Nākamajā rītā Nezinītis pamodās laikus un sāka darīt labus darbus. Vispirms viņš krietni nomazgājās ar aukstu ūdeni, nežēlodams ziepju, un kārtīgi iztīrīja zobus.
— Tas nu būtu jau viens labs darbs, — viņš pats sev sacīja, noslaucījies dvielī un pie spoguļa rūpīgi sukādams matus.
Skubiņš ieraudzīja viņu grozāmies spoguļa priekšā un uzbilda:
-— Jauks, jauks! Neko sacīt, skaists pārlieku!
—- Skaistāks jau nu par tevi gan! — Nezinītis atcirta.
— Protams. Tik skaistu fizionomiju kā tavējo var pameklēt!
— Ko tu teici? Kuram ir fizionomija? Man esot fizionomija? — Nezinītis saskaitās un ievilka Skubiņam ar dvieli pa muguru.
Skubiņš ar roku vien atmeta un teciņus likās projām.
— Ak tu Skubiņ, nolāpītais! — Nezinītis nokliedza viņam pakaļ. — Tevis dēļ labs darbs pagalam!
Labais darbs tiešām bija pagalam, jo, apskaities uz Skubiņu un iebliezis ar dvieli viņam pa muguru, Nezinītis, protams, bija izdarījis sliktu darbu, un nu vajadzēja visu sākt no- jauna.
Mazliet nomierinājies, Nezinītis sāka domāt, kādu labu darbu viņš vēl varētu izdarīt, taču nez kāpēc nekas jēdzīgs nenāca prātā. Līdz brokastīm viņš tā arī nekā neizdomāja, bet pēc brokastīm galva viņam strādāja jau drusku labāk. Ieraudzījis, ka doktors Tabletiņš sāk piestiņā grūst kaut kādas vielas, lai pagatavotu zāles, Nezinītis piedāvājās:
— Tu, Tabletiņ, visu laiku nopūlies, citiem palīdzēdams, bet tev neviens negrib palīdzēt. Dod, es tavā vietā sagrūdīšu zāles.
— Lūdzu, — Tabletiņš bija ar mieru. — Tas ir ļoti jauki, ka tu gribi man palīdzēt. Mums visiem citcitam jāpalīdz.
Viņš padeva Nezinītim piestiņu, un Nezinītis ņēmās grūst pulveri, bet Tabletiņš no šā" pulvera gatavoja tabletes. Nezinītis bija tā aizrāvies, ka sagrūda pat vairāk pulvera, nekā bija vajadzīgs.
«Nu, nekas,» viņš domāja. «Tas neko nekaitēs. Toties esmu izdarījis labu darbu.»
Viss tiešām būtu beidzies laimīgi, ja Nezinīti pie šā darba nepamanījuši Sīrupiņš un Apalītis.
— Paskat, — Apalītis ieminējās, — Nezinītis, šķiet, arī nolēmis kļūt par dakteri. Tie tikai būs joki, kad viņš ņemsies visus ārstēt!
— Nē, viņš droši vien taisās klāt Tabletiņam, lai tas nedod viņam rīcineļļu, — atsaucās Sīrupiņš.
Izdzirdis šo zobošanos, Nezinītis saskaitās un atvēzējās pret Sīru- piņu ar piestiņu:
— Tu, Sīrupiņ, turi muti, citādi — ka vilkšu ar piestiņu!
— Stop! Stop! — doktors Tabletiņš iesaucās.
Viņš gribēja atņemt Nezinītim piestiņu, bet Nezinītis nedeva, un viņi sāka plūkties. Kautiņā Tabletiņš aizķērās ar kāju aiz galda. Galds apgāzās. Viss pulveris izbārstījās pa grīdu, tabletes ripoja uz visām pusēm. Ar mokām Tabletiņam izdevās atņemt Nezinītim piestiņu, un viņš sacīja:
— Marš projām no šejienes, nejēguli! Tā ka tevi te vairs neredzētu! Tik daudz zāļu aizgāja zudumā!
— Ak tu riebekļa Sīrup! — Nezini'V's lamājās. — Es tev gan rādīšu, n>> tikai tu man pa vēzienam! Tik labs darbs pagalam!
Jā gan, labais darbs arī šoreiz bija vējā, jo Nezinītis pat nebija paspējis novest to galā.
Tā gāja cauru dienu. Lai kā Nezinītis centās, viņam neparko neizdevās izdarīt pat divus labus darbus no vietas, nemaz nerunājot par trim. Ja viņam palaimējās veikt ko labu, tad tūliņ uz vietas viņš izdarīja kaut ko nelabu, bet reizēm no labā darba jau pašā sākumā iznāca kaut kādas aplamības.
Naktī Nezinītis ilgi nevarēja iemigt un visu laiku domāja, kāpēc gan viņam viss tā nošķiebjas. Pamazām viņš apjēdza, ka visas viņa neveiksmes nāk no tā, ka viņam par daudz rupjš raksturs. Vajadzēja tikai kādam pajokot vai izteikt šādu vai tādu nevainīgu piezīmi, kad Nezinītis tūdaļ ņēma ļaunā, sāka kliegt un pat kauties.
«Nu, nekas,» Nezinītis sevi mierināja. «Rīt es kļūšu pieklājīgāks, un tad tā lieta ies.»
Rītā Nezinītis šķita tīri vai no jauna piedzimis. Viņš bija kļuvis ļoti pieklājīgs, uzvedīgs. Ja no kāda gribēja ko dabūt, tad katrā ziņā sacīja «lūdzu» — vārdu, kas savu mūžu nebija no viņa dzirdēts. Turklāt viņš centās visiem pakalpot, izdarīt pa prātam. Pamanījis, ka Aizmārša nekādi nevar atrast savu cepuri, kas tam ik brīdi pazuda, arī viņš ņēmās to meklēt pa visu istabu un beigu beigās atrada cepuri pagultē. Pēc tam
viņš atvainojās Tabletiņam par vakardienas gadījumu un lūdza, lai viņam atkal ļaujot grūst pulveri. Doktors Tabletiņš pulveri grūst gan neatļāva, bet uzdeva viņam saplūkt dārzā kreimenes, kas bija vajadzīgas pilienu gatavošanai. Nezinītis šo uzdevumu rūpīgi
izpildīja. Tad viņš ar apavu krēmu nospodrināja medniekam Skrotiņam jaunos medību zābakus, pēc tam sāka istabās slaucīt grīdas, kaut gan šodien nemaz nebija viņa kārta. Kopā ņemot, viņš veica veselu virkni labu darbu un visu laiku gaidīja, ka nupat, nupat viņa priekšā nostāsies labais burvis un iedos viņam brīnumnūjiņu. Tomēr diena bija galā, bet burvis tā arī neieradās.
Nezinītis briesmīgi sadusmojās.
— Ko tu man samelsi par burvi? — viņš otrā dienā satiekoties pārmeta Podziņai. — Es kā nelga pūlējos, izdarīju veselu lēveni labu darbu, bet nekāda burvja ne acīs neesmu redzējis!
— Es nemaz nemelsos, — Podziņa taisnojās. — Es skaidri atceros, ka lasīju par to pasakā.
— Kāpēc tad burvis nenāca? — pikti stāja virsū Nezinītis.
Podziņa paraustīja plecus:
— Nu, burvis gan pats zina, kad viņam jānāk. Varbūt tu izdarīji nevis trīs labus darbus, bet mazāk.
— «Nevis trīs, nevis trīs!» — Nezinītis nicīgi noņurdēja. — Nevis trīs, bet droši vien divdesmit trīs, vai saproti!
Podziņa sacīja:
— Tātad tu, jādomā, labos darbus nebūsi vis darījis no vietas, bet pārmaiņus ar ļauniem.
— «Pārmaiņus ar ļauniem!» — Nezinītis pārmēdīja un tā izvaibstīja seju, ka Podziņa bailēs pat atkāpās soli atpakaļ. — Ja gribi zināt, es vakar visu dienu biju pieklājīgs un nekā slikta nedarīju: nelamājos, neplūcos un, ja arī teicu kādus vārdus, tad tikai «atvainojiet», «paldies», «lūdzu».
— Šodien no tevis šos vārdus it kā nedzird, — Podziņa nogrozīja galvu.
— Tad es taču nestāstu par šodienu, bet par vakardienu.
Nezinītis un Podziņa sāka gudrot, kāpēc gan viss tā iznācis, bet nekā
nevarēja izgudrot. Pēdīgi Podziņa ieminējās:
— Bet tu varbūt nerīkojies nesavtīgi, bet lai gūtu kādu labumu?
Nezinītis pat iekaisa:
— Ak tas nav nesavtīgi? Ko tu žvadzi! Aizmāršām cepuri palīdzēju sameklēt. Vai tā mana cepure, vai? Tabletiņam kreimenes saplūcu. Kas man par labumu no tām kreimenēm?
— Kādēļ tad tu tās plūci?
— It kā nesaprastu! Pati taču teici: ja es izdarīšot trīs labus darbus, dabūšot brīnumnūjiņu.
— Tātad tu visu to darīji, lai iegūtu brīnumnūjiņu?
— Protams!
— Redzi nu, bet tu vēl saki — nesavtīgi.
— Kādēļ tad man, tavuprāt, jādara šie darbi ja ne nūjiņas dēļ?
— Nu, tev tie jādara tāpat vien, aiz cēlām tieksmēm.
— Kas tās tādas par tieksmēm?
— Ek tu! — Podziņa ironiski novilka. — Tu gan laikam labi vari rīkoties tikai tad, kad zini, ka par to saņemsi kādu atlīdzību — vai nu brīnumnūjiņu, vai ko citu. Es zinu, mums vēl ir tādi knauķi, kuri pat pieklājīgi cenšas būt tikai tāpēc, ka tiem ieskaidrots, it kā ar pieklājību un iztapību varot sasniegt kaut kādu labumu sev pašam.
— Nu, es tāds neesmu, — Nezinītis atmeta ar roku. — Es, ja gribi, varu būt pieklājīgs tīri par velti un darīt labu bez kādas atlīdzības.
Atvadījies no Podziņas, Nezinītis devās uz mājām. Viņš apņēmās tagad darīt labus darbus tikai aiz cēlām tieksmēm un par brīnumnūjiņu pat nedomāt. Taču viegli pasacīt — nedomāt! Patiesībā, līdzko tu, cilvēks, gribi par kaut ko nedomāt, tā katrā ziņā par to vien tikai domā.
Pārnācis mājās, Nezinītis sāka lasīt pasaku grāmatu. Mednieks Skro- tiņš, kas sēdēja pie loga un tīrīja savu medību bisi, ieteicās:
— Ko tu tur tik interesantu lasi? Būtu palasījis skaļi.
Nezinītis gandrīz jau gribēja atcirst: «Ja tev tā gribas, tad ņem un palasi pats!» — taču tobrīd atcerējās par brīnumnūjiņu un nodomāja, ka, izpildīdams Skrotiņa lūgumu, izdarīs labu darbu.
— Nu labi, tad klausies! — Nezinītis bija ar mieru un sāka lasīt priekšā.
Mednieks Skrotiņš klausījās ar labpatiku, un viņam nebija tik garlaicīgi, tīrot bisi. Arī citi knēveļi, izdzirduši, ka Nezinītis lasa pasakas, sanāca apkārt paklausīties.
— Braši, Nezinīt, — viņi sacīja, kad grāmata bija galā. — To tu esi lieliski izdomājis — palasīt priekšā.
Nezinītim patika tīri labi, ka viņu uzslavē, bet tai pašā laikā bija ļoti nepatīkami, ka nelaikā atcerējies par nūjiņu.
«Nebūtu es iedomājies par nūjiņu, bet būtu bijis ar mieru palasīt grāmatu tīpat vien, tad es to būtu darījis aiz cēlām tieksmēm, bet nu iznāk, ka esmu lasījis sava labuma pēc,» Nezinītis domāja.
Tā iznāca katru reizi: Nezinītis darīja labu tikai tad, kad atcerējās brīnumnūjiņu, turpretim, ja viņš to piemirsa, tad spēja darīt tikai slil ču. Protams, ja saka atklāti, reizēm viņam tomēr izdevās izdarīt kādu pavisam mazītiņu labu darbu, it nemaz nedomājot par to, ka viņš to dara brīnum- nūjiņas dēļ. Tas tomēr gadījās tik reti, ka to nav vērts pat pieminēt.
Pagāja dienas, nedēļas un mēneši. .. Nezinītis pamazām sāka brīnum- nūjiņai neticēt. Jo tālāk, jo retāk viņš to atcerējās un galu galā nolēma, ka iegūt brīnumnūjiņu ir neaizsniedzams sapnis, jo viņam nekad neizdosies nesavtīgi izdarīt trīs labus darbus no vietas.
— Zini ko, — viņš reiz sacīja Podziņai, — man liekas, ka nekādas brīnumnūjiņas pasaulē nav un, lai cik man to labo darbu tiks, beigās tikpat iznāks čiks.
Nezinītis pat iesmējās aiz prieka par to, ka vārdi viņam pagadījušies ar atskaņām. Arī Podziņa nosmējās, bet tad sacīja:
— Kāpēc gan pasakā bija teikts, ka jāizdara trīs labi darbi?
— Jādomā, šo pasaku tīši izgudrojuši tādēļ, lai tādi muļķa knēveļi pieradinātos darīt labus darbus, — Nezinītis nosprieda.
— Tas ir prātīgs izskaidrojums, — Podziņa atzina.
— Ļoti prātīgs, — Nezinītis piekrita. — Nu, ko tur, man nav žēl, ka viss tā iznācis. Katrā ziņā man tas bija derīgi. Kamēr centos izdarīt ko labu, esmu pieradis katru rītu mazgāties ar aukstu ūdeni, un tagad man tas pat patīk.