Viņi ilgi sēdēja uz soliņa un sildījās saulītē, un priecājās, un viņiem bija labi, un nevienam vairs nebija žēl brīnumnūjiņas. Tad Nezinītis ierunājās:
— Bet vai nevar tā, lai vēlēšanās piepildās tāpat bez brīnumnūjiņas?
— Kāpēc ne? — burvis atbildēja. — Ja vēlēšanās ir liela un turklāt laba, tad var.
— Man ir ļoti liela vēlēšanās: lai Saules pilsētā viss atkal būtu tā, kā bija, kad mēs atbraucām, un lai Burtiņš atkal kļūtu par knēveli, bet ēzeļi — par ēzeļiem, un vēl — lai milici Svilpīti izraksta no slimnīcas.
— Nu, ko tur teikt, šī vēlēšanās ir gaužām laba, un tā piepildīsies, — burvis apsolīja. — Un vai tev, Podziņ, arī ir kāda vēlēšanās? — viņš vaicāja Podziņai.
— Man ir tāda pati vēlēšanās kā Nezinītim, — Podziņa atbildēja. — Bet, ja var vēl ko vēlēties, tad es gribētu, lai mēs drīzāk atgriežamies Ziedu pilsētā. Man nez kāpēc ļoti gribas tikt mājās .. .
— Arī tas piepildīsies, — burvis sacīja. — Un kāda vēlēšanās ir tev, Raibulīt?
— Man ir daudz vēlēšanos, — Raibulītis atbildēja. — Veselas trīs.
.— Oho! .—- burvis nobrīnījās. — Nu, pasaki!
— Pirmā vēlēšanās — es ļoti gribētu zināt, kur ir tas lauva, ko Nezinītis izlaida brīvībā, un vai viņš mūs neapēdīs.
— Tavu vēlēšanos nav grūti izpildīt, —burvis atbildēja. — Lauva sēž tai pašā krātiņā, kur sēdējis. Kad jūs vakar aizmukāt, atnāca sargs un aizvēra krātiņu. Lauva pat nepaspēja iziet brīvībā. Vari būt bez bēdu: lauva nevienu neapēdīs.
— Tas ir labi, — Raibulītis noteica. — Mana otra vēlēšanās ir tāda: man ļoti gribas dabūt zināt, ko milicis izdarīja ar Kabīti un Kubiņu. Mēs redzējām, ka viņš tos aizveda uz miliciju.
— Arī uz to viegli atbildēt, — sacīja burvis. — Milicis palīdzēja Ka- bītim salabot mašīnu un atlaida viņus abus ar Kubiņu uz mājām, jo nekā ļauna viņi nebija darījuši.
— Un mana trešā vēlēšanās ir tāda, — Raibulītis turpināja, — vai
nevar izdarīt tā, lai nekad nebūtu jamazgajas un tai paša laika vienmēr būtu tīrs?
— Hm! — burvis apjucis norūca. — To, mīlīt, būs pagrūti izdarīt. Es laikam nevarēšu vis. Bet, ja tu vēlies, es varu ierīkot tā, ka tu jutīsies labi tikai tad, kad būsi nomazgājies. Ja tu piemirsīsi laikā nomazgāties, tad netīrumi uz sejas sāks knaibīt tev vaigus, durstīs tevi kā ar kniepadatām tik ilgi, kamēr nebūsi nomazgājies. Pamazām tu pieradīsi laikā mazgāties. Tas tev pat iepatiksies un mazgāšanās sagādās lielu baudu. Kā tu domā, vai tas tevi apmierinās?
— Pilnīgi, — Raibulītis sacīja.
— Tātad viss kārtībā.
Tai pašā brīdī tālumā uz celiņa parādījās trīs ēzeļi vai, pareizāk sakot, divi ēzeļi, jo trešais nebija tīrasiņu ēzelis, bet zirgēzelis. Viņi soļoja cits aiz cita, nagiem klusu knaukšķot, ņipri kulstīja astes un labsirdīgi skurināja ausis. Tiem nopakaļ nāca apkopēja ar baltu lakatiņu galvā.
— Ak jūs bēgļi! Ak jūs blandoņas! Ak jūs nebēdņi, negala kāši tādi! — apkopēja purpināja, ēzeļus dzīdama. — Kur jūs bijāt pazuduši visu šo laika gabalu? Kur blandījāties?. Kas jūs dzenāja apkārt? Un to visu tas Pegaziņš! Ū, es tevi gan pazīstu, vilkabarība! Nemaz neizliecies tik godī- dziņš! Tu esi tas barvedis! Droši vien pirmais aizmuki, un tev līdzi aizklīda arī Kaligula un Spertenis. Bez tevis jau nu viņi to nesagudrotu.
Pegaziņš, kas soļoja Kaligulam un Spertenim nopakaļ, šķita saprotam, ka runā par viņu. Viņš nokāra galvu un tikai blisināja acis, izlikdamies gluži nevainīgs.
— Tu man te neblisini, neblisini, bezkauņa! — apkopēja rājās. — Pa-
vei tik, izliekas, it kā nesaprastu! Tu visu saproti, es zinu! . .. Nu, nekas, mīlīši, izvaļojušies esat — un pietiek! Domājāt, tālu aizskriesiet? Nekā, brālīši, nekur jūs man neskriesiet!
Piegājusi pie aploka, apkopēja atvēra vārtiņus un iedzina visus trīs bēgļus iekšpus žoga.
— Redzi, Nezinīt, tava vēlēšanās piepildās. Šie trīs jau ir atpakaļ savā vietā, — burvis noteica. — Un tagad iesim, varbūt mēs vēl ko redzēsim.
Tā runādams, burvis piecēlās no soliņa un devās uz zooloģiskā dārza izeju. Arī Nezinītis, Podziņa un Raibulītis pietrūkās kājās un steidzās līdzi. Izgājuši no dārza, viņi redzēja drūzmējamies daudz knēveļu. Šķita, ka šodien visi iznākuši uz ielas un neviens nav gribējis palikt mājās. No visām pusēm skanēja muziķa, dziesmas, visās malās dzirdēja līksmas balsis un priecīgus smieklus.
Nonākuši līdz ielu krustojumam, mūsu ceļotāji ieraudzīja knēveļu pūli, kas drūzmējās pie stūra mājas. Augšā uz nama jumta stāvēja vairāki knauķi un knīpas ar lieliem groziem. Viņi kaut ko grāba no šiem groziem un riekšavām vien svieda taisni pūlī. Pienākuši tuvāk, Nezinītis ar saviem ceļa biedriem redzēja, ka no augšas birst dūrainīši. Tie bija dažādi: zili, balti, sarkani, zaļi, sārti. Lejāstāvētāji tvarstīja tos gaisā, lasīja no zemes, vilka rokās un tūliņ sāka mainīt cits ar citu, raudzīdami sadabūt sev pārīti vienādas krāsas dūrainīšu.
— Ko tas nozīmē? Kāpēc svaida dūrainīšus? — Podziņa taujāja.
— Šodien ir dūrainīšu diena vai, kā to citādi dēvē, saules brālīšu svētki, — burvis paskaidroja. — Šai dienā visur izsvaida dūrainīšus. Visi lasa šos dūrainīšus un apmainās savā starpā. Tie, kas apmainījušies, kļūst par saules brālīšiem.
— Kāpēc par brālīšiem? — Nezinītis brīnījās.
— Nu, tā ir tāda paraža. Dūrainīšu dienu Saules pilsētā mēdz svinēt ik gadus, tāpēc šeit ar katru gadu rodas vairāk un vairāk saules brālīšu. Drīz vien Saules pilsētā visi būs brāļi.
Uz nākamā stūra burvis pēkšņi apstājās un klusu sacīja:
— Skatieties!
Nezinītis, Podziņa un Raibulītis apstājās. Taisni viņiem priekšā ietves vidū stāvēja knauķis un knīpa. Viņi cieši turējās rokās, raudzījās viens otrā, acu nenovērsdami un nekā un neviena nemanīdami.
— Kas tie tādi ir? — Podziņa iejautājās.
— Vai tiešām nevarat uzminēt? Tie ir Burtiņš un Zilbīte, — burvis atbildēja.
— Ak tas ir Burtiņš! — Nezinītis iesaucās. — Tātad viņš ir jau pārvērties par knēveli! Šķiet, es viņu atceros!
— Mīļo Burtiņ! — tobrīd sacīja Zilbīte: — Cik es esmu priecīga, ka tu beidzot esi atgriezies! Es tā ilgojos pēc tevis, tik gauži raudāju!
— Nekas, Zilbīt, toties mēs tagad vienmēr būsim kopā un nekad vairs nešķirsimies, — Burtiņš viņu mierināja.
— Kur tad tu visu laiku biji pazudis? Pastāsti man!
— Es, dārgā, biju cirkā. Ai, cik tur bija jautri, cik interesanti, kaut tu zinātu! Dienu repetīcijas, treniņi un vakarā izrādes. Un tā katru dienu, pat pa svētdienām.
— Bet man bija tik skumji, ka pat uz cirku negribējās iet, — Zilbīte žēlojās. — Būtu es zinājusi, ka tu esi cirkā, tūliņ būtu steigusies turp. Kāpēc tu man neatsūtīji ziņu?
— Nedusmojies, Zilbīt! — Burtiņš lūdza. — Vienkārši — es tolaik biju ēzelis.
Šai brīdī no augšas sāka kaut kas birt, un vesels bars knēveļu saklupa lasīt augšā dūrainīšus, kas krita no nama jumta. Nezinīti, Podziņu un Raibulīti gandrīz pagāza gar zemi. Ar lielām pūlēm viņi izspraucās no drūzmas, tomēr bija paguvuši paķert katrs pa divi dūrainīši. Paskrējuši gabaliņu tālāk, viņi ņēmās aplūkot savu guvumu. Nezinītim bija
gadījies viens brūns, otrs oranžkrāsas dūrainītis, Podziņai — dzeltens un sārts un Raibulītim — zils un balts.
— Vai, cik nelāgi iznācis! — Podziņa sūrojās. — Mēs pat samainīt nevaram: katrs dūrainītis savā krāsā.
Te pie viņiem smiedamies pieskrēja vairāki knēveļi un sāka mainīties dūrainīšiem. Viens knauķis paņēma no Nezinīša oranžkrāsas dūrainīti un iedeva vietā zaļu, otrs izķēra brūno un tā vietā iebāza gaišzilu, bet gaišzilo no viņa tūliņ uz vietas paņēma kāda knīpa, apmainīdama to pret sarkanu.
— Re! — Nezinītis nopriecājās. — Man tagad uzreiz ir divi saules brālīši un viena māsiņa!
Arī ar Podziņu divi knauķi apmainījās dūrainīšiem, tā ka viņai nu vairs nebija dzeltens un sārts, bet gan zils un zaļš. Raibulītis jutās aizvainots, jo ar viņu neviens negribēja mainīties.
Tobrīd Nezinītis pamanīja, ka viņiem tuvojas milicis. Tam bija jauna, spoža ķivere. Ciešāk ielūkojies, Nezinītis pārliecinājās, ka tas nav neviens cits kā visiem pazīstamais milicis Svilpītis. Nezinītis aiz brīnumiem ieplēta muti un tā arī palika ar vaļā muti, bet Svilpītis devās taisni pie Nezinīša un sāka to aplūkot no galvas līdz kājām. It īpaši vērīgi, kā Nezinītim likās, Svilpītis nopētīja viņa dzeltenās bikses. Nezinītis sastinga aiz bailēm un jau grasījās laisties lapās, bet te milicis paraudzījās uz savām rokām, kurās vienā bija balts, otrā — sarkans dūrainītis, tad ātri tuvojās Raibulītim, novilka tam no rokas balto dūrainīti un uzvilka vietā savu sarkano. Tagad Svilpītim abi dūrainīši bija balti. Viņš nesteigdamies uzmauca tos rokās, nogludināja, kā nākas, tad piesvieda roku pie cepures, plati uzsmaidīja Raibulītim un gāja savu ceļu.
— Nu tā, tagad esat pārliecinājušies, ka visas jūsu vēlēšanās piepildījušās, — burvis teica, ar roku noglaudīdams savu garo bārdu. — Ēzeļi ir atkal zooloģiskajā dārzā, Burtiņš atgriezies pie Zilbītes, milicis Svilpītis izrakstījies no slimnīcas. Tagad atlicis tikai sūtīt jūs uz mājām.
— Bet kā tad paliek ar vējgrābšļiem? — Nezinītis iejautājās. — Varbūt arī ar tiem kaut kas jādara, lai vairs nemoka knēveļus.
— Par to nebēdā! — burvis atbildēja. — Es uzrakstīju burvju grāmatu, kurā pastāstīju par visu, kas jums atgadījās. Tas ir gaužām pamācošs stāsts. Katrs vējgrābslis, kas to izlasīs, redzēs, ka ņēmis paraugu no parastiem ēzeļiem, un apkaunēsies. Pēc tam neviens vairs negribēs atdarināt vējgrābšļus.
— Un ja nu grāmata kādu neietekmēs? — Raibulītis jautāja.
— Tas nevar būt, — burvis atbildēja. — Grāmatas knēveļus allaž labi ietekmē. Tās neietekmē tikai īstus … tā sakot, dzimušus ēzeļus.
Tā runādamies, ceļotāji bija nonākuši pie laukuma, kur stāvēja divi trīs desmiti automobiļu, kas bija domāti braucieniem ārpus pilsētas.
— Ar šodienu Saules pilsētā sāk darboties automātisko maršruta taksometru stacija. Agrāk automātiskie taksometri braukāja tikai pa pilsētu, bet tagad ar maršruta taksometriem var braukt, kurp vien grib, — burvis paskaidroja.
Piegājis pie malējās mašīnas, burvis iebāza roku aiz radiatora un izvilka no turienes kartona lapu, uz kuras bija iespiesta knēveļu zemes karte. Uzmeklējis kartē Ziedu pilsētu, viņš ar zīmuli atzīmēja maršrutu pa ceļiem, kas veda no Saules pilsētas uz Ziedu pilsētu, tad, iebāzis karti atpakaļ, sacīja:
— Tagad kāpiet iekšā, piespiediet podziņu uz armatūras dēļa — un varat braukt. Mašīna pati aizvedīs jūs, kurp vajadzīgs. Ja gribēsiet apstāties, piespiediet to pašu podziņu! Gribēsiet braukt tālāk — atkal piespiediet podziņu! Tā arī visa māka.
— Vai tā varbūt ir burvju mašīna? — Raibulītis ievaicājās.
— Nē, tas ir parastais maršruta taksometrs. Jūs redzējāt — es atzīmēju uz kartes maršrutu, tas ir, ceļu, pa kuru jums jābrauc. Automobilim ir elektronu ierīce, kas automātiski virza mašīnu pa atzīmēto ceļu. Pa šo pašu ceļu automobilis pats atbrauks atpakaļ, kad būs jūs aizvedis galā.
Nezinītis, Podziņa un Raibulītis iekāpa automobilī un apsēdās visi līdzās mīkstā sēdeklī. Burvis aizvēra durtiņas un atvadām pamāja ar roku. Nezinītis piespieda podziņu uz armatūras dēļa. Mašīna sāka braukt. Ceļotāji pagriezās atpakaļ un māja burvim ar rokām. Arī burvis joprojām vici-
nāja viņiem ar roku. Viņa garā bārda plivinājās vējā, un Raibulītim šķita, ka burvis māj viņiem ar bārdu.
— Skatieties, māj ar bārdu! — Raibulītis iesaucās, kratīdamies aiz smiekliem.
— Kaunies par burvi smieties! — Podziņa viņu stingri aprāja. — Ar bārdu neviens māt nevar.
Apmetuši uz laukuma līkumu, mašīna pagriezās gar stūri, un burvis vairs nebija redzams.