Kamēr avīzēs aizvien karstāk iedegās strīds par to, vai milicijai vajag vai nevajag cīnīties ar vējgrābšļiem, miliči paši uzsāka šo cīņu. Bija tā, ka, līdzko uz ielas kaut kas tāds atgadījās, tūliņ apkārt salasījās knēveļu bars. Ziņkārīgo parasti bija tāds bridums, ka tie aizņēma ne vien ietves, bet arī visu ielu. Autotransporta kustība tāpēc apstājās, un dežurējošajam milicim gribot negribot vajadzēja iejaukties, lai novērstu radušos sastrēgumu.
Reiz notika šāds gadījums. Pa ielu viens otram pretim gāja divi knēveļi — Putriņš un Kreņģelītis. Abi bija ģērbušies pēc pašas pēdējās modes, proti, platās, dzeltenzaļās biksēs un svārkos ar šaurām piedurknēm. Viņi negribēja griezt viens otram ceļu un rezultātā viens uzkāpa otram uz kājas (kurš kuram, tas pašlaik nav vairs skaidri zināms). Līdzko tas notika,
viņi ņēmās viens otru saukāt dažādiem vārdiem. Acumirkli apkārt salasījās pūlis. Transporta kustība apstājās, atskrēja milicis Zābaciņš un lūdza visus izklīst, taču neviens neizklīda. Putriņš pa tam lāgam iebelza ar dūri Kreņģelītim pa pakausi un iedauzīja zilumu zem acs. Tad milicis Zābaciņš sagrāba Putriņu aiz apkakles un stiepa uz milicijas nodaļu. Pa ceļam Putriņš lūkoja izrauties unJekoda milicim rokā. Zābaciņš ļoti saskaitās un, milicijā nonācis, sadabūja no skapja biezu grāmatu, kura tur glabājās kopš neatminamiem laikiem un kurā bija uzrakstīti visi sensenie likumi, un izlasīja tanī, ka par katru belzienu pa pakausi vecos laikos pienākusies diennakts aresta, par zilumu zem acs — trīs diennaktis un par kodienu rokā — arī trīs. Nolēmis piemērot šo seno likumu, Zābaciņš pateica Putriņām, ka par visiem tā noziegumiem viņš to arestējot uz septiņām diennaktīm, un aizveda to uz atsevišķu istabiņu, kāda bija katrā milicijas nodaļā un ko nez kāpēc dēvēja par «saldētavu». Šā nosaukuma izcelšanās tagad vairs nevienam nav zināma. Pats nosaukums saglabājies, bet, no kā tas radies, to, kā mēdz sacīt, slēpj pagātnes tumsa. Patiesībā šī istaba nebija auksta, kaut gan varbūt kādreiz senos laikos tajā bija turējusies zema temperatūra. Tagad šī istaba no pārējām telpām atšķīrās vienīgi ar to, ka bija aizslēdzama un nekur no tās nevarēja tikt ārā.
Atstājis Putriņu «saldētavā», milicis Zābaciņš atnesa no ēdnīcas viņam vakariņas un pats gāja mājās un likās gulēt. Un te nu ar viņu notika tas pats, kas dažkārt mēdza atgadīties Nezinītim. īsi sakot, viņu sāka mocīt sirdsapziņa. Viņam pēkšņi likās, ka nav tiesību pašam mierīgi gulēt un vispār atrasties brīvībā, kamēr kāds cits knēvelis sēž ieslēgts un nevar nekur iziet. Pusi nakts nomocījies, Zābaciņš atgriezās milicijā un izlaida no «saldētavas» Putriņu. Taču, kad viņš pārnāca mājās, sirdsapziņa no jauna sāka viņam pārmest. Tā centās pierādīt, ka viņš rīkojies nelikumīgi, atlaizdams brīvībā vējgrābšļi, kuram pienācās sēdēt ieslodzītam septiņas diennaktis.
Kopš tā laika šādi gadījumi sāka atkārtoties arī ar citiem miličiem. Visi viņi pēc miliča Zābaciņa parauga sākumā iespundēja aizturētos vējgrābšļus «saldētavā», bet tad paši sāka mocīties sirdsapziņas ēdās. Neiz
turējuši sirdsapziņas pārmetumus, viņi izlaida cietumniekus brīvībā, pēc kam viņus atkal sāka plosīt šaubas, vai tikai viņi rīkojušies pareizi, pārkāpdami likumu.
Pēc šādas rīcības dažs labs milicis zaudēja miegu un ēstgribu un aiz nemiera nezināja, kur dēties, bet kāds, atlaidis kārtības traucētāju brīvībā, juta tik dziļu nožēlu, ka iespundēja pats sevi un nomierinājās tikai tad, kad bija atsēdējis «saldētavā» četras diennaktis.
Pēc gadījuma ar Putriņu milicis Zābaciņš pārdomāja visu, kas ar viņu bija noticis, un uzstājās televīzijā ar referātu, kurā centās pierādīt, ka ieslēgt vējgrābšļus «saldētavā» neesot labi. Labāk vajagot tos izsmiet avīzēs un žurnālos, zīmēt par tiem karikatūras, sacerēt dažādus pantiņus un stāstiņus par viņu palaidnībām, tad tie uzreiz labošoties un kļūšot gudrāki. Sis priekšlikums visiem ļoti patika. Avīzēs uz karstām pēdām parādījās liels daudzums dažādu šaržu un karikatūru. Vējgrābšļus zīmēja platās dzeltenzaļās biksēs un žaketēs ar tik šaurām piedurknēm, kādu nemaz nav. Degunteļus viņiem zīmēja mazītiņus, turpretim virslūpu izstiepa tā, ka bail skatīties. Katrā avīzē varēja atrast kādu interesantu stāstiņu no vējgrābšļu dzīves, un jāsaka, publika ļoti labprāt lasīja visus šos skribe- lējumus; it īpaši dažiem lasītājiem patika stāstiņi ainās par vējgrābšļu nedarbiem, jo tas viņiem likās pārlieku jocīgi.
Par spīti zobgalībām, kas no visām pusēm bira uz vējgrābšļiem, viņu skaits tomēr negāja mazumā. Lielākā nelaime, protams, nebija tā, ka knēveļi vilka kājās ērmotās dzeltenzaļās bikses un stīvēja mugurā svārkus ar idiotiskajām piedurknēm. Pats galvenais bija tas, ka viņi pārņēma vējgrābšļu manieres, tikumus un paradumus. Tā daudzi" knēveļi, kuriem agrāk ne prātā nenāca darīt kaut ko sliktu, tagad mierīgi spļāva no piektā stāva logiem kādam uz galvas, iedomādamies, ka tas tiešām ir ļoti asprātīgi. Daži ņēma bibliotēkā grāmatas, plēsa laukā lapas un taisīja no tām papīra baložus. Nebija viņu bēda, ka grāmatu pēc tam vairs nevarēja lasīt. T >dās knēveļi, kas labprāt spēlēja uz knipjiem. Atradās pat tādi «varoņi», kas spēlēja ne tikai uz knipjiem, bet uz pļaukām, dunkām, belzieniem pa pakausi, pie kam bija noteikuši taksi, pēc kuras viena pļauka līdzinājās diviem belzieniem, piecām dunkām vai desmit knipjiem. Katram zaudētājam bija tiesības desmit knipju vietā saņemt no uzvarētāja vienu pļauku, piecas dunkas vai pāris belzienu pa pakausi.
Vispār vējgrābšļi, kā jau minēts, bija tādu ļaužu, kas labprāt darīja citiem knēveļiem nepatikšanas. Daži vējgrābšļi drīz atskārta, ka,
izklaidējoties uz ielas, nevar sagādāt nepatikšanas lielam iedzīvotāju skaitam uzreiz, tāpēc par viņu sapni kļuva ietikt telpās, kur būtu labi daudz knēveļu, un sarīkot tur traci. Šo nodomu izpildīt izdevās vairākiem vējgrābšļiem, kas ielavījās koncertzālē, kur bija daudz publikas, un ņēmās koncertēt uz noskaņotiem un sabojātiem instrumentiem. Tā bija tik mežonīga muziķa, ka neviena auss to nevarēja izturēt; taču vējgrābšļi palaida baumas, ka tā patlaban esot vismodernākā muziķa un to saucot par kakofoniju. N
Šī kakofonija sāka izplatīties pa visu pilsētu, un drīz vien radās vēl daži orķestri, kas spēlēja uz salauztiem un sabojātiem instrumentiem. Sevišķi moderns tolaik skaitījās kakofoniskais orķestris «Vējafons». Tas bija neliels un sastāvēja pavisam no desmit knēveļiem. Viens no tiem spēlēja uz konservu kārbas, otrs dziedāja, trešais pīkstēja, ceturtais kvieca, piektais rukšķēja, sestais ņaudēja, septītais kurkstēja; pārējie izlai^ dažādas citas skaņas un dauzīja pannas.
Mūzikas mīļotāji nāca uz šo moderno orķestru koncertiem, klausījās un līdz sāpēm samocītām ausīm gāja mājās, lādēdami uz nebēdu visas kakofonijas, vējafonijas un paši savu dzīvi piedevām.
Arī teātrim jaunās ietekmes negāja secen. Var teikt, ka liela nozīme visā šai lietā bija modei. Līdzko viens no ievērojamākiem teātru režisoriem bija uzcirties modernā uzvalkā ar platām, dzeltenzaļām biksēm un raibu bereti ar pušķīti, viņš uz vietas paziņoja, ka teātris neesot muzejs un tam nevajagot atpalikt no dzīves, un, ja dzīvē tagad viss aplam, tad arī teātrī visu vajagot darīt ačgārni. Ja agrāk skatītāji sēdējuši zālē un aktieri spēlējuši uz skatuves, tad tagad, gluži otrādi, skatītājiem jāsēžot uz skatuves, bet aktieriem jāspēlējot skatītāju zālē. Šis režisors, kura vārds, blakus minot, bija Pekstiņš, savā teātrī tā arī rīkojās. Sarindoja uz skatuves krēslus un sasēdināja tur skatītājus, bet, tā kā visi skatītāji uz skatuves nevarēja novietoties, pārējo publikas daļu apsēdināja skatītāju zālē un aktieriem lika spēlēt tieši publikas vidū.
— Tas būs pat vēl neparastāki — režisors Pekstiņš priecājās. — Agrāk skatītāji sēdēja atsevišķi un aktieri spēlēja atsevišķi, bet tagad aktieri būs tieši skatītāju vidū.
Protams, neviens aktieris, atrazdamies publikas vidū, nevarēja grozīties ar tādu ātrumu, lai visiem būtu redzama viņa seja. Iznāca tā, ka vieni redzēja tikai aktiera seju, citi — tikai pakausi. Arī ar dekorācijām iznāca tīrās aplamības. Vieni skatītāji redzēja gan aktierus, gan dekorācijas, citi neredzēja ne šā, ne tā, jo dekorācijas bija pagrieztas ar kreiso pusi pret viņiem un aizsedza aktierus. Lai tik neinteresantā izrādē neviens negarlaikotos, režisors Pekstiņš lika vairākiem aktieriem izrādes laikā skraidīt apkārt pa zāli, apbārstīt skatītājus ar krāsainām zāģu skaidām, sist tiem pa galvu ar plaukšķenēm un piepūstiem pūšļiem.
Publikai ne visai patika šie teatrālie triki, taču režisors Pekstiņš iegalvoja, ka taisni tā esot labi, jo, ja jau agrāk par labu uzskatīta izrāde, kas publikai patikusi, tad tagad, kad viss sagriezies ačgārni, par labu jāuzskatot tāda izrāde, kas nevienam nepatīk. Tādi spriedelējumi nevienu nekādā ziņā nepārliecināja, un skatītāji bieži vien atstāja teātri ilgi pirms izrādes beigām. Režisoru Pekstiņu tas neko lielu neuztrauca. Viņš teicās izgudrot kādu jaunu triku, un tad nu gan visi sēdēšot kā piesieti. Viņš arī tiešām
izdomāja pirms izrādes sākuma notriept visus solus ar sveķiem, lai skatītāji pielīp un netiek projām. Līdzēt tas līdzēja, taču tikai vienu vienīgu reizi, jo kopš tā laika neviens vairs uz Pekstiņa teātri negāja.
Sākumā Nezinītis, Podziņa un Raibulītis nemanīja pārmaiņas, kas norisinājās Saules pilsētā, jo parkā, kur viņi mēdza nozust augām dienām, kādu laiku vēl viss palika pa vecam. Tomēr drīz vien vējgrābšļi parādījās arī tur. Viņi klaiņoja pa parka alejām, grūstīdami apmeklētājus un saukādami tos šādos tādos nelabos vārdos, mētādamies ar dubļu pikām un rēcošā balsī aurodami kaut kādas neglītas dziesmas. Ūdens pilsētiņā viņi ar kniepadatām sadurstīja visas piepūšamās laivas, Šaha pilsētiņā salauza šaha automātus. Podziņa, kas bija ļoti jūtīga pret katru nepieklājību, brīnījās, kā gan agrāk neesot pamanījusi, ka parkā tik nelāga publika.
— Labāk nenāksim vairs šurp, — viņa sacīja Nezinītim un Raibulītim. — Pastaigāsimies tāpat vien pa ielām kā agrāk.
Viņi sāka tāpat vien pastaigāties pa ielām un nu tikai pamanīja, cik ļoti pārvērtusies dzīve pilsētā. Tagad vairs reti kad varēja redzēt līksmas, priecīgas sejas. Visi jutās kā no laivas izsviesti, staigāja tādi kā nomākti un bailīgi lūkojās apkārt. Un bija jau arī ko baidīties, jo kuru katru brīdi gar stūri varēja izlēkt kāds vējgrābslis un nogāzt gājēju no kājām, ieliet tam ūdens krūzi sejā vai uzmanīgi piezagties no mugurpuses un negaidot iekliegt ausī vai, kas vēl ļaunāk, iegrūst dunku, vai iebelzt pa pakausi.
Nu vairs pilsētā nevaldīja tā jautrā rosība, ko varēja vērot agrāk. Gājēju bija kļuvis daudz mazāk. Neviens neapstājās paelpot svaigu gaisu vai patērzēt ar draugu. Ikviens centās nemanīts tikt nost no ielas un labi žigli iesprukt mājās. Daudzi vairs negāja pusdienot ēdnīcās, kur viņus varēja apvainot kurš katrs tur ielavījies vējgrābslis. Vairums atzina par labāku saņemt brokastis, pusdienas un vakariņas ar virtuves lifta palīdzību un ēst mājās, mierīgos apstākļos. Dažs labs vairs negāja uz teātriem un koncertiem, jo baidījās uzkulties uz kakofonijas muziķu vai nokļūt teātrī, kur apmeklētājus dauza pa galvu ar pūšļiem vai pielipina ar sveķiem pie krēsliem.
Dzīvot Saules pilsētā vairs nebija tik interesanti kā agrāk, un drīz vien nāca gadījums, pēc kura mūsu ceļotāji nolēma griezties atpakaļ uz Ziedu pilsētu. Reiz viņi pastaigājās pa upmalu, un Raibulītis ierosināja pavizināties ar piepūšamo gumijas laivu. Viņi devās uz piestātni, izraudzījās laivu un izbrauca ar to turpat vai līdz upes vidum, bet tad viņiem no mugurpuses piebrauca kāds vējgrābslis un ar kniepadatu pārdūra laivu. Gaiss no piepūšamās laivas izplūda, un mūsu ceļotāji sāka grimt. Viņus, protams, paguva izglābt, taču visi trīs bija izmirkuši līdz pēdējai vīlītei.
Ar to, protams, viņu likstas nebeidzās. Vakarā viņi, kā parasti, gāja uz teātri. Todien vajadzēja notikt tā saucamajai modernajai sintētiskajai izrādei. Izrādi sauca par sintētisko tāpēc, ka tajā bija apvienoti visi jaunākie koncerta un teātra mākslas sasniegumi. Kamēr lielais kakofoniskais orķestris plosīja klausītāju dzirdi, viņiem vēl piedevām rādīja garu uzvedumu ar dekorācijām, no kurām nevarēja tikt gudrs, kas tur uzgleznots, ar aktieriem, kas tēloja sazin ko, turklāt publiku apbārstīja ar zāģu skaidām un dauzīja pa galvām ar plaukšķenēm un piepūstiem pūšļiem.
Kamēr Nezinītim, Podziņai un Raibulītim kaisīja virsū zāģu skaidas un sita pa galvu ar pūšļiem, viņi klusēdami cietās, jo zināja, ka teātrī bez tā nevar. Tomēr tālāk nāca klajā aizvien jauni režisora jociņi, pie kuriem viņi vēl nebija pieraduši. Viens no šiem jokiem bija tāds, ka cēlienu starpbrīdī gaismu skatītāju zālē nevis iededza, kā parasti mēdz darīt, bet, gluži otrādi, pavisam nodzēsa, un skatītājiem visu starpbrīdi bija jāsēž aklā tumsā. Un tā nu, kad pēc pirmā cēliena gaisma-zālē nodzisa, kāds, sagrābstījis no grīdas veselu sauju skaidu, aizbēra to Podziņai aiz apkakles. Tai pašā laikā kāds cits taisni tādu pašu joku izstrādāja ar Nezinīti. Kas attiecas uz Raibulīti, tad tam aiz apkakles aizlēja glāzi auksta ūdens. Kas to izdarīja, tumsā nevarēja redzēt. Podziņa, Nezinītis un Raibulītis ļoti apvainojās par tādu nekaunīgu izturēšanos un nolēma atstāt teātri, taču, kad mēģināja celties, juta, ka pielipuši pie krēsliem. Ar pūlēm atbrīvojušies, viņi devās uz izeju, bet te, ārā ejot, Podziņu kāds parāva aiz bizes un piedevām vēl iebelza viņai pa kaklu pamatīgu dunku.