Tas viss, kā mēdz sacīt, lika Podziņas pacietības mēram plūst pāri, un, kad mūsu draugi atgriezās viesnīcā, viņa paziņoja:
— Laiks mums braukt uz mājām. Ilgāk es Saules pilsētā palikt negribu!
— Arī es negribu dzīvot šai riebīgajā Saules pilsētelē! — Raibulītis piebalsoja. — Liela man vajadzība, lai aiz apkakles lej aukstu ūdeni!
— Nu, ko tur vairāk, draugi, — Nezinītis piekrita. — Šodien ir jau vēls, bet rīt no rīta varam doties atceļā. Un tagad, Raibulīt, iesim abi un sameklēsim mūsu automobili, ko atbraukuši pametām kaut kur ielas vidū.
Nezinītis un Raibulītis devās meklēt automobili, bet Podziņa apsēdās pie maza galdiņa kaktā, uzdedza elektrisko spuldzīti un atšķīra avīzi, ko šorīt nebija paguvusi izlasīt.
Tanīs dienās daudzas avīzes rakstīja, ka miliči neprotot pienācīgi cīnīties ar vējgrābšļiem un izturoties pret tiem pārāk iecietīgi, bet vējgrābšļi tāpēc jūtoties droši un ālējoties vēl trakāk. Izlasījusi vienu tādu rakstu, Podziņa jau dzīrās likt avīzi pie malas, te uzreiz viņai pagadījās uzmest acis virsrakstam: «Profesora Sienāzīša stāsts par to, kā viņš uzzinājis, kas ir vējgrābšļi, no kurienes tie radušies un kā ar tiem cīnīties.» Lūk, ko rakstīja profesors Sienāzītis:
«Reiz, pastaigādamies zooloģiskajā dārzā, es redzēju dīvainu dabas parādību. Manā acu priekšā ēzelis, kas atradās aiz režģu žoga, negaidot pārvērtās par knēveli. Šī apbrīnojamā parādība mani tā pārsteidza, ka es uz brīdi apstulbu. Tomēr visu, kas notika tālāk, es ļoti labi novēroju un iegaumēju. Tā, piemēram, es skaidri redzēju, ka pie žoga tobrīd stāvēja divi knauķi. Viens bija dzeltenās biksēs, otrs ar apaļu, raibu, izrakstītu cepurīti galvā. Dzeltenbiksainais turēja rokās nelielu nūjiņu. Šo nūjiņu viņš vicināja ēzelim gar purnu, jādomā, gribēdams dzīvnieku kaitināt. Par to ēzelis, pārvērties par knēveli, iesita kaitinātājam tādu knipi, ka šis, nabags, atlēca pie malas. Pēc tam bijušais ēzelis pārkāpa pār žogu un dzinās pakaļ abiem knauķiem, kas metās bēgt. Es skrēju viņiem pakaļ, lai zinātniskos nolūkos novērotu par knēveli pārvērtušos ēzeli, bet pa ceļam pazaudēju acenes, bez kurām gandrīz nekā nesaredzu. Kamēr meklēju acenes, abi knauķi un bijušais ēzelis, kas tiem dzinās pakaļ, bija paspējuši
nozust, un man vairs nav izdevies tos satikt. Tomēr es labi iegaumēju, ka bijušais ēzelis bija ģērbies platās, zaļgan- dzeltenās biksēs un svārkos ar šaurām piedurknēm, bet galvā tam bija raiba berete ar pušķīti.
Atgriezies mājās, sāku notikušo pārdomāt un nācu pie secinājuma, ka tas viss man būs licies. Taču pēc dažām dienām man aizvien biežāk gadījās sastapt knēveļus, kas bija ģērbušies gluži tāpat kā redzētais bijušais ēzelis. Šie knēveļi drīz vien ieguva vējgrābšļu nosaukumu. Viņi ālējās uz ielām, aizskāra gājējus, dižodamies ar dažādiem mežonīgiem izlēcieniem, un vispār neprata knēveliski uzvesties. No tā es secinu, ka visi šie knēveļi nemaz nav knēveļi, bet gan bijušie ēzeļi, proti, ēzeļi, kas pārvērtušies par knēveļiem.
Es nesteidzos ziņot laikrakstam par savu zinātnisko atklājumu, jo nekādi nevarēju izskaidrot, kāpēc pilsētā pieviesies tik daudz vējgrābšļu. Ja pieņem, ka katrs vējgrābslis ir bijušais ēzelis, tad paliek nesaprotams, kur mums gadījies tik daudz ēzeļu. Cik man zināms, ēzeļi mums bija tikai zooloģiskajā dārzā. Aprunājies ar zooloģiskā dārza darbiniekiem, uzzināju, ka dārzā bijuši pavisam trīs ēzeļi un arī tie nez kur pazuduši. Mīklainā triju ēzeļu nozušana apstiprināja manu zinātnisko pieņēmumu, ka šie ēzeļi pārvērtušies par vējgrābšļiem, tomēr ar to nevarēja izskaidrot, no kurienes radušies visi pārējie vējgrābšļi.
Vairākas dienas no vietas lauzīju galvu un bez panākumiem meklēju atbildi uz šo jautājumu. Beigu beigās man šinī lietā palīdzēja gadījums. Mājā, kur es dzīvoju, dzīvoklī blakus manējam dzīvo knēvelis, vārdā Cekuliņš. Šo Cekuliņu es labi pazīstu, esmu ar viņu pat personīgi pazīstams. Viņš vienmēr bija priekšzīmīgs knauķis, nekad nedraiskojās, nevienam neteica rupjības, vispār nedarīja nekā slikta. Iedomājieties manu izbrīnu, kad dabūju zināt, ka Cekuliņš kļuvis par vējgrābšļi. Uzcirties platās, dzeltenzaļās biksēs un svārkos ar šaurām piedurknēm, viņš ņēmās uz ielas ālēties un dzīt nelietības, tā ka nevienam negrieza ceļu. Ja es personīgi nebūtu pazinis Cekuliņu, tad varētu domāt, ka par vējgrābšļi var kļūt tikai tāds dzīvnieks kā ēzelis, taču tagad man ir skaidrs, ka par vējgrābšļi var kļūt arī gluži parasts knēvelis.
Turpinot savus zinātniskos novērojumus, esmu pārliecinājies, ka vējgrābšļi mēdz būt divējādi. Pirmās kategorijas jeb savvaļas vējgrābšļi ir tie,
kas radušies no ēzeļiem. Otrās kategorijas jeb mājas vējgrābšļi — tie ir tie, kas radušies no parastajiem knēveļiem. Savvaļas vējgrābšļi ir no dabas stulbi radījumi, uz tiem neiedarbojas nekādi audzināšanas paņēmieni, tāpēc, lai tos mācītu cik mācīdami, tie ir un paliks vējgrābšļi. Mājas vējgrābšļi ir saprātīgāki, taču visai gļēva rakstura radījumi, tāpēc tie viegli piesavinās gan ļauno, gan labo. Tā kā uz savvaļas vējgrābšļiem audzināšanas paņēmieni neiedarbojas, nepieciešams pārvērst tos atpakaļ par ēzeļiem; tad mājas vējgrābšļiem nebūs acu priekšā ļaunu paraugu, un tie atkal kļūs par labiem knēveļiem. Un tad pilsētā atkal atsāksies normāla dzīve. Ne mūs kāds vairs sitīs, ne grūstīs, ne kodīs, ne lies mums ūdeni virsū un tamlīdzīgi. Teātrī mitēsies visas ačgārnības, arī solus vairs ne- trieps ar sveķiem. Uz koncertiem varēs iet bez bailēm, ka mūzikas vietā dzirdēs sivēnu kviekšanu, suņu gaudošanu un varžu kurkstēšanu. Vispār viss atkal būs labi. Bet patlaban nepadosimies bezcerībai un novēlēsim, lai mūsu zinātne drīzāk atrod līdzekli, kā savvaļas vējgrābšļus pārvērst par ēzeļiem.»
Kaut gan profesors Sienāzītis aicināja lasītājus nepadoties bezcerībai, Podziņa sadrūma. Izlasījusi rakstu, viņa pārliecinājās, ka pie visa vainīgs Nezinītis, kas bija pārvērtis ēzeļus par knēveļiem. Protams, Podziņa vainoja arī sevi, ka nav Nezinīti pieskatījusi un ir ļāvusi tam nodarīt tik daudz posta. Lēnīgā, biklā Podziņa, kas ne mušai nespēja nodarīt pāri, tā saskaitās, ka bija gatava Nezinīti piekaut.
— Nu labi, labi! — viņa pukojās, no visa spēka vīstīdama dūrītes. — Lai tikai viņš pārnāk! Tad es viņam gan rādīšu, kā ēzeļus pārvērst par v knēveļiem! Iedomājies, kas par burvi atradies!
Nezinītis un Raibulītis tomēr mājās nenāca. Podziņa sāka uztraukties un jau dzīrās iet viņus meklēt, bet tobrīd pamanīja avīzē citu rakstu, kas viņu visai ieinteresēja. Aizmirsusi par Nezinīti, viņa sāka lasīt un izlasīja sekojošo:
«Daudzi lasītāji jau zina par knauķa Burtiņa noslēpumaino pazušanu. Par spīti ilgai meklēšanai, viņu nekur neatrada. Tagad, kad gandrīz visi mitējušies pazudušo meklēt un tikai knīpa Zilbīte joprojām nezaudē cerību viņu atrast, avīzei ienākušas ziņas, kas var mest gaismu uz šo notikumu. Mums ir kļuvis zināms, ka todien, kad Burtiņš pazuda, pa Austrumu ielu gājis knēvelis Biksītis. Netālu no Biskvītu ielas stūra Biksītis pamanījis ietves vidū nomestu
grāmatu. Grāmatu pacēlis, Biksītis redzējis, ka tie ir «Slavenā zoslēna Gāgiņa brīnišķīgie piedzīvojumi». Grāmatai bijis bibliotēkas zīmogs. Tas Biksītim iedvesis domu, ka grāmatu kāds paņēmis bibliotēkā, nesis uz mājām un ceļā pazaudējis. Izlasījis uz zīmoga bibliotēkas adresi, Biksītis nolēmis aiznest grāmatu pēc adreses, taču bijis vēls un izrādījies, ka bibliotēka jau slēgta. Tad Biksītis paņēmis grāmatu līdzi uz mājām, lai otrā dienā aiznestu. Mājās viņš sadomājis šo grāmatu palasīt; tā viņam iepatikusies, un viņš nolēmis atdot to bibliotēkai tikai pēc tam, kad būs izlasījis visu līdz beigām.
Šis Biksītis, kā izrādījās, nebija sevišķi centīgs lasītājs, jo lasīja katru dienu pa mazam gabaliņam, proti, pa vienai nodaļai, tāpēc lasīšana ieilga. Viņam jau sāka gandrīz vai piemirsties, ka grāmata nav viņa paša, bet gan bibliotēkas, taču izlasījis viņš tomēr atcerējās, ka grāmata jāatdod.
Beigu beigās Biksītis ieradās bibliotēkā un izstāstīja bibliotekārei, ka atradis grāmatu uz ielas. Bibliotekāre pārbaudīja pēc saraksta un atrada, ka grāmata «Slavenā zoslēna Gāgiņa brīnišķīgie piedzīvojumi» izsniegta knauķim Burtiņam tieši tanī dienā, kad viņš pazuda.
Tā tika noskaidrots, ka Burtiņš paņēmis bibliotēkā grāmatu, pēc tam gājis pa Austrumu ielu un grāmatu pazaudējis netālu no savām mājām. Kas ar viņu noticis pēc tam, līdz šim paliek nenoskaidrots. Varbūt ar Burtiņu noticis tāds pats gadījums kā ar milici Svilpīti un viņš tagad dzīvo kaut kur ar svešu vārdu. \ !
Mēs vēlreiz lūdzam ikvienu, kas kaut ko zinātu par Burtiņa atrašanās vietu, nekavējoties paziņot par to mūsu avīzes redakcijai.»
Izlasījusi rakstu līdz galam, Podziņa kļuva stipri .domīga un teica pati sev:
— Kas gan te īsti notiek? Tātad Nezinītis man samelojis, ka pārvērtis Burtiņu atpakaļ par knēveli. Neko sacīt, jauki, jauki!
Tobrīd pārradās Nezinītis un Raibulītis.
— Viss kārtībā! — Nezinītis iesaucās, priekā starodams. — Mūsu automobilis atradās. Mēs to atstājām uz ielas iepretim viesnīcai. Rīt varēsim braukt.
— Kur tu tā esi sataisījies braukt? — Podziņa sarauca pieri.
— Kā — kurp? Uz mājām, uz Ziedu pilsētu. Mēs taču norunājām …
— «Norunājām»! — Podziņa viņu pārmēdīja. — Pastrādājis te visādas nelietības! Sabojājis visiem dzīvi, nu pats laidīsies lapās!
Nezinītis acis vien iepleta:
— Kādas nelietības es esmu pastrādājis? Kam sabojājis dzīvi?
— It kā pats nezinātu, kam! Un vējgrābšļi, no kuriem nevienam nav miera, — kā darbs tas ir, pēc tavām domām?
— Kā darbs? — Nezinītis neizpratnē pārjautāja.
— Tavs!
— Mans? — Nezinītim aiz brīnumiem pat mute iepletās.
— Nu, nav te muti ko plātīt! — Podziņa pikti uzbrēca. — Labāk še, palasi avīzi!
Nezinītis veicīgi paķēra avīzi, apsēdās pie galda un sāka lasīt. Raibulītis piegāja no mugurpuses un Nezinītim pār plecu ielūkojās avīzē.
— Tad ta joki! — viņš iesmējās. — Šis profesors Sienāzītis, protams, mūs redzējis pie ēzeļu aploka. Tikai viņš nav apjautis, ka Nezinītim rokās brīnumnūjiņa, un nodomājis, ka ēzelis pats no sevis pārvērties par knēveli.
— Nepļāpā nu tik daudz! — Nezinītis viņu pikti apsauca. — Arī bez tevis viss skaidrs.
Izlasījis līdz galam profesora Sienāzīša rakstu, Nezinītis nepatikā no- krekstējās un, vainīgi pablenzis uz Podziņu, ņēmās ar visiem pieciem kasīt pakausi.
— Tad redz, ko gan esmu izstrādājis! — viņš samulsis noņurdēja.
— Tas vēl nav viss! — Podziņa atkal sarauca pieri. — Palasies vēl par Burtiņu!
— Par kādu Burtiņu?
— Lasi, lasi! Laikam vairs neatceries?
Nezinītis sāka lasīt avīzē par Burtiņu, bet Raibulītis atkal piemetās viņam aiz muguras un lūkojās pār plecu.
— Tātad Nezinītis Burtiņa vietā pārvērtis par knēveli īstu ēzeli, pēc tam vēl divus, bet Burtiņš tā arī palicis ēzelis! — Raibulītis iesaucās, kratīdamies aiz smiekliem.
— N-n-jā-a! — Nezinītis novilka, izlasījis rakstu. — Vai tu re, kas par trakumu iznācis! Ko nu lai dara?
— Ko? — Podziņa pikti pārjautāja. — Pirmkārt, labi ātri jāpārvērš Burtiņš par knēveli. Nabaga Zilbīte droši vien pagalam nomocījusies. Un, otrkārt, visi trīs ēzeļi, ko tu aiz pārskatīšanās esi pārvērtis par knēveļiem, atkal jāpārvērš atpakaļ par ēzeļiem.
— Pareizi! — Nezinītis apstiprināja. — Rīt no rīta iesim uz zooloģisko dārzu un uzmeklēsim tur Burtiņu. Ja jau izrādās, ka starp tiem trim ēzeļiem viņa nav, tad kaut kur vajag būt vel kadam ezelim. Bet ka lai atrod trīs īstos ēzeļus, ko es esmu pārvērtis par knēveļiem? Tas, šķiet, būs grūtāk …
— Nekas! — Podziņa stingri noteica. — Staigāsim pa pilsētu, līdz atradīsim visus trīs.
— Kā tā — staigāsim pa pilsētu? — Raibulītis brīnījās. — Mēs taču nolēmām rīt braukt projām.
— Vajadzēs braukšanu atlikt.
— Atlikt? Oho! — iekliedzās Raibulītis. — Man te lies aiz apkakles aukstu ūdeni, un es vēl lai nogaidu?
— Tātad, tavuprāt, labāk lai vējgrābšļi visus moka un Burtiņš uz visiem laikiem paliek par ēzeli? Viņam taču neviens cits nevar palīdzēt kā vien mēs. Nevienam taču brīnumnūjiņas nav, saproti?
— Nu labi, — Raibulītis atmeta ar roku. — Dariet, kā zināt, tikai neiedomājieties, ka no manis tik viegli tiksiet vaļā. Jūs mani šurp atvedāt, jums arī jāaizved atpakaļ!
— Aizvedīsim, esi bez bēdām! — Nezinītis atbildēja.
— Nūja! Un izsēdiniet mani taisni tanī pašā vietā, kur uzņēmāt, citādi es neesmu ar mieru! — Raibulītis paziņoja un likās gulēt.