Nākamajā rītā Podziņa pamodās agrāk par visiem. Kamēr Nezinītis un Raibulītis vēl gulēja, viņa noskrēja lejā pēc avīzes un atgriezusies sāka lasīt. Sākumā viņa lasīja mierīgi, bet tad viņas sejā pēkšņi pavīdēja bailes. Iesteigusies istabā, kur gulēja Nezinītis un Raibulītis, viņa sauca:
— Celieties žiglāk! Par mums ierakstījuši avīzē!
—^Anu? — Nezinītis mozdamies brīnījās. — Mēs taču, liekas, vēl nekā lab* neesam izdarījuši.
— Tur jau arī nekas labs nav rakstīts. Še, lasi!
Nezinītis paņēma avīzi un sāka lasīt tajā ievietoto rakstiņu. Lūk, kas tur bija rakstīts:
«/Pustrumu ielā, netālu no Ķīseļa šķērsielas, divi nepazīstami gājēji, sagrābuši šļūteni puķu laistīšanai, izlietoja to citiem nolūkiem un nelaistīja vis puķes, bet sāka liet ūdeni uz garāmgājējiem. Milicis Svilpītis, atsteidzies notikuma vietā, aizturēja vienu no kārtības traucētājiem un nogādāja to milicijas nodaļā. Tūliņ pēc tam milicijas telpās notika iegruvums. Iebruka sienas un griesti istabai, kurā atradās milicis Svilpītis un aizturētais kārtības traucētājs. Ne viens, ne otrs sagruvušās mājas drupās netika atrasts, un pašlaik ir neuzminēta mīkla, kur gan tie palikuši. Par spīti nepārtrauktai meklēšanai, ne milicis Svilpītis, ne kārtības traucētājs, kura vārds pagaidām nav zināms, nekur netika atrasti. Milicis Sardzītis, kas tajā laikā pildīja dienesta pienākumus, nevarēja sniegt nekādus paskaidrojumus par iegruvuma cēloņiem, jo tobrīd atradās citā telpā. Tiek darīts viss iespējamais, lai uzmeklētu nozudušo kārtības traucētāju un milici Svilpīti. Iegruvuma cēloņus noskaidro.»
— Pagaidi vien, noskaidros, ka tu ar savu brīnumnūjiņu esi sagrāvis māju, par to laikam galviņu vis neglaudīs! — Podziņa baidīja Nezinīti.
— Tātad vajag klusēt un nevienam nesacīt, ka man ir brīnumnūjiņa, — Nezinītis atbildēja.
— Bet milicis taču redzēja tev rokā nūjiņu, — Podziņa iebilda.
Šai brīdī pie durvīm kāds klauvēja. Nezinītis iedomājās, ka tas būs milicis, kas atnācis viņam pakaļ, un jau grasījās līst pagaldē, bet durvis atvērās, un istabā ienāca Kubiņš.
— Sveicināti, dārgie draugi! — viņš sauca, plati smaidīdams. — Kā es priecājos, ka esmu jūs atradis! Kur jūs vakar pazudāt?
— Mēs nepazudām, — Nezinītis atbildēja. — Tikai Raibulītis sēdē aizsnaudās, un mēs viņu izvedām ārā mazliet izvēdināties.
— Ā, tad tā tas bija! — Kubiņš iesaucās. — Un es pat nobijos un nezināju, ko iesākt. Es taču netiku izpildījis savu solījumu —- pastāstīt jums par arhitektūru un parādīt Arbūziņa celtos namus.
— Nu, nieki vien! — Nezinītis atmeta ar roku.
— Nē, nē, nav nekādi nieki! Mums ir pieņemts savus solījumus iurēt. Es par to tik ļoti uztraucos, ka nevarēju naktī pat iemigt. Tad nolēmu, lai tur vai kas, no rīta jūs sameklēt un tikai tad mierīgi aizmigiļgļ
— Kā tad jums izdevās mūs sameklēt? — Podziņa jautāja. *
—- Es taču zināju, ka jūs esat atbraukuši no citas pilsētas, tāpēc nolēmu zvanīt pa tālruni uz visām viesnīcām un apvaicāties, vai tur nav apmetušies Nezinītis, Raibulītis un Podziņa. Taisni šajā viesnīcā man pateica, ka Podziņa šeit dzīvojot. #
— Jūs esat loti attapīgs, — Podziņa uzslavēja Kubiņu.
— Iedomājies! — Raibulītis iespurdzās. — To jau būtu attapis kurš katrs ēzelis!
— Būtu labi, ja tu attaptu būt mazliet pieklājīgāks! — Podziņa aizrādīja.
— Raibulītim taisnība! — Kubiņš nosmējās. — To tiešām kurš katrs būtu attapis izdarīt. Bet tagad, es domāju, mēs varam doties uz Jaunrades ielu un aplūkot Arbūziņa namus.
Visi izgāja no istabas. Gaitenī Raibulītis apturēja Nezinīti un tam čukstus pavaicāja:
— Kā tad nu iznāk? Vai mēs šodien brokastis neēdīsim?
— Pagaidi tu ar savām brokastīm! — Nezinītis pikti atcirta. — Es taču nevaru Kubiņa klātbūtnē rīkot brokastis! Nevienam nav jāzina, ka mums ir brīnumnūjiņa. Vai saprati?
Ceļotāji nokāpa lejā, izgāja no viesnīcas un atradās uz ielas. Nezinītis bailīgi pavērās apkārt. Viņš ļoti baidījās, ka tikai nesastop milici Svilpīti. Redzēdams, ka tuvumā neviena miliča nav, Nezinītis atviegloti uzelpoja; tai pašā brīdī pie ietves apstājās automobilis un no tā strauji izlēca knēvelis gaišpelēkā sporta uzvalkā ar īsām biksēm. Galvā viņam bija kaut kāda spoža, apaļa ausaine, kas atgādināja ne īsti ugunsdzēsēja ķiveri, ne īsti bruņu cepuri, apmēram tāda, kādas mēdz valkāt motociklisti. Nezinītim šķita, ka tas ir milicis, un aiz pārbīļa viņam auksts pārgāja pār kauliem. Knēvelis tomēr Nezinīti nemaz neievēroja, bet piesteidzās pie Kubiņa un iesaucās:
— Sveiks, Kubiņ! Cik patīkama sastapšanās! Ha-ha-ha! Kurp iedams?
— Ā, vesels, draudziņ! — Kubiņš priecīgi atņēma. — Es pastaigājos ar saviem draugiem. Mums jātiek uz Jaunrades ielu. Iepazīsties, lūdzu: tā te ir Podziņa, šis — Nezinītis, bet tas — Raibulītis.
— 'Ļoti patīkami iepazīties! — knēvelis sauca, skaļi smiedamies.
Varēja manīt, ka viņam tiešām patīkami iepazīties ar ceļotājiem. Viņš aši piesteidzās Podziņai klāt un tik spēcīgi saspieda viņai roku, ka, nabadzītei, acīs saskrēja asaras. Tikpat strauji pagriezies pret Nezinīti un Raibulīti, viņš apsveicinājās ari ar tiem un teica:
— Un mani sauc par Kabīti. Inženieris Kabītis.
Raibulītis iespurdzās, izdzirdis tik ērmotu vārdu.
— Kas tad tas par vārdu — Kabītis? — viņš brīnījās. — Jūs laikam gribējāt sacīt: Sakabītis?
— Ha-ha-ha! — Kabītis skaļi smējās un draudzīgi uzsita Raibulītim uz pleca.
— Tev gan, Raibulīt, vajadzētu iepriekš padomāt un tikai tad runāt, — Podziņa aizrādīja. — Tu droši vien pats būtu apvainojies, ja kāds ņemtos apgalvot, ka tavs vārds nav vis Raibulītis, bet Saraibītis.
— Saraibītis! Tāda vārda nemaz nav, — Raibulītis atspēkoja.
— Nu, arī nekāda Sakabīša nav, — Podziņa stingri piezīmēja.
— Nē, jūs maldāties, — Kabītis, joprojām smiedamies, iebilda. — Man ir paziņa, ko patiesi sauc par Sakabīti, bet tas ir gluži cits knēvelis, pavisam citāds nekā es. Vārdi mēdz būt dažādi, varu jums apgalvot, un daži no tiem ir pat ļoti jocīgi. Ha-ha-ha! .Kas uz mani attiecas, — viņš pievērsās Raibulītim, — mans vārds tiešām ir Kabītis, taču, ja jums tas dara prieku, varat saukt mani par Sakabīti.
— Tā tikai vēl trūka! — Podziņa iekaisa. — Viņš sauks jūs par Kabīti, kā nākas. Nav ko viņam izdabāt!
— Mani draugi Saules pilsētā ir pirmo reizi, — Kubiņš sacīja. — Viņi atbraukuši pie mums no Ziedu pilsētas.
— Ak tā! — Kabītis uztvēra. — Tātad jūs esat mūsu viesi? Nu, ko tad mēs te stāvam? Jums jātiek uz Jaunrades ielu? Kāpiet iekšā! Arī es braukšu jums līdzi, bet pa ceļam, ja vēlaties, iegriezīsimies un apskatīsim apģērbu fabriku. Man tur visi meistari paziņas.
Ar vienu lēcienu Kabītis bija mašīnā un nosēdās pie stūres. Viņam bija
pludlīnijas automobilis, kas ar savu ārējo izskatu atgādināja no augšas mazliet plakaniski saspiestu olu, kas balstās uz četriem riteņiem, pavērsta ar strupo galu uz priekšu, ar smailo atpakaļ. Virsbūves augšdaļā bija divi ovāli dobumi ar tajos ierīkotiem sēdekļiem šoferim un pasažieriem. Augšā virs sēdekļiem slējās apaļš jumts kā saulessargs. Riteņiem priekšā rēgojās tādi kā buferi, kas ar savu izskatu atgādināja zābakus.
Piespiežot vienu pašu podziņu, Kabītis atvēra visas četras automobiļa durtiņas un aicināja mūsu draugus kāpt iekšā. Raibulītis nelika sevi ilgi lūgt un apsēdās priekšā blakus vadītājam, bet Podziņa, Kubiņš un Nezinītis novietojās aizmugurē.
Tiklīdz braucēji bija iekāpuši, visas četras durtiņas acumirklī aizcirtās. Kabītis nospieda kādu pedāli, motors iekaucās, un mašīna rāvās uz priekšu ar tādu sparu, ka Raibulītis, kas nebija to gaidījis, gandrīz izlidoja ārā. Ieķēries kloķī uz armatūras dēļa, viņš bailīgi raudzījās taisni uz priekšu. Mašīna joņoja galvu reibinošā ātrumā, noskriedama visus automobiļus, kas brauca pa priekšu, un dažiem pat pārlēkdama pāri, ko izdarīja ar speciālu lecamierīci.
Šī lecamierīce bija konstruēta visai vienkārši. Pie katra no četriem riteņiem bija piestiprināts pa atsperīgam dzelzs zābakam. Izslēgtā stāvoklī šie atsperīgie zābaki brīvi rēgojās ar papēžiem uz priekšu — gluži kā buferi un vājināja trieciena spēku sadursmes gadījumā. Bet, tiklīdz iedarbināja lecamierīci, visi četri atsperīgie zābaki izdarīja apgriezienu ap asi kopā ar riteņiem. Pie tam zābaki atspērās ar papēžiem zemē un, turpinot griezties, atgrūdās no zemes; tādējādi mašīna palēcās uz augšu un it kā lidot pārlidoja pāri jebkuram šķērslim, kas gadījās ceļā. Arī sarkanie gaismas signāli ielu krustojumos nebija mašīnai nekāds kavēklis, jo tā brīvi lēca pāri šķērsielām, lidodama virs gājēju galvām un plūstošajām automobiļu straumēm.
Pārsteigts par mašīnas ērmīgajiem lēcieniem Raibulītis jau gribēja izteikt izbrīnu, taču laikā aprāvās, jo atcerējās savu principu. Bet, tā kā viņš jau bija paguvis atvērt muti, tad jautāja:
— Saki, lūdzams, Kabīt, — kāpēc tu valkā īsas bikses? Vai tev garo nav?
— īsās ir vēsāk, — Kabītis atbildēja.
— Kādēļ tad tu esi uzlicis ausaiņu cepuri? Ar tādu taču ir karsti.
— Var redzēt, ka tu no auto brauciena nekā nesajēdz. Tā nav nekāda ausaina cepure, bet gan ķivere. Ārpusē šai ķiverei ir tērauda aizsargčaula,
bet iekšpusē — vate. Ja gadītos avārija un es nokristu uz bruģa ar galvu uz leju, tad galvai nekas nenotiktu, bet, ja es kristu bez ķiveres, tad … ha-ha-ha!
Aiz smiekliem Kabītis nevarēja tālāk pat parunāt.
— Bet vai tev gadījumā nav vēl viena ķivere? — Raibulītis noraizējies ievaicājās.
— Nē, vairāk ķiveru man nav.
Raibulītis bailīgi noskurinājās un pameta skatienu atpakaļ. Viņš jau nožēloja, ka apsēdies priekšā. Nu viņam likās, ka sadursmes gadījumā drošāk būtu sēdēt aizmugurē.
Šai brīdī automobilis pieripoja pie upes, taču nebrauca vis pa krastmalu, bet pārsviedās pāri margām un ieplunkšķēja taisni ūdenī. Iespiedzies no bailēm, Raibulītis atrāva durtiņas un gribēja jau lēkt laukā, taču Kabītis paguva viņu satvert aiz apkakles.
— Laidiet! Slīkstam! — Raibulītis ievaimanājās, pūlēdamies izrauties.
— Mēs taču nemaz neslīkstam, bet gan peldam, — Kabītis viņu mierināja. — Šās konstrukcijas automobiļi brauc ne vien pa sauszemi, bet arī pa ūdeni.
— Nu, ja jau pa ūdeni, tad var arī noslīkt, — Raibulītis novilka, pamazām atgūdamies.
— Tas, protams, ir pareizi, — Kabītis smiedamies atteica. — Taču nebaidieties vis! Automobilī zem katra sēdekļa glabājas glābšanas riņķis.
Raibulītis tūdaļ pacēla sēdekli, izņēma glābšanas riņķi un aplika sev apkārt.
— Mēs taču vēl negrimstam, — iebilda Nezinītis.
— Nekas, — Raibulītis atteica. — Kad sāksim grimt, tad būs par vēlu.
— Taču tas vēl nav viss, — Kabītis turpināja. — Mana mašīna pielāgota ne vien braukšanai pa ūdeni, bet arī lidojumiem pa gaisu.
To teicis, viņš piedūra ar pirkstu podziņai uz armatūras dēļa. Atskanēja dūkoņa. Nezinitis un Podziņa palūkojās uz augšu un ieraudzīja, ka apaļais jumtiņš, ko viņi sākumā bija noturējuši par saulessargu, pārvērties par propelleri, kas griežas ar traku ātrumu. Tai pašā laikā mašīna līgani pacēlās gaisā un, izdarījusi spēju pagriezienu, traucās pār ūdeņiem.
— Bet vai iz-izpletņi arī jums glabājas zem sēdekļiem? — vaicāja Raibulītis, aiz bailēm stostīdamies.
— Izpletņi mums nekur neglabājas, tāpēc ka nekādu izpletņu nevajag.
— Kāpēc tad tā? — Raibulītis norūpējies jautāja.
— Tāpēc, ka gadījumā, ja jūs lēktu ar izpletni, tas tūliņ sapītos propellera lāpstiņās un tās jūs kopā ar izpletni sakapātu gabalos. Avārijas gadījumā labāk lēkt pavisam bez izpletņa.
— Bet bez izpletņa taču var atsisties pret zemil — Raibulītis bažījās.
— Kāpēc pret zemi? Mēs taču lidojam virs ūdens, un, ja arī atsistos pret ūdeni, tas nebūs visai sāpīgi.
— Ā, nu tad nekas, — Raibulītis nomierinājās. — Ūdenī iekrist — tas nav tik briesmīgi.
— Protams, — piebalsoja Nezinītis. — Neaizmirsti tikai nomazgāties, kad būsi iekritis ūdenī! Tev tas nekaitēs.
Visi sāka smieties, jo Raibulītim tiešām jau būtu laiks mazgāties.
Automobilis uzlaidās augstu, un visa pilsēta bija redzama kā uz delnas. Tas bija ļoti skaists skats. Namu jumti vizēja saulē kā perlamutrs un zalgoja visās varavīksnes krāsās. Tie bija zvīņainas konstrukcijas.
— Kā tas ir — vai jums jumtus taisa no zivju zvīņām, vai? — Nezinītis pētīja.
— Nē, — Kabītis atbildēja. — Tas, kas jums liekas zvīņas, ir saules baterijas, tas ir, uz namu jumtiem novietoti fotoelementi. Fotoelementos saules enerģija pārvēršas elektriskajā enerģijā, kas uzkrājas speciālos akumulatoros un tiek izmantota telpu apgaismošanai un apsildīšanai, darbina liftus un eskalatorus, griež ventilatoru motorus un tā joprojām. Elektriskās enerģijas pārpalikums tiek novadīts uz fabrikām un rūpnīcām un arī uz centrālo elektrostaciju, kur to pārvērš radiomagnētiskajā enerģijā, ko bez vadiem var noraidīt, kurp vien vēlas.
— Bet kāpēc saules baterijas novieto uz jumtiem? — Nezinītis jautāja.
— Labāku vietu nemaz nevar atrast, — Kabītis atbildēja. — Pirmkārt, uz jumtiem nekā cita nav, neviens tur nestaigā, un vieta tik un tā paliek neizmantota; un, otrkārt, jumti vienmēr ir saulē, uz tiem krīt visvairāk saules staru.
Pariņķojis virs upes, Kabītis nolēma laisties lejā. Mašīna strauji nopi- kēja un ieplunkšķēja ūdenī, šķiezdama apkārt veselu šļakatu kūli. Apmetis pa ūdeni vairākus lokus un līkločus, lai parādītu mašīnas manevrēšanas spējas, Kabītis pagrieza uz krastu. Nezinītis, Podziņa un Raibulītis nezināja, vai priecāties par to vai bēdāties, jo nekādi nevarēja izšķirt, kas mazāk bīstami: braukt ar Kabīša mašīnu pa zemi vai pa ūdeni, vai lidot pa gaisu.