Kad Nezinitis un viņa ceļa biedri nonāca zooloģiskajā dārzā, bija jau ap dienas vidu. Viss rīta cēliens viņiem bija pagājis sarunās un braucienā kopā ar Kabīti, tagad viņi bija krietni izsalkuši un devās uz ēdnīcu pusdienot. Savus meklējumus zooloģiskajā dārzā draugi nolēma sākt no tās vietas, kur pirmoreiz bija ieraudzījuši trīs ēzeļus. Šoreiz tomēr viņi aiz žoga neviena neredzēja, šķūnīša durvis bija līdz kājai vaļā. Drošības dēļ Nezinītis pārrāpās pār žogu un, aizlavījies līdz šķūnim, paraudzījās iekšā. Šķūnis bija tukšs.
Apbruņojušies ar pacietību, ceļotāji sāka klaiņot pa dārzu, ielūkodamies ik kaktiņā. Viņiem gadījās sastapt visdažādākos dzīvniekus, taču ēzeli tā arī nelaimējās atrast. Izstaigājuši malu malas, mūsu draugi atgriezās tanī pašā vietā, no kuras bija sākuši savus meklējumus, un ieraudzīja iekšpus žoga knīpu baltā priekšautā ar slotiņu slaukām no šķūņa gružus.
— Sakiet, lūdzu, — vai jūs nezināt, kur šeit ir ēzelis? — Nezinītis uzrunāja apkopēju.
Knīpa pārtrauca slaucīšanu un, uz slotas atspiedusies, noprasīja:
— Kāds ēzelis?
— Nu, tāds, parastais, ar nadziņiem.
— Ak tāds! Bet kam jums ēzelis vajadzīgs? Ēzelis paliek ēzelis. Kas tur interesants?
— Nu, mums gribētos uz viņu paskatīties. Visu zooloģisko dārzu esam izstaigājuši, bet ēzeli netikām redzējuši.
— Hm! — apkopēja norūca. — Bija mums te trīs ēzeļi, bet visi trīs nez kur pačibēja. Te viens otrs pļāpā dažādas blēņas, bet jūs neticiet! It kā esot kāda burvība, vai … Nieki vien! Nekādas burvības nav! Viņus tīri vienkārši būs aizveduši šitie paši … grābstiķi … tas ir … tfu! … vējgrābšļi, nevis grābstiķi. Nekur vairs glābties no tiem vējgrābšļiem! Tagad pilsētā tādas palaidnības iet vaļā, ka tik nu! Ziloni no sprosta aizvilks, ka ij nepamanīsi!
— Nu, ziloni jau nu, pieņemsim, neaizvilks, — Nezinītis apšaubīja.
— Kāpēc neaizvilks? Aizvilks! — apkopēja atmeta ar roku. — Mums jau arī vēlēja te ciešāk pieskatīt. Kas viss nevar notikt… Te ir ij plēsīgi
zvēri, ij indīgi rāpuļi. Tie var gan saplosīt, gan sadzelt. Un kas būs, ja kāds vējgrābslis izlaidīs čūsku, ko? Visapkārt taču pilsēta! Tebe nu!
— Bet kur ir tas ēzelis, ko atrada uz ielas? — Nezinītis klaušināja. — Kādreiz avīzēs rakstīja, ka uz ielas atrasts noklīdis ēzelis un aizvests uz zooloģisko dārzu.
— Ak tas, vai? — apkopēja pasmaidīja. — Tas ēzelis te nemaz nav bijis. Misēklis iznācis. Viņu nevis zvēru dārzam atdeva, bet cirkam. Avīzē tā aplam bija iedrukājuši, ka zvēru dārzam, bet mēs te viņu nepagalam neesam redzējuši.
— Tātad tas ēzelis ir cirkā? — ar cerību balsī pārvaicāja Podziņa.
— Ir, ir, kā tad! Es pati viņu vēl aizvakar redzēju, kad biju cirkā. Tāds ņiprs ēzelītis, goda vārds, tikai nu neskolots! Viņš tur šiem ratiņus velk, un tad vēl klauni uz viņa jāj. Nu, nekas, gan ar laiku arī viņam dažu labu stiķi iemācīs.
Ceļotāji atvadījās no apkopējas un nogāja pie malas.
— Cik labi izdevās! — Nezinītis čukstēja, aiz laimes starodams. — Tātad Burtiņš atrodas cirkā. Un mēs viņu meklējam šeit! Nu, nekas. Tūliņ iesim uz cirku un rīt sāksim meklēt tos trīs ēzeļus — vējgrābšļus. Es viņus uzreiz pazīšu, līdzko satikšu. Viņiem visiem tādi mazi degunteli ar vasaras raibumiem.
Nezinītis un viņa ceļa biedri devās uz izeju. Ejot gar pērtiķu būriem, viņi apstājās paskatīties uz pērtiķiem. Viens pērtiķis bija ļoti jocīgs, un Nezinītim ienāca prātā to paķircināt. Viņš paņēma brīnumnūjiņu un, izbāzis to caur būra režģi, raudzīja iebikstīt pērtiķim purnā.
Pērtiķis nikni saviebās, tad uzreiz kā ķēra nūjiņu, tā izrāva Nezinītim no rokas! Nezinītis apstulba.
— Paskat, ko viņš izdarīja … — Nezinītis sašļucis nomurmināja.
— Kas nu? Tu atdevi pērtiķim nūjiņu? — Podziņa iekliedzās.
— Es nedevu, viņš pats paņēma, — Nezinītis noplātīja rokas.
— Nebūtu tu bikstījis viņam ar nūjiņu purnā, viņš nebūtu ņēmis!
— Nekas! Tūliņ atņemšu.
Nezinītis izbāza roku caur režģi, raudzīdams atņemt pērtiķim brīnumnūjiņu, taču pērtiķis pavirzījās tālāk no restēm, un viņš nekādi nevarēja to aizsniegt.
— Ak tu pintiķi! — Nezinītis norūca. — Dod šurp nūjiņu, kad tev saka!
Taču pērtiķim ne prātā nenāca izpildīt Nezinīša pavēli. Taisni otrādi,
viņš sāka lēkāt apkārt pa visu būri, ne mirkli neizlaizdams nūjiņu no rokām. Tad viņš ielēca šūpolēs, kas karājās būra vidū, un ņēmās šūpoties, visu laiku šķielēdams uz Nezinīti, it kā par viņu ņirgādamies.
— Sasodītais pintiķi! Atdod nūjiņu! — Nezinītis lamājās. — Nu, nekas, viņam tik un tā apniks ar nūjiņu kaitēties, un viņš to nometīs.
Diena pa tam bija galā. Atskanēja sargu svilpieni, kas brīdināja apmeklētājus, ka zooloģisko dārzu drīz slēgs. Publika virzījās uz izeju. Drīz dārzs bija tukšs, tikai Nezinītis, Podziņa un Raibulītis snaikstījās ap pērtiķu būri.
Pērtiķim pēdīgi bija apnicis nēsāt rokās nūjiņu, un viņš to nosvieda. Nūjiņa palika guļam uz grīdas vistālākajā būra kaktā.
— Vajadzēs kaut kā ielīst būrī, — Nezinītis prātoja.
Par to, ka varētu izlīst caur režģi, nebija ko domāt, taču, tuvāk aplū- kojies, Nezinītis pamanīja, ka būrim ir režģu durvis, aizšautas ar bultu.
Paraudzījies uz visām pusēm un noskatījis, ka tuvumā neviena nav, Nezinītis uzrāpās uz barjeras, izvilka bultu, ar ko bija nostiprināts aizlaid- nis, un raudzīja atbīdīt aizšaujamo. Tas izrādījās grūtāk, nekā viņš bija iedomājies, jo aizšaujamais bija iesprūdis un neparko nebija izkustināms. Nezinītis ieķērās aizlaidnī abām rokām un ņēmās raustīt ar tādu sparu, ka viss būris līgojās. Pēdīgi aizšaujamais sāka padoties, taču tobrīd gar stūri parādījās sargs ar slotu un uzkliedza:
— Ko tu tur, sātana gabals, dari, ko? Pērtiķi gribi izlaist? Es tev gan!
Nezinītis ar skubu metās zemē no barjeras, taču sargs paguva sagrābt viņu aiz apkakles.
— Tur ir mana nūjiņa! — Nezinītis iešņukstējās, pūlēdamies izrauties. Taču sargs turēja viņu cieši.
— Tu man vēl dabūsi nūjiņu! Ekur, aizvedīšu uz miliciju — tur tev parādīs nūjiņu! — sargs piedraudēja un vilka Nezinīti uz izeju.
Podziņa un Raibulītis skrēja pa celiņu uz priekšu, bailīgi atskatīdamies uz sargu.
— Goda vārds, tur ir mana nūjiņa! Pērtiķis atņēma man nūjiņu, — Nezinītis činkstēja.
— Un tu droši vien kaitināji viņu ar to nūjiņu? Droši vien bikstīji viņam ar nūjiņu purnā, ko?
Sargs izgāja ar Nezinīti uz ielas un sāka skatīties apkārt — laikam meklēja milici.
— Es vairs tā nedarīšu! Goda vārds, nedarīšu! — Nezinītis sāka lūgties.
— Aha, tebe nu! — sargs iesaucās, palaizdams vaļā Nezinīti. — Nu ej un vairs te nevējgrābšļojies! Citā reizē tik lēti vaļā netiksi.
To pateicis, sargs atlaida Nezinīti, tad pieslēdza vārtus un aizgāja. Podziņa un Raibulītis tuvojās Nezinītim.
— Kāpēc tu nepateici sargam, ka tā nav vienkārša nūja, bet gan brīnumnūjiņa? Viņš droši vien domā, ka tā ir kaut kāda parasta nūja, — Raibulītis ieteicās.
— Vai tu saproti arī, ko runā? — Nezinītis nikni atbrēca. — Ja sargs dabūs zināt, ka tā ir brīnumnūjiņa, viņš to pievāks. Tā jau nu viņš atdos mums brīnumnūjiņu! Bet sakiet labāk, — kāpēc jūs līdāt ārā no dārza? Jums vajadzēja palikt tur un raudzīt izdabūt brīnumnūjiņu no būra. Tagad nu vārti ir ciet… Kā lai tiek iekšā?
— Tā tikai vēl trūka, lai es līstu būrī pēc nūjiņas! — Podziņa apvainota uzmeta lūpu.
— Nu, ja ne tu, tad Raibulītis varēja ielīst.
— Nē, es arī negribu būrī, — atsaucās Raibulītis. — Un kam mums vajadzīga nūjiņa? Šeit arī bez brīnumnūjiņas ir viss, ko vien var vēlēties. Gribas ēst — lūdzu! Uz kino vai teātri — lūdzu! Vizināties automobilī — vizinies kaut vai visu dienu, līdz galva sāk reibt. Pat lēkt un lidot var ar automobili bez kādas burvības.
— Ek tu stulbeni! — Nezinītis ērcīgi atteica. — Vai tad brīnumnūjiņa mums vajadzīga, lai automobilī vizinātos? Mums vajag Burtiņu izglābt no nelaimes un atbrīvot pilsētu no vējgrābšļiem. Vai tiešām visiem šo vējgrābšļu dēļ jāmokās?
— Ā, tad nu gan, protams, — Raibulītis piekrita.
— Tagad mums būs tāds plāns, — Nezinītis turpināja. — Pagaidīsim, kamēr uznāks tumsa, un tad rāpsimies pāri sētai. Tumsā varēs iezagties būrī, neviens neredzēs.
— Nu, man pietiek! — Podziņa noraidīja. — Es braucu uz viesnīcu.
— Tātad atkāpies grūtību priekšā? — Nezinītis noprasīja.
— Jā gan, atkāpjos. Pa sētām rāpties es neiešu, — Podziņa stingri pateica.
— Tātad, tavuprāt, Burtiņš var palikt par ēzeli un man nekas nav jādara?
— Es jūtu, ka tu te vēl ievārīsi ko tādu, ko nevarēs ne izstrēbt. Labāk jau nepavisam neko nebūtu darījis!
To teikusi, Podziņa apsviedās un gāja uz autobusu pieturu.
— Lai viņa iet, Raibulīt, bet tu paliec! — Nezinītis sacīja. — Varbūt tu man būsi vajadzīgs. Šeit ir ļoti augsta sēta, tu man palīdzēsi uzkāpt. Paiesimies tālāk, varbūt tur būs vieglāk pārrāpties.
Viņi gāja gar sētu un, nonākuši līdz stūrim," iegriezās šķērsielā. Šeit tiešām sēta bija mazliet zemāka.
— Pagaidīsim, kamēr satumst, — Nezinītis sacīja.
Viņi apstājās žogmalē un sāka gaidīt. Debesis pamazām satumsa. Šur tur redzēja iemirdzamies zvaigznes. Pār namu jumtiem vēlās oranžsarkans mēness kā liels apelsīns.
— Nu ir laiks, — Nezinītis čukstēja, apkārt lūkodamies. — Pastum mani!
Raibulītis ņēmās viņu stumt no apakšas. Nezinītis uzrāpās uz sētas un jāteniski apsēdās uz tās.
— Tagad rāpies tu! — viņš pačukstēja, sniegdams Raibulītim roku.
— Varbūt man labāk pagaidīt tevi tepat? — Raibulītis iebilda.
— Nē, tu man tur būsi vajadzīgs. Stāvēsi pie būra un uzmanīsi, ka neuznāk sargs.
Raibulītis ar Nezinīša palīdzību uztrausās uz sētas, un tad viņi abi nolēca otrā pusē un ievēlās taisni izsusējuša grāvja dibenā.
— Paklau, es ievēlos nez kādā bedrē! — Raibulītis iečinkstējās.
— Css-ss! — Nezinītis viņam uzšņāca. — Sēdi klusu!
Kādu brīdi viņi sēdēja, elpu aizturējuši, un sasprindzināti klausījās. Apkārt bija kluss.
— Nekas, — Nezinītis ierunājās". — Liekas, neviens nedzirdēja. Iesim klusītēm.
Viņi izrāpās no grāvja un sāka spraukties uz priekšu pa zāles un puķu biezokņiem. Nezinītis laipoja nedzirdami kā kaķis, bet Raibulītim vienā laidā kaut kas iebrikšķējās zem kājām.
— Klusāk jel! — Nezinītis šņāca.
Negaidot atskanēja skaļš rūciens. Raibulītis apstājās un pat pietupās aiz bailēm.
— Kas tur? — viņš nošļupstēja.
Rūciens kļuva stiprāks. Aiz pārbīļa Raibulītim mati cēlās stāvus un pa muguru skrēja šermuļi.
— Tas droši vien ir lauva, — Nezinītis attapa.
Rūciens atkārtojās un pārgāja sirdi stindzinošā rēkoņā. Un tūliņ kāds iekvankšķējās, iesmilkstējās, atskanēja gari stiepta vilku gaudošana, spalgi iekaucās hiēna. Nez no kurienes atlidoja miegaina pīļu pēkšķēšana, kaut kur virs galvas ieķērcās vārna. Viss zooloģiskais dārzs bija satraucies un ilgi nevarēja norimt.
Raibulītis pamazām atjēdzās.
— Bet kāpēc lauva rūc? — viņš jautāja.
— Nezinu. Laikam ēst grib, — Nezinītis minēja.
— Un vai mūs viņš nevar apēst?
— Nebaidies! Viņš taču sēž sprostā.
— Es jau ari nebaidos, — Raibulītis atbildēja. — Tāpat vien drošības pēc pavaicāju.
Pamazām viss noklusa, bet mēness paslēpās aiz mākoņiem, un iestājās pilnīga tumsa. Tikai celiņš priekšā balsnīja. Nezinītis sāka iet pa celiņu. Raibulītis soļoja nopakaļ, lūkodams turēties līdzi.
— Kurp mēs ejam? — Raibulītis bažīgi jautāja.
— Jāsameklē ēzeļu aploks, bet pērtiķu būri ir turpat līdzās, — Nezinītis atbildēja.
Drīz vien abpus celiņa varēja samanīt sprostus. Zvēri aiz režģiem nebija saskatāmi, taču Raibulītim visu laiku šķita, ka nupat, nupat no restēm izlīdīs kāda nagaina ķetna un iecirtīsies viņam mugurā. Tāpēc viņš tramīgi lūkojās apkārt un raudzīja turēties no sprostiem patālāk. Beidzot celiņš atdūrās pret režģi, aiz kura bija baseins.
— Mēs esam iznākuši nepareizā vietā … — Nezinītis ieminējās.
Viņpus režģa kāds it kā laiski šņākāja, urkšķēja, 'čāpstināja un šļurk-
stināja. Varbūt tur tikai ūdens skalojās, bet iespējams, ka šīs skaņas nāca no kāda ūdens dzīvnieka — nīlzirga, vai.
Draugi pagājās mazliet atpakaļ un nogriezā-s pa sānceliņu.
— Ko tas nozīmē? — Nezinītis murmināja, bažīgi ielūkodamies tumsā. — Neparko nevaru apjēgt, kur mēs esam. Nakti viss ir pavisam citādi nekā dienu.
Viņi ilgi maldījās pa dārzu, pēdīgi nonāca pie liela sprosta, kas Nezinītim izskatījās pazīstams.
— Man šķiet, mēs esam iznākuši pie ziloņa, — Nezinītis sacīja. — Tātad nu jau ir tuvu.
Pagājuši tālāk, viņi nonāca pie pazema režģu aizžoga, aiz kura vīdēja šķūnis.
— Re, kur tas ir — ēzeļu aploks, vai redzi? — Nezinītis nopriecājās. — Viss kārtībā!
Nogriezušies sāņus, viņi tuvojās sprostu rindai, gar kuru stiepās koka barjera. Piegājis pie pēdējā sprosta pašā stūrī, Nezinītis iesaucās:
— Te tas ir! . .. Tu, Raibulīt, stāvi te un lūkojies apkārt! Ja kādu ieraugi, pasvelp!
— Labi, — Raibulītis pamāja ar galvu.
Nezinītis uzrāpās uz barjeras, piespieda valgu pie režģa un sāka skatīties būrī, sasprindzināti klausīdamies.
— Nu, ko tu tur redzi? — Raibulītis jautāja.
— Klusāk jel! — Nezinītis nikni atgremza. — It nekā neredzu … Tikai tā kā tusnī kāds. Jādomā, pērtiķis .. . Nu, labi.
Viņš tumsā sataustīja durvis, atcēla bultu un stīvēja vaļā aizšaujamo. Šoreiz aizšaujamais padevās viegli. Atbīdījis to, Nezinītis pavilka durvis. Tās vērās čīkstēdamas.
— E-ē! — Nezinītis nepatikā noelsās uf padraudēja durvīm ar dūri. — Čīkstēs te vēl!
Kādu brīdi viņš sasprindzināti klausījās, tad, pārliecinājies, ka apkārt viss klusu, piesardzīgi iegāja sprostā un, nometies četrrāpus, sāka taustīt ar rokām pa grīdu. Pamazām viņš virzījās aizvien dziļāk sprostā, aiz- rāpoja līdz sienai un pagriezās uz otru pusi. Te uzreiz priekšā atskanēja dobja rūkšana. Nezinītis tā arī sastinga, četrrāpus nometies. Kādu brīdi viņš, visus spēkus saņēmis, vērās tumsā. Acu priekšā kūņojās kaut kas liels, melns. Tobrīd no mākoņiem izlīda mēness un apgaismoja krātiņa vidū guļošu lauvu. Lauva pacēla krēpjaino galvu un, laiski blisinādams, skatījās taisni uz Nezinīti.
Nepaguvis vēl par lāgu nobīties, Nezinītis uzņēma atpakaļgaitu, proti, naigi kāpās uz visām četrām atpakaļ. Nenovērsdams acu no lauvas, viņš pietrūkās kājās un taisījās lēkt. To pamanījis, lauva nosprauslājās un, uzslējies uz ķetnām, paspēra soli uz Nezinīša pusi. Zibens ātrumā Nezinītis izšāvās pa atvērtajām durvīm un, kā vēja nests, izlidoja no sprosta. Paguvis pateikt Raibulītim tikai vienu vārdu — «lauva», viņš laida ļekas, vaļā.
Raibulītim dūša sašļuka papēžos. Sadulbis aiz bailēm, viņš metās Nezinītim pakaļ. Tā viņi abi loba, ceļu nevērodami, līdz atdūrās pie sētas. Vienā mirklī Nezinītis bija uz tās augšā. Raibulītis trausās pakaļ un satvēra Nezinīti aiz biksēm. Nezinītim šķita, ka nupat jau lauva kampj viņu aiz kājas, un viņš rāvās ārā no visa spēka.
Te uzreiz dēlis, pie kura viņš turējās, atlūza no sētas. Neizlaizdams dēli no rokām, Nezinītis uzkrita Raibulītim virsū, un abi noripoja zemē. Viņiem aiz muguras sargi kaut ko kliedza un svilpa. Atsviedis pie malas dēli, Nezinītis izlīda pa sētā radušos spraugu. Raibulītis vienā mirklī izšmauca viņam pakaļ, un viņi abi pa kaklu pa galvu diedza projām. Nezinītis joza pa priekšu, un viņam pa pēdām kā melna ēna joņoja Raibulītis. Viņš smagi elsa un tosa, un Nezinītim likās, ka aiz muguras jau elš lauva.