Kad Podziņa atgriezās viesnīcā, viņai uzreiz sametās žēl, ka nebija palikusi kopā ar Nezinīti un Raibulīti.
— Ka tikai viņi bez manis tur ko neizstrādā … Ka tikai kas nenotiek! — viņa bažījās.
Bez viņiem tai bija mazliet skumji. Lai izklaidētos, Podziņa ieslēdza televizoru. Televīzijā patlaban uzstājās kāds izglītots knēvelis acenēs un lasīja garu un apnicīgu referātu par vējgrābšļiem.
— It kā nekā cita nebūtu ko raidīt! — Podziņa nopukojās.
Izslēgusi televizoru, viņa sāka soļot pa istabu no viena kakta uz otru, lāgu lāgiem uzmezdama skatienu pulkstenim.
— Braukšu atpakaļ uz zooloģisko dārzu! — viņa apņēmās, zaudējusi pacietību, taču
tūdaļ atmeta šo domu. — Bet kā tad es tikšu iekšā? Patiešām, nevaru taču rāpties pār sētu! . . . Nu labi, labi, lai tikai viņi pārnāk mājās! Es viņiem gan rādīšu, kā mani uztraukt!
Laiks ritēja, bet Nezinītis un Raibulītis nenāca. Podziņa nezināja vairs, ko domāt, un sāka iztēloties dažādas briesmas. Viņai likās, ka Nezinīti un Raibulīti būs notvēris sargs un aizvedis uz miliciju. Ar katru mirkli viņas uztraukums auga. Drīz vien Podziņa aiz nemiera nekur vairs nevarēja rimties. Pienāca pusnakts. Pulkstenis nosita divpadsmit.
— Tagad nu ir skaidrs, ka ar viņiem kaut kas noticis, — Podziņa sacīja.
Viņa jau gribēja skriet uz zooloģisko dārzu, bet tobrīd durvis atvērās un uz sliekšņa parādījās Nezinītis un Raibulītis. Mati abiem bija izspūruši, acis mežonīgi šaudījās apkārt; Raibulītim bija saskrāpēts deguns un seja notriepta vēl vairāk nekā parasti.
— Ko tu tur vēl esi savārījis, Nezinīt? — Podziņa viņam nikni uzbruka. — Kur jūs visu laiku blandījāties?
— Nekas, Podziņ, neuztraucies! — Nezinītis klusināja. — Viss būs labi, gan tu redzēsi, tikai nedusmojies! Es, Podziņ, izlaidu brīvībā lauvu.
— Kādu lauvu? — Podziņa nobijās.
— Nu, to, kas bija sprostā. Es aiz pārskatīšanās biju iekļuvis
lauvas sprostā.
Podziņu pārņēma šausmas.
— Posts man ar tevi! — viņa iesaucās. — Viņreiz ar ēzeļiem izdarījies trikus, nu atkal ķēries pie lauvām! Ar ko gan tas beigsies!
— Neuztraucies jel, Podziņ! Beigsies labi. Rīt no rīta es iešu un visu izdarīšu,
kā vajag. No rīta būs gaišs, un tad jau gan es nesajaukšu. Es visu izlabošu, gan tu redzēsi!
— Tu jau nu izlabosi! Labāk met to visu pie malas! Ja gribi zināt, es tagad esmu pat priecīga, ka tev nav brīnumnūjiņas. Dod tikai tev rokā brīnumnūjiņu, tad tu vēl te zemestrīci sarīkosi! Rīt pat brauksim uz mājām, un vairāk nekā. Ne brītiņu vairs negribu te palikt!
— Bet ar ko tad tu brauksi? Es taču vēl neesmu visu izstāstījis.
— Kas tad vēl? — Podziņa satrūkās.
— Mūsu automobilis ir prom.
— Tā tikai vēl trūka! — Podziņa iesaucās. — Ar ko tad mēs brauksim uz mājām?
— Un ko tad es saku? Es taču par to arī runāju. Dabūsim nūjiņu — un mums būs arī automobilis; nedabūsim — arī automobiļa nebūs.
Nākamajā rītā Podziņa, kā parasti, pamodās agri, taču, kad viņa gāja modināt Nezinīti, izrādījās, ka Nezinīša gultā nav. Raibulītis vēl gulēja. Viņa ņēmās to modināt.
— Ko tas nozīmē, Raibulīt? Kur Nezinītis?
— Vai tad viņa nav? — Raibulītis mozdamies vaicāja.
— Ja jau es jautāju, tātad nav.
— Droši vien būs uz. zvēru dārzu aizlicies, — Raibulītis noteica.
— Nu, jel posies aši, un brauksim! — Podziņa mudināja.
— Kurp tad brauksim?
—- Uz zooloģisko dārzu, protams.
— Bet tur taču ir lauva!
— Lauvu droši vien sen jau noķēruši.
Pēc pusstundas Podziņa un Raibulītis jau bija pie zooloģiskā dārza vārtiem. Iegājuši viņi knaši soļoja pa celiņu. Raibulītis turējās Podziņai aizmugurē un bailīgi lūkojās apkārt. Viņam visu laiku šķita, ka no kaut kurienes nupat, nupat izlēks lauva un klups viņam virsū. Jau pa gabalu Podziņa un Raibulītis ieraudzīja pērtiķu būri un Nezinīti, kas bija paslēpies aiz stūra. Būrī strādāja apkopēja. Viņa ar slotiņu slaucīja grīdu. Podziņa no mugurpuses piezagās Nezinītim klāt.
— Ko tu te dari? — viņa jautāja.
— Klusu! — Nezinītis meta viņai ar rokām. — Brīnumnūjiņa ir šeit! Re, skaties, turpat tā guļ uz grīdas, kur pērtiķis vakar to nometa. Tūliņ apkopēja izslaucīs grīdu un nūjiņu varbūt izsviedīs no būra, un tad mēs to paņemsim, un viss būs kārtībā.
Pa to laiku apkopēja, beigusi slaucīt, sameta saslaukas spainī un arī nūjiņu pacēla un iebāza turpat.
— Nekas, — Nezinītis mierināja Podziņu. — Mēs viņai sekosim un noskatīsimies, kur viņa izbērs saslaukas.
Apkopēja tomēr saslaukas nekur nenesa, bet sāka uzkopt blakus būri. Tā viņa gāja no viena būra otrā, un spainī saslauku krājās aizvien vairāk. Pēdīgi viņa beidza uzkopšanu un izbēra spaiņa saturu atkritumu kastē sētmalē viņpus būriem. Nezinītis nogaidīja, kamēr apkopēja bija projām, un tad sacīja Podziņai un Raibulītim:
— Stāviet te un pieskatiet, lai kāds neuznāk!
Bet pats pieskrēja pie kastes, atvēra vāku un iekāpa iekšā. Kādu brīdi no kastes bija dzirdama apslāpēta krekstēšana un sēkšana. Beidzot no vāka apakšas parādījās Nezinīša galva.
— Re, brīnumnūjiņa — rokā gan! — viņš sauca ar uzvarētāja smaidu.
Podziņa aiz priekiem pat gaisā palēcās.
— Bravo! — viņa iesaucās un klusām sasita plaukstas.
Nezinītis iztrausās no kastes un sāka iet pa celiņu, saudzīgi nesdams nūjiņu uz priekšu izstieptās rokās.
— Tagad nu gan es to glabāšu! — viņš nosolījās. — Tagad neviens man to neatņems!
Nezinītim uz pēdām sekoja Podziņa un Raibulītis. Viņi gāja, draudzīgi rokās saķērušies. Abiem sejas laistīties laistījās smaidā.
— Nu mēs varam braukt uz cirku un atsvabināt Burtiņu, — Podziņa ieminējās.
— Ak, patiesi! Biju pat piemirsis par Burtiņu! — Nezinītis iesaucās. — Nu, labi aši uz cirku!
Viņš apsviedās un joza uz izeju. Podziņa un Raibulītis ar pūlēm tika viņam līdzi. Pēc piecām minūtēm visi trīs jau sēdēja svītrotajā podziņu taksometrā. Nezinītis piespieda podziņu ar uzrakstu «Cirks», un mašīna aiztrauca pa ielām. Viņi nepaspēja ne apskatīties, kad jau bija cirkā. Arēnā viņi ieraudzīja dažus akrobātus, kas lēkāja un kūleņoja, — jādomā, gatavojās vakara izrādei.
Nezinītim un Raibulītim pārlieku gribējās viņos noskatīties, taču Podziņa atgādināja:
— Vai tad mēs tālab esam šurp nākuši? Noskatīsimies vēlāk.
— Lai notiek, vēlāk, — Nezinītis bija ar mieru.
Izspraukušies cauri krēslu rindām, mūsu ceļotāji iegāja pa artistu durvīm un nonāca dienesta telpās. Tas bija garš šķūnis ar cementa grīdu. Gar sienām atradas sprosti ar dažādiem dzīvniekiem. Vienā no sprostiem bija lauva.
— Atkal lauva! — Raibulītis sabijies iesaucās. —Droši vien atkal iznāks kaut kāda jezga . ..
Telpas galā bija zirgu steliņģi. Piegājuši tuvāk, ceļotāji starp zirgiem ieraudzīja arī
ēzeli. Tas stāvēja nelielā steliņģītī, aiz pavadas piesiets pie sienā iestiprināta riņķa. Pagriezis galvu atpakaļ, ēzelītis skumji uzlūkoja Nezinīti.
— Tas ir viņš! — Nezinītis pačukstēja. — Es viņu pazīstu. Baidīdamies, ka nedabū no Burtiņa par to, ka bija pārvērtis viņu par
ēzeli, Nezinītis atgāja gabaliņu nostāk un, sagatavojies vajadzības gadījumā ņemt kājas pār pleciem, pavicināja nūjiņu.
— Gribu, lai ēzelis pārvēršas par Burtiņu! — viņš paklusām sacīja. Nekāda pārvērtība tomēr nenotika. Nezinītis vēlreiz pavicināja nūjiņu
un teica skaļāk:
— Gribu, lai šis ēzelis pārvērstos atpakaļ par knauķi Burtiņu! Arī šoreiz nekādas pārvērtības.
— Ko tad tas nozīmē? — Nezinītis sāka uztraukties.
Viņš no visa spēka ņēmās kratīt gaisā nūjiņu un izkliegt visus savus burvju vārdus, taču ēzelis palika ēzelis un negribēja pārvērsties par Burtiņu. Tobrīd pie viņiem pienāca cirka sargs un noprasīja:
— Ko jūs šeit darāt?
Nezinītis apmulsa un neattapa, ko sacīt, taču viņam palīgā piesteidzās Raibulītis.
— Mēs atnācām paskatīties izrādi, — viņš sacīja.
— Uz izrādi jānāk vakarā.
Sargs izvadīja viņus uz ielas un aizvēra durvis.
— Ko tad tas nozīmē? —Nezinītis neizpratnē jautāja. — Kāpēc nūjiņa vairs nedarbojas? Pag, pārbaudīšu vēlreiz.
Viņš atkal pavicināja nūjiņu un sacīja:
— Gribu, lai būtu divas porcijas saldējuma!
— Trīs porcijas! — pārlaboja Raibulītis.
— Gribu, lai būtu trīs porcijas saldējuma! — Nezinītis atkārtoja. Tomēr, lai cik viņš šos vārdus atkārtoja, neradās pat ne viena porcija saldējuma.
— Paklau, Nezinīt, tu laikam būsi paņēmis citu nūjiņu, — Raibulītis ieminējās.
— Kā — citu? —• Nezinītis brīnījās.
— Nu, tā taču bija brīnumnūjiņa, bet šī nepavisam nav.
— Un kur tad, pēc tavām domām, ir brīnumnūjiņa?
— Brīnumnūjiņa tā arī būs palikusi atkritumu kastē,
— Ak es aunapiere! — Nezinītis iesaucās un saķēra galvu. — Nu, jel labi žigli atpakaļ uz zooloģisko dārzu!
Pagāja dažas minūtes, un mūsu piedzīvojumu meklētāji atkal joņoja pa zooloģisko dārzu. Pieskrējis pie atkritumu kastes, Nezinītis uzklupa tai kā tīģeris, apsvieda to otrādi un izgāza visu tās saturu zemē. Visi trīs ņēmās rakņāties atkritumos, taču citu nūjiņu neviens neatrada.
— Redzi nu! — Nezinītis teica Raibulītim. — Nekādas ci
tas nūjiņas nav. Tātad šī pati ir brīnumnūjiņa.
Aizgājis pa gabaliņu no atkritumu kaudzes, Nezinītis apsēdās uz soliņa. Viņš vienā laidā vicināja nūjiņu pa gaisu un klusībā kaut ko murmināja.
-— Nu, iedod man, es pamēģināšu, — lūdza Raibulītis, apsēzdamies Nezinītim līdzās.
Viņš paņēma nūjiņu, pavicināja un teica:
— Gribu maizi ar ievārījumu! . . . Gribu saldējumu! .. . Gribu makaronus ar sviestu! . . . Galdiņ, klājies! . . . Tfu!
Tā kā neviena viņa vēlēšanās nepiepildījās, viņš iegrūda nūjiņu Nezinītim rokās un pateica:
—• Burvis tevi noteikti ir piekrāpis. Iedevis kaut kādu galīgi nederīgu nūjiņu. Visa burvība no tās jau izkūpējusi.
— Jā, — Nezinītis noņurdēja. — Vai, kā es gribētu šo burvi satikt! Es viņam gan rādītu, kā krāpt knēveļus un iemānīt tiem brāķa brīnumnūjiņas!
Nezinītis bija ļoti satriekts, taču Raibulītis nebija spējīgs ilgi nodoties grūtsirdībai. Var jau būt, ka tas nemaz nebija atkarīgs no viņa, bet no mīļās saules, kas tobrīd bija pakāpusies krietni augstu un lēja savu gaismu pār soliņu, uz kura sēdēja mūsu trīs ceļotāji. Saulgozī sasilis, Raibulītis juta, ka dzīvot pasaulē nav nemaz tik slikti. Seja viņam gluži negribot atplauka smaidā, un viņš uzbilda Nezinītim:
— Nebēdājies neko, Nezinīt! Vēl taču viss nav zaudēts. Sliktākā gadījumā var iet uz ēdnīcu paēst pusdienas.
— Nē, Raibulīt, tā tomēr ir netaisnība! Saki, — kālab gan es labos
darbus darīju, ko? Es taču trīs labus "darbus izdarīju. Un galvenais — visus pēc kārtas un pavisam nesavtīgi!
Kamēr Nezinītis un Raibulītis runājās, tālumā uz celiņa parādījās kāds nācējs. Viņa tumši zilais halāts bija no vienas vietas nosēts saulē mirgojošām zelta zvaigznītēm un sudraba pusmēnestiņiem, un kājās viņam bija sarkanas kurpes ar smailiem, uz augšu uzliektiem purniem. Šais kurpēs viņš soļoja ļoti ātri un bez mazākā trokšņa. Neviens pat nepamanīja, kā viņš pienāca pie soliņa un apsēdās Nezinītim blakus. Labu laiciņu viņš sēdēja klusēdams, atbalstījies ar rokām uz nūjas un iesāņus raudzīdamies uz Nezinīti, kas turpināja sarunu ar Raibulīti.
Pēkšņi Nezinītis sajuta, ka līdzās kāds sēž. Viņš uzmanīgi pašķielēja un ieraudzīja uz soliņa sēžam mazu, vecu vīriņu ar garām, sirmām ūsām un baltu baltu bārdu kā Sala vecītim. Viņa seja Nezinītim šķita pazīstama. Ļaudams skatienam noslīdēt zemāk, Nezinītis ieraudzīja vecītim kājās sarkanas kurpes ar augšup uzliektiem purniem un ar sprādzēm, kas izskatījās kā zelta pusmēnestiņi.
— Ā, tas taču ir burvis! — Nezinītis pēkšņi atcerējās, un viņa sejā at- plaiksnīja prieks. — Labdien!
— Labdien, labdien, draudziņ! — burvis pasmaidīja. — Tā nu mēs būtu satikušies. Nu, saki, — kādēļ gribēji mani redzēt?
— Vai tad es gribēju?
— Vai tad ne? Pats taču tikko teici: «Vai, kā es gribētu šo burvi satikt! Es viņam gan rādītu!» Ko tad tu gribēji man rādīt?
Nezinītim sametās briesmīgs kauns. Viņš nodūra galvu un baidījās uz burvi pat paskatīties.
— Es jums gribēju parādīt brīnumnūjiņu, — viņš beidzot nošļupstēja. — Tā nez kāpēc sabojājusies un negrib izpildīt nekādas vēlēšanās.
— Aha, tad redz, kas par nelaimi! — burvis iesaucās un paņēma no Nezinīša brīnumnūjiņu. — Jā, jā, es redzu, tā ir sabojājusies. Pavisam, brālīt, sabojājusies, galīgi. Tā ja! Es taču tev teicu, ja tu izdarīsi trīs sliktus darbus, tad brīnumnūjiņa zaudēs savu burvju spēku.
— Kad tad jūs tā teicāt? — Nezinītis brīnījās. — Ak jā, pareizi, sacījāt gan. Pavisam biju piemirsis. Bet vai tad es jau esmu izdarījis trīs sliktus darbus?
— Tu tos esi izdarījis trīsdesmit trīs! — Podziņa dusmīgi iejaucās.
— Es tā kā neviena neatceros, — Nezinītis sacīja.
— Vajadzēs tev atgādināt, — teica burvis. — Vai tad tu nepārvērti Burtiņu par ēzeli? Jeb vai, tavuprāt, tas ir labs darbs?
— Bet es taču tobrīd biju stipri saskaities, — Nezinītis iebilda.
— Saskaities vai nesaskaities — tam nav nekādas nozīmes. Allaž jārīkojas labi. Pēc tam tu trīs ēzeļus pārvērti par knēveļiem.
— Bet es taču nezināju, kas no tā iznāks.
— Nu, ja nezināji, tad nevajadzēja arī darīt. Allaž vajag rīkoties ar apdomu. Tavas neapdomības pēc iznācis daudz nepatikšanu. Nu un beidzot — tu ķircināji pērtiķi būrī. Arī tas nav labs darbs.
— Taisnība gan! — Nezinītis nepatikā atmeta ar roku. — Nez kāpēc man tā vien mēdz gadīties: ja no paša sākuma neveicas, tad jau neveicas līdz galam!
Aiz sarūgtinājuma Nezinītis bija gatavs apraudāties. Bet Raibulītis sacīja:
— Neraudi vis, Nezinīt! Var taču arī bez brīnumnūjiņas tīri labi dzīvot. Lai nav nūjiņas, kad tikai saulīte spīd!
— Ak tu manu mīļo, cik tu to jauki pateici! — burvis iesmējās un noglaudīja Raibulītim galvu. — Patiešām gan, viņa ir jauka, mūsu saulīte, laba. Viņa visiem spīd vienādi: gan tam, kam kaut kas ir, gan tam, kam nav it nekā; gan tam, kam ir brīnumnūjiņa, gan tam, kam tās nav. Saulītē mums ir gaiši, ir silti un sirds priecājas. Bet bez saulītes nebūtu ne puķu, ne koku, ne zilās debess, ne zaļās zālītes un arī mūsu pašu nebūtu. Saulīte mūs gan ēdina, gan dzirdina, gan silda, gan apžāvē. Ik zāles stiebriņš — pat tas tiecas uz sauli. No tās nāk visa dzīvība virs zemes. Kādēļ gan tad bēdāties, ja spīd saulīte? Vai nav tā?
— Protams, ka tā, — Podziņa un Raibulītis piekrita. Arī Nezinītis atbildēja:
— Tā ir!