Podziņa un Raibulītis aizgāja ar Karūsiņu uz Jautrības pilsētiņu, bet Nezinītis palika spēlēt ar automātu šahu. Viņš nepaguva izdarīt ne desmit gājienu, kad dabūja šahu un matu. Viņš nolēma izspēlēt vēl partiju un zaudēja to, izdarījis pavisam tikai piecus sešus gājienus. Nākamo matu viņš dabūja trijos gājienos. Automāts bija it kā novērojis, kādu kļūdu Nezinītis spēlē pieļauj, un atradis paņēmienu apspēlēt viņu visīsākajā laikā.
Kāds spēlētājs, kas sēdēja pie galda Nezinītim blakus, aizrādīja, ka viņam esot par agru spēlēt ar tik sarežģītu mašīnu, lai labāk sākumā saspē- lējot ar kādu mazāku, vienkāršāku automātu. Uzzinājis, ka Šaha pilsētiņā ir arī citi automāti, Nezinītis cēlās no galda un devās meklēt mašīnu sev pa spēkam. Viņš nepaguva paiet ne desmit soļu, kad satika kādu knīpu. Tā bija ģērbusies skaistā, baltā tērpā ar daudzkrāsainām šaha figūriņām, bet cepure viņai galvā izskatījās kā šaha karalienes kronis. Viņa uzsmaidīja Nezinītim kā vecam paziņam un sveicināja:
— Labdien!
— Labdien! — Nezinītis atņēma. — Mēs, liekas, esam kaut kur jau tikušies?
— Kā jums nav kauna, Nezinīt! Vai tiešām esat aizmirsis? Jūs taču bijāt pie mums apģērbu fabrikā.
— Ak, pareizi! — Nezinītis attapa. — Nu es atceros. Jūs esat Dzijtiņa.
— Jā gan, — Dzijtiņa apstiprināja. — Pasēdēsim šeit uz soliņa. Te ir ļoti jauki.
Viņi apsēdās uz soliņa, un Dzijtiņa ierunājās:
— Bet mēs neesam jūs aizmirsuši un bieži pieminam jūsu apmeklējumu. Mums toreiz bija ļoti jautri. Atcerieties, kā Adatiņa teica Kabītim: «Jūs neesat zirgs un neatrodaties stallī. Sprauslāt varēsiet mājās.» Ha-ha- ha! Tagad, tiklīdz kāds no mums iesmejas; mēs sakām: «Jūs neesat zirgs
un neatrodaties stallī. Ejiet mājās izsprauslāties un tad nāciet atpakaļ!»
Dzijtiņa un Nezinītis jautri iesmējās.
— Sakiet, — vai jums patīk mūsu pilsētā? — Dzijtiņa apvaicājās.
— Ļoti patīk, — Nezinītis apliecināja. — Jums te ir gan dažādas mašīnas, gan kino, gan teātri, gan veikali un pat ēdnīcas. Viss jums ir!
— Bet vai tad pie jums nav tā kā pie mums?
— Kur nu! — Nezinītis atmeta ar roku. — Mums, ja iegribas apēst ābolīti, vispirms jārāpjas kokā; iekārojas zemenīšu — tās vispirms jāizaudzē, sagribas riekstiņu —
jāiet uz mežu. Jums ir vienkārši: ej tikai ēdnīcā un ēd, ko sirds kāro, bet mums — vispirms pastrādā un tad tikai ēd!
— Bet mēs taču arī strādājam, — Dzijtiņa iebilda. — Vieni strādā tīrumos, sakņu dārzos, citi fabrikās gatavo dažādas lietas, un tad katrs ņem veikalā, kas viņam vajadzīgs.
— Nu, jums taču mašīnas palīdz strādāt, — Nezinītis atbildēja, — bet mums mašīnu nav. Arī veikalu mums nav. Jūs te dzīvojat visi kopā, bet mums — katra mājele pati par sevi. Tāpēc arī iznāk liels sajukums. Mūsu mājā, piemēram, ir divi mehāniķi, bet nav neviena drēbnieka. Kādā citā mājā atkal dzīvo tikai drēbnieki un neviena mehāniķa. Ja mums, piemēram, ievajagas bikšu, mēs ejam pie drēbnieka, taču par velti viņš bikses nedos, jo — ja jau sāks visiem bikses dalīt par velti …
— Tad drīz pats paliks bez biksēm! — Dzijtiņa iesmējās.
— Vēl sliktāk! — Nezinītis atmeta ar roku. — Paliks ne vien bez biksēm, bet arī tukšu vēderu, tāpēc ka nevar taču viņš vienā un tai pašā laikā šūt apģērbus un gādāt ēdamo!
— Protams, ka tā, — Dzijtiņa piekrita.
— Tātad par biksēm jādod drēbniekam, teiksim, bumbieris, — Nezinītis turpināja. — Bet, ja nu drēbniekam nav vis vajadzīgs bumbieris, bet, piemēram, galds, tad mums jāiet pie galdnieka un jādod bumbieris par to, ka viņš uztaisīs galdu, un tad šis galds pie drēbnieka jāapmaina pret biksēm. Taču arī galdnieks var pateikt, ka bumbieris viņam nav vajadzīgs, bet vajadzīgs cirvis. Un mums būs jāklimstpie kalēja. Var gadīties arī, ka tad, kad atnāksim pie galdnieka ar cirvi, viņš pasacīs, ka cirvja viņam vairs nevajag, jo to jau dabūjis citur.Un tā nu mēs būsim ieguvuši nevis bikses, bet cirvi!
— Jā, tā tiešām ir liela nelaime! — Dzijtiņa nosmējās.
— Tā nebūtu nekāda nelaime, jo no katra stāvokļa var atrast izeju, — Nezinītis atteica. — Sliktākā gadījumā draugi neļaus tev pazust un bikses kāds iedāvinās vai uz laiciņu aizdos. Nelaime ir tā, ka uz šāda pamata dažiem knēveļiem attīstās briesmīga kaite — alkatība vai sīkstulība. Tāds sīkstuļa knēvelis velk sev mājās visu, kas vien gadās pa rokai: gan to, ko vajag, gan pat to, kā nevajag. Mums ir viens tāds knauķis — Apalītis. Viņam pilna istaba piebāzta visvisādām grabažām. Viņš iedomājas, ka tas viss varot noderēt apmaiņai pret vajadzīgām lietām. Turklāt viņam ir milzums vērtīgu mantu, kas varētu kādam noderēt, bet pie viņa tikai apaug putekļiem un bojājas. Dažādu jaciņu, svārciņu viņam ir bez sava gala! Uzvalku vien gabalu divdesmit, bet bikšu droši savi piecdesmit pāri. Tas viss viņam sagāzts uz grīdas kaudzē, un viņš pats vairs neatceras, kas tur ir un kā nav. Daži knēveļi to izmanto. Ja kādam steidzīgi ievajagas bikšu vai svārku, tad ikviens var pieiet pie šās kaudzes un izraudzīties, kas patīk, un Apalītis pat nepamanīs, ka manta pazudusi. Taču, ja pamanīs, tad jau nu sargies — tādu brēku sacels, ka no mājas jābēg laukā!
Dzijtiņa sirsnīgi smējās, klausīdamās šo stāstījumu. Tad viņa kļuva nopietna un sacīja:
— Kauns par slimniekiem smieties! Labi, ka pie mums neviens nevar sasirgt ar šo briesmīgo kaiti. Kādēļ gan mums būtu jāglabā mājās vesela kaudze apģērbu, ja kurā katrā laikā veikalā var dabūt pilnīgi pieklājīgu apģērbu! Turklāt modes taču pastāvīgi mainās, un, ja tērps kļuvis nemoderns, to tik un tā nevar vilkt mugurā. Jā, — Dzijtiņa atcerējās, — kur tad ir jūsu draugi — Podziņa un šis . .. Pelēcītis, vai?
— Nevis Pelēcītis, bet Raibulītis, — Nezinītis pārlaboja. — Viņi ar Karūsiņu aizgāja uz Jautrības pilsētiņu, bet es paliku šeit saspēlēt ar automātu šahu.
— Nu, un saspēlējāt?
* — Trīs partijas un ne reizi neuzvarēju.
Uzzinājusi, ka Nezinītis spēlējis ar lielo automātu, Dzijtiņa pastāstīja, ka šo automātu konstruējis šaha meistars Figūriņš, tāpēc to uzvarēt esot
grūti pat pieredzējušam šahistam. Liels sasniegums skaitoties nospēlēt ar to kaut vai neizšķirtu, bet tas, kas automātu uzvarot, iegūstot tiesību cīnīties ar meistaru Figūriņu par pirmo vietu.
Tādiem nepieredzējušiem spēlētājiem kā Nezinītis Šaha pilsētiņā bija liels daudzums vienkāršāku šaha automātu. Šo mašīnu elektronu ierīce nebija tik sarežģīta, un tās uzvarēt bija daudz vieglāk. Turklāt daudzos automātos bija papildierīces spēlētāju uzjautrināšanai. Tā, piemēram, vienam no
tiem bija ļoti jocīga fizionomija. Turklāt tas prata šņaukāties un kasīt ar roku pakausi, kas izskatījās visai jocīgi. Kādam citam fizionomija bija no elastīgas plastmasas, un, kad tam padevās labs gājiens, šai sejā parādījās uzvarētāja smaids. Tiklīdz tas kļuva drošs, ka uzvarēs, mute tam izstiepās līdz ausīm, bet, ja pēkšņi sāka zaudēt, tad tik briesmīgi vaibstījās, ka bez smiekliem nebija iespējams to uzlūkot. Bija tāds automāts, kuram degunā laiku pa laikam iedegās elektriskā spuldzīte, un tad viss deguras kvēloja sarkanā gaismā, bet mati uz galvas cēlās stāvus.
Bez tam šeit bija automāti, kas attēloja dažādu spēlētāju raksturu. Viens no tiem pirms katra gājiena ilgi rauca pieri, nez kāpēc berzēja ar roku degunu, nedroši ņēma no galdiņa figūru, ilgi turēja to rokā, it kā apsvērdams, kur likt, beidzot, izdarījis gājienu, ar skubu ķēra figūru atpakaļ, nolika iepriekšējā vietā un atkal izlikās domājam. Tādas automāta izdarības kaitināja dažus pārāk nepacietīgus spēlētājus un padarīja spēli interesantāku. Kāds cits automāts pirms katra gājiena ikreiz šņaukājās, purpināja, krekstēja, grozīja galvu, raustīja plecus, plātīja rokas. Vēl kāds cits laiku pa laikam izmeta tādus teicieniņus kā: «Ak jūs ejat tā? Nu, bet mēs atkal šitā!» Vai: «Tūliņ mēs jums parādīsim, kā spēlē šahu.» Vai: «Nupat jūs būsiet dimbā.» To panāca ar magnetofonu jeb skaņu pierakstīšanas aparātu, kurā uz magnēta lentes bija ierakstītas dažādas frāzes. Pirms katra gājiena magnetofons automātiski ieslēdzās, un atskanēja šāda vai tāda frāze.
Katram automātam bija savs vārds. Tā, piemēram, lielo trīsdesmitdiv- vietīgo automātu sauca par «Titānu». Tas, kurš mēdza sacīt: «Nupat jūs būsiet dimbā,» — tā arī bija iedēvēts par «Dimbu». Bet to, kas prata kasīt pakausi, nez kāpēc sauca par «Krancīti». Dzijtiņa iepazīstināja Nezinīti ar visiem automātiem, un Nezinītis ar katru saspēlēja pa partijai, taču uzvarēt uzvarēja vienīgi «Krancīti».
— Redziet nu, jūs jau sākat gūt panākumus! — Dzijtiņa sacīja. — Jums tikai biezāk jānāk šurp un jātrenējas.
Kamēr Nezinītis spēlēja šahu, Podziņa un Raibulītis labi izpriecājās pa Jautrības pilsētiņu. Jautrība sākās jau, iekām apmeklētāji bija nokļuvuši pilsētiņā, proti, pie pašas ieejas. Šī ieeja nebija ne vārti, ne vārtiņi, ne durvis, bet resna metala caurule, kas atgādināja tuneli. Caurule nepārtraukti griezās, un ikviens, kas mēģināja tikt tai cauri parastā veidā, noteikti likās garšļaukus, jo kājas griezās projām. Lai noturētos līdzsvarā, vajadzēja iet nevis taisni uz priekšu, bet veikli spert soļus iešķērsām. Daži knēveļi
bija tā iemanījušies, ka izgāja pa cauruli pat nesagrīļojušies. Taču tādu nebija daudz. Vairums apmeklētāju nevarēja nokļūt pilsētiņā, iepriekš ne- izvārtījušies pa cauruli.
Pie šās rotējošās caurules parasti drūzmējās vesels bars knēveļu un smējās par drošinieku mēģinājumiem izkļūt tai cauri. Arī Podziņa, Karūsiņš un Raibulītis pievienojās pūlim un smējās līdzi. Sevišķi skaļi smējās Raibulītis. Viņam likās, ka iziet pa cauruli nav nemaz grūti, bet visi gāžas gar zemi paši aiz savas neveiklības. Izsmējies no visas sirds, Raibulītis nolēma parādīt savu veiklību un bezbailīgi devās iekšā caurulē. Viņš nepaguva paspert ne trīs soļus, kad nostiepās visā garumā un sāka valstīties pa cauruli kā malkas šķila. Konfektes, ar ko viņam bija piebāztas pilnas kabatās, izbira. Raibulītis lasīja tās augšā un bāza atpakaļ kabatās, un tai pašā laikā pūlējās piecelties kājās, taču tūliņ uz vietas krita atpakaļ. Tā viņš kūleņoja pa cauruli, līdz beidzot tā izmeta viņu laukā. Visas šīs izdarības izraisīja skatītājos veselu smieklu vētru.
— Redziet nu, mēs vēl neesam ietikuši Jautrības pilsētiņā, kad jau sākam uzjautrināties, — Karūsiņš teica Podziņai. — Ņemiet vērā, ka smiekli šeit izraisās ļoti vienkārši — apmeklētāji paši sevi smīdina: sākumā jūs smejaties par citiem, tad lienat paši caurulē, un nu jau citi smejas par jums.
To teicis, Karūsiņš tuvojās caurulei. Par spīti savam lempīgajam augumam, viņš diezgan veikli nolaipoja gandrīz visu ceju un tikai divus soļus no izejas nogāzās garšļaukus, kas gan arī uzjautrināja skatītājus. Nu bija pienākusi Podziņas kārta. Visi domāja, ka arī viņa pakritīs, un jau dzīrās krietni izsmieties, taču Podziņa tik veikli šķeterēja kājām, ka ne reizi pat nepaklupa.
Nonākuši Jautrības pilsētiņā, mūsu ceļotāji soļoja pa aleju un drīz vien nonāca uz laukumiņa, kura vidū bija ierīkota liela koka ripa. 5o ripu sauca par velna riteni. Uz tā apsēdās, kas gribēja, tad ripa sāka ātri griezties, un centrbēdzes spēks izsvaidīja sēdētājus uz visām pusēm.
Pabraukušies uz velna riteņa un kūleniski noripojuši zemē, mūsu ceļotāji devās tālāk un apstājās pie burvju spoguļa. Tas nebija vis plakans, bet gan greizs, turklāt visu laiku locījās, kādēļ knēvelis, tajā skatoties, redzēja, ka galva viņam izstiepjas garumā kā zirņa pāksts, bet kājas saraujas īsas kā zoslēnam; tad atkal otrādi: kājas izstiepās kā makaroni, bet galva saplaka kā bliņa. Tūliņ sāka stiepties garumā deguns, bet seja sašķiebās tīri greiza; pēdīgi seja jau vairs neizskatījās itin ne pēc kā.
Skatoties visās šajās pārvērtībās, nebija iespējams smieklus valdīt, bet, tā kā smiekli visai rosina ēstgribu, tad mūsu ceļotāji devās uz ēdnīcu pusdienot un pēc pusdienām vizinājās ar atompiedziņas veltnīšu auto- krēsliņiem un ar pašbraucējām lodīšu slidām.
Atomu autokrēsliņš atgādināja parastu krēsliņu vai atzveltenīti ar kāju paliktni, tikai kājiņu vietā tam bija mīksti gumijas veltnīši. Apakšā, zem sēdekļa, bija iemontēts neliels atomdzinējs, kas iedarbināja krēsliņu.
Lai brauktu ar autokrēsliņu, nebija pat jāmācās to vadīt. Pietika apsēsties uz tā, uzsaukt: «Uz priekšu!» — un krēsliņš pats brauca uz priekšu. Vajadzēja tikai pateikt «ātrāk!» vai «lēnāk!» — un krēsliņš tūdaļ sāka kustēties ātrāk vai arī gausināja gaitu. Pie vārdiem «pa labi» vai «pa kreisi» krēsliņš pagriežas uz vienu vai otru pusi, bet, ja pateica «stop!», krēsliņš acumirklī apstājās.
Visus šos vārdus nevajadzēja sacīt skaļi, bet čukstus un varēja pat nemaz nerunāt, tikai klusībā domāt. Podziņa un Raibulītis interesējās, kāpēc tā notiek. Karūsiņš pastāstīja, ka apakšā novietotais paliktnis uztverot elektriskos signālus no krēsliņā sēdošā knēveļa kājām un novadot šos signālus speciālā elektronu aparātā, kas iedarbinot dzinēju, regulējot ātrumu, ieslēdzot labā un kreisā pagrieziena mehānismus.
— Kādus signālus gan var dot manas kājas? — Raibulītis brīnījās. — No manām kājām nevar nākt nekādi signāli.
— Jūs tikai tos nemanāt, — Karūsiņš atbildēja, — jo šie signāli ir ļoti vāji, taču būt tie tomēr ir. Vajag jums tikai nodomāt, tas ir, domās izrunāt vārdu «uz priekšu», kad tūliņ no jūsu smadzenēm šaujas elektriskais nervu impulss, it kā dodams kājām rīkojumu iet uz priekšu vai atpakaļ, pagriezties pa labi vai pa kreisi vai arī apstāties uz vietas. Lūk, tādus elektriskos impulsus tad arī uztver elektronu ierīce.
Raibulītis sāka vizināties ar autokrēsliņu un ar interesi vēroja, kā krēsliņš klausa viņa domām.
Tad viņš sacīja:
— Nekas, tāds krēsliņš, manuprāt, ir pat labāks par Nezinīša brīnumnūjiņu! Te vajag tikai nodomāt: gribu pa labi vai pa kreisi, un vēlēšanās uzreiz piepildās. Bet tur vajag vēl vicināt nūjiņu un skaļi pasacīt, ko grib. Ar vārdu sakot — ķēpa!
Izvizinājušies ar autokrēsliņu tiku tikām, Raibulītis, Podziņa un Karūsiņš pārgāja uz pašskrējējām lodīšu slidām, kam bija apmēram tāda pati elektronu ierīce kā autokrēsliņiem, proti, tās uztvēra elektriskos impulsus no slidskrējēja knēveļa kājām un veda viņu, kurp vajadzēja.
Karūsiņš stāstīja, ka pagaidām šie autokrēsliņi un pašskrējējas slidas esot tikai parkā, bet drīz vien ar tām varēšot braukāt pa visu pilsētu, un vēlāk, iespējams, neviens vairs nebraukšot automobiļos, bet visi tikai ar autokrēsliņiem.
Diena nemanot bija pagājusi, tāpēc Podziņa, Karūsiņš un Raibulītis griezās atpakaļ uz Šaha pilsētiņu, sameklēja tur Nezinīti un Dzijtiņu, un tad visi kopā devās uz Teātra pilsētiņu noskatīties izrādi.
Kopš tā laika Podziņu un Raibulīti diendienā varēja sastapt Jautrības pilsētiņā. Nezinītis turpretim augām dienām nozuda Šaha pilsētiņā. Šeit viņš satikās ar Dzijtiņu, un viņiem abiem daudz kas bija pārrunājams. Taču pats galvenais viņiem bija šaha spēle,, Dzijtiņa skaitījās rūdīta ša- histe, un viņai patika, ka arī Nezinītis bija aizrāvies ar šahu jeb, kā Saules pilsētā mēdza izteikties, sasirdzis ar šaha drudzi.