125239.fb2 NEZIN?TIS SAULES PILS?T? - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 26

NEZIN?TIS SAULES PILS?T? - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 26

Divdesmit piektā nodaļa ka atradĀs svilpĪtis

Nokļuvis slimnīcā, Svilpītis pirmajā laikā brīnījās, kad slimnieku ko­pēja vai kāds no ārstiem viņu sauca par Plācenīti. Taču viņš uzreiz neat­tapa pajautāt, kāpēc viņu sauc tādā ērmotā vārdā. No smadzeņu satrici­nājuma viņa prāta spējas bija mazliet notrulušas un galva nestrādāja tik labi kā agrāk. Pamazām viņa prāta spējas atjaunojās, bet pa to pašu laiku viņš gluži nemanot bija pieradis pie jaunā vārda, tā ka pēc dažām dienām jau arī pats iedomājās, ka viņu sauc par Plācenīti. Viņš tikai reizēm nodre­bēja, kad viņu pasauca šai vārdā, un uzreiz neatsaucās, it kā viņam vaja­dzētu iepriekš padomāt, vai sauc viņu vai kādu citu.

Doktors Kompresītis ievēroja šo Svilpīša izturēšanās īpatnību, taču iz­skaidroja to ar slimīgo stāvokli, kas gan kairināja, gan bremzēja nervu sistēmu. Viņš turpināja ārstēšanu ar savu metodi, proti, ar smieklu palī­dzību, taču sākumā viņa jociņi uz slimnieku nekādi neiedarbojās. Tomēr reizē ar to, ka Svilpīša prāta spējas atjaunojās, viņa sejā sāka parādīties saprātīgs smaids. Tas, starp citu, pierādīja, ka spēja saprast jokus knē­veļiem atkarīga no viņu prāta attīstības.

Pamanījis, ka Svilpīša sejā aizvien biežāk ieplaiksnās smaids, doktors Kompresītis nolēma pāriet uz nākamo ārstēšanas etapu, proti, nevis stās­tīt jocīgus atgadījumus, bet lasīt priekšā jautras grāmatas. Ar šādu nolūku viņš izlasīja slimniekam priekšā rakstnieka Lastiņa grāmatu ar virsrakstu «Trīsdesmit trīs jautrie vārnulēni». Klausīdamies šo grāmatu, Svilpītis skaļi smējās. Tas iedrošināja doktoru Kompresīti. Viņš nolēma, ka nu jau slimnieks var lasīt patstāvīgi, un atstiepa tam veselu klēpi avīžu, kuras šinīs dienās iespieda milzum daudz jocīgu nostāstu par pa­zudušo milici Svilpīti.

Tomēr visi šie jocīgie apraksti pašam milicim Svilpītim it nemaz

nelikās jocīgi. Ieraudzījis avīzē savu vārdu, viņš attapa, ka taisni viņš jau ir šis pats pa­zudušais milicis Svilpītis un nepavisam nav Plācenītis, kā viņu sauca slimnīcā. Svilpīša apziņa pilnīgi noskaidrojās, un viņš atcerē­jās visu, kas bija noticis: arī to, kā Nezinītis pavicināja brīnumnūjiņu un kā tūliņ sagruva milicijas ēkas sienas. Aizsviedis pie malas visas avīzes, Svilpītis grasījās lēkt ārā no gultas, taču doktors Kompresītis viņu at­turēja:

— Guliet, guliet, Plācenīt! Kur tad jūs tā uzreiz gribat skriet?

—    Es neesmu nekāds Plācenītis, bet gan milicis Svilpītis, — Svilpītis atbildēja. — Man, cik iespējams, drīzāk jāstājas pie saviem dienesta pienā­kumiem un jāaiztur burvis, lai atņemtu tam brīnumnūjiņu, ar kuru tas grauj mājas un var nodarīt iedzīvotājiem lielu postu.

Doktors Kompresītis zināja, ka daži slimnieki pēc pārciesta psihiska traucējuma sāk iedomāties, it kā viņus vajājot raganas, pesteļi vai ļauni burvji. Tāpēc viņš ņēmās Svilpīti pārliecināt, ka nekāda burvja neesot un arī neesot bijis, taču Svilpītis apgalvoja, ka pats redzējis, kā burvis sagrā­vis milicijas ēkas sienas.

—    Kāds tad tas burvis bija? — doktors Kompresītis smaidīdams jautāja.

—   Tāds pats kā visi knēveļi, tikai bikses viņam bija dzeltenas, bet rokā brīnumnūjiņa, —- Svilpītis atbildēja.

—   Nu, skaidrs, ka tas viss jums tikai tā licies, — Kompresītis sacīja. — Kur tas redzēts, ka knēveļi būtu staigājuši dzeltenās biksēs! Tādas taču nemaz nav modē!

—    Taisni labi, ka nav modē. Pēc šīm dzeltenajām biksēm būs viegli viņu sazīmēt un atņemt viņam brīnumnūjiņu.

Doktors Kompresītis sagrauzts pakratīja galvu un uzlika roku slim­niekam uz pieres, lai pārliecinātos, vai tam nav karstumi, un tad ieminējās:

—   Jums droši vien sāp galva?

—   Nekāda galva man nesāp! — Svilpītis pikti atcirta.

—   Jums tikai tā liekas, ka nesāp, bet patiesībā sāp, — Kompresītis sa­cīja. — Pag, uzliksim jums uz galvas ledu, un tūliņ kļūs vieglāk.

Doktors Kompresītis pasauca kopēju un parīkoja:

—    Kopējiņ, ledu uz galvas Plācenītim!

—   Es taču jums teicu, ka neesmu Plācenītis, bet milicis Svilpītis!

—    Nu labi, labi, — Kompresītis viņu mierināja. — Pēc smadzeņu satricinājuma slimnieki bieži mēdz iedomāties sevi par dažādām pazīsta­mām personām. Jūs, lūk, salasījāties avīzēs par slaveno milici Svilpīti un pats iedomājaties, ka esat Svilpītis.

—   Nē, es patiešām esmu Svilpītis.

—   Nu, kad jūs ieraudzīsiet savu apliecību, tad pats pārliecināsieties, ka esat Plācenītis un nevis Svilpītis … Kopējiņ, atnesiet šurp Plācenīša ap­liecību!

Kopēja atnesa Plācenīša jaku un izvilka no kabatas šofera apliecību.

—    Pag, paskatīsimies jel, kas šeit rakstīts, — sacīja Kompresītis un paņēma rokā apliecību. — Jūs dzīvojat Makaronu ielā?

—   Pareizi, — Svilpītis apstiprināja.

—   Trīsdesmit septītajā namā?

—   Trīsdesmit septītajā namā.

—   Tātad jūs esat Plācenītis!

—   Nevar būt!

—    Kā tad nevar būt? Re, skatieties, te rakstīts melns uz balta — «Plā­cenītis». Redziet — «Plācenītis».

Svilpītis paņēma rokās apliecību, izlasīja, kas tajā rakstīts, un neiz­pratnē iesaucās:

—    Skaties, tiešām gan: «Plācenītis, dzīvo Makaronu ielā trīsdesmit septiņi, dzīvoklis sešdesmit seši …» Tikai, pag, kāpēc tad dzīvoklis seš­desmit seši? Man taču ir deviņdesmit devītais dzīvoklis.

—   Nu, jums galvā laikam no trieciena kaut kas apgriezies otrādi, — Kompresītis iebilda. — Apgrieziet 66 ar kājām uz augšu un dabūsiet 99.

Svilpītis apgrieza apliecību ar kājām gaisā un iesmējās:

—    Paskat, tiešām gan — 99! Lai tad es neesmu Svilpītis, ja es jau ne­esmu Plācenītis, tas ir … tfu! Lai es neesmu Plācenītis, ja es esmu Svil­pītis! Vai es pareizi runāju?

—    Pilnīgi pareizi, — Kompresītis apstiprināja. — Tikai neuztraucie­ties, bet vislabāk mēģiniet iemigt! Kad pamodīsieties, tad par Svilpīti visu būsiet aizmirsis. Es pats esmu vainīgs: nevajadzēja dot jums šīs avī­zes lasīt.

Svilpītis pamazām nomierinājās un drīz vien iemiga.

Tomēr pēc šās sarunas doktors Kompresītis kļuva domīgs. Ne jau nu tīri tā, ka viņš šaubītos, vai Plācenītis ir Plācenītis. Nē! Viņš bija pārlieci­nāts, ka Plācenītis ir Plācenītis. Bet ap sirdi viņam tomēr bija nemierīgi. Paņēmis līdzi šofera apliecību, viņš devās uz Makaronu ielu, sameklēja trīsdesmit septīto namu un, uzkāpis ceturtajā stāvā, piezvanīja pie sešdes­mit sestā dzīvokļa durvīm. Durvis atvēra Pigoriņš.

—    Sakiet, — vai šeit dzīvo Plācenītis? — doktors Kompresītis vaicāja.

—   Jā, nāciet iekšā! — Pigoriņš aicināja.

Doktors iegāja istabā, un Pigoriņš sacīja Plācenītim, kas sēdēja uz dīvāna:

—    Rau, Plācenīt, pie tevis kāds atnācis, lai tad es neesmu Pigoriņš!

Plācenītis piecēlās Kompresītim pretim.

—   Tātad jūs esat Plācenītis? — Kompresītis brīnījās, ieraudzījis savā priekšā īsto Plācenīti.

—   Jā gan, es. Kāpēc lai es nebūtu Plācenītis?

—   Jā, jā, protams! — Kompresītis steidzās piekrist. — Kāpēc gan lai jūs nebūtu Plācenītis, bet, redziet, mums jau viens Plācenītis ir, tas ir . . tfu! … ko es runāju! … Sakiet, — vai jūs gadījumā neesat pazaudējis savu šofera apliecību?

—   Kā tad, kā tad! — Plācenītis priecīgi attrauca. — Es pazau­dēju … tas ir, nevis pazaudēju, bet to aiznesa kopā ar manu jaku tas savādnieks, kas pie mums gulēja pa nakti.

Doktors Kompresītis izvilka no kabatas apliecību un parādīja Plā­cenītim.

—   Mana, kā tad! — Plācenītis iesaucās, ieraudzījis apliecību. — Kā tā pie jums nokļuva?

Doktors Kompresītis pastāstīja Plācenītim un Pigoriņam par knēveli, ko knīpa Pogaļiņa nogādājusi pie viņiem slimnīcā. Bet Pigoriņš un Plāce­nītis izstāstīja doktoram par knēveli, kas nezināmā kārtā bija aizmidzis viņu dzīvoklī un, projām iedams, aiz pārskatīšanās uzvilcis Plācenīša jaku.

Paķēruši līdzi Svilpīša svārkus, Pigoriņš un Plācenītis kopā ar doktoru devās uz slimnīcu. Ieraudzījuši aizmigušo Svilpīti, viņi uzreiz to pazina un apliecināja, ka tas esot tas pats knēvelis, kuru viņi tonakt atraduši savā dzīvoklī. Pievākuši Plācenīša jaku, viņi aizgāja, iepriekš palūguši atļauju nākamajā dienā apmeklēt slimnieku un sīkāk izdibināt, kā tas iekļuvis viņu dzīvoklī.

Līdzko Pigoriņš un Plācenītis bija aizgājuši, doktors Kompresītis no­grima dziļās domās un tad teica:

—    Tagad nu ir skaidrs, ka mūsu Plācenītis nav Plācenītis. Bet, ja nu viņš nav Plācenītis, tad viņš, bez šaubām, ir pazudušais milicis Svilpītis.

Nonācis pie šāda secinājuma, doktors Kompresītis piezvanīja pa tāl­runi avīzes redakcijai un paziņoja, ka pazudušais milicis Svilpītis nemaz neesot pazudis, bet atrodoties viņa slimnīcā. Tūliņ no avīzes uz slimnīcu atsteidzās korespondents Pildspalviņš, aprunājās ar doktoru Kompresīti un milici Svilpīti, tad devās pie Pigoriņa un Plācenīša, izdibināja no tiem visu, ko tie šinī lietā zināja, pēc tam aizbrauca pie knīpas Pogaļiņas, iz­taujāja arī to, pēdīgi iegriezās milicijas nodaļā, apskatīja notikušos postī­jumus un parunājās ar milici Sardzīti.

Nākamajā rītā avīzēs parādījās pilnīgs pārskats par miliča Svilpīša piedzīvojumiem un visu pilsētu satrauca negaidītā jaunā vēsts. Iedzīvo­tāji rāva cits citam no rokām avīzes, kurās bija ievietots paziņojums, ka milicis Svilpītis, kas bija sacēlis tādu brēku, beidzot atradies. Neviens ne par ko citu vairs nerunāja kā vien par šo Svilpīti.

Nezinītis, kas jau agrā rīta stundā bija ieradies Šaha pilsētiņā un spē­lēja šahu ar automātu «Krancīti», izbrīnā noraudzījās uz knēveļiem, kas pulcējās apkārt uz celiņiem, lasīja avīzes un kaut ko dzīvi pārsprieda. Ne- zinīti māca ziņkāre, par ko gan tie runā, bet viņu bija aizrāvusi šaha spēle, un viņam netikās pārtraukt iesākto partiju.

Tobrīd tālumā uz celiņa parādījās Dzijtiņa. Viņa skrēja un vicināja rokās avīzi.

—    Nezinīt! — viņa sauca jau iztālēm, ieraudzījusi Nezinīti. — Svilpītis atradies!

—    Kas tas par Svilpīti? — Nezinītis neizpratnē jau­tāja.

Viņš jau bija Svilpīti pavisam aizmirsis.

—   Nu, milicis Svilpītis, kas bija pazudis.

Nezinītis uzreiz atcerējās visu. Viņš metās pretim

Dzijtiņai, izķēra tai avīzi no rokām un sāka lasīt. Te bija gan tas, ko bija stāstījuši Pigoriņš un Plācenītis, gan tas, ko stāstījusi Pogaļiņa, gan miliča Sardzīša, gan doktora Kompresīša, gan paša Svilpīša izteikumi. Svil­pītis apgalvoja, ka burvis, kas sagrāvis milicijas ēkas

sienas, bijis ģērbies kanārijdzeltenās biksēs, pēc kurām to viegli būšot dabūt rokā, lai atņemtu tam kaitīgo brīnumnūjiņu.

Tiklīdz Nezinītis izlasīja šo Svilpīša apgalvojumu, viņu sagrāba bailes. Viņš nobāla un, atkritis uz soliņa, raudzīja apsegt ar avīzi savas dzeltenās kanārijkrāsas bikses. To redzēdama, Dzijtiņa sāka smieties.

— Kas tev notika, Nezinīt? — viņa jautāja. — Ā, sa^ protu! Tev taču arī ir dzeltenas bikses. Tu baidies, ka tevi nenotur par burvi, vai ne?

—   Jā, — Nezinītis atzinās.

—    Kā tev nav kauna, Nezinīt! — Dzijtiņa iesaucās. — Vai tad tu ne­zini, ka burvju pasaulē nemaz nav?

—    Kāpēc tad Svilpītis sacījis, ka redzējis burvi?

—    Muļķības! — Dzijtiņa atteica. — Svilpītis ir slims. Viņam ir murgi un slimīgas iedomas. Viņš to visu būs nosapņojis. Še, palasi, ko par to saka doktors Kompresītis!

Nezinītis sāka lasīt doktora Kompresīša stāstu, kas bija ievietots avīzē. Doktors Kompresītis rakstīja, ka milicis Svilpītis vēl neesot gluži vesels. Viņa prāta spējas pēc smadzeņu satricinājuma vēl neesot pilnīgi atjauno­jušās, arī iztēle vēl esot traucēta, un sakarā ar to slimnieks murgojot par burvi dzeltenās biksēs, tas ir, iedomājoties, ka to redzējis, kaut gan, pro­tams, nekad to neesot redzējis. Tomēr ar laiku slimniekam tas pāriešot, bet līdz tam viņam vajadzēšot palikt slimnīcā, jo tādi murgu apsēsti slimnieki esot apkārtējiem bīstami.

Izlasījis avīzē, ka Svilpīti tik drīz no slimnīcas ārā nelaidīs, Nezinītis mazliet nomierinājās, taču baidījās pat piecelties no sola, jo viņam likās, ka visi skatās uz viņa dzeltenajām biksēm.

—    Joks tāds! — Dzijtiņa sacīja. — It kā tev vienam būtu dzeltenas bikses. Paskaties apkārt!

Nezinītis pavērās apkārt un ieraudzīja, ka daudzi knauķi staigā dzelte­nās biksēs.

—   Atceries, kad jūs bijāt pie mums fabrikā, māksliniece Saktiņa pat­laban strādāja pie dzeltenu bikšu projekta! — Dzijtiņa atgādināja. — Ta­gad fabrika šo modeli laidusi ražošanā, un kopš vakardienas dzeltenas bikses dabūjamas visos veikalos. Patlaban tā ir pati modernākā krāsa.