Izlēcis uz cietas zemes, automobilis atkal joņoja pa ielām un pēc dažām minūtēm apstājās pie apaļas desmitstāvu ēkas ļoti skaistā, bāli rožainā krāsā.
— Man pakaļ! — Kabītis nokliedza. — Esam klāt!
Viņš zibenīgi izlēca no mašīnas un tīri kā triecienuzbrukumā metās uz durvīm. Kamēr Kubiņš, Nezinītis un Podziņa trausās ārā no mašīnas un palīdzēja Raibulītim atbrīvoties no glābšanas riņķa, Kabītis jau vairākkārt bija paspējis iešauties pa durvīm un izšauties atpakaļ.
— Kur jūs esat aizspriedušies? — viņš sauca, plātīdamies rokām kā vējdzirnavu spārniem. — Man pakaļ!
Beidzot mūsu ceļotāji bija izkāpuši no mašīnas un devās uz ieeju.
— Drošāk! — Kabītis komandēja. — Ar mani jums nav ko baidīties. Man te visi meistari paziņas.
Draugi iegāja pa durvīm un nokļuva lielā, apaļā zālē ar mirdzošu baltu podiņu grīdu un tādām pašām baltām sienām un griestiem. No visām pusēm skanēja apslāpēta mehānismu dūkoņa un maiga gatavojamo audumu čaukstēšana. Tai pašā mirklī ceļotājiem tuvojās knēvelis tīrā, rūpīgi izgludinātā, zilā virsvalkā ar lielām, baltām pogām uz krūtīm un uz vēdera un ar vaļēju apkakli, zem kuras vīdēja balta kaklasaite. Knēvelis bija drukns resnītis, bet šauriem pleciem, tāpēc viņš ap viduci šķita izpleties, bet augšā un apakšā sarāvies, ar savu augumu atgādinādams zivi vai vārpstiņu.
— Sveiks, Karūsiņ! — Kabītis uzrunāja šo vārpstiņveidīgo knēveli. — Es tev atvedu ekskursiju. Parādi, brāl, kā jūs te šujat mums apģērbus.
Atbildes vietā Karūsiņš pēkšņi nostājās teatrālā pozā un, dūres kratīdams, nodeklamēja:
— Lūdzu, sekojiet man! Es jums, draugi, atklāšu visus šejienes noslēpumus!
Tad valdonīgi pastiepa uz priekšu roku, izvaibstlja briesmīgu seju un ieaurojās nelabā balsī:
— Uz priekšu, draugi, bez bailēm un šaubā-ā-ām!
Raibulītis nodrebēja, izdzirdis šo sirdi plosošo kliedzienu, un paslēpās Kubiņam aiz muguras.
— Kas tas ir, vai ārprātīgais? —viņš pārbijies jautāja.
Taču Karūsiņš nebija nekāds ārprātīgais. Lieta tā, ka viņš ne tikai strādāja par meistaru apģērbu fabrikā, bet turklāt darbojās arī kā aktieris teātrī. Savā nodabā iedziļinājies kādā lomā, viņš nevarēja uzreiz atģisties, kad viņam ko jautāja, un bieži vien atbildēja sarunu biedram aktiera manierē, iedomādamies, ka ir uz skatuves.
Pamanījis, kādu iespaidu uz Raibulīti atstājušas viņa aktiera spējas, Karūsiņš apmierināts pasmaidīja un veda ekskursantus uz zāles vidu, kur slējās augsts, galā nosmailēts metala cilindrs. Tas bija taisīts no oksidētā tērauda un zilgani lāsmoja. Tam apkārt vijās spirāliskas kāpnītes, kas augšā izbeidzās ar laukumiņu. Uz cilindru no visām pusēm stiepās vadi un metala caurulītes ar manometriem, termometriem, voltmetriem un citiem mēraparātiem.
Apstājies pie cilindra, Karūsiņš sāka runāt ne vairs teatrālā, bet parastā balsī, piebārstīdams runu ar tādiem nenozīmīgiem izteicieniem kā «tā sacīt», «ja tā var izteikties» un «atvainoj iet par izteicienu».
— Jūsu priekšā, mani draugi, ir, ja tā var izteikties, liels inženiera Ci- lindriņa sistēmas tekstilkatls, — Karūsiņš iesāka. — Katlu piepilda, tā sacīt, ar izejvielu, kas šajā gadījumā ir sasmalcināti pieneņu kāti. Šeit izejviela, ja tā var izteikties, tiek pakļauta augstas temperatūras iedarbībai, un, nonākot saskarē ar dažādām vielām, tanī notiek ķīmiska reakcija; kuras rezultātā rodas, atvainojiet par izteicienu, šķidra, recekļaina, līmveidīga masa, kas, saskaroties ar gaisu, acumirklī sastingst. No katla šī masa nonāk caurulītēs un ar kompresora palīdzību, atvainojiet par izteicienu, tiek izspiesta caur mikroskopiski maziem caurumiņiem šo caurulīšu galos. Nākdama ārā pa mikroskopiskajiem caurumiņiem, masa, tā sacīt, sastingst un pārvēršas tūkstošos smalku pavedienu, kas nonāk aužamajās stellēs, kuras novietotas visapkārt katlam. Kā jūs paši varat pārliecināties, stellēs no pavedieniem rodas audums, kas plūst no stellēm nepārtrauktā, ja tā var izteikties, sloksnē un tad nonāk piegriezējmašīnā. Šeit drānu, kā jūs redzat, sagriež gabalos, kas ar īpašu maisījumu tiek salīmēti kopā un pārvēršas par gataviem, tā sacīt, krekliem. Arī pārējās mašīnās, ko jūs šeit redzat, tiek darināta dažādu izmēru, atvainojiet par izteicienu, apakšveļa.
Izsekojuši visam ražošanas procesam,-sākot no pavedienu izgatavošanas līdz gatavo kreklu iesaiņošanai kārbās, mūsu ceļotāji uzkāpa otrajā stāvā un ieraudzīja, ka šeit gluži tāpat darina dažādas jakas, svārkus, mēteļus un žaketes. Atšķirība bija tikai tā, ka šeit pavedieni, pirms tie nonāca stellēs, tika iepriekš krāsoti, proti, nepārtraukti slīdēja cauri tvertnēm ar krāsvielu šķīdumiem. Karūsiņš paskaidroja, ka, lai gan pavedieni tiekot ražoti no vienas un tās pašas izejvielas, audumi iznākot dažādi. Tas atkarīgs tiklab no pavedienu ķīmiskās apstrādes, kā arī no steļļu konstrukcijas, kas ļauj ražot ne vien audumus, bet arī trikotāžu, proti, adītas, šķeterētas un pītas drānas, kā arī veltas — tūbu un velūru un kombinētas, piemēram, auduma un adījuma vai arī tūbas un pinuma kombinācijas.
Uzkāpuši vēl vienu stāvu augstāk, ekskursanti redzēja, ka te gatavo dažāda piegriezuma un izmēra bikses. Ceturtajā, piektajā un sestajā stāvā ražoja dažādas kleitas, svārkus, blūzītes, jaciņas. Šeit audumi no stellēm nonāca starp tā saucamajiem drukas veltnīšiem, kur tiem uzspieda dažādas rūtiņas, punktiņus, svītriņas, puķītes un vispār visvisādus rakstus.
Septītajā stāvā ražoja getras, īsās un garās zeķes, kaklasaites, pušķī-
sus, lentītes, aukliņas, jostas un tamlīdzīgus sīkumus, arī mutautiņus, astotajā — daždažādas galvassegas un devītajā — apavus. Te tika likti lietā veltie, tūbas un arī rupjie kārtainie un presētie audumi, no kuriem Saules pilsētā mēdza darināt apavus.
Visos deviņos stāvos mūsu ceļotāji nesastapa neviena knēveļa, atskaitot Karūsiņu, jo visus procesus līdz pat gatavās produkcijas iesaiņošanai veica mašīnas. Toties desmitajā stāvā viss bija gluži otrādi, proti, mašīnu te nebija nemaz, bet knauķu un knīpu — ļoti daudz. Daži stāvēja pie molbertiem un kaut ko zīmēja, citi sēdēja pie galdiem un kaut ko rasēja, vēl citi kaut ko šuva no dažādiem audumiem. Telpā no vienas vietas stāvēja manekeni — lielas lelles knēveļu augumā, kurām pielaikoja gatavos tērpus.
— Un šeit mums ir, atvainojiet par izteicienu, mākslas nodaļa, — Karūsiņš sacīja, kopā ar ceļa biedriem uzkāpis desmitajā stāvā.
Ar vienu lēcienu pie viņa piesteidzās knīpa glītā, pelēkā uzsvārcītī un pikti ierunājās:
— Ko tas nozīmē — «atvainojiet par izteicienu»? Kas tev te ko atvainoties? Mākslas nodaļa — tā ir mākslas nodaļa, un tur nekā nav ko atvainoties!
— Nu, mākslas nodaļa taču nāk, tā sacīt, no vārda «mākslots», tas ir, «neīsts», — Karūsiņš taisnojās.
— Nemaz no «mākslots», bet gan no «mākslinieks»!
— Nu, atvaino, Adatiņ, es nezināju. Rau še, es tev atvedu ekskursantus.
— Esi atvedis — nu, jauki! — Adatiņa sacīja. — Paej tagad pie malas un netraucē, es pati visu paskaidrošu … Nu tātad, — viņa pievērsās ekskursantiem. —- Kas ir mūsu lāsts? … Mūsu lāsts nav nekas cits kā mode. Jūs jau paši, jādomā, esat novērojuši, ka nevienam netīk staigāt visu laiku vienās un tanīs pašās drēbēs, bet ikviens rauga jo biežāk vilkt mugurā kaut ko jaunu, oriģinālu. Tērpus valkā gan garus, gan īsus, gan šaurus, gan platus, gan ar ielocēm, gan ar kruzulīšiem, gan rūtainus, gan svītrainus, gan punktainus, gan ar līkumiņiem, gan ar odziņām, gan ar puķītēm … Vārdu sakot, ko tikai visu neizdomā! Pat krāsu noteic mode. Te visi staigā zaļi ģērbušies, te uzreiz nez kāpēc brūni. Neesat vēl paguvuši uzvilkt jaunu tērpu, kad jums aizrāda, ka tas jau izgājis no modes, un jums pa kaklu pa galvu jāskrien pēc cita …
Šis apgalvojums ļoti sasmīdināja inženieri Kabīti, un viņš skali iesprauslājās.
— Es jūs palūgšu nesprauslāt, kad es izskaidroju. — Adatiņa viņu stingri aprāja. — Jūs neesat zirgs un neatrodaties stallī. Kad ieiesiet stallī, tad varēsiet sprauslāt.
Piezīme par stalli savukārt sasmīdināja Raibulīti, un viņš ar mokām novaldījās neiesmējies. Adatiņa uzmeta viņam bargu skatienu un tad turpināja:
— Nu tātad … Lūdzu visus panākt tuvāk. Šeit jūs redzat māksliniekus, kas darina zīmējumus jauniem audumiem un jaunus apģērbu modeļus. Lūdzu visus iepazīties ar mākslinieci Dzijtiņu . .. Dzijtiņ, lūdzu, piecelies, lai visi var tevi redzēt!
Dzijtiņa piecēlās no krēsla. Tā bija sīka knīpiņa baltā uzsvārcītī, ar bālu sejiņu un gaišiem linu krāsas matiem. Viņa stāvēja, bikli acis nolaidusi, un tāpēc viņas garās skropstas izskatījās vēl garākas. Aiz samulsuma viņa nezināja, ko darīt, un kautri plūkāja rok?s zīmējamo otiņu.
— Dzijtiņa ir mūsu labākā māksliniece, — Adatiņa turpināja. — Patlaban viņa strādā pie zīmējuma jaunam audumam, kas sauksies «Rīts priežu silā». Lūk, skatieties šurp: te visapkārt ir mežs, un te — lāču māte ar lācēniņiem. Ļoti jocīgi, vai ne? Bet nesen Dzijtiņa uzzīmēja rakstu audumam ar nosaukumu «Dievgosniņa». Iedomājieties zaļu drānu, kas nobārstīta oranžkrāsas dievgosniņām ar sīkiem, melniem punktiņiem. Brīnum jauki! Tērpus no šā auduma ķertin izķēra. Neviens vairs negribēja valkāt neko citu. Taču pagāja dažas dienas, un kāds gudrelis ieteicās, ka baidoties iziet uz ielas pastaigāties, jo viņam visu laiku liekoties, ka visus pretimnācējus apsēdušas dievgosniņas. Pēc tam neviens vairs negribēja šos tērpus valkāt. Visi runāja: «Negribam, ka pa mums dievgosniņas lodā.» Citā reizē Dzijtiņa bija izdomā- jusi vēl interesantāku audumu ar nosaukumu «Četri gadalaiki». Tas bija kaut kas pasakains — vesela glezna, nevis drāna! To apdrukāja astoņām krāsām, šim nolūkam izgatavojot astoņus jaunus drukas veltnīšus. Visa pilsēta valkāja šos apgleznotos tērpus. Te pēkšņi kāda modes dāma paziņot: «Man šis tērps nepatīk, tāpēc ka visi skatās nevis uz mani, bet aplūko mana tērpa zīmējumus.» Un ko jūs domājat? Otrā dienā tērps izgāja no modes, un mums vajadzēja ar steigu vien izdomāt citu audumu.
Kabītis atkal iesmējās, taču attapies raudzīja ar roku aizspiest muti, tā ka smieklu vietā viņam izspruka tāds kā rukšķiens.
— Es palūgšu jūs arī nerukšķēt! — Adatiņa pārmetoši aizrādīja. — Pie mums rukšķēt nav pieņemts, bet, ja jau jums tik ļoti gribas, varat iet uz mājām izrukšķēties un tad nākt atpakaļ. Hm! . . . Pie kā mēs apstājamies? Ak jā! Pie modes. Tātad lūk, kā redzat, mēs nepavisam nepaklauja- mies modei. Gluži otrādi, mode pakļaujas mums; jo mēs paši radām jaunus apģērbu modeļus. Un, tā kā mēs paši radām modi, tad tā mums neko nevar padarīt un mēs strādājam ar labām sekmēm. Mūs tikai laiku pa laikam, kā mēdz teikt, pārņem drudzis.
Kabītis, kam visu laiku nāca smiekli, atkal ierukšķējās. Uz viņu skatīdamies, ierukšķējās arī Raibulītis.
— Kā tad! — Adatiņa noplātīja rokas. — Ļauni piemēri, kā mēdz teikt, ir lipīgi. Vispirms rukšķēja viens, bet nu arī otrs! Beigsies ar to, ka mēs te visi sāksim rukšķēt un iesim mājās … Jā! Nu tātad . . . Atkal jūs mani pārtraucāt! Pie kā mēs apstājāmies?
— Pie tā, ka mēs sāksim rukšķēt un iesim mājās, — Nezinītis atbildēja.
— Nē, pie tā, ka mums uznāk drudzis, — Dzijtiņa pateica priekšā.
— Jā, pareizi! Mums uznāk drudzis. Tas notiek, kad pie mums ierodas kāds ceļotājs no citas pilsētas. Ieraudzījuši tam ne visai parastu uzvalku vai cepuri, mūsu pilsētas iedzīvotāji iedomājas, ka uznākusi jauna mode, un skrien pēc šiem uzvalkiem vai cepurēm uz veikaliem. Un, tā kā veikalos nekā tāda nav, mums vajag lielā steigā gatavot jaunu produkciju, bet tas nemaz nav tik vienkārši, jo iepriekš nepieciešami jauni audumu paraugi, jaunas piegrieztnes, jauni šabloni un drukas veltnīši! Publika ne labprāt gaida, un mums tas viss jādara steigā. Lūk, tāpēc mēs arī sakām, ka mūs pārņem drudzis. Kā ar šo drudzi cīnīties? .. . Ļoti vienkārši. Mēs cenšamies uzturēt sakarus ar veikaliem. No veikaliem mums paziņo par katru jaunu pieprasījumu, ko iesnieguši knēveļi. Vakar, piemēram, mums paziņoja, ka jau vairāki knēveļi pieprasījuši dzeltenas bikses. No tā mēs secinām, ka mūsu pilsētā ieradies kāds ar dzeltenām biksēm … Sakiet, — vai jūs sen kamēr pie mums atbraucāt? — Adatiņa ievaicājās Nezinītim.
— Aizvakar, — Nezinītis atbildēja.
— Redziet nu! — Adatiņa nopriecājās. — Jūs tikai aizvakar atbraucāt, un mums jau vakar bija zināms, ka pilsētā ieradies kāds ar dzeltenām biksēm. Bet tas nav galvenais. Mēs jau paši gatavojamies ražot dzeltenas
bikses. Lūdzu, panāciet tuvāk un iepazīstieties ar mākslinieci Saktiņu! Sak- tiņa patlaban izstrādā dzeltenu bikšu projektu, jo līdz šim dzeltenas bikses pie mums neražoja.
Nezinītis un viņa ceļa biedri tuvojās Saktiņai un redzēja, ka tā uz lielas papīra lapas zīmē dzeltenas bikses dabiskā lielumā. Pa to laiku Adatiņa vērīgi no visām pusēm aplūkoja Nezinīti un pat zagšus pataustīja viņa bikšu audumu. — Tas ir labi, ka jūs pie mums iegriezāties, — viņa Nezinītim sacīja. — Citādi mēs varējām izgatavot pavisam citādas bikses, nekā vajadzīgs. Līdzīgi gadījumi mums ir jau bijuši … Tu, Saktiņ, pievērs uzmanību un izdari labojumus savā projektā! Biksēm nav jābūt ne šaurām, ne platām, ne garām, ne īsām, bet mazlietiņ zem ceļiem, mazlietiņ virs potītēm. Tas ir pats labākais fasons, jo tādās biksēs ļoti ērti staigāt. Audums zīžains, spožs. Arī tas ir izdevīgi, jo spožais audums mazāk pieņem netīrumus. Krāsa arī nav vis citrondzeltena, kā tu esi uzzīmējusi, bet gan kanārijdzeltena. Tāda krāsa acīm daudz tīkamāka. Un tad — staru galos nevajag likt pogas. Knauķiem nepatīk, ja staru galos ir pogas, jo tās parasti kaut kur aizķeras un galu galā tik un tā notrūkst.
Sastapšanās ar Nezinīti ļoti labvēlīgi ietekmēja Adatiņu. Viņa pat nemeta vairs niknus skatienus uz Kabīti, kas viņu kaitināja ar saviem smiekliem. Apsēdinājusi viesus uz dīvāniņa, viņa sāka ar tiem visai laipni tērzēt. Uzzinājusi, ka ceļotāji atbraukuši no Ziedu pilsētas, viņa sīki iztaujāja Podziņu, kā knauķi un knīpas ģērbjoties Ziedu pilsētā un kādas tur esot modes. Sarunā iesaistījās arī pārējās mākslinieces. Viena no tām, vārdā Kniepīte, apjautājās Raibulītim, kas viņam Saules pilsētā vislabāk patīkot.
— Gāzdzira, tas ir, gāzētais ūdens ar sīrupu, — Raibulītis atbildēja. — Galvenais, ka gāzēto ūdeni var dzert kurā katrā kioskā un turklāt neaprobežotā daudzumā.
— Atradis, ko brīnīties! — sarunā iejaucās Kabītis. — Pie mums tā ir ar visu. Jūs varat ieiet jebkurā ēdnīcā un ēst, ko vien gribat. Jebkurā veikalā jums iedos kuru katru vajadzīgo lietu un nekā no jums par to neprasīs.
— Bet ja nu kāds gribētu automobili? — iejautājās Nezinītis. — Automobili jau nu laikam nedos!
— Kāpēc nedos? Dos! Kopš radušies ar podziņām iedarbināmie taksometri, neviens tos automobiļus pat ņemt negrib, — sacīja Kubiņš. — Sakiet, lūdzami, kam man automobilis, ja es ar podziņu taksometru bez jebkādām rūpēm varu aizbraukt, kurp vien vēlos! Ar paša mašīnu taču ir liela varza. Tā jāmazgā, jātīra, jāeļļo, jālabo, tanī jāiepilda degviela. Tai vajadzīga garāža. Kad jūs braucat ar savu paša mašīnu, jums tā jāvada, jāuzmanās, ka neuzdrāžas kaut kam virsū, ka nesabrauc kādu, tātad visu laiku jāpūlas un jāsasprindzina nervi. Turpretim, braucot automātiskajā taksometrā vai autobusā, jums ne par ko nav jābēdā! Jūs varat mierīgi lasīt avīzi vai grāmatu, varat domāt, par ko vien gribat, varat arī nepavisam ne par ko nedomāt un pat atdusēties vai dzejot. Kādreiz man bija sava mašīna, bet, tikai kopš esmu ticis no tās vaļā, es jūtos īsti brīvs knēvelis.
— Bet daudziem knēveļiem pie jums taču ir savas mašīnas, —Nezinītis iebilda. — Kabītim, piemēram, arī ir savs paša automobilis.
— Man — tas ir kas cits, — uztvēra Kabītis. — Es esmu vecs automobilists, un braukšana ar šiem jaunajiem automobiļiem, kuri paši ved jūs, kurp vajag, un ar kuriem nekas nevar notikt, — tāda braukšana nav pa manai gaumei. Man sagādā baudu sēdēt pie stūres un pašam vadīt mašīnu. Man patīk, ja brauciens savienots ar briesmām, jo esmu kopš seniem laikiem pie tā visa pieradis un no sava paraduma man grūti atradināties. Es saprotu, ka manī turas vecais raugs, tā sakot, pagātnes atliekas, taču pagaidām ar sevi nekā nevaru izdarīt.
Raibulītis, ko jau kopš paša rīta mocīja izsalkums, pēdīgi neizturēja un ieminējās:
— Draugi, bet vai jums te nav kaut kas ko uzkost vai arī kaut gāzētais ūdentiņš ar sīrupu? Es šorīt nekā vēl neesmu ēdis.
— Ak mēs ēzeļi! — Kabītis atģidies iesaucās. — Ko tad mēs te sēžam un tērzējam? Ejam drīzāk uz ēdnīcu! No jaukām valodām, kā mēdz sacīt, neviens vēl nav paēdis.
Šī paruna Raibulītim ļoti iepatikās, un kopš tā laika viņš ikreiz, kad gribēja ēst, piedaudzināja: «No jaukām valodām neviens vēl nav paēdis.»