas notiks! Es ar tevi vairs nerunāju, ņem to vērā!
Koncerts pa to laiku turpinājās. Pēc Tūtiņa uzstājās burvju mākslinieki, akrobāti, dejotāji, klauni. Tie visi bija ļoti jautri priekšnesumi, taču Podziņa, tajos skatīdamās, pat nepasmaidīja. Viņa ne pa jokam bija saskaitusies uz Nezinīti. Padomā tikai! Kā viņš uzdrīkstējās teikt, ka viņa kādā iemīlējusies! Garastāvoklis viņai bija sabojāts un mākslinieku priekšnesumi vairs nesagādāja nekāda prieka. Toties Nezinītis un Raibulītis smējās, pie zemes krizdami, proti, izrādes beigās viņi novēlās no krēsliem. Raibulītis pat atsitās ar galvu pret krēsla kāju un iedauzīja pakausī punu.
\
Ar to izrāde beidzās, un pēc dažām minūtēm mūsu ceļotāji, iekāpuši ar podziņām darbināmā automobilī, traucās atpakaļ uz viesnīcu. Vioiefn vēl ne reizi nebija gadījies braukt pa pilsētu naktī, tāpēc viņi, vērsdami, raudzījās brīnišķīgajā ainā, kas pavērās viņu skatienara Augšā pār viņiem melnoja nakts debesis, tomēr apkārt bija gaišs kā dienā. Sākumā ceļotājiem šķita, ka gaisma līst it kā no augšas, tad sāka likties, ka gaisma plūst it kā no apakšas. Patiesībā gaisma nenāca ne no augšaj,.ņe no apakšas, bet strāvoja no visām pusēm, tāpēc ka gan nami, gan laikrak
stu kioski, gan gāzētā ūdens kioski, pat stabiņi uz ietvēm — viss bija krāsots ar gaismu izstarojošām krāsām.
Sienām Saules pilsētā mēdza lietot dzeltenos, gaišzilos, bāli zaļos, maigi sārtos un tā saucamos miesas krāsas toņus. Jumtus, dzegas, balkonus un logu rāmjus krāsoja sulīgās rubīnsarkanās, smaragdzaļās, spilgti zilās, violetās un brūnās krāsās. Namu kolonas parasti krāsoja ar baltu vai maigi iedzeltenu gaismu izstarojošu krāsu. Dienu šīs krāsas ne ar ko neatšķīrās no parastajām, nespīdošajām krāsām, bet tām piemita spēja uzsūkt saules starus un uzkrāt gaismas enerģiju. Līdzko iestājās vakars, tās sāka izstarot dažādas krāsas gaismu. Šie stari saplūda kopā, un tūliņ no krāsotajām sienām, kolonām, dzegām un pārējiem priekšmetiem strāvoja maiga, rāma, acīm tīkama gaisma, un nebija nekādas vajadzības pēc laternām.
Gaismu izstarojošas krāsas Saules pilsētā klāja ne vien celtnes, bet pat automobiļus un autobusus, kas lielā daudzumā braukāja pa ielām. Ja turklāt ņem vērā, ka arī gleznojumiem, kas rotāja daudzu namu sienas, bija lietotas šīs pašas krāsas, tad var gan iedomāties, cik brīnišķīga izskatījās Saules pilsēta nakts laikā.