Šonakt Nezinītis ilgi nevarēja iemigt. Viņu atkal sāka mocīt sirdsapziņa.
«Es taču neesmu vainīgs, ka tā iznāca,» Nezinītis taisnojās, grozīdamies gultā no vieniem sāniem uz otriem. «Es nezināju, ka viss iznāks tik slikti.»
«Un kāpēc tad nezināji? Vajadzēja zināt. Kā tad es visu zinu?» sirdsapziņa nerimās.
«Nu tu esi tu, bet — es? It kā tu nezinātu, ka es esmu nezinītis.»
«Neblēdies, neblēdies!» sirdsapziņa zobgalīgi iebilda. «Tu visu saproti tīri labi, tikai izliecies par muļķīti un nezinīti.»
«Nemaz neizliekos! Kas man ko izlikties?»
«Pats zini. No muļķa taču neko lielu nevar prasīt. Tā nu tu izliecies par muļķīti, lai visur izietu sveikā. Taču mani vis, brālīt, nepiemānīsi! Es tīri labi zinu, ka tu nemaz tāds muļķītis neesi!»
«Nē, esmu gan muļķītis,» Nezinītis tiepās.
«Nav tiesa! Tu arī pats nedomā, ka esi muļķis. Patiesībā tu esi daudz gudrāks, nekā izliecies. Es tevi sen esmu izdibinājusi, tāpēc nemaz nepūlies mani apmānīt, tik un tā neticēšu.»
«Nu labi!» Nezinītis nepacietīgi attrauca. «Ļauj man pagulēties! Rīt es visu izlabošu.»
«Izlabo gan, mīlīt, lūdzams, izlabo!» jau laipnākā balsī noteica sirdsapziņa. «Pats redzi, cik aplam viss iznācis. Tevis dēļ tik daudz knēveļu velti mokās … Pilsētā nupat iet pavisam nelāgi … Un tik labi taču bija, kamēr tu nebiji te ieradies ar savu brīnumnūjiņu!»
«Nu jā jau, jā! Teicu, ka izlabošu, tad jau izlabošu. Drīz viss atkal būs kārtībā.»
Pārliecināta, ka nobrīdinājusi Nezinīti, kā nākas, sirdsapziņa apklusa.
Nākamajā rītā Podziņa pamodās agrāk par visiem un modināja Nezinīti un Raibulīti:
— Celieties žiglāk,-laiks iet uz zooloģisko dārzu!
Nezinītis veicīgi apģērbās un gāja mazgāties, bet Raibulītis ģērbās bez steigas, raudzīdams novilcināt laiku, lai šā vai tā izlavītos no mazgāšanās. Podziņa tomēr nojauta viņa viltību un piespieda iet nomazgāties.
Beidzot viņi bija gatavi un jau dzīrās doties ārā no mājām, te uzreiz pie durvīm kāds pieklauvēja, un istabā ienāca Kubiņš. Viņam galvā bija kaut kāda jocīga zilas plastmasas cepurīte ar diviem pagariem radziņiem, ko savienoja spirālstieple; uz ausīm bija uzmauktas radioaustiņas, un uz krūtīm karājās plakana metala kārbiņa, no kuras rēgojās ārā rupors. Otra tāda pati kārbiņa bija viņam uz muguras.
Nezinītis, Podziņa un Raibulītis bija ļoti priecīgi par Kubiņa ierašanos un ņēmās iztaujāt, kāpēc tik ilgi neesot pie viņiem iegriezies. Kubiņš pastāstīja, ka reiz viņu kāds uz ielas aplējis ar aukstu ūdeni, no kā viņš saaukstējies un saslimis. Visu šo laiku viņš bijis spiests palikt gultā, taču tagad esot pilnīgi vesels un varot staigāt.
— Bet kas jums tā par cepurīti ar radziņiem un turklāt kārbiņas? — Nezinītis jautāja.
— Tas ir jauns izgudrojums, tā saucamais jaunākais uzlabotais kāj
nieku radiolokators, saīsināti JUKRL. Tagad šis JUKRL nepieciešams ikvienam, lai aizsargātos pret vējgrābšļiem.
— Kā tad tas darbojas? — Nezinītis ieinteresējās.
— Ļoti vienkārši, — Kubiņš atbildēja. — Šeit priekšā uz kārbiņas, kā redzat, atrodas radiorupors. Ejot šis rupors izstaro radioviļņus. Ja priekšā gadās kāds .šķērslis, piemēram, pāri ietvei izvilkta aukla vai stieple, viļņi, atdūrušies pret šo šķērsli, atstarojas, plūst atpakaļ. Šeit, uz cepurītes, starp radziņiem, kā redzat, ir spirālantena. Šī antena uztver no šķēršļa atstarotos radioviļņus, kas pārvēršas par elektriskām svārstībām, bet elektriskās svārstības nonāk austiņās un savukārt pārvēršas skaņu signālos. Ļoti ērti, kā redzat . .. Tiklīdz priekšā ir šķērslis, jūs tai pašā acumirklī dzirdat briesmu signālu. Sevišķi noderīgs šis lokators vakarā vai naktī, kad ne ikreiz var saskatīt pār ietvi pārstiepto auklu vai kādu citu šķērsli.
— Un kādam nolūkam domāts rupors uz muguras? — Nezinītis pētīja.
— Nu kā? Tas taču pats galvenais! — Kubiņš iesaucās. — Šis rupors raida radiosignālus atpakaļ. Tiklīdz aiz muguras parādās vējgrābslis, lai sistu jums knipi vai aplietu jūs ar ūdeni, jūs tūdaļ dzirdat signālu. Še, pamēģiniet!
Kubiņš noņēma cepurīti, austiņas un abas kārbiņas un uzlika šo ierīci Nezinītim. Nostājies malā, viņš pastiepa roku pret priekšējo ruporu un sacīja:
— Iedomājieties, ka priekšā radies šķērslis. Ko jūs dzirdat?
— Es dzirdu kaut ko pīkstam, — Nezinītis atbildēja.
— Pilnīgi pareizi. Jūs dzirdat biežus, augstus skaņu signālus: «Pī-pī- pī!» Un tagad es zagšos jums klāt no muguras … Ko jūs dzirdat?
— Aha! — Nezinītis iesaucās. — Atkal pīkst, bet it kā mazliet dobjāk: «Tū-tū-tū!»
— Pareizi! Šoreiz jūs dzirdat zemus skaņu signālus. Tas notiek tādēļ, lai jūs zinātu, vai briesmas ir priekšā vai aiz muguras. Ja dzirdēsiet «pī- pī-pī», tas nozīmē, ka vērīgāk jāskatās uz priekšu, bet ja «tū-tū-tū», tad aši jāpagriežas atpakaļ.
Arī Podziņa ieinteresējās par šo ierīci, un aparāts no Nezinīša
pārceļoja pie viņas un no viņas — pie Raibulīša, kas ilgi noņēmies klausījās signālos un tad teica:
-— Ak, nu tas, ka viņš pīkst, nav nekāds brīnums. Pīkstēt arī es protu. Brīnums tikai, kā viņš var zināt, kad jāpīkst «pī-pī-pī» un kad «tū-tū-tū».
— Nu, tas ir saprotams, — Kubiņš atbildēja un ņēmās skaidrot visu no sākuma.
Tobrīd atkal atskanēja klauvēšana. Durvis atvērās, un istabā iespraucās divi ērmoti resnīši. Abi bija ģērbušies kaut kādos uzpūstos muciņveida mēteļos ar stīvi izplestām piedurknēm, un galvā viņiem bija zaļas, apaļas cepures, kas atgādināja ūdenslīdēju skafandrus.
Ciešāk ielūkojies, Nezinītis šais dīvainajos stāvos sazīmēja Dzijtiņu un Karūsiņu.
— Vai, tie taču Dzijtiņa un Karūsiņš! — viņš priecīgi iesaucās. — Kas jums tāds mugurā?
— Tie ir jaunie impregnētie, ja tā var izteikties, piepūšamie mēteļi un tādas pašas cepures, ko ražo mūsu fabrika. Še, pamēģiniet, iesitiet man ar nūju, atvainojiet par izteicienu, pa galvu! — aicināja Karūsiņš, sniegdams Nezinītim nūju, ko turēja rokā.
— Kādēļ man jāsit jums ar nūju pa galvu? — Nezinītis brīnījās.
— Sitiet, sitiet, nebaidieties!
Nezinītis neizpratnē paraustīja plecus, tad paņēma nūju un vieglītēm iesita Karūsiņam pa galvu.
— Sitiet taču stiprāk! Sitiet no visa speķa, ar atvezienu, ja ta var izteikties! — Karūsiņš skubināja.
Nezinītis atvēzējās un iesita stiprāk. Nūja atlēca no galvas kā no labi piepūstas automobiļa riepas.
— Redziet nu, un man nesāp ne drusciņ! — Karūsiņš iesaucās, smiedamies pilnā kaklā. — Un tagad sitiet pa muguru!
Nezinītis iesita viņam ar nūju pa muguru.
— Redziet — it nemaz nesāp! — Karūsiņš gavilēja. — Ja gribat, varu pat gāzties gar zemi un nesasisties.
Karūsiņš pilnā sparā nogāzās garšļaukus uz grīdas un tūliņ uzlēca augšā kā gumijas bumbiņa.
— Kam tad tas viss vajadzīgs? — Nezinītis neizpratnē jautāja.
— It kā nu nesaprastu! Lai aizsargātos no vējgrābšļiem, — Karūsiņš atbildēja. — Lai tagad kāds vējgrābslis pamēģina iedot man dunku vai iebelzt pa pakausi, lai aplej kaut vai ar ūdeni — es ne no kā nebaidos!
— Bet tas taču ļoti neglīti — staigāt tādā apģērbā, — iebilda Podziņa.
— Neglīti tāpēc, ka nemoderni, — Karūsiņš atteica. — Bet, kad nāks modē, atvainojiet par izteicienu, tad visi sacīs, ka skaisti. Mums jau daudzos veikalos ir.šādi mēteļi un cepures.-
— Veikalos varbūt ir, bet uz ielas gan vēl nevienu neesmu redzējusi šādā ērmotā tērpā, — Podziņa noteica.
— Nekas, drīz vien redzēsiet, — atbildēja Dzijtiņa. — Adatiņa speciāli lika mums apģērbties šajos mēteļos un cepurēs un staigāt pa ielām. Šodien mēs pastaigāsim, .bet rīt visi skries uz veikaliem, lai apģērbtos tāpat. Mēs vienmēr lietojam šādu paņēmienu, kad izlaižam jaunu apģērba fasonu.
Dzijtiņa un Karūsiņš devās apstaigāt ielas, bet Kubiņš sacīja:
— Lūk, cik tālu vējgrābšļi noveduši! Manuprāt, labāk tomēr staigāt ar lokatoru nekā šajos piepūstajos mēteļos. Daudz elegantāk.
Te vēlreiz atskanēja klaudzināšana pie durvīm, un istabā iedrāzās inženieris Kabītis. Visi novaidējās vien, viņu ieraudzījuši. Galva viņam bija pārsieta. Arī abi elkoņi un ceļgali baltos apsējos. Uz kakla un zoda uzlipināti plāksteri.
— Kas jums gadījies? — Podziņa izbijusies jautaja. — Vai esat cietis autokatastrofā?
— Jā .. . Tas ir, nē .. . Vai, pareizāk sakot, jā, — Kabītis atbildēja, aiz nepacietības lēkādams uz vietas. — Kāds, saprotiet, vējgrābslis naktī at- skrūvējis manai mašīnai vienu no atsperīgajiem zābakiem. No rīta es to nepamanīju, sēdos un braucu. Un, kad nu automobilis jau bija attīstījis milzīgu ātrumu, man ievajadzējās izdarīt lēcienu. Bijuši visi četri atsperīgie zābaki savās vietās, nekas briesmīgs nebūtu noticis, bet, tā kā vienā pusē zābaka trūka, grūdiens no šās puses bija vājāks, mašīna gaisā apsviedās, es izlidoju no tās un nogāzos uz ielas bruģa. Tīrās šausmas! Rau, paskatieties: piere pušu, zods arī un elkoņi, ceļgali …
— Ko tikai tie vējgrābšļi neizstrādā! — Kubiņš līdzjūtīgi noteica. — Mani ar ūdeni aplēja, viņam zābaku atskrūvējuši!
— Taisni nekur glābties! — uztvēra Kabītis. — Agrāk varēja mierīgi atstāt automobili uz ielas, bet tagad tā vien skaties — šo vai to noskrūvēs vai pie reizes aizdzīs visu mašīnu.
— Kā tā — aizdzīs? — Nezinītis nesaprata.
— Nu, aizbrauks ar jūsu mašīnu, un tas viss. Tīrā negantība, vairāk nekas! Nesaprotu, ko tā milicija skatās! Es šos vējgrābšļus visus būtu saņēmis ciet! Tiklīdz gadītos kāds dzeltenās biksēs — uz vietas «saldētavā» iekšā, un lai sēž, kamēr nebūs labojies!
— Tā nevar, — iebilda Kubiņš. — Rau, mūsu Nezinītim arī ir dzeltenas bikses. Par ko tad viņu tūliņ arestā?
— Nu, Nezinītim bikses ir normālas, — Kabītis atteica. — Bet vējgrābšļiem platas un turklāt nevis tīri dzeltenas, bet zaļganas.
— Muļķības! — Kubiņš atmeta ar roku. — Kurš katrs knēvelis var uzvilkt dzeltenas vai zaļas bikses. No tā neviens par vējgrābšļi nekļūs. Ja gribi zināt, tad tagad vējgrābšļi nevar pat atšķirt no lāga knēveļa. Vējgrābslis ģērbsies kā visi un tai pašā laikā paslepeni pastrādās nelietības tā, ka neviens pat nepamanīs, un, ja arī neizdarīs nelietības, tad samelosies vai piekrāps, sasolīs nez ko un neko neizpildīs. Es, piemēram, apsolīju Nezinītim, Podziņai un Raibulītim parādīt arhitekta Arbūziņa namus un līdz šim vēl neesmu parādījis, — tātad arī es esmu vējgrābslis, kaut arī nevalkāju dzeltenas bikses?
Kubiņš un Kabītis sāka strīdēties, ko var saukt par vējgrābšļi un ko nevar, bet Nezinītis viņus pārtrauca:
— Nevajag strīdēties, draugi. Drīz tik un tā nekādu vējgrābšļu nebūs.
— Tas ir, kā, sacīt, nebūs? — Kabītis brīnījās.
— Ļoti vienkārši. Drīz viss būs kā agrāk, gan redzēsiet!
— E! — Kabītis nicīgi atmeta ar roku. — Jūs, redzams, esat izlasījis avīzē profesora Sienāzīša rakstu. Tās ir blēņas! Nekad neticēšu, ka ēzeļi varētu pārvērsties par knēveļiem. Tiktāl zinātne vēl nav attīstījusies .. . Starp citu, labi, ka atgādinājāt par zinātni. Tūliņ mēs brauksim uz Zinātņu pilsētiņu, es jūs iepazīstināšu ar divām zinātniecēm — knīpām Fuksiju un Siļķīti. Fuksija ir mūsu slavenā kosmografijas profesore. Viņa ir izgudrojusi Ziemas sauli. Mēs, ziniet, radīsim vēl vienu sauli un pa ziemām palaidīsim gaisā, lai ziemu būtu tikpat silts kā vasaru.
— Un kāda tā saule ir? — Nezinītis interesējās.
— Viņa pati jums visu to izstāstīs. Bet Siļķīte ir izgudrojusi raķeti, ar ko taisās lidot uz Mēnesi. To jau ir sākuši būvēt, šo raķeti, jūs redzēsiet! Ja jūs Siļķītei iepatiksieties, viņa jūs paņems līdzi uz Mēnesi.
— Tā tikai vēl trūka! — Kubiņš piktojās. — Nekur viņi šodien ar tevi nebrauks! Šodien viņi brauks man līdzi uz Jaunrades ielu. Es sen esmu apsolījis parādīt viņiem Arbūziņa namus.
— Liela viņiem vajadzība pēc tava Arbūziņa! Viņi interesējas par zinātni, nevis par Arbūziņu.
— Velti jūs strīdaties, — iejaucās Podziņa. — Mēs nevaram braukt līdzi ne vienam, ne otram, jo mums jātiek uz zooloģisko dārzu.
— Nu, brīnišķīgi! — Kubiņš uztvēra. — Pirms apskatīsim namus un tad uz zooloģisko dārzu — tas taču ir turpat blakus . .. Ak, esiet tik laipni! — viņš lūdzās. — Jūs taču man apsolījāt!
— Ko lai dara? Taisnība jau ir, apsolījām, — Podziņa piekrita. — Brauksim arī, ja tas tiešām turpat līdzās.
— Līdzās, līdzās, esiet bez bēdu! — Kabītis iesaucās, lēkdams augšā no krēsla. — Braucam visi kopā, es jūs aizvedīšu ar savu mašīnu.
Pēc divām trim minūtēm visi jau bija uz ielas. Raibulītis ieraudzīja Ka- bīša mašīnu, pašķielēja uz tās pārsējos ievīstīto saimnieku un sacīja:
— Nav vērts braukt ar šo mašīnu. Tā visu laiku lēkā kā blusa, tā vien tikai skaties, ka apgāzīsies, bet man negribētos staigāt no galvas līdz kājām pārsējos ievīstītam kā zīdtārpiņam.
— Apmierinieties! — Kabītis atbildēja. — Mana mašīna vairs lēkāt nevar. Tā kā vienu zābaku tai nospēra, tad nācās noskrūvēt arī pārējos trīs.
Raibulītis nomierinājās, taču drošības labad apsēdās aizmugurē līdzās Nezinītim un Podziņai, bet Kubiņš novietojās priekšā līdzās Kabītim.
Kabītis pa paradumam ieslēdza uzreiz ceturto ātrumu, un mašīna traucās tik ātri, ka visiem elpa aizrāvās. Kubiņam acīs sāka ņirbēt, un viņš ilgi neaptvēra, ka viņi brauc pavisam uz citu pusi, nekā vajadzīgs. Pamazām viņš tomēr atžirba un, pametis skatienu apkārt, iesaucās:
— Paklau, Kabīt, — kurp tad mēs braucam?
— Kā — kurp? Kurp vajag, turp arī braucam.
— Un kurp tad mums, tavuprāt, vajag?
— Uz Zinātņu pilsētiņu.
— Ko? — Kubiņš iekliedzās. — Tā ir nejēdzība! Mēs iaču norunājām uz Jaunrades ielu. Uz vietas griez atpakaļ!
— Kādēļ atpakaļ, ja mēs tūliņ būsim klāt?
— Bet es saku — atpakaļ!
Kubiņš ieķērās stūres ratā un sāka griezt automobili, bet Kabītis neļāva viņam pagriezt. Automobilis sāka mest līkločus pa ielas bruģi, izlēca uz ietves un kā likts būtu iedrāzies laikrakstu kioskā, ja Kabītis laikā ne- nobremzējis.
Automobilis apstājās tik spēji, ka visi gandrīz degunus izdauzīja. Kādu brīdi Kubiņš un Kabītis saduibuši lūkojās viens otrā. Beidzot Kubiņš izlaida no rokām stūres ratu un sacīja:
— Piedod man, Kabīt! Man nevajadzēja ķerties pie stūres. Mēs taču varējām nosisties.
— Nē, man jālūdz piedošana, — atbildēja Kabītis. — Un arī jūs, draugi, piedodiet! Es taču ar viltu gribēju jūs aizvest kur citur, nekā norunāts. Man ļoti gribējās parādīt jums Zinātņu pilsētiņu.
— Nu, nekas, — Nezinītis atsaucās. — Nedusmosimies cits uz citu un brauksim lēnītēm atpakaļ. . Kabītis atkal iedarbināja motoru, apgrieza mašīnu un lē- ^TT^ nām brauca atpakaļ. Aiz kauna viņš zemu 'S*' -i nokāra galvu un lāgu lāgiem tik skaļi nopūtās, ka Nezinītim sametās viņa žēl. Lai novērstu Kabīti no drūmām domām, Nezinītis ievaicājās:
— Interesanti — ar ko strādā šās mašīnas motors: ar gāzēto ūdeni vai varbūt ar atomenerģiju?
— Motors nestrādā ne ar gāzētu ūdeni, ne ar atomenerģiju, bet gan ar bioplastmasu, — Kabītis atbildēja.
— Kas tā tāda par bioplastmasu? — Nezinītis jautāja.
— Bioplastmasa — tā ir it kā dzīva plastmasa. Patiesībā tā, protams, nav dzīva, taču, ja no tās izgatavo stieni un laiž caur to elektrisko strāvu, stienis sāk it kā raustīties, savelkas, proti, kļūst īsāks, gluži kā muskulis. Ja tas jūs interesē, varu parādīt.
— Jā, jā! — Nezinītis attrauca. — Ļoti interesanti!
Kabītis apturēja mašīnu, paņēma uzgriežņu atslēgu un atskrūvēja dažas bultskrūves, pēc tam viņi abi ar Kubiņu ķērās pie automobiļa virsbūves — viens vienā galā, otrs otrā — un nocēla to no riteņiem. Apakšā kļuva redzams metala rāmis un svira, kas lika riteņiem griezties.
— Paraugieties! — sacīja Kabītis. — Šeit svirai pievienots bioplast- masas stienis. Kad ieslēdz strāvu, stienis saraujas un velk sviru uz savu pusi, liekot riteņiem izdarīt pusapgriezienu, bet, tiklīdz strāvu izslēdz, stienis atkal izstiepjas un grūž sviru, kas liek riteņiem izdarīt otru pusapgriezienu. Tā nu tie griežas. Vajag tikai, lai strāva visu laiku plūstu ar pārtraukumiem, bet stienis jau saraudamies ikreiz pats ieslēdz un izslēdz strāvu.
Ap izjaukto automašīnu acumirklī salasījās knēveļu bars. Ikvienam bija interesanti, paskatīties, kā iekārtots mehānisms.
—- Un no kurienes rodas strāva? — Nezinītis pētīja.
— Strāvu dod maza elektriskā kabatas baterija.
Kabītis piegāja pie automobiļa virsbūves un parādīja mazu kabatas lukturīša bateriju.
— Vai tiešām tik maziņa baterija var dzīt veselu automobili? — Nezinītis brīnījās.
— Jūs neesat sapratis, — kāds no pienākušajiem knēveļiem sāka Nezinītim skaidrot. — Strāva no baterijas tikai ierosina bioplastmasu, proti, liek tai sarauties. Tātad mašīnu darbina nevis baterijas enerģija, bet gan bioplastmasā uzkrātā enerģija. Tādi bioplastmasas motori mums fabrikās darbina darbmašīnas un pārējos mehānismus, un pietiek ar vienas nelielas baterijas strāvu, lai strādātu visa fabrika.
— Un no kurienes rodas bioplastmasa? — Podziņa iejautājās.
— Aug purvā. Tajā uzkrājas saules enerģija, tāpat kā kokos un vispār visos augos. Izlaižot caur bioplastmasu strāvu, uzkrājusies gaismas enerģija pārvēršas par mehānisko.
— Paklausieties! — ierunājās Raibulītis, kas līdz šim bija uzmanīgi vērojis mašīnas uzbūvi. — Es te visu laiku skatos un neredzu šai mašīnai motora. Vai tad var būt mašīna bez motora?
— Protams, nevar, — Kabītis atbildēja. — Bet, rau, šis bioplastmasas stienis jau ir mašīnas motors.
— Nu, ja tā, tad tur nekā nav ko brīnīties, — Raibulītis noteica.
— Gluži otrādi, būtu gan brīnums, ja automobilis brauktu bez motora. Visi visapkārt sāka smieties. Pūlis pamazām pieauga. Aizmugurē vēl
un vēl piestāja jauni garāmgājēji. Kāds no tiem apjautājās:
— Kas te noticis?
— Varbūt avārija? — minēja otrs. Trešais, padzirdējis vārdu «avārija», iesaucās: —- Brālīši, avārija!
—- Skatieties, brālīši, kā mašīna sadauzīta! — kliedza ceturtais.
— Visa virsa nost, riteņi vien palikuši!
— Un šoferis, pavej, kā sakropļots! Viss vienos pārsējos! — kāds ieteicās, rādīdams ar pirkstu uz Kabīti.
Tikko izplatījās vēsts par avāriju, pūlis sāka pieaugt ar divkāršu ātrumu. Kabītis redzēja, ka nupat vairs nav labi, un nolēma pie laika manīties projām. Ar Kubiņa palīdzību viņš novietoja atpakaļ mašīnas virsbūvi. Visi sakāpa mašīnā. Kabītis nospieda pārtraucēja pedāli, taču mašīna nez kāpēc nekustējās.
— Kas tad nu? — Kabītis norūca, grozīdamies, uz vietas un raustīdams sviras. — Strāvas nez kāpēc nav . .. Ak, kad tevi! Baterija pazudusi! Jādomā, kāds noskrūvējis .. .
— Bet varbūt zemē nokritusi? — Kubiņš ieminējās. Visi izkāpa un ņēmās visās malās meklēt bateriju.
— Tikko taču tepat bija! — Kabītis uztraucās. — Atcerieties — es vēl rādīju.
Pūlis pa tam bija aizsprostojis visu ielu. Transporta kustība apstājās. Cauri knēveļu baram līdz mašīnai izlauzās milicis uz kāpurķēžu motocikla.
— Kas noticis? — viņš pikti uzbrēca. — Kāpēc pūli pulcināt?
— Tad neviens jau viņu nepulcina! — Kabītis atgremza.
— Kāpēc nebraucat?
— Na, sēdieties pie stūres un pamēģiniet braukt, kad nav baterijas! —
Kabītis zobgalīgi atcirta un, pagriezies pret pūli, sauca: — Draugi, varbūt kāds aiz pārskatīšanās noskrūvējis bateriju un iebāzis kabatā?
Pūli pāršalca smiekli.
Milicis nosodoši pakratīja galvu un uzrunāja Kabīti:
— Jums, dārgais, spriežot pēc izskata, vajadzētu būt slimnīcā, bet jūs staigājat apkārt.
Uz to Kabītis atteica:
— Runāsi man vēl te!
— Labi, — milicis sacīja. — Sēdieties mašīnā, es jūs aizvedīšu uz miliciju, tur noskaidrosim, kas un kā, bet šeit nav ko drūzmēties.
Kubiņš piegāja pie Nezinīša un teica:
— Jūs brauciet uz zooloģisko dārzu ar autobusu vai taksometru, bet es braukšu Kabītim līdzi uz miliciju un visu izskaidrošu. Baidos, ka bez manis Kabītis tur nesarunā ko lieku. Viņš nez kāpēc miličus neieredz.
Kabītis un Kubiņš iekāpa atpakaļ mašīnā. Milicis pabrauca kāpurķēžu motociklu priekšā un, aizkabinājis mašīnu aiz āķa, tauvā aizvilka to uz miliciju.