Lasītāji laikam gan atceras, ka pēc iegruvuma milicijas nodaļā milicis Svilpītis vispirms dzinās pakaļ Nezinītim, bet tad, juzdams, ka stipri sāp galva, pārtrauca vajāšanu un devās uz mājām. Kāpēc viņš izšķīrās iet tieši uz mājām un nevis uz miliciju, kur viņu gaidīja milicis Sardzītis, — tas pagaidām vēl nav pilnīgi noskaidrots. Nav zināms arī, kāpēc viņš negāja uz slimnīcu pie ārsta. Iespējamais izskaidrojums varētu būt tas, ka viņa galva pēc trieciena ar ķieģeli vairs nevarēja tik labi aptvert, kā vajadzīgs.
īsi sakot, milicis Svilpītis, kā mēdz teikt, vērsa savus soļus uz mājas pusi. Dzīvoja viņš netālu, Makaronu ielā, un tāpēc nebija nekādas vajadzības braukt ar automobili vai autobusu. Iegriezies Makaronu ielā un nogājis pa to divus kvartālus, viņš jau bija pie savas mājas. Viss būtu beidzies pavisam laimīgi, ja te viņu nepārsteidzis vēl viens neparedzēts atgadījums.
Nams, kurā dzīvoja Svilpītis, nebija parastais, bet gan grozāmais torņ- veida tipa nams, proti, viens no tiem namiem, ko bija cēlis arhitekts Grozprātiņš. Šim namam visās četrās pusēs bija pa ieejai. Ja nams būtu stāvējis nekustīgi, tad varētu sacīt, ka šīs ieejas bija pavērstas pret visām četrām debess pusēm, proti, pret ziemeļiem, dienvidiem, austrumiem un rietumiem. Bet, tā kā nams nemitīgi griezās, tad nebija iespējams noteikt, uz kuru pusi pavērsta šī vai tā ieeja.
Milicis Svilpītis parasti nāca mājās no darba vienā un tanī pašā stundā. Taisni tajā laikā viņa ieejas durvis vienmēr bija pagrieztas pret Makaronu ielu. Bet šoreiz Svilpītis pārnāca veselu stundu agrāk, kad pret Makaronu ielu bija pagrieztas citas durvis. Neapjēgdams, ko dara, Svilpītis iegāja pa svešām durvīm, uzbrauca, kā parasti, ar liftu ceturtajā stāvā un iegāja svešā'dzīvoklī. Dzīvokļa saimnieku, izrādījās, nebija mājās, tāpēc neviens Svilpītim neaizrādīji uz viņa pārskatīšanos. Tiesa, Svilpītis bija mazliet pārsteigts, ka mēbeles dzīvoklī nav gluži tādas kā agrāk, bet, tā kā viņam stipri sāpēja galva, viņš par to daudz nedomāja, bet labi žigli izģērbās, nolikās gultā un aizmiga kā nosists.
Nav zināms, vai no trieciena ar ķieģeli pa galvu vai aiz kāda cita iemesla, bet Svilpītim bija uznācis tik negants miegs, ka viņš nogulēja visu dienu, visu nakti un gandrīz visu nākamo priekšpusdienu. Precīzāk
izsakoties, viņš bija iemidzis pulksten desmitos no rīta, bet pamodās nākamajā dienā vienpadsmitos, tā nogulējis divdesmit piecas stundas, proti, veselu diennakti un vēl vienu stundu piedevām.
Būtu Svilpītis aizmidzis savā dzīvoklī, kur viņu tūdaļ varētu atrast, nekas sevišķs nebūtu noticis, bet viņš gulēja svešā dzīvoklī, kur nevienam ne prātā nenāca viņu meklēt, un tāpēc izcēlās liela jezga.
Kad milicijas ēkā notika iegruvums, milicis Sardzītis izdzirdēja troksni un, pārtraucis televīzijas ekrānu novērošanu, metās blakus istabā: Ieraudzījis notikušo katastrofu, viņš nekavējoties izskrēja uz ielas un, sasaucis garāmgājējus, ar to palīdzību ņēmās ārdīt iebrukušo sienu un griestu gruvešus. Visi strādāja, cik jaudas, taču bez panākumiem, jo ne aizturētais Nezinītis, ne Svilpītis zem drupām nebija atrodami, bet atradās tikai Svilpīša ķivere.
Tas milici Sardzīti mazliet nomierināja, un viņš nosprieda, ka Nezinītis būs paguvis aizbēgt, bet milicis Svilpītis dzinies pakaļ. Tomēr laiks gāja, bet Svilpītis neatgriezās. Sardzītis uzmanīgi vēroja visus savus televīzijas ekrānus, cerēdams kādā ielā ieraudzīt Svilpīti, taču, kā lasītājam zināms, Svilpītis tai laikā jau gulēja saldu miegu svešā gultā un ne uz viena ekrāna nevarēja būt redzams.
Drīz vien milicijas nodaļā uz dienesta pienākumu izpildīšanu ieradās
divi citi miliči: Ķiverītis un Nūjiņš. Milicis Sardzītis nodeva tiem dežūru
un, pastastījis par notikušo, sāka dzīt pēdas Svilpītim. Apsvēris, ka Svilpītis varētu būt aizgājis uz mājām, viņš vispirms piezvanīja tam pa tālruni, bet, tā kā neviens pie aparāta nenāca, tad Sardzītis pats devās pie viņa uz mājām. Kā jau to varēja sagaidīt, tur viņš neviena neatrada un, pārnācis savās mājās, ņēmās zvanīt uz visām slimnīcām. No visām slimnīcām atbildēja, ka milicis Svilpītis pie viņiem ārstēšanai nav uzņemts. Tad viņš sāka zvanīt uz visām citām pilsētas milicijas nodaļām, lūgdams, lai viņam palīdz atrast Svilpīti. Visas milicijas nodaļas dedzīgi atsaucās uz šo aicinājumu, un drīz vien vesels simts miliču skraidīja pa visu pilsētu, dzīdami pēdas Svilpītim. Milicis Sardzītis pēc katras pusstundas apjautājās viņa mājās. Visu vakara cēlienu un visu nakti viņš zvanīja uz slimnīcām un apnika visiem ārstiem kā rūgta nāve.
Par spīti nepārtrauktai meklēšanai, milicis Svilpītis nekur nebija atrodams, un no rīta visās avīzēs parādījās ziņa par šo noslēpumaino pazušanu. Ja milicis Svilpītis, no rīta pamodies, būtu palasījis avīzes, tad viņš pats būtu neizsakāmi pārsteigts par to kņadu, kas bija sacēlusies ap viņa vārdu. Taču Svilpītis todien nekādas avīzes netika lasījis un tātad nevarēja zināt, kas tanīs rakstīts. Atmodies nākamajā dienā, viņš paskatījās pulkstenī un ieraudzīja, ka tas rāda jau vienpadsmit. Atcerējies, ka tobrīd, kad viņš likās gultā, pulkstenis bija rādījis desmit, Svilpītis nodomāja, ka gulējis tikai vienu stundu un nevis apaļas divdesmit piecas. Tātad viņš pat nepamanīja, ka jau iestājusies otra diena. Galva aizvien vēl mazliet sāpēja, turklāt viņam neganti gribējās ēst, kas, protams, nav nekāds brīnums, ja ņem vērā, ka viņš bija nogulējis veselu diennakti un pa šo laiku it nekā nebija ēdis.
Iegājis virtuvē, kas bija ierīkota gluži tāpat kā viņa dzīvoklī, milicis Svilpītis piegāja pie nelielām durtiņām sienā un sāka vienu pēc otras spiest gar malām sarindotās podziņas ar uzrakstiem «Zupa», Biezputra», «Ķīselis», «Kompots», «Maize», «Pīrāgi», «Makaroni», «Tēja», «Kafija» un dažādas citas. Tad, atvēris durtiņas, aiz kurām nebija nekā cita kā vien četrstūrains dobums, milicis Svilpītis apsēdās uz krēsla un sāka gaidīt. Pēc minūtēm divām trim dobumā no apakšas pacēlās neliela tā saucamā virtuves lifta kabīne. Sī kabīne bija klāta ar baltu emaljas krāsu un ar savu ārējo izskatu atgādināja ledus skapi. Atvēris kabīnes durvis, Svilpītis cēla no tās ārā šķīvjus ar zupu, biezputru, ķīseli, pannu ar pudiņu, kafijas
kannu, cukura trauciņu, šķīvi ar pīrāgiem un maizes šķēlītēm un daudz ko citu. Nolicis to visu sev priekšā uz galda, viņš sāka ar labu ēstgribu brokastot.
Līdzīgi virtuves lifti bija daudzos Saules pilsētas namos. Tie piegādāja brokastis, pusdienas un vakariņas tieši dzīvokļos no namu apakšstāvos ierīkotajām ēdnīcām. Jāsaka tomēr, ka Saules pilsētas iedzīvotāji reti izmantoja iespēju paēst mājās, jo viņi labprāt ieturēja maltītes ēdnīcās, kur bija daudz jautrāk. Tur ēdienus pasniedza parastie knauķi un knīpas, ar kuriem varēja patērzēt, pajokoties, pasmieties. Mājās tur
pretim ēdienus piegādāja lifts, ar ko, pro- v tams, nekāda jokošanās neiznāk. Tomēr, ja gadījās vajadzība, ikviens varēja pusdienas iebaudīt mājās, kaut gan tas nebija tik patīkami un ērti kā ēdnīcā.
Pamatīgi uzkodis, milicis Svilpītis atkal ielīda gultā un nolēma vēl brītiņu pagulēt. Viņš taču bija pārliecināts, ka līdz pusdienām nogulējis tikai stundu, bet tas ir pavisam maz. Lai nu šā vai tā, bet viņš atkal iemiga un, iespējams, būtu nogulējis līdz nākamajam rītam, ja pusnaktī viņu neuzmodinātu atgriezušies dzīvokļa saimnieki.
Šai dzīvoklī, kā vēlāk noskaidrojās, dzīvoja divi draugi: Pigoriņš un Plācenītis. Pigoriņš bija izdaudzināts par lielu jokupēteri. Viņa parastākais joks bija tas, ka viņš gandrīz vai pēc katra vārda piebilda: «Lai'tad es neesmu Pigoriņš, goda vārds!» Kas attiecas uz Plācenīti, tad tas gan ne ar ko nebija slavens. Viņi abi strādāja par šoferiem saldumu fabrikā — izvadāja konfektes pa veikaliem — un bija lieli draugi. Todien, kad milicis Svilpītis aiz pārskatīšanās bija iemaldījies viņu dzīvoklī, Pigoriņš un Plācenītis nakti negulēja mājās, jo pēc darba bija aizbraukuši pie sava drauga Ķeģīša uz dzīvokļa iesvētībām, kas ilga visu nakti. No rīta viņi brauca tieši uz savu konfekšu fabriku un pēc pusdienas devās uz dzīvokļa iesvētīšanu pie otra drauga Blašķīša. Arī te bija domāts svinēt līdz rīta gaismai, bet mūsu draugi bija jau pavadījuši vienu nakti bez miega, tāpēc Blašķītis izrādīja viņiem pretimnākšanu un laipni atļāva iet uz mājām tā paagrāk, proti, ap pulksten vienpadsmitiem vakarā.
Pulksten vienpadsmit vakarā gan arī nav nekāds agrais laiks, turklāt mūsu draugi nenokļuva vis uzreiz mājās, bet vispirms tīri nejauši iestūrēja milicijā, kur dežurējošais milicis lasīja Plācenītim divdesmit minūšu garu notāciju par satiksmes noteikumu pārkāpšanu. Ar vārdu sakot, kad viņi ieradās mājās, bija jau liela nakts. Tomēr kā viens, tā otrs bija ar panākumiem apmierināti, un Pigoriņš sacīja:
— Tā, nu mēs būtu mājās, lai tad es neesmu Pigoriņš, goda vārds! Tagad paēdīsim vakariņas un tad labi žigli gulēt.
— Kas ir, tas ir, — žāvādamies ar platu muti, atteica Plācenītis. — Lai viesos ēd cik ēzdams, bet mājās ieturēties nav par ļaunu.
Abi draugi devās taisnā ceļā uz virtuvi un ņēmās spiest podziņas virtuves lifta durvīs. Pēc maza brītiņa viņi jau sēdēja pie galda un ēda vakariņas. Žokļi viņiem kustējās laiski, it kā aiz pienākuma, acis pašas krita ciet, bet viņi abi tomēr ar stīvu mēli nepārtraukti kaut ko pļāpāja. Pēdīgi Pigoriņš bija paēdis un, neteikdams vairs ne vārda, cēlās no galda un devās gulēt. Iegājis istabā, viņš nodzēsa elektrību, tad izģērbās un likās gultā. Viņam uz pēdām sekoja Plācenītis. Redzēdams, ka Pigoriņš jau nodzēsis gaismu, viņš tumsā aiztaustījās līdz savai gultai, noģērbās un jau gribēja līst cisās, kad, pastiepis roku, juta, ka viņa gultā kāds guļ. Viņš nodomāja, ka Pigoriņš aiz pārskatīšanās ielicies viņa gultā, un smiedamies uzbilda:
— Ko tu te āksties? Kāpēc esi ielīdis manā gultā?
— Ko tu tur runā, lai tad es neesmu Pigoriņš! — Pigoriņš atsaucās no savas gultas.
— Kā — ko runā? — Plācenītis apsviedies brīnījās. — Kur tu esi?
— Šeit, lai tad es neesmu Pigoriņš! Kur citur lai es būtu?
Dzirdēdams, ka Pigoriņš atsaucas pavisam no otras puses, Plācenītis
atkal pastiepa tumsā roku un novilka pār krūtīm Svilpītim, kas gulēja gultā tik cieši nomidzis, ka pat nepakustējās.
— Zini, te manā gultā kāds jau guļ, — Plācenītis sacīja.
— Kas tas varētu būt? — Pigoriņš brīnījās.
Plācenītis tumsā aptaustīja aizmigušā Svilpīša kaklu, tad seju, degunu, pieri, matus .. -.
— Vilks viņu zina! Kāda galva ar matiem … — viņš teica, neizpratnē noplātīdams rokas.
— Še tev nu! — Pigoriņš iesmējās.
Jāsaka gan, ka Pigoriņš un Plācenītis neko lielu vis nenobijās, atraduši savā mājā svešu knēveli. Var pāt sacīt, ka viņi it nemaz nenobijās. Saules pilsētā jau sen nebija bijis nekādu zādzību vai huligānisma gadījumu. Visi knēveļi dzīvoja saticīgi, un nevienam nevarēja ienākt ne prātā ielauzties svešā dzīvoklī ar kaut kādu ļaunu nolūku.
— Goda vārds, lai tad es neesmu Pigoriņš, — te tīri vienkārši būs notikusi kāda pārskatīšanās! — Pigoriņš sacīja, joprojām smiedamies.
— Zini, droši vien kāds no mūsu draugiem būs iegriezies, kamēr nebijām mājās. Gaidījis, gaidījis, tad apnicis gaidīt un nejauši aizmidzis, — Plācenītis minēja tādu varbūtību.
— Pareizi gan! — Pigoriņš nopriecājās. — Nu, iededz jel uguni! Plācenītis ieslēdza elektrību. Abi draugi piegāja pie gultas un ņēmās
aplūkot Svilpīti, kas joprojām gulēja, it kā nekas nebūtu noticis.
— Kas tas tāds ir? Vai tu viņu pazīsti? — Plācenītis vaicāja.
— Pirmo reizi redzu, lai tad es neesmu Pigoriņš!
— Tfu! — Plācenītis īgni nospļāvās. — Es arī pirmoreiz redzu. Galvenais, guļ gluži kā savās mājās!
— Tas ir aizdomīgi, Plācenīt, goda vārds! Lai tad es neesmu Pigoriņš, ja mēs neesam aiz pārskatīšanās ielīduši svešā dzīvoklī! Jāņem drīzāk kājas pār pleciem, kamēr viņš nav pamodies.
Plācenītis jau gribēja laisties lapās, taču, apskatījies apkārt, teica:
— Nē, man tomēr liekas, ka tas ir mūsu dzīvoklis. Jāpamodina un jānoprasa, kā viņš te iekļuvis.
Pigoriņš sāka kratīt Svilpīti aiz pleca. Pēdīgi Svilpītis pamodās.
— Kā jūs šeit iekļuvāt? — viņš jautāja, neizpratnē raudzīdamies uz Pigoriņu un Plācenīti, kas stāvēja pie gultas, apakšveļā izmetušies.
— Mēs? — Pigoriņš samulsa. — Paklau, Plācenīt, kā tas ir … tas t v ir tā, lai es neesmu Pigoriņš! Viņš jautā, kā mēs šeit- iekļuvuši! Nē, mēs
taču gribējām jautāt jums, kā jūs šeit iekļuvāt!
— Es? Kā parasti, — Svilpītis paraustīja plecus.
— «Kā parasti»! — Pigoriņš iesaucās. — Kur tad, pēc jūsu domām, jūs atrodaties?
— Savās mājās. Kur tad gan citur?
— Tas tik ir numurs, lai tad es neesmu Pigoriņš! Paklau, Plācenīt, viņš apgalvo, ka esot savās mājās. Un kur tad esam mēs?
— Jā, tiesa gan, — sarunā iejaucās Plācenītis. — Kur tad mēs abi, jūsuprāt, esam, ko?
— Nu, jūs arī esat manās mājās.
— Ei nu! Un jūs par to esat pārliecināts?
Svilpītis palūkojās apkārt un aiz pārsteiguma pacēlās gultā sēdus.
— Klausieties, — viņš pēdīgi izdabūja, — kā es šurp nokļuvu?
— Ak, kad tu pačibētu, lai tad es neesmu Pigoriņš, goda vārds! Mēs taču paši jau pusstundu pūlamies no jums izdibināt, kā jūs šeit iekļuvāt, — Pigoriņš sacīja.
Pārliecinājies, ka viss šis juceklis iznācis viņa vainas dēļ, Svilpītis ļoti samulsa un nomurmināja:
— Atvainojiet, draugi! Lūdzu piedošanu! Tagad es redzu, ka aiz pārskatīšanās esmu ienācis svešā dzīvoklī. Tāpēc es skatos, ka mēbeles šeit būtu it kā citādas nekā man. Un arī tapetes pie sienām citādas. Man taču ir dzeltenas, tfu! Bet šeit tā kā zilas …
To teicis, Svilpītis izlīda no segas apakšas un devās uz durvīm.
— Pagaidiet jel! — Plācenītis viņu apturēja. — Kaut vai apģērbieties vispirms!
— Ak jā! Atvainojiet! — Svilpītis apjucis nomurmināja un, atpakaļ panācies, sāka ģērbties.
Viņš pārlieku steidzās, un tāpēc viss viņam iznāca aplam. Kaklasaiti viņš apsēja ar kreiso pusi uz virsu; zeķes samainīja; labā kāja neparko negribēja līst bikšu starā, tāpēc viņš labu laiku lēkāja pa visu istabu uz kreisās kājas; beidzot viņš uzgrūdās puķu podam ar mārpuķītēm un sasita to druskās. Viss beidzās ar to, ka viņš aiz izklaidības uzstīvēja mugurā Plācenīša jaku un aizgāja ar to.
Tonakt Pigoriņš un Plācenītis gulēt nolikās pavisam vēlu, un tikai nākamajā rītā Plācenītis atklāja, ka viņam . pazudusi jaka. Tiesa, viņam bija palikuši Svilpīša svārki, bet ķibele bija tā, ka kopā ar jaku bija pazudusi Plācenīša šofera apliecība, kas viņam glabājās sānu kabatā. Par nelaimi, abi draugi nebija paprasījuši ne Svilpīša vārdu, ne adresi un tagad nezināja, kur to meklēt.
Pigoriņš sacīja, ka nelaime esot labojama, jo, kad šis izklaidīgais knēvelis, proti, Svilpītis, atradīšot savā kabatā svešu apliecību, tas sapratīšot, ka uzģērbis svešu jaku un atnesīšot apliecību kopā ar jaku atpakaļ. To dzirdēdams, Plācenītis mazliet nomierinājās.
Tomēr turpmāk viss gāja gluži citādi, nekā Pigoriņš bija iedomājies, tāpēc ka Svilpīša piedzīvojumi ar to vēl nebija galā. Iespējams, ka tie arī būtu beigušies, ja šajā notikumā neiejaukušies Kaligula, Spertenis un Pegaziņš. Kopš šie trīs indivīdi bija pārvērsti par knēveļiem, tie bez jēgas slaistījās pa ielām un galu galā saskrējās kopā. So negaidīto sastapšanos pavadīja vētraina prieka izpausme. Kaligula nevarēja smieklus valdīt, raudzīdamies uz Sperteni un Pegaziņu, bet Pegaziņš un Spertenis skaļi zvie- dza, raudzīdamies Kaligulā. Visi trīs uzreiz cits citu pazina. Nevērojot
notikušo pārmaiņu, ikvienā no tiem bija saglabājies kaut kas no iepriekšējā izskata, un taisni tas viņus ļoti smīdināja. Izsmējies tiku tikām, Kaligula ierunājās:
— Ziniet ko, draugi, mums šī satikšanās jāatzīmē ar kaut ko graujošu, lai labi paliek prātā.
Visi trīs nogrima dziļās domās un domāja līdz pat pusnaktij. Sākumā neviens nekā jēdzīga nevarēja izdomāt, bet tad Pegaziņš ieteicās:
— Manuprāt, visgraujošākais būs, ja mēs šķērsām pār ietvi izvilksim auklu, lai visi gājēji klūp un liekas garšļaukus.
— Tu esi ģēnijs! — Kaligula atzinīgi teica Pegaziņam.
Sadabūjuši kaut kur auklu, draugi to izvilka šķērsām pāri ietvei tādā
vietā, kur bija tumšāks, un labi veikli manījās projām, baidīdamies, ka par šādu izrīcību kāds nesadod viņiem pa kaklu. Tas notika uz Makaronu ielas, netālu no nama, kurā dzīvoja Pigoriņš un Plācenītis, taisni tajā vakarā, kad viņi savā dzīvoklī bija atraduši aizmigušo milici Svilpīti.
Un tagad klausieties, kas notika tālāk.
Iznācis no Pigoriņa un Plācenīša dzīvokļa, milicis Svilpītis soļoja pa ielu, neizpratnē lūkodamies apkārt un neapjēgdams, kur viņš atrodas. Pēc kāda laiciņa viņš atskārta, ka iet pa Makaronu ielu, taču nevis virzienā uz mājām, bet uz pretējo pusi. Viņš jau gribēja griezties atpakaļ, bet tad nolēma mazlietiņ pastaigāties un ieelpot svaigu gaisu. Šis lēmums kļuva viņam liktenīgs. Viņš vēl nebija paguvis paspert ne desmit soļu, kad paklupa pār auklu, kas bija izvilkta šķērsām pāri ietvei, un nogāzās gar zemi. Krizdams viņš stipri atsitās ar pieri pret ietvi un palika nekustīgi guļam.
Neviens nezina, cik ilgi būtu gulējis samaņu zaudējušais Svilpītis, ja taisni tobrīd pa Makaronu ielu nebraukuši savā automobilī knīpa Pogaļiņa. Pamanījusi Svilpīti nekustīgi guļam ietves vidū, Pogaļiņa apturēja mašīnu un, pārliecinājusies, ka Svilpītim vajadzīga tūlītēja medicīniska palīdzība, ar skubu ievilka viņu mašīnā, kas tādai mazai drostaliņai nebija nemaz tik viegli, un aizveda uz slimnīcu.
Slimnīcā Svilpīti uz ātru roku izģērba un noguldīja gultā. Doktors Kompresītis tūdaļ parakstīja viņam mikstūru un izrīkoja likt pacientam uz galvas ledu, pēc tam paspieda Pogaļiņai roku un pateicās viņai, ka atvedusi slimnieku. Viņš gribēja ierakstīt Svilpīša vārdu slimnīcas žurnālā, taču Svilpītis aizvien vēl bija bez samaņas un nevarēja savu vārdu pateikt. Arī Pogaļiņa nezināja, kā slimnieku sauc. Tāpēc Kompresītis lika vienai no kopējām pārlūkot slimnieka jakas kabatas, vai tur neatradīsies kāds dokuments, no kura varētu izdibināt viņa vārdu.
Kopēja ņēmās iztaustīt jakas kabatas un atrada tur Plācenītim adresētu vēstuli un arī Plācenīša šofera apliecību.
— Skaidra lieta: viņu sauc par Plācenīti. Neviens taču nenēsās kabatā svešas vēstules un dokumentus, — doktors Kompresītis nolēma un ierakstīja Svilpīti slimnīcas žurnālā ar Plācenīša vārdu.
Kad nākamajā dienā milicis Sardzītis atkal piezvanīja uz slimnīcu un jautāja, vai pie viņiem nav uzņemts ārstēšanā milicis Svilpītis, viņam atbildēja, ka nekāda miliča Svilpīša pie viņiem neesot un arī neesot bijis, bet esot gan šoferis Plācenītis, kas uz ielas zaudējis samaņu. Ar to arī izskaidrojams, ka par Svilpīša atrašanos slimnīcā nevienam nebija ne jausmas un milicija turpināja viņa meklēšanu visur citur, tikai ne tur, kur viņš tiešām bija.
Avīzes diendienā ievietoja ziņojumus par to, ka milicis Svilpītis nekur
nav sameklējams. Dažas avīzes sāka pat ironizēt, ka pati milicija nevarot atrast pazudušo milici. Kādā avīzē parādījās pat karikatūra: milicis, kas gaišā dienas laikā ar laternu rokā meklē pats sevi.
Beigu beigās sakarā ar pazudušo milici sāka rakstīt dažādas zobgalības un feļetonus un nonāca pat tiktāl, ka uzrakstīja, it kā milicis Svilpītis nemaz neesot pazudis, bet viņu uziet nevarot tāpēc, ka nekāda Svilpīša pasaulē nepavisam neesot bijis. Nevajag tomēr domāt, ka Saules pilsētas iedzīvotāji būtu bijuši ļauni un spējīgi smieties par cita nelaimi. Nē, viņi bija ļoti labi un atsaucīgi, taču izskaidrojums meklējams tai apstāklī, ka starp Saules pilsētas iedzīvotā- " jiem bija daudz automobilistu, un ir sen zināms, ka automobilisti mazliet neieredz miličus par to, ka tie par katru satiksmes noteikumu pārkāpumu lasa viņiem pārlieku garas notācijas. Ja būtu pazudis parastais knēvelis, tad nevienam ne prātā neienāktu smieties, bet, tā kā pazudis bija milicis, tad tas neviļus ikvienam automobilistam izraisīja smaidu; turklāt daudzi noticēja, ka tiešām nekāda miliča Svilpīša pasaulē nav bijis un visas šīs valodas nav nekas vairāk kā jocīga izdoma laikrakstu lasītāju uzjautrināšanai.
Kad nākamajā rītā Svilpītis pamodās slimnīcā, viņš ar izbrīnu pārliecinājās, ka atkal guļ kaut kur svešā istabā. Viņš jau grasījās celties un iet noskaidrot, kā šeit iekļuvis, bet, sajutis vājumu, nolaida galvu uz spilvena. Tobrīd istabā ienāca kopēja.
— Labrītiņ, Plācenīt! — viņa laipni sveicināja. — Kā jūs jūtaties?
— Kur es esmu? — Svilpītis satraukts jautāja, pat nepamanījis, ka kopēja nosauc viņu par Plācenīti.
Kopēja paskaidroja, ka viņš uz ielas esot nejauši pakritis un sasitis pieri, no kā viņam radies smadzeņu satricinājums, bet tagad viņš esot slimnīcā un viņam nevajagot ne par ko raizēties, jo viņu drīz vien izdziedināšot.
Svilpītis no šiem paskaidrojumiem gandrīz nekā nesaprata, jo pēc satricinājuma viņa apziņa bija mazliet aizmiglojusies, tomēr kopējas laipnā balss viņu nomierināja. Vairs neuztraukdamies, Svilpītis ar labu ēstgribu pabrokastoja un bez viebšanās izdzēra veselu karoti rūgtas mikstūras. Doktors Kompresītis palika ar to visai apmierināts un norīkoja kopēju ik pēc stundas dot slimniekam šo mikstūru un likt uz galvas aukstas kompreses, bet gadījumā, ja uznāktu galvassāpes, nekavējoties likt uz pieres ledu.
Pats doktors Kompresītis vairākas reizes dienā apmeklēja Svilpīti un stāstīja viņam daždažādus jocīgus atgadījumus. Viņš uzskatīja, ka nekas tā neveicina ātru izveseļošanos kā jautrs garastāvoklis, bet jautrs garastāvoklis, kā zināms, slimniekiem mēdz rasties, ja viņi smaida un smejas. Ar
šādu nolūku doktors Kompresītis bija licis pa visu slimnīcu izkārt pie sienām jocīgas glezniņas, šaržus, karikatūras un pavēlējis visām kopējām un dežurējošiem ārstiem pavaļas brīžos lasīt slimniekiem priekšā dažādus vieglus stāstus un pasaciņas, kā arī stāstīt viņiem jautras anekdotes, jokus, ķircināmos pantus, asprātīgas parunas, blēņu dziesmas un tamlīdzīgus niekus.