Redzēdams, ka neviens nepievērš uzmanību viņa dzeltenajām biksēm, Nezinītis apmierinājās un par milici Svilpīti vairs nedomāja. Dienu viņš pavadīja diezgan jautri un tikai vakarā apgūlies piepeši sajuta tādu kā nemieru. Sākumā viņš pat nesaprata, kas ar viņu notiek. Viņam šķita, ka viņš it kā būtu ko pazaudējis vai kādam kaut ko apsolījis un solīto neizpildījis vai arī viņam kaut ko būtu solījuši dot un tā arī neiedevuši.
«Vilks viņu sazina, kas ar mani ir!» Nezinītis brīnījās. «Viss bija tik labi, un še tev nu!»
Viņš sāka grozīties gultā no vieniem sāniem uz otriem, par varītēm pūlēdamies iemigt, te pēkšņi izdzirdēja sīku sīkšanu, it kā džinkstētu ods. Nezinītis saausījās un pamazām šai sīkoņā sāka izšķirt vārdus:
«Un milici tu esi aizmirsi-i-is? Aizmirsi-i-is?»
«Skat tik!» Nezinītis pabrīnījās. «Tā taču atkal sirdsapziņa! Ha-ha! Sen, kā saka, nebija dzirdēta!»
Taču sirdsapziņa nelikās par viņa zobgalībām ne zinis un turpināja: «Tu, lūk, te mierīgi guli, bet milici tevis dēļ tur slimnīcā. Ej labāk pie Kompresīša un izstāsti, ka Svilpītis tiešām redzējis tev brīnumnūjiņu. Kompresītis taču domā, ka Svilpītis nav pie pilna prāta, tāpēc arī uzskata par vajadzīgu viņu ārstēt.»
— Tad ir gan sodība! — Nezinītis caur zobiem norūca. — Tiklīdz man jāiet gulēt, viņa pamostas un ņemas sīkt. Viņai, ko tu neteiksi, nakti nez kāpēc nenākot miegs.
Sirdsapziņa tomēr neapklusa un neatlaidīgi mala savu:
«Es taču gribu, lai tu būtu labāks. Es nevaru gulēt, kad redzu, ka tu rīkojies nelabi.»
«Nu labi, labi!» Nezinītis sirdīgi atrūca. «Rīt iešu un izstāstīšu visu. Lai milicis mani soda. Lai atņem brīnumnūjiņu! Iztikšu arī bez nūjiņas. Nepatikšanas vien tās dēļ iznāk, vairāk nekā!»
Nepaguva vēl Nezinītis to izteikt, kad sirdsapziņa apmierinājās, un viņš acumirklī aizmiga.
Otrā dienā Nezinītis, protams, nekur negāja un nevienam nekā neteica, bet vakarā, kad sirdsapziņa atkal sāka viņam pārmest, atrunājās, ka solījumu izpildīšot rīt. Tā viņš atrada visai labu līdzekli sadzīvot ar savu
sirdsapziņu. Nebija nekādas vajadzības ar to strīdēties, bet, tiklīdz tā sāka pārmest, vajadzēja tikai pateikt: labi, sak, rīt izdarīšu. Sirdsapziņa uz vietas apklusa, un tad varēja mierīgi gulēt.
Mūsu ceļotāji, tāpat kā agrāk, augām dienām pazuda parkā, bet Saules pilsētā pa tam risinājās visai svarīgi notikumi, kas pamazām radīja ievērojamas pārmaiņas pilsētas iemītnieku dzīvē. Milzu loma šais notikumos bija trim bijušajiem ēzeļiem, proti, mūsu vecajiem paziņām Kaligulam, Spertenim un Pegaziņam. Kopš tā laika, kad šī trijotne bija satikusies Makaronu ielā un Pegaziņš sadomājis šķērsām pār ietvi izvilkt auklu, no kuras tā tika cietis milicis Svilpītis, viņi vairs nešķīrās cits no cita. Trijatā nebija tik garlaicīgi, turklāt Spertenis un Kaligula cerēja, ka Pegaziņš sagudros vēl kādu interesantu stiķi. Pegaziņš sacīja, ka visinteresantākais, ko viņš zinot, esot no šļūtenes liet garāmgājējiem ūdeni virsū, bet iespējams, ka ar laiku viņš izgudrošot vēl ko citu.
Nākamajā rītā, līdzko ielās parādījās puķu laistītāji, Kaligula, Spertenis un Pegaziņš izrāva vienam no viņiem šļūteni un ņēmās liet ūdeni uz gājējiem. Kamēr tie atskārta, kas notiek, daudzi bija slapji no galvas līdz kājām. Tādu pašu joku Kaligula, Spertenis un Pegaziņš izstrādāja arī otrā ielā, tad trešā. Visas šīs izdarības nepalika nepamanītas, un nākamajā dienā avīzē parādījās jauns ziņojums. Lūk, kas tur bija rakstīts:
«Mums jau ir nācies mūsu avīzē ziņot, ka divi nepazīstami knauķi, dabūjuši savās rokās šļūteni puķu laistīšanai, lēja no tās ūdeni uz gājējiem ielās. Vakar notikuši vēl daži tādi paši nejēdzīgi gadījumi. Kāds no galvas līdz kājām apliets knēvelis saaukstējās un saslima. Patlaban tas ievietots slimnīcā, kur tam acīm redzot būs jānoguļ vairākas dienas.
Nepieciešams atzīmēt, ka šādi gadījumi, kad gājējus aplej' ar aukstu ūdeni, ir mežonīgi, muļķīgi izlēcieni, kas mūsu pilsētā sen vairs nebija novēroti. Pēdējo reizi šāds gadījums noticis pirms vairākiem gadu desmitiem. Tajos senajos laikos vēl dzīvoja knēveļi, kuriem darīja prieku sagādāt citiem nepatikšanas. Tā, piemēram, viens otrs bija ieņēmies piezagties kādam
no mugurpuses un negaidīti iebelzt ar dūri pa muguru vai ari uzliet uz galvas krūzīti auksta ūdens. Daudzi no viņiem labprāt spēlēja sunīšus. Pasizdami gājējus gar zemi, tie drāzās ātrāk par vēju, kāpēc tos arī iedēvēja par vējgrābšļiem.
Veikto audzināšanas pasākumu rezultātā vējgrābšļi mūsu pilsētā izzuduši jau kopš daudziem gadiem. Paliek nenoskaidrots, vai knēveļi, kas laistās ar ūdeni,ir no pagājušiem laikiem saglabājušies vējgrābšļi vai arī tie ir kādi jauni, nez no kurienes ieklīduši vējgrāfr- šļi. Jācer, ka ar laiku tas viss noskaidrosies.»
Jāpiebilst, ka laistīšanās ar ūdeni no šļūtenes nebija mūsu vējgrābšļu vienīgā izklaidēšanās. Pamanījuši, ka Saules pilsētas iedzīvotāji bieži spēlē paslēpes, arī viņi sāka iet šo rotaļu, taču izdarīja tanī dažus uzlabojumus. Vēlāk šī uzlabotā rotaļa pat zināmā mērā izplatījās starp parastajiem knēveļiem, un to iedēvēja par vējgrābšļu paslēpēm. Ikviens, kas piedalījās šai rotaļā, ņēma rokās krūzīti ar ūdeni. Tam, kas meklēja, bija ne vien jāatrod tas, kurš slēpās, bet arī jāaplej no krūzītes ar ūdeni, bet tam, kas slēpās, bija jāaplej tas, kurš meklēja. Gluži tāpat radās rotaļa, ko sauca par vējgrābšļu sunīšiem. Šajā rotaļā dalībnieki dzinās cits citam pakaļ un laistījās no krūzītēm ar ūdeni. Tiklīdz «sunītim» izdevās kādu apliet, tas vairs nebija sunītis, bet viņa vietā par sunīti kļuva aplietais, kas savukārt centās apliet pārējos.
Bez kustību rotaļām Kaligula, Spertenis un Pegaziņš ļoti drīz iemanījās galda spēlēs, tādās kā, piemēram, loto, domino, biljards, dambrete un pat šahs. Tomēr arī tās viņiem nepatika spēlēt parastā veidā, tā, kā spēlēja visi, un Pegaziņš, kas bija pats atjautīgākais no viņiem, ieteica spēlēt uz knipjiem. Pēc šās metodes zaudētājs, paspēlējis šaha, dambretes, domino vai biljarda partiju, nolieca galvu un uzvarētājs iesita viņam pa • pieri vienu, divus vai vairākus knipjus, cik nu iepriekš bija norunāts.
Nepieciešams atgādināt, ka visi šie mežonīgie izlēcieni notika tāpēc, ka Kaligula, Spertenis un Pegaziņš nebija parastie knēveļi. Ikvienā no viņiem bija palicis kaut kas no dzīvnieka, kura stāvoklī viņi bija atradušies agrāk. It īpaši rupjš bija Spertenis. Uz ielas viņš nekad nevienam negrieza ceļu, gluži otrādi, tā vien grasījās katru pretimnācēju pagrūst, kāpa visiem uz kājām un spļaudījās, kur pagadījās. Viņš nesmējās vis klusām, bet zviedza pilnā rīklē, tā ka dažs labs satrūcies cirtās sāņus un ar rokām spieda ausis ciet. Ja Spertenim kā ievajadzējās, viņš nepalūdza, bet tīri vienkārši pievāca vai atņēma. Un, ja viņam nedeva, viņš spēra un dažkārt raudzīja pat iekost. Visus viņš saukāja par lempjiem un citādi lamāja, visiem draudēja noraut ausis, bija uzgājies līst svešos dzīvokļos, saimniekiem guļot, un ņemt bez atļaujas viņu mantas.
Jāsaka gan, ka Pegaziņš un Kaligula nemaz nebija labāki. Visiem trim joprojām likās dīvaini, ka viņi staigā nevis uz četrām, bet uz divām kājām. Visu laiku viņus urdīja vēlēšanās mesties četrrāpus un zviegt ēzeļa balsī, taču kāds iekšējs spēks viņus no tā atturēja. Šī neapmierinātā vēlēšanās bija par iemeslu, ka viņus sāka mocīt skumjas. Visa pasaule viņiem apriebās, pakrūtē, šķiet, nemitīgi smeldza un tāpēc gribējās palaist kādu ļaunu joku, lai arī citiem kļūtu tikpat nelabi ap sirdi. Ja Nezinītis zinātu par viņu mokām, tad nekavējoties būtu pārvērtis viņus atpakaļ par ēzeļiem. Taču Nezinītis par to nekā nezināja.
Saules pilsētas iedzīvotāji bieži redzēja visus trīs draugus kopā. Ikvienam neviļus dūrās acīs, cik ļoti tie līdzinās cits citam. Un tiešām, visi trīs bija ģērbušies it kā pēc vienas modes: spilgtos, puķainos svārkos ar šaurām, īsām piedurknēm, no kurām rēgojās ārā pamatīgas dūres, valkāja platas un garas indīgi zaļgandzeltenas krāsas bikses, un galvā tiem bija nevis platmales vai žokejcepures, bet kaut kādas neparastas beretes ar košiem raibumiem. Vērīgāk ieskatoties, arī sejās varēja pamanīt līdzību. Uzmanību jo sevišķi saistīja tas, ka ikvienam no šiem trim bija strups de- guntelis kā podziņa un gara virslūpa, kas piešķīra sejai tādu kā izbrīna pilnu, pamuļķīgu izskatu. Atšķirība, kā jau minēts, bija vienīgi tā, ka Pegaziņam vasaras raibumi bija tikai uz deguna, Spertenim — uz deguna un vaigiem, bet Kaligulam visa seja bija sētin nosēta vasaras raibumiem.
Tā kā Saules pilsētā ļoti lielu vērību mēdza veltīt apģērbam un vispār modēm, daudzi iedzīvotāji tūliņ pamanīja, kā bija ģērbušies Kaligula, Spertenis un Pegaziņš. Daži uzreiz iedomājās, ka uznākusi jauna mode, un skrēja uz veikaliem. Tomēr izrādījās, ka ne puķainu svārku ar šaurām piedurknēm, ne raibu berešu veikalos nav. Vienīgais, ko varēja dabūt, bija dzeltenas bikses. Daudzi turpat uz vietas ieģērbās dzeltenajās biksēs, taču drīz vien pamanīja, ka šīs bikses nav tādas, kā vajag. Pirmkārt, tās ne
bija pietiekami platas, otrkārt, nebija pietiekami garas, un, treškārt, tās bija vienkārši dzeltenas, turpretim īstās modernās bikses bija nevis tīri dzeltenas, bet ar zaļganu nokrāsu.
Dzeltenās bikses, ko milzīgos daudzumos bija saražojusi apģērbu fabrika, kurā strādāja Adatiņa, palika guļam veikalos. Neviens negribēja tās ņemt. Adatiņa vai matus plēsa aiz dusmām. Tai pašā laikā fabrikai sāka nākt no veikaliem pieprasījumi sūtīt platas, dzeltenzaļas bikses, svārkus ar šaurām piedurknēm un raibas beretes.
— Prātu var zaudēt no šādiem pieprasījumiem! — Adatiņa pukojās. — Kur tas redzēts, ka bikses būtu platas un svārki ar šaurām piedurknēm! Nē, to mēs nevaram pieļaut! Tas ir bezgaumīgi.
— Protams! — viņai piebalsoja Saktiņa, kas bija ļoti saskaitusies, ka pēc viņas projekta šūtās bikses nebija guvušas piekrišanu. — Kur tas redzēts, ka bikses būtu dzeltenzaļas! Tas nav mākslinieciski! Nav estētiski!
— Nē, nē! — uztvēra Adatiņa. — Mūsu fabrika tādas bikses neražos. Lai viņi staigā kaut vai bez biksēm, nav mūsu darīšana!
Daži franti, kas mīlēja ģērbties pēc modes, negaidīdami, kamēr fabrikas sāks izlaist viņiem vajadzīgos apģērbu fasonus, ņēmās paši no zaļgan- dzeltenas drānas šūt sev bikses tik garas un platas, kā viņiem gribējās. Ar moderniem svārkiem un beretēm bija vienkāršāk. Vajadzēja tikai paņemt veikalā jebkurus svārkus, apgriezt īsākus un piedurknes sadiegt šaurākas, un svārki uzreiz kļuva moderni. Beretes varēja pagatavot no parastajām platmalēm. Ņēma platmali un pilnīgi apgrieza tai malas, tā ka pāri palika tāda kā micīte. Malas šaimicītei ieritināja uz iekšu, ar kaut kādu krāsu uztriepa plankumus un augšā no aukliņas gala piešuva astīti. Daži franti guva lielus panākumus drēbnieku mākslā, un kādā namā nodibinājās pat biedrība piegriešanas un šūšanas studijām.
Jāpiebilst, ka trīs kādreizējo ēzeļu atdarināšana neaprobežojās tikai ar apģērbu vien. Dažs labs knēvelis tik ļoti centās sekot modei, ka gribēja visās lietās būt līdzīgs Kaligulam, Spertenim un Pegaziņam. Bieži vien varēja vērot vienu vai otru knēveli, kas stundām ilgi kvernēja pie spoguļa un ar vienu roku spaidīja degunu, bet ar otru staipīja virslūpu, pūlēdamies panākt, lai deguns kļūtu, cik iespējams, īsāks, bet, lūpa, cik iespējams, garāka. Bija starp viņiem ari tādi, kas, uzcirtušies modernās žaketēs un biksēs, bezmērķīgi klaiņoja pa ielām, nevienam negrieza ceļu un vienā laidā spļaudījās uz visām pusēm.
Avīzēs pa tam lāgu lāgiem sāka parādīties ziņas, ka kaut kur kāds apliets ar ūdeni no šļūtenes; kaut kur kāds pakritis pār auklu un pārsitis pieri; kaut kur kādam no vaļēja loga uzsviests kāds ciets priekšmets un tamlīdzīgi.
Godīgie knēveļi, kuru, protams, pilsētā bija vairākums, par visu to bija sašutuši, un kāds laikrakstu lasītājs, vārdā Kukainītis, pat publicēja avīzē garu rakstu. Šai rakstā lasītājs Kukainītis izteicās, ka viņu uztraucot tas nesatricināmais miers, ar kādu visi raugoties uz pilsētā notiekošajām nebūšanām. Viņš apgalvoja, ka pie visām šīm nekārtībām vainīgi nez no kurienes uzradušies vējgrābšļi, par kuru esību nu vairs neesot šaubu. Ku- » kainītis rakstīja, ka, lai nu šie vējgrābšļi nākot no kurienes nākdami, ar viņiem šā vai tā vajagot cīnīties. Cīņai ar vējgrābšļiem Kukainītis ierosināja organizēt biedrību kārtības uzturēšanai. Šās biedrības biedru pienākums būtu staigāt pa ielām, aizturēt nogrēkojušos vējgrābšļus, apcietināt un paturēt arestā kādu diennakti, bet dažu arī ilgāk, raugoties pēc vainas apmēriem.
Par atbildi Kukainīša ierosinājumam citā avīzē parādījās lasītāja Prusaciņa raksts, kurā tas centās pierādīt, ka nekādu kārtības uzturēšanas biedrību organizēt neesotvajadzīgs, jo tāda jau pastāvot kopš senseniem laikiem un tā neesot nekas cits kā visiem zināmā milicija, kas tomēr esot aizmirsusi, ka tai jānodarbojas ar tiem pienākumiem, kuru dēļ tā nodibināta. Prusaciņš atgādināja, ka agrākajos laikos Saules pilsētā nekādu automobiļu neesot bijis, pa ielām staigājuši tikai kājām un milicija vienīgi uzmanījusi, lai gājēji neblēņojas, neālējas un neplēšas savā starpā, jo tolaik daudzi knēveļi vēl bijuši lieli kaušļi. Ar laiku knēveļu raksturs manāmi uzlabojies. Visi kļuvuši pieklājīgi un labi audzināti, sākuši uzvesties nevainojami labi un kulturāli. Tai pašā laikā ielās sākuši parādīties dažādi automobiļi, motocikli, velosipēdi. Miliči nodevušies ielu kustības regulēšanai un galu galā pat aizmirsuši, ka viņu pienākums kādreiz bijis uzmanīt iedzīvotāju izturēšanos un apvaldīt vējgrābšļus, kas neprot uzvesties. Noslēgumā Prusaciņš rakstīja, ka milicijai atkal jāpievēršoties saviem tiešajiem pienākumiem un jāuzsākot cīņa ar vējgrābšļiem, negaidot nekādas biedrības vai sabiedrības organizēšanos.
Tūliņ pēc šā raksta dažādās citās avīzēs parādījās vesela virkne rakstu
par šo jautājumu. Daļa knēveļu atbalstīja Kukainīša domas, aizrādīdami, ka milicijai tagad esot daudz rūpju ar ielu kustības regulēšanu un tāpēc, neorganizējot biedrību kārtības uzturēšanai, neizdošoties nekārtības novērst; citi rakstīja, gluži otrādi, ka nekāda kārtības uzraudzītāju biedrība nekārtības novērst nevarēšot, jo nevienam neesot šai darbā pieredzes, un tāpēc cīņa ar vējgrābšļiem jāuzņemoties milicijai. Ar rakstiem par šo jautājumu izteicās tādi knēveļi kā Kripatiņš, Čipatiņš, Dzēšlapiņš, Šķembe- lītis, Dulburiņš, Sņukuriņš, Sīkdarītis, Šermulītis un arī profesore Smecerīte.
Sevišķu uzmanību uz sevi vērsa knēvelis Dulburiņš, kas rakstīja pārlieku asā tonī, lamādams vējgrābšļus visādiem aizskarošiem vārdiem, kā, piemēram, par slamstiem, sprukstiņiem, švaukstiem, muldoņām, huligāniem, smurguļiem, pitekantropiem, pečeņegiem un nepārnadžiem, bet miličus par lempjiem, miegamicēm, tūļām, lutausainiem murmuļiem, ķēpām un bezziņas svilpstiņiem. Šāds asums Dulburiņa izteicienos izskaidrojams ar to, ka viņu pašu nesen uz ielas bija aplējuši ar ūdeni, bet milicis, stāvēdams turpat necik tālu, nebija par to licies ne zinis un skatījies uz otru pusi.