Pēc pusstundas mašīna jau izbrauca no pilsētas un traucās pa laukiem. Nezinītim un viņa ceļa biedriem bija žēl šķirties no Saules pilsētas. Pēdējo reizi viņi pagriezās atpakaļ un ieraudzīja rietošo sauli. Tā bija sarkana, milzīgi liela un jau pa pusei nogrimusi aiz zemes malas. Tālē aizvien vēl varēja redzēt Saules pilsētu. Melnie namu silueti it kā iezīmējās spožajā saules diskā. Tādu viņi skatīja Saules pilsētu pēdējo reizi. Saule nogrima aiz apvāršņa, un pilsēta it kā izplēnēja miglainā tālē.
Ceļotāji ērti nosēdās visi līdzās un ņēmās pārcilāt atmiņā, ko šodien piedzīvojuši.
— Brīnums, kā gan mums izdevās šodien visus sastapt: gan ēzeļus, gan Burtiņu, gan milici Svilpīti! Nu man viņu dēļ prāts mierīgs, — Nezinītis sacīja.
— Atradis, par ko brīnīties! — iebilda Raibulītis. — Brīnums būtu, ja mēs tos nebūtu sastapuši. Tas taču viss bija burvība!
— Zel, ka nesatikāmies ar Kubiņu un neaizbraucām viņam līdzi apskatīt Arbūziņa namus, — ieminējās Podziņa.
— Ļoti žēl! — Nezinītis piebalsoja. — Bet man vēl vairāk žēl, ka neaizbraucām ar inženieri Kabīti uz Zinātņu pilsētiņu pie Fuksijas un Siļķītes. Tur, jādomā, būtu daudz interesanta ko redzēt.
— Ir bēdīgi, protams, ka netikām pabijuši visur, kur gribējām, — Podziņa noteica, — taču vēl sliktāk būtu, ja mēs atstātu Saules pilsētu bez jebkāda žēluma. Laba vienmer ir žel. Toties varam but apmierināti, ka Saules pilsētā esam ieguvuši brāļus!
— Nu, es jau arī esmu mierā, — Raibulītis atsaucās. — Mans brālītis ir milicis, bet jūs ar Nezinīti pat nezināt, kas ir jūsu saules brālīši. «
— Nu, un kas par to? — atteica Podziņa. — Es tik un tā esmu priecīga, ka tie mums ir, un vienmēr tos mīlēšu. It kā labas jūtas varētu būt tikai pret tiem, ko pazīst! Es zinu, ka mani saules brālīši ir labi knēveļi, un ar to man pilnīgi pietiek.
Līdzko Podziņa pieminēja saules brālīšus, visi paraudzījās uz saviem dūrainīšiem. Tagad Nezinītim viens dūrainītis bija zaļš, otrs — sarkans, Podziņai arī viens dūrainītis bija zaļš, bet otrs — zils, un Raibulītim bija viens zils un viens sarkans dūrainītis.
— Paskatieties! — Podziņa pēkšņi iesaucās. — Tagad arī mēs varam mainīties. Lai Raibulītis dod savu sarkano dūrainīti Nezinītim, tad Nezinītim būs divi sarkani; Nezinītis dos man savu zaļo, un man būs abi zaļi; bet es došu Raibulītim savu zilo dūrainīti, un viņam tad būs divi zili.
Viņi aši apmainījās dūrainīšiem un iesmējās, redzēdami, cik jauki viss saskanēja. Ap sirdi viņiem uzreiz kļuva tik labi kā vēl nekad. Viņi saspiedās ciešāk kopā un ilgi sēdēja klusēdami. Beidzot Podziņa ierunājās:
— Kas ir, brālīši, arī mēs, mājās pārbraukuši, -sašūsim dūrainīšus un izkaisīsim pa Ziedu pilsētu, lai arī pie mums būtu saules brālīši. Ir taču tik jauki būt saules brālīšiem!
Diena bija galā. Tumšsārtais mākonis, ko apgaismoja rieta kvēle, pamazām dzisa. Pie debesīm viena pēc otras iemirdzējās zvaigznītes. Raibulītim nāca miegs. Galva viņam pamazītēm nosvērās uz sāniem, augums nemanot saguma uz vienu pusi. Beidzot, zaudējis līdzsvaru, viņš pēkšņi sāka gāzties līdzās sēdošajam Nezinītim virsū, it kā gribētu tam iebadīt ar degunu, bet tad uzreiz pamodās un atrāva galvu atpakaļ.
— Ko tad tu tā? Vai laidies miegā? — Nezinītis apjautājās.
— Nē, es tāpat vien jokājos.
— Jāsaka nevis «jokājos», bet «jokojos», — Podziņa pārlaboja.
Beidzās šie jociņi ar to, ka Raibulītis novēlās uz sāniem un tā ari
iemiga. Podziņa un Nezinītis noguldīja viņu ērtāk, atslējuši pret mīksto sēdekļa atzveltni, un noteica:
—- Lai guļ!
Viņi nemaz nemanīja, ka ari paši aizmiga; un, kad pamodās, redzēja,
ka mašīna apstājusies ielas vidū un sejā viņiem spīd virs mežu galiem pakāpusies saule.
— Tad ta joks! Esam kaut kur atbraukuši … — ieteicās Nezinītis, atvēris durtiņas un kāpdams ārā no mašīnas.
Arī Podziņa izkāpa no mašīnas un paraudzījās apkārt.
— Skaidrs, kur, —- viņa sacīja. — Esam taču Ziedu pilsētā.
— Ak, pareizi! — Nezinītis iesaucās. — Atbraukuši taisni tanī vietā, no kuras izbraucām. Ei, Raibulīt, celies, mēs jau esam klāt!
Raibulītis pamodās un izlīda no mašīnas.
— Brīnums, cik ātri esam atbraukuši! — viņš noteica, žāvādamies ar platu muti un berzēdams acis.
— Nekas — labs ātrums! — Nezinitis atsaucās. — Tu taču visu nakti nogulēji. Ir jau rīts!
— Tad, protams, nav nekāds brīnums! — Raibulītis noteica. — Nu, es eju mājās.
Viņš salika zilos dūrainīšos tērptās rokas aiz muguras un soļoja uz mājām.
Nezinītis aizcirta mašīnas durtiņas. Mašīna tūliņ pati apgriezās un aizbrauca uz pretējo pusi. Nezinītis un Podziņa noskatījās tai pakaļ un devās pa ielu tālāk. Viņi bija ļoti priecīgi, ka atgriezušies savā dzimtajā Ziedu pilsētā. Viņiem gribējās paklejot un to aplūkot. Iedami pa ielu, viņi nonāca Gurķupes malā. Pa viņu prombūtnes laiku gurķi bija tā sakuplojuši, ka starp lapu kātiem varēja apmaldīties kā mežā.
Nezinītis un Podziņa apstājās uz stāvā krasta, no kura varēja redzēt gan mežu, gan upi un tiltu pār to, gan visu Ziedu pilsētu. Rīta saule zeltīja namu jumtus, un šķita, ka tie paši izstaro rožainu gaismu.
— Jauki ir mūsu Ziedu pilsētā! — iesaucās Nezinītis, tīksmi vērodams šo ainu. — Bet būtu vēl labāk, ja arī pie mums uzceltu tādas lielas, skaistas mājas kā Saules pilsētā.
— Skat, ko sagribējis! — Podziņa iesmējās.
— Un lai mums būtu parki, teātri un jautrības pilsētiņas! Un pa visām
ielām braukātu automobiļi, autobusi un atomu autokrēsliņi! — Nezinitis sapņoja tālāk.
— Bet Saules pilsētas iedzīvotāji taču bija strādājuši, lai visu to sasniegtu, — Podziņa iebilda. — Pats no sevis nekas nerodas.
— Nu, arī mēs varam strādāt, — Nezinītis sacīja. — Ja visi kopā saderīgi ķertos klāt, tad daudz ko varētu paveikt. Paraugies vien, mēs visi ņēmāmies un uzcēlām pār upi tiltu. Vai viens pats knēvelis būtu uzcēlis? . .. Protams, žēl, ka mums nav brīnumnūjiņas. Varētu tikai pavicināt — un visa pilsēta kļūtu tāda kā Saules pilsēta.
— Redzams, Nezinīt, ka tu ne par matu neesi pieņēmies prātā. Vienmēr tu sapņosi par brīnumnūjiņu, lai šā vai tā izdzīvotu bez darba, lai viss notiktu ar līdakas pavēli. Bet man, piemēram, it nemaz nav šās nūjiņas žēl. Brīnumnūjiņa — tas taču ir milzu spēks, un, ja tāds spēks nokļūst rokās ne visai gudram knēvelim, kāds esi tu, tad var rasties nevis labums, bet vienīgi ļaunums. Tavā vietā es.nevēlēfos vis brīnumnūjiņu, bet mazdrusciņ prāta. Kam prāta diezgan, tam arī brīnumnūjiņa nav vajadzīga.
— Nu, Podziņ, man taču nav brīnumnūjiņas žēl! Es tikai domāju, ka tev ir žēl. Kāpēc tad tu man pārmet?
— Tāpēc, ka es gribu, lai tu būtu labs.
— Kā? — Nezinītis iesaucās. — Arī tu gribi, lai es būtu labs?
— Jā gan. Un kurš tad vēl grib?
— Nu, man ir viena tāda draudzene, — Nezinītis sāka vēzīties ar rokām.
— Draudzene? — Podziņa brīnījās. — Kastā par draudzeni?
— Nu, tāda apmēram kā tu. Arī visu laiku man pārmet. Sakās gribot, lai es būtu labāks.
— Un tu sen ar viņu draudzējies?
— Sen.
Podziņa apvainota uzmeta lūpu un aizgriezās no Nezinīša. Tad sacīja:
— Kāds tu tomēr esi nelabs, Nezinīt! Tu esi paslepens. Mēs tik ilgi draudzējamies, un tu nekad neesi teicis, ka draudzējies vēl ar kādu citu bez manis. Lūdzu, draudzējies! Vai es liedzu? Es neliedzu! Bet kāpēc tu man neteici?
— Nu, kas tur ko stāstīt? Es jau arī tā sevišķi nedraudzējos. Viņa pati man piesējās.
—> Ai, Inemelo, Nezinīt, nemelo! — Podziņa padraudēja ar pirkstu. — Pasaki man labāk, — kā viņu sauc?
— Ko tad?
— Nu, to tavu draudzeni.
— Ak to! … Nu, viņu sauc par sirdsapziņu.
— Kas par Sirdsapziņu? — Podziņa brīnījās. — Ak sirdsapziņa!
Podziņa līksmi iesmējās, tad uzlika rokas Nezinītim uz pleciem un, pavērusies viņam taisni acīs, teica:
— Ai, cik tu gan esi jocīgs, Nezinīt! Jocīgs — un tomēr jauks. Tu droši vien pats nezini, cik tu esi jauks!
— Tev droši vien tā tikai liekas, — Nezinītis atbildēja.
— Kāpēc tad tikai liekas? — Podziņa jautāja.
— Nu … — Nezinītis sastomījās. — Tu, kas zina, esi tīri vienkārši manī iemīlējusies, un tas viss.
— Ko? Es? Iemīlējusies?! — Podziņa aizsvilās.
— Nūja, un kas tur sevišķs? — Nezinītis noplātīja rokas.
— Kā — kas tur sevišķs? Ak tu … Ak tu … — Podziņa aiz sašutuma nejaudāja turpināt un klusēdama kratīja Nezinītim gar degunu cieši sažņaugtās dūrītes. — Starp mums tagad viss beigts! Viss, viss! Tā arī zini!
Viņa pagriezās un gāja projām. Tad apstājās un, uzmetusi Nezinītim lepnu skatienu, teica:
— Ne redzēt negribu tavu muļķīgo, smīnošo ģīmi, tā!
Pēc tam viņa aizgāja pavisam. Nezinītis paraustīja plecus.
— Vai tu re, kas par trakumu iznāca! Un ko tad es tādu pateicu? — Nezinītis apjucis nomurmināja un arī gāja uz mājām.
Tā beidzās Nezinīša ceļojums uz Saules pilsētu.