Inženieris Kabītis, ar ko mūsu ceļotāji todien iepazinās, bija neparasts knēvelis. Viņa galvenā īpatnība bija tā, ka visu viņš darīja briesmīgā ātrumā. Rokas, kājas un mēle viņam kustējās ārkārtīgi veikli. Parasti viņš nevis gāja, bet skrēja un gandrīz nekad nepalika miera stāvoklī. Ja nebija kurp skriet un negadījās, ar ko runāties, viņš vienā laidā raustījās ar visu augumu vai lēkāja uz vietas aiz nepacietības. Ja vajadzēja braukt ar automobili, viņš drāzās ar vislielāko ātrumu, pie kam uzsāka braucienu vienmēr pēkšņi un apturēja negaidīti. Domas viņam galvā zibēja ar gaismas ātrumu, kas, kā jau ikvienam zināms, ir trīssimt tūkstošu kilometru sekundē. Viņš neapdomādamies izšķīrās par dažādiem lēmumiem un zibeņ- ātri tos izpildīja, bet, ja tie viņam aiz kaut kādiem iemesliem vairs nepatika, viņš acumirklī tos atmeta, nenovedis līdz galam.
Visi, kam vien iznāca ar Kabīti satikties, nokļuva viņa darbīgā rakstura ietekmē un izpildīja visu, kas viņam ienāca prātā, aizmirsdami savus pašu plānus un nodomus.
Kubiņš, kam bija rāmāks raksturs, iedomājās, ka varēs aizbraukt kopā ar ceļotājiem uz Jaunrades ielu un parādīt tiem Arbūziņa celtos namus, taču Kabītis bez jebkādām ceremonijām paziņoja, ka to gan vēl pagūšot izdarīt, un tūliņ pēc pusdienas aizveda visus apskatīt mēbeļu fabriku, kurā ražoja visvisādas mēbeles.
Nokļuvuši mēbeļu fabrikā, ceļotāji bija ļoti pārsteigti, ka krēslus, galdus, skapjus, dīvānus, gultas šeit negatavoja vis no koka, bet no dažādām plastmasām. Ražošanas process bija visai vienkāršs. Iepriekš sagatavoto plastmasu ievadīja štancējamā mašīnā. Tur to apstrādāja ar spiedi, un spiediena rezultātā no mašīnas nāca ārā gatavs krēsls, galds vai gulta. Skapju, bufešu vai dīvānu izgatavošanai bija vajadzīga nevis viena štancējamā mašīna vien, bet gan divas, trīs un pat vairāk. Vienā tādā mašīnā štancēja pašu skapi, otrā — durtiņas un plauktus, trešajā — atvilktnes un tā tālāk.
Plastmasu gatavoja visdažādākās krāsas un krāsu niansēs. Bija tā saucamā koka plastmasa. No tās taisītās mēbeles nevarēja atšķirt no koka mēbelēm. Bija ari metalplastmasa, kas pilnīgi aizstāja metālu. No metala plastmasas gatavoja ne vien mēbeles, bet arī lustras, durvju rokturus, gleznu un spoguļu ietvarus. Beidzot, bija elastīga plastmasa, mīksta kā dūnas, no tās gatavoja gultas maisus un matračus, kā arī dīvānu un krēslu mīkstās atzveltnes.
Bez vienkāršajām mēbelēm fabrikā gatavoja arī kombinētas, kā, piemēram, kombinētu dīvānu-gultu, kas vienlaikus noderēja gan par dīvānu, gan par gultu, galdu-ledus skapi, krēslu-putekļu sūcēju, gultu- grāmatu skapi, atzveltnes krēslu-velosipēdu un citas. Taču vislabāk mūsu ceļotājiem patika pūstās jeb tā
saucamās pneimatiskās mēbeles. Skapjus, galdus, atzvelteņus, dīvānus taisīja no gumijas un piepūta ar gaisu. Šīs mēbeles bija ļoti ērtas pārvadāšanai, jo vajadzēja tikai izlaist no tām gaisu, un veselu istabas iekārtu varēja novietot nelielā ceļa somā. Sevišķi glīti bija pneimatiskie atpūtas krēsli, dīvāni un gultas, jo piepūsti ar gaisu tie ieguva izliektas, gludas pludlīnijas formas, kas aicināt aicināja tajos sēdēt un atdusēties.
Apskatījuši mēbeļu fabriku, mūsu ceļotāji gāja uz kino un tad uz teātri.
Otrā dienā Kabītis un Kubiņš atbrauca viņiem pakaļ tā paagrāk, un visi kopā devās uz televizoru un radiouztvērēju fabriku. Pats galvenais, ko viņi šeit redzēja, bija lielu, plakanu sienas platekrāna televizoru ražošana. Jāsaka, ka visos Saules pilsētas kinoteātros bija uzstādīti šādi sienas televizori ar platiem ekrāniem, tāpēc filmas visiem kinoteātriem pārraidīja tieši no televīzijas studijas. Tas bija ļoti izdevīgi, jo nevajadzēja katru vakaru izvadāt pa visiem kinoteātriem simtiem kinolentu, nodarbināt simtiem kinomehāniķu, turklāt nebija arī visas šīs lentes jāgatavo. Pietika izgatavot vienu, izgriezt to televīzijas raidstacijā, un filmu varēja skatīties visos kinoteātros.
Tādi paši, tikai mazāku izmēru televizori bija daudzos dzīvokļos, taču Saules pilsētas iedzīvotāji gan ne labprāt skatījās filmas savās mājās. Viņi bija ļoti sabiedriski, un kinoizrādes viņiem patika noskatīties sanākušiem pulciņā. Tad viņiem filmas nez kāpēc likās daudz labākas un interesantākas.
Šinī fabrikā bez sienas televizoriem ražoja arī visdažādāko sistēmu galda televizorus un radiouztvērējus, sākot no lielām istabas radiolām un radioskapīšiem un beidzot ar mikroskopiskiem kabatas skaļpīkstētājiem un podziņu skaļčukstētājiem.
Pēc tam Kabītis veda ceļotājus uz saimniecības piederumu fabriku, kur ražoja dažādus putekļu sūcējus, veļas mazgājamos automātus, mehāniskus slaucītājus un susinātājus un sulas spiedējus, hermētiskus podus un pneimatiskus kastroļus. Šeit ceļotājiem vislabāk patika automātiskais pašregulētājs elektronu gludeklis. Šā gludekļa īpatnība bija tā, ka tas varēja automātiski un pilnīgi patstāvīgi gludināt veļu. Šim nolūkam gludekļa priekšdaļā bija divas elektriskas acis, gluži kā nelieli televizoriņi, ar kuru palīdzību gludeklis it kā redzēja, kas jāgludina. Mazliet zemāk par acīm gludeklim bija arī elektrisks
skārda deguns. Ja gludināmā veļa sāka svilt, gludeklis ar savu degunu sajuta sviluma smaku, automātiski izslēdzās un pazvanīja.
Tūliņ pēc tam ceļotāji apmeklēja grāmatu fabriku, kur ražoja visdažādākās grāmatas: mazas un lielas, plānas un biezas, bilžu grāmatas, rotaļ- grāmatiņas aizslietnīšu, harmoniku, spolīšu un groziņu veidā ar saistošām pasakām, stāstiem, piedzīvojumiem, rēbusiem, trikiem, mīklām, kustīgām un runājošām bildītēm.
Šeit strādāja desmitiem tipogrāfijās mašīnu. Vajadzēja tikai rakstnieka atnesto manuskriptu un mākslinieka zīmētās ilustrācijas ielaist tādā mašīnā, un uzreiz pa citu spraugu no tās sāka birt laukā gatavas ilustrētas grāmatas. Iespiešanai lietoja elektrizācijas paņēmienu, proti, speciāls pul- verizators mašīnā izsmidzināja tipogrāfijās krāsu, un šie krāsas putekļi pielipa pie elektrizētā papīra tanīs vietās, kur vajadzēja būt burtiem un ilustrācijām. Ar to izskaidrojams grāmatu iespiešanas ātrums.
Tālāk Nezinītis un viņa ceļa biedri iegriezās gan mūzikas instrumentu fabrikā, gan leļļu kombinātā, kur leļļu teātriem gatavoja lelles, gan automobiļu rūpnīcā, gan daudzās citās vietās. Dienu viņi neko citu nedarīja kā braukāja ar Kabīti un Kubiņu dažādās interesantās ekskursijās, bet pa vakariem apmeklēja kino, teātrus, koncertus vai arī noskatījās kādas sporta spēles un sacīkstes. Šajās gaitās reizēm piedalījās arī Karūsiņš, ar ko viņi bija iepazinušies apģērbu fabrikā. Karūsiņš, kā jau minēts, bija aktieris, tāpēc viņš labi zināja, kurā teātrī notiek paši interesantākie uzvedumi, un vienmēr varēja ceļotājiem ieteikt, kuru izrādi vislabāk apmeklēt.
Vispār dzīve viņiem bija ļoti jautra. Vienīgais, kas Nezinītim bojāja labo noskaņu, bija atmiņas par milici Svilpīti. Todien, kad avīzē pirmoreiz parādījās ziņa par miliča Svilpīša pazušanu, Nezinītis gauži baidījās, ka tas drīz atradīsies. Taču otrā dienā avīzes ziņoja, ka, par spīti nepārtrauktai meklēšanai, milicis Svilpītis nekur neesot atrasts. Nezinītis par to nopriecājās un pamazītēm apmierinājās. Tomēr vakarā, kā parasti, pamodās sirdsapziņa un sāka viņam pārmest.
«Bet ko tad es varu darīt?» Nezinītis taisnojās. «Es taču neesmu vainīgs, ka milicis pazudis.»
«Vainīgs jau tu neesi, tas tiesa,» sirdsapziņa piekrita. «Bet tu taču priecājies, ka viņš pazudis. Vai tad tā var priecāties par cita nelaimi?»
«Un kas tev par to daļas?» Nezinītis sašuta. «Ko tu bāz savu degunu, kur tevi nelūdz?»
«Ak kas man daļas?» sirdsapziņa brīnījās. «Es gribu, lai tu būtu labs, un vienmēr tev pārmetīšu, ja rīkosies nelabi.»
Nezinītim sametās kauns, un viņš pats sev nozvērējās, ka vairs nepriecāsies. Tomēr nākamajā rītā viņš atkal kļuva nemierīgs un ar drebēšanu ņēma rokā avīzi, baidīdamies izlasīt tajā paziņojumu, ka milicis Svilpītis beidzot atradies un visiem izstāstījis, ka Nezinītis ar brīnumnūjiņu saārdījis milicijas ēkas sienas. Izlasījis avīzē, ka Svilpītis vēl joprojām nav atrasts, Nezinītis atviegloti uzelpoja un gandrīz vai sāka lēkāt aiz prieka; vakarā viņš to sev atkal pārmeta, taču nākamajā rītā tik un tā priecājās. Pamazām viņš mitējās pievērst uzmanību sirdsapziņas pārmetumiem, un nekas vairs neapēnoja viņa dzīvi. Turklāt jaunie draugi neļāva mūsu ceļotājiem garlaikoties. Kubiņš un Kabītis gandrīz saķildojās viņu dēļ. Kubiņam ļoti gribējās turpināt savu stāstu par arhitektūru un parādīt viņiem Arbūziņa namus, taču Kabītis nepaļāva viņam pateikt neviena vārda un ne soli nelaida ceļotājus no sevis projām. Kubiņš gauži pukojās, ka iepazīstinājis Nezinīti, Podziņu un Raibulīti ar Kabīti.
— Būtu es zinājis, ka tā iznāks, neparko nebūtu tevi ar viņiem iepazīstinājis, — viņš sacīja Kabītim.
Reiz viņš saprātoja atbraukt pie Nezinīša un tā draugiem labi agri un aizvest tos no mājām, iekām būs ieradies Kabītis. Nākamajā rītā viņš tiešām pamodās ar mazu gaismiņu un tūliņ drāzās uz viesnīcu. Cik gan liels brīnums viņam bija, ieraugot, ka ceļotāji jau aizbraukuši!
— Atkal šis Kabītis aizsteidzies man priekšā! — Kubiņš noskaitās. — Nu, lai viņš man piesargās! Taisni nezinu, ko es ar viņu izdarīšu …
Pikti saraucis pieri, Kubiņš izgaja uz ielas un sagrudas ar Kabīti, kas tikko bija piebraucis savā lēkātājā automobilī.
— Kurp tad tu tā drāzdamies? — Kubiņš neizpratnē jautāja.
— Kā — kurp? — Kabītis izbrīnījās. — Pie Nezinīša un Podziņas.
— Bet viņus taču kāds no šejienes jau aizvedis!
— Kas aizvedis? — Kabītis aiz brīnumiem pat uz augšu palēcās.
— Kā tad es lai zinu! — Kubiņš noplātīja rokas.
— Ā! — Kabītis iesaucās un ieplāja ar delnu sev pa pieri. — Zinu! Tas būs Karūsiņš! Lai tad es no vietas netieku nost, ja Karūsiņš nav viņus aizrāvis!
Tā tiešām bija. Karūsiņš sen bija raudzījis pierunāt mūsu ceļotājus doties kopā ar viņu izbraukumā uz Saules parku, iegalvodams, ka tas esot daudz interesantāk nekā braukāt pa dažādām fabrikām un rūpnīcām. Taču Kabītis par parku negribēja ne dzirdēt un visādi centās aizkavēt šā nodoma realizēšanu. Beidzās ar to, ka Karūsiņš ķērās pie viltības un, atbraucis ceļotājiem pakaļ agrāk nekā parasti, aizveda tos uz Saules parku.
Šis parks atradās Saules pilsētas austrumu nomalē un aizņēma diezgan lielu platību. Tajā bija vairākas daļas vai, kā tās citādi mēdza dēvēt, pilsētiņas: Sporta pilsētiņa, kur notika dažādas sporta spēles un sacensības; Ūdens pilsētiņa ar peldbaseiniem, tramplīniem niršanai un laivu piestātnēm; Teātra pilsētiņa, kur atradās dažādi teātri, kino un arī cirks; Šaha pilsētiņa, kur varēja spēlēt šahu un dambreti, un, beidzot, Jautrības pilsētiņa ar dažādām jautrām atrakcijām.
Katra no šīm pilsētiņām bija iekārtota savā īpatnējā veidā. Visinteresantāk bija iekārtota Šaha pilsētiņa. Visa tās platība bija sadalīta lielās kvadrātveida rūtīs un izskatījās kā milzu šaha galdiņš. Visi nami, kioski un paviljoni šeit bija celti šaha figūru veidā: te bija torņi, dāmas, laidņi, zirdziņi un tā joprojām. Visus žogus veidoja bandinieku rindas, un pie katras ieejas stāvēja pa divi melni un divi balti zirdziņi.
Starp puķēm, kas arī bija sadēstītas šaha galdiņa rūtīs, stāvēja galdiņi, pie kuriem visi, kas vēlējās, varēja spēlēt šahu vai dambreti. Te bija daudz šahistu — knauķu un knīpu. Šahisti parasti bija ģērbušies rūtainos uzvalkos, bet šahistes — kleitiņās, ko rotāja daudzkrāsainas šaha figūriņas. Viņi lasīja lekcijas par šaha spēli, stāstīja dažādus interesantus gadījumus no slavenu šahistu dzīves, piedalījās šaha turnīros, uz kuriem
saplūda daudz skatītāju; beidzot, rīkoja seansus sirnultānspēlei ar amatieriem, proti, parastajiem knauķiem un knīpām, kas labprāt spēlēja šahu.
Simultānspēles seanss nozīmē, ka viens šahists spēlē vairākas partijas reizē uz vairākiem galdiņiem. Bija tādi speciālisti, kas spēlēja desmit, piecpadsmit partijas reizē, bet vislabākais šahists — Saules pilsētas šaha meistars Figūriņš varēja spēlēt divdesmit partijas reizē, turklāt pat uz galdiņiem neskatīdamies. Viņam tikai pateica, kādu gājienu katrs izdarījis, viņš to pierakstīja piezīmju grāmatiņā un-pateica atbildes gājienu. Noskatīties tādus simultānspēles seansus parasti sanāca daudz knēveļu.
Tomēr visinteresantākais Šaha pilsētiņā bija šaha automāti, šaha automāts ir mašīna, kas izgatavota parasta knēveļa izskatā — ar rokām, kājām un pat galvu. Automātā ir elektronu iegaumes un aprēķināšanas ierīce, ko elektrības vadi savieno ar šaha galdiņa rūtiņām. Spēlējot ar parasto knēveli, automāts ar elektronu ierīces palīdzību sameklē vispareizākos atbildes gājienus, kas ved pie uzvaras, un pārbīda figūras uz šaha galdiņa. Nekādu brīnumu tur nav, jo šaha spēlei ir sava teorija un vienmēr var iepriekš aprēķināt, kā jāpārbīda figūras, lai panāktu uzvaru.
Šaha automātus konstruē vislabākie šahisti, tāpēc uzvarēt tādu šaha mašīnu var tikai kāds šaha meistars un arī tad ne ikreiz. Dažkārt gadījās, ka pats konstruktors zaudēja paša konstruētajam automātam. Tas izskaidrojams tā, ka konstruktors var nogurt, saslimt vai aiz izklaidības izdarīt aplamu gājienu, bet automāts nekad nenogurst un vienmēr darbojas ātri un nemaldīgi, ja vien, protams, nav sabojājies.
Kādā no Šaha pilsētiņas paviljoniem bija uzstatīts liels šaha auto
māts, kas varēja spēlēt trīsdesmit divas partijas reizē. Automāts bija novietots apaļa galda vidū un tam visapkārt trīsdesmit divi šaha galdiņi. Pie šiem galdiņiem sēdēja knēveļi, kas vēlējās spēlēt ar automātu. Izdarījis gājienu uz viena galdiņa, automāts mazliet pagriezās un izdarīja gājienu uz otra galdiņa, atkal pagriezās un tā griezās visu laiku, gājienu pēc gājiena. Tas notika tik ātri, ka viens otrs spēlētājs nepaguva pat izdarīt atbildes gājienu. Tādos gadījumos automāts apstājās un pagaidīja pretinieka gājienu.
Nokļuvuši Šaha pilsētiņā, mūsu ceļotāji ilgi vēroja šā lielā šaha automāta spēli. Beidzot Podziņai apnika skatīties, taču Nezinītim nu tikai sāka tā īsti iepatikties. Pamanījis, ka viens spēlētājs, zaudējis partiju, pieceļas no galda, Nezinītis apsēdās viņa vietā un paziņoja, ka šis arī gribot saspēlēt. Podziņa gan protestēja un teica, ka viņai taisni riebjoties skatīties, kā spēlē šahu. Raibulītis piebalsoja, ka arī viņam riebjoties, taču Nezinītis ietiepās un negribēja iet projām. Tad Karūsiņš sacīja, ka viņi ar Podziņu un Raibulīti iešot pastaigāties uz Jautrības pilsētiņu, bet Nezinītis varot saspēlēt šahu un vēlāk viņiem piebiedroties.
Tā arī norunāja.